Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

DESMITĀ NODALA

Šķita, ka Rena neelpo. Acis bija aizvērtas, un lūpas zilganas. Nogādājis meiteni patvērumā un pataustījis viņas kaklu, Toraks sajuta dzīvības trīsas.

Viņš sauca Rēnas vārdu. Viņa neatbildēja. Aukstums bija meiteni pārņēmis caurcaurēm. Ja Toraks nespētu Renu sasildīt, viņa būtu pagalam.

Viņas apģērbs bija sasalis ragā. Jauneklis novilka Rēnai pār galvu virsjaku, tad atbrīvojās pats no sava kamzoļa un virsjakas. Drēbes bija siltas no viņa ķermeņa, un Toraks žigli ietērpa tajās Renu. Novilcis meitenei stulpiņus, viņš to ietina guļammaisā un pārbaudīja, vai uz sejas, rokām un kājām nav manāmi vaska bāli apsaldējumu plankumi, tomēr tādu nebija.

Puisis ar nūju izripināja vienu no karstajiem akme­ņiem, kas ietvēra ugunskuru, un ievīstīja to tukšā ādas dzeramtraukā. Viņš pavēra Rēnas guļammaisu un uzlika akmeni viņai uz vēdera. Pēc tam Toraks atritināja savu

guļammaisu, aplika to meitenei ap pleciem un berzēja viņas muguru. Kaut Rena pamostos!

Plaksti noraustījās. Rena paskatījās uz Toraku un viņu nepazina.

Vēl vienu akmeni Toraks iemeta ūdens cibā, no kuras pacēlās tvaiks. Iztukšojis ārstniecības augu vāceli, viņš sadabūja mazliet kaltētu vīgriežu, ko iemeta karstajā ūdenī. Krūzē ielējis mazliet kūpoša brūvējuma, viņš pacēla Rēnas galvu un dažas lāses iepilināja viņai mutē. Meitene to izspļāva. Toraks viņu piespieda iedzert vēl. Rena sāka trīcēt. Puiša bailes drusku mazinājās. Trīcēšana bija laba zīme.

Mītne bija zema un ieliekusies, tāpēc Torakam, kas ar vienu roku bija apņēmis Renu, nācās sēdēt sakņupušam. Kamēr meitene piespiedu kārtā dzēra, viņas vaigi viegli iekrāsojās un lūpas zaudēja biedējošo zilgano nokrāsu. Tagad viņa Toraku pazina.

- Ar tevi viss būs kārtībā, viņš apgalvoja.

Toraks to teica skaļi. Lai to padarītu par patiesību.

Rena ievēroja viņa apsaitēto galvu.

- Tu mani atradi, viņa nomurmināja.

- Un tu uzcēli pajumti. Mani šurp atveda Rips.

Izdzirdējis savu vārdu, krauklis staipīja kaklu un uz-

bužināja kakla spalvas.

Toraks darīja, ko varēja, lai noskrāpētu ledu no abu apģērba, Rēnas virsjaku izklāja otrpus ugunskuram žūt un uzvilka pats savējo; uz kailās miesas tā bija auksta un netīkama. Pēc tam viņš sadalīja mazliet laša plāceņu.

Rena galiņu atdeva kraukļiem un svinīgi pateicās Ri­pām par to, ka tas pie viņas atvedis Toraku. Tad viņa ēda, plāceņa gabalu turēdama abās rokās kā vāvere. Mei­tene apsēdās; Toraka kamzoļa piedurknes sniedzās pāri plaukstām. Rēnas seja bija pietvīkusi un mati uguns­sarkanu sprogu jūklis. Toraks juta, ka spēj sasildīties no viņas tuvuma vien.

Ugunskurs sāka apdzist. Puisis piemeta malku. Ārpusē ledus vētra šaustīja Mežu. Toraks sāka drebēt. Vētra gan­drīz bija nogalinājusi Renu. Tā gandrīz bija nogalinājusi Renu.

Toraks atvainojās par to, ka bija viņu pametis, un Rena viņam veltīja neizdibināmu skatienu. Tad meitene pavēs­tīja, kas bija noticis pēc viņa aiziešanas: par ēnu slimību un par to, ka Finkedīns viens pats devies noslēpumainā ceļojumā. Toraks, nespēdams ilgāk klusēt, izstāstīja par ūpja uzbrukumu un par Tumšā Kažoka, Ēnas un Oļa nāvi.

Rena klausījās šausminošā klusumā.

- Visi trīs? viņa beidzot jautāja.

Zēns pamāja ar galvu.

- Es nezinu, kā to pārdzīvos Vilks.

- Visi trīs, meitene atkārtoja.

Bet ne velti viņa bija Finkedīnam rada; Toraks redzēja, ka Rena apsver, ko tas varētu nozīmēt.

- Ūpis, viņa teica. Ar to kaut kas nav kārtībā.

- Es redzēju acis. Tās bija… tukšas.

- Ak! Tātad tas nav dēmons.

- Nedomāju gan.

- Es prātoju, ko Eostra ar to izdarījusi. Rena runāja tādā balsī, ka izklausījās viena burve novērtē otras bur­ves prasmi. Toraks apbrīnoja to, cik ātri viņa bija atkopusies. Vai teici, ka tas aizlidojis uz dienvidiem? meitene vaicāja.

- Jā. Tas nolaupīja Oli man šķiet, lai aizvilinātu Vilku. Viņš ir ārā, vētrā. Ja vien vēl ir dzīvs.

Rena ielūkojās Torakam acīs un tagad izskatījās vairāk pēc meitenes nekā pēc burves.

- Vilks ir dzīvs, viņa sacīja. Vilks zina, kā par sevi parūpēties.

Toraks neatbildēja. Viņam no prāta neizgāja barabrāļa gaudošana. Šķita, ka Vilkam bija vienalga dzīvs viņš vai miris.

Kamēr Toraks sakņupis sēdēja plandošajā pustumsā, viņš iztēlojās, ka caur vēja auriem un negaisa dārdiem dzird mežonīgus smieklus.

- Eostra to uzsūtīja. Vai ne?

Rēnas kraukļa melnās acis iespīdējās.

- Šī Mežu tur ledainā tvērienā.

Abi ieklausījās, kā gāžas koki.

- Pēc tavas aiziešanas, Rena teica, viņa atsūtīja zīmes.

- Šķiet, es vienu redzēju. īvē iegrebts smaiļots putns.

Rena vilcinājās, un Toraks nojauta, ka viņa nevar

izlemt, ko viņam stāstīt un ko noklusēt. Meitene sacīja:

- Zīme vēsta, ka Eostra midzeni ierīkojusi Rēgu kalnā.

Rēgu kalns. Toraks par to nekad nebija dzirdējis, taču

nosaukums uzdzina drebuļus.

- Finkedīns stāstīja, ka Kalnu ģintīm tas ir svēts, Rena turpināja. Viņš teica: ja mēs tās sastapšot, cilvēki varbūt palīdzēšot atrast Kalnu.

Ar vienu apziņas daļu Toraks klausījās viņas balsī, ar otru iedomājās, ka tur būs alas. Šī atklāsme iekrita sirdī kā akmens. Divreiz mūžā viņš bija sadūšojies līst alā: pir­moreiz dēmoniskā lāča laikos, lai atrastu akmens zobu, un otrreiz Tālajos Ziemeļos, lai atbrīvotu Vilku. Abas reizes Klejotājs bija brīdinājis. "Ja tiksi tur iekšā," vecais vīrs bija teicis, "nekad vairs nebūsi vienots veselums." Klejotājs bija traks, tomēr šad tad pavīdēja saprāta uzplaiksnījumi. Viņa brīdinājumiem piemita spēks. Ja Toraks tos neņemtu vērā un vēlreiz līstu alā, zemes žokļi virs viņa aizcirstos uz visiem laikiem.

Rena viņu uzrunāja, un Toraks atjēdzās.

- Vai jūties labi? meitene jautāja.

- Jā, viņš sameloja.

Rena saņēma puiša plaukstu. Viņas pirksti bija slaidi un silti. Toraks no tiem smēlās spēku.

- Torak, viņa sacīja. Es nezinu, ko Eostra gatavo­jas darīt Kalnā. Taču zinu ko citu. Viņa grib tevi nošķirt no manis un Vilka. Šī grib, lai tu būtu viens. Tas viņai neizdosies.

Abi sēdēja plecu pie pleca, vētras niknums uz Mežu nemazinājās. Rena aizmiga, bet Toraks palika nomodā. Tagad Rena bija drošībā. Vilks ne. Torakam šķita, ka saikne starp viņiem ir trausls pavediens naktī un Eostras ledainā roka stiepjas, lai to pārrautu.