Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

trīsdesmit piektā nodala

Toraks kūleņoja lejup pa akmeņu ūdenskritumu. Zeme traucās viņam pretim. Plecā un pakausī iemetās sāpes.

Viņš gulēja nekustīgs. Briesmīgi sāpēja vaigakauls, taču viņš varēja pakustināt rokas un kājas. Kaut kādā veidā Toraks bija iemanījies noturēt rokā nazi.

Akmeņu ūdenskritums virs viņa pazuda tumsā. Pa to nevarēja uzrāpties. Atpakaļceļa nebija. "Labi, ka vismaz Vilka šeit nav," viņš nodomāja. "Vismaz viņam ir palikusi iespēja no šejienes izkulties."

Torakam bija sajūta, ka viņš atrodas plašā, ēnainā paze­mes bunkurā. Akmeņi reiz bija plūduši kā medus: pilējuši, satecējuši kopā un tad sastinguši cieti. Izliekti klinšu ilkņi karājās uz leju; citi no apakšas virzījās tiem pretim. "Kā zobi," Toraks nodomāja. "Visvecākais ir akmens zobs. Es esmu starp Kalna žokļiem."

Uzplaiksnīja ugunskura gaisma. Kaut kur tālu lejā pui­sis dzirdēja čalojam ūdeni. Tuvāk skanēja ritmiska kaulu klaudzēšana. Kāda balss skandēja:

Ar kaula spēku,

Ar kaula spēku,

Ar dēmona acs spēku

Eostra aicina nemierīgos mirušos

Un saista tos pie sevis!

Toraks meimuroja uz gaismas pusi. Slēpties nebija jēgas. Tā zināja, ka viņš ir šeit. Un tad viņš visu ieraudzīja.

Aizvēsturiskā katastrofā akmeņi bija sabiruši kaudzē, kas slējās divu raženu vīru augstumā. Uz krāvuma gulēja melna akmens plātne, uz kuras dega ugunskurs. Aiz šī altāra stāvēja Ūpju burve un tai pie sāniem divi tokoroti, kas grabināja kaulus.

Izskatījās, ka tās spalvotais apmetnis uzsūc tumsu, bet maska vīd miroņbāla. Vienā rokā tā bija sagrābusi zizli, kas turēja uguns opālu, bet otrā trīsžuburu žebērkli dvēseļu medībām.

Ar kaula spēku, Ar kaula spēku, Ar dēmona acs spēku…

Toraks mēģināja runāt, taču mute bija sausa. Maskotā pacēla rokas, un tās spārnotā ēna aprija kam­bari. Tokoroti pieplaka uz vēdera; ļaunie, bērnišķīgie viepļi kvēloja bailēs un apbrīnā.

Tu zini, ka esmu šeit, Toraks elsoja. Tu zini, ka es tevi apturēšu.

Ūpju burve lūgsnā pat nesaminstinājās, taču sašūpoja žebērkli un norādīja ar to uz Toraku. Akmeņu krāvuma piekājē iegailējās septiņi pāri acu. Uz viņa pusi steidzās tumši apveidi.

Iebāzis nazi makstī, Toraks nospārdīja no kājām zāba­kus un rāpās tuvākajā akmens ilknī. Suņu varza viņu gandrīz jau bija panākusi. Nokļuvis uz dažus pirkstus pla­tas dzegas, viņš pievilka kājas. Suņi, lēkādami un zobus klabinādami, drūzmējās zem bēgļa. To elpa svilināja puiša basās pēdas, žokļi klakšķēja tukšā gaisā. Tie rūkdami krita atpakaļ un lēca no jauna, un to ienaids iezīdās Toraka dvēselēs.

Izstieptas rokas attālumā virs bēgļa no klints nokarājās nelīdzens akmens zobs. Viņš varētu uzrāpties augstāk. Bet tad tiktu lejā tokorots. Uz Toraku lidoja ēna. Viņš savēcināja nazi. Ūpis mainīja virzienu un atgriezās pie saimnieces.

Sviedriem ritot, Toraks turējās. Galvu reibināja kodīgi ugunskura dūmi. Caur tiem viņš redzēja, ka dvēseļēdāja noliek malā žebērkli un sāk ap uguns opālu tīt virvi. Tokorotiem izlauzās nopūta. Tie mežonīgā priekā grabināja kaulus.

Ugunskura gaisma Eostras auklu, kas bija sapīta bizē, iekrāsoja rūsganu un zeltainu. Kamēr Toraks skatījās, kā ietin dārgakmeni, viņš juta, ka pats nogrimis dziļi uguns opālā.

Tas bija šausminoši sarkans kā nāvējoša brūce. Tam piemita skaistums, ciešanas un mežonīgas alkas. Tam piemita žilbinoša spozme kā Lielajam Sumbram ziemas debesīs, un tas atblāzmoja visas sāpes, kādas jebkad sagā­dātas.

Pēkšņi dvēseļēdāja mitējās daudzināt lūgsnu. Griezīgi čukstēdama, tā citu pēc cita nosauca nemierīgu mirušo vārdus.

Toraks bija tik satriekts, ka gandrīz novēlās no klints. Beidzot viņš saprata, kas tai padomā. Un viņš tur neko nevarēja darīt. Viņš spēja vienīgi tupēt sabozies kā balodis uz laktas, kas gaida, kad to notvers vanags.

Puisim gurnā iedūrās zāļu rags. Tas bija tukšs un neva­rēja noderēt.

Un tomēr!

Dzīves nogalē viņa māte slēdza vienošanos ar Pasau­les Garu. Tas Toraku padarīja par garagājēju. Viņa pie­nākums mātes priekšā bija izmantot savas spējas vēl šo pēdējo reizi.

Notraucis no pieres sviedrus, viņš uzsauca Ūpju bur­vei:

Tu domā, ka esi mani noķērusi slazdā! Tu domā, ka esi neaizsniedzama! Tu maldies! Toraka balss skanēja spalga un izbijusies.

Aizrāpies līdz vietai, kur sastapās augšup un lejup vērs­tie akmens zobi, puisis jāteniski apsēdās uz savienojuma vietas. Kaut gan viņa kājas karājās, tagad suņi tās neva­rēja aizsniegt. Viņš ar jostu ātri piesaitējās pie radzes. Pēc tam no maisiņa paņēma Seiunas melno sakni un iebāza to mutē.

Vēderā iemetās sāpes. Viņš iekliedzās…

…un viņa balss pārvērtās par dvēseļēdājas čērkstēšanu, kas aicināja nemierīgus mirušos.

Ar Ūpju burves acīm Toraks caur šķēlumiem maskā raudzījās uz nejūtīgo garagājēja ķermeni. Tā miesa bija pelēka, un pelēcīgas bija liesmas, kas lēkāja uz altāra. Viss bija pelēks, vienīgi uguns opāla aukstā sirds ne.

Dziļi dvēseļēdājas stindzinošajā būtībā Toraka gars pūlējās viņu piespiest pagrābt akmeni un sadauzīt opālu, taču svešā griba izrādījās stiprāka. Tā viņam nepakļāvās. Šāds bija Eostras spēks: tā nejuta ne prieka, ne sāpju nekā, vienīgi alkas pēc nemirstības. Viņas tokoroti bija nevis nomocīti, dēmonu apsēsti bērni, bet gan būtnes, kas radītas, lai pildītu viņas gribu. Viņas suņi bija tikai ieroči, kas jāizmanto un tad jāaizsviež kā nederīgs krama gabals. Puisis uz klints bija apvalks spēkam, pēc kura viņa tīkoja: ietvars bija jāsaplēš; tad spēks piederētu viņai. Lūk, ļaunums, un tas bija ļoti, ļoti ledains. Toraka gars tajā slīka.

Pēkšņi Eostras balss apklusa. Tokoroti mitējās grabi­nāt kaulus.

Maskotā svieda klusumā jēlādas aizsegu pār uguns­kuru, un tā gaisma apdzisa. Viņa tumsā ierunājās:

Gludens kā ronis… un viltīgs -

Tenriss… Nāc priekšā!

Kambaris gandrīz nemanāmi piepildījās ar viļņu šļaks­tiem. Dūmi aiz altāra sabiezēja savērpās un radīja cilvēka apveidu. Toraks ar dvēseļēdājas acīm saskatīja skaistu, sakropļotu seju; viņš izdzirdēja balsi, kas bija rāma un varena kā Jūra.

Ir ieradies Tenriss.

Ūpju burve, daudzinādama lūgsnu, noņēma jēlādu no altāra. Uzmutuļoja dūmi, iedegās liesmas. Viņa tās ap­dzēsa.

Varens kā ozols un stiprāks par visiem -

Tiazi… Nāc priekšā!

Iečabējās lapas. Pavīdēja lempīga ēna.

Ir ieradies Tiazi.

Eostra turpināja pātarot. Viņa no jauna apdzēsa un atdzīvināja ugunskuru.

Atra kā sikspārnis un saliekusies -

Nefa… Nāc priekšā!

Sikspārņa ādaino spārnu plīkšķi. Virpuļojoši puteklīši savērpās un izveidoja klibiķi.

Ir ieradusies Nefa.

Tupēdams Eostras kaulu smadzenēs, Toraks spēja vie­nīgi vērot, kā tā izsauc nemierīgus mirušos; un tie, uguns opāla varas ietekmē pakļāvās.

Upju burves prāta tumšākajos nostūros Toraks redzēja viņas vīzijas, kā visam jānotiek. Kalnos un uz Ledus, Mežā un uz Ezera ģintis zemosies bailēs Eostras priekšā; tā valdīs pār dzīviem un mirušiem… Eostra, kas dzīvos mūžīgi.

Eostra bija neuzvarama. Viss, par ko Toraks bija cīnī­jies trīs garas ziemas, izrādījies nieki.

Dvēseļēdāji bija atgriezušies.