Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

SEPTIŅPADSMITĀ NODALA

>

Toraks pamanīja Vilku starp ziemeļbriežiem, bet tad atkal pazaudēja.

Rena iečukstēja viņam ausī:

- Šie vītoli ir pārāk kupli. Nevaru labi nomērķēt.

Jauneklis pamāja ar galvu.

- Ja vien mēs spētu nokļūt pie akmeņiem upmalā…

Viņi klusītēm spraucās lejup pa nogāzi starp kociņiem

cilvēka augumā. Toraks caur zariem pamanīja ziemeļbrie­žus, kas rikšoja pāri klajumam uz upi. Tie skrēja tā, kā ziemeļbrieži to mēdz darīt, ar augšup izslietiem purniem un uz āru vērstām pakaļkājām, šūpodami baltās pēcpuses no vienas puses uz otru.

Rena viņam blakus bija noņēmusi masku, viņas acis staroja. Toraks zināja, ka draudzene domā par kaulu sma­dzenēm un ceptu gurnu tik sulīgu, ka, tajā iekožot, starp zobiem izšļācas asinis un notek pa zodu…

"Pārtrauc, Torak! Vēl nevienu neesi nomedījis."

Buļļi nepārtraukti griezās sānis un badījās, it kā nebūtu beidzies riests; skraidīdami cits citam pakaļ, tie izklīdināja govis un teļus. Lielākajiem briežiem bija uzkumpuši kum­bri un smagas krēpes, kas sniedzās no kakla līdz ceļiem; dažiem no ragiem vēl nebija nolobījusies āda, kas karājās kā asiņainas lēkšķes. Toraks šādas ādas driskas redzēja arī uz zariem biežņas malās abpus ieplakai. Ziemeļbrieži no tām vairījās tāpat kā no velēnu vīriem, kas ar izplestām rokām stāvēja uz pakalniem un upes krastos.

"Gandrīz izskatās," Toraks nodomāja, "ka tie gana

ziemeļbriežus."

»

Puisis arī ievēroja, ka dzīvnieki nav tik apaļīgi, kādiem tiem klātos būt. Pēc vasaras ganībām tiem uz muguras vajadzēja būt biezam tauku slānim, tomēr šiem briežiem tāda nebija. Toraks redzēja, ka viena no govīm paiet sānis un izmisīgi cenšas tikt pie barības, ar priekškāju kārpī­dama ledus segu; tad nogurusi viņa tecēja projām.

Beidzot viņš un Rena bija tikuši lejā no kalna līdz skraju vītolu audzes ieskautam laukakmeņu atsegumam upes krastā. Toraks noraudzījās, kā ziemeļbrieži grūstās, lai tiktu ūdenī. Viņš manīja, kā miklas mēles slīd pār dzelteniem zobiem. Viņš ieelpoja muskusa smaržu un dzirdēja, kā strinkšķ cīpslas, nagiem iecērtoties ledainajā zemē. Toraks novietoja uz loka stiegras bultu.

Vilks koda no visa spēka, un buks ar lauzto kāju kļuva ļengans.

Vilks bada neprātā ielaida zobus tam vēderā, no kura izvēlās gardas, glumas zarnas. Viņš tās ātri aprija, atstādams vienīgi daļu māgas, kas oda pēc sūnām. Kad buka vēders bija tukšs, bet Vilka gandrīz pilns, viņš, kozdams silto, sulīgo gaļu, ķērās pie ciskām.

Nolaidās kraukļi un lēkāja ap medījumu. Vilks, nepa­cēlis purnu, ar rūcienu tos padzina. Putni aizlavījās tālāk, lai gaidītu savu kārtu.

Izsalkums bija remdēts. Vairāk Vilks nespēja ieēst. Viņš bija izslāpis. Purns un kažoks uz krūtīm bija lipīgs. Pame­tis medījumu kraukļiem un aizskrējis līdz krastmalai, viņš iekampa ūdeni.

Kad Vilks padzēries pacēla galvu, viņš saoda bezastai­nus. Viņš ošņāja vēl.

Tie nebija viņa bezastaini.

Tie bija citi.

Rena bija gatava šaut, taču viņas mērķis pakrita sek­lumā un tad nogāzās ar trīcošu pīķi ribās.

Piķis!

Toraks ielūkojās viņas satrauktajās acīs un nolaida stopu. Kas to raidījis?

Šķēps bija nobeidzis ziemeļbriedi tik veiksmīgi, ka pārējie bezrūpīgi brida tālāk. Toraks un Rena, sakņupuši starp vītoliem, pētīja krastmalu. Šis šķēps nācis no upes puses…

Lūk! Upes vidū dzīvnieku ņudzeklī peldēja ādas smai­līte. Tās priekšgalu greznoja no koka izgrebta ziemeļbrieža galva, bet aizmuguri drukna aste. Laiva bija dziļi iegri­musi ūdenī, un tajā sēdēja mednieki, kurus tik tikko varēja saskatīt. Toraks saskaitīja četrus prasmīgi nomaskējušos vīrus: uz galvas bija piestiprināti ragi, seja nokrāsota, tumšbrūna ar baltiem plankumiem ap acīm un muti kā ziemeļbriežiem. Lejteces pusē viņš ieraudzīja vēl vienu smailīti. Rena norādīja uz divām augšpus straumei.

Toraks uzmeta skatienu ādas lēveriem, kas plīvoja biež­ņas malā, un velēnu vīriem ar izplestajām rokām. Tie tur stāvēja, lai ganītu baru uz upi, kur slēpnī sēdēja mednieki, gatavi uzbrukt ziemeļbriežiem, kamēr tie peldēja pāri upei un gandrīz nespēja glābties.

Arī Rena to bija aptvērusi.

- Tā, esam to paveikuši, viņa čukstēja. Esam ieklī­duši svešā medību apgabalā!

Toraks redzēja, kā mednieks kādā laivā nomērķē uz baltu ziemeļbriedi ūdenī. Tieši tad, kad viņš atvēzēja roku ar šķēpu, nezin no kurienes parādījās krauklis.

- Ak nē! Rena nomurmināja.

Rips bija labi ieturējies, un šim prāts nesās uz jokiem. Lidodams zemu, viņš ierējās kā suns. Pārsteigtais med­nieks meta pīķi, taču trāpīja dzīvniekam nevis krūtīs, bet dibenā. Baltais ziemeļbriedis izrāpās no upes un, vilkdams līdzi ieroci, aizauļoja projām.

Tajā pašā mirklī viss bars sajuta ievainotā brāļa sāpes un sāka trakot. Toraks redzēja acis balta apspalvojuma ietvaros un platas nāsis. Sākās paniska bēgšana. Ziemeļ­brieži, kulstīdami ūdeni, slējās pakaļkājās un rāpās cits citam pāri. Smailītes nevaldāmi šūpojās; mednieki turējās, lai neizveltos laukā. Puisis par tiem aizmirsa, taču aiz muguras pašķīrās zari, un cauri biezoknim viņiem virsū drāzās ziemeļbriedis.

- Rāpies uz akmens! Rena iekliedzās.

Abi iebēga vītolos, un Toraks uzcēla draudzeni uz tu­vākā klintsbluķa, pēc tam uzrāpās pats. Ziemeļbrieži dārdināja zemi viņiem apkārt tā bija ragu, nagu un varenu, graujošu ķermeņu straume. Rena neatradās pie­tiekami augstu, un bullis, izslējies uz pakaļkājām, ar ragu žuburi aizķēra viņas matus. Meitene iekliedzās un, izmantodama vienu roku, centās izrauties. Toraks izrāva nazi un pāršķēla viņas matu šķipsnu. Pārbiedētais bullis mētāja galvu, svaidīja kājas un trāpīja Torakam pa plecu. Puisis novēlās no akmensbluķa un, kad lielais nags triecās pret zemi blakus viņa sejai, aizvēlās sānis. Rena noliecās un sagrāba viņa roku. Ziemeļbriedis aizdimdināja pa pie­krasti.

- Vai tev kas kaiš? Rena sauca, cenzdamās pārkliegt troksni.

- Nē! Un tev? Toraks aurēja.

Rena drūmi papurināja galvu. Matu šķipsna uz pakauša bija izrauta ar visām saknēm, un galva asiņoja.

Pēkšņi viss beidzās. Uz krastmalu aizrikšoja pēdējais ziemeļbriedis. Kāju dipoņa noklusa. Ziemeļbriežu bars bija gabalā.

Rena, pakausi satvērusi, noslīdēja no akmens. Toraks nolēca viņai blakus

Zemāk, vilkdami smailītes, seklumā bradāja mednieki. Daži, pakampuši šķēpus, jau skrēja uz biezokni meklēt tos, kas izjaukuši medības. Toraks izkrāsotajās sejās redzēja drūmus skatienus un dzirdēja balsis, kas lika domāt par niknām lapsenēm. Tiem bija tiesības būt dusmīgiem. Viens ziemeļbriedis nomedīts, otrs ievainots, un tas nozīmēja: lai dzīvniekam sadzītu pēdas un to nobeigtu, jāpaiet vai­rākām dienām. Tik lielai ģintij tas nebija labs guvums.

Rena aizvilka Toraku aiz klintsbluķiem.

- Jātiek projām, pirms tie mūs pamanījuši, viņab šņāca.

- Taču vienīgi viņi var mums palīdzēt atrast Kalnu.

- Jā, bet patlaban šie ir pārskaitušies un nav noskaņoti mūs uzklausīt.

Mednieks, kas bija Ripa nerātnību upuris, izskatījās visdusmīgākais.

- Vai redzējāt? viņš bļāva. Dēmons kraukļa izskatā! Izbojāja man metienu un pazuda kā nebijis!

Toraks jau gribēja iesaukties, bet Rena viņam ar plaukstu aizspieda muti.

- Vai tev prāts? viņa nočukstēja.

Jauneklis pētīja medniekus. Pēc tam viņš atvirzīja Rēnas plaukstu, piecēlās un izsoļoja no klinšu aizsega.