Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

ASTOTĀ NODALA

Ļauna priekšnojauta mocīja Renu, kopš viņa bija pamo­dusies.

Bija auksti. Pārāk auksti, lai snigtu. Iepriekšējā naktī mēnesi bija apņēmis gredzens. Tanugeaka, Polārlapsu ģints burve, kādreiz bija stāstījusi, ka mēness tā savelk virsjakas apkakli ciešāk ap seju, jo tuvojas slikts laiks.

Un, lai būtu vēl sliktāk, Rena naktī dzirdēja gaudojam Vilku. Nekad agrāk viņš tā nebija gaudojis.

Zirgupe sāka aizsalt, seklumā bija sastinguši trausli, gaišpelēki virpuļi. Mazā līcītī Rena uzgāja sašķēlušos ledu un ķepu nospiedumus, tālāk pēdas, ko neapšaubāmi atstājuši Toraka zābaki. Meitene bija apmulsusi. Viņš gājis lejup pa straumi, taču tad atgriezies. Kādēļ?

Drīz pēc tam viņa nonāca iepretim vilku guļvietai, kas atradās otrpus upes, un staipīja kaklu pret klinti. Rena iegaudojās, taču neviens vilks nepaskatījās pāri malai. Viņa sevi drošināja, ka mazuļi droši vien aizvesti mācībās. Rēnas nemiers pieauga.

Meitenes oma uzlabojās, kad viņa atrada priedi, pa kuru Toraks bija šķērsojis upi. Pēdas bija svaigākas, nekā Rena uzdrīkstējās cerēt, turklāt Toraks bija gājis ar ierastajiem platajiem soļiem, tātad viņam nebija nekādas vainas, un tas nozīmēja, ka Vilks nebija gaudojis par barabrāli.

Rena sekoja pēdām uz Ātrupes ieplaku. Viņa to pazina slikti vienīgi no Toraka stāstītā par to, kur viņš pirmo­reiz saticis Vilku. Pusceļā uz kori meitene pamanīja pie bērza stumbra piesietu bultu, kas norādīja uz austrumiem. Tas mulsināja. Droši vien Toraks to viņai bija atstājis kā norādi. Bet, ja viņš gribēja iet kopā ar Renu, kāpēc vien­kārši nepagaidīja?

Kaut kāda iemesla dēļ viņa pagāja garām bultai, to neizpētījusi, un steidzās tālāk. Rēnai par vilšanos, pēdu vairs nebija. Šeit Toraks nebija gājis.

Viņa atgriezās pie bērza un apstājās kā zemē iemieta. Bulta bija piesieta pie stumbra ar melnajām naktenēm: tie ir nāvējoši augi, ko iecienījuši dvēseļēdāji, īpaši tie patika Sešru, Rēnas mātei. Toraks tos nekad neizmantotu. Tā nebija viņa zīme. Tā nebija viņa bulta.

Vēja brāzma Rēnai no pakauša norāva kapuci. Viņa nodrebēja. Kamēr viņa dzina pēdas Torakam, vējš bija pieņēmies spēkā un debesis draudīgi satumsušas. Tuvojās vētra. Vajadzēja bez kavēšanās izveidot nometni.

Taču tad viņa atpaliktu vēl vairāk.

Pārvarējusi augošo izmisuma paisumu, meitene nolēma neievērot visu, ko jebkad bija mācījusies, un turpināt ceļu.

Vējam pieņemoties spēkā, Rena atrada Toraka pēdas un sekoja tām uz nākamo ieleju. Zem varena, vērīga akmeņozola viņa apstājās ievilkt elpu. Nojauta, ka kaut kas nav kārtībā, pastiprinājās. Vēl nebija pat pusdienlaiks, taču jau iestājās krēsla. Sniegam bija jocīga zaļgana nokrāsa. Visu dienu viņa nebija sastapusi nevienu dzīvu būtni.

Finkedīns jau pirms laba laika būtu pavēlējis apstāties. "Pirmais izdzīvošanas likums," viņš reiz bija mācījis Rēnai, "pajumtes celšanu nekad neatstāt uz pēdējo brīdi."

Un šī vieta apmetnei bija labu labā: līdzenas zemes ple­ķis pie akmeņozola, kaut arī nedaudz par tālu no upes.

Rena sūkāja apakšlūpu.

Torak! viņa sauca. Torak!

Viņa nikni nosvieda zemē mantas. Kāpēc šis bija aiz­gājis bez viņas? Un kāpēc viņa nebija to panākusi?

Apstājusies Rena saprata, cik maz laika atlicis.

"Uz priekšu, Rena! Tu zini, kas darāms. Vispirms ugunskurs. Atmodini to tagad, pirms esi nogurusi no mal­kas ciršanas, un uzcel tam apkārt aizslietni. Maisiņā ir pietiekami daudz posās, kas gādā par siltumu tev zem kamzoļa; tev ir arī mizās ievīstīta gruzdoša piepe, tāpēc nevajadzēs niekoties ar šķiltavām."

Tas bija ļoti labi. Koki vaidēja, vējš raustīja drēbes un ar koku zariem pēra seju. Tas bija ļaunprātīgs. Tas vēlējās, lai viņai nekas neizdotos.

Zobus sakodusi, Rena iekūra ugunskuru un tad izvilka aiz jostas aizbāzto cirvi. Bija pienākusi kārta pajumtei. "Noliec jaunus kociņus un sasien tos ar vītola klūgām, augšā atstāj atveri dūmiem. Taisi to garu un zemu, lai mītne izturētu vētru, un nocērt kociņiem galotnes, lai tās neaizrautu vējš. Piedodiet, koku gari, gan atradīsiet jau­nas mājas! Sānus aizpildi ar egļu zariem, spraugas aizbāz ar ērgļpapardēm un noslogo ar citiem jauniem kociņiem tik daudziem, cik vien vari sacirst."

Par spīti aukstumam, gar sāniem plūda sviedri. Pārāk daudz darāmā; koki locījās un čīkstēja. Tie izklausījās no­bijušies.

Lai nodrošinātos pret vēju, Rena no lazdu un egļu za­riem uz ātru roku nopina durvis un ielīda miteklī, vilk­dama līdzi degošas pagales un egļu zarus guļvietai. Mitek­lis piepildījās ar dūmiem, kas mutuļoja pie zemes, jo bija pārāk nobijušies, lai līstu laukā. Rena klepodama aizdarīja durvis. Atvere būdas augšpusē uzsūca dūmaku, un mītne izvēdinājās.

Viņa to bija pagatavojusi pietiekami lielu diviem cilvē­kiem gadījumam, ja paspārnē būtu arī Toraks. Tagad meitene saprata, ka tie bijuši maldi. Toraks jau sen bija aizgājis.

Ūdens, Rena skaļi teica un centās aizgainīt bai­les.

Upe atradās pārāk tālu, tāpēc nācās kausēt sniegu. Pār­vilkusi pār galvu virsjaku un kamzoli, viņa ar kamzoļa auklām aizsēja tā apkakli un piedurknes, izveidodama maisa aizstājēju. Pēc tam meitene uzvilka atpakaļ virsjaku un izlīda laukā vētras skavās.

Vējš Renu apmētāja ar krītošiem zariem un seju dur­stīja ar ledus adatām. Viņa aši piepildīja kamzoli ar sniegu un ierāpās atpakaļ būdā. Ar loka rezerves stiegru piesējusi sniega maisu pie balstošā koka, viņa zem tā novietoja uz ātru roku pagatavotu bērza tāss cibu, lai savāktu pilie­nus.

Vējš gaudoja. Būdiņa drebēja. Pēkšņi Pasaules Gars pārdūra mākoņus un sūtīja lejup dārdošu krusu. Rena apkampa ceļgalus un lūdzās par Toraku un Vilku.

Patvertni satricināja būkšķis.

Rena sarāvās. Tas nebija zars.

Uzvilkusi kapuci, viņa pabīdīja durvis un paskatījās laukā.

Sejā ietriecās krusa.

"Taču tā nav krusa," viņa nodomāja. "Tas ir lietus, kas pārvērš ledū visu, kam pieskaras."

Pavērsusi seju pret negaidīto uzbrucēju, Rena redzēja, kā stindzinošais lietus triecas pret zariem un kokiem un visu ieslēdz smagā ledus mantijā. Zari liecās no smaguma. Ledus sāka pārklāt Rēnas drēbes.

Viņa taustījās pēc tā, kas bija nokritis uz būdas. Cim­dotā roka atdūrās pret kunkuli, kas nelikās zars. Rena iespiedzās.

Kamols žēlabaini ieķērcās.

Rekas spārni bija ledū kalti, bet, kad Rena kraukli ievilka iekšā un noberza, putns siltumā sāka viegli kūpēt.

Bailēs trīcēdama, Reka tupēja Rēnai klēpī. Kad mei­tene ieskatījās dziļajās kraukļa acīs, tajās bija jūtams kaut kas vairāk nekā tikai bailes no vētras. No kurienes Reka atlidojusi? Kur Toraks?

Debesis satricināja pērkona grāviens. Rena nekad nebija dzirdējusi, ka Mežs tā aurotu. Viņa dzirdēja apdul­linošus krakšķus un skaļus brīkšķus.

Un tad viņa vētrā gluži skaidri saklausīja balsi. Rena sasprindzināja dzirdi. Vai… Vai Toraks tur sauca viņas vārdu?

Līst laukā būtu neprāts.

Un tomēr varbūt Torakam nepieciešama palīdzība.

Viņa paķēra ugunskura pagali.

Vētra nikni metās Rēnai virsū. Mežs pārdzīvoja uzbru­kumu. Meitene redzēja, kā, cenzdamies atbrīvoties no

ledus važām, mežonīgi lokās koki. Zari atšķēlās no kokiem. Priede pārlūza kā skals. Pat lielā akmeņozola zari liecās tik zemu, ka draudēja pārplēst koku uz pusēm.

- Torak! Rena kliedza. Ledus vētra viņa vārdu aizrāva projām kā lapu. Torak!

Tas bija bezcerīgi.

Zibens spēriens, un no akmeņozola lejup uz Renu palū­kojās acis. Tajās atspoguļojās ļaunums. Matu vietā lās­tekas.

Rena iekliedzās.

Nodunēja pērkons.

Tokorots paslēpās tumsā.

Akmeņozols ievaidējās… un gāzās.

Rena metās prom taču acumirkli par vēlu. Resns koka zars uzkrita viņai uz lieliem un piespieda meiteni pie zemes.

Viņa nikni cīnījās, lai no tā atbrīvotos, taču koks turēja Renu cieši. Cirvi viņa bija atstājusi būdā. Viņa cirta zaru ar nazi. Koksne bija cieta kā granīts, un nazis no tās atlēca. Rena izmisīgi centās zem kājām izkašņāt zemi. Tā bija sasalusi kramā.

Ledus spieda Renu nost un izsūca viņai dzīvību.

- Torak! vina sauca. Vilk!

Vējš viņas balsi aizdzina naktī.