Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

DIVDESMIT PIRMĀ NODALA

T orakam nebija laika apdomāt rēnas stāstīto. Apmetnē pēkšņi sākās rosība cilvēki skrēja jūgt suņus un gatavot ceļam ragavas.

Toraks un Rena tika izvilināti no pajumtes, lai saņemtu apģērbu, kas "piemērots Kalnam". Kad Toraks izgāja laukā, debesis bija apmākušās un virsotnes slēptas ska­tienam. Taču viņš tās juta kā smagumu krūtīs.

Parādījās Rena, kas jaunajā ietērpā izskatījās mazliet neveikla. Abiem mugurā bija vestes un stulpiņi no nirējputna ādas, kuras apspalvojums sildīja miesu, un mīkstas ziemeļbrieža ādas tunikas, kas sajoztas ar platām briežā­das siksnām.

Lai izgatavotu šādu apģērbu, droši vien pagāja ne viena vien diena. Kad Toraks par to ieminējās, Rena uz viņu dīvaini paskatījās.

Vai tad tu nesaproti? Tās domātas Dvēseļu naktij. Viņi mums iedevuši rēgiem paredzētas drēbes.

Pienāca Krukosliks. Vīram bija drūma seja, jo nometni apdraudēja dvēseļēdāja, tāpēc vadonis nevarēja braukt viņiem līdzi. Gulbju ģints vīri viņus pavadīšot tik tālu, cik uzdrīkstēšoties.

Krukosliks iepazīstināja ar viņu vadoni Džūksakaju kārnu cilvēku ar mulsinošām acīm un grumbās mūždien sarauktu pieri. Tas ar galvas mājienu norādīja, ka Rēnai jābrauc viņa dēla kamanās, bet Toraks palikšot pie viņa. Toraks pateicās par palīdzību, taču Džūksakajs tikai drūmi papurināja galvu.

Kad puisis kāpa ragavās, Krukosliks sacīja:

- Gribētos, kaut tu pārdomātu, Torak.

- Tev šķiet, ka man neizdosies, jauneklis bilda.

- Tu esi drosmīgs, bet dumjš. Šādi cilvēki Kalnos ilgi neizdzīvo. Ceru, ka kļūdos. Pieskāries ģints aizbildņa ādai, viņš atkāpās no ragavām. Paliec sveiks, Torak! Lai tavs aizbildnis skrien kopā ar tevi!

Džūksakajs uzsauca suņiem pavēli, un prom viņi bija.

Visu dienu ragavas grabēja uz ledus un rāpās vispirms pakājēs, pēc tam Augstajos kalnos, kas palika tīti māko­ņos. Kādu laiku Torakam līdzās turējās Rips un Reka, taču drīz vien aizlidoja it kā kāds tos sauktu projām. No Vilka nebija ne vēsts. Toraks prātoja, vai tikai barabrālis nav saodis ūpi un meties to vajāt.

Vējš bija spīvs. Zemie mākoņi nomāca Toraka garu. Viņš domāja, ko nozīmē būt Pazudušajam tumsā viņpus zvaigznēm. "Mūžam dzīvs," bija teikusi Rena. "Mūžam viens."

Viņi apmetās akmeņainā ieplakā, virs galvas draudīgi slējās neredzamie kalni. Tik tālu bija iespējams tikt ar ragavām. Rīt nāksies turpināt ceļu kājām.

Gulbji patvērumu sameistaroja, saslējuši kopā ragavas un pārseguši ar ādām, ko noslogoja ar akmeņiem. Tu­vumā nebija koku, taču ātri vien uzliesmoja ugunskuri. Toraks gribēja zināt, kā tas ir iespējams. Džūksakajs pui­sim parādīja viršiem līdzīgus augus, kas dega pat slapji, kā arī muskusvērša šķelto nagu pēdas un smalkas vilnas kumšķus, kas bija ieķērušies krūmos.

- Uzmanies! Tie ir ātrāki par bizoniem un spēj pie­vārēt nogāzes, kas tev nav pa spēkam. Muskusvērši ir slēpņļaužu medījums, mēs vienīgi vācam to vilnu.

Gulbjiem labi padevās zemledus makšķerēšana, un aiz­salušais ezers tiem dāvāja kaudzīti vēdzeļu un strauta foreļu. Pēc vakariņām Džūksakajs mazliet atmaiga. Viņš Torakam un Rēnai pastāstīja, kā viņa ģints Kalnos medī ar lingām, parādīja sava ģints aizbildņa ādu: pītu gulbja ādas aproci, kas bija nokrāsota sarkana. Gulbji, viņš teica, savu ģints aizbildni izmantojot pa daļām: bērni nēsājot nagus, vīrieši ādu, sievietes spalvas, bet vadonis knābi.

Kad bija paēsts, Džūksakajs uzstāja, lai Toraks un Rena izmēģina tā saukto tvaika peldi: pār galvu nācās pārklāt ziemeļbrieža ādu, pilināt uz nokaitušiem akmeņiem ūdeni un ieelpot garaiņus. Gulbji pasākumā nepiedalījās, bet nomācošā klusumā visu vēroja.

Kad tas bija galā, Toraks pajautāja Džūksakajam, kāpēc Gulbju ģints viņiem palīdz.

- Mēs palīdzam nevis jums, vīrs atbildēja, bet gan paši sev.

- Kā to saprast? Rena satraukti vaicāja.

Gulbju vadonis vērīgi lūkojās Torakā.

- Rēgu kalnā tu meklē dvēseļēdāju. Varbūt tad, kad viņa tevi dabūs, šī sūtīs atkusni, lai ragainie tiktu pie barības.

Toraks aptvēra tvaika peldes nozīmi: tas bija attīrīša­nas rituāls. Viņš greizi pasmīnēja.

- Tātad esmu ziedojums.

Džūksakajs neatbildēja.

Rena šķita satriekta.

Suņi naktī bija nemierīgi, un Toraks gulēja slikti. Arī Rena izskatījās nogurusi un vairījās skatīties viņam acīs. Toraks juta savstarpējo spriedzi. Jauneklis jau labu laiku apzinājās, ka Rena kaut ko slēpj. Puisis prātoja, kad viņa saņems drosmi to pastāstīt.

Sekoja vēl viena apmākusies diena, un Kalni palika paslēpušies. Gulbji viņus aizveda uz sniegotu pāreju mutu­ļojošas upes augštecē. Kāpums bija tik kraujš, ka Torakam un Rēnai rāpjoties vajadzēja ņemt talkā rokas. Abi elsodami atpalika.

Gulbji uzslēja nometni upmalā pie ieejas dziļā aizā. Pārstiepjot ziemeļbriežu ādas pār jau esošajām akmens un kūdras sienām, kas, kā stāstīja Džūksakajs, atlikušas no burvju būdām, ātri vien tika uzceltas divas mītnes.

Rena nozvēlās uz akmens un uzlika galvu uz ceļiem.

Toraks dziļi elpoja, bet joprojām bija aizelsies.

- Kas ar mums notiek? viņš izdvesa.

- Tuvojamies debesīm, Džūksakajs paskaidroja. Šeit ir mazāk gaisa. Gariem elpot nevajag. Viņš nervozi pie­skārās savai aprocei. Tālāk mēs neiesim. Rīt ceļu tur­pināsiet paši.

- Tu gribi teikt, ka…

Džūksakajs pamāja.

- Slēpņļaužu aiza.

Toraks paspēra dažus soļus uz aizas pusi. Virs viņa slējās stāvas klintis ar dīvainām izliektām pārkarēm tās izskatījās pēc milzīgiem radījumiem, kas veras lejup.

Gar upmalu tajās ietiecās akmeņaina taka. No aizas plūda migla, kas aizsedza skatienam Kalnu, tomēr Toraks juta tā ledaino elpu. Viņš nolūkojās, kā Gulbji murmina lūgsnas un Rena pieskaras ģints aizbildņa spalvām, kas bija pie­sietas viņai pie vidukļa.

Pēc klusām vakariņām Džūksakajs paņēma daļu zivju, godbijīgi paklanījās upei un iemeta zivis ūdenī.

- Šī upe ir viena no Kalna vēnām, viņš paskaidroja.

Toraks pajautāja tās nosaukumu, un Džūksakajs strikti

atbildēja, ka tas nekad netiek izrunāts skaļi.

- Šķiet, ka jūs Mežā to saucat par Sārtupi.

- Sārtupe? Toraks bija pārsteigts.

- Tu to pazīsti?

- Es… jā. Netālu no Sārtupes gāja bojā mans tēvs.

Atstājis Džūksakaju, viņš norāpās līdz krastam un ska­tījās putojošajā ūdenī. Šķita, ka tā ir zīme: pagātne ietiecās tagadnē gluži kā pēc atkušņa parādās veci kauli.

Nometni pārņēma pārdabisks mijkrēslis. Kad Toraks pagriezās pret Slēpņļaužu aizu, mākoņi pašķīrās un tur jau tas bija: Rēgu kalns, joprojām tāls, slējās virs viņa. No vientulīgās, nevainojamās smailes, kas balstīja debesis, plūda sniegs. Izskatījās, ka baltie sāni no iekšpuses tiek izgaismoti ar paša kalna svēto gaismu.

Trīs vasaras Toraks Jūrā un uz Ledus, Mežā un uz Ezera bija vajājis dvēseļēdājus, tagad meklējumi viņu bija atveduši šurp. Acumirklī viņš saprata, ka šajās tālīnajās nogāzēs sastaps savu likteni. Viņu nekas vairs negaida. Šajā kalnā nāksies mirt.

Lūk, par ko klusēja Rena! Toraku pārņēma šausmas.

Viņš krita panikā. "Bēdz! Lai kāds cits stājas pretim Eostrai. Tu nekad neesi to gribējis."

Bet kas notiks ar tēti?

Šī doma iekrita Torakam prātā kā olis dīķī. Neizpro­tamā veidā tēva gars bija saistīts ar viņa beidzamo cīņu pret pēdējo dvēseļēdāju. Toraks nedrīkstēja tēvam pagriezt muguru.

Kamēr zēns stāvēja un staipīja kaklu pret Kalnu, viņu pārņēma visaptveroša vientulības izjūta. Torakam bija va­jadzīgs Vilks.

Pielicis plaukstas pie lūpām, viņš gaudoja pēc barabrāļa.

Atbalss izplatījās pa Slēpņļaužu aizu: tā kļuva aizvien vājāka, līdz izgaisa klusumā.

Pēc laika kāds atbildēja.

Tas nebija Vilks.

Bailēs izbolījis blāvās acis, pie Toraka pieskrēja Džūksakajs.

- Kas tas bija?

- Nezinu, puisis atbildēja. Viņš nopētīja satumsušo apmetni. Džūksakaj, Toraks skarbi jautāja, kur ir Rena?