Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

trīsdesmit devītā nodala

Viņš ir dziļi zem zemes. Aukstumā un tumsā; ausis zvana, nāsis saož puvuma smaku. Varbūt viņš jau miris?

Kāds viņu nes. Droši vien uz kapulauku.

Tagad viņi Toraku noliek, uzliek plaukstas viņa sejai un murmina nāves vārdus. Atstāj viņu vienu.

Augšā riņķo zvaigznes. Mēness uzlec un noriet, un uzlec no jauna. Viss, kas ir bijis, kas ir un vēl būs, plūst viņam cauri. Viņš ir zīdainis vilku midzenī un zīž savu māti vilcēni. Viņš bēg no klajuma, kurā uz miršanu guļ tēvs. Viņš iekrīt plaisā Spoku kalnā.

Toraks ir atpakaļ zem zvaigznēm. Pār viņu līkņā mazi, tumsnēji cilvēciņi. Viņš lūkojas augšup dīvainās pelēkās, izkrāšļotās sejās un acīs, spožās kā mēness.

Kur ir Rena? viņš cenšas jautāt. Kur ir Vilks?

Acis pazūd. Viņš atkal ir viens.

Pār Toraku virpuļo zvaigznes. Visaukstākā ir vis­tumšākā gaisma. Pēdējā gaisma, ko cilvēks redz pirms nāves.

Viņš nejūt sāpju, ir vienīgi milzīgs tukšums. Viņš nevē­las mirt vientulībā.

Taču viņš ir tik noguris…

Viņš stāv un lūkojas lejup uz savu ķermeni. Negrib to pamest, taču tas jādara, jo viņš ir noguris. Ar nožēlas pilnu nopūtu uz lūpām viņš pagriežas un sāk rāpties pre­tim zvaigznēm.

Pirmais Koks staroja spožāk, nekā Rena jebkad redzē­jusi. Viss debesjums bija atdzīvojies no ņirboša, zaigojoša zaļuma, kas gaidīja ierodamies Toraka garu.

Baltmatainais zēns alas ieejai aizvilka priekšā aizkaru un lika viņai apsēsties pie ugunskura, tur aplika Rēnas pleciem vilnainu apmetni un ielika viņai plaukstās kūpošu biķeri. Viņa trīcēja tik stipri, ka lielāko daļu šķidruma izlaistīja. Toraks un Vilks bija aizgājuši. Tie viņu pametuši vienu tukšumā.

Rena truli raudzījās uz baltajiem akmens radījumiem, kas lūrēja no katras plaisas klintīs. Nekas nebija īsts. Ne šī ala, ne murgainā brāšanās cauri tunelim, kur gāzās klintis un Tumšais vilka Renu drošībā. Toraks bija miris. Ne jau pa īstam.

Ugunskura pretējā pusē pamodās kraukļi baltais un melnais pamodās un uzbudināti plivināja spārnus.

Tos pamodināja spoki, sildīdams rokas pie uguns­kura, sacīja Tumšais. Vairākums ir devušies pie savām ģintīm, taču daži vienmēr paliek.

Viņš turpināja stāstīt par to, ka šeit nav viņa māsas un varbūt šoreiz tā atradusi mieru debesīs. Rena bija pār­traukusi klausīties.

Dvēseļu nakts. Rena iztēlojās, kā Kalna ģintis to svin kopā ar saviem mirušajiem un savu ģinti tālumā Mežā. Varbūt viņi jau sajutuši, ka Eostras ļaunums ir beidzies.

Rena, Tumšais viņu uzrunāja un atsauca meiteni tagadnē. Viņš bija uzzīmējis nāves zīmes. Vismaz viņa dvēseles paliks kopā.

"Viņam taču nebija aizbildņa," Rena noskumusi nodo­māja. "Kas gan atnāks viņam pakaļ un vadīs augšup uz Pirmo Koku?"

Vilks noraudzījās, kā pēdējā Staigājošā elpa pazūd aizā.

Viņš bija tām sekojis pa Kalnu, cerēdams, ka tās viņu aizvedīs pie Slaikā Bezastaina. Nekā! Tagad Vilks stā­vēja gaudojošā tumsā, un vējš koda kažokā un aizgainīja smaržas.

Vilks bija izbijies. Tas bija citādi nekā citreiz, kad abi šķīrās. Šoreiz bija tā, it kā starp abiem trauktos liels Ātrais Ūdens tāds, kuram nevar tikt pāri.

Vilks smilkstēdams skraidīja pa spožo-mīksto-aukstumu uz priekšu un atpakaļ.

Cauri vēja un Ātrā Ūdens gaudošanai viņš saklausīja smalku smilkstēšanu tas bija gandrīz tāpat, kā klausīties gaismu. Viņš pazina šos smilkstus. Tā skanēja brieža kauls, kuru Slaikais Bezastainis nēsāja pie sāniem. Brieža kaulā bija putekļaina zeme, ko viņš dažreiz zieda Vilkam virsū. Brieža kaulu reiz Mežā Vilks bija dzirdējis dziedam.

Vilks badīgi metās pakaļ dziedāšanai: lejup pa nogāzi, garām vietai, kur viņi bija cīnījušies pret suņiem, uz Ātro Ūdeni, kas burbuļoja no Kalna.

Slaikais Bezastainis gulēja tam blakus.

Vilks uzlēca šim uz krūtīm un nolaizīja degunu. "Mos­tiesr

Slaikais Bezastainis nekustējās.

Vilks ierēja viņam ausīs. Viņš skrāpējās un bikstīja ar ķepu, viņš kodīja auksto seju. Velti!

Vilka pasaule sabruka. "Nē. Nē. Slaikais Bezastainis nav pagalam!"

Taču rags turpināja dziedāt.

Šī dziedāšana pārņēma Vilku un kļuva par dīvainu, nešaubīgu pārliecību. Beidzot viņš zināja, kas darāms.

Jaunā mērķa pārņemts, viņš skraidīja apkārt un mek­lēja smaržas. Lūk, vāja, bet ļoti pazīstama! Barabrāļa smarža. Vilks lēkšoja tai pakaļ.

Viņš nebija ticis augstu Kalnā, kad to ieraudzīja. Tai bija tāds pats lielums un apveids kā Slaikajam Bezastainim, tikai malas mazliet izplūdušas: staigājošā elpa.

Vilks juta, ka tā ir apmaldījusies un apjukusi. Viņš pār­gāja uz rikšiem, lai to neizbiedētu, un luncināja asti. Tā viņu ieraudzīja, stāvēja un grīļojās, acis mirkšķinādama. Vilks atslējās pret tās kājām un viegli pagrūda. Staigājošā elpa sagrīļojās. Bikstīdams ar degunu, Vilks to virzīja lejup pa nogāzi. Kad abi beidzot sasniedza ķermeni, viņš ar degunu to iebīdīja atpakaļ.

Slaikais Bezastainis saraustīti noelsās un sāka elpot.

Vilks laizīja barabrāļa seju, lai sasildītu. Tad uzgūlās viņam virsū, lai būtu pilnīgi pārliecināts, ka šoreiz stai­gājošā elpa paliks iekšpusē.

Tumšais sacīja, ka iešot atnest Rēnas mantību, ko viņa bija atstājusi Kalnā. Varbūt arī viņai vajadzētu nākt līdzi, jo saullēkta vērošana varētu nākt par labu; viņam tas šad tad palīdzot.

Naktī bija snidzis. Eostras nāvējošais aukstums bija izzudis. Kraukļi starojošajās debesīs dzenāja cits citu, un jaunais sniegs zeltaini dzirkstīja uzlecošā saulē.

Tumšais bija kļūdījies. Tas nepalīdzēja. Šis bija viņas pirmais saullēkts bez Toraka.

Gurkstinādama sniegu Tumšā pēdās, Rena domāja par gaidāmo garo ceļojumu atpakaļ uz Mežu. Viņai visiem būs jāizstāsta, kas atgadījies. Seiuna bija pagalam, tādēļ viņi droši vien vēlēsies, lai par Kraukļu burvi kļūst Rena. Priekšā pavērās sāpīgi vientulīga dzīve. Viņa to neiztu­rēs.

Viņi tuvojās Toraka vecajai sniega alai, un Tumšais devās iekšā meklēt mantas.

- Dīvaini gan! viņš sacīja atgriezies.

Rena nespēja saņemties, taču viņš bija kautrīgi uzstā­jīgs, tāpēc meitene ļāva parādīt, ko Tumšais atradis.

Lieli, pusaizputināti pēdu nospiedumi sniegā.

Viņa nodomāja, ka Klejotājs atradis izeju. Tas bija labi.

Taču viņa nespēja par to priecāties.

Baltais krauklis brīdinoši ieķērcās un nogriezās uz rie­tumiem.

Tumšais steidzās tam pakaļ. Rena palika, kur bijusi.

Kad krauklis traucās lejup uz strautu, kas burbuļoja no mazas iztekas akmeņlaukā, tā spārni uzzibsnīja kā ledus. Apmeties uz sniega klāta paugura, krauklis uzbužināja kakla spalvas, ieķērcās, un no knābja pacēlās mazi garaiņu mutulīši.

- Rena! Tumšais uzsauca.

Meitene paberzēja deniņus. Ko nu?

Baltais krauklis strauji pacēlās gaisā, kad pauguriņš sakustējās un no tā izšāvās Vilks, kas nopurināja kažoku un lēkšoja pie viņas.

- Vilk!

Meitenei aizlūza balss. Viņa klumpačoja lejup pa nogāzi. Vilks lēca viņai virsū, atmuguriski nogāza zemē un pār­klāja viņas seju ar siekalainām vilka bučām. Rena viņu apkampa, taču šis izlocījās un auļoja atpakaļ pie Tumšā.

Baltais krauklis joprojām ķērca, un tagad tam pievie­nojās Rips un Reka. Vilks, lēkšodams ap uzkalniņu, lun­cināja asti, bet Tumšais tam blakus noslīga uz ceļiem un iekliedzās:

- Rena! Tas ir Toraks! Viņš ir dzīvs!