Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

divdesmit piektā nodala

Kad Vilks apstājās vējainajā tumsā, viņš sajuta, ka barabrālis atrodas daudzu skrējienu tālumā. Vilks bija pieļāvis kļūdu. Viņam nekādā gadījumā nevajadzēja skriet projām Kalnos.

Netālu no lielā bezastainu midzeņa viņš bija grauzis ziemeļbrieža galvu, kad debesīs aizslīdēja ūpis. Vilks zi­nāja, ka tas ir triks, taču nespēja nesekot. Ūpis bija paķē­ris viņa mazuli.

Daudz tumsu un gaismu viņš dzinās tam pakaļ, bet tagad ūpis bija izgaisis, un Vilks saprata, ka ir apmal­dījies. Ķepas grima spoži-mīkstajā-aukstumā, virs galvas vīdēja Kalni. Vējš atnesa irbju un zaķu smaržu, bet Slaikā Bezastaina ne.

Pacēlis purnu, Vilks spalgi un aicinoši ierējās. "Kur tu esi?"

Mīļotā gaudošana nesekoja.

Vējš mainīja virzienu, Vilks pagriezās pret to un saoda pilnīgi nepazīstamu smaržu. Suņi; taču kaut kas ar tiem

nebija labi. Vilks saoda, ka tie ir lieli, stipri, viltīgi un naidpilni. Vilkam saspringa nagi. Slaikajam Bezastainim nebija vairāk izredžu kā jaundzimušam kucēnam.

Diena bija brāzmaina, un Slēpņļaužu aizā auroja vējš. Toraks dīvainos kaucienus nebija dzirdējis, taču, kolīdz kaut kur noripoja olis, viņš satrūkās.

Laiku pa laikam jauneklis uzdūrās akmensbluķiem, kuros bija iecirstas spirāles. Džūksakajs bija stāstījis, ka viņa senči tās iegravējuši, lai iezīmētu ceļu uz Kalnu, taču daudz ziemu neviens nebija iedrošinājies te parādīties.

Kas gan iecirtis šīs spirāles, uz kurām nebija ledus?

Un kur tad Vilks?

Toraks centās nedomāt par to, ko Eostras suņi varētu nodarīt barabrālim. Un uzgaudot viņam drīkstēja vienīgi domās.

Dažviet sniegs sniedzās līdz gurniem, citur Torakam nācās ložņāt pa klintīm, ko vējš bija nopūtis kailas. Drīz vien viņš bija nosvīdis, tomēr piemērotā apģērba dēļ pui­sim nesala. Kamzoļa priekšpusē un aizmugurē bija blīvs nirējputna apspalvojums, zem padusēm irbes āda ar retā­kām spalvām, lai nesvīstu paduses. Muskusvērša vilnas zeķes bija plānas kā tīmeklis, taču neticami siltas. Sausu sūnu spilventiņi zābakos pasargāja no tulznām, un pie zolēm piestiprinātas jēlādas vītnes mazināja slīdamību.

Taču nekas nespēja Toraku pasargāt no retinātā gaisa. Sāpēja galva. Viņam pastāvīgi trūka elpas. Viņš saprata, ka atrodas vietā, kur nevajadzētu būt.

Slēpņļaužu aiza bija mulsinošs ieplaku, radžu un līku­mainu gravu labirints.

Debesīs slējās draudīgas klintis. Sārtupe bija pazudusi pazemē. Šī bija akmeņu pasaule.

Un slēpņļauži Toraku šeit negribēja.

- Tie liek tev redzēt māņus, bija sacījis Džūksakajs. Reiz pie ieejas aizā es uzgāju par akmeņiem pārvērtu­šās sniega peles. Citreiz redzēju lielu, baltu putnu, kas izgaisa klintī.

- Bet kas īsti ir slēpņļauži? Toraks bija jautājis.

Viņš zināja, ka tie dzīvo ezeros, strautos un akmeņos;

šad tad viņš to tuvumu pat bija jutis, un atmiņas bija ļoti netīkamas. Toraks nekad netika prātojis, kas tie ir un no kurienes uzradušies.

- Kādreiz viņiem bija tādas pašas ģintis kā mums, Džūksakajs bija stāstījis. Taču senos laikos, kad bija Lielais bads, šie ķērās pie cilvēku ēšanas. Pasaules Gars viņus sodīja un piesprieda mūžīgu slēpšanos: viņi drīkst atstāt slēptuvi tikai tad, kad neviena nav tuvumā. Lūk, kāpēc tos nekad nedabū redzēt. Kad pieej tuvāk, atrodi tikai akmeņus.

Toraks juta, ka slēpņļauži viņu vēro no plaisām klinšu sienās. Jauneklis pagāja garām akmeņiem, kas aplī stāvēja, atbalstījušies cits pret citu. Pametis skatienu atpakaļ, viņš pamanīja tikko jaušamu kustēšanos. Vēlāk viņš izdzirdēja zaglīgu čaboņu. Kad Toraks apstājās, tā apklusa, bet, kad turpināja ceļu, atsākās no jauna.

Ap pusdienlaiku puisis apstājās atvilkt elpu.

- Nevēlos jums nodarīt pāri, viņš sacīja klinšu iemīt­niekiem. Es meklēju dvēseļēdāju. Gar jums man nav daļas.

Virs galvas atskanēja švīkstoņa. Toraks metās sānis. No trieciena pret zemi sašķīda klintsgabals un apbēra viņu ar šķembām.

Toraks saklausīja burzguļojam ūdeni un, sekodams skaņai, nonāca ieplakā pie avota. Viņš atrada puduri vir­šiem līdzīgo puskrūmu, ko Džūksakajs bija izmantojis par kurināmo, un pārkāri, ko varēja norobežot ar akmeņiem, lai uzslietu patvērumu.

Naktī akmeņi vairs svilpdami nekrita, un Toraks ne­dzirdēja arī dīvaino gaudošanu. Bet arī no Vilka nebija ne minas.

Nākamajā rītā vējš bija mitējies. Miers šķita samāk­slots, ar nolūku radīts.

Toraks nebija ticis tālu no ieplakas, kad sniegā atrada pēdas. Pirms kāda laika cauri Slēpņļaužu aizai nesies suņu bars. Puisis saskaitīja septiņu dzīvnieku pēdas visas lie­lākas, nekā viņš jebkad suņiem redzējis.

Viņš izvilka nazi un izkaltušu muti sekoja pēdām ap radzi.

Jauns zaķis bija saplosīts lupatu lēveros. Tumšsarka­nas iekšas mētājās sniegā kā iztašķīts galerts. No sakrop­ļotā galvaskausa vīdēja ledus ieskautas acis.

Toraks iztēlojās zaķa izmisīgās cilpas, tuvojoties su­ņiem. Tie dzīvnieku bija saplosījuši un izmētājuši miesu un smadzenes vairāk nekā trīsdesmit gabalos, bet neko nebija ēduši. Suņi tā rīkojās, lai parādītu savu spēku.

Kamēr Toraks murmināja lūgsnu zaķa dvēselēm, viņā mutuļoja žēlums un naids. Iedams tālāk, viņš lūdza par sevi. Rēnai Toraks bija teicis, ka Eostrai viņš vajadzīgs dzīvs. Viņš iedomājās, ka dzīvs nebūt nenozīmē neskarts.

No puiša ietērpa apkakles plūda sviedru smaka. Suns to sajustu dienas gājuma attālumā. "Man bail," tā pauda.

Aiz muguras atskanēja būkšķis.

Viņš apcirtās.

Un atviegloti uzelpoja.

Reka pacēla galvu no zaķa galvaskausa un norūpējusies ieķērcās, tad turpināja knābāt laukā aci.

Kamēr Toraks bāza nazi makstī, pār sniegājiem pie viņa lēkšoja Vilks.

- Vai tu sekoji ūpim ? Toraks jautāja, kad bija galā trakulīgā sasveicināšanās.

-Jā, Vilks atbildēja. Bet mazuli neatradu.

- Man žēl.

- Kur baramāsa?

- Drošībā, Toraks sacīja. Viņa ir savainojusi ķepu.

- Tu pēc viņas ilgojies.

- Jā.

- Es arī.

Vilks paostīja gaisu.

- Suni. Tālu.

- Tie ir stipri, un viņu ir daudz, Toraks teica. Ļoti bīstami.

Vilks viņam piespiedās un paluncināja asti.

Abi nebija tālu tikuši, kad trokšņainā caurtecē zem klintīm no jauna kļuva redzama Sārtupe. Rips un Reka aizlidoja līdz radzes virsotnei, kas slējās pāri aizai, un tad atgriezās pie Toraka, nepacietīgi saucot: Nāc, tas būs viegli!

- Nav vis, puisis dvesa, kad abi ar Vilku sāka rāpties.

Šķita, ka radze klāta ar nažiem. Kāds ļauns spēks

klinti bija noklājis ar asmeņiem. Toraka pēdas pat caur zābakiem drīz bija vienās brūcēs. Viņš nebija tālu pavir­zījies, kad atklāja, ka Vilks klibo. Viņa ķepu spilventiņi bija sagraizīti krustām šķērsām.

Piedod, Toraks sacīja.

Vilks nolaizīja viņam ausi.

Tālajos Ziemeļos jauneklis bija redzējis kamanu suņus, kas valkāja zābaciņus. Viss, ko viņš varēja darīt Vilka labā, bija aptīt tam ķepas ar vecā kamzoļa sloksnēm. Lai redzētu, ko barabrālis dara, Vilks nemitējās knosīties, un, kad apsēji bija pamatīgi nostiprināti, Torakam nācās viņam stingri piekodināt tos neapēst.

Toraks tik ļoti gādāja par Vilku, ka nemanīja, kā viņi bija nonākuši radzes virsotnē. Izslējies viņš ievilka elpu. Zem Toraka pletās Slēpņļaužu aiza. Virs galvas draudīgi slējās Rēgu kalns.

Tā smaile dūrās mākoņos, mirdzoši baltas nogāzes brī­dināja Toraku tālāk neiet. "Svētvieta. Tā domāta gariem, nevis cilvēkiem."

Nometies ceļos, jauneklis par ziedojumu izbārstīja okeru. Viņš pieklusinātā balsī lūdza Kalnam piedošanu par ielaušanos.

Mākoņi sakļāvās un paslēpa to skatienam. Toraks nezi­nāja, vai tā ir laba vai slikta zīme.

Pa labi akmeņu šķembām klātā nogāze ieslīga ēnainā ielejā. Priekšā, mirguļodams mutuļojošajā baltumā, uz Kalnu veda liels, akmeņains lauks. No mazas, melnas alas tā vidū, lēkādama pa kaskādēm, iztecēja Sārtupe.

Uz kāda bluķa Toraks saskatīja spirālveida zīmi. Ļaunu nojautu mākts, viņš gāja tai tuvāk. Vilks ar nokārtu asti tecēja nopakaļ.

Ar ledu klātie akmeņi bija nodevīgi slideni, vietām sniegs bija tik dziļš, ka apgrūtināja iešanu. Abi aizcīnījās garām vēl vienai zīmei un vēl vienai. Beidzot viņi atradās uz paša Rēgu kalna.

Torakam vajadzēja atrast vietu, kur apmesties.

Viņi nonāca pie radzes, kuras aizvējā bija sapūsta dziļa kupena. Jauneklis jutās atvieglots. Viņš drīzāk bija ar mieru ierakties sniegā nekā šajā svētajā vietā pārvietot kaut vienu akmeni.

Viņš arī neiedrošinājās kurt uguni. Saritinājies sniega alā, puisis dalījās kūpinātas ziemeļbrieža gaļas stērbelē ar Ripu un Reku, bet Vilks košļāja savus zābaciņus, kurus sakarā ar to, ka ķepas sāka apdzīt, Toraks viņam bija piešķīris vakariņām.

Satumstot naktij, viņš ieklausījās tālīnajā straumē un Kalna klusēšanā. Tas bija ļāvis šeit apmesties, taču ik mirkli draudēja briesmas.

Un Eostra… Kā ar dvēseļēdāju, kas gaidīja tur, iekšā?

Viņa apzinājās savu nesatricināmo varu, tādēļ Toraku bija izlaidusi caur Slēpņļaužu aizu. Taču uzsūtīt savu varzu viņa spēja, kad vien vēlējās. Un jau parīt būs Dvē­seļu nakts.

Toraks juta Rēnas delma sarga smagumu. Viņa nekad nebija šķitusi tik tāla.

Puisis sapņoja, ka ir vasara un viņš spēlējas ar Vilku ezerā, kas nokaisīts dzeltenām ūdensrozēm. Vilks izlec no ūdens un ar plakšķi piezemējas. Toraks ienirst, sme­jas, laiž sudrabotus burbuļus. Joprojām smiedamies, viņš izšaujas saulē. Viss ir kārtībā. Pasaules dvēsele ir zelta pavediens, kas saista ar visu dzīvo. Un tētis smaidīdams stāv seklumā.

Vienmēr skaties atpakaļ, Torak!

Toraks spēji pamodās. Viņš dzirdēja krītošu akmeņu dunu un kraukļu satrauktos brīdinājuma saucienus.

Uzrāvis kājās zābakus un pakampis cirvi, viņš izrāpās no sniega alas un nonāca miglas sienā.

Rips un Reka nebija saskatāmi; redzamība bija mazāka par diviem soļiem. Toraks pamanīja Vilku pelēku plan­kumu, kas traucās pāri akmeņiem. Steberēdams uz barabrāļa pusi, puisis ieraudzīja, ka daļa radzes ir sabrukusi; daži bluķi vēl turpināja ripot.

Vilks apstājās un atņirdza melnās lūpas rūcienam.

Toraks ar acīm sekoja viņa skatienam. Viss, ko viņš miglā spēja saskatīt, bija ripojoši akmeņi.

Vilkam rēcienā drebēja viss augums.

Toraks samiedza acis.

Tie nebija akmensbluķi.

Tie bija suņi.