Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

divdesmit treša nodala

-Neesmu īsti pārliecināta, kas tas bija, Rena sacīja, kamēr pārējie palīdzēja viņai tikt būdā, bet domāju…

Meitene saviebās, jo savainotā pēda bija pieskārusies zemei.

- Es redzēju tādu kā milzīga suņa ēnu, Toraks teica. Pēc tam tas pazuda, it kā kāds to pasauktu.

- Es gan saucienus nedzirdēju, bilda Džūksakajs.

- Tu tos nevari dzirdēt, Toraks teica. Viņš aprakstīja rubeņa stilba kaula svilpīti, ko reiz bija izgatavojis, lai sasauktu Vilku. Tā neraida skaņas, taču Vilks to dzird. Ja Rēnas uzbrucējs ir līdzīgs sunim, tad tas spēj saklausīt to, ko mēs nedzirdam.

Rena trīcēdama sēdēja pie ugunskura. Gulbju ģints med­nieki saskatījās. Džūksakajs lika viņiem iziet no mitekļa, un viņi, vairīdamies skatīties Rēnai acīs, savāca savu man­tību. Varbūt no viņas vēl virmoja neradījuma smaka un vīri to saoda?

Kad bija palicis tikai Džūksakajs, Toraks palīdzēja drau­dzenei novilkt zābakus un piesardzīgi uzrotīja viņas stulpi­ņus. Viņa centās nesarauties, taču sāpes lika asarot acīm.

- Un tomēr kas tas bija? Džūksakajs ierunājās no jauna.

Toraks neatbildēja. Puisis atrada savu veco Meža kam­zoli un sāka griezt sloksni apsējam.

Rena turpināja:

- Eostrai pieder uguns opāls. Viņa ir radījusi tokorotus. Es nezinu, ko tā ir izdarījusi ar šo ūpi un ar šiem suņiem ja tie ir suņi -, taču viņa tos ir pārvērtusi par nezvēriem. Šķiet, ka tie jūt vienīgi vēlēšanos iznīcināt.

Džūksakajs izskatījās pārbijies.

Rena pagriezās pret Toraku. Šī gaudošana. Vai tu to saprati?

Viņš papurināja galvu.

- Tā nebija ne vilku, ne arī kāda cita no man zināmām suņu valodām. Taču izklausījās, ka to bija daudz. Varbūt vesels bars.

Rena vērās ugunskurā. Viņa joprojām dzirdēja šos kau­cienus, šo badīgo, čērkstošo elpu. Eostra bija izaudzējusi veselu slepkavnieku bandu. Viņa Kalnu bija pārņēmusi savā zinā.

Džūksakajs ar trīcošām rokām ielēja ledusūdeni jēlādas bļodā, iemeta tajā kaltētu vītolu mizu un visu samaisīja ar briežraga stumbeni. Viņš nolika trauku blakus Rēnai.

- Ļauj man! Toraks sacīja.

- Pati varu tikt galā, meitene nomurmināja.

No ārstniecības augu maisiņa viņa izņēma divus muš­mires gabalus un ielika tos bļodā. Kad sēne bija izmirkuši, Rena sakoda zobus un piespieda atvēsinošo kompresi pie potītes.

Viņa juta Toraka skatienu. Viņi abi zināja, ko tas nozīmē. Pirms pieciem mēnešiem Rena Biezajā mežā bija izmežģījusi celi. Pagāja divas dienas, līdz viņa spēja staigāt bez palīdzības.

"Muļķīgi! Muļķīgi!" viņa sev čukstēja. Bet skaļi Rena palūdza Torakam pasniegt saiti un bez vaibstīšanās stingri nosaitēja potīti, lai pierādītu puisim, ka viņai nesāp.

Taču viņu nebija iespējams piemānīt.

- Tu vairākas dienas nevarēsi paiet, jauneklis klusi sacīja.

Džūksakajs pamāja ar galvu.

- Rīt viņu nonesīsim lejā pie ragavām. Pie mums viņai būs labi.

- Pietiks ar vienas dienas atpūtu šeit pat, un būšu vesela, Rena atcirta.

- Nebūsi vis, Toraks teica.

Rena uz viņu nikni palūrēja.

Džūksakajs skatījās te uz Renu, te uz Toraku un pur­pināja par pievienošanos pārējiem.

- Parīt, meitene bilda, kad viņš bija aizgājis, mēs abi kopā varēsim doties iekšā Slēpņļaužu aizā.

Toraks paberzēja rētu uz apakšdelma.

- Džūksakajs stāstīja, ka Kalns no tās atrodas divu dienu gājuma attālumā. Dvēseļu nakts ir pēc četrām die­nām.

- Tad vēl ir laiks.

- Nē, Rena, uz tevi tas neattiecas.

- Tu nelemsi manā vietā!

- Man tas nav jādara. Viņš uzvilka zābakus. Teikšu ardievas tagad. Ar pirmo gaismu es aizeju.

Rēnai ausīs zvanīja. Tas nevar būt!

- Bet… tu nedrīksti iet viens pats.

- Es nebūšu viens. Man līdzās būs Vilks.

- Vina šeit nav.

- Viņš atnāks.

- Kā tu to zini? Tu būsi viens. Tieši to grib panākt Eostra!

Viņš neatbildēja.

Kaut kas viņa uzvedībā lika Rēnai Toraku uzlūkot cie­šāk. Tas, ko meitene ieraudzīja viņa sejā, lika aizrauties elpai. Rēnai vairs nebija vajadzības stāstīt par Seiunas pravietojumu.

- Tu to zini, viņa teica.

To raks pamāja ar galvu.

- Kā gan?

- Es paskatījos uz Kalnu. Un to sajutu. Viņš pieskārās krūškaulam. Šeit!

Rena mirkli klusēja. Pravietojumi mēdz nepiepildī­ties. Mēs to pierādīsim.

- Šoreiz ne. Toraks brīdi klusēja. Pirms daudzām ziemām Dvēseļu naktī tēvs izraisīja lielu ugunsgrēku un satrieca dvēseļēdāju varenību. Man jāpabeidz viņa iesāk­tais.

- Es zinu. Bet…

- Varbūt es to spēšu, pat ja man jāstājas pretim Eostrai. Taču būtība slēpjas apstāklī, Rena… Viņš apklusa. Būtība slēpjas citā apstāklī: tad, kad cenšos iztēloties to, kas notiks pēc tam, atgriešanos Mežā un dzīvi kopā ar tevi un Vilku, un Finkedīnu -, neko neredzu. Viena vienīga tumsa.

Rena, šausmu pārņemta, raudzījās Torakā. Viņš sari­tināja guļammaisu un savāca mantas.

- Kur tu iesi? viņa jautāja.

- Pārnakšņošu otrā būdā un došos ceļā rītausmā. Tu paliec šeit! Un mazliet atpūties.

Viņam bija šī stūrgalvīgā sejas izteiksme, un Rena saprata, ka strīdēties ir bezcerīgi.

- Kolīdz atlabšu, viņa nikni teica, tā tevi panākšu.

- Nē!

- Es tevi panākšu. Un es to pierādīšu. Lūk! Ņem manu delma sargu! Tā būs ķīla. Rēnai izdevās atsaitēt siks­niņas un sagrābt puiša plaukstas locītavu. Viņa pabīdīja augstāk Toraka piedurkni un nostiprināja plāno pulētā slānekļa taisnstūri uz viņa apakšdelma. Lūk, tā! Kad tevi atradīšu, tu man to atdosi.

- Necenties mani atrast.

- Tu nevari man to liegt.

- Rena, klausies! Neradījums neņēma vērā mani, bet metās virsū tev. Jo Eostrai esmu vajadzīgs dzīvs vismaz līdz Dvēseļu naktij -, taču par tevi viņai nav nekādas bēdas. Labi, es eju! Viņš pārmeta pār plecu loku. Paliec pie Gulbjiem! Veseļojies. Pēc tam atgriezies Mežā.

- Nē!

- Paliec sveika, Rena! Lai arī kas notiktu, tev jāzina… Tev jāzina, cik ļoti es… Viņam rīklē kustējās kamols. Lai tavs aizbildnis lido kopā ar tevi!

Toraks noliecās un noskūpstīja viņu uz lūpām. Pēc tam viņš pagriezās un izskrēja tumsā.