Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

DIVDESMITĀ NODALA

Eostra Maskotā, no kuras baidās pat pārējie dvēseļēdāji. Tumsā rēgojās maskā izgrebtā mute. Acis, kas ne­mirkšķināja, stindzināja Rēnas dvēseli.

Teltī iestājās nāvējošs aukstums. Ugunskurs saplaka pelnos. Ziemeļbriežu ādas un guļošo sejas pārklājās ar ledus kārtu. Rēnai no mutes cēlās garaiņi.

Toraks gulēja viņai blakus, roku pārmetis pāri galvai, uz skropstām un ādas vizuļoja ledus vižņi. Viņa lūpas bija baltas.

Rena pasauca viņu vārdā. Toraks nepakustējās. Viņa sauca skaļāk. Tikai sasalušas elpas strūkliņa liecināja, ka

viņš ir dzīvs.

>

- Tie neko nedzird, sacīja balss, kas grabēja kā kauli. Tie neko nejauš. Eostra tā vēlas.

- Tu neesi īsta, Rena teica.

- Viss notiks pēc Eostras prāta. Eostra pavēl nemierī­giem mirušajiem. Eostra valda pār Kalnu un Mežu, pār Ledu un Jūru.

Balss bija bez emocijām. Ūpju burvē bija apdzisušas visas jūtas, palikusi vienīgi varaskāre.

Rena sev sacīja, ka arī viņa ir burve. Viņa sāka skaitīt padzīšanas buramvārdus, lai no mitekļa aizgainītu ļau­numu.

Maskotā pat nepakustējās, taču Rena pie rīkles sajuta ledainus pirkstus, tie liedza vārdiem nākt pār lūpām.

- Neviens nevar aizkavēt Eostru.

- Tu neesi īsta! Rena noelsās. Es no tevis nebai­dos!

- No Eostras baidās visi.

Lēnām pacēlās ar ūpja spalvām klātās rokas, to ēna pārvērtās par spārniem. Pēc mirkļa Maskotā stāvēja pie izdzisušā ugunskura un draudīgi vīdēja virs Rēnas.

Toraks gulēja starp viņām. Meitene redzēja, kā ap viņu pland netīrā mantija. Viņa saskatīja pulsējošo jaunekļa kaklu atkailināts. Un neaizsargāts.

- Tu viņu nedabūsi, Rena teica.

Briesmīgā maska pieliecās uz viņas pusi nepanesami tuvu. Pār meitenes vaigu pārslīdēja pelnu krāsas mati. Viņa saoda puvuma smaku.

- Garagājējs, Eostra sacīja, ir zudis.

Rena skatījās nežēlīgajos, iekrāsotajos acu dobumos. Bailes pastiprināja to pievilkšanas spēku. Cerības zuda.

Rena iekliegdamās novērsa skatienu. Viņa redzēja, ka dvēseļēdājas roka žņaudz zižļa kātu. Burves miesa bija raupja kā granīts, nagi nokrāsoti zili kā līķim. Starp pirk­stiem vīdēja liesmaina spozme. Uguns opāls!

- Viņa laiks tuvojas, Maskotā sacīja.

Bailes ieķērās Rēnas sirdī kā āķis un raustīja to kā zivi.

- To tik droši nevar zināt.

- Eostra zina visu. Viņš neaizbēgs.

Spalvainā roka izstiepās un parakņājās ugunskura atliekās. Burve izpleta putna nagiem līdzīgos pirkstus. Uz Toraka neaizsargātās sejas nočūkstēja pelni, smalki kā saberzti kauli, tie piepildīja viņa muti un pārklāja acis.

- Nē! Rena iesaucās.

- Eostra izsūks spēku no viņa kaula smadzenēm. Viņa aprīs tā pasaules dvēseli, bet to, kas paliks pāri, izvems nebeidzamā naktī.

Nē!

- Laiku laikos viņas dvēseles pārmiesosies no ķermeņa ķermenī. Eostra uzveiks nāvi. Visi drebēs nemirstīgās priekšā. Eostra dzīvos mūžīgi!

- Nē! Rena iekliedzās. Nē, nē, nē, nē!

Vīri sasaucās. Suņi rēja. Miteklī izcēlās kņada.

- Rena! Meitenei pāri līkņāja Toraks. Mosties!

Viņa turpināja kliegt:

- Nē! Tu viņu nedabūsi!

Caur dūmu atveri uz viņu nikni nolūkojās ūpis. Pēc tam tas izpleta spārnus un pacēlās tumsā.

- Vai tā bija vīzija? Toraks jautāja. Rena! Vai tas bija viens no taviem redzējumiem?

- Viņa bija īsta.

- Bet viņas būdā nebija.

- Bija.

Abi sēdēja, ar muguru atbalstījušies pret kūdras kau­dzi: Rena sastingusi bija apņēmusi ceļgalus, Toraks ar roku apskāvis viņas plecus. Krukosliks bija aizgājis uz Gulbju ģints mītni aprunāties ar viņu vadoni. Vīrieši ārā kušināja suņus. Viņpus ugunskuram kāda sieviete mieri­nāja bērnu un meta bailīgus skatienus uz Renu.

Meitene pārstāja trīcēt, taču jutās iztukšota kā vien­mēr pēc vīzijas. Šī bija dzīvākā un sliktākā no visām. Viņa truli raudzījās gruzdumā. No pelniem, ko Eostra uzbēra Torakam kā nāves ritā, nebija ne miņas.

- Izstāsti, ko tu redzēji, viņš uzaicināja klusā balsī, lai neviens cits nedzirdētu.

Rena stomīdamās stāstīja: par Eostras nodomu valdīt pār nemierīgiem mirušajiem un kļūt par garagājēju.

- Viņai prātā aprīt tavu pasaules dvēseli. Jo tajā slēpjas tavs spēks. Viņa to apēdīs un… pārējo izspļaus. Tad viņa kļūs par garagājēju. Eostra pārtaps no ķermeņa ķermenī. Viņa dzīvos mūžīgi.

- Un es būšu miris.

Rena pagriezās pret Toraku.

- Nē, un tas ir sliktākais. Tu nemirsi. Tu kļūsi par Pazudušo.

- Pazudušais? Kas tas tāds?

Meitene ievilka elpu.

- Tā notiek, ja zaudē pasaules dvēseli. Tu joprojām esi pats ar savu dvēseli un ģints dvēseli -, taču tev vairs nav saiknes ar pārējo pasauli. Tu peldi tumsā viņpus zvaig­znēm naktī, kas nebeidzas. Mūžam dzīvs. Mūžam viens.

Ugunskurā kūpēja un sprakšķēja kūdra.

Toraks noņēma roku no Rēnas pleciem un paliecās uz priekšu, lai draudzene neredzētu viņa seju.

- Kad miegā staigāju, jutos pazudis nebūtībā. Kad to stāstīju tev, tu trīcēji. Vai tāpēc?

Viņa palocīja galvu.

- Kāpēc es to jutu jau tad?

- Nezinu, varbūt viņa izmēģināja kādu burvestību. Tiešām nezinu.

Puisis atglauda no sejas matus, un Rena pamanīja, ka

viņam trīc rokas.

»

- Vai tas var atgadīties ar jebkuru? Vai arī šādas bries­mas vairāk draud man?

- Šķiet, ka tās vairāk draud tieši tev, jo tu esi garagājējs. Un… viņa vilcinājās. Tāpēc, ka lauzi zvērestu.

Toraks gaidīja turpinājumu.

- Kad apņēmies atriebt Roņu ģints puisi, tu zvērēji pie naža, zāļu raga un savām trijām dvēselēm. Zvēresta laušana varbūt vājināja saikni starp tām.

Jauneklis klusēja un skatījās liesmās.

- Klau, Torak! Rena kaismīgi sacīja. To visu grib tikai Eostra. Nav teikts, ka tas piepildīsies. Mēs neļausim tam notikt. Cīnīsimies kopā!

Toraks viņai veltīja neizdibināmu skatienu. Pa ieeju ieplūda dienasgaisma, jo Krukosliks, dauzī­dams no zābakiem sniegu, teltī bija ielaidis rītausmu.

- Tas ir nolemts, viņš paziņoja. Mēs aizvedīsim jūs uz Slēpņļaužu aizu, bet tālāk gan ne. Tālāk jums būs jātiek pašiem.