Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

divdesmit astotā nodala

Toraks atjēdzās, peldēdams mākoni. Tas bija mīksts un viegls, un maigi silts.

Viņš ar pūlēm atvēra plakstus. Cauri miglai zēns re­dzēja sev pāri lecam baltu ziemeļbriedi. Starp baltiem lemingiem un medņiem miermīlīgi tekalēja baltas āmrijas. Sniegots muskusvērsis ganījās blakus krauklim, kas bija gaišs kā salna.

- Vai esmu miris? puisis nomurmināja.

- Nedomāju gan, kā no liela tāluma atbildēja kāda balss.

Toraks nopūtās.

Pēc brīža viņš apjēdza, ka balsij droši vien ir taisnība, jo viņš joprojām atradās savā ķermenī. Virsdrēbes pazu­dušas, tomēr bija palicis kamzolis un stulpiņi. Mākonis kutināja basās pēdas.

- Kur es esmu? jauneklis čukstēja.

- Šeit, balss klusi teica.

Toraks centās kaut ko saprast.

- Vai jūs esat slēpņļauži?

Bridis klusuma.

- Es patiešām slēpjos. Bet neesmu viens no tiem.

Migla sāka izklīst. Toraks saoda malkas dūmus, saklau­sīja ūdens pilēšanu un ugunskura sprakšķēšanu. Puisis krūtīs juta sasprindzinājumu, kāds piemeklēja tikai tad, kad viņš atradās alā.

Toraks steigšus atvēra acis.

Viņš gulēja uz zaķādu paklāja, apsegts ar muskusvērša vilnas segu. Ala bija tik šaura, ka pretējās sienas viņš varētu aizsniegt ar izplestām rokām. Šķiet, ka tā bija dziļa. Pie kājgaļa dienasgaismu ietvēra no krāsainām ādām sašūts priekškars, kas norobežoja ieeju alā. Blakus ar sārtu liesmu blāzmoja ugunskurs. Toraks redzēja viršu un muskusvēršu kaltētu mēslu kaudzes; augu, sēņu un foreļu virtenes bija pakarinātas kūpināties.

Uz sienām ar ģipsi bija uzzīmēti balti ziemeļbrieži un muskusvērši. Uz visām dzegām bija salikti no slāņakmens izgrebti un ar krītu apkaisīti lemingi, āmrijas un medņi. Baltais krauklis izrādījās īsts. Tas bija apmeties uz akmens un pētīja Toraku. Spalvas, kājas, nagi un pat knābis bija balts. Taču acis tam bija melnas un vērīgas kā jau krauklim.

Puisis nedroši pieslējās sēdus. Reiba galva, un viņš jutās sadauzīts, taču spēja pakustināt visus locekļus un tāpēc nosprieda, ka sniegs un biezais apģērbs mīkstinā­jis kritienu. Torakam pulsēja pakausis. Ūpis bija uzplēsis veco ievainojumu, ko kāds bija apsaitējis.

Ūpis.

Viss pēkšņi atausa atmiņā.

- Kas tu esi? viņš jautāja. Kur ir mans nazis? Kur ir Vilks?

Klusums.

Toraks grīļojās uz izejas pusi.

- Stāt! balss uzsauca.

Zēns izdzirdēja dipošas kājas un klabošus nagus. Viņš spraucās garām ādām un nonāca ledainā brāzmā. Kādas rokas viņu satvēra un ievilka atpakaļ, pasargādamas no apdullinoša kritiena. Toraks smagi apsēdās, un viņam klāt pielēca Vilks, kas ošņāja un laizīja seju un priekā smilkstēja. "Tu esi pamodies! Neciešu šo ilgo gulēšanu! Es esmu šeit!"

Toraks pasniedzās Vilkam pie skausta. Viņš raudzījās augšup uz zēnu, kas viņam bija izglābis dzīvību.

Šķita, ka tas ir apmēram Toraka vecumā. Netīrs un kārns tas mirkšķināja plakstus un sargāja acis no gais­mas. Viņš valkāja savēlušos muskusvērša vilnas mantiju, un viņam nemanīja ģints piederības tetovējumu. Taču ne jau tas viņu darīja neparastu.

Svešinieks izskatījās tā, it kā kāds būtu viņam nolaupījis visas krāsas. Garie, sapītie mati bija balti kā zirnekļa tīkls. Uzacis un skropstas bija nokaltušas zāles krāsā, seja bāla kā uz pusēm pārlauzts krīta gabals. Puiša gaišpelēkās acis Torakam lika domāt par sniegotām debesīm.

- Kas tu esi? svešais zēns jautāja balsī, kurā dīvaini jaucās bailes un ilgošanās.

- Kas esi tu? Toraks iesaucās, piesvempdamies kājās. Tu esi pievācis manu tērpu un nazi. Atdod!

Puisis atieza smaidā šķirbainus zobus; viņš laikam krietnu laiku nevienam nav uzsmaidījis.

- Nazis ir drošībā. Viņš norādīja uz dzegu. Tu biji apdullis. Es tevi noliku gulēt. Tu daudz runāji.

- Tu esi viens no viņas radījumiem! Toraks ņur­dēja.

- Kādiem radījumiem?

- Eostras izdzimums!

- Vai tā ir tā pati, kas pārņēmusi Kalnu?

- Neizliecies, ka nezini!

- Ak, zinu gan! Esmu viņu redzējis.

Toraks zem viņa acīm redzēja ēnas. Šis zēns dienas un naktis bija dzīvojis bailēs.

Vai arī bija varen labs melis.

- Laikam šai palīdzi! Toraks iekaisa. Kāpēc gan citādi tu būtu šeit?

- Es šeit biju pirms viņas. Es… Jauneklis apklusa un pagrieza galvu, lai ieklausītos. Drīz atgriezīšos! viņš uzsauca.

- Kas tur ir? Toraks, aizdomu pilns, jautāja.

- Tev jāatpūšas, puisis skubināja. Tu esi apreibis.

Kamēr viņš runāja, Toraka reibums pastiprinājās.

- Vai esi burvis? viņš vaicāja..

- Burvis? Domāju, ka ne.

Vilks laizīja Torakam roku. Zēns kā pa miglu ievēroja, ka barabrāļa ievainojumi ir apkopti un ieziesti un šis ar svešinieku ir pilnā mierā.

- No sākuma viņš mani nelaida tev klāt, svešais stās­tīja, izstiepis pirkstus, lai Vilks varētu tos paostīt.

- Kāpēc mani noliki gulēt? Toraks jautāja un centās turēties taisni.

- Man vajadzēja pārbaudīt slazdus. Nedrīkstēju ļaut tev aiziet.

Toraks aizmeimuroja viņam garām un pagrāba savu nazi.

- Atdod drēbes! Laid mani laukā!

Ala virpuļoja. Zēns lēnprātīgi paņēma nazi un noguldīja Toraku uz zaķādām.

Kad Toraks pamodās, viņš atkal bija apsegts ar muskusvērša vilnas segu.

Un viņam bija sasietas rokas un kājas.

- Ļauj man iet!

- Nē.

- Kāpēc?

- Tu aizbēgsi.

- Bet palikt šeit es nevaru.

- Kāpēc?

Toraks mitējās locīties un lūkojās gūstītājā.

Puiša zaķādas zābaki bija neprasmīgi salāpīti ar le­minga ādas ielāpiem, un viņa apmetni bija darinājis kāds, kas nemācēja šūt. Viņš sēdēja, salicis rokas starp ceļiem, un sapņaini vērās Torakā.

- Kas tu esi? Toraks jautāja.

Notrīsēja bālās skropstas.

- Esmu Tumšais.

Toraks nosprauslājās.

- Kāpēc tev iedots tāds vārds?

- Tas nav iedots. Es tiku padzīts, pirms dabūju vārdu, tāpēc izvēlējos "Tumšo". Man šķita, ka tā būs labāk.

Toraks juta mostamies līdzcietību, taču ātri to ap­spieda.

- Ja tev nav nekā kopīga ar Eostru, tad kā sanāk, ka šī tevi nav nogalinājusi?

- Viņas suņus un dēmoniskos bērneļus es turu pa gabalu ar lingu. Tādā veidā palīdzēju arī tev, kad uzbruka suņi. Miegā mani sargā Arks.

- Kas ir Arks?

Baltais krauklis uz laktas uzbužināja cekulu.

- Ja Eostra gribētu, lai tu būtu beigts, Toraks teica,

- viņa zinātu, kā to panākt.

- Jā. Man šķiet, ka viņai patīk vara. Es viņai esmu rotaļlieta. Viņš veltīja Torakam jocīgu, platu smaidu.

- Bet tagad man esi tu. Es vairs neesmu viens.

Toraks neizprata jauno paziņu. Jauneklis bija kaulains, tomēr spēja Toraku dabūt savā alā un bija krietni papūlē­jies, lai viņu sasietu. Vilks ošņāja saites, bet, kad Toraks slepus ieņurdējās un lika barabrālim pārgrauzt tās, kas bija ap plaukstu locītavām, šis tikai nolaizīja viņam pirk­stus.

- Vai esi izsalcis? Tumšais jautāja.

- Nē, Toraks meloja. Kas tu esi? Kā tu šeit gadījies? Tumšais savā apmetnī sadabūja kaltētas foreles pusi

un sāka to grauzt.

- Kad māte mani nēsāja vēderā, viņai priekšā izskrēja balts zaķis, tāpēc es piedzimu šāds. Viņš aizskāra zir­nekļa tīklam līdzīgos matus. Māte teica, ka es piederot pie Gulbju ģints tāpat kā viņa. Kad paaugos, sāku redzēt dīvainas lietas, un cilvēki sacīja, ka es piesaukšot nelaimi. Māte mani aizstāvēja, bet, kad man apritēja astoņas vasa­ras, viņa nomira. Tēvs mani atveda uz Aizu. Biju iedo­mājies, ka šeit dabūšu savas ģints tetovējumus, taču viņš mani pameta. Es turēju ceļazīmes tīras no ledus, lai viņš mani atkal varētu sameklēt. Bet tēvs vairs neatgriezās.

- Vai tu mēģināji pats tikt projām?

- Ak nē! Es zināju, ka man jāpaliek. Toraks to apsvēra.

- Cik ilgi šeit esi?

Tumšais norādīja uz dzegām, kur drūzmējās akmens radības.

- Katru mēnesi izgrebu pa vienai.

- Bet… tad sanāk septiņas ziemas. Kā tu spēji palikt dzīvs?

- Tas nācās grūti, Tumšais sacīja un izvilka asaku, kas bija ieķērusies starp zobiem. Pirmajās trīs ziemās kāds man atstāja pārtiku. Pēc tam nekā. Es salu, līdz iemācījos savākt muskusvēršu vilnu. Reiz man sāka darīt raizes zobi. Tie sāpēja, līdz dažus izdauzīju ar akmeni. Viņš brīdi klusēja un tad turpināja: Biju viens. Pēc tam atradu Arku. To knāba dažas vārnas, jo viņš bija balts. Nosaucu viņu par Arku, jo tā bija pirmā skaņa, ko viņš man pateica. Puisis plati pasmaidīja. Viņam patīk šis vārds, viņš to bieži atkārto.

- Tātad visu šo laiku šeit esat bijuši tikai tu un krauk­lis?

- Un vēl rēgi.

Vilks piecēlās un ierikšoja dziļāk alā. Tumšais pagrieza galvu, lai ieklausītos.

- Tu… spēj redzēt rēgus? Toraks vaicāja.

Tumšais rimti pamāja ar galvu.

Ala joprojām bija ļoti klusa. Toraks jautāja:

- Vai pirms brīža tu sarunājies ar spoku?

- Jā, ar savu māsu. Viņa ir spoks, tādēļ neatceras, ka ir mana māsa.

Toraks pētīja ēnas, bet spēja saskatīt tikai Vilku, kas sēdēja, ar asti slaucīdams zemi. Viņš jautāja:

- Vai neesi redzējis kādu rēgu, līdzīgu man? Ar gariem, tumšiem matiem un Vilku ģints tetovējumiem.

- Nē. Kas viņš ir?

Toraks neatbildēja.

- Mēs taču atrodamies Kalnā. Rēgu kalnā.

- Tā ir.

- Vai ir vēl citas alas?

- Milzum daudz! Rēgu dēļ man patīk Čukstošā ala. Taču tajā neesmu bijis, kopš to pārņēma viņa. Viņa atveda dēmonus un atnesa aukstu, sarkanu akmeni.

Torakam sāka strauji dauzīties sirds.

- Kā var nokļūt Čukstošajā alā?

- Turp ved daudz ceļu.

- Aizved mani uz turieni!

- Nē.

- Tev nāksies to darīt. Cik ilgi es gulēju?

- Hm… Gandrīz divas dienas.

- Divas dienas! Toraks iesaucās. Tas nozīmē, ka šonakt ir Dvēseļu nakts!

Viņa kliedzieni lika Vilkam pietecēt blakus.

Tagad Toraks saprata, kāpēc Eostra ļāva viņam izbēgt: tāpēc, ka viņš nekur nebija aizbēdzis. Šai bija pa prātam, ka Toraks guļ ievīstīts kā muša zirnekļa tīklā, līdz viņa izdomā tam pielietojumu.

- Tumšais, uzklausi mani, viņš teica un centās sagla­bāt mieru. Šonakt dvēseļēdāja paveiks kaut ko bries­mīgu. īsti nezinu, kas tas būs. Ir skaidrs, ka tai padomā pakļaut mirušos un izmantot tos, lai valdītu pār dzīvajiem. Tev jāļauj man iet!

- Miegā tu runāji, ka viņa grib nogalināt tevi. Tev jā­paliek pie manis. Šeit tu esi drošībā.

- Jau rīt nekur nebūs droši, viņa būs pārāk varena. Ar mirušo palīdzību tā valdīs pār Kalniem, Mežu un Jūru!

- Kas ir Jūra? Tumšais gribēja zināt.

Toraks ieaurojās tā, ka ala nodrebēja.

Vilks pieglauda ausis un iesmilkstējās.

Arks savēcināja spārnus.

Toraks ar milzu piepūli valdīja dusmas.

- Varbūt tevi pārliecinās, lūk, kas. Kaut kādā veidā, ko es neizprotu, ar Eostru ir saistīts mana tēva gars. Ja es spētu apturēt dvēseļēdāju, varbūt palīdzētu arī viņam. Vai tagad saproti, kāpēc tev jāļauj man iet?

Tumšā neparastajai sejai pārslīdēja ēna, un pēkšņi viņš izskatījās vecāks.

- Mans tēvs mani pameta. Viņš neatgriezās.

Toraks sakoda zobus.

- Bet ja nu palīdzība būtu vajadzīga Arkām? Tu taču darītu visu, lai viņu glābtu, vai ne?

Tumšais lauzīja krīta baltās rokas, līdz sāka krakšķēt pirkstu kauliņi. Toraks redzēja, ka viņu plosa šaubas.

- Esmu šeit pavadījis daudz ziemu, viņš teica. Tu esi pirmais cilvēks pirmais dzīvais cilvēks.

Sajutis viņa nemieru, uz Tumšā pleca apmetās Arks.

Vilks nemierpilns skatījās te uz Toraku, te uz Tumšo.

Toraks gaidīja.

Tumšais papurināja galvu.

- Nē, es nevaru tev ļaut aiziet.