trīsdesmit otrā nodala

Rena svētā Kalna priekšā nometās ceļos. Dvēseļu nakts. Viņa juta tuvumā rēgus, pie kuriem piederēja.

Viņa ar trīcošām rokām ziedoja okeru un gaļu. Klusi murminādama, meitene lūdza Kalnu laist viņu tālāk. Pēc tam to, kas bija palicis pāri no sarkanajām zemes asinīm, viņa iebirdināja sev matos, lai aizsargātos no spokiem.

Debesis virs galvas bija dziļas un mijkrēslī zilas. Sals bija mežonīgs. Elpa sprakšķēja nāsīs. Sāpēja potīte, un Rēnas pēdas uz nešpetnā kalna ar slāņakmens šķēpelēm bija sadurstītas vienās brūcēs.

Dažus soļus atstatus sakustējās ēna. Tā klusi ierējās. Uz Rēnas pusi tecēja Tumšais Kažoks. Asti viņa turēja augstu paceltu, un kažoks aizrautībā bija uzbužinājies. Vilcenes acis, kurās atspīdēja zvaigznes, staroja sudraba krāsā.

Rēnai saplaka drosme.

Nāc nu! vina klusi teica. Pārbaudīsim tavas ķepas

Lai pasargātu tās no šķautnēm klātā kalna, Rena bija sagriezusi pārtikas tarbu un pagatavojusi vilcenei zāba­ciņus. Nu tie noderēja. Tumšā Kažoka ķepu spilventiņi bija tik tikko ieskrambāti.

Labs miegs un komprese bija darījuši brīnumu, un, izlaizījusi brūci tīru un aprijusi lielāko tiesu Rēnas atstāto krājumu, viņa izskatījās kā no jauna piedzimusi. Ap pus­dienlaiku Tumšais Kažoks, kaut gan vēl kliboja, jau bija metusi lokus ap patvertni un kaismīgi ošņājusi pēdas ar drauga smaržu.

Turpretim Rena pēc briesmīgā sapņa, kurā rēgi čuk­stēja Toraka balsī, jutās bažīga. Kad viņa bija izlīdusi no mitekļa, izrādījās, ka kraukļi ir aizlidojuši.

Atradušas izeju no Slēpņļaužu aizas, Rena un Tum­šais Kažoks raiti virzījās uz priekšu: vilcene rikšoja pa priekšu un laiku pa laikam atgriezās pie Rēnas. Meitenei nevajadzēja prast vilku valodu, lai tulkotu nepacietīgos smilkstus. "Pasteidzies! Vai nevari iet mazliet ātrāk?"

Šad tad Tumšais Kažoks tomēr apstājās un grozīja gal­vu, lai palūkotos uz kaut ko Rēnai nesaskatāmu. Dažreiz vilcene paluncināja asti. Citreiz uz skausta saslējās spalva.

Pret zvaigznēm pazibēja balts putns. Rena iztēlē redzēja baltu ģints aizbildni un piecēlās.

Pa labi lejup krauji tiecās akmens šķembām klāta no­gāze. Priekšā akmeņains lauks veda uz svēto Kalnu. Debe­sis bija neaptveramas un nežēlīgas. Nespīdēja mēness, kas iedrošinātu. Tikai aukstas zvaigznes un Lielā Sumbra sar­kanā acs, aiz tās bezgalīga tumsa.

Rena iedomājās, ka Eostra varbūt jau uzvarējusi. Toraks, iespējams, jau kļuvis par pazudušo.

Kamēr viņa cīnījās pāri akmeņu laukam, klusums bija briesmīgs. Vienīgās skaņas bija viņas čērkstošā elpa un drānu čaukstēšana. Klusa kā gars Tumšais Kažoks skrēja pa priekšu. Melnu vilku tumsā grūti pamanīt, un Rēnai nācās sekot vilcenes elpai: tikko dzirdamai dzīvības pūs­mai pamestībā.

Pēkšņi viņa ieraudzīja, ka Tumšais Kažoks joņo pāri sniega klajam uz ēnainu radzi, kur sāk skraidīt apkārt un aizrautīgi ošņāties. Vilcene pazuda spraugā. Rena dzirdēja atbalsojamies rūcienus. Tad Tumšais Kažoks parādījās no jauna un, asti kulstīdama, lēkšoja atpakaļ pie radzes.

Rena steidzās to izpētīt. Kad meitene nonāca tuvāk, viņai uz apakšdelmiem saslējās matiņi. Kāds sniegā bija izracis alu. Tai apkārt bija ķepu nospiedumu jūklis. Tie bija lieli. Un nepiederēja Vilkam.

Baiļu pārņemta, viņa ielīda patvertnē.

Šaurajā telpā elpa skanēja skaļi. Viņas rokas sataustīja bultu maku. Pārtikas maisiņu. Dzeramtrauku. Saņurcītu un sasalušu guļammaisu.

Loku.

Nometusi dūraiņus, Rena pārlaida pirkstus ledainajam kokam. Lūk, smailā Meža zīme, ko Toraks bija iegrebis pagājušajā vasarā, tā līdzinājās tai, ko pirms daudziem gadiem zāļu ragā bija iegravējusi viņa māte.

Rena, sajutusi nelabumu, nolika loku. Patiesība gulēja viņas priekšā, klāta ar sarmu. Pirms kāda laika Toraks bija izrāpies no alas un atstājis tajā iedzīvi. Viņš nebija pēc tās atgriezies.

Rena izlīda laukā un sāka vemt.

Tumšais Kažoks iesmilkstējās un aizšāvās uz šķembainās kraujas malu, pie kuras apstājās un uzmanīgi ieklau­sījās.

Rena nedroši izslējās.

Vilcene vinu nenēma vērā. Tā ņurdēdama meta lokus, it kā nezinātu, ko darīt. Pēc tam viņa nolēca no kraujas.

- Tumšais Kažok! Rena pārbijusies nočukstēja. At­griezies!

Oļu grabēšana noklusa. Tumšais Kažoks bija projām.

Rēnas roka pasniedzās pie ģints aizbildņa spalvām. Viņa bija palikusi viena Rēgu kalnā.

Zvaigžņu gaismā neskaidri vīdēja pēdas, kas veda uz spraugu un tad atkal atpakaļ; uz austrumiem stiepās savandīta sniega vāls.

Iegājusi plaisā, Rena pār kaut ko paklupa. Tas bija piesalis pie zemes; viņai nācās to atraut raušus.

Toraka cirvis.

Pēkšņi Rena saprata, kas noticis. Toraks pa plaisu bija rāpies uz augšu, lai aizbēgtu no Eostras suņu bara. Viņš bija nokritis. Savandītais sniegs iezīmēja virzienu, kurp kāds bija aizvilcis viņa ķermeni.

Rena nometa cirvi un grīļodamās stāvēja pustumsā.

- Torak! no lūpām izlauzās kliedziens. Torak! To­rak! Vārds vairākkārt atbalsojās. Torak! Torak! Tas lēnām noklusa Kalnā.

No spraugas virsotnes uz viņu lūkojās seja.

Rena izvilka bultu un uzlika to uz loka stiegras.

- Nešauj! sauca balss.

Rena sasprindzināja roku, kas bija atvilkusi stiegru, jo tieši to gatavojās darīt.

Augums, lunkans kā caunai, pārmetās pāri klints malai un sāka rāpties lejā.

Paturēdama acīs mērķi, Rena soli atkāpās.

Nepazīstamais pārsteidzoši ātri bija ticis lejā un, nolē­cis zemē, ar seju pagriezās pret Renu. Acumirklī meitene

pārsteigta saskatīja krīta baltu seju un palsu matu ce­kulu.

- Vai tu esi Rena? puisis noelsās.

Viņai atkārās žoklis.

- Ātri! viņš sagrāba meiteni aiz plaukstas locītavas. Mums jāglābj Toraks!

Загрузка...