Jēzus video

8

Tika izpētītas dažu trauku veidu sieniņu īpašības, nolaužot trauku fragmentu gabalus un tos no jauna apdedzinot oksidējošā elektris­kajā krāsnī, turklāt veselu stundu paraugi tika pakļauti maksi­mālajai temperatūrai, dzelzs laikmeta-biz./fr.-arābu 800—900 °C un viduslaiku un jaunāku laiku keramikas 1000 °C. Oksidējoties lauska parasti iegūst gaišāku nokrāsu un kļūst labāk redzami oglekļa piemaisījumi un pārklājumi. Attiecīgie lausku bojājumi augstās temperatūras ietekmē vēsta par sākotnējo degšanas tempe­ratūru (skat. nod. 111.5-1).

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Džona Kauna dzīvojamais vagons nebija apzīmējams citādi kā vien "kārtai atbilstošs". Tā lielāko daļu aizņēma grezna darbistaba, kuras sie­nas bija apdarinātas ar tumšiem paneļiem, uz grīdas izklāts pelēks paklājs, kurā kājas iegrima līdz potītēm, atstādamas netīras, putekļainas pēdas, uz kurām bija nelāgi skatīties. Galvenais priekšmets telpā bija milzīgs sar­kankoka rakstāmgalds, uz kura stāvēja viena no tām misiņa galda lampām ar zaļu abažūru, kādas Eizcnharts līdz šim bija redzējis tikai amerikāņu filmās. Aiz lielā, melnā ādas atzveltnes krēsla bija redzama eļļas glezna, kas izskatījās dārga un noteikti tāda arī bija, uz cita gaida atradās dators, kura monitorā lēnām griezās Kaun Enterprises logo, un tam blakus vesela baterija ar telefoniem. Eizenhartam bija jādomā par antenām uz vagona jumta, kas viņam bija iekritušas acīs, un lielo šķīvi, kas, domājams, bija spējīgs komunicēt tieši ar sakaru satelītu. Džonam Kaunam patika sēdēt vientuļā pamestībā tālu prom no savas galvenās mītnes, bet viņš darīja visu, kas šodien tehniski bija iespējams, lai nezaudētu kontroli pāršāvu firmu.

Un kas pats labākais — telpa bija patīkami vēsa.

"Ko jūs vēlētos iedzert?" rūpnieks pajautāja un atvēra kādu ledus­skapi, kas bija piebāzts ar pudelēm, kurās visās krāsās kārdinoši mirdzēja dažādi šķidrumi.

"Jums, profesor, Canadian Whisky?"

"Jā, lūdzu," Vilfords-Smits nopūtās un atkrita vienā no polsterēta­jiem krēsliem. Viņš izskatījās noguris.

"Un jums, mister Eizenhart?"

Rakstnieks vilcinājās. Viņš reti dzēra alkoholu, ne tik daudz veselības vai principiālu motīvu vadīts, kā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš pēc tam lielākoties jutās sliktāk nekā pirms tam. Alkohols viņu nelabvēlīgi ietekmēja. Labākajā gadījumā viņš kļuva miegains. "Varbūt jums ir kaut kas bezalkoholisks?" viņš jautāja.

Kauns uz viņu paskatījās ar skatienu, kurā Eizenharts šķita lasām nicinošu nosodījumu. Itin kā viņš būtu pārkāpis kādus nerakstītus liku­mus. Sabojājis citiem prieku. Taču viņa sejā nepakustējās ne vaibsts, kad viņš jautāja: "Ko jūs vēlētos? Kolu? Ingveralu? Perrier?"

"Kola būtu lieliski."

Kauns viņiem pasniedza glāzes, tad sajauca sev mazliet smalkāku dzē­rienu un apsēdās aiz sava rakstāmgalda. Neapzināti Eizenharts gaidīja, kad valdes priekšsēdētājs izstaipīsies, atsies vaļīgāk kaklasaites mezglu un atbrīvoti atslīgs krēslā, taču Kauns tikai iedzēra mazu malciņu no savas glāzes, paliecās uz priekšu un cieši uzlūkoja rakstnieku.

"Ko jūs domājat par šo lietu?" viņš vēlējās zināt.

"Hmm," Eizenharts noteica un lūkoja pēc vārdiem. Jau viņa ikdie­nas darbā viņam tas nenācās viegli; angliski tas bija vēl divtik grūti. "Kā lai pasaka? Man ir tāda sajūta, it kā es aiz pārskatīšanās būtu nonācis filmā par indiāni Džonsu."

Kaut kas smaidam līdzīgs noraustījās mediju magnāta sejā, taču viņš neko neteica.

"Vai jūs esat drošs, ka tomēr neesat nācis uz pēdām krāpšanai?" Eizen­harts jautāja. "Atcerieties Hitlera dienasgrāmatas."

"Tas bija pirmais, kas man ienāca prātā. Taču ir Jozefa Gebclsa dienasgrāmatas, un tās ir īstas." Kauns paskatījās plakanā zelta rokas pulkstenī, kas izskatījās ļoti dārgs. "Paraugiem šobrīd jau vajadzētu atras­ties laboratorijā Čikāgā, kur to vecums tiks noteikts pēc radiooglekļa metodes. Ja izrādīsies, ka papīrs ir divus tūkstošus gadu vecs, tad vien­kārši nevar būt cita izskaidrojuma, kā vien tas, ka kāds ir veicis ceļo­jumu laikā. Te nu jūs man piekritīsiet, vai ne tā?"

"Jā."

"Ir jābūt kamerai. Esmu par to pārliecināts. Un esmu pārliecināts arī par to, ka tā ir labi saglabājusies."

Eizenharts beidzot bija atradis vārdus, lai izteiktu kādu iebildumu, kas jau labu brīdi viņam nedeva mieru. "Vai jūs jau esat padomājis par to, vai videolente, kas gulējusi aprakta divtūkstoš gadu, vispār ir spējīga saglabāt ierakstu? Ieraksts videolentē ir magnētisks ieraksts. Laika iespaidā magnētismam vajadzētu mazināties. Pēc diviem tūkstošiem gadu varētu būt pāri palikusi vairs tikai šalkoņa."

"Tieši tā," Kauns piekrītoši pamāja. "Tas bija pirmais, ko es pārbau­dīju. Es runāju ar zinātniekiem no NASA, kuri strādā pie radiosignālu izvērtēšanas no kosmiskajām zondēm, kas fotografē tik tālas planētas kā Urāns vai Neptūns. Šiem ļaudīm ir gluži līdzīga problēma, proti, iz­filtrēt šos vājos signālus, ko pārraida zondes, no kosmosa šalkoņas. Un, redzot kristālskaidros attēlus, ko tās pārraida, jūs saprotat, ko iespējams dabūt gatavu. Tas varbūt neies tik ātri un prasīs dārgus aprēķinus jaudī gos datoros, taču ierakstu no šīs videolentes padarīs atkal redzamu, vienalga, cik vecs tas ir."

"Ak,"'Eizenharts bija pārsteigts. Jā, tas izklausījās ticami.

"Protams, es neko neteicu par ceļotāju laikā," Kauns piebilda. Tagad viņš patiešām atlaidās krēslā, glāzi abām rokām turēdams pie krūtīm. Šķidrums tajā laistījās medaini zeltains. "Es pieļauju, ka viņš ir darbo­jies kopā ar kādu sabiedroto…" Viņš apdomājās un tad izlaboja: "Viņš darbosies kopā ar kādu sabiedroto. Nu, redzat? Tādas ir manas domas. Līdzko mēģina šajā lietā iedziļināties, sāk mežģīties smadzenes. Mister Eizcnhart, tieši tāpēc jūs man esat nepieciešams. Jūs esat radījis veselu rindu stāstu par ceļotājiem laikā; tas nozīmē, ka jūs jau savā iztēlē visos sīkumos esat pārdomājis jautājumus, uz kuriem mums tagad jāatrod atbildes realitātē."

Eizenharts vilcinādamies pamāja.

"Tātad viņš darbosies kopā ar kādu otro personu. Viņi norunās, kur viņam jānoslēpj kamera. Tad viens dodas pagātnē, bet otrs vienkārši ierodas norunātajā vietā un atrod tur ierakstus, kurus pirmais ir… atstā­jis? Atstās? Doma taču ir pareiza, vai jūs man piekrītat?"

"Jā".

"Praktiski vienlaicīgi."

"Ja vien viss būs izdevies," Eizenharts piebilda. Viņš jutās noguris. Par to visu vēl jāpadomā; rīt no rīta viss izskatīsies citādi. Varbūt tad viņam ienāks prātā kāda ideja, ko varenais, šķietami nenogurdināmais firmas boss vēl nebūs iedomājies.

"Viss būs izdevies. Neviens neceļos pagātnē, pirms viņš nebūs veicis visu nepieciešamo. Sī kamera atrodas norunātajā vietā. Jautājums ir tikai — kur? Par ko abi bija vienojušies? Vai, manis dēļ, par ko viņi abi vienosies? Iejūtieties šī ceļotāja vietā, Eizenhart, atminiet viņa domas. Jūs esat rakstnieks, tas ir jūsu darbs — iejusties citas personas lomā. Izdibiniet, ko viņš domās. Izdibiniet, kur atrodas kamera."

Kauna balss pēkšņi bija mainījusies, tā skanēja asi, pavēloši, metāliski. Eizenharts uz viņu skatījās un sajuta sevī ceļamies paniku, kas kā lies­mojoša roka sagrāba viņa zarnas un sniedzās pēc rīkles. Nu viņš atkal bija viņš pats, patiesais Džons Kauns, kurš visu šo laiku bija slēpies aiz laipnības maskas. Un patiesais Džons Kauns bija plēsoņa zilā divrindu pogu uzvalkā.

Viņš nervozi paskatījās pāri uz Vilfbrdu-Smitu, taču profesors jau bija iztukšojis savu viskija glāzi un skatījās tādām acīm, kas kuru katru mirkli kritīs ciet.

"Tas viss, ē, šai brīdī man ir mazlietiņ par daudz. Ceļš, šis atradums… Taču es par to padomāšu."

"Jums ir laiks. Tas nav neierobežots, taču jums ir laiks."

"Man vajadzēs izpētīt. Man nepieciešama pieeja lielai bibliotēkai."

Kauns pamāja, it kā viņš tieši to būtu gaidījis. Ar strauju kustību viņš

pagriezās sānis, kas vēl pastiprināja satraucošo iespaidu, ka viņš ir neno­gurdināms, nocēla vienu no telefona klausulēm, uzspieda divzīmju nu­muru un, kad klausules otrā galā kāds atsaucās, tikai pateica: "Nāciet, lūdzu, šurp!" Un nolika klausuli.

"Jūsu dzīvojamais vagons būs tepat blakus," viņš teica. Tur jūsu rīcībā ir pilnībā apgādāta darba telpa. Vispār…" Pie ieejas bija dzirdams troksnis, tad atvērās durvis un ienāca kāds vīrietis, kuru Eizenharts līdz šim vēl nebija redzējis. Profesors satrūkās, un pēc tā, kā viņš uz ienācēju skatījās, varēja saprast, ka arī viņš šo vīru redz pirmoreiz.

"Mani kungi, šis ir misters Raiens. Viņš ir manas drošības nodaļas vadītājs un no šī brīža par visu parūpēsies, llaien, šis ir profesors Vil, fords-Smits, izrakumu darbu vadītājs, un misters Eizenharts, rakstnieks."

"Ļoti priecājos," vīrietis atbildēja zemā, tumšā balsī.

Viņš bija liela auguma, vismaz metru deviņdesmit garš, un izskatījās spēcīgs un ciets kā tērauds. Izlases kareivis, kurš nebija ģērbies uniformā, bet vienkāršā haki krāsas kombinezonā. Viņa rokasspiediens bija vēss, stingrs, lietišķs. Mati viņam bija apcirpti tik īsi, ka varēja vien minēt, kādā krāsā tie bija, un acis viņa neizteiksmīgajā sejā bija tik skaidri ūdenszilas, kādas Eizenharts vēl nekad savā mūžā nebija redzējis. Cik gan vecs varēja būt šis Raiens? Dīvainā kārtā viņš šķita esam it kā bez noteikta vecuma; viņš tikpat labi varēja būt divdesmit astoņus kā piecdesmit asto­ņus gadus vecs.

"Raiens," Kauns turpināja, pamezdams skatu uz Eizenhartu, "sagā­dās jebkuru grāmatu, kas vien jums būs nepieciešama. Viņš vispār sagā­dās visu,, kas jums būs vajadzīgs. Viņš jūs aizvedīs vai liks aizvest uz jebkuru valsts bibliotēku, ja jūs to vēlēsieties. Lai arī kas jums ienāktu prātā un varētu paātrināt mūsu meklējumus, pasakiet to viņam."

Visai apstulbis, Eizenharts pamāja un uzmeta Raienam gandrīz bai­līgu skatienu, uz ko viņš pat nepakustējies atbildēja.

"LJn, mister Eizenhart, es to arī domāju tā, kā saku. Lai arī kas jums ienāktu prātā."

"Jā."

"Jūsu uzdevums nav lauzīt galvu par to, vai jūs viņu nepārslogojat."

"Es saprotu."

"Ja man nāktos konstatēt," Kauns sāka vēlreiz un paskatījās uz rakstnieku ar tumši gailošām zvēra acīm, "ka jūs neesat kādus resursus izmantojis tikai tāpēc, ka tie nav bijuši jūsu rīcībā, bet jums tos būtu vajadzējis tikai pieprasīt, tomēr jūs to nebūtu darījis, tad jums nāktos mani iepazīt no citas puses, un es jums apsolu to, kas jums nemaz ne­patiktu."

Aha. Nelāgas sajūtas pārņemts, Eizenharts norija siekalas un pamāja. Medusmēnesis bija beidzies. Un nc jau tāpēc Kauns bija šurp braucis, ka tik labi prata sasiet kaklasaites.

"Turklāt," miljardieris turpināja, paliecies uz priekšu un atbalstījis apakšdelmus uz rakstāmgalda ādas pamatnes, salikdams kopā abu roku pirkstu galus, "no šī brīža mēs ievērosim drošības pasākumus. Sī vieta ir apsargājama. Un tādi nepatīkami starpgadījumi, kā, piemēram, tas, ka tieši šovakar šis Fokss ir devies uz kaut kādu diskotēku, turpmāk vairs nenotiks."

Profesors ādas krēslā saslējās un jutās spiests aizstāvēties. "Mister Kaun, es jums varu apgalvot… Stefens Fokss ir jauns puisis, un viņš tajā meitenē ir ieskatījies. Tas taču ir tik dabiski, ka viņš vēlas izklaidēties. Un puisis, kurš atbrauca abiem pretī, ir viņas brālis. Es viņu labi pazīstu; viņš strādā par asistentu Rokfellera muzejā Jeruzalemē."

ICiuns nopētīja arheologu kā pretīgu kukaini. "Varbūt mums būtu bijis ko viņam pajautāt."

"Bet pajautāt taču mēs varam arī rīt."

"Bet mēs būtu varējuši arī pajautāt jau šovakar un tā zaudēt mazāk laika."

Eizenharts rauca pieri. Kādi šim vīram bija priekšstati par to, kā atri­sināt šādu problēmu? Ar vienkāršu, brutālu aritmētiku pēc moto: Ko, Leonarda da Vinci nepieciešami seši mēneši, lai uzgleznotu Monu Lizu? Dodiet viņam divdesmit piecus līdzstrādniekus, tad viņš to paveiks vienā nedēļā'.

"Mans Dievs," Vilfords-Smits nopūtās un atkal atslīga krēslā. Ādas krēsls šķita aprijam viņa kalsno augumu. "Viņš ir brīvs cilvēks. Es taču

nevaru viņam noteikt, ar ko viņš drīkst un ar ko nedrīkst nodarboties ārpus darba laika."

"Tas jums arī nav jādara," Kauns teica. "No šī brīža to darīsim mēs."

Zinātnieks uz viņu īgni paskatījās. "Ko tas nozīmē?"

"Mēs izsludināsim informācijas blokādi. Es nevēlos, ka mūsu atklā­jums priekšlaicīgi nāk gaismā un sākas tāds kā zelta drudzis, kad ikviens šai valstī sāk meklēt kameru."

"Un kā jūs to domājat panākt? Lielākā daļa manu līdzstrādnieku ir brīvprātīgie…"

"Man tas ir vienalga," Kauns asi noskaldīja.

Viņš lika tiem satrūkties, it kā būtu uzsitis ar dūri pa galdu, un, tā kā . viņam šis žests nebija nepieciešams, tas bija vēl iespaidīgāk.

"Jums patiešām vēl nav īsti skaidrs, ar ko mums šeit ir darīšana," Kauns turpināja un skatījās te uz vienu, te otru, it kā varētu ieurbties viņu acīm redzami apjukušajās smadzenēs. "Jūs vienkārši domājat, tā ir sensācija. Jūs domājat, tāpēc esmu šeit, jo tā ir visu laiku lielākā sensā­cija. Sensacionālākais avīžu virsraksts, kāds vien ir bijis. Sensacionālā­kais atradums, kādu arheoloģija piedzīvojusi. Revolūcija fizikā. Ko šī videofilma patiesībā nozīmē, jūs visi vēl vispār nemaz neesat sapratuši."

Šķita, ka vārdi kādu brīdi telpā nogaidoši palika karājamies, un tad tos uzsūca mīkstais paklājs un sarkankoka sienas. Neviens vairs neuzdrošinā­jās elpot. Ikviens telpā gaidīja, ko teiks Kauns. Šķita, ka viņš to izbaudīja.

"Cik, jūs domājat," viņš klusi, gandrīz čukstus, jautāja, "var dabūt no katoļu baznīcas par videolenti, kas apliecina Jēzus Kristus augšām celšanos?"

Viņš mirkli klusēja.

"Vai," viņš izstiepa lūpas šaurā smaidā un piebilda, "kas to noliedz?"

Automašīnas starmešu gaisma spiedās cauri nakts tumsai, taustījās pa pelēko asfaltu uz priekšu pa ceļu, uz kura bija pārsteidzoši dzīva satiksme, par spīti tam, ka pulkstenis rādīja otro nakts stundu. Viņi daudz neru­nāja, katrs bija aizņemts ar savām domām, un, neņemot vērā motora dūkoņu, mašīnā valdīja savādi nomācošs klusums.

Tagad aizmugurējā sēdeklī sēdēja Stefens. Kaut kad pusceļā viņš pa­liecās uz priekšu, atspieda rokas uz priekšējo sēdekļu atzveltnes un pa­stiepa galvu starp abiem priekšā sēdošajiem. "Ješua?"

"Jā?"

"Vai tu reiz neteici, ka jūs pētāt arī senus papīrus?"

"Papirusus. Ne papīrus. Jā."

"Saprotu, papirusus. Tos no niedrēm."

"No niedrēm ne. Papiruss tika gatavots no papirusa auga serdes, latīniski cyperus papyrus. Grīslis."

"Taču tas ir kas cits nekā papīrs."

"Tieši tā."

Stefens pamāja. Pa pretējo joslu viņiem garām aizdārdēja kravas ma­šīna. Ceļa malā uz brīdi izgaismojās ceļazīme, uz kuras kāds ar melnu krāsu bija aizkrāsojis uzrakstus ebreju un angļu valodā un bija izlasā­mas vairs tikai arābu rakstu zīmes.

"Pieņemsim, profesors vēlas izpētīt lietošanas pamācību. Kā tu domā, kur viņš to vislabāk varētu izdarīt?"

"Pie mums."

"Pie jums? Es domāju, jūs varat izpētīt tikai papirusus?"

"Tas ir tas, ko mēs darām. Bet tikpat labi mēs varētu restaurēt arī papīru. Tas pat ir vienkāršāk nekā restaurēt papirusu. Tikai līdz šim vēl neviens pie mums ar seniem papīriem nav ieradies."

"Un kāpēc ne?"

"Tāpēc, ka visā Vidusjūras reģionā agrākos laikos kā materiāls rak­stīšanai tika izmantots vienīgi papiruss."

"Taču tu varētu restaurēt ari papīru?"

"Saprotams."

"Trauslas lapas apstrādāt tā, ka tās var bez bailēm pāršķirt?"

"Droši."

"Izbalējušu rakstu atkal padarīt redzamu?"

"Bez problēmām."

"Labi," Stefens teica. "Tas ir labi."

Tagad sarunā iejaucās Judīte. Viņa pagriezās savā sēdeklī, un Stefens varēja viņu vērot no sāniem. Neuzticēšanās izteiksme viņas sejā arma­tūru maigajā gaismā bija vairāk nojaušama nekā redzama. "Tu taču ne­interesējies tā vienkārši par Ješua darbu, vai ne?"

Stefens ļāva galvai noslīgt uz priekšu, it kā tā viņam pēkšņi būtu kļuvusi par smagu, un norūca: "Nē, es neinteresējos tā vienkārši par Ješua darbu."

"Bet?"

"Es kaut ko aizmirsu."

"Tu… ko?"

"Es kaut ko aizmirsu. Aizmirsu pastāstīt, es gribēju teikt. Ješua, lūdzu, skaties vismaz tu uz ceļu!" Mašīna bija sākusi mest satraucošus līkločus, kad Ješua, tāpat kā viņa māsa, bija pagriezis galvu, lai veltītu Stefenam neuzticības pilnu skatienu.

"Aizmirsi?" Judīte neticēja viņa vārdiem.

Stefens nopūtās. "Es to patiešām aizmirsu. Es aizmirsu to pateikt, kad rādīju profesoram savu atradumu, un, kad stāstīju jums par šo no­tikumu, es to atkal aizmirsu. Tas patiešām ir savādi."

"Un? Varbūt tu vismaz tagad mums to izpaudīsi?"

Stefens skatījās vienā un otrā. Judītes acis nojautu pilnas brīnišķīgi spīguļoja tumsā, tās mirdzēja kā divi dziļi ezeri. Ješua skatījās priekšā uz ceļu, un viņš izskatījās sasprindzis, it kā viņam tagad kāds satraucošs stāsts varētu noderēt tikpat labi kā akūtam sirds slimniekam nodokļu pēcmaksas lēmums.

Taču šis bija piedzīvojums. Piedzīvojumi un adrenalīns nu reiz bija viens ar otru nesaraujami saistīti. Un, hei, Ješua bija ebrejs, karadienes­tam derīgs apdraudētas valsts iedzīvotājs, un viņam vajadzēja būt pie­radušam pie stresa tāpat kā Ņujorkas biržas māklerim. Stefens nolēma to neievērot. Varbūt bija vainojams tikai savādais apgaismojums, ka Ješua izskatījās tik satraukts.

"Polietilēna maisiņā," viņš iesāka, "nebija tikai lietošanas pamācība vien."

Judīte apslāpēti iekliedzās. "Man bija tāda nojauta."

"Es patiešām aizmirsu to pateikt," Stefens apgalvoja. "Vienkārši aiz­mirsu. Varbūt mana zemapziņa to negrib izpaust, es nezinu."

"Ļauj uzminēt, kas vēl tur bija. Karte. Ar atzīmētu krustu uz tās."

"Nē. Tikai pāris salocītu, irdenu papīru."

Jcšua ievaidējās. "Irdenu!"

"Jā. Tas bija pirmais, ko es ieraudzīju, kad atgriezu vaļā plastmasas maisiņu. Es jau tāpat biju neprātīgs, bet ar pinceti izvilku tos laukā. Un tad parādījās SONTfirmas logo… Es nezinu, kādēļ, bet tas visu citu it kā aizslaucīja prom. Vienkārši vairs neatlika vietas domām par citiem papīriem."

"Un kur tagad ir tic citi papīri, tic irdenie? Papīrgrozā?"

"Nē, es tos vienkārši ieliku savā atradumu kastē, pašā augšā, uz ze­mes, ko līdz tam biju saslaucījis kopā. Un atradumu kaste vēl joprojām atrodas zem manas gultas."

"Vienkārši lieliski," Judīte teica.

"Profesors nebūs vis sajūsmināts, ka tu tikai tagad ieradīsies pie viņa ar šo ziņu," Jcšua, galvu purinādams, prātoja. "Un pēc tā, ko tu stāstīji par šo Džonu Kaunu… Es nezinu. Manuprāt, tev šo stāstu vēl vajadzētu pieslīpēt. Es domāju, tādēļ, lai viņš tev nenorautu galvu."

Ceļā izsista bedre satricināja mašīnu, pietiekami spēcīgi, lai iekus­tinātu amortizatorus, kas izraisīja grūdienu un troksni. Tsa-dang. Jcšua noņēma kāju no gāzes pedāļa. Vēl viena bedre. Tsa-dang. Tsa-dang.

Stefens lēnām ieelpoja un izelpoja un sekoja mašīnas svārstībām. Viņš aplaizīja lūpas, pirms atkal sāka runāt.

"Es nemaz nedomāju ko teikt par papīriem. Ne Kaunam, ne profe­soram."

Tsa-dang. Viņš iedomājās cauri motora troksnim dzirdam, kā Judī­tes pakausī sprakšķēdami uzcēlās mati.

Tsa-dang.

"Stcfen, tā es nebiju domājis," Jcšua beidzot ar pūlēm noteica. "Es domāju, tikai tāpēc, ka tu biji aizmirsis tos papīrus… pirmajās izbailēs… To jau tev piedos. Patiešām, tas katram var atgadīties. Tas nav iemesls, lai tagad visu noklusētu. Papīri varētu būt mirušā piezīmes, varbūt pat dienasgrāmata! Un ja viņš patiešām bija ceļotājs laikā… tad viņiem būs vismaz viena norāde uz vietu, kurā ir paslēpta kamera."

Stefens smaidot piekrita. "Tieši tā."

"Jā, bet… Ješua pagrieza galvu un ar izbailēm paskatījās sānis uz Stefenu. "Ar to taču tu liksi šķēršļus…"

"Ješua, lūdzu! Ceļš! Ja tu mūs tagad ievedīsi bezdibenī, tad papīri patiešām nonāks atkritumos, nevis tavā laboratorijā."

"Jā, jā. Kāpēc manā laboratorijā?"

Judīte izdvesa guldzošu skaņu. "Viņš tos grib izpētīt pats!" viņa ne­pacietīgi iesaucās. "Stefens Fokss, neparasti drosmīgais piedzīvojumu meklētājs, grib visus apsteigt."

Ješua vairs nespēja vērot ceļu. "Vai tā ir, Stefen?"

Mašīna līču loču brauca uz priekšu pa bedraino ceļu. Stefens stenēja. Labi, ka šobrīd vismaz neviens nebrauca pretī. "Pārdomā vēlreiz. Kāpēc, tu domā, Džons Kauns ir šeit? Lai nāktu uz pēdām nozīmīgam arheolo­ģiskajam atradumam? Tāpēc ka atklājis sevī aizraušanos ar vēstures zināt­nēm? Ješua, Kauns ir veikalnieks, un viņa vienīgā aizraušanās ir peļņa. Es zinu, tu neseko tādiem avīžu ziņojumiem, bet es gan — patiesībā viņam šodien bija jāierodas Melburnā, Austrālijā, lai piedalītos sarunās par lielākā Austrālijas avīžu tīkla pirkšanu. Viņš tās ir atsaucis. Un, ja tāds kā Džons Kauns atliek tikšanos, tad viņš sajūt kaut kur citur lielāku peļņu."

"Jā, un tad? Viņš grib atrast videoierakstu un būt pirmais, kurš to parāda televīzijā. Lai taču viņš to dara — kas tur būtu ko iebilst?"

"Nekas."

"Un pieņemot, ka tu videokaseti atrodi pirms viņa, — ko tu ar to gribi darīt?"

"Gan jau man kaut kas ienāktu prātā, vari neraizēties."

Judīte neskanīgi piebilda: "Man ir tāda sajūta, ka tu vienkārši gribi sev pierādīt, cik sasodīti slīpēts esi. Viltīgāks par jebkuru citu, pat ja viņu sauc Džons Kauns un viņš ir valdnieks pār miljardiem dolāru."

"Nieki," Stefens atbildēja, taču jau bez pārliecības. Tam, ko viņa sa­cīja, bija patiesības nepatīkamā piegarša. Pamatojums viņam pašam ne­bija īsti skaidrs, bet viņas sajūtas katrā ziņā nebija tālu no patiesības.

Taču, pie joda, viņš tomēr bija visai slīpēts puisis, un tāds viņš bija jau sen. Un te bija šis Džons Kauns, ko ekonomikas prese jau gadiem ilgi paaugstinājusi par absolūtu brīnumbērnu, it kā par pielūgsmes vērtu nežēlīgas inteliģences un brutālas caursišanas spējas apvienojumu. Šis vīrs, kā nenogurušas vēstīs visas pasaules avīzes, ir jaunā gadu tūkstoša menedžera prototips. Kad gan, ja vispār, šī iespēja viņa dzīvē vēl atgrie­zīsies — mēroties spēkiem ar tādu vīru?

Iesānis viņš vēroja Jcšua, kurš nu beidzot atkal skatījās uz ceļu, kas melns un gluds stiepās cauri klinšainajam pakalnam. Lai arī kā tas būtu, šobrīd bija nepieciešama vadība. Un viens pats viņš to nespēs paveikt; viņam jādabū Ješua savā pusē. Un Judīte arī.

Nemaz jau nerunājot par to, ka viņam Judīte beidzot bija jāievilina savā gultā.

"Paklau," viņš atkal iesāka un noklepojās, "mums to nevajag padarīt tik sarežģītu. Pārbaudīsim šos papīrus paši uz savu roku — ja mēs zinā­sim, kas tur rakstīts, tad mēs joprojām varēsim izlemt, ko darīt."

Ješua pašūpoja galvu. "Es nezinu."

"Ko tu nezini?"

"Mēs — tas nozīmē es. To taču tu domā. Man tos vajadzēs restau­rēt. Es to esmu mācījies, okay, taču man nav nekāda lielā pieredze. Un ko tad, ja cs ko izdarīšu greizi? Kaut ko sabojāšu?"

"Kāpēc lai tu ko izdarītu greizi?"

"Kaut kas jau vienmēr var saiet dēlī."

Stefcns vilcinājās. Nu viņam bija palicis vairs tikai viens trumpis, un tas viņam bija jāizspēlē tik iespaidīgi, cik vien iespējams.

"Bet viens taču jums, cerams, ir skaidrs," viņš iesāka un skatījās turp un atpakaļ tc uz Judīti, te viņas brāli. "Ja mēs šos papīrus izlaidīsim no rokām, tad mēs būsim no spēles ārā. Tad mēs vairs nedabūsim zināt neko, neviens mums neko nejautās, neviens mums neko neteiks. īsi sakot, viss būs beidzies."

Judīte iepleta acis. Ješua skaļi izelpoja, tas izskanēja gandrīz kā svil­piens. Nu tie bija viņa pusē, abi.

"Nu, kā ir?" paraustījis plecus un uzsvērti nevainīgi viņš jautāja. "Vai kāds no jums to vēlas?"

Nometne nokalnē gulēja tumša un klusa, kā arvien. Pie Kauna līdz­paņemtās sardzes komandas teltīm bija piekārtas vairākas spuldzes, kuru klusinātajā gaismā bija redzamas neskaidras kustības.

"Tad līdz rītvakaram," Stefens atkārtoja izkāpdams.

"Rītvakar sākas sabats," teica Ješua, kurš vēl arvien neizskatījās pār­lieku priecīgs.

"Tikai nekļūsti nu tagad par svētuli, okayV Stefens izkāpa Judītei blakus, un mašīnas durvis aizkrita ciet. Viņi abi noskatījās, kā Ješua auto, cik klusi vien iespējams, ripoja prom. Braucot pa oļiem klāto ceļu, ma­šīnas riepas skaļi čirkstēja. Skaņa šķita atbalsojamies no kalniem, bet tās varēja būt tikai viņu iedomas.

Un tad jau mašīna bija vairs tikai mazs gaismas punktiņš tālumā. Kā dimanti ķeizarienes dārgumu lādē mirdzēja zvaigznes naksnīgajās debe­sīs virs viņu galvām, kad abi lēnām gāja uz telšu pusi. Stefens aplika Judītei roku ap pleciem, un viņa to neatraidīja, viņa pat viegli atbalstījās pret viņu. Viņas mati smaržoja pēc tuksneša un austrumiem, pēc no­slēpumainām garšvielām pie tirgotājiem šaurajās ieliņās. Viņš varēja just viņas muskuļu kustības zem ādas, un, kad viņi abi meklēja ceļu, viņa roka it kā nejauši noslīdēja no viņas pleciem, pāri augšdelmam, ap vi­dukli. Tic bija stingri, trenēti muskuļi, un viņam radās sajūta, it kā viņš būtu apskāvis tīģerieni. Gultā viņa, domājams, viņu saplosītu.

"Stāt!" viņus apstādināja metāliska balss.

Pārsteigti viņi palika stāvam. No tumsas viņiem tuvojās vīrs, kuru viņi vēl nekad nebija redzējuši. Viņš bija liela auguma, slaids, haki krāsas kombinezonā, uz kura nebija nedz kāda zīme, nedz vārds, īsi apcirp­tiem matiem kā cietumniekam vai jūras spēku kareivim un uzkrītoši zilām acīm, kas abus caururbjoši vēroja, it kā tās patiešām būtu diafrag­mas iebūvētā rentgena iekārtā. Viņam rokā bija liels lukturis, ko viņš ieslēdza, lai ieskatītos tiem sejā. "Kas jūs esat?"

Stefens saniknoti mirkšķināja acis. "Pretjautājums: Kas esat jūs?"

Zilās acis kļuva pavisam šauras.

" Tādiem jociņiem ir pārāk vēla nakts, mans jaunais draugs. Pasakiet man savu vārdu un ko šeit gribat."

"Stefens Fokss un Judīte Meneza. Esam palīgi izrakumu darbos. Un vēlamies vienkārši nokļūt savās teltis, jo, kā jūs jau to pareizi patei­cāt, ir visai vēls."

"Vai varat uzrādīt apliecības?"

"Vai es varu?… Nē, to es nevaru."

Judīte ātri izvilka savu apliecību. Vīrs ar zilajām acīm to uzmanīgi izpētīja un tad salīdzināja vārdu ar vārdiem sarakstā, ko viņš izvilka no vienas no neskaitāmajām dziļajām kombinezona kabatām, un tad ar galvas mājienu pasniedza atpakaļ.

"Jauki," Stefens asi noteica. "Un kas būs ar mani? Vai jūs mani tagad apcietināsiet? Vai varbūt labāk tūlīt nošausiet?"

"Nav jāuztraucas." Viņš paskatījās uz baltās telts pusi virs atradumu vietas un pamāja kādam sardzes kareivim. Tūliņ pat apdzisa viena no gailošajām cigaretēm, un tūliņ arī no tumsas iznira kāds vīrs, automātu brīvi plecā uzmetis.

"Vai kādas problēmas, ser?"

Vīrs ar zilajām acīm norādīja uz Stefenu. "Vai pazīsti šo puisi?"

Sargkareivis pamāja. "Tas ir viens no brīvprātīgajiem."

"Vai tu zini, kā viņu sauc?"

"Fokss, cik man zināms, ser."

"Okay. Pateicos."

Kareivis īsi un braši pamāja un atkal pazuda no luktura gaismas loka. Vīrs kombinezonā vēlreiz nopētīja Stefenu no galvas līdz kājām, tad žēlsirdīgi pamāja un atbrīvoja ceļu. "Varat iet."

"Ak, liels paldies," Stefens pikti norūca.

Romantiskā noskaņa bija zudusi. Viņi gāja viens otram blakus tālāk, augšup uz teltīm, rokasstiepiena attālumā. Kā biezs lakats viņiem pāri gūlās nomācoša klusēšana.

"Drīz viņi acīmredzot izsludinās aizliegumu atstāt nometni," pēc kāda brīža Stefens pārtrauca klusumu.

"Mmh," Judīte tikai noteica.

Un atkal nekas nesanāks. Starpgadījums visu sabojāja. Stefens juta bezpalīdzīgas dusmas uz vīru, kurš savā haki krāsas kombinezonā izstrāvoja tādu fizisko pārākumu, kam ar visas pasaules viltību nevarēja tikt klāt. Nebūtu nekādas jēgas no rīta viņam pieprasīt norēķinu. Labā­kajā gadījumā viņš dabūtu asiņainu degunu, vairāk nekā.

Viņi sasniedza teltis, palika stāvam. Stefens nostājās Judītei pretī un viņu apskāva, bez jebkādas cerības vēl kaut ko atgūt. Viņu nepameta sajūta, ka atkal nav paveicies, lai arī viņš sev nemitējās iegalvot, ka neko šeit nevar līdzēt.

Viņa ieskatījās viņam acīs. Viņš atbildēja ar skatienu, melno acu zīlīšu apburts, kas tumsā izskatījās platas un atklātas un šķita ieskatāmies kādā neatklātā zemē.

Varbūt, viņam ienāca prātā, negaidīts uzbrukums varētu glābt bez­cerīgo situāciju. Tā viņam reiz sākās dzīves zibenīgākais piedzīvojums. Viņš bija ieaicināts lielās viesībās, un nebija pagājusi ne pusminūte, kopš viņš bija ienācis pa durvīm, kad viņa ceļu šķērsoja neparasti tīkama būtne, kurai viņš pēkšņā drosmes uzplūdā sveiciena vietā uzdeva pārdrošu jautājumu: "Vai jūs nevēlētos ar mani pārgulēt?" Viņa bija pārsteigta uz viņu paskatījusies un, ilgi nedomājot, piekritusi. Un jau pēc minūtes viņi bija atkal ārā aiz durvīm, un tikai nākamajā rītā viņš pajautāja viņas vārdu.

Sīkas mākoņu šķiedras peldēja priekšā mēness sirpim.

"Bija laiks," pēkšņi Judīte ierunājās, "kad es bez vilcināšanās gāju gultā ar katru vīrieti, kurš man iepatikās. Taču tas neko nedod. Ar to vien nepietiek."

Stefens ieklepojās. "Vai tas nozīmē, ka esam satikušies par vēlu?"

Viņa šķita viņu nedzirdam. "Es ilgojos pēc tādām attiecībām, kas kaut ko nozīmē. Kuras \r patiesas. Vai saproti?"

"Jā, skaidrs. Kā būtu, ja tu rit turpinātu meklēt?"

Judīte izklaidīgi pasmaidīja, maigi noskūpstīja viņa lūpas un atrai­sījās no viņa skavām. Viņš noskatījās, kā viņa dodas pāri uz savu telti, kas bija priekšpēdējā rindā starp tādām pašām citām teltīm, un gaidīja, kad viņa vēlreiz pagriezīsies, pamās viņam, dos zīmi viņai sekot vai kā līdzīgi. Taču viņa vairs pat neatskatījās, tikai lepna un neatvairāma gāja pa oļiem klāto mēness apspīdēto ceļu un beigās pazuda skatienam.

Stefens vēl juta viņas skūpsta sandalkoka smaržu, un viņa smadzenes rotēja kā tvaika turbīna. Varbūt viņa tikai gaidīja, ka viņš viņai sekos, viņš dzirdēja mazu velniņu sev pačukstam. Ka viņš izrādīs kaislību, kas tuvinās ārprātam. Varbūt, varbūt…

Tad viņam ienāca prātā, ka viņa dzīvo vienā teltī ar citu brīvprātīgo, kādu skandināvieti ap gadiem četrdesmit, ar vienmēr nopietnu ska­tienu. Viss ir galīgas muļķības. Viņš iegāja savā teltī, noģērbās un palīda zem segas. Un vispār viņš bija pavisam pārguris. Itin nemaz nebija ga­tavs seksuālai pirmizrādei. Un kur nu vēl, ja rīta agrumā viss atkal iet vaļā. Precīzāk, jau pēc pāris stundām. Pēdējais laiks mēģināt aizmigt…

Tad, īsi pirms jau laidās miegā, viņš to atkal atcerējās. Pareizi, tur taču bija vēl kaut kas. Viņš vēlreiz izslējās, sataustīja kabatas lukturīti un paspīdināja zem gultas.

Pelēkā, plakanā dzelzs kaste tur vēl stāvēja.