Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

Autores priekšvārds

Toraks dzīvoja pirms sešiem tūkstošiem gadu; leduslaikmets bija beidzies, un ziemeļrietumu Eiropā, ko klāja tikai meži, vēl nebija attīstījusies lauksaimniecība.

Cilvēki Toraka pasaulē izskatījās tieši tādi paši kā tu vai es, taču dzīvesveids bija gaužām atšķirīgs. Nebija ne rakstības, ne metālu, ne riteņu; viņiem tos arī nevajadzēja. Ļaudis lieliski prata iztikt bez tā. Viņi pazina dzīvnieku paražas un zināja visu par kokiem un akmeņiem mežā. Ja kaut ko ievajadzējās, ļaudis izprātoja, kur to atrast vai kā pagatavot.

Viņi dzīvoja mazās ģintīs un mēdza daudz pārvieto­ties; piemēram, Vilku ģints vienā vietā palika tikai dažas dienas. Turpretī Kraukļi un Mežakuiļi uzkavējās nomet­nēs vienuviet vairākus mēnešus vai pat veselu gadalaiku. Tomēr bija arī ģintis tādas kā Roņi -, kas noteiktā vietā apmetās uz palikšanu. Labotajā kartē redzams, ka dažas ģintis kopš notikumiem, kas aprakstīti grāmatā "Zvēresta lauzējs", bija mainījušas dzīvesvietu.

Kad vācu materiālus grāmatai "Spoku mednieks", es ziemas vidū apmeklēju Lapzemi. Tur Urho Kekonena nacionālajā parkā mēroju jūdzes ar sniega slēpēm, sekoju aļņa pēdām un vēroju, kā ziemeļbriedis priecīgs kašņā no sniega ķērpjus -18 °C temperatūrā.

Ar Apvienotās Karalistes Vilku aizsardzības biedrības gādību man izdevās tuvināties dažiem vilku mazuļiem: baroju tos no pudelītes un rotaļājos ar viņiem. Man radās iespēja vērot, kā tie spēlējas un dažu mēnešu laikā pār­steidzoši ātri no pūkainiem kamoliņiem attīstās par vare­niem vilkiem.

Lai gūtu izpratni par čūskām, ar dažām sastapos Longletā, kur apmīļoju ļoti glītu plankumaino žurkučūsku un divus majestātiskus, ziņkārīgus un ārkārtīgi spēcīgus kara­liskos pitonus. Pirms biju paņēmusi rokās čūsku un saju­tusi uz sejas tās mēles pieskārienus rāpulis centās mani izpētīt -, es nenojautu, cik čūskas ir skaistas un apburošas.

Vēlos pateikties visiem Apvienotās Karalistes Vilku aiz­sardzības biedrības darbiniekiem par to, ka viņi man ļāva sadraudzēties ar vilku mazuļiem un vērot to attīstību. Sjūna Hegmārks no Orvikenas ar mani dalījās plašās zinā­šanās par aļņu dzīvi, ļāva man iepazīties ar viņa izglāb­tajiem aļņiem un to mazuļiem. Pateicos draudzīgiem un neiedomājami atsaucīgiem cilvēkiem no tūristu informā­cijas centriem Korkomā un Osterzundā; viņi man palī­dzēja sasniegt Glosu un pēc tam aukstā, lietainā dienā nepiespiestā gaisotnē parādīja apkārtni. Misters Deriks Koils, Londonas Tauera kraukļu kopējs, dalījās savās pla­šajās zināšanās un pieredzē par dažiem ārkārtīgi izciliem kraukļiem. Darens Bīslijs un Kims Takers no Longletas mani iepazīstināja ar vairākām apbrīnojami skaistām un apburošām čūskām.

Visbeidzot vēlos pateikties savam aģentam Pīteram Kok­sam par nebeidzamo entuziasmu un atbalstu un manai brīnišķīgajai redaktorei un izdevējai Fionai Kenedijai par attapību, uzticēšanos un sapratni.

Mišela Peivere 2009