Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

trīsdesmit pirmā nodala

Toraks bija iegrimis niknā klusēšanā. Tumšais pārkra­vāja viņa mantas un uzdeva jautājumus. Kas ir šis zaļais? Delma sargs? Kas to darināja? Kas ir audžutēvs? Vai viņš tevi mīl? Kāpēc šis maisiņš gatavots no gulbja ādas? Kam domāts šis rags? Kas to taisīja? Vai tava māte? Vai viņa tevi mīl?

- Jā! Toraks iekliedzās.

Draudīgi ātri tuvojās Dvēseļu nakts, bet viņš bija šeit sasiets kā irbe, kamēr neparastais jauneklis pētīja viņa lietas.

- Raga vāciņš apsiets ar rudiem matiem, Tumšais bilda. Vai tie pieder tavai mātei?

- Nē. Kādai meitenei, kuru sauc Rena. Neaiztiec!

Tumšais paskatījās Torakā.

- Vai viņa ir tava meitene?

- Nē.

- Bet viņa tev patīk.

- Protams.

- Un viņai patīc tu.

- Jā! Toraks atcirta.

Alas saimnieka bālā seja kļuva neizdibināma. Notrīsēja viņa baltās skropstas. Pēkšņi puisis nosvieda zāļu ragu un nozuda tumsā. Pēc brīža viņš atgriezās ar Toraka drēbēm rokās.

- Lūk! Viņš nometa tās uz alas grīdas.

Arks iekraucās un savēcināja spārnus. Vilks ošņāja zvērādas. Toraks skatījās uz Tumšo.

Jauneklis, savilcis skarbu seju, izvilka nazi un pār­grieza Toraka saites.

- Tu esi brīvs. Vari iet!

Toraks nezaudēja laiku un sāka ģērbties. Apjozis siks­nu, viņš jautāja:

- Kāpēc tu pārdomāji?

Tumšais paņēma no dzegas slāņakmens āmriju un to aplūkoja.

- Visi šie cilvēki pēc tevis skums. Pēc manis neilgojas neviens.

Toraks uz mirkli sastinga.

- Man žēl!

Tumšais nolika grebumu vietā.

- Izlaidīšu tevi laukā.

Ala izrādījās dziļāka, nekā Toraks bija domājis. Vilkam virzoties aiz muguras, viņš sekoja Tumšā gaišo matu viz­mai. Ala kļuva šaurāka. No sienām uz Toraku raudzījās apsniguši ziemeļbrieži un muskusvērši. Norūpējies par to, kas varētu slēpties ēnās, viņš vaicāja:

- Tava māsa. Vai viņa…

- Šī ir Dvēseļu nakts. Viņa ir aizgājusi kopā ar citiem.

Toraks juta ledainu gaisu un nosprieda, ka viņi sasnie­guši izeju.

Tumšais aizbāza aiz jostas lingu un uzlika uz acīm masku, kas bija darināta no putna ādas. Tumšais paspēra sānis granīta ķīli un noripināja no izejas akmensbluķi. Tad, kad viņš nometās ceļos, lai rāptos laukā, Toraks sacīja:

- Pagaidi! Izdari kaut ko!

Pēdējo reizi viņš nāves zīmes bija nēsājis pirms trim ziemām, jo gatavojās cīnīties pret dēmonisko lāci. Toreiz viņam palīdzēja Rena. Tagad Tumšajam ar okeru vajadzēja uztriept apļus uz Toraka krūtīm, papēžiem un pieres.

Ar tievu pirkstu maisīdams sarkanās zemes asinis, Tumšais teica:

- Es atceros. Šīs zīmes domātas mirušajiem.

Toraks neatbildēja.

Tumšā pieskāriens bija viegls un prasmīgs, pat nomie­rinošs.

- Mazliet vēl palika pāri, viņš sacīja, kad bija beidzis. Tev tās jāieziež matos. Tur būs rēgi. Tu taču negribēsi, lai tie pārāk pietuvojas.

Sarkanā pasta saldēja Torakam galvu, taču viņš jutās dīvaini mierīgs: varbūt tāpēc, ka arī viņa māte, kas bija no Staltbriežu ģints, mēdza matos ziest okeru.

Pēdējos pārpalikumus Toraks ieberzēja Vilkam starp ausīm. Drīz barabrālis Kalnos paliks viens pats. Okeram vajadzēja viņu sargāt.

Doma par to, ka jāšķiras no Vilka, bija nepanesama. Bet tikpat neciešama bija doma viņu ņemt līdzi Čukstošajā alā un noskatīties, kā viņš mirst.

Vilks, uzbudināti rūkdams, izlocījās un izšāvās no alas, un viņam sekoja Tumšais un Arks. Toraks izrāpās aiz viņiem un nonāca svelošā aukstumā.

Viņš atradās uz kraujas, sniegiem klātas nogāzes. Migla bija izklīdusi. Debesis draudīgi dzeltenas. Drīz Kalns izlaidīs laukā savus rēgus.

Kad acis aprada ar gaismu, Toraks saprata, ka viņi atrodas austrumu nogāzē. Plaisa, pa kuru viņš bija rāpies, bija rietumos. Virs viņa Rēgu kalns dūrās debesīs, smaile kvēloja rietošās saules pēdējos staros. Tuvojās dēmonu laiks.

Virs galvas, zibsnīdams spārnus, aizlidoja Arks. Vilks skraidīja apkārt un nikni ošņājās, šad tad paceldams galvu, lai paraudzītos uz to, kas kustējās lejup pa nogāzi. Torakam tas nebija saskatāms.

Tumšais noslēdza alas ieeju, viltīgi sakraudams akme­ņus tā, ka tā nebija redzama.

- Lūk, ceļš uz Čukstošo alu. Viņš norādīja ar roku. Tas ir pārāk stāvs, tāpēc vispirms mums nāksies doties uz austrumiem, pēc tam mest cilpu atpakaļ.

Blīvi sagūlušais sniegs bija viltīgs, un Tumšais parādīja Torakam, kā atsperties ar pirkstgaliem.

- Sniegā jāiesper taisni, citādi pēda izslīdēs. Nolūza kāds sniega blāķis un sašķīda tālu lejā, tā parādīdams, kas notiks, ja Toraks dzirdēto neņems vērā. Seko man! Tumšais uzsauca pār plecu.

Balss bija skaņa, un Toraks gandrīz sāka viņu klusināt, tad nodomāja: "Kāda tam nozīme? Eostra zina, ka esam šeit. Tieši to viņa vēlas."

Neprāts, kādā viņš gatavojās ielaisties, Toraku satrieca. Viņam nebija ne cirvja, ne loka un pat ne cita plāna kā vien atrast Čukstošo alu. Un pēc tam? Kā viņš iedomājies pieveikt Ūpju burves varu? Viņš būs bezpalīdzīgs kā suņu bara plosīts zaķēns.

"Vai esmu traks?" Toraks prātoja. "Vai tāpēc, ka esmu nonācis pārāk tuvu debesīm?"

Rena, izbolījusi acis, savas domas pavēstītu skaidri un gaiši. Toraks pēc viņas ilgojās tik ļoti, ka jutās slims.

- Šeit mums jānogriežas, Tumšais sacīja, jo Toraks bija viņu panācis.

Vilks stāvēja blakus Tumšajam, elsa un šūpoja asti. Sajutis barabrāļa ciešanas, viņš ar ķepām pacēla gaisā dzirkstošas sniegpārslas un tecēja atpakaļ pie Toraka. "Esmu ar tevi," viņš pauda Torakam.

- Nu jau vairs nav tālu, Tumšais teica.

Saule spīdēja acīs, un viņi turpināja smagi soļot. Pame­tis skatienu lejup, Toraks redzēja ēnas, kas lavījās augšup pa Kalnu. Drīz vajadzēja iestāties Dvēseļu naktij.

- Lūk, Tumšais klusi sacīja. Tā ir ieeja. To sauc par Rētu.

Toraks ar plaukstu noēnoja acis un Kalna sienā saska­tīja šķēlumu. Tam katrā pusē akmenī bija iecirsta plauksta. No vidējiem pirkstiem staroja spēka līnijas, kas atvairīja ļaunumu.

Veltīgi! Nagi bija saskrāpējuši un iznīcinājuši šo līniju spēku, lai iekšā varētu tikt Eostra.

Toraks juta, kā Rētas elpa saldē seju un okers uz ādas kļūst ciets. Tur, iekšā, pēc viņa tīkoja nāve. Vai vēl sliktāk: neiedomājamās šausmas kļūt par Pazudušo.

Gars turējās pretī: "Es negribu! Lai kāds cits stājas pretim Eostrai! Man tas nav jādara!"

Viņš metās bēgt un sāka neprātīgi rāpties augšup pa nogāzi. Paklupa un nokrita uz ceļgaliem.

Pacēlis galvu, Toraks redzēja, ka bēgot nonācis krietni augstu: pirms brīža kalns bija slēpts skatienam. Rēgu kalns patiešām izrādījās galējā austrumu virsotne, tomēr aiz tā nebija pasaules mala. Tālu lejā līdz pašam apvār­snim sniedzās vēl viens Mežs.

Zēns bijīgi lūkojās uz pīlādžiem un bērziem, ozoliem un dižskābaržiem, priedēm un eglēm, kas stāvēja sardzē par snaudošajām māsām. Un viņš, kura gars savulaik bija iemiesojies rietumu Meža visvecākajos kokos, tagad dzir­dēja austrumu Meža aicinājumu. "Es esmu bezgalīgs un izturīgs" tas murmināja Toraka domās. "Es dodu dzī­vību saviem iemītniekiem. Esmu tā vērts, lai par mani cīnītos."

Toraka dvēselēs iekvēlojās pārliecība. Ja viņš tagad padotos, Eostra uzvarētu un nekur vairs nebūtu droši. Dvēseļēdāja pārplēstu šķidrautu, kas šķir dzīvos no miru­šajiem, un pasaules līdzsvars tiktu izjaukts.

Saule nogrima. Meža mirdzums bālēja. Tuvojās dēmonu laiks.

Toraks slampāja lejup pa nogāzi, kur gaidīja Vilks un Tumšais. Viņš devās uz Rētas pusi.

Divus soļus no tās viņš apstājās.

- Parūpējies par Vilku! Toraks sacīja Tumšajam. Tagad man viņš jāatstāj.

Tumšais bija izbijies.

- Bet… Mēs taču iesim kopā ar tevi! Es tev esmu vaja­dzīgs, lai parādītu ceļu.

- Klau, es domāju, ka dzīvs no turienes neiznākšu. Nav vajadzības, lai arī jūs tiktu nogalināti. Kas attiecas uz ceļa atrašanu… Viņš norija siekalas. Šķiet, ka iekšā ir tie, kas mani pavadīs.

Zēns nometās ceļos, lai teiktu ardievas Vilkam. Ardie­vas Vilkam. Tas bija neiespējami.

"Nedomā par Vilku, kuram uz Kalna jāpaliek vienam apjukušam un nespējīgam saprast, kāpēc barabrālis viņu pametis."

Vilks kutināja ar ūsām, uzpūta siltu elpu un apostīja Toraka vaigu. "Barabrāli," sacīja zeltainās acis, skaidras kā saules apmirdzēts medus.

Vilks neko nezināja par pravietojumiem un neprātīga­jiem Eostras nodomiem; viņš gribēja sekot barabrālim pat Čukstošās alas briesmās.

Toraks apspieda šņukstus un iegremdēja seju Vilka skaustā. Vilks klusi iesmilkstējās un nolaizīja viņam kaklu. "Esmu ar tevi."

Pamest Vilku būtu nodevība, kuru viņš nekad nesa­prastu un no kuras nekad neatgūtos.

- Es nespēju, puisis sacīja aizlūzušā balsī. Kur eju es, iet arī viņš.

Piecēlies kājās, viņš alā juta tik tikko manāmu sakus­tēšanos.

Vilks pielieca galvu un ierūcās.

- Vai redzi? Tumšais čukstus jautāja.

Dziļi alā uz noēnota akmens pīlāra tupēja tokorots.

Netīrā matu mudžeklī ļauni spīdēja dēmona acis. Radī­jums klusumā ar dzeltenu nagu norādīja uz Toraku un tad ar kaulaino roku pavēcināja uz tumšajām Kalna dzīlēm.

Toraks pameta skatienu pār plecu uz pasauli, ko gata­vojās pamest. Pēc tam ar Vilku pie sāniem viņš iegāja Rētā.

- Es iešu tev līdzi! iesaucās Tumšais.

Neredzamas rokas ieejai priekšā pieripināja akmens-

bluķi un atstāja viņu ārpusē.

Un Rēgu kalns aprija Toraku un Vilku.