Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

ceturtā nodala

Toraks bija izniekojis visu rīta cēlienu, jo meklēja vietu, kur tikt pāri Zirgupei. Viņš gāja pret straumi, ziemeļu krasts kļuva arvien kraujāks un kraujāks, un galu galā puisis bija spiests griezties atpakaļ.

Toraks bija noskaities. Sajās ielejās viņš bija uzaudzis. Kā gan viņš tik ātri visu varēja aizmirst?

Un viņš sāka ilgoties pēc Vilka. Viņiem bija gadījies būt šķirtiem arī agrāk, taču tas bija citādi. Toraks cerēja, ka Vilks viņu meklēs un viņš ieraudzīs starp kokiem lēkšojam pelēku ēnu.

Pa nakti Mežs bija kļuvis balts. Toraks redzēja raku­mus: āpsis bija vācis ērgļpapardes ziemas migai, un lau­kumiņus, kur ziemeļbriedis nokārpījis sniegu, lai tiktu pie ķērpjiem.

Desmit soļu attālumā no īves uz Toraku raudzījās izai­cinoša zīme.

Viņš nebija pārliecināts par to, ko tā nozīmē: varbūt kalnu un lielu putnu, kas tam tuvojas. Tomēr viņš saprata tās nolūku. "Esmu šeit," sacīja Ūpju burve. "Es gaidu."

Toraks iekaisa dusmās. Zīme bija iecirsta cauri mizai gremzdos. It kā Eostra mocītu Mežu.

Pēkšņa dzinuļa iespaidā zēns no mātes ārstniecības līdzekļu raga iekratīja plaukstā mazliet zemes asiņu un ieberzēja to koka ievainojumā. Lūk, tā! Šī doze bija īpaša gatavota no Pasaules Gara raga; varbūt okers, kas tajā glabājies, palīdzēs īvei izveseļoties.

Tas bija gandrīz izaicinājums dvēseļēdājai. "To paveica Toraks."

Viņš turpināja ceļu un saklausīja Tumšā Kažoka tālī­nos, jautājošos rējienus: "Kur tu esi V Un kaut kur tālu Vilka atbildes kaucienu: "Šeit!" Abi izklausījās laimīgi. Toraks nosprieda, ka, tos atstādams, rīkojies pareizi.

Taču viņš, vienalga, ilgojās pēc Vilka.

Vilks bija gulējis visu dienu, bet, kad atnāca tumsa, viņš devās medīt. Draudzeni viņš atstāja mācām vilcēnus, kā izvairīties no sumbra ragiem. Tumšais Kažoks bija atra­dusi vecu ragu un mētāja to augšā lejā; vilcēni lēkāja tam pakaļ un saņēma belzienus pa snīpi.

Tecēdams cauri Mežam, Vilks saoda medījumu, kas mie­lojās ar riekstiem un sēnēm. Pie egles, kur ziemeļbriedis bija noskrāpējis apakšējos zarus, viņš izslējās pakaļkājās un pažļembāja maigās, sulīgās mizas stērbeles.

Kaut kas vinu satrauca.

Bija tik auksti, ka zeme zem Vilka ķepu spilventiņiem šķita kā akmens, trīcēja pat koki. Tāds aukstums šķita dīvains. Bīstams.

Slaikais Bezastainis kaut ko slēpa. Viņš bija Vilkam teicis, ka iet medīt, bet Vilks juta, ka tā nav taisnība. Kāpēc Slaikais Bezastainis mānījās? Kā kaut ko slēpa no sava barabrāļa?

Pats ļaunākais, ka sapnī Vilkam bija parādījusies Akmensseja. Tā bija atnākusi caur šņācošu tumsu; Vilku aiz skausta sagrāba bailes. Gaudošana dūrās viņam ausīs kā sašķēlies kauls. Tā smirdēja pēc maitas. Biedējošā seja bija sastingusi: acis bija nevis acis, bet gan caurumi; purns bija pilnīgi nekustīgs. Kamēr Vilks tupēja viņas priekšā sarāvies, tā iebāza priekšķepu spožajā-zvērā-kas-karstikož… un izvilka to nesakostu.

Kad viņš pamodās, tā bija izgaisusi. Tagad, kad Vilks cauri ugunspuķēm sekoja stirnu buka smārdam, viņš prā­toja, vai tāpēc Slaikais Bezastainis aizgājis. Vai viņš medīja Akmensseju?

Ja tas ir tiesa, viņam to neizdosies paveikt bez bara­brāļa. Un tomēr kā gan Vilks var sekot Slaikajam Bezastainim, ja viņam jārūpējas par kucēniem?

Kamēr Vilks centās tos satvert zobos, degunā iesitās slikta smaka. Viņš saoda Akmensseju un niknas alkas nogalināt. Un ūpja smaku.

Vilkam saslējās spalva.

Viņš aizmirsa par stirnu buku un sāka pakaļdzīšanos.

Tas bija laiks, kad sāk izgaist gaisma: ģintis to sauc par dēmonu laiku.

Rips un Reka kādu laiku bija nemierīgi, un Toraks nevarēja saprast, kāpēc. Varbūt kraukļiem, tāpat kā vi­ņam, trūka Rēnas un Vilka? Varbūt vainīgs dīvainais bez­vēja aukstums?

Būdams izsalcis, viņš piestāja uz klintīm, kas slējās virs upes, atmodināja nelielu ugunskuru un notiesāja kaltētas zirga gaļas sloksni. Krasts joprojām bija pārāk stāvs, lai norāptos lejā, un Torakam nācās iet atpakaļ gandrīz divas trešdaļas ceļa līdz vilku mītnei. Viņš bija neapmierināts.

Puisis iesvieda dažus gaļas krikšus papardēs Ripām un Rekai, bet, viņam par pārsteigumu, kraukļi tos neņēma vērā. Tā vietā putni uzlaidās priedes galotnē un stiepti un griezīgi ķērca: "Nelūgts viesis."

Toraks steigšus skatījās apkārt, taču neko nemanīja.

Rips un Reka, uzbudināti brēkādami, aizlidoja.

Kad tev biedros ir kraukļi, prātīgāk ir ņemt viņu brī­dinājumus vērā. Izvilcis nazi, Toraks sāka vērīgāk pētīt ap kārni.

Klinšaina iežu atseguma piekājē netālu no ugunskura viņš atrada ūpja mēslu. Tas bija milzīgs. Garāks par puiša plaukstu un trīsreiz biezāks par īkšķi. Skatīdamies, bet neaiztikdams, Toraks atklāja, ka izkārnījumi sastāv no sablīvētas dzīvnieku, galvenokārt zebiekstu un zaķu, vil­nas un kauliem. Nav brīnums, ka kraukļi bija aizlaidušies. Tāpat kā daudzas radības, arī tie baidījās no ūpja.

Toraks iztēlojās, kā lielais putns ar laupījumu apmetas uz klintīm viņam virs galvas: tas saplosa liemeni driskās un aprij pēc tam izbirdina kaulu lodi.

Piecēlies kājās, viņš aplūkoja klintis virs galvas.

Vienubrīd viņš skatījās uz lāsumainu granītu; nāka­majā mirklī pušķainās ausis izslēja ūpis, kas uzšņāca Torakam.

Tas atradās tik tuvu, ka Toraks varētu tam pieskar­ties. Vienā stindzinošā acumirklī Toraks pamanīja vare­nus nagus un nežēlīgu, līku knābi. Viņš skatījās oranžās acīs, kas nemirkšķināja. Zēns novērsās. Putna acu zīlītes bija melnas nebūtības bedres. Tajās bija tikai alkas iznī­cināt.

Ūpis griezīgi iebļāvās, izpleta milzīgos spārnus un, lik­dams Torakam pieliekties, aizlidoja.

Viņš noskatījās, kā putns pazūd Mežā. Puiša plaukstas bija lipīgas no sviedriem.

Viņš ātri iemidzināja uguni un savāca mantas.

Pēc tam Toraks atrada sakropļotās caunas atliekas. Ūpis tās nebija ēdis. Tas bija nogalinājis prieka pēc.

Zēns ieraudzīja spārnu spalvu: tā bija dzeltenbrūni melna, klāta ar netīriem putekļiem, kas oda pēc puvuma. Tieši tādu viņš bija atradis tajā dienā, kad dvēseļēdāji nolaupīja Vilku.

Un pēkšņi viņš saprata.

Ūpis aizlidojis uz rietumiem.

Uz vilku guļasvietu.

Pie vilcēniem.