Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

četrdesmit pirmā nodala

Bija vasara, Rena un Toraks pastaigājās zem čalojo­šiem kokiem.

- Neaizej! viņa sacīja.

Toraks pagriezās pret viņu un smaidīja, un viņa redzēja drauga acīs mazas, zaļas dzirkstelītes.

- Rena, viņš bilda, Mežs ir mūžīgs. Es to redzēju no Kalna.

- Lūdzu! Es to nevaru izturēt.

Viņš pieskārās meitenes vaigam un devās prom.

Rena iekoda pirkstu kauliņos un ielīda dziļāk guļam­maisā.

"Tas varēja arī nenotikt," viņa sev teica. "Viss ir labi."

Gulēdama savā pusē, viņa vēroja, kā pa baļķiem dejo uguntiņas. Viņa atkal bija Mežā, lielajā patvertnē, kur Kraukļu ģints dzīvo kopā ziemas spelgonī. Viss bija pazīs­tams: baļķu sienas, aizdrīvētas ar sūnām, ziemeļbrieža ādas jumts, pa kura atveri virs ugunskura vīdēja zvaigznes.

Viņa ieelpoja malkas dūmus, dzirdēja liesmu sprakšķēšanu

un klusu balsu murdoņu.

>

"Ar savu ģinti esmu drošībā." Tumsas laiks bija bei­dzies, saule atgriezusies. Tepat tuvumā apmetušies zie­meļbrieži, un Toraks ir…

Viņa pieslējās sēdus. Pustumsā viņš nebija saskatāms.

Taču tas nebija nekas īpašs. Kad dienas vēl tik īsas, medīšana lielākoties notika naktī mēness gaismā un Pirmā Koka gaismā.

Viņai apkārt sēdēja ļaudis un mierpilni šuva vai kapināja kramu. Kopš Dvēseļu nakts bija pagājuši trīs mēneši. Skrajā meža iemītniekiem Eostra un ēnu sērga bija vienīgi atmiņas.

Uzvilkusi drēbes, Rena devās meklēt Tumšo.

Viņa gaišie mati vīdēja otrā patvertnes galā; viņš sēdēja uz guļamlāvas malas, aizrāvies ar grebšanu. Ar ogli zīmē­dama aprises kamzolim uz ziemeļbrieža ādas, ar viņu pļā­pāja Duraina, Ziemeļbriežu burve.

Rena jautāja, vai tie nav manījuši Toraku. Tumšais atbildēja, ka, viņaprāt, viņš devies meklēt vilkus. Rena spēji pagrieza tam muguru un izlikās, ka pie ugunskura silda rokas.

- Kas vainas? jautāja Duraina.

- Nekas, melo Rena.

Viņa nebija domājusi, ka ilgosies pēc Kalniem, taču tā ir. Viņa ilgojās pēc pirmajām dienām Tumšā alā un vēlāk pēc Gulbju un Kalna Zaķu ģints. Toraka miesa un gars atveseļojās lēnām, un viņa bija kopā ar draugu. Viņš izstāstīja, kā Vilks izglābis viņam dzīvību, un vēlāk arī par savu tēvu. Rena Torakam pastāstīja par Klejotāju un Seiunas pēdējo dāvanu Kalnā. Viņi apsprieda Eostras burvestības un izlēma, ka ohra no Toraka mātes maciņa bija pasargājusi viņa pasaules dvēseli. Abi bija kopā, kad viņš kā ziedojumu slēpņļaužiem atstāja tēva amuletu un viņa palīdzēja Kalnu burvjiem aizdzīt dēmonus atpakaļ uz Citpasauli; tad veica rituālu tokorotu bērnu dvēselēm ja noietu greizi, arī viņa kļūtu par tokorotu.

Visu laiku abi atradās plecs pie pleca. Taču, nonākot atpakaļ Mežā, viss mainījās.

- Rena? Tumšais ierunājās.

- Ko? vina atcirta.

- Vai iesim viņu apraudzīt?

- Liec man mieru!

Neņēmusi vērā Tumšā aizvainoto smaidu un Durainas pārmetošo skatienu, viņa izsoļoja laukā, lai paņemtu loku.

- Ak, Rena! Finkedīns sēdēja ugunskura pretējā pusē un gatavoja bultas. Palīdzi, lūdzu!

- Es dodos medīt.

- Vispirms palīdzi.

Gari nopūtusies, viņa nometa loku.

Viņas tēvocis bija nogludinājis alkšņa sagataves un krama uzgaļus nostiprinājis ar cīpslām. Labajam un kreisajam spārnam sašķirotu, uz pusēm pāršķeltu tetera spalvu kaudzes gulēja viņam blakus, un viņš sēja tās pie bultu sagatavēm. Vīra gurnam draudzīgi bija piespiedies liels suns.

Finkedīns jautāja, kāpēc Rena sadusmojusies, bet viņa atbildēja, ka tas nav tiesa.

"Kāpēc," viņa prātoja, "viņš grib, lai to saku? Toraka nav tuvumā. Un cilvēki man klanās tā, it kā es jau būtu jaunā Kraukļu burve. Bet es tā neesmu, līdz būšu piekri­tusi."

It kā uzminējis viņas domas, Finkedīns sacīja:

- Tu labu laiku esi atpakaļ, tomēr ne reizi neesi vai­cājusi, kā nomira vecā.

Neņēmusi viņu vērā, Rena ar nazi turpināja cirpt bul­tas spalvas un atstāja vien tik, lai tās lidotu taisni.

- Tas notika tieši tad, kad atgriezos no pauguraines, sāka runāt Kraukļu vadonis. Viņa gaidīja, līdz zināja, ka esmu atpakaļ, lai apvienotu ģintis. Viņa izvēlējās mierīgu, aukstu dienu; akmeņozolu birzi dienas gājuma attālumā no apmetnes. Mēs burvi nolikām sniegā viņas guļammaisā, un viņa iedzēra virumu, ko bija pagatavojusi, lai kļūtu miegaina. Dziedājām senčiem, lai pavēstītu, ka viņa tuvo­jas. Tad viņa teica, lai mēs ejam projām. Viņai bija viegla nāve.

Rena nolika nazi.

- Es zinu, kāpēc tu to stāsti. Tā paša iemesla dēļ, kāpēc piedabūji palikt Durainu. Lai būtu drošs, ka ieņemšu viņas vietu.

Finkedīns stingri paskatījās.

- Vai tāpēc tu baidies?

- Es nebaidos! meitene atcirta.

Suns pieglauda ausis un piespiedās Finkedīnam.

Rena nikni raudzījās ugunskurā.

- Tā nav glīti! viņa noburkšķēja. Viņi klanās un par burvi sauc mani, bet baidās no viņa. Daži pat ir izveidojuši rokas zīmi, lai viņu atvairītu.

- Viņš atgriezies no mirušajiem, Rena. Skaidrs, ka viņi ir nobažījušies. Un labi zina, ko viņam ir parādā.

- Ak jā! meitene bezkaislīgi sacīja. Šie par viņu sākuši stāstīt stāstus: Klausītājs, kas sarunājas ar vil­kiem un kraukļiem. Šie vienkārši nevēlas, ka viņš pie tiem dzīvo.

- Un Toraks? Ko grib viņš?

- Viņu patiešām kas nomāc. Es nezinu, viņa bēdīgi teica.

Finkedīns ar īkšķi pārlaida pār bultas sagatavi.

- Viņi teic, ka Sākumā visi cilvēki bijuši līdzīgi Torakam un pazinuši citu radību dvēseles. Tagad palicis vienīgi viņš. Duraina lēš, ka viņš varētu būt pēdējais. Ka turpmāk Garagājēju vairs nebūs; ka paliks vienīgi draudzība starp cilvēku un suni: atmiņas par to, kas reiz bijis. Viņš brīdi klusēja un tad turpināja: Toraks tāds ir viens, Rena. Ģintis to zina. Un viņš to zina.

Rena pielēca kājās.

- Pat tu? Vai gribi, lai viņš aiziet?

- Gribu? Finkedīna zilās acis liesmoja. Tu domā, ka es gribu, lai viņš aiziet?

- Tad saki viņam, lai paliek!

- Nē, Kraukļu vadonis bilda. Viņam pašam jāatrod savs ceļš.

Finkedīns pamanīja Toraku, kad tas devās projām, lai atrastu Vilku, un aicināja puisi uz ieleju pārbaudīt slaz­dus. Toraks gribēja iebilst, taču kaut kas audžutēva balsī lika apdomāties.

Jau sen bija uzlēkusi saule, taču pie debesīm joprojām spīdēja spožs mēness, un koki pāri aizsalušajai upei meta garas ēnas. Toraks un Finkedīns līkņāja pa ledu sasalu­šas elpas dūmakā. Pretējā krastā apstājās ziemeļbriedis; noskatījies, kā abi iet garām, tas pakārpīja sniegu un pēc tam turpināja košļāt ķērpjus.

Novēloti pamanījis, ka Finkedīns nes pārtikas tarbiņu un guļammaisu, Toraks gribēja mantību pārņemt savā ziņā. Finkedīns atteicās. Pēc brīža viņš nogriezās gravas atzarā.

- Slazdi ir augšup pret straumi, Toraks sacīja.

Finkedīns turpināja rāpties.

Gravā sniegs bija biezāks. Ledus vētrā nolūzušie koki mēnesgaismā meta spokainas, sakumpušas ēnas.

Pie nolūzuša akmeņozola sēdēja Klejotājs un pārtina kājautus.

Toraks apstājās. Šķita neticami, ka šis skrandainais grausts kādreiz bijis dižens burvis. Vienīgi Finkedīns bija ielūkojies dziļi Klejotāja sirdī un apjautis, ka vīram joprojām piemīt veselais saprāts, kas palīdzētu tikt pāri kalniem un atrast Eostras midzeni. Kraukļu vadoņa ticība attaisnojās.

Finkedīns uzlika delnas uz krūtīm par draudzības zīmi.

- Narander, viņš klusi teica.

Klejotājs viņu neņēma vērā.

Toraks piesardzīgi notupās tam blakus.

- Klejotāj, viņš teica. Tu izglābi man dzīvību. Pal­dies!

- Ko? Ko? vecais vīrs atcirta.

- Tu nonesi mani no Kalna. Tu apsedzi man rokas un kājas, lai tās nenosaltu.

Klejotājs bārdā notvēra uti, nospieda to starp īkšķi un rādītājpirkstu un apēda.

- Vilku puiku izglāba slēpņļauži. Klejotājs viņu tikai izvilka laukā. Gremodams vēl vienu uti, viņš čērkstoši iesmējās. Klints pārplēsa Maskoto uz pusēm kā lapseni! Kur ir Nariks?

Tuvojās Finkedīns.

- Nāc kopā ar mums uz nometni, Narander! Tu būsi siltumā. Mēs par tevi rūpēsimies.

Klejotājs savīstīja ap sevi pūstošās zvērādas un ar mājienu atraidīja Kraukļu vadoni.

- Nariks un Klejotājs dzīvo skaistā ielejā. Viņi paši prot par sevi rūpēties.

Finkedīns nopūtās un nolika saiņus.

- Apģērbs. Ēdiens. Tas būtu tavs, veco zēn!

- Apģērbs. Ēdiens. Klejotājs vaibstījās. Kur ir Nariks?

Finkedīns svārstījās.

- Nariks gāja bojā lielajā ugunsgrēkā, viņš klusi teica. Vai atceries? Tavs dēls ir pagalam.

Toraks viņu vēroja.

- Ak, Nariks ir šeit! Klejotājs iekliedzās un izvilka no apmetņa krokām miegainu sniegapeli.

Toraks klusi sacīja:

- Klejotāj! Reiz tu stāstīji, ka aci esi zaudējis nelaimes gadījumā kapinādams kramu. Varbūt to zaudēji lielajā ugunsgrēkā, kad mans tēvs satrieca uguns opālu?

Vecais vīrs ar netīru pirkstu noglāstīja sniegapeli.

- Tā lēkšus izlēca laukā, viņš dudināja, un krauklis to apēda. Kraukļiem acis garšo.

Finkedīns viņam drūmi paklanījās.

- Tu esi atriebis Narika nāvi. Tu veicināji Ūpju burves briesmu darbu galu. Nāc mums līdzi! Esi mierīgs!

Vecais vīrs turpināja dudināt, it kā nedzirdētu.

Finkedīns ar zīmēm rādīja Torakam, ka jādodas pro­jām. Klejotājam viņš teica:

- Paliec sveiks, Narander! Lai aizbildnis peld kopā ar tevi!

Kad viņi cēlās augšā, lai ietu, Klejotājs pašāva roku un novilka Toraku atpakaļ. Tvēriens bija ciešs. Puisis juta sejā sliktu elpu un pamanīja kaut ko atmirdzam vienīgajā acī kā mailīti duļķainā dīķī.

- Vilkupuika ir sakreņķējies, vai ne? Vai dvēseļu gaba­liņi līp pie gara? Diženais Klaidonis, Mežs, Maskotā? Viņš ir līdzīgs Klejotājam, jā gan, viņš nonācis pārāk tuvu, tāpēc viņam jākustas!

Toraks iekliedzās un izrāvās no tvēriena. Klejotājs burzguļojoši iesmējās un noklepojās.

Viņi to atstāja mēnesgaismā starp nolūzušiem kokiem; viņš spieda pie krūtīm sniegapeli.

Pa ceļam uz lamatām neviens nerunāja. Nonākuši galā, viņi atrada trīs irbes un divus sniegā sastingušus zaķus. Finkedīns noplūca spalvas irbei, bet Toraks atmodināja uguni un uzlika karsēties plakanu akmeni. Finkedīns uzšķērda irbi un novietoja to uz akmens. Kad abi bija paēduši, viņš no jostas noraisīja raga smaili un sāka asi­nāt nazi.

Pēc brīža viņš teica:

- Reiz tev stāstīju, ka septītais dvēseļēdājs gāja bojā ugunsgrēkā. To teicu tāpēc, ka Naranderam zvērēju neat­klāt, ka viņš palicis dzīvs.

Toraks apsvēra klusēdams. Pēc tam viņš sacīja:

- Nariks. Vai viņa dēls?

Finkedīns brīdi klusēja. Pēc tam viņš pavēstīja, ko Toraka tēvs bija stāstījis nākamajā naktī pēc atgadījuma.

- Nariks bija astoņas vasaras vecs, kad Naranders pievienojās dziedniekiem. Narandera dēls vēlējās aiziet. Viņam to neļāva. Taču viņš bija stūrgalvīgs. Lai piespiestu viņu pakļauties, Ūpju burve paņēma Nariku. Finkedīns papurināja galvu. Dvēseļu nakts. Tavs tēvs aicināja viņus uz vietu, kas vēlāk tika nosaukta par Nodegušo Pakalnu. Viņš atmodināja lielu ugunsgrēku. Sadauzīja uguns opālu.

Roņu burvis briesmīgi apdega. Klejotājs zaudēja aci. Visi paglābās dzīvi… Vienīgi Nariks ne. To paslēpa Maskotā. Viņa tēvs atrada līķi. No bēdām zaudēja prātu.

Sprakšķēja ogles. Lidodama medīt, pāri aiztraucās pūce. Pacēlis galvu, Toraks skatījās, kā tuvojas saullēkts un apdziest Pirmā Koka gaisma. Viņš domāja par Nariku un Naranderu, un par savu tēvu un māti, un par varenajiem, netikumīgajiem burvjiem, kas kļuvuši par dvēseļēdājiem. Tik daudz ciešanu. Kādēļ?

- Tas ir beidzies, Torak, Finkedīns klusi sacīja.

- Es zinu. Taču man šķita… Man šķita, ka jutīšos labāk.

- Tas prasa laiku.

- Cik ilgu laiku?

Kraukļu vadonis izpleta rokas.

- Kad nomira tava māte, pagāja daudz ziemu, līdz atve­seļojās mans gars.

- Kā tu atguvies?

- Rūpēs par savu ģinti. Pieskatīdams Renu. Viņas vārds zaigoja starp abiem saltajā gaisā. Toraks piecēlās un gāja prom, tad atgriezās.

- Zinu, ka viņai bija jāpaliek. Varbūt Klejotājam ir tais­nība, varbūt arī es vienmēr būšu klaiņotājs. Taču nevaru…

Es nevēlos vinu zaudēt.

Finkedīns viņam bija vajadzīgs, lai visu vērstu par labu; taču Kraukļu vadoņa seja bija skarba; viņš bāza nazi makstī.

- Aiznesīšu medījumu uz nometni, viņš strupi sacīja. Tu iemidzini ugunskuru un upē pārbaudi makšķerāķus.

Rena bija aizmirsusi paņemt līdzi jebkādu pārtiku, tāpēc rītausmā bija izbadējusies un sliktā noskaņojumā.

Viņa nebija atradusi Toraku, taču bija redzējusi daudz vilku pēdu un baiļojās par Tumšo.

Kalnu ģintis viņu piecieta tikai tāpēc, ka viņš bija kopā ar Toraku, un viņam tika vēlēts gulēt atsevišķā miteklī apmetnes nomalē. Arī Kraukļu ģints sākumā bija piesar­dzīga, tomēr mainīja domas tad, kad sastapās ar Arku; zēns, kuram pieder balts krauklis, pelnījis cieņu. Pats Tumšais nekavējoties tika aizvests uz Mežu un dievināja atrašanos starp cilvēkiem. Vakar Rena bija viņu atradusi satraukti virpinām pirkstos mazu slānekļa muskusvērsīti, ko viņš bija atnesis no savas alas. Meitene bija atgādinā­jusi, ka Finkedīns viņam atļāvis palikt, cik ilgi sirds kāro. Viņš bija pieklājīgi pamājis ar galvu; tomēr Rena manīja, ka viņš tam īsti netic un baidās, ka viņam liks aiziet.

"Tu pret viņu biji nejauka," meitene sevi rāja un smagi soļoja uz apmetni. "Ļoti prātīgi, Rena. Tieši tas viņam vajadzīgs."

Toraks bija uz upes, kur ar briežraga cērti robīja āliņģus un izlika āķus. Viņam blakus gulēja kaudze ar raudām, kas ātri sasala. Izlikdamies vienaldzīgi, apkārt staigāja Rips ar Reku.

Tuvojoties Rēnai, Toraks uzmeta viņai skatienu, tad atkal ķērās pie darba.

Pretēji viņai puisis vēl arvien valkāja Kalnu Zaķu apmetni, kas ap vidukli bija savilkts ar jostu, ko Krukosliks dāvāja šķiroties: tā bija plata stirnu buka sloksne, kurai piešūts daudz rindu ziemeļbrieža zobu. Rena prātoja, ka viņš izskatās labi kā neviens Skrajā meža iemītnieks. Meitene apjautājās, vai viņam nav nekas pretim izskatīties tik atšķirīgam.

Kādēļ gan? viņš jautāja, paraustījis plecus. Tāds nu esmu.

Rena pacēla briežragu un paskrāpēja ledu.

- Vai tev tas nenieka nerūp?

- Kāda jēga? Es neko nevaru mainīt.

Uz mirkli Toraks viņai tiešām izskatījās pēc svešinieka: garš jauneklis svešzemju zvērādās ar izraidītā tetovējumu pierē, skumjām, gaišzaļām acīm. Viņa nosprieda, ka Finkedīnam taisnība viņš ir vienpatnis. Un vienmēr tāds būs.

Vina skali teica:

- Gribu, lai tu kaut ko apsoli.

Toraks uzmeta viņai bažīgu skatienu.

- Ko?

Meitene bija gatavojusies viņu aicināt neatstāt ģinti, taču tā vietā nomurmināja:

- Nekad neiemiesojies manī.

- Ko? Viņš nosarka ūdensriekstu krāsā. Bet… es nekad… Gribu teikt: kāpēc gan man vajadzētu to darīt? Es tāpat zinu, ko tu domā.

Rena viņu vēroja.

- Vai… zini, ko es domāju?

Viņš norija siekalas.

- Jā. Protams.

Viņa nometa briežragu un aizgāja.

- Rena…

Sniega pika trāpīja viņam tieši sejā.

- Lūk! viņa iesaucās. Tu nezināji, ka es to daru, vai ne?

Toraks mirkšķināja plakstus un spļāva sniegu. Viņa sejas izteiksme kļuva domīga. Rena nosprieda, ka labāk jābēg.

Viņa steidzās uz krastu un dzirdēja, ka Toraks lēkšo pakaļ. Meitene izvairījās. Sniega pika palidoja garām un trāpīja Tumšajam, kas bija atnācis palūkoties, kas te par kliegšanu.

Tumšais bija pārsteigts.

- K-ko?

- Tā ir spēle! Rena noelsās, skriedama garām, un iegaudojās, kad Toraka nākamais raidījums sāpīgi trāpīja pa plecu.

Tumšais ātri atjēdzās, un gaisā drīz vien mudžēja sniega pikas. Rena tēmēja labi, Tumšais vēl labāk. Torakam tik labi neveicās, taču viņš to aizstāja ar nenogurdināmu cen­tību. Sajūsminātā kraukļu ķērkšana izvilināja no Meža vil­kus. Toraka Vilks lēca augsti un vijīgi un sniega pikas ķēra gaisā; Tumšais Kažoks, caurcaurēm klāta ar sniegu, jo bija viegls mērķis, un Olis skraidīja apkārt riedami un maisīda­mies visiem pa kājām. Galu galā Toraks un Rena apvienojās pret Tumšo un nomētāja šo, līdz viņš no smiekliem nogāzās gar zemi. Elsodami un sakampuši sānus, Toraks un Rena novēlās viņam blakus, Vilks un Tumšais Kažoks uzdrāzās abiem virsū, bet Olis uzrausās visiem augšpusē.

Viņi gulēja, skatījās debesīs, čāpstināja Tumšā atnestās riekstu kūkas un meta drupatas kraukļiem. Tad sauli aiz­klāja mākonis, un pēkšņi kļuva auksti.

Olis aizklīda projām un sapinās makšķerauklā. Tumšais kopā ar Vilku un viņa draudzeni devās viņam palīgā.

Rena uzšāva sev pa vēderu un paskatījās uz Toraku.

- Ja gatavojies aiziet, viņa nobēra, tiec tam pāri.

Toraks pieslējās sēdus.

- Rena…

- Nu?

Viņš sarauca pieri.

- Rena.

Viņa piecēlās un aizgāja.

Vilki devās uz Mežu medīt, bet pārējie atgriezās no­metnē, notašķījušies ar sniegu un aizmirsuši par sīgām uz ledus.

Finkedīns skatījās te uz Renu, te uz Toraku, tad lika puisim atnest zivis, bet Rēnai atrast Durainu, kas mei­teni bija meklējusi.

- Tumšais, paliec pie manis! viņš strupi teica. Mums jārunā.

"Ak nē!" Rena nodomāja. Viņa redzēja, kā, uztraucies par draugu, mīņājas Toraks.

- Atnesīšu savu mantību, it kā aizsargādamies teica Tumšais.

- Kāpēc? Finkedīns skarbi jautāja. Vai dodies pro­jām?

- Hm. Es domāju…

- Vai vēlies iet projām?

Tumšais papurināja galvu.

- Tad paliec!

- V-vai tu domā pavisam?

- Tu iederies pie mums. Tā ir?

Tumšais kautrīgi pamāja ar galvu.

- Labi, tad paliec!

Nesagaidījis atbildi, Finkedīns pagriezās uz papēža un aizsoļoja.

Tumšais apstulbis noraudzījās, kā viņš aiziet. Toraks plati smaidīja un uzsita viņam pa plecu. Rena brīnījās, kāpēc tēvocis nesmaida.

Tonakt viņa pamodās un ieraudzīja Finkedīnu sakumpušu sēžam pie ugunskura. Tas, ka viņš neko nedarīja, tēvocim bija neraksturīgi viņš vienkārši vēroja lies­mas.

Mežā iegaudojās vilki. Rena saklausīja Vilka skaļo, lai­mīgo dziesmu un Tumšā Kažoka melodiskos kaucienus, un Oļa gaudošanu, kas aizvien pieņēmās spēkā.

Viņa noraudzījās, kā Finkedīns pagriež galvu, lai ieklausītos. Viņa seja bija bēdīga: it kā vilki stāstītu kaut ko tādu, ko viņš negribētu dzirdēt.

Pēc brīža viņš apsēdās staltāk un izrieza plecus.

Un vienu reizi pamāja ar galvu.