Jēzus video

28

Att. XII-17 rāda lietošanas pamācības burtnīcas aizmugurējā

vāka fotogrāfiju. Vispirms jāņem vērā skaidri salasāmais gad-

skaitlis (bulta).

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Kamēr viņi lasīja tekstu, kurš bija pārfotografēts no saplucināta ļoti veca papīra gabala, apspriežu telpā valdīja saspringts klusums.

"Tas maina visu," profesors Gutjērs beidzot pārtrauca klusēšanu.

Kauns piekrītoši pamāja. "Es arī tā saprotu."

"Vai tā nevarētu būt maldināšana?" jautāja Bārlevs. "Kādas viltus pēdas, ko mums šis Fokss izlicis?"

"Iespējams," Kauns pieļāva. "Taču es tam neticu."

"Vai ir vēl kādi attēli?" gribēja zināt profesors Vilfords-Smits.

"Ir vēl citi attēli. Pavisam divdesmit. Taču tic visi rāda šo pašu lapu dažādās tās atšifrēšanas stadijās," Kauns paskaidroja. "Filmas atlikusī dala bija tukša."

"Bet teksts apraujas teikuma vidū. Ir jābūt vismaz vēl vienai vēstules lapai."

"Jā. Mēs domājam, ka vēstulē ir bijušas divas lapas un vakarnakt la­boratorijā abas tikušas iznicinātas."

"Iznīcinātas!" britu profesors apjucis izsaucās. "Mans Dievs, tas ir nepiedodami!"

"Pasakiet to Stefenam Foksam."

Profesors Gutjērs ierīkoja ērtāk savas iespaidīgās miesas, kas liecināja par to, ka viņš gatavojas apjomīgākai runai. "Ja tā patiešām ir vēstule, ko rakstījis ceļotājs laikā, tad mums viss labi jāpārdomā. Pie manis pēc dažiem gadiem neieradīsies neviens jauns cilvēks, lai apjautātos par kādu vietu Palestīnā, kur uz diviem tūkstošiem gadu varētu droši noglabāt kādu priekšmetu. Tas, kā viņš apraksta savu likteni, liecina, ka šis ceļo­jums laikā nekādā ziņā nav bijis precīzi plānots pasākums. Un rodas jau­tājums, kā kaut kas tāds vispār ir bijis iespējams."

Visu klātesošo skatieni automātiski pievērsās rakstniekam, kurš līdz šim brīdim klusēdams bija sēdējis galda galā un vērojis vēstules tekstu.

Eizenharts apdomīgi nolika fotogrāfiju sev priekšā uz galda un pa­skatījās viņam pievērstajās sejās. "To es, protams, arī nezinu," viņš mie­rīgi sacīja. "Ja šāds fenomens vispār ir iespējams, tad tas noteikti ir tik rets kā lodveida zibens un noteikti arī tikpat maz izpētīts. Taču šajā sa­karā man ienāca prātā savdabīgais fakts, ar kuru es saskāros pirms dažiem gadiem, vācot materiālus romānam. Un, konkrēti, tas, ka laiku pa lai­kam bez pēdām pazūd cilvēki — visneticamākajās situācijās un prātam neaptveramā skaitā."

"Nu, daži jau iepriekš izplāno šādu pazušanu, neatstājot pēdas," Gutjērs bija pārliecināts. "Pirms dažiem gadiem pazuda kādas manas kolē­ģes vīrs. Kā anekdotē — viņš bija izgājis pēc cigaretēm un vairs neatgriezās. Taču es esmu pārliecināts — viņš kaut kur dzīvo, tikai pie kādas citas sievietes."

Eizenharts pamāja. "Jā, protams. Un ir daudz tādu, kas krīt par upuri noziegumam, kas nekad netiek atklāts. Taču tiek ziņots arī par šādiem gadījumiem. Līst. Kāds vīrietis atver savai sievai mašīnas durvis, turēdams viņai virs galvas lietussargu, kamēr tā iekāpj, tad aizver durvis un dodas apkārt automašīnai uz durvīm vadītāja pusē. Kad viņš iekāpj, sēdeklis ir tukšs, viņa sieva ir pazudusi. Pirmais, kas ienāk prātā, — dzīvesbiedra slepkavas melu pasaciņa. Taču tas viss norisinājies viņas vecāku mājas priekšā, visa viņas ģimene bija stāvējusi zem nojumes, lai pamātu ardie­vas, un viņas brālis visu bija fotografējis."

Kauns sarauca pieri. "Vai ir iespējams, ka esmu ko tādu lasījis? Vai tas nenotika pirms pāris gadiem Skandināvijā?"

"Jā, Zviedrijā. Par to bija rakstīts avīzē. Taču šādu gadījumu vēsturē ir simtiem. Un ir cilvēki, kuri pazūd un tad atkal atrodas. Daži nezina, kur bijuši. Starp citu, runā, ka reiz tā esot gadījies arī ar britu krimināl­romānu rakstnieci Agatu Kristi. Citi stāsta dīvainus atgadījumus, kurus apkārtējie nespēj saprast. Lai kā arī būtu — doma, ka laikā pastāv kāda luka, caur kuru, tā sakot, var izkrist, nav neapdomīgi noraidāms šādu notikumu izskaidrojums."

"Es nezinu," kanādiešu vēsturnieks negribīgi norūca. "Tas man izklausās pēc X-failiem."

"Es tikai daru to, kā dēļ esmu šurp aicināts," Eizenharts aizstāvējās, "lis fantazēju."

Nams bija neievērojama divstāvu celtne neievērojamā, šaurā ieliņā, un tas izskatījās tāds pats kā citas mājas. Virs gājēju ietves slējās būriem līdzīgi balkoni, kuros bija vai nu uzstādīti milzīgi satelītu šķīvji, vai arī tie bija piekārti pilni ar slapju veļu, un ietves malā cicši cita aiz citas bija novietotas automašīnas.

Mājas īpašnieks bija kāds vecs arābs, kura lielā ģimene apdzīvoja mā­jas pirmo stāvu. Viņu sauca Halīls Saads, un viņš šķita bezgala priecīgs redzēt Ješua un viņa māsu. Kad viņi iepazīstināja viņu ar savu draugu no Amerikas, viņš pastāvēja uz to, lai saruna noritētu angliski, kaut gan bija grūti saprotams, vai tas bija viņa trūcīgais vārdu krājums vai pārlieku spē­cīgais arābu valodas akcents, kas viņam lika uzsvērt līdzskaņus uz pat­skaņu rēķina, kas savukārt bija lielākais šķērslis, lai viņi varētu saprasties.

"Mēs šeit bieži nācām, kad bijām vēl bērni," Judīte pačukstēja Stefenam, kad viņi sekoja mājas īpašniekam lejup pa kāpnēm pagrabā. "Viņš un mans tēvs ir labi paziņas."

Kā Stcfens vēlāk uzzināja, Halīls Saads bija viens no vairāk nekā viena miljona arābu, kuri, lai arī lielākoties musulmaņi, bija Izraēlas pilsoņi. Izraēlas arābi nebija pakļauti vispārējai karaklausībai, taču, kā Stcfens šķita dzirdam no tā, ko viņam vecais vīrs stāstīja, viens no viņa dēliem bija dienestā pieteicies brīvprātīgi.

"Protams, tas noder karjerai. Un viņš vēlas karjeru. Ir okay. Taču, ce­rams, tagad nebūs karš. Manam dēlam nevajag cīnīties pret citiem arā­biem. Nav labi. Ceru, nebūs vairs karš."

"Jā," Stcfcns pieklājīgi pamāja. "Uz to taču ceram mēs visi."

Saads noņēmās ar savu iespaidīgo atslēgu saišķi pie kādām durvīm, atvēra tās un ieslēdza telpā aiz durvīm gaismu.

Stefens neticēja savām acīm, kad viņi pārkāpa pāri slieksnim. Līdz slieksnim grīda bija klāta ar flīzēm — taču aiz tā izskatījās, it kā pagrabā kāds veiktu arheoloģiskos izrakumus. Viņi stāvēja uz krauja, sadrupu­šiem akmeņiem klāta pamata, un zem kājām tiem šņirkstēja smilts un oļi, un pagrabtelpas vidū grīdā rēgojās tumšs, nepilnīgi ierobežots cau­rums. Oda pēc mitruma un pelējuma. Telpa bija tukša, vienīgi neliels plaukts atradās blakus durvīm. Izrakumu vieta, kas pasargāta no laika apstākļiem.

Vecais vīrs nocēla no plaukta spēcīgu spuldzi, pievienoja tās vadu kontaktligzdai blakus durvīm, kuras atrašanās vietu Stefens uzmanīgi ielāgoja, un ar gaismekli rokā piegāja pie bedres malas, kas stāvēja vaļā viņu priekšā. "Uzmanīgi," viņš neapzināti klusā balsī brīdināja, kad viņi sekoja viņam un pētoši nolūkojās lejup ūdenī.

Ūdens virsma spuldzes gaismā mirdzēja. Rāms un pilnīgi nekustīgs ūdens spogulis gulēja aptuveni divus metrus zem viņiem. Stefens pa­cēla roku, lai pasargātu acis no spuldzes spilgtās gaismas un mēģināja saskatīt, kas redzams apakšā. Varēja iztēloties redzam taisnstūrveida vietu pie malējās sienas, kas šķita vēl melnāka nekā tās apkārtne.

Eja. Tunelis, kas sākās šajā vietā un it kā turpinājās piecsimt metru garumā cauri klintij, lai beigtos aiz Raudu mūra.

Pilnīgi fantastiski, Stefens domāja.

"Ūdenim ir nelāga garša," Halīls Saads paskaidroja. "Neder tējai un kafijai. TaČu ļoti labi der augiem. No šejienes es ņemu ūdeni dārzam. Man ir šļūtene un neliels sūknis. Ar to es laistu dārzu, un viss aug griez­damies."

Jcšua norādīja tieši tajā virzienā, kur Stefens bija domājis redzam atveri. "Eja sākas aptuveni metru zem ūdens virsmas."

"jā," Stefens pamāja un skatījās apkārt, mēģinādams paturēt prātā katru sīkumu. Tā patiešām nebūtu nekāda pastaiga. Tvertne bija tik šaura, ka vietas tajā pietiktu labi ja vienam nirējam ar skābekļa balonu. Ja vēlējās nirt divatā, tad vienam jau būtu jābūt tunelī, lai varētu sekot otrs. Lai nirējus varētu nolaist ūdenī, būtu nepieciešama vinča un trijkājis. Un, protams, vēl kāds, kurš vinču darbinātu.

Tās visas bija detaļas, par kurām viņu, iespējams, kāds izjautātu, ja viņš vēlētos lūgt padomu. Kāds, kurš jau ir rīkojis šādas ekspedīcijas. Stefcns mēģināja apkārtni pavērot no šāda skatu punkta. Piemēram, griesti. ()ik augsti tic varētu būt? Parastas istabas augstums, aptuveni divarpus metri. Visa pagrabtelpa apkārt atverei varētu būt četrus reiz piecus met­rus liela. Grūti novērtēt. Vislabprātāk Stefcns būtu visu nofotografējis, lai, jautātam par detaļām, viņam katrā mirklī būtu kur ieskatīties.

Viņš juta, kā karsts vilnis pēkšņi no apakšas pārņem visu viņa ķer­meni. Fotografēt! Ak, mans Dievs, kas vispār bija noticis ar fotoaparātu, ar kuru viņi bija fotografējuši vēstules pirmo lapu?

To viņi bija pavisam aizmirsuši. Tam joprojām vajadzēja būt turpat, uzskrūvētam uz statīva.

Ja vien Kauns to nebija paspējis atrast. Kāda muļķīga kļūda! Viņš mēģināja atcerēties vēstules tekstu. Kas tajā bija rakstīts? Katrā ziņā tajā nebija nekāds norādes par Raudu mūri, nekā tāda. Pamatā Kauns ar to neko nevarēja iesākt. Pat ļaunākajā gadījumā viņi vēl arvien Kaunam bija mazliet priekšā.

Viņš attapās, ka Ješua bija viņam ko jautājis. "Kā, lūdzu?"

"Es tev jautāju, ko tu par to domā."

Stefens paberzēja pirkstus vienu pret otru un satraukts secināja, ka tie ir mitri. "Izskatās iespaidīgi," viņš, par spīti visam, sacīja. "Man patiešām patīk."

"Ja viss bija tikai sagadīšanās," profesors Gutjērs secināja, "ja viss bija noticis tikai neaptverama dabas untuma dēļ — vai arī notiks, varētu sacīt arī tā —, tad tas ārkārtīgi samazina iespēju atrast kameras slēptuvi loģiskas kombinēšanas un pamatīgu pārdomu rezultātā. Es pat teiktu, ka tādā gadījumā tas kļūst pilnīgi neiespējami."

Eiženharts vēroja Kaunu. Tas savukārt skatījās uz Gutjēru ar visai drūmu izteiksmi sejā.

"Mēs balstījāmies uz pieņēmumu," kanādiešu vēsturnieks turpināja labākajā docenta manierē, "ka tas viss bija labi izdomāts, labi izprātots pasākums. Citiem vārdiem sakot, tas būtu bijis pasākums, kas pamato­jas uz ideju — ideju par to, kur un kā videoierakstu no Jēzus dzīves droši varētu nogādāt mūsu laikā. Tas, ko mēs mēģinājām, bija centieni pa­matīgu pārdomu rezultātā vēlreiz nonākt pie šīs pašas idejas. Ir zināms fenomens, ka vieglāk atrodams ir kaut kas tāds, par ko nav šaubu, ka tas patiešām eksistē. Un mēs domājām, ka zinām — šī ideja bija tepat; videokameras lietošanas pamācība, kas tika atrasta pie mirušā, kā šķiet, to pierādīja."

Viss šis pasākums tūlīt vienkārši izjuks, domāja Eizcnharts. Vēlākais, pēc divām dienām Kauns par to zaudēs jebkādu interesi un to atcels.

"Tagad mēs zinām — tas bija tāds kā negadījums. Ceļotājs laikā nebija labi apgādāts un tam gatavojies, gluži pretēji — viņš par to neko pat nebija nojautis. Pēc dažiem gadiem laikrakstā būs izlasāma neliela piezīme, ka pie Betšearimas kāds tūrists kopā ar savu ceļojuma grupu izkāpis no autobusa, lai dotos apskatīt nekropoli, taču pa ceļam starp kapakmeņiem pazudis. Viss tiks pārmeklēts, šis gadījums vēl dažus ga­dus figurēs policijas aktos, un tad lieta tiks izbeigta. No šīs vēstules — ja tā ir autentiska — mēs uzzinām, ka šī pazušana nebūs saistīta ar no­ziegumu vai negadījumu, bet būs tāds kā kritiens laika bezdibenī. Mūsu nesagatavotais tūrists nonāk viņam pilnīgi nepazīstamā pasaulē, un tajā viņam ir jāspēj cik vien iespējams labi izsisties cauri. Plecu soma ar jauno kameru ir vienīgais, kas viņam ir. Ja apsver situāciju, kādā viņš nonācis, tad tas ir nevajadzīgākais no visas viņa bagāžas. Viņš to mīļuprāt būtu iemainījis pret tādām lietām kā, sacīsim, nagu šķērītēm, kabatas nazi, pāris apakšbiksēm vai aspirīna tablešu stienīti."

Gutjērs, ja reiz bija iededzies, izskatījās iespaidīgi. Uz viņa pieres iz­spiedušās mirdzēja sīkas sviedru lāsītes, viņa nedaudzie mati runas laikā šķita kā elektriski uzlādējušies un līdz ar to likās lēnām ceļamies stāvus, un pamazām viss viņa korpulentais stāvs kļuva par daļu no viņa ener­ģiskās žestikulācijas. Viņa lekcijas droši vien bija labi apmeklētas, un tās noteikti nebija garlaicīgas.

"Un tad," viņš izsaucās, pacēlis rādītājpirkstu, "viņš uzzina, kur un kādā laikā nonācis. Viņš uzzina nc tikai to, ka ir kļuvis par laikabiedru Jēzum no Nācaretes, nē, arī to, ka viņš pat dzīvo un darbojas turpat ne­tālu kaimiņos, proti, Kapernaumā pie Ģenecaretes ezera, kas ir tikai dažu dienu ceļojuma attālumā. Katrā ziņā tas nebija liels attālums tajā laikā, kad noritēja rosīga tirdzniecība starp Eiropu, Ziemeļāfriku un Indiju. Un acīmredzot viņam tikai tad ienāca prātā doma nofilmēt Jēzu un nogādāt uzņēmumus mūsu laikā. Un tikai tad viņš droši vien sāka prā­tot, kā to paveikt. Kas gan viņam varētu būt ienācis prātā?"

"Principā," Kauns nciccictīgi iemeta starpā, "vēl joprojām tas pats jautājums."

"Principā," Gutjērs pamāja. "Taču pamatnosacījumi vairs nav tie paši, kas sākumā. Mums vairs nav darīšana ar pētnieku, bet gan ar krastā, citā laikā izmesto. Turklāt acīmredzot ar amerikāņu tūristu — nevēloties aiz­skart kādu no klātesošajiem, man tomēr ir jāuzdod jautājums, ar kādiem vēsturiskajiem priekšnosacījumiem mēs drīkstam rēķināties, saskaroties ar vidusmēra amerikāni, kurš dodas ceļojumā ar tūristu grupu pa Izraēlu."

Eizenharts pamanīja tikko jaušamu ironisku smaidu izrakumu darbu vadītāja vietnieka Simona Bārlcva sejā.

"Un — ir jau pagājuši vairāki gadi. Mūsu ceļotājs ir apguvis jaunu valodu un jaunu amatu, pieradis pie svešas kultūras, apprecējies, iespē­jams, viņam ir bērni. Un visu šo laiku viņu ir urdījusi doma, kas patie­sībā ar viņu noticis. Tad viņš uzzina par kādu brīnumdari, namdari no Nācaretes, Jēzu — un beidzot viņš saprot. Viņš ir nonācis citā laikā. Taču ari ar to viņam ir jātiek galā. Ko, es jums jautāju, šis cilvēks vēl tādu varētu zināt, kas viņam palīdzētu atrisināt problēmu, kā noglabāt kameru uz diviem tūkstošiem gadu?"

"To taču es jums visu laiku saku," profesors Vilfords-Smits apdomīgi sacīja. "Viņš noteikti kameru bija labi iesaiņojis, noslēpis māla krūzē, manis dēļ, nogādājis kādā nezināmā alā un vienkārši cerējis uz to labāko. Katrā ziņā tā rīkotos es."

"Un savas vēstules nobeigumā viņš bija aprakstījis, kur tā atrodama," Kauns piebilda. "Citiem vārdiem sakot, ja Foksam bija izdevies tekstu

padarīt salasāmu, tad viņš šobrīd ir vienīgais, kurš zina, kur kamera atro­das. Ja ne, tad to nezina neviens."

"Precīzi," pamāja varenais vīrs no Toronto.

"Un kā ir ar jums?" Kauns pievērsās Eizenhartam. "Ko jūs būtu da­rījis viņa vietā?"

Rakstnieks savilka uz augšu uzacis, pārdomās iegrimis, paskatījās uz vareno koncerna vadītāju un klusēja gandrīz vai līdz sāpēm ilgi.

"Es," viņš tad sapņaini sacīja, "mēģinātu kļūt par vienu no divpa­dsmit mācekļiem."

" ()kay," noteica Stefens, kad viņi jau atkal sēdēja džipā. "Tas viss izska­tās lieliski. Tagad mums vajadzētu pajautāt jūsu tēvam, ko…"

"Nē," Judīte viņu nekavējoties pārtrauca.

"Ko?"

"Nē!"

Viņš apjucis paskatījās uz viņu, tad uz Ješua, kurš, nepatīkami aiz. skarts, paraustīja plecus. Judīte sapīkusi skatījās taisni uz priekšu, un viņas zoda muskuļi raustījās.

Traks var palikt. Stefens dziļi izelpoja un tad atkal ieelpoja. Tā tik ir ģimenīte.

"Nu labi," viņš pēc brīža noteica, it kā nekas nebūtu bijis. Viņš pa­grieza aizdedzes atslēgu, un ar lielu jaudu iedarbojās motors. "Lai tas paliek."

Diskusija pēkšņi pārtrūka, kad kāds pieklauvēja pie dzīvojamā vagona durvīm. Nācēja bija viena no Kauna sekretārēm, apveltīta bagātīgiem izliekumiem, platīna blondiem matiem, absolūti iederīga šefa priekšis­tabā un it kā nesaistīta ar šo pasauli. Ja arī viņu mulsināja piecu klu­sējošu vīriešu viņai pievērstie skatieni, kas atstāja iespaidu, it kā viņa tos būtu pieķērusi kādā nekrietnā nodarbē, tad katrā ziņā viņa nelikās to manām. Ak, ko nu, tas viņu nemulsināja. Viņu būtu mulsinājis tas, ja ne­viens uz viņu nebūtu skatījies.

Viņa pasniedza savam šefam vizītkarti un iečukstēja viņam kaut ko ausī. Kauns nopētīja karti un sarauca pieri. "Skarfaro?" viņš atčukstēja pretī. "Nē, nepazīstu. Un ko viņš grib?"

Viņa atkal kaut ko pačukstēja.

"Okay," viņš pamāja. "Sakiet viņam, ka es tūliņ nākšu."

Viņa atkal izgāja, atstādama aiz sevis parfīma dvesmu, kas smaržoja pēc elegantām jahtām un dārgām briljanta kaklarotām. Eizenharts do­māja, ka bija redzējis trīs sekretāres, ko Kauns bija atvedis sev līdzi un kuras visu diennakti maiņās strādāja viņa birojā vienā no dzīvojamiem vagoniem, — droši vien šefa birojs viņām bija daļa no viņu pasaules. Apmetušās gan viņas bija viesnīcā, kas neatradās sevišķi tālu, katrā ziņā ik pēc astoņām stundām viena no viņām atbrauca mazā mašīnā, ar kuru tā, kuru viņa nomainīja, atkal aizbrauca prom.

"Mani kungi," Kauns, kurš pēkšņi atkal bija kļuvis nedzirdēti svarī­gais veikalnieks, teica svarīgā balsī un izslējās, atbilstoši atlieca platos plecus un pieceldamies ar prasmīgu kustību aizpogāja dārgo divrindu pogu žaketi, "turpiniet, lūdzu, diskusiju pagaidām bez manis. Es jums atkal pievienošos, tiklīdz būs iespējams." Viņš mazliet pastiepa un izbī­dīja uz priekšu zodu, kas viņa sejai piešķīra ievērojami agresīvu izteik­smi, vēlreiz pamāja visiem ar galvu un izgāja no apspriežu telpas.

Kādu bridi valdīja klusums, vienīgi gaisa kondicionēšanas iekārta savā nodabā cītīgi dūca un knakšķēja.

"Par vienu no mācekļiem," beidzot, it kā nekas nebūtu bijis, klusē­šanu pārtrauca profesors Vilfords-Smits. "Ja viņš būtu bijis viens no mācekļiem, tad viņš būtu kļuvis arī par apustuli. Tas nozīmē, ka galējā gadījumā viņš kameru būtu varējis aiznest arī līdz Romai."

"Ar priekšnoteikumu, ka viņš nav ieņēmis Jūdas vietu," Gutjērs iestarpināja.

"Vai jūs brīvprātīgi uzņemtos Jūdas lomu?"

"Nē. Protams, ne."

Eizenharts ar pūlēm mēģināja atcerēties, ko viņš zina par apustu­ļiem. Daudz tas nebija. Pēdējās dienās viņš Bībelē bija izlasījis daudz vai­rāk nekā visā savā līdzšinējā dzīvē, kas no reliģijas bija ritējusi visai tālu. Taču tas bija Bībeles izdevums angļu valodā, un jau pēc pirmajiem četriem evaņģēlijiem viņš bija juties kā pēc smagas cīņas. Līdz apustuļu darbiem viņš nemaz nebija ticis.

Šī doma viņam bija prātā ienākusi spontāni. Un tai bija kāda nozīme. Kā tas toreiz bija? Pēc Jēzus nāves — vai pēc debesbraukšanas, kā nu kurš domāja, — Dieva Gars bija nācis pār viņa mācekļiem. Ja viņš pareizi atcerējās, tas bija saistīts ar Vasarsvētkiem. Katrā ziņā mācekļi, kuri, pa­vadot Jēzu viņa dzīves laikā, bija visai neattapīgi un mazdūšīgi, pēkšņi kļuvuši drosmīgi, daiļrunīgi un harismātiska pārliecības spēka pilni, bija devušies pasaulē, lai sludinātu jaunu, dziedinošu mācību. Savāda pārmaiņa, ja tā labi apdomāja. Ja viņš ko tādu būtu ielicis savā romānā, viņa re­daktors manuskripta lapas malā būtu uzvilcis sarkanu jautājuma zīmi un pierakstījis: Nemotivēta uzskatu maiņa!

"Kamera nevar būt nonākusi līdz Romai," prātoja profesors Gutjērs, "jo tas nozīmētu, ka ceļotājs laikā… Vai nu mums viņu nevajadzētu saukt kā citādi? Kā sauc tādu, kurš izsviests citā laikā? Izsviestais laikā? Katrā ziņā tas nozīmētu, ka viņš būtu identisks ar apustuli Pāvilu. Pāvils bija tas, kurš nonāca līdz Romai. Taču Pāvils nekad nebija saticis Jēzu."

"Ko?" brīnījās Eizenharts. "Bet vai tad viņš nav galvenais apustulis? Es šeit domāju, viņš taču bija rakstījis visas tās vēstules, vai ne tā?"

Gutjērs uz viņu paskatījās ar tādu skatienu, it kā viņš tikko būtu pa­sacījis kaut ko neiedomājami muļķīgu. "Jā. Savādi, vai ne?" Taču Bībelē patiešām nav nevienas liecinieka norādes. Pāvila vārds kādreiz bija Sauls, un pirms savas atgriešanās Damaskā viņš bija fanātisks kristiešu vajātājs."

Kaunu pārņēma tāda kā klusa triumfa sajūta, kad viņš redzēja kalsno vīru priestera sutanā vienkārši stāvam putekļos starp dzīvojamiem vago­niem. Vatikāna sūtītais. Pravietis bija gājis pie kalna, un sākumā šis gājiens bija izskatījies pēc neveiksmes. Nu kalns bija atnācis pie pravieša.

Kādu brīdi viņš ar apbrīnu vēroja Vatikāna iespaidīgo zīmogu, kas uz kartes greznojās blakus vārdam Luidži Baptists Skarfaro, Ticības mācī­bas kongregācijas loceklis. Patiešām iespaidīgi. Viņam nebūtu nekas pretī, ja šāds ģerbonis rotātu viņa paša vizītkarti.

"Par ko man tāds gods, ēhm… Kā man jūs godāt?" Kauns jautāja.

"Esmu priesteris," atbildēja viesis ievērojami nevainojamā angļu valodā. "Jūs varat mani uzrunāt: tēvs. Tēvs Skarfaro."

"Ak jā. Nu labi, tēvs — kā varu jums pakalpot?" Kādu bridi viņam bija jārunā nenoteiktas frāzes, viņam bija nepieciešams laiks, lai saņemtos. Par spīti visam, tikšanās bija nākusi neizdevīgā laikā, jo pēdējās stundas bija krietni mazinājušas viņa paļāvību jelkad atrast kameru un tajā video.

Viss bija beidzies. Neko nelīdzēja mēģināt sevi apmānīt. Šis pārgud­rais koledžas puišelis bija visu sabojājis. Vispirms viņš noblēdīja pašu svarīgāko atradumu — ko viņš patiesībā bija domājis, rīkodamies uz savu roku? Vai viņam nekad neviens nebija ieskaidrojis, ko nozīmēja kļūt pieaugušam? Un tad viņš izraisīja šī atraduma bojāeju. Labi sapro­tams, ka viņš tagad slēpās. Taču to viņš nevarēs darīt mūžīgi. Droši vien viņš tupēja kādā kaktā un trīcēja, kamēr pamazām saprata, ko ievārījis. Līdz pat sava mūža beigām viņš vairs neiznāktu no šīs planētas tiesas zālēm. Viņš, Džons Kauns, atraisītu savu juridisko nodaļu koncentrēto karaspēku un uzbruktu viņam ar sūdzībām par zaudējumu atlīdzinā­šanu, kamēr viņam mestos tumšs gar acīm. Bariem viņa advokātu — no kuriem daži bija vieni no labākajiem, niknākajiem, agresīvākajiem advo­kātiem pasaulē —, vīri, kuri par advokātiem bija kļuvuši tāpēc, ka citādi no savas pārliecīgās agresijas varētu atbrīvoties, vien regulāri apkaujot nevainīgos, — vajātu viņu līdz pat pasaules malai. Ak jā, lai vai kā, Džons Kauns no tā vēl gūtu savu peļņu. Iespējams, pavisam mazu, taču tomēr peļņu. Kas zina, varbūt no tā vēl varēja uzbūvēt mītu? Tā sacīt, arheo­loģijas Titāniku?

"Mums," mācītājs ar cieto, kalsno seju teica un ieturēja gandrīz nema­nāmu pauzi, taču pietiekami garu, lai citi varēt u aptvert, ko viņš ar to bija domājis — pāvestu, visu Vatikānu, iespējams, pat pašu Dievu —, "bija pazi­ņots, ka jūs esot atraduši ārkārtēju artefaktu no Jēzus Kristus laika…"

Kauns pamāja. "Tā ir taisnība."

"Mums ar šo lietu nepieciešams iepazīties personīgi. Vai varu to ap­skatīt?"

Aha. Vai te nebija samanāma alkatība? "Hm, atklāti sakot, tēvs, es vēl neesmu gluži pārliecināts, vai jūs patiešām esat tas, par ko jūs man stādījāties priekšā. Šeit rakstīts, jūs esot Ticības mācības kongregācijas loceklis. Izklausās iespaidīgi. Taču es domāju, teikšu godīgi, jūs varētu ari būt konkurējošā uzņēmuma žurnālists. Sutana ir nopirkta, un pasū­tīt vizītkartes iespējams katram. Ari ar Vatikāna zīmogu uz tām."

Priesteris viegli pamāja. Viņš stāvēja mazliet saliecies un šķībs, gandrīz vai mīksts kā mīkla —, taču Kauns netika vaļā no sajūtas, ka viņš izliekas — zem lēnprātības un līdzcietīgas pazemības maskas uzglūnēja tērauda čūska.

"Mister Kaun," priesteris klusā, lēnā balsī viņam skaidroja, "jūsu pos­tenis jums dod iespēju biežāk un dziļāk ieskatīties aiz pasaules politikas kulisēm nekā parastam laikabiedram. Es jums nepateikšu neko jaunu, ja sacīšu, ka Svētais krēsls uztur informācijas dienestu, kura dēļ mūs ap­skauž visas pasaules valstis. Es atrodos šeit tāpēc, ka mūs ir sasniegusi ziņa, saskaņā ar kuru jūs it kā meklējot videoierakstu, kurā kāds ceļotājs laikā esot uzfilmējis Jēzu Kristu un noglabājis nezināmā vietā."

Kaunam bija jāpieliek visas pūles, lai saglabātu vienaldzīgu sejas iz­teiksmi. No kurienes, sasodīts, kādam tas vispār varēja būt zināms? Kāds no viņa ļaudīm būs izpļāpājies. Tā bija lieta, ko nevarēja tā atstāt.

No otras puses — ja viņi par to jau bija pārliecināti bez viņa palīdzī­bas, pamatā tas viņam varēja būt tikai pa prātam.

"Man jāatzīst, jūs esat labi informēts."

"Vai jums tā jau ir?"

"Es pamatojos uz to, ka mēs to dabūsim šīs nedēļas laikā." Tas iz­klausījās labi, Kauns novērtēja. Tas izstaroja mierīgu paļāvību, un otrs to varēja saprast tā, it kā viņiem jau būtu zināms, kur kamera paslēpta.

"Ko jūs esat nolēmuši darīt ar ierakstu, kad to dabūsiet?"

"Esmu nolēmis darīt to, ko no manis sagaida manas sabiedrības ak­cionāri, ka es tā rīkošos: iegūt maksimālu peļņu."

Ēna pārslīdēja pār Skarfaro seju. "Vai es varu jūs pierunāt videoierakstu un kameru nodot baznīcai?"

"Par jūsu prasmi pierunāt man nekas nav zināms."

"Kamera nepieder jums, mister Kaun," paskaidroja priesteris no Ro­mas. "Ari tad, ja jūs to atrastu, tā nekādā gadījumā nebūtu domāta jums. Un ko gan jūs ar to lai darītu, ja neskaita vēlēšanos tās tīro sensācijas vērtību izmantot savos nolūkos? Labākajā gadījumā jūsu rīcībā nonāks videoieraksts, kurā kāds vīrs runā aramiešu valodā, un jūs pat nezinā­siet, vai skatāties Kalna sprediķi vai Bar Kohbas aicinājumu uz sacelša­nos pret iekarotājiem. Ja pieņem, ka šis video pastāv, un ja pieņem, ka jūs to atrodat, tās dabiskais pārvaldītājs ir Svētā Romas baznīca. Mēs esam organizācija, ko iedibinājis pats Jēzus, lai tā sludinātu viņa vārdu. Neviens cits kā vien tikai mēs nebūtu kompetents pārbaudīt videoierak­sta patiesumu vai izlemt tā korektu pielietojumu."

Kauns tik tikko spēja aptvert, kas notiek. Šis vīrs ticēja viņam, un viņš gribēja dabūt kameru. Ja viņam bija kaut neliela ietekme baznīcā, tad šis bija sākums sarunām, kas bija daudzkārt interesantākas nekā pati kameras meklēšana.

Savaldīties. Tagad pats galvenais bija savaldīties.

Smaids, tāds kā šķelmīgs, tāds kā nosodošs. "Jūs to pateicāt ļoti šar­manti, tēvs — tīrā sensācijas vērtība. Patiešām ļoti šarmanti. Taču cs domāju, ka jūs zināt tikpat labi kā es, par ko mēs te patiesībā runājam. Mēs patiešām runājam par sensāciju. Vēl būdams jauns puisis, es reiz iepazinos ar vīru, kurš septiņdesmito gadu vidū bītliem bija piedāvājis piecsimt miljonu dolāru par vienu vienīgu koncertu, kuru viņš gribēja pārraidīt visā pasaulē. Piecsimt miljonu — un viņš būtu veicis ļoti izde­vīgu darījumu. Esmu pārliecināts, ka tic laiki, kad bītli bija populārāki par Jēzu Kristu, jau sen ir garām." Sekoja nopūta, kas nāca no viņa dvē­seles visdziļākajām dzīlēm. "Taču, no otras puses, es nevaru jūsu argu­mentus pilnīgi neņemt vērā. Jā, jums taisnība, video pienāktos baznīcai. Man vajadzētu pastāvēt uz to, ka es, ņemot vērā jau sasniegtos un ne jau neievērojamos panākumus, saņemu vismaz nelielu, gandrīz vai sim­bolisku kompensāciju."

"Pats par sevi saprotams," Skarfāro piekrita. "Par kādu summu jūs esat domājis?"

"Ļaujiet man teikt tā," Kauns atbildēja, "kopš neveiksmīgā mēģinā­juma atkal apvienot bītlus nu jau būs apritējuši trīsdesmit gadi. Šodien par reklāmām, par ievērojamu sporta notikumu pārraidīšanas licen­cēm un tamlīdzīgi tiek maksātas summas, kādas toreiz pat bija grūti iedomāties. Viena vienīga veiksmīga Holivudas filma pirmajā nedēļā dod vairāk ienākumu nekā visas gadsimta pirmās puses filmas kopā. Un nu ierodaties jūs un gribat iegūt savā īpašumā filmu, kas rāda Jēzu Kristu…" Viņš noraidoši pamāja ar roku. "Taču jūs to dabūsiet. Jūs dabūsiet visu. Es nodošu jūsu rīcībā absolūti labi saglabājušos ceļotāja laikā skeletu, ko radioloģiskā izmeklēšana lēš kā divtūkstoš gadu vecu, taču tam ir nevainojami moderni zobu kroņi un pēc astoņdesmito gadu medicīnas standartiem ārstēts kaulu lūzums. Skelets vien jau ir zinātniska sensā­cija — taču jūs turklāt vēl dabūsiet lietošanas pamācību SONTvideoka­merai, kura tirgū nonāks tikai pēc trim gadiem. Ari šīs pamācības papīrs, kā to apliecināja divi neatkarīgi institūti, ir noteikts kā divtūkstoš gadu "vecs. Un turklāt," viņš pacēla gaisā aploksni ar atlikušajiem fotoattēliem, "es jums parādīšu vēstuli, kuru rakstījis ceļotājs laikā."

Priestera acīs bija parādījies dīvains mirdzums. "Vēstule?" viņš atjautāja.

"Vēstule." Kauns laipni pamāja. "Un viss, ko es par to vēlos," viņš rāmi piebilda, "ir desmit miljardi dolāru."

Eizcnharts, kurš caur slīpajām pienstikla plāksnītēm savā tualetē bija sekojis abu vīriešu sarunai, sarāvās, kad Kauns nosauca summu. Visā nopietnībā ņemt mutē šādu skaitli! Viņam izspiedās sviedri, un ne jau tikai tāpēc, ka tualete bija vienīgā telpa viņa dzīvojamā vagonā, kas ne­bija pieslēgta gaisa kondicionēšanas sistēmai un tāpēc dienas gaitā sasila kā inkubators.

Priesteris uz šādu prasību reaģēja ar neapvaldītām dusmām. Eižen harts caur plāksnēm abus uzmanīgi vēroja un redzēja priesteri nikni žestikulējam, pārmetot Kaunam rupju vēlēšanos iegūt maksimālu peļņu no atraduma, kas nepieder viņam.

"Es jums vienkārši izteicu piedāvājumu, tēvs. Un ar jums es domāju katoļu baznīcu. Jūs varat to pieņemt, un tad jūs saņemsiet visu, kas man pašreiz ir, un varat atrakt video vai arī atstāt to tur, kur tas ir patlaban. Kā jūs vēlaties. Vai arī jūs to nepieņemat — tad jums būs jāpaciešas, kamēr video būs manā rīcībā, kamēr būs beigusies visa sagatavošanas kampaņa, kamēr es būšu vienojies ar visiem ieinteresētajiem televīzijas koncerniem par pirmizrādes tiesību noteikumiem, kamēr būs rezervē­tas visas reklāmu vietas un būs zināmi visi sponsori. Un ļaut sevi pārsteigt ar to, kas būs redzams uz ekrāna. Kā jūs vēlaties. Tā ir jūsu izvēle."

"Desmit miljardi dolāru ir absolūti nepieņemama summa par vienu video."

"Tā ir visai prāva summa, jā. Taču jūs nedrīkstat aizmirst, ka es jums pārdodu krietni vien vairāk nekā tikai video. Es jums pārdodu arī kon­troli pār tā saturu. Es jums pārdodu savu klusēšanu, ka šāds video vis­pār pastāv, ja tajā būs redzams kas tāds, kas nav savienojams ar baznīcas dogmām. Un ar šo klusēšanu es jums vienlaikus pārdodu, izteikšos ne­saudzīgi, savu žurnālista integritāti. Un to, man ļoti žēl, nevar dabūt par sviestmaizi."

Iepriekš diskusijas laikā apspriežu telpā bija kāds punkts, pie kura Eizenharts garīgi bija izstājies. It kā viņa iekšienē kāds būtu ievietojis sviru. Profesors Vilfords-Smits bija atvēris lielo Bībeli, lai evaņģēlijos atrastu visus norādījumus par Jēzus mācekļiem cerībā uzdurties kādai liecībai, ka viens no viņiem patiešām varētu būt bijis ceļotājs laikā un, ja tā varētu būt, tad kurš. Un viņš tur bija sēdējis un sev jautājis: Ko, saso­dīts, es šeit patiesībā daru ?

Visa šī gudrošana, šī iešana Scrloka Holmsa pēdās, ko tā līdz šim bija devusi? Galīgi neko.

Kad tika atrasta lietošanas pamācība, Kauns un Vilfords-Smits bija izdarījuši loģiskus, pārliecinošus secinājumus. Nu vēstule gandrīz visus no tiem noraidīja. Nu iznāk, ka drīzumā nav sagaidāma ceļojuma laikā atklāšana, ne arī bijis kāds rūpīgi izdomāts plāns. Uz aplamu pieņēmumu pamata viņi bija nonākuši pie pāris pareiziem secinājumiem, taču tā bija tikai sagadīšanās.

"Jums nebūs ienācis prātā, ka ar visu, kas man ir zināms, cs varu vēr­sties pie Izraēlas iestādēm," priesteris piedraudēja. "Tās jūsu aktivitātes apturēs, un mums tas nemaksās ne centa. Jo tas, ko jūs mēģināt darīt, nav nekas cits kā arheoloģisko atradumu izvešana aiz robežām."

Kauns nelikās iespaidots. "Pirmkārt, aiz robežām mēs neko neesam izveduši. Otrkārt, lai video pārraidītu televīzijā, to nemaz nav nepieciešams izvest; manā rīcībā ir pārvietojamas raidstacijas, kas būtu šeit jau dažu stundu laikā." Viņa balss kļuva klusāka, draudošāka. "Treškārt, es varu iedomāties visu ko, taču nc to, ka jūs patiešām vēlaties, lai pār Jēzus video kontroles tiesības būtu Izraēlas valstij."

Viņam bija nepieciešams iziet. Viņš bija kaut ko nomurminājis par vajadzību aiziet uz tualeti, bija izgājis ārā, rūpīgi aizbīdījis aiz sevis dur­vis starp apspriežu telpu un virtuvi un devies uz savu guļamistabu. Tur viņš bija pamanījis, ka blakus dzīvojamam vagonam kāds stāv, un tā viņš tomēr bija iegājis tualetē, pavisam klusi, lai paklausītos.

Tātad Kaunam patiešām bija svarīga vienīgi nauda. Un tas, ko viņš patlaban darīja, bija tīrā krāpšana. Pēc tā, kas šonakt bija noticis, viņš acīm­redzot bija atmetis jebkādu cerību reiz atrast kameru ar videoierakstu. Nu viņš gribēja pārdot baznīcai tos pāris kaulus un papīra skrandas cerībā, ka tā dos priekšroku tam, lai izdzēstu visa notikušā pēdas. Un tādējādi neviens nekad nepamanīs, ka patiesībā no kameras nebūs bijis ne miņas.

Un to nekad neatrastu. Viņam sareiba galva. Vai tas nebija tas pats, ko viņš vēl pirms pāris dienām bija sludinājis? Lai arī kas notiktu, jūs šo video nerādīsiet televīzijā, pirms ceļotājs laikā nebūs devies ceļā. Eizenhartu pēkšņi pārņēma sajūta, it kā viņš stāvētu pats sev blakus, lidinātos pats sev virs galvas, noraudzītos pats uz sevi kā uz figūru lielā, kom­pleksā spēlē, gluži tāpat kā viņš vēroja figūras savās diagrammās, kad plānoja jaunu romānu un visu vajadzēja saskaņot. Arī dzīve, šķiet, bija kā tāds romāns, un viņš nupat varēja noskatīties, kā viss saistījās kopā, kā viss saderējās.

"Varbūt mums sarunu vajadzētu turpināt kādā citā vietā," Vatikāna pil nvarotais ierosināja.

"Ar lielāko prieku," Eizenharts dzirdēja Kaun Enterprises valdes priekšsēdētāju sakām. "Iesim uz manu biroju. Tur es jums uzrakstīšu konta numuru Šveices bankā."

Viņš dzirdēja, kā attālinās soļi, un palika apjucis stāvam.

"Amerikas bibliotēkā tu neko par tuneli neatradīsi, tici man," teica Ješua, turēdams roku uz durvju roktura. "Nāc labāk ar mums."

Viņi stāvēja tieši Ebreju universitātes bibliotēkas ēkas priekšā, un tā bija ļoti neizdevīga, šaura vieta; katra otrā automašīna, kas brauca viņiem garām, nosodoši taurēja.

"Nebūšana," Stefeņs atteica. "Tā ir laika iznickošana, ja pat nezina ebreju valodas alfabētu. Nē, darīsim, kā bijām norunājuši. Jūs meklēsiet šeit visus materiālus, kādus vien varat atrast, bet es paskatīšos American l,ibrary. Man tāpat vēl šis tas ir nokārtojams. Piecos es jums atkal at­braukšu pakaļ." Viņš paņēma mobilo telefonu, kas bija pievienots lādē­tajam, un pārbaudīja bateriju līmeni. "Ja gadās kas īpašs, zvaniet man. ! .s atstāšu telefonu ieslēgtu."

"Bibliotēkā? Par to tev neviens paldies neteiks," JeŠua teica.

"To var noregulēt gandrīz uz klusumu. Ja kāds zvanīs, tad atskanēs tikai tikšķi. Bibliotēka ir vienīgā vieta, kur vispār ir iespējams to dzirdēt. Neraizējies."

Judīte atvēra durvis un izkāpa no mašīnas. "Vai tas var būt, ka tev jā­steidzas? Tu izskaties visai nevaļīgs."

Stefens ieskatījās viņas tumšajās, neizdibināmajās acīs.

"Vai to var manīt? Rīt pēcpusdienā ap šo pašu laiku es jau gribētu nirt cauri tunelim."

Automašīna, kas stāvēja ielas malā pretī daudzdzīvokļu mājai, tur bija apstājusies jau pašā rīta agrumā. Kopš tā laika abi vīrieši, kas tajā atra­dās, bija pacietīgi izturējuši nekustīgo sēdēšanu un paturējuši acis ieejas durvis, pie kurām bija redzama vesela rinda pastkastīšu un zvana pogu. Tur bija arī pastkastīte un zvans, pie kura bija plāksnīte ar vārdu ļcirta Menezs, un tas bija iemesls, kāpēc abi vīri sēdēja mašīnā.

Tā bija ļoti dzīva iela. Neviens viņus neievēroja. Uz viņu mašīnas slēgdēļa bija uzlīmētas trīs nelielas fotogrāfijas, kurās bija redzamas divu jaunu vīriešu un jaunas sievietes sejas. Laiku pa laikam viens no viņiem paskatījās pulkstenī; pēdējā laikā arvien biežāk.

Beidzot viņiem aiz muguras apstājās kāda automašīna, kurā arī sē­dēja divi vīrieši. Abi vīrieši priekšējā automašīnā pagriezās. Tās bija sejas, kuras viņi bija gaidījuši. Jautājoši skatieni. Viņi parādīja jaunpienācējiem vienkāršu zīmi, paceltu roku, kuras īkšķis un rādītājpirksts veidoja burtu O vai arī nulli. Nekas nenotiek, tas nozīmēja. Neviens no tiem, uz kuru fotogrāfijām viņi nu jau gandrīz desmit stundas bija skatījušies, nebija parādījies.

Viens no abiem vīriešiem aizmugurējā mašīnā pamāja, un vīrieši priek­šējā mašīnā atkal apsēdās, piestartēja motoru un, izmantojuši radušos izdevību iekārtoties satiksmes straumē, aizbrauca. Otra mašīna paripoja mazliet uz priekšu un apstājās tieši tajā pašā vietā, kur bija stāvējusi pirmā.

"Un tagad tikai uz pilsētu kaut ko ieēst!" viens vīrietis uzsauca otra­jam. "Es beidzos vai nost no izsalkuma."

Eizcnharts aizvēra aiz sevis tualetes durvis, ar smaguma sajūtu ķermenī atspiedās pret tām un blenza pretējā sienā. Pagāja labs brīdis, pirms viņš aptvēra, ka ir bez padoma. Pilnīgi bez padoma. Ko viņam tagad iesākt? Viņam nebija ne mazākās nojausmas. Vai vispār bija iespējams ko darīt lietas labā? Un tomēr, kā izskatījās, nākotne bija skaidra. Tā bija negro­zāma, ierakstīta lielajā Dieva grāmatā. Kismet. Fatālistiem bijusi taisnība.

Viņš vēlējās, kaut viņam pašam būtu bijis kaut kas no tās enerģijas un izdomas bagātības, ar kādu viņš mēdza apveltīt savu romānu galvenos varoņus. Tad vismaz viņa taisnā zarna nebūtu sākusi pati sieties mezglā.

Viņš devās atpakaļ uz virtuvi. Cauri bīdāmajām durvīm viņš dzirdēja savā starpā diskutējam profesorus, vairākas reizes skanēja vārds apus­tulis. Fizenharts palika stāvam, roku uz durvju roktura uzlicis. Nē, viņš tagad nevarēja iet atpakaļ šajā telpā. Viņš nevarēja izlikties, it kā nekas nebūtu bijis. Nē.

Viņš devās uz savu guļamistabu, atkrita gultā un sakrustoja rokas priekšā sejai. Neko nedzirdēt, neko neredzēt. Visu izslēgt. Taču tad viņš rokas atkal noņēma un skatījās griestos.

Bija vēl kaut kas. Kaut kas viņam abu vīriešu sarunā bija licies uzkrī­tošs. Bija kāds teikums, kas viņā kaut ko uzjundīja, — vai tās bija atmi ņas vai domu pavediens, kaut kas tāds, kas sabangoja viņa zemapziņu. Viņš atbalstījās uz elkoņiem un skatījās uz nelielo rakstāmgaldu, uz kura šobrīd gulēja gandrīz visas grāmatas, kādas vien viņš bija atradis skapī.

Lidija sacītu, ka tas ir viņam raksturīgi. Visām viņa guļamtelpām pie­mita tendence ātri vien pārvērsties par bibliotēku.

Kā tas īsti bija? Džons Kauns skaļā balsī bija nolasījis to, kas bija rakstīts uz Romas kalsnā viesa vizītkartes. Viņš to bija dēvējis par tēvu Skarfaro. Kaut kādas kongregācijas loceklis… Hmm. Eizenharts piecē­lās, pārcilāja dažas grāmatas un atrada meklēto. Grāmata par Romas katoļu baznīcu un Vatikānu. Viņš pārlapoja satura rādītāju, atšķīra vaja­dzīgo lappusi. Pavisam bija deviņas kongregācijas, augstākie pārvaldes orgāni ar likumdevēja un tiesas pilnvarām visās baznīcas jomās. Eizen­harts sarauca pieri. Mācība par varas sadali, baznīcai, šķiet, bija pagājusi garām bez pēdām. Viņš lasīja tālāk. Ticības mācības kongregācija bija iztirzāta pirmā.

Savos romānos Eizenharts bieži vien bija aprakstījis, kā cilvēki ārkār­tīgu izbaiļu brīžos domā, ka viņu dzīslās sastingst asinis. Nu viņš pirmo reizi šo sajūtu piedzīvoja pats uz savas ādas. Ja šinī acumirklī viņam uz plcca roku uzliktu skelets un paskatītos uz viņu ar tukšiem acu dobu­miem, viņš nebūtu spējis izbīties vēl vairāk.

Ticības mācības kongregācija, tur bija lasāms, ir ļoti sena organizā­cija. To dibinājis pāvests Gregors IX tūkstoš divi simti trīsdesmit pir­majā gadā, tātad gandrīz pirms astoņiem simtiem gadu — taču ne ar nosaukumu, kāds tai bija šodien. Līdz pat tūkstoš deviņi simti astotajam gadam šo organizāciju sauca citādi, tai bija nosaukums, kas gadsimtiem ilgi bija saistījies ar izbailēm un šausmām, ar uguni, spīdzināšanu, asins straumēm, ar tumšajiem viduslaikiem. Viņam nebija ne jausmas, ka šī organizācija vēl arvien eksistē.

Ticības mācības kongregācija bija šolaiku nosaukums Svētajai inkvi­zīcijai.