Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

četrdesmit otrā nodala

Kamēr Vilks tecēja pa spožo-mīksto-aukstumu, lai sagaidītu barabrāli, Tumšais stāvēja zem kokiem.

Viņš sasniedza pakalnu virs bezastainu lielā midzeņa un uzlēca uz nolūzuša stumbra, lai paošņātos. Viņš redzēja, kā no Meža ar zaru kaudzēm priekšķepās iznirst daži, kas smaržoja pēc kraukļiem. Uz midzeņa apmetās balts krauk­lis, un laipns bezastainis ar gaišu ērkuli iznāca laukā un pasauca to lejā.

Vilkam garām lidoja melnie kraukļi un sveicināja viņu ar klusiem ķērcieniem. Viņš bija labā noskaņojumā, tāpēc izteica tiem atzinību, pacēlis purnu. Vilks bija nogāzis stirnu buku, un vēders viņam bija pilns. Kad viņš atstāja Tumšo Kažoku un mazuļus, tie apmierināti grauza kau­lus.

Spožā-mīkstā-aukstuma skaļā gurkstēšana Vilkam vēs­tīja par to, ka tuvojas barabrālis. "Tik skaļi," Vilks mīloši nodomāja.

Lai būtu drošs par to, ka Slaikais Bezastainis viņu pa­manīs, Vilks atstāja koku aizsegu un, asti luncinādams, nostājās klajumā. Slaikā Bezastaina sveiciens bija nomākts. Viņš apsēdās uz baļķa un vērās nekurienē; Vilks apsēdās viņam blakus. Nabaga Slaikais Bezastainis! Joprojām apjucis par to, kas viņam darāms.

Brīdi abi sēdēja klusēdami. Tad Slaikais Bezastainis teica:

"Tava staigājošā elpa. Es to redzēju uz Kalna. Tā spīd ļoti spoži."

Vismaz Vilkam šķita, ka viņš runāja tā. Dažreiz to grūti saprast.

"Tu esi gudrs," Slaikais Bezastainis turpināja. "Vien­mēr palīdzi. Palīdzi man arī tagad! Vai man jāpaliek pie kraukļu bara ? Vai arī jādodas projām ?"

Vilks uzlika galvu uz barabrāļa ceļgala un ieskatījās viņam acīs. Un atbildēja.

Nākamajā rītā, kad Toraks ritināja kopā guļammaisu, pie mitekļa ieejas parādījās Tumšais. Abi apmainījās ska­tieniem, un Toraks atvieglots redzēja, ka draugam nekas nav jāskaidro.

- Es ilgošos pēc tevis, Tumšais teica.

Toraks centās pasmaidīt.

- Tēvs mēdza teikt, ka dzīvē labākais ir pārcelties uz citu apmetnes vietu. Viņš mirkli klusēja un tad turpi­nāja: Tā, protams, ir Vilku ģints paruna, un es neesmu no Vilku ģints.

- Jā, un es neesmu no Kraukļu ģints. Man šķiet, ka viņiem tas nerūp.

- Vai zini, ka daži tevi jau sauc par Balto Kraukli?

Tumšais pasmaidīja. Nesen viņš bija iemantojis jaunu

pārliecību. Torakam šķita, ka tā viņam ir piemērota.

- Ko tu darīsi? Tumšais vaicāja.

- Ak… medīšu. Apskatīšu tos Meža apvidus, kurus nekad neesmu redzējis. Būšu kopā ar Vilku, Tumšo Kažoku un Oli. Viņš mirkli apdomājās. Esmu noguris, Tumšais. Vēlos dzīvot mierā starp kokiem.

Tumšais pamāja ar galvu.

- Rena teic, ka tavā dzīvē ir bijis pārāk daudz noti­kumu, toties manā pārāk maz.

Toraks paskatījās lejup uz guļammaisu un nodomāja: "Lai saprastu, jāuzticas Rēnai." Saviebies viņš cieši savilka pēdējo mezglu.

- Lūk! Tumšais pastiepa roku. Tev nav amuleta, tāpēc šo pagatavoju tev.

Tas izrādījās uz auklas uzvērts mazs akmens vilciņš: meistarīgi izgrebts no pelēkā slānekļa, ar pievērtām acīm un gaudošanai paceltu mazu purniņu.

- Uz vēdera tam ieskrāpēju Meža zīmi, sacīja Tum­šais, un iekrāsoju to ar alkšņa sulu. Tas ir diezgan sva­rīgi. Sarkanais ir uguns un Kalni, un draudzība. Krāsa tev laiku pa laikam jāatjauno ar alkšņa sulu.

Toraks paņēma amuletu un aplika ap kaklu.

- Paldies, viņš teica. Es tā darīšu.

Finkedīnu viņš atrada sēžam pie upes un lāpām tīklus. Kraukļu vadonis pārtrauca darbu un skatījās, kā puisis tuvojas.

- Vēlos, kaut tu nebūtu aizgājis, vīrs klusi teica.

- Es tāpat. Taču man par kaut ko atgādināja barabrālis. Vilkam nedrīkst būt divu baru.

Finkedīns domīgs pamāja ar galvu.

- Zini, kad tu biji mazs un tavs tēvs ģinšu sanāksmē pie jūras sameklēja vecajo, viņš tai teica: "Kaut gan mans dēls nav no Vilku ģints, man šķiet, ka viņš ir īsts vilks." Beidzot es saprotu, ko viņš ar to bija domājis.

Torakam raustījās ādamābols.

- Finkedīn! Es nezinu… Kā tev par visu pateikties.

Kraukļu vadonis sarauca pieri.

- Tas nav vajadzīgs. Vienīgi atceries, Torak! Lai kur tu ietu, ģintīs atradīsi draugus. Un es ceru… ceru, ka kādudien tu atgriezīsies.

- Atgriezīšos. Atkal satikšu tevi. Apsolu, mans audžu­tēvi

Finkedīns piecēlās. Kad viņš uzlika plaukstu Toraka sprandam, viņa zilās acis mirdzēja. Abi saskārās ar pie­rēm.

- Paliec sveiks, dēls! Kraukļu vadonis teica. Lai tavs aizbildnis skrien kopā ar tevi!

Toraks viņu atstāja un, neko neredzēdams, izsoļoja no apmetnes. Bija mierīga, saulaina diena irbju mēnesī, Mežs sāka viļņoties. Tālumā dimdināja dzenis. Mazs, sīksts svil­pis iemetās osī un sāka knābī krakšķināt sēklas. Balts zaķis apsēdās uz pakaļkājām, lai skrubinātu sala nobrūninātus dzinumus.

Toraks nebija aizgājis tālu, kad parādījās Vilks un sāka tecēt viņam blakus. Spalvu ar vizuļiem bija izrotājis sniegs, un Vilka dzintardzeltenās acis mirdzēja. Toraks pajautāja, kur ir baramāsa, un Vilks viņu aizveda pusceļu augšup līdz ielejas malai.

Rena sēdēja uz akmens saules apspīdētā klajumā un pārvilka loka stiegru. Viņai blakus gulēja Tumšais Kažoks un košļāja kazenāja zaru, bet Rips un Reka bija apmetu­šies kokā un ar priedes čiekuriem apmētāja Oli.

Tumšais Kažoks un mazulis lēkšoja sasveicināties ar atnācējiem. Rena pat nepagrieza galvu. Viņas kapuce tika parauta atpakaļ, un uzliesmoja rudi mati. Toraks apstājās, lai šo mirkli iemūžinātu atmiņā.

- Atnācu atvadīties, viņš beidzot teica.

Rena uzmeta viņam skatienu un no jauna pievērsās lokam.

- No kā?

- Rena, es nevaru palikt. Un tu nevari aiziet.

- Ja es varētu, vai tu vēlētos aiztaupīt man šo izvēli?

Viņš neatbildēja.

Rena piecēlās un nostājās puisim iepretim ļoti bāla un savaldīga.

- Tev nav jāizvēlas. Tas jādara man.

Kaut kas viņas balsī lika ātrāk pukstēt To raka sirdij.

- Bet… tev paredzēts kļūt par ģints burvi.

- Nē. Tas būs Tumšais.

Tumšais!

- Finkedīns to pamanīja agrāk par citiem, Rena sacīja aizlūzušā balsī. Tāpēc viņš piedabūja Durainu palikt. Nevis manis, bet Tumšā dēļ. Viņa teic, ka puisim piemītot apbrī­nojama prasme. Un viņš to grib patiešām. Uz viņas vaigiem bija parādījušies divi sārti laukumi. Finkedīns to visu redzēja. Viņš… Meitene norija siekalas. Viņš ļāva man izlemt.

Toraks pamanīja viņas pārējo mantību, kas bija sa­krauta kaudzē aiz klints.

- Torak, Rena stingri sacīja. Tu jau esi centies mani pamest. Šī ir pēdējā reize. Vai gribi, lai eju kopā ar tevi vai ne?

Puisis centās runāt, taču nespēja. Viņš pamāja ar galvu.

- Tad saki to! Rena nokomandēja.

- …jā. Vēlos, lai tu nāc kopā ar mani.

Viņa smaidīja.

- Jā! viņš iekliedzās, pacēla meiteni uz rokām un sašūpoja tā, ka rudie mati plīvoja uz visām pusēm. Kraukļi, spārniem ņirbot, uzspurdza gaisā; vilki luncināja asti un gaudoja.

Lejā, ielejā, viņus sadzirdēja Finkedīns; tas piecēlās kājās un atvadoties pacēla nūju.

Toraks un Rena uzlēca uz klints, lai Kraukļu vadonis viņus saskatītu, un virs galvas vēcināja lokus.

Pēc tam viņi savāca Rēnas mantību un devās projām rītā. Vilki tecēja viņiem aiz muguras, un kraukļi dejoja debesīs.

[1] usneja (usnea longissima) ķērpis, kas ilgstošā laikposmā var sasniegt 9 m garumu. (Šeit un turpmāk tulkotāja piezīmes.)