Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

trīsdesmit sestā nodala

VILKS Kalna dzīlēs saklausīja čabam lapas.

Vai lapas?

Viņš spēji apstājās. Tas bija nepareizi.

Vai tas bija vēl kāds slapstekļu triks? Tie nevarēja ciest, ka šeit ir Vilks, tie Kalnā necieta nevienu, tie izklīdināja skaņas un smaržas tā, ka viņš nevarēja saprast, no kurie­nes tās nāk.

Vilks turpināja skriet, kaut gan nezināja, kurp. Viņš bija steidzies pa šo briesmīgo, līkumoto midzeni veselu mūžību. Baramāsas smaržu viņš bija pazaudējis un spēja saost tikai slapjas klintis un izbijušos Vilku. Viņš bija izslā­pis, no dēmonu kucēnu skrāpējumiem sūrstēja sāni, un viņš joprojām nevarēja atrast Slaiko Bezastaini.

Vilks sasniedza vietu, kur midzenis paplašinājās un Kalna elpa uzbužināja kažoku. Vilks iedobē atrada maz­liet ūdens un to ielaka. Līdzās gulēja akmeņaini kauli, kas gulēja līdzās. Tie bija vēl viens triks; vienu viņš bija nomēģinājis un gandrīz izlauzis ilkni.

Pēkšņi viņš izslēja galvu. Degunu kutināja tik tikko jaušama smarža. Nepacietībā trīcēdams, viņš dziļi ieelpoja, lai būtu drošs. Jā! Baramāsa!

Smarža nāca no augšas. Pieslējies pakaļkājās, Vilks priekšķepas uzlika uz klints. Pārāk tumšs, lai kaut ko saskatītu, taču viņš sajuta neliela midzeņa elpu. Viņš palēcās, parāpās un iekšā bija.

Midzenis bija tik maziņš, ka Vilkam nācās pieglaust ausis un līst uz vēdera. Miga skrāpēja sānus un spieda, līdz viņš vairs nevarēja paelpot. Tad tā viņu izgrūda laukā, un Vilks, sadauzījis degunu pret akmeni, nokrita.

Apkārt virmoja smaku straume. Dēmonu smirdoņa, Akmenssejas maitas smaka un bezastaina bagātīgā smar­ža, ko Vilks tagad atcerējās no seniem laikiem. Un barabrāļa aromāts.

Vilks lidoja cauri tumsai. Eja bija šaura un līkumaina kā zarna, un Vilks izdzirdēja suņu varzas rūcienus. Tiem bija dobja skaņa, kas Vilkam pastāstīja, ka viņš tuvojas patiešām lielam midzenim.

Viņš dzirdēja pazīstamo baramāsas garā-naga-kas-lido smilkstēšanu un Ūpja spārnu vēdas. Viņš pielika soli.

Jo bija radīts dēmonu medīšanai.

Tuvojās ieeja kambarī, un Rena sāka iet raitāk. Ne tik strauji! Tumšais brīdināja. Rena neklausīja. Viņa dzirdēja kaulu grabēšanu un dvēseļēdājas nāvējošo pesteļošanu.

Ar kaula spēku,

Ar kaula spēku,

Ar dēmona acs spēku

Eostra aicina nemierīgus mirušos

Un saista tos pie sevis!

Rena centās atcerēties pretošanās vārdus, lai stātos pretim burvestībai, taču Eostras griba stindzināja domas. Neviens nestāsies ceļā Maskotajai.

Rena sasniedza ieeju kambarī.

Tumšais pavilka viņu atpakaļ.

Viņu eja beidzās reibinoši augstu gandrīz pie pašiem kambara griestiem. Lejā tikt nebija iespējams.

Rena, apspiedusi kliedzienu, noslīga uz ceļiem un vērās pār malu. Caur milzīgu akmens zobu biežņu viņa redzēja, ka kambari pāršķeļ aiza, kas stiepjas tam pāri kā melns zigzagveida zibens. Tuvākajā malā uz dūmu grīstēs ieskauta altāra dega ugunskurs. Tā piekājē slējās pīlārs, kura virsotni Rena neredzēja, un gar tā pamatni ložņāja ēnas. Pat no tālienes bija jūtams naids, un viņa saprata, ka tie ir Eostras suņi. No Toraka nebija ne vēsts.

Eostra aicina nemierīgus mirušos…

Rena nometa ieročus. Cirvis un loks bija kārtībā, taču bultu maku viņa bija saspiedusi tad, kad spraucās caur spraugu. Veselas bija palikušas tikai trīs bultas.

Un saista tos pie sevis!

Dūmi pašķīrās, un Rena pamanīja neskaidru Maskotās stāvu. Līķa bāla roka turēja zizli ar uguns opālu. Viņa redzēja tā sarkano gaismu, kas kā asinis sūcās caur tumšu pavedienu vijumu, kurš krustām šķērsām klāja purpursarkano akmeni. Meitene sagrāba bultu. Eostra juta draudus un paslēpās dūmos.

- Vai tu tos jūti? Tumšais čukstus jautāja, nometies Rēnai blakus uz ceļgaliem.

- Ko?

- Tur lejā, dūmos. Tur ir kaut kas šausmīgs.

- Neko neredzu.

- Es arī neredzu. Bet jūtu.

Arī Rena tos juta. Čukstošajā alā atradās kaut kas vai­rāk nekā tikai Eostra un pakalpiņi.

- Dūmi, viņa nočukstēja. Tie ir daļa no burvestī­bām. Neskaties turp!

Taču Tumšais nespēja novērst acu. Un arī Rena ne.

Dvēseļēdāja mitējās pesteļot. Kambari pārņēma tumsa. Ūpju burve klusumā ierunājās:

Lokana kā čūska kārdinātāja…

Sešru… Nāc priekšā!

Rēnai uzmetās zosāda.

Šķita, ka telpā atbalsojas klusa šņākoņa.

"Nevar būt," Rena sev teica. "Nevar būt!"

Kamēr viņa skatījās, dūmi savērpās un izveidoja lun­kanu apveidu…

"Nē! Sešru ir mirusi. Tava māte ir pagalam. Tu redzēji, ka viņas ķermenis tiek aizsūtīts pie miera."

Pesteļošana atsākās. Pēc bezgalīgi ilga laika tā mitējās. Ugunskurs apdzisa vēlreiz.

Narander… Nāc priekšā!

No kambara tālākās malas atskanēja vīrieša balss:

- Naranders nāk.

Rena aizturēja elpu. Viņa pazina šo balsi.

- Burvestības nav izdevušās, balss paziņoja. Tajās iesaistīti dzīva cilvēka mati.

Eostra neatbildēja.

- Kas tas tāds? Tumšais jautāja.

Rena klusēja. Kamēr viņa skatījās, kā no pustumsas iznirst vīrietis, pagātne sakusa kopā kā pakledus.

Tam tuvojās ūpis. Vīrs to atvairīja ar cirvi. Viņa gaita bija nedroša. Ap kaulainajiem locekļiem plandīja ādas stēr­beles. Rena zināja: ja tas pienāks tuvāk, viņa ieraudzīs savēlušos, no gļotām spīdīgu bārdu. Vienacainu, netīru seju raupju kā koka mizu.

Septītais dvēseļēdājs. Pirmajā tikšanās reizē tas bija devis mājienu. Pirms viņu ķēra krams, viņš bija gudrs vīrs…

- Naranders ir miris, dūmos čērkstēja Eostra. Viņš gāja bojā Lielajā ugunsgrēkā.

- Kāds cits gāja bojā! Klejotājs ieaurojās. Viņam (Naranderam) vajadzēja dzīvot! Tagad Klejotājs darīs tam galu!

- Neviens nespēj stāties ceļā Maskotajai.

Klejotājs iekliedzās un metās uz akmeņu kaudzi. Pirms viņš to sasniedza, vīram nācās apstāties. Aiza bija pārāk plata. Viņš nevarēja tikt tai pāri.

- Viņam vajadzēja dzīvot! Klejotāja kauciens piepil­dīja kambari ar sāpēm.

Pēkšņi Rena pamanīja mazus, sakumpušus radījumus, kas turējās pie klintīm viņam virs galvas. Meitene, izmi­suma pārņemta, notēmēja. Tumšais pielādēja lingu.

Abi nolaida ieročus. Tokoroti atradās pārāk tālu.

- Virs galvas! Rena un Tumšais vienā balsī iesaucās.

Klejotājs paskatījās augšup, no turienes jau lidoja pir­mais akmens. Viņš saļima uz ceļiem. Viņam trāpīja vēl viens akmens. Vīrs nogāzās blakus aizas malai. Cirvis izkrita no rokas, un pēc mirkļa tālumā atskanēja šļaksts. Klejotājs gulēja un nekustējās. Rena nekad nebija ienīduši Eostru vairāk kā tobrīd.

- Es redzu Toraku, Tumšais nočukstēja.

Pavilcis meiteni sānis, viņš norādīja ar roku. Beidzot arī viņa ieraudzīja draugu.

Toraks bija pusceļā uz pīlāra virsotni; apakšā ložņāja suņi. Viņš bija piesaitējies aiz vidukļa pie klints, un viņa galva slīga uz krūtīm. Puisis nekustējās.

- Torak! Rena kliedza.

Atbildes nebija.

Vai nu viņš bija apdullis, vai pārmiesojies. Rena atrai­dīja domu, ka draugs ir miris. Sakodusi zobus, viņa gata­vojās šaut. Cik suņu tur bija? Seši? Septiņi? Un tikai trīs bultas.

Raibs nezvērs lēca pēc basajām Toraka kājām. Rēnas loks iedziedājās. Suns ar bultu rīklē, gārdzoši iekaucies, novēlās.

Viņai blakus Tumšais laida darbā lingu. Pelēks dzīv­nieks nokrita un vairs nekustējās. Tumšais, pāršķeldams galvaskausu ar akmeni, nogalināja vēl vienu; Rena kādam citam trāpīja krūtīs. Suns atmuguriski ietenterēja aizā, un tā gaudošana noklusa nebūtībā.

Divi suņi aizšāvās pāri kambarim un pazuda ejā, it kā būtu saoduši laupījumu. Atlikušais staigāja ap Toraku. Pie tās pamatnes parādījās tokorots, kas, iekodis starp zobiem nazi, sāka rāpties. Rena uzlika uz stiegras pēdējo bultu un notēmēja. Rokas trīcēja. Radījums bija dēmons, taču tas slēpās bērna ķermenī.

Gaisā nosvilpa akmens. Tokorots, satvēris lauzto lielu, iespiegdamies nokrita. Tumšais ar drūmu seju no jauna pielādēja lingu, bet neradījums paspēja noslēpties ēnā.

Rena, vērdamās dūmakā, meklēja vēl kādu mērķi. Dūmi bija pārāk biezi, to izgarojumi apdullināja. Meitene iztēlojās, kā Eostra tīksminās par uguns opālu. Neviens nespēj stāties ceļā Eostrai.

Rena nolika loku. Šī nebija no tām, kuru varētu pie­veikt ar bultām.

Viņas lēmumu ietekmēja daļa no nelokāmā Seiunas gribasspēka. "Tu esi burve," viņa sev teica. "Tad arī domā kā burve!"

"Tavas burvestības nav izdevušās," bija sacījis Klejo­tājs. "Tajās iesaistīti dzīva cilvēka mati."

Rena kļuva rāma. Viņa pētīja pavedienus, kas apņēma uguns opālu. Tie izskatījās piesieti ar dažādu krāsu pīnēm. Meitene ievēroja zalgojam melnu, rūsganu, zeltainu krāsu…

Mati! Eostra bija noķērusi dvēseļēdāju garus ar viņu pašu matiem! Ievijusi tos pavedienā, ar ko tagad apsaitēts uguns opāls. Ar šo pavedienu viņa piesaistīja dvēseļēdājus gluži tāpat kā ar Toraka matiem Ūpju burve bija iecerējusi saistīt viņa pasaules dvēseli un tā atņemt viņa spēku.

Torak! Rena kliedza. Pārgriez pavedienu!

Iestrēdzis dvēseļēdājas kaulu smadzenēs, Toraks cen­tās izlauzties. Gars sāka pagurt. Eostra bija pārāk stipra.

Ļoti tālu viņš izdzirdēja kādu kliedzam. Izklausījās pēc Rēnas. Nevar būt!

Kliedziens uz mirkli samulsināja Eostru. Toraks juta, ka tās griba sašķobās. Ar to pietika. Viņš tvēra niecīgāko iespēju.

Toraks atvēra acis viņš bija atpakaļ savā ķermenī. Kāds joprojām kliedza.

- Torak, pārgriez pavedienu, ar ko apsiets uguns opāls! Torak! Pārgriez to, un tu satrieksi burvestības! Tu padzīsi tās uz visiem laikiem!

Tā bija Rena. Viņš meiteni nemanīja, taču redzēja viņas bultu, kas rēgojās plankumainā suņa rīklē.

Pavediens! Torakā ieplūda spēks. Viņš zināja, kas da­rāms.

Viņš steigšus atsaitējās un noslīdēja lejup pa pīlāru. No tumsas izlēca suns. Toraks trieca tam vēderā nazi un izlaida iekšas. Paspēris nekustīgo ķermeni sānis, viņš dūra tumsā. Ne tokorotu, ne suņu, kaut gan puisis dzirdēja mežonīga cīniņa troksni. Brīvajā rokā viņš sagrāba akmeni un meimuroja uz akmeņu krāvuma pusi. Rēnai taisnība, tas bija iespējams. Burvestības varēja satriekt un dvēseļēdājus padzīt uz visiem laikiem. Kāpēc gan Eostra šādā gadījumā nebaidījās?

Ugunskurs tika apdzēsts vēlreiz, un viņa pārtrauca burties. Tā izpleta spārnus izplūdušajos dūmos un aicināja pēdējo nemierīgo mirušo.

Gudrs kā vilks un stūrgalvīgs…

- Nē! Toraks mēģināja kliegt, taču mēle pielipa pie aukslējām.

Viņš bezpalīdzīgs izdzirdēja, ka dvēseļēdāja nosauc mīļoto vārdu, kuru Toraks skaļi nebija izrunājis trīs vasa­ras.

Mirkli iestājās klusums.

Kambari šķita atbalsojamies neredzamu vilku gaudo­šana. Aiz altāra dejoja un savilkās dūmi. Garš stāvs sāka iegūt apveidu.

Toraka nazis nošķindēja pret zemi. Tēt!