Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

divdesmit septītā nodala

Vilks lidoja pari klintīm, un viņam sekoja suņi. Vilks necieta bēgšanu, taču nācās palīdzēt Slaikajam Bezastainim.

Vilks virzījās uz lielu nogāzi, klātu ar spožo-mīkstoaukstumu. Vējš, kas nāca no tās, stāstīja, ka tas ir biezs, varbūt pat Vilkam pāri galvai. Tā! Šķiet, ka sekotāji nolēmuši viņu iedzīt strupceļā. Taču viņš zināja šo triku, jo pats bija to izmantojis tad, kad medīja briedi. Vai tie domāja, ka spēs viņu piemuļķot?

Palēninājis soli, Vilks ļāva vadonim pielēkšot tuvāk, līdz kļuva dzirdama cietsirdīgā ļaunas sirds dunēšana. Suns klabināja žokļus, it kā izgaršotu Vilka miesu.

Par agru. Kad Vilks sasniedza spožā-mīkstā-aukstuma malu, viņš apcirtās uz vienas ķepas un, palēcies sānis, nonāca uz cietas klints. Suns aiz muguras bija pārāk smags un nepaspēja laikus pagriezties. Vilks steidzās tālāk un dzirdēja to kārpāmies un ņurdam spožajā-mīkstajā-

aukstumā. Vilks izslēja asti. Varbūt tie bija lielāki, toties viņš bija ātrāksl

Taču nepietiekami ātrs. Tie atkal bija viņam uz pē­dām.

Vilks brāzās pār oļiem, saplosīto ausi pavērsis atpakaļ, lai ieklausītos, bet otru uz priekšu, lai pārliecinātos, vai ceļā nedraud briesmas.

Viņš juta tuvojamies tumsu. No tās ar dobju skaņu pūta vējš, kas nāca no pazemes. Pēkšņi priekšā klinšu vairs nebija, un Kalns atvērās, lai Vilku aprītu. Spēji apstājies, viņš ieraudzīja, ka plaisa ir daudzu soļu platumā. No dzī­lēm plūda stindzinošs aukstums.

Vilks izlēma vienā mirklī. Sasprindzinājis gurnus, viņš lēca. Priekšķepas sasniedza otru malu. Mētādams asti un izmantodams pakaļkājas, viņš izmisīgi kārpījās… Un bija augšā.

Bars mežonīgā niknumā skraidīja gar plaisas viņu pusi. Vilks nicīgi izslēja purnu. Neviens suns pat tādi kā šie nevar aizlēkt tik tālu, cik vilks!

Un tomēr kaut kas bija aplam. To bija mazāk nekā pirms brīža.

Kur palicis vadonis?

Vadonis stāvēja spraugas piekājē un vēroja, kā rāpjas Toraks. Skatījās nenovērsdamies.

Ar pirkstiem sataustījis nākamo atbalsta punktu, To­raks iztēlojās, kā Vilks drāžas pa sniegājiem ar Eostras varzu pie papēžiem. Vilks paklūp. Suns ielaiž ilkņus viņam sānos. Tie visi metas Vilkam virsū un saplosa viņu gaba­los…

Cirvja rokturis dauzījās Torakam pret gurnu un vilka viņu atpakaļ.

"Viņi nav noķēruši Vilku," zēns sev sacīja. "Eostra grib, lai tu tam noticētu."

Plaisa sniedzās četru raženu vīru augstumā un bija pietiekami šaura, lai viņš ar kājām atbalstītos uz tās pre­tējām pusēm. Nelīdzenajā granītā bija daudz izciļņu, uz kuriem atbalstīties ar rokām un kājām, un vasaras dienā Toraks uzrāptos augšā kā vāvere. Taču klints bija mikla un klāta melna ledus dzīslām. Puiša pirksti bija nejūtīgi no sala. Dūraiņi bija izslīdējuši no piedurknēm un brīvi karājās auklās, taču viņš neiedrošinājās tos uzvilkt.

Apstājies, lai ievilktu elpu, Toraks staipīja kaklu. Kalns tinās miglā, tomēr viņš spēja saskatīt plaisas galu: viņš bija ticis līdz pusei.

Nesteidzies, Torak! Puisim šķita, ka galvā skan radinieka Beila klusā, noteiktā balss. Aizpagājušajā vasarā zēns no Roņu ģints viņam bija mācījis klinšu kāpšanas mākslu. Beils bija pacietīgs un nekad neuzdeva vairāk par to, ko Toraks spēja apgūt. Centies neturēt rokas augstāk par pleciem tad svars balstīsies galvenokārt uz pēdām… Un papēžus lejā, Torak! Ja stāvēsi uz pirkstgaliem, sāks trīcēt kājas.

Toraka papēži bija lejā, tomēr kājas trīcēja.

Zem viņa rūca lāsumainais nezvērs.

Zēns paskatījās lejup.

Auksts jo auksts bija nežēlīgais skatiens, kas gaidīja, kad šis miesas gabals kritīs lejā. Tā alkatība sūca laukā Toraka dvēseles.

Viņš aizvēra acis. "Neskaties," jauneklis sevi drošināja. "Neprāto par to. Domā par kaut ko citu. Par Vilku un Renu, un Finkedīnu."

Tumsa Toraka galvā izklīda kā dūmi, ko aizpūš spirdzi­noša brīze. Atvēris acis, zēns neveikliem pirkstiem meklēja nākamo atbalstu.

Viņš atguva ritmu un pārvietoja te roku, te kāju, tad otru roku un otru kāju. Gludeni un plūdeni kā dejā. Gandrīz jau augšā.

Cirvis, kas bija aizbāzts aiz jostas, aizķērās aiz radzes un vilka viņu atpakaļ.

Toraks ar abām rokām tvērās pie klints un pacēla labo kāju, lai uztaustītu nākamo robu. Taču nelīdzenums bija pārāk augstu pēda to nespēja aizsniegt, jo cirvis bija iesprūdis un aizkavēja Toraku.

Nolaidis labo kāju zemāk, viņš centās atbalstīties pret izcilni, uz kura nupat bija stāvējis. Zābaks aizskāra gludu klinti; atbalsts nebija atrodams. Tagad kreisā kāja, kura turēja viņa svaru, sāka trīcēt. Ilgi tas nebija izturams, vajadzēja pasniegties lejup un atbrīvot cirvi. Bet tad viņš pie klints turētos tikai ar vienu roku un vienu kāju, un ar to nebija pietiekami. Toraks no jauna izdzirdēja Beila balsi.

Torak, vienu gan tev lieku pie sirds. Vienmēr turies pie klints ar trim locekļiem. Pārvieto vai nu roku, vai kāju, bet abas vienlaikus nekad.

Kreisā kāja mežonīgi trīcēja. Tas nekas: viņam vaja­dzēja atbrīvoties.

Kamēr Toraks visiem spēkiem centās izlocīties, pirkstu kauliņi abām rokām bija kļuvuši balti. Cirvis ar griezīgu skaņu strīķējās pret klinti. Kad cirvja rokturis liecās uz leju, ap puiša vidukli savilkās siksna. No piepūles drebēja rokas. Cirvis atbrīvojās ar tādu sparu, ka Toraks gandrīz nogāzās. Viņš pavilkās uz augšu, un brīvā kāja beidzot atrada nākamo ierobi.

Drebēdams no atvieglojuma, jauneklis atbalstīja kājas pret plaisas pretējām sienām. Pārstājis trīcēt, viņš saņēma pēdējos spēkus un izrāpās virsotnē.

Toraks gulēja elsodams, vaigu piespiedis pie ledaina akmens kā uz sauszemes izmests lasis. Priekšā atradās soļus piecdesmit plata plakankalne. To noēnoja mig­las apvītas klintis, un tā bija piesvaidīta ar sadauzītiem akmensbluķiem, ko lejā nosviedis un sadragājis Kalns.

Zēns piecēlās, viņam metās virsū stindzinošs vējš tik ledains, ka sāka sāpēt deniņi. Toraks noraisīja no jostas cirvi. Tas izslīdēja no rokas un iekūleņoja plaisā. Šausmu pārņemts, viņš lūkojās, kā tas noripo līdz dibenam.

Suns nebija redzams.

Toraks skatījās lejup un nespēja aptvert cirvja zaudē­jumu.

Viņš juta uz sevi vērstu skatienu un pagriezās.

Divdesmit soļu attālumā zem klintīm uz akmeņiem stāvēja Ūpju burve.

Tās nemirstīgā nāves maska bija līķa bāla kā kaula drumsla. Mutes šķēlums bija pavērts kliedzienā bez ska­ņas. Vienā rokā tā turēja zizli, ko vainagoja spožs, sar­kans akmens, bet otrā trīsžuburu žebērkli dvēseļu medī­bām.

Toraks taustījās pēc naža. Viņš zināja, ka pret dvēseļēdāju no tā nebūs nekādas jēgas, taču ierocis bija piederējis tēvam, tāpēc deva zēnam drosmi palikt uz vietas.

Ūpju burves ļaunums sprakšķēja kā zibens un dzina To raku atpakaļ.

Viņš iedomājās Vilku, ko vajā suņu bars.

Sauc tos atpakaļ! zēns izdvesa.

Pūces iekrāsotās acis nikni lūrēja. No mutes spraugas nenāca ne skaņa.

Atbrīvo manu barabrali no saviem suņiem! Toraks iesaucās. Esi dabūjusi, ko gribēji! Šeit es esmu!

Maskotā nepakustējās, taču tai aiz muguras puisis pamanīja ēnu, kas izpletās kā spārni. Zēns juta burves ļaunprātību pātagojam viņa apziņu.

Tad no murgainās maskas atskanēja kliedziens, kas teju vai pāršķēla viņa galvaskausu. Atbalsojies klintīs, tas kļuva arvien skaļāks un skaļāks: kaula šķēpele caurdūra viņam smadzenes.

"Vienmēr atskaties, Torak!"

Toraks pameta skatienu pār plecu un pieliecās par vēlu. Ūpis no sāniem trāpīja viņam pa galvu. Viņš sagrī­ļojās un šūpodamies stāvēja uz klints malas. Virs galvas riņķoja ūpis un gatavojās jaunam uzbrukumam.

Šajā mirklī no miglas parādījās liels, balts putns izplestiem nagiem, lai mestos virsū ūpim. Tas izvairījās un sāka riņķot, lai vēlreiz uzbruktu Torakam.

Viņš pastreipuļoja atmuguriski un krita.