Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

PIRMĀ NODALA

Toraks nevēlējās ieiet apklusušajā nometnē.

Ugunskurs izdzisis. Finkedīna cirvis gulēja pelnos. Rēnas loks iemīdīts dubļos. Vienīgā liecība par Vilku bija reti pēdu nospiedumi.

Pelnus, loku un pēdas klāja kaut kas līdzīgs pelēkam sniegam. Kad Toraks piekļuva tuvāk, no tā pacēlās pelēku naktstauriņu spiets. Saviebies viņš tos padzina, taču, kad gāja projām, tie nolaidās atpakaļ, lai barotos.

Pie pajumtes viņš apstājās. Stendere šķita gluma. To­raks saoda šo salkano, riebīgo smaku. Viņš neuzdrošinājās iet iekšā.

Tur bija tumšs, taču viņš pamanīja viļņojošu pelēku kožu pūzni, bet zem tā trīs nekustīgus veidolus. Viņš negribēja tam ticēt, taču sirds saprata.

Viņš atkāpās. Krita. Apkārt savilkās tumsa…

Toraks noelsdamies pieslējās sēdus.

Viņš atradās būdā, čokurā sarāvies guļammaisā. Puiša sirds strauji sitās. No ciešā zobu sakodiena smeldza žokļi.

Viņš nebija gulējis. No pastāvīgā saspringuma muskuļi bija savilkti. Un viņš bija redzējis šos ķermeņus. It kā Eostra būtu sniegusies pēc Toraka apziņas un samudži­nājusi saprašanu.

"Šī grib, lai tieši to tu redzētu," viņš sev teica. "Tā nav taisnība. Šeit, miteklī, aizmidzis guļ Finkedīns. Un Vilks un Tumšais Kažoks ar vilcēniem ir savā atpūtas vietā. Un Rena atrodas drošībā Mežakuiļu ģintī. Tie ir meli."

Kaut kas rāpoja viņam pa atslēgas kaulu. Toraks to ar plaukstu sašķaidīja. No pelēka naktstauriņa palika pāri izplūdis traips.

Būdas dziļumā uz Finkedīna pavērtajām lūpām atkal nosēdās knislis.

Toraks izspārdījās no guļammaisa un rāpoja pie audžu­tēva. Kukainis pacēlās gaisā, apmeta loku un izspurdza laukā, naktī.

Finkedīns miegā ievaidējās: viņa sapņos bija ielavījušies murgi. Taču Toraks zināja, ka modināt nav brīv. Ja viņš to darītu, ļauni tēli Kraukļu vadoni vajātu dienām ilgi.

Paša Toraka redzējumi lipa pie viņa kā netīrie pelēko tauriņu bari. Uzvilcis stulpiņus, kamzoli un zābakus, viņš atstāja paspārni.

Dzeloņplūmju mēnesis: laiks, kad garas, zilganas ēnas stiepās pāri klajumam. Visapkārt starp priedēm dvesmoja Meža elpa.

Tad, kad zēns soļoja garām, galvu pacēla daži suņi, taču nometne bija klusa. Kraukļu ģints jāpazīst tikpat labi kā Torakam, lai saprastu, cik slikti viss bija. Mitekļi kā izbie­dētu sumbru bars bija sagrupējušies ap lielu ugunskuru, kas dega visu nakti.

Cerot aizbaidīt knišļus, Seiuna klajumu bija apjozusi ar kadiķa lāpām, kas kūpēja, piesietas pie mietiem.

Uz bērza zaru žubura, galvu pabāzuši zem spārna, bija apmetušies Rips un Reka. Abi kraukļi mierīgi gulēja. Pagaidām tauriņi bija apsēduši tikai cilvēkus.

Neņemdams vērā neapmierināto putnu ķērkšanu, Toraks tos nocēla no zara un ar miegpilno, spalvoto sil­tumu rokās devās pasēdēt pie ugunskura.

Mežā ieaurojās vientuļš briedis.

Kad Toraks bija mazs, viņam patika klausīties, kā mig­lainās rudens naktīs bauro staltbrieži. Ievīstījies guļam­maisā, viņš vērās kvēlojošās oglēs un iztēlojās, ka redz, kā mazi, ugunīgi briedīši krusto ragus degošā ielejā. Viņš jutās drošs, jo zināja, ka tumsu un dēmonus pa gabalu turēs tētis.

Tagad viņš zināja ko citu. Pirms trim rudeņiem šādā naktī Toraks, sarāvies būdas atliekās, raudzījās, kā tēvs noasiņo.

Briedis apklusa. Koki miegā čīkstēja un vaidēja. Zēns vēlējās, kaut jel kāds pamostos.

Viņš ilgojās pēc Vilka, kaut arī gaudodams viņš trau­cētu nometnes mieru. Un viņš nedrīkstēja riskēt un doties tik tālā ceļā, lai atrastu baru.

"Kā gan kaut kas tāds varēja atgadīties?" Toraks brī­nījās. "Viens baidos doties uz Mežu."

Tā tas sākas, Rena bija viņam teikusi pirms pusmē­neša. Vina naktī sūta kaut ko sīciņu kaut ko, no kā tu nespēj izvairīties. Pelēkie kukaiņi ir tikai sākums. Bailes pieaugs. Viņa no tām barojas. Tās viņu dara stipru.

Tālumā ieūjinājās ūpis: ū-hū, ū-hū!

Toraks sagrāba mietu un nikni ar to sabikstīja uguns­kuru. Ilgi viņš vairs neizturēs. Viņš bija gatavs: bultu maks pilns ar bultām, un pirkstgali sāpēja no ziemas apģērba šūšanas. Cirvi un nazi viņš bija uztrinis tik asus, ka ar tiem varētu pāršķelt matu.

Ja vien Toraks zinātu, kur viņu atrast! Taču Eostra bija noslēpusies Kalnu midzenī, kā zirneklis noaudusi tīklu pāri Mežam. Un, gluži kā zirneklis, viņa juta vistālīnākā pavediena vieglāko ietrīsēšanos. Viņa zināja, ka Toraks viņu gribēs nomedīt, un vēlējās, lai viņš to mēģinātu. Vēl ne!

Zēns saviebies centās aizmirsties un skatījās kvēlojo­šajās oglēs.

Pamodās no balss, kas sauca viņa vārdu.

Baļķēni bija gandrīz sadeguši. Kraukļi atpakaļ savā kokā.

Viņš šo balsi nebija nosapņojis. Viņš to patiešām bija dzirdējis. Tā bija pazīstama neciešami pazīstama.

Piecēlies kājās, Toraks izvilka nazi. Sasniedzis kadiķu lāpu apli, kas sargāja nometni, viņš apstājās. Pēc tam viņš iztaisnoja plecus un, pagājis tām garām, iesoļoja Mežā.

Mēness bija spožs. Priedes peldēja baltā miglas jūrā.

Virs Toraka uz nogāzes kaut kas izgaisa skatienam.

Puiša elpa kļuva ātra un sekla. Viņš neuzdrošinājās sekot, taču vajadzēja. Lauzdamies caur paaugu un skrā­pēdams plaukstas, viņš rāpās.

Pusceļā līdz kalna virsotnei Toraks apstājās, lai ieklau­sītos. Nekā vienīgi no kokiem viltīgi pilēja migla.

Kaut kas pakutināja roku, kas žņaudza nazi; pie īkšķa pamatnes ar asiņu krellīti mielojās pelēks naktstauriņš.

- Torak… lūdzoši čukstēja koki.

Krūtīs iezagās bailes un sažņaudza sirdi. Tas nevar būt!

Zēns rāpās augstāk.

Cauri virpuļojošajiem miglas vāliem viņš pamanīja garu stāvu pie akmensbluķa.

- Palīdzi… tas dvesa.

Viņš klupdams krizdams gāja tam tuvāk.

Tas izgaisa ēnās, neatstājis pēdas; vienīgi mazlietiņ šūpojās zariņš. Aiz laukakmens Toraks atrada ugunskura atliekas. Baļķēni bija auksti un klāti ar pelniem. Viņš ska­tījās: tie bija izvietoti zvaigznes veidā. Kā tas iespējams! Tikai viņš un vēl viens cilvēks ugunskuru kurina šādi.

"Vienmēr atskaties, Torak!"

Viņš apcirtās.

Divus soļus atstatus zemē bija iedurta bulta.

Toraks acumirklī pazina bultas spārniņus. Viņš pazina to gatavotāju. Zēns no visas sirds vēlējās tai pieskarties.

Puisis centās aplaizīt lūpas, bet mute bija sausa.

- Vai tas esi tu? viņš iesaucās balsī rupjā no bailēm un ilgām.

- Vai tas esi tu… tēt?