Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

trīsdesmit astotā nodala

-Aiz muguras, Rena kliedza.

Viņa gatavojās šaut, taču tokorots, vilkdams lauzto kāju, turpināja slīdēt tumsā.

Torakam šķita, ka viņš beidzot sāk atgūties. Tokorots uzrāpās uz akmeņu krāvuma. Eostra draudīgi vēcināja roku ar uguns opāla drumslām, otra roka stiepās pretim ūpim, kas lidoja pie dvēseļēdājas ar viņa matiem nagos.

Pēkšņi tokorots lēca. Toraks sagrāba tā rokas un meta neradījumu sev pār plecu. Tas nerimtīgi turpināja uzbrukt. Abi bija saķērušies un kustējās pārāk ātri, lai Rena varētu notēmēt. Viņai blakus Tumšais satvēra lingu. Toraks uzmeta tokorotu uz altāra. Kad tam pārlūza mugurkauls, viņš noraustījās un beigts noslīdēja zemē.

No pustumsas izskrēja divi tumši apveidi un metās augšup pa akmeņu krāvumu uz Toraka pusi. Rena un Tumšais pret abiem suņiem laida darbā ieročus. Viņi trā­pīja vienam un tam pašam. Cietušais radījums kārpījās aizas malā, līdz gaudodams tur iegāzās. Toraks pagriezās;

šķita, ka viņš aizu ieraudzījis pirmo reizi. Viņam lēca virsū otrs suns.

Rēnai vairs nebija bultu. Viņa izmisīgi meklēja akme­ņus.

- Neviena vairs nav palicis, Tumšais noelsās.

Puisis pagrāba cirvi un meta to no visa spēka. Tas piezemējās netālu no akmeņu krāvuma.

Toraks uz ceļgaliem cīnījās pret suni, iegrābies tā skaustā un cenzdamies atvirzīt žokļus no sejas.

Rena ar dūrēm dauzīja akmeņus.

Pāri kambarim aiznesās sudrabota bulta: Vilks skrēja glābt barabrāli. Viņa sāni bija asiņaini, un skatiens vis­negantākais, kādu Rena jebkad redzējusi. Lidojošā lēcienā Vilks metās abiem cīnītājiem virsū, ielaida zobus suņa rīklē un nometa to no Toraka. Kā rēcošs melnā un pelēkā mezgls Vilks kopā ar suni nokūleņoja no akmeņu kaudzes. Vilks pielēca kājās un stāvēja elsodams: kažoku sārtoja asi­nis. Suns gulēja nekustīgs. Vilks bija pārplēsis tam vēderu un izritinājis zarnas.

Pāri kambarim zemā lidojumā planēja ūpis, kas centās Vilku atvilt no Toraka. Pārāk zemu! Kad tie attālinājās tumsā, Rena redzēja, ka Vilks iekampj tam spārnā un, norāvis lejā, sarausta gabalos.

Toraks gulēja uz altāra pilnīgi bez spēka. Aiz tā dvēseļēdāja triumfējoši vēcināja viņa matu cirtu.

- Eostra viņu saista pie sevis! tā spiedza. Eostra ir mūžīga!

Turēdama matus starp kokainajām lūpām, tā pakampa pīķi un grūda to viņam krūtīs.

Toraks streipuļoja sānis. Abi riņķoja ap altāri: Eostra dūra, Toraks grīļodamies izvairījās.

Alas dzīlēs sakustējās kāda ēna.

Rēnai aizrāvās elpa. Viņa neticēja savām acīm, jo ierau­dzīja Klejotāju, kas, nometies četrrāpus, purināja galvu.

- Slēpņļauži! viņš ķērca.

Toraks un dvēseļēdāja turpināja riņķot ap altāri.

- Kalna slēpņļauži! Klejotājs jūs lūdz! Atbrīvojiet pa­sauli no šīs ēdes!

Sākumā Rena neko nejuta.

Pēc tam vieglu trīsēšanu zem plaukstām.

Klejotājs pacēla kaulainās rokas, viņa balss kļuva stin­grāka.

- Klejotājs tevi lūdz! Lai Kalna žokļi aizcērtas!

Alas akmens zobi nodrebēja. Rena redzēja, kā krīt mil­zīgs, uzblīdis pīlārs un sadrūp gabalos.

- Atbrīvo mūs no dvēseļēdājas uz visiem laikiem!

Akmens kolonna dārdēdama nogāzās uz altāra un sa­šķēla to divās daļās. Joprojām žņaudzīdama plaukstā uguns opāla atliekas, Eostra streipuļoja tālāk no drupām. Viņa šūpojās aizas malā, ar briesmīgu, necilvēcīgu klie­dzienu zaudēja līdzsvaru un krita.

Kritienā viņas pīķis aizķēra Toraka apmetņa apkakli.

Rena pārbijusies redzēja, ka viņš raujas atpakaļ. Svars bija pārlieku liels. Puisim nebija naža, lai atbrīvotos.

- Torak! Rena kliedza.

Toraks nokrita uz ceļiem.

Dvēseļēdāja vilka viņu sev līdzi aizā.