Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

trīsdesmit trešā nodala

Liesmas lēkāja. Šaudījās ēnas. Tokorots uz staba žņau­dzīja rokā sprakšķošu lāpu un nikni lūrēja uz Toraku.

Jauneklis pamanīja spīdošus ilkņus un matus, kuros ņudzēja utis. Viņš redzēja acis, kas nemirkšķināja un bija apvilktas ar krītu, lai piešķirtu tām ūpja skatienu. Tad radījums aizlēca projām un atstāja Toraku tumsā.

Novilcis dūraiņus, viņš izvilka nazi un sekoja.

Eja bija auksta; viņš taustījās uz priekšu caur drēgnu savas elpas mutuli. Ēnas bēga. Toraks virzīja plaukstu pa klints sienu, grumbuļainu un glumu kā zarnas. Kādā plaisā viņa pieskāriens izbiedēja kaut ko zvīņainu.

Toraks juta nomācošo Kalna svaru. Viņš bija tajā iekšā: šajā milzīgajā, senajā būtnē, kurai pietika sakustēties, lai viņu saspiestu putrā.

Blakus klusi skanēja Vilka nagu klikšķi. Viņš rūkdams bija apstājies, taču necentās tokorotam uzbrukt, jo droši vien saprata, ka nespēs to aizsniegt. Taču Toraku darīja

uzmanīgu apstāklis, ka radījums Vilku neņēma vērā, it kā zinātu, ka no viņa nav jābaidās.

Kamēr viņi virzījās dziļāk, zēns sāka nožēlot, ka ļāvis barabrālim nākt līdzi. Eostra nekādā gadījumā neļautu Vilkam sasniegt Čukstošo alu. Tā būtu atradusi veidu, kā abus izšķirt,un Vilks tiktu nogalināts.

Viņš prātoja, cik tokorotu vēl gaida priekšā. Kur pali­kusi Eostras suņu varza? Un viņas Ūpis?

Zēns pietupās un jautāja Vilkam, vai šis dēmonu kucēns bijis vienīgais.

"Ir vēl," Vilks atbildēja, ar ūsām aizskardams Toraka plakstus. "Nevaru saost, kur īsti."

Tokorots kustējās abiem pa priekšu, atkailināja ilkņus un ieņurdējās, aicinādams neatpalikt.

Viņi turpināja ceļu visu laiku tikai uz leju. Auks­tums mazinājās. Toraks juta, ka augšup ceļas siltāks gaiss. Tumsā vīdēja dīvainas zīmes. Ar krītu uzvilkts zigzags. Dzeltens plaukstas nospiedums. Satraucošs ogļmelns radī­jums ar daudziem locekļiem. Vai zīmes bija brīdinājums? Vai tās sazīmētas, lai dēmoni neizlauztos no klintīm?

Toraka pirksti sataustīja oļu kaudzīti tie bija gludi un apaļi kā acis. Atmiņā atausa notikumi pirms trim vasarām: Nanuakas noslēpums. "Visdziļāk mīt noslīcis skatiens."

Vilks blakus klusi nosprauslājās.

Tokorots pazuda aiz stūra.

Toraks taustījās tam garām un apstājās kā zemē iemiets.

Aiz baltas akmens arkas mirgoja uguns, un to ietvēra sarkanu plaukstas nospiedumu jūklis: "Ej projām, ej pro­jām!"

Pēkšņi viss notika vienlaikus. Toraks redzēja, ka toko­rots iegremdē lāpu peļķē un uzrāpjas arkā. Aiz muguras kaut kas smagi nokrita: atpakaļceļu aizšķērsoja bieza jēlāda. Tās otrā pusē smilkstēja un skrāpējās Vilks, kas centās nokļūt pie Toraka. Puisis mēģināja to pārcirst, taču jēlāda bija izturīga un nazis no tās atlēca. Tokorots uzkrita viņam virsū kā zirneklis un skrāpēja seju. Kad Toraks no­krita ceļos, tas norāva viņam kapuci un sāka viņu žņaugt. Viņš cirta ar nazi. Tokorots iespiedzās un atlaida kapuci. Toraks sagrāba neradījuma roku un to pagrieza. Tokorots izlocījās no tvēriena un pazuda caur arku.

Elsodams un juzdams nelabumu no dēmona smakas, Toraks izslējās. Viņš paklupa un spēra soli atpakaļ.

Nebūtībā.

Vilks metās uz priekšu un kampa dēmonu kucēniem, taču tie turējās pretim ar lieliem akmens nagiem.

Vilks izlikās, ka lēks uz vienu pusi; tie drāzās viņam virsū, bet viņš pagriezās uz otru pusi un ielaida zobus plēkšņainā kājā. Dēmonu kucēns iegaudojās un nometa akmens nagu. Otrs iekoda Vilkam plecā. Vilks metās tam virsū, bet par ūsas tiesu kļūdījās. Abi dēmoni aizbēga klin­tīs, kur nebija aizsniedzami.

Bija pārāk tumšs, lai kaut ko saskatītu, taču Vilks tos juta. Viņš dzirdēja to elpu un utis, kas rāpoja pa radījumu miesu. Kāpēc tie neuzbruka?

Pēkšņi Vilks saprata. Dēmoni bija iesprostoti bezastainu ķermeņos, tāpēc tiem bija tikai nekam nederīgie bezastainu deguni un ausis. Ja Vilks nekustētos, tie nezinātu, kur viņš atrodas.

Viņš sakļāva žokļus un klusi paošņāja.

Asins un naida smaka dvesmoja visapkārt, taču augšā tā bija spēcīgāka.

Vilks dzirdēja, kā otrpus jēlādas gaudo Slaikais Bezastainis. Vilks nevarēja to izturēt, viņš lēca virsū ādai, un pa to laiku viņam uzklupa dēmonu kucēni.

Tie bija ātri, bet Vilks bija izveicīgāks. Spēji apcirties, viņš iecirta ilkņus kārnā kaklā. Tas nokrakšķēja. Dēmons kļuva ļengans. Vilks saoda otru un metās virsū. Radījums aizbēga pāri jēlādai.

Vilks aizgāja apostīt nokritušo bezastainu kucēnu, lai pārliecinātos, ka tas patiešām neelpo. Miesa sāka atdzist. Taču Vilks redzēja, kā no tās izslīd dēmons, kas tajā bija slēpies, un steidzas meklēt jaunu ķermeni. Vilks skrēja tam pakaļ, ietrenca midzeņa stūrī, no kura nevarēja izbēgt, un iedzina to klintī. Lūk, tā! Tagad tas vairs nevarēja tikt laukā.

Atgriezies pie jēlādas, Vilks atrada bezastainu kucēna staigājošo elpu stāvam blakus savam ķermenim un trī­cam. Tā bija apjukusi. Būdama tik ilgi iesprostota kopā ar dēmonu, tā tagad nezināja, ko darīt.

Vilks sajuta kādu nieku žēluma. Tas bija tikai kucēns. Viņš ar degunu pabikstīja staigājošo elpu uz alas izejas pusi pie pārējām. "Ej turp! Tu nebūsi vientuļa. Ceļā uz šejieni mēs satikām daudz tavējo."

Staigājošā elpa smilkstēdama aizklīda projām, lai mek­lētu savu baru.

No ādas viņas puses nāca milzums trokšņu. Vilks sa­klausīja suņu rūkšanu un dēmonu kucēnu nagu klikstēšanu, ūpja spārnu zaglīgu švīkstēšanu un tālīnus ātrā ūdens čukstus; tas viss skanēja tālu lejā.

Viņš saoda barabrāli un vēl vienu bezastaini, ko kādreiz bija pazinis, bet tagad vairs nevarēja atcerēties. Tad gaiss sakustējās un viņš saoda smaku, kas lika saslieties spalvai: Akmensseja ar briesmīgu, nekustīgu purnu.

Par katru cenu gribēdams nokļūt pie barabrāļa, Vilks izmisīgi lēca pāri ādai. Tā bija pārāk augstu viņš neva­rēja tikt pāri. Viņš mēģināja to plosīt ar ilkņiem, taču tā bija plakana un viņš nevarēja to dabūt zobos. Vajadzēja izdomāt kaut ko citu.

Asti griezdams, Vilks brāzās uz midzeņa izejas pusi. Lēkšodams pa līkumainajām ejām, viņš sasita degunu un apdauzīja ķepas. Viņš iedrāzās lielākā midzenī, kur apkārt virmoja gaiss no daudziem mazuļiem.

Viņš uztvēra netveramu un tālīnu smaržu, kas deva cerību. Tā smaržoja jaunais bezastainis ar balto galvu, un kopā ar viņu Vilks tik tikko spēja noticēt savam degu­nam: kopā ar viņu bija baramāsa.