Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

DIVPADSMITĀ NODALA

Vilks bija dzīvs tikai daļēji.

Kažoku bija saķepinājis ledus, un purns no elpas bija nosarmojis balts. Kad Toraks sašūpoja cirvi un notrauca no laukakmens lāstekas, kas grabēdamas aizripoja, Vilks atvēra acis. Rena bija satriekta. Viņa acis izskatījās blāvas. Kad Vilks ieraudzīja barabrāli, tās neiemirdzējās.

Rena skatījās, kā Toraks pielien viņam blakus un cen­šas uzmundrināt ar skatienu, pieskārieniem un smilkstē­šanu. Vilka aste tik tikko noraustījās.

- Viņš jāsasilda, Toraks sacīja, skrāpēdams ledu no Vilka kažoka.

- Es sakuršu ugunskuru, Rena teica, bet tu uzcel mums apkārt pajumti.

Abi strādāja klusēdami: Toraks savilka nolūzušus koci­ņus, nodauzīja tiem ledu un atslēja tos pret akmeni, lai norobežotu platību. Rena atmodināja dūmojošu, nepa­klausīgu liesmu. Siltumā Vilka kažoks sāka kūpēt, taču

acis palika vienaldzīgas, to dzintardzeltenā gaisma bija apdzisusi.

Rena pielika Vilkam pie deguna laša plāceni. Viņš tam nepievērsa uzmanību. Meitene nobažījusies centās viņu iekārdināt ar kaltētām brūklenēm. Vilks neņēma vērā arī tās. Kad būdā ielavījās Rips un Reka un krietnu daļu ogu nočiepa, viņš pat nepakustināja ūsas.

- Paldies Garam, mēs viņu atradām laikus, Toraks sacīja, aizvērdams aizvirtni. Kad Vilks sasildīsies, viss būs kārtībā.

Rena iekoda apakšlūpā.

- Padod savu zāļu ragu! Izmēģināšu dziedināšanas rituālu.

Juzdama, ka Toraks vēro, viņa iekratīja okeru plaukstā un, murminādama buramvārdus, kādu nieku uzzieda Vil­kam uz pieres.

- Tagad viņam kļūs labāk, Toraks teica. Vai ne, Rena?

Viņa neatbildēja. Vilks līdz dvēseles dziļumiem sirga ar bēdām. Un no tām var nomirt.

Kad uzlēca mēness, viņi ielīda guļammaisos. Toraks gulēja, vienu roku aplicis Vilkam, un ar tuvību centās viņu mierināt; savulaik Vilks tāpat bija žēlojis viņu. Vilks šad tad gurdeni pakustināja asti, un Rena redzēja, ka viņš padodas.

Nākamā diena uzausa ledaini skaidra, un no atkušņa nebija ne miņas. Kad miteklī iezagās gaisma, Renu sagrāba bailes: Vilks nejutās labāk.

To redzēja arī Toraks, taču neko neteica. Rena prātoja, ka viņš apcer bezcerīgo nākotni bez Vilka.

Norūpējusies par pārtikas krājumiem, meitene pieteicās izlikt dažus slazdus. Toraks nedrīkstēja atstāt Vilku, tāpēc viņa gāja viena un bailēs no tokorotiem turējās apmetnes tuvumā. Atgriezusies Rena izmēģināja visus dziedināšanas ritus, kādus vien zināja. Vilks pakļāvās, pat nepakustinā­dams ausi. Viņam viss bija vienalga.

- Esmu izdarījusi visu, kas manos spēkos, Rena bei­dzot teica.

- Jābūt vēl kādam līdzeklim, Toraks sacīja.

- Ja tāds ir, es to nezinu.

- Tomēr viņš jūtas labāk nekā tad, kad viņu atradām. Tad viņš tik tikko spēja pakustēties; tagad Vilks ir stip­rāks.

- Torak! Tu, tāpat kā es, zini, kas notiek.

Puiša sejā vīdēja bailes.

- Viņam joprojām esam mēs, Toraks uzstāja. Arī mēs esam daļa no bara.

Viņam bija taisnība. Vai ar to bija gana, lai Vilks turētos pie dzīvības? Rena to nezināja.

Kad iestājās krēsla, viņa gāja pārbaudīt slazdus. Me­dību veiksme meiteni nebija pametusi: vienā no tiem atradās sasalis zaķis. Rena nosprieda, ka tā ir laba zīme, taču atceļā ieraudzīja pēdas. Mazas cilvēka pēdiņas. Ar nagiem.

Toraks stāvēja pie būdas. Jaunekļa lūpas kustējās klusā lūgšanā, un vienu briesmīgu mirkli viņa nodomāja, ka Vilks ir pagalam. Pēc tam meitene pamanīja pie zara pie­sietu melnu matu šķipsnu. Toraks apmaiņā pret Vilka dzīvību Mežam ziedoja daļu no sevis.

- Torak, Rena maigi teica. Tu nedrīksti tā rīkoties.

Viņa pasniedzās, lai noraisītu ziedojumu, taču puisis

atgrūda Rēnas roku.

- Ko tu dari? viņš iekliedzās. Tas ir par Vilku!

- Es zinu, bet padomā! Matos ietverta daļa tavas pasau­les dvēseles. Apkārt klimst tokoroti. Ja tiem izdosies to iegūt, nav zināms, ko šie pasāks.

Toraks, nikni klusēdams, nolūkojās, kā Rena noraisa matus un iebāž tos ārstniecības līdzekļu tarbā.

- Tu domā, ka Vilks nomirs, vai ne? viņš jautāja. Šķita, ka viņš Renu vaino par nodevību.

- Ja Vilks pats to nevēlas, meitene klusi sacīja, ne burvestības, ne lūgsnas, ne ziedojumi viņu nepiespiedīs dzīvot.

Toraks dusmīgi pagrieza viņai muguru.

Juzdamās ļengana un nevesela, Rena medījumu iebāza būdā, piemeta ugunskurā malku, noglāstīja Vilku un palū­dza Ripām un Rekai viņu pieskatīt. Pēc tam viņa devās ap apmetni apvilkt spēka līnijas. Lai tokoroti turētos pa gabalu.

Par Vilku Rēnai bija taisnība, tādēļ Toraks viņu sāka gandrīz vai neieredzēt.

Tomēr pa īstam viņš neieredzēja tos, kas bija sagādājuši postu barabrālim. Viņš neieredzēja sevi par to, ka nebija spējis to novērst. Viņš neieredzēja ūpi. Taču visvairāk viņš ienīda Eostru.

Puiša miegs bija saraustīts, viņš bieži modās un allaž atrada Vilku veramies ugunī.

"Es esmu šeit, barabrāl," Toraks teica.

"Es ilgojos pēc viņiem," Vilks atsaucās.

"Es zinu. Esmu šeit."

Zēns iegremdēja pirkstus siltajā kažokā uz barabrāļa krūtīm un juta, kā pukst sirds. Viņš vēlējās, lai tā turpi­nātu pukstēt.

Kad Toraks pamodās nākamo reizi, valdīja pilnīga tumsa. Vilks ir projām. Rena projām. Viņš ir viens.

Viņš iet, taču nejūt zemi zem kājām. Torakam salst, tomēr viņš nejūt vēju sejā un nedzird čīkstam kokus. Vis­apkārt tāda tumsa, ka nav iespējams kaut ko saskatīt izstieptas rokas attālumā.

Tā nav pārmiesošanās: viņš nejūt velkošo sāpju. Tas ir vēl sliktāk. Viņš joprojām ir viņš pats, Toraks, tomēr kaut kā trūkst. Viņā ir briesmīgs, nejēdzīgs tukšums.

- Rena! Vilk! viņš sauc, taču balss nekur netiek un paliek rīklē. Tai nav jēgas skanēt. Toraks ir viens pats, nebūtībā.

- Rena! viņš kliedz, virpuļodams tumsā. Vilk!

Vilks spēji pamodās.

Viņš dzirdēja, kā rūc spožais-zvērs-kas-karsti-kož un kā baramāsa miegā dvašo. Slaikais Bezastainis bija aizgājis.

Bažas sagrāba Vilku no degungala līdz astei. Slaikais Bezastainis bija gudrs, taču tik tikko spēja saost un sadzir­dēt un tumsā bija bezpalīdzīgs kā kucēns.

Saspicējis ausis, Vilks ārpus midzeņa saklausīja skaņas. Viņš dzirdēja, kā zem spožā-cietā-aukstuma dreb koki, kā grauzēji skrapstinās, lai izlauztos no alām. Barabrāli Vilks nedzirdēja, taču juta, ka ir viņam vajadzīgs.

Klusītēm pārkāpis pāri baramāsai, Vilks atstāja midze­ni. Bads bija viņu novājinājis, taču maņas palikušas asas.

Pacēlis purnu, viņš ošņāja smaržas. Kad Vilks saoda dēmonu, viņam uz skausta saslējās spalva.

Rūpīgi likdams ķepas, viņš bez skaņas pārvietojās pa trauslo ledu.

Slaikais Bezastainis stāvēja dažu lēcienu attālumā zem egles. Viņš līgojās. Acis barabrālim bija vaļā, taču viņš neko neredzēja, un Vilks zināja, ka Slaikais Bezastainis guļ.

Kokā virs barabrāļa sakustējās ēna.

Vilks visu saprata vienā kampienā. Viņš redzēja, ka pie zara, zem kura stāvēja Slaikais Bezastainis, pieplacis bezastainu kucēns dēmons. Vilks juta tā alkas un naidu, pamanīja priekšķepā lielu akmens nagu, kas bija pacelts triecienam.

Vilks ieņurdējās un drāzās pāri spožajam-cietajam-aukstumam.

Kaut kas uzdrāzās Torakam virsū un nogāza viņu no kājām.

Jauneklis pamanīja spīdam dēmona acis un zalgojošu nazi un vēl Vilku Vilku, kas lēcienā uzbruka tokorotam; tas uzlīda augstāk kokā un pazuda tumsā.

- Vai tev nekas nekaiš? skriedama pie Toraka, sauca Rena.

Viņš apdullis piesvempās kājās. Tokorotam bēgot no koka uz koku, krakšķēja zari, un Vilks sudrabota bulta mēnesgaismā nesās tam pakaļ.

Toraks gribēja pievienoties barabrālim, taču viņam sa­ļodzījās ceļgali.

- Nāc iekšā! Rena skubināja.

- Jāpalīdz Vilkam.

- Tev nav virsjakas. Ātri atpakaļ būdā, pirms neesi nosalis!

Kad viņi bija tikuši pajumtē, Toraks atklāja, ka trīc pie visām miesām, bet ne jau no aukstuma.

- K-kas ar mani atgadījās?

- Tu miegā staigāji. Ugunskura gaismā Rēnas seja izskatījās pelnu pelēka. Es pamodos, bet tevis nebija. Izgāju ārā un ieraudzīju tevi aiz spēka līnijām. Tu skatījies man cauri. Tas bija briesmīgi. Kokā pamanīju tokorotu, tas mērķēja tev galvā. Tad nez no kurienes uzradās Vilks. Viņš tevi izglāba.

Toraks iztēlojās, kā Vilks vajā dēmonu.

- Man šķiet, ka miegā staigāt tev liek Eostra, Rena teica, ievilkusi viņu būdā.

- Kādā veidā?

- Nezinu. Bet domāju, ka šī kādreiz to jau mēģinājusi Biezajā mežā. Vai atceries?

Toraks aizvēra acis. No jauna savilkās tumsa, tāpēc viņš miga ciet.

- Kādēļ viņai tas būtu vajadzīgs? puisis murmināja.

- Domāju, meitene sacīja, ka tā gribēja tevi pie­spiest iziet aiz okera līnijām, kuras uzvilku, lai tev varētu piekļūt tokorots. Kāpēc? Rena jautāja sev. Nav jēgas tevi nogalināt, jo tad ietu zudumā tavs spēks. Kaut kas nesaskan. Nekas nesaskan.

Toraks atbalstīja pieri pret ceļgaliem. Rena ar plaukstas virspusi pieskārās zēna vaigam un jautāja, kā viņš jūtas. Toraks atbildēja, ka labi. Meitene vaicāja par viņa izjūtām miegā.

- Biju iztukšots. Biju apmaldījies nebūtībā.

Rena ievilka elpu. Puisis jautāja, ko tas varētu nozī­mēt, bet Rena neatbildēja. Toraks saprata, ka viņa kaut ko noklusē. Viņam bija vienalga. Vilks bija viņu izglābis un tagad viens pats atradās kaut kur Mežā. Viens pats pret tokorotu.

Dēmons pazuda biežņā, un Vilks pazaudēja tā smaku. Riebumā noskurinājies, viņš pagriezās un rikšoja atpakaļ uz midzeni.

Spožais-cietais-aukstums dzēla Vilkam ķepu spilventi­ņos, un viņš bija ārkārtīgi izsalcis un vārgs, taču pirmo reizi kopš ūpja uzbrukuma jutās labāk un turēja asti taisnu. Vilks barabrāli bija izglābis no dēmona. Lūk, kam viņš ir domāts!

Kad Vilks tuvojās migai, no debesīm ķērkdami nolaidās kraukļi, un Vilks pa jokam palēcās, lai tos aizgaiņātu. Kraukļi bija kopā ar baru, taču nebija tā locekļi; tiem jāierāda vieta.

No midzeņa iznāca baramāsa un pārsteigta kaut ko teica bezastainu valodā. Pēc tam vina ielīda iekšā un no jauna parādījās, turēdama priekšķepās veselu riekšu ar maziem, plakaniem lapsēniem, kuriem nebija acu. Vilks aprija veselu lērumu un sāka justies vēl labāk. Viņš laizīja pēdējos krikšus no baramāsas ķepām, kad no midzeņa parādījās Slaikais Bezastainis. Viņš ieraudzīja Vilku un kļuva gluži rāms. Vilks iesmilkstējās un metās pie barabrāļa, un, ķiukstēdami un ošņādami viens otra brīnišķīgo smaržu, abi aizvēlās pa zemi.

Debesīs pacēlās karstā-spožā-acs, kas pielēja Mežu ar gaismu, un Vilks juta, ka tas ir labi. Tumšais Kažoks un kucēni bija pagalam, un viņš zināja, ka nepārstās pēc tiem ilgoties. Taču tagad Vilks saprata, ka nebūs ar tiem kopā. Arī Slaikais Bezastainis un baramāsa bija daļa no bara, un Vilks viņiem bija vajadzīgs. Vilks nekad nepamet savu baru.