Jēzus video

30

TEMPLIS, HĒRODA. 15. vai 18. valdīšanas gadā Hērods Lielais sāka jauna t. celtniecību, kas ebreju historiogrāfijā tiek saukts par Otro t. Celtniecības sākuma gads bija aptuveni 20. g. pirms Kr., darbi ilga vairāk nekā 46gadus. 70. g. pēc Kr., neilgi pēc tā pa­beigšanas, laikā, kad Jeruzalemi iekaroja romieši (pirmās ebreju sacelšanās apspiešana), t. tika sagrauts.

Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons

"Džesika Džonsa," Stcfcns stāstīja kā tērzēdams, "ir labā dvēsele, visu redzošā acs, sirds un smadzenes. Viņas tēvs bija Mārtiņa Lutera Kinga tuvs draugs, un viņas brālis ir pirmais melnādainais pilsētas galva dienvidu valstīs, kur vēl pirms trīsdesmit gadiem baltais nebūtu sēdējis blakus melnādainajam uz parka soliņa. Džesika Džonsa ir vienīgā štata darbiniece Explorer's Society— un pēc viņas var regulēt pulksteni."

Viņi visi trīs sēdēja uz divguļamās gultas Jcšua un Stefena istabā un skatījās uz sienas pulksteni, kura rādītāji šajā brīdī nostājās uz ceturksni pirms pieciem.

"Ņujorkā šobrīd ir ceturksnis pirms desmitiem no rīta," Stcfcns turpināja. "Šajā brīdī Džesika Džonsa dodas iekšā Society ēkā, kas ir sasniegusi godājamu vecumu un atrodas Upper Westside rajonā, Septiņ­desmit piektās avēnijas tuvumā, un no kuras telpām, apšūtām ar sarkan­koku, paveras pasakains skats pāri Hudzonas upei. Viņa tieši šobrīd ir atslēgusi monumentālo centrālo portālu un ņem no pastkastītes pastu. Tad viņa dodas uz liftu, par kuru leģenda apgalvo, ka tas esot pirmā drosmes pārbaude visiem, kuri vēlas kļūt par sabiedrības biedriem. Un ir jāredz-šis lifts, lai rastu priekšstatu par to, cik nolaists vispār var izskatīties lifts. Patiess izaicinājums īstiem piedzīvojumu meklētājiem. Mis Džonsa ļaujas šim izaicinājumam ik ritu."

Viņa priekšā atradās piezīmju klade un pildspalva, un vesela grēda fotokopiju, kuras sev līdzi bija atnesis Ješua. Bija izklāta arī karte, kurā visai detalizētā mērogā bija attēlots Tempļa kalns un vecpilsēta ap to; dzeltenā krāsā bija iezīmēts tunelis, kura virzienu savā zinātniskajā darbā pirms daudziem gadiem bija postulējis Judītes un Ješua tēvs, un ar sar­kanu krāsu bija iezīmēts tunelis, kādu to bija uzrādījis sonārtomogrāfs. No vietas, kas atradās aptuveni piecdesmit metrus uz dienvidiem no tempļa mūra, abas līnijas aizstiepās tālāk precīzi vienādi.

Pulksteņa rādītāji sasniedza nākamo iedaļu.

"Bez desmit minūtēm desmit," Stefens turpināja savu attēlojumu. "Mis Džonsa atslēdz biroja durvis, ieliek pastu sūtījumu grozā un ieslēdz datoru. Tad viņa paņem lielu lejkannu ar nostādinātu ūdeni un ar to rokā iet pa visām telpām, lai aplietu puķes, pirmkārt jau eksotiskos augus kluba telpās, jo tie prasa īpaši uzmanīgu kopšanu. Ikvienu augu no eks­pedīcijas atvedis kāds šīs sabiedrības loceklis, daži augi ir ārkārtīgi vēr­tīgi. Viens no mis Džonsas īpašajiem talantiem ir augu lološana un kopšana, jo viņai ir zaļie īkšķīsi. Viņas uzraudzībā līdz šim nav iznīcis vēl neviens augs."

Viņš abiem neko nebija stāstījis par tikšanos ar Eizcnhartu. Viņš ne­varēja pateikt, kāpēc. Acīmredzot tāpēc, ka viņš pats vēl nebija ticis skaid­rībā, kur šo notikumu ierindot.

Viņi vēroja dzeltenās un sarkanās līnijas. Ar sarkano krāsu iezīmētais īstais tunelis divas reizes pēc kārtas ar relatīvi asu līkumu nogriezās un turpinājās gar mūra iekšpusi rietumos tālāk uz. ziemeļiem. Ar dzelteno krāsu iezīmētais tunelis patiesībā nebija nekas cits kā vien pagarinājums Šahtas sākuma posmam, un šī līnija būtu vedusi tieši uz cisternu, kas atradās Tempļa kalna dienvidu puses vidusdaļā.

Pulksteņa rādītāji kustējās uz priekšu tā, it kā tie slīdētu cauri sīrupam. Judīte nosodoši rauca pieri par to, ka viņš dažu minūšu dēļ tā izlikās, taču Stefens labi zināja, ka gadījumā, ja viņš piezvanīs kaut vai tikai vienu minūti pirms desmitiem, viņam būs jārunā ar automātisko atbildētāju.

Beidzot pulkstenis rādīja pieci. No ārpuses atskanēja gonga skaņa, kaut kur bija ieslēgts radio. Desmit no rīta Amerikas austrumkrastā. Stcfens paņēma savu mobilo telefonu.

"Pulkstenis rāda desmit. Mis Džonsa nupat ir apsēdusies pie sava rak­stāmgalda un izslēgusi automātisko atbildētāju. Šajā brīdī viņa ieskatās lielajā, ādas vākos iesietajā plānotājā, un pēc tam viņa ķersies pie pasta pārskatīšanas." Viņš sameklēja Explorer's Society telefona numuru kata­logā un ieklausījās signālā.

Mis Džonsa atsaucās pēc otrā signāla, un veids, kā viņa to darīja, bija perfekts kā arvien: "Labdien, šeit runā Explorer Society Ņujorkā. Jūs ru­nājat ar Džesiku Džonsu."

Stcfens nosauca savu vārdu, un viņa uzreiz atcerējās, ka viņš patlaban atrodas Izraēlā. Ko viņa varot viņa labā darīt, Džesika painteresējās.

"Mis Džonsa, es vēlētos jūs lūgt ieskatīties kartotēkā," Stcfcns viņai sacīja. Kartotēka, saprotams, bija neizmērojami liela datu bāze datorā. "Es meklēju kādu, kurš kaut ko saprot no niršanas alās."

Raiens bija aizsūtījis Eliju un Vilāru prom. Viņi bija pabeiguši pārmek­lēšanu un nebija vairs atraduši neko ievērības cienīgu. Nu viņš viens pats sēdēja automašīnā pretī nama ieejas durvīm, dienasgrāmatu nolicis sev blakus, un turēja rokā piezīmes, ko bija sagatavojis pēc Elijas tul­kojuma.

Viņa aizdomas bija apstiprinājušās. Stcfcns Fokss un viņa draudzene jau piektdienas vakarā bija sākuši atšifrēt vēstuli. Pirmajā vakarā viņiem bija izdevies padarīt salasāmu teikuma fragmentu, kad laboratorijā bija izdegusi vienīgā ultravioleto staru spuldze. Nākamajā dienā, sestdienas priekšpusdienā, kādā lielā elektropreču veikalā, kas piederēja kristie­šiem — līdz ar to veikals nebija pakļauts sabata noteikumiem —, Jcšua bija iegādājies jaunu spuldzi un viens pats turpinājis pētījumus. Viņam bija izdevies teikumu atšifrēt un veikt mēģinājumu ar otro lapu, taču sākumā viņam neveicās: pretēji pirmajai lapai rokraksts vēstules otrajā lapā neuzsūca fluorescējošo marķēšanas šķīdumu. Tad viņam ienāca prātā doma vispirms apstrādāt papīru ar ķimikālijām, kuras varētu šķīdināt polietilēnu, kas, iespējams, bija iesūcies no maisiņa, un vismaz atsevišķās vietās viņa pūles bija atmaksājušās. Turpat vai pirmā atšifrētā rokraksta vieta viņam bija atklājusi kameras slēptuvi.

Raiens skatījās uz neizteiksmīgā īres nama kailajām sienām. Logu rūtīs spoguļojās rietošā pēcpusdienas saule. Vai Elija bija teicis patie­sību? Tulkojot šis izraēlis bija uz viņu vairākkārt jautājoši paskatījies, tā, it kā viņš gaidītu, ka Raiens viņam paskaidros, par ko šeit patiesībā ir runa un kāpēc šis ieraksts dienasgrāmatā ir tik nozīmīgs. Protams, šos skatie­nus Raiens bija ignorējis. Lai viņš domā, ko grib.

Ja Elija bija iztulkojis korekti, tad kameras atrašanās vietu Ješua die­nasgrāmatā nebija minējis. Viņš sīki bija aprakstījis izbīli, kā mēģinājis tikt skaidrībā, vai drīkstētu pieļaut, ka par to uzzina Stefens. Vienīgais, jāsaka gan, vairāk nekā nepārprotamais norādījums bija vieta, kur viņš bija rakstījis: Stefens vienmēr panāk to, ko vēlas. Es varētu no viņa sagaidīt pat to, ka viņš liktu izkalt caurumu Raudu mūrī.

Džons D. Hardings — tā sauca vīru, Havaju salās dzimušu amerikāni ap gadiem četrdesmit, kurš bija profesionālis niršanā alās. Visā pasaulē viņš bija pieprasīts nirējs pie kuģu vrakiem un zemūdens alās, niršanas skolotājs un konsultants sarežģītos dziļūdens darbos. Stefens neskaidri atcerējās, ka reiz viņu bija saticis kluba ēkā Ņujorkā, taču tas bija kādos lielos svētkos, un viņam bija palicis atmiņā liels, lācim līdzīgs vīrs ar pelnu pelēku vikingu bārdu un spēcīgākajām rokām, kādas vien viņš vispār cilvēkam bija redzējis. Patlaban Hārdings uzturējās Meksikā, un Stefens viņam bija piezvanījis brokastu laikā. Fonā bija dzirdams balsu jūklis, acīmredzot tur bija sanākusi kopā visai liela grupa pacilāti no­skaņotu ļaužu, un troksnis, kas varēja būt vienīgi jūras bangas. Stefens, cik īsi vien varēja, izklāstīja viņam savu nodomu.

"Eja zem ūdens, hmm? Cik plata?" norūca nirējs.

"Apmēram metru."

"Vai tev ir zināms, vai tā kādā vietā nav iebrukuši vai nesašaurinās?"

"Nē, to es nezinu."

Savienojuma otrā galā bija dzirdamas čāpstinošas skaņas, kas izklausījās, it kā Hārdings mēģinātu atbrīvot zobu starpas no ēdiena paliekām. "Vai esi jau kādreiz niris? Es domāju, ar skābekļa balonu?"

"Jā," Stefens atbildēja. "Vienreiz, pie Lielā Barjerrifa. Tic bija niršanas kursi."

"Nu labi. Klausies. Kritiskie punkti, kad tu kaut kur dodies iekšā, ir skābekļa balona un finimetra šļūtenes. Tev vajadzētu ņemt, ja vien iespē­jams, kompaktu aparātu, kam baloni ir novietoti uz leju un ventiļi atrodas apakšā. Uzmani, lai visi šļūteņu savienojumi piegulētu pie nesējsiksnām. Būtu vajadzīga arī pilna sejas maska; neļaujies sev iesmērēt sliktu masku. Es vienmēr izvēlos Divator, taču ir vēl arī citas, kas ir okay."

Stefens cītīgi pierakstīja. Vienlaikus viņš nevarēja tikt vaļā no nereali­tātes sajūtas. Vai viņš patiešām jau rīt laidīsies iekšā šajā šahtā, lai lejpus vecpilsētas dotos pusjūdzi uz priekšu cauri ejai, kas pilna ar ūdeni?

"Mainīt elpošanas sistēmu, saprotams, nebūs iespējams, un gaisa pievadcaurule tev arī nav vajadzīga. Taču vadības saite, kas ir pietiekami gara — labāk pat, lai tā ir mazliet garāka, — vismaz sešu milimetru virve luminiscējošā krāsā, vēl labāk desmit milimetru virve, kādas lieto alpīnisti."

"Piecsimt metriem man būs vajadzīgs pamatīgs trumulis, ne?"

"Jā, protams. Galvenais, tev nepieciešams kāds ārpusē, kurš virvi ne­pārtraukti tur viegli pievilktu, lai viņš varētu sajust tavus signālus. Okay, kas vēl?" Hārdings pārdomāja. "Detektori. Vai tas priekšmets, kuru tu meklē, ir no metāla?"

"Jā." Kamerai, ja arī tā bija plastmasas iepakojumā, noteikti bija arī metāla daļas.

Tad viņam ienāca prātā, ka viņam būtu vajadzīgs kāds futrālis, lai kameru nebojātu varētu nogādāt cauri šaurajai, ar ūdeni piepildītajai ejai. Viņš noklausījās Hārdinga padomus un pierakstīja: plastikāta maiss, ūdensnecaurlaidīgs.

"Detektori ir divējādi, vai nu VLF-TR detektori, vai arī pulsa induk­cijas ierīces. VLF domāts ļoti zemām frekvencēm, bet TR — raidīšanai un uztveršanai, un viss balstās uz to, ka zemas frekvences lauks tiek trau­cēts, ja tajā nokļūst kāds metāla priekšmets. Šo traucējumu var izmērīt, tur tā lieta. Svarīgākais šeit ir spoļu izkārtojums. Ideālajai spolei ir divu 1) burtu forma, un tās plaknes ir novietotas kopā. Pulsa indukcijas ierī­ces darbojas pēc cita principa; tās ražo īsus līdzstrāvas impulsus, tic uz brīdi rada spēcīgu magnētisko lauku, kas meklētajā priekšmetā izraisa virpuļstrāvu, kas saglabājas ilgāk nekā ierīces impulss un līdz ar to ir izmērāma. PIS piemīt neticams iespiešanās dziļums, līdz pat četriem metriem, ja objekts ir pietiekami liels, taču, pretēji VLF-TR, tas nespēj atšķirt metālus."

"Priekšmets, kuru es meklēju, drīzāk ir neliels. Varbūt simt gramu metāla masas, augstākais. Ko tu man ieteiktu?"

Hārdings iesmējās. "Droši vien tu to nevarēsi izvēlēties, bet gan būsi priecīgs, ja iznomātājs tev vispār tādu ierīci piešķirs. Visās valstīs ap Vidusjūru viņi ir neticami jūtīgi pret ārzemniekiem, kuri pie viņiem grib nirt, lai meklētu dārgumus. Taču, ja tev tomēr būs no kā izvēlē­ties, tad ņem ierīci, ko var no Motion pārslēgt uz Slow Motion.'"

"Ir pierakstīts. Jāsaka gan, tas man neko neizsaka."

"Slow Motion nozīmē, ka ierīce metālu spēj uzrādīt vienīgi tad, ja tā tiek turēts mierā. Motion nozīmē, ka ierīce var uzrādīt metālu vien tādā gadījumā, ja tu to kustini šurpu turpu. Lielu apgabalu pārmeklēšanai Motion ir labāks, taču vēlāk rodas vēlēšanās pēc Slow Motion. Es bieži esmu strādājis ar Silver Turtle, tas ir plaši izplatīts. Patīkami šai ierīcei ir tas, ka to var lietot kā Hipmount."

"Kas, sasodīts, vēl ir HipmountV

"Jostas ierīce. Tā ir bieza organiskā lējuma kārba, kuru tu vari turēt pie jostas."

"Okay, sapratu. Kas vēl? Savā sarakstā esmu ierakstījis: spuldzes, re­zerves baterijas, kompass, neoprēna tērps…"

"Jā, un siltākais, kādu vien vari dabūt."

"Vai man nepieciešamas pleznas?"

"Es noteikti kādas ņemtu līdzi, tikai pie jostas. Tikai pamēģini, vai tu ar svina jostu un ciešiem nirēja apaviem tiksi galā."

"Vienkārši izstaigāt cauri, tu domā."

"Nu jā… Tas viss ir nopietni. Es negribētu tavu vārdu lasīt pie mel­nās sienas." Pie melnās sienas kluba ēkā tika pieliktas piemiņas zīmes ar to kluba biedru vārdiem, kuri bija gājuši bojā ekspedīcijās. "Jā, un kas dosies tev līdzi?"

"Vislabprātāk es, protams, vēlētos, ka tu ātri atlidotu ar reaktīvo lid­mašīnu," Stefens atzinās.

Hārdings klusi iesmējās. "Nē, tas nav iespējams. Mans plānotājs ir pilns līdz nākamajam gadam. Es negribēju, lai tevi pārņem panika, — ja tā patiešām ir cilvēka rokas izcirsta klinšu eja, risks ir niecīgs. Ja tu man būtu teicis, ka tu kā iesācējs tūlīt jau gribi ienirt kuģa vrakā, tad es sa­stāstītu tādus stāstus, ka tev samestos nelabi."

Stefens paskatījās uz Ješua, tad uz Judīti. Abu interese par telefona sarunu pakāpeniski bija sarukusi, jo viņi gandrīz neko no tās nesaprata. Vai no viņiem abiem kāds jau reiz bija niris?

"Taču pagaidi," Hārdingam kaut kas iešāvās prātā. Stefens dzirdēja savienojuma otrā galā šalkoņu un Hārdingu ar kādu runājam. Kādu brīdi varēja dzirdēt tikai šalcam jūru, tad viņš atkal atsaucās. "Es paņēmu savu piezīmju grāmatu, acumirkli… Es tev varu iedot trīs nirēju tele­fona numurus, kuri dzīvo Izraēlā un kurus es labi pazīstu. Labi puiši. Viens dzīvo Haifa, abi pārējie Eilatā. Vai tev ir ar ko pierakstīt?"

"Jā." Stefens pierakstīja telefona numurus. Viens no viņiem bija niršanas skolotājs Eliatā, otram pat piederēja niršanas inventāra noma. Eliata atradās Izraēlas pašā dienvidu punktā, tā bija vienīgā Izraēlas pilsēta pie Sarkanās jūras, un bija daudz tūristu, kuri gribēja tajā nirt.

"Tā, nu man pamazām jābeidz," Hārdings teica. "Es ceru, ka va­rēju tev mazliet līdzēt. Ja vēl ko vēlies zināt, vari zvanīt jebkurā laikā; esmu sasniedzams no rītiem šajā pašā laikā un tad atkal vakaros, ap septiņiem pēc vietējā laika — nav ne jausmas, cik vēls tad ir pie tevis…"

"Pietiekami."

"Okay, kā jau teicu — katrā laikā. Un lai tev veicas."

Eizenharts jau atkal sēdēja apspriežu telpā kopā ar abiem izrakumu darbu vadītājiem un kanādiešu vēsturnieku un juta, kā viņam šīs nebei dzamās debates pamazām sāka krist uz nerviem. Viņš nemaz nepieda­lījās diskusijā, pat nesaprata, par ko pašreiz ir runa, bet gan prātoja, ko

I.ii viņš domā par šīsdienas sarunu ar Stefenu Foksu Amerikāņu biblio­tēkā. Par ko viņi bija vienojušies? Un vai Foksam kaut kas bija zināms vai arī viņš tikai tā izturējās — it kā?

Un, kā jau bieži vien, kaut kad atvērās durvis un ienāca Džons Kauns, ģērbies kā allaž, it kā viņi atrastos konferenču zālē Manhetenā un nevis kempingā vecaines vidū, un, protams, viņam līdzi nāca Raicns, kurš iz­skatījās kā haizivs, kas kļuvusi par cilvēku. Kaunam rokā bija dažas ķeburainā rokrakstā pierakstītas piezīmju lapas, kad viņš pienāca pie galda un visus pēc kārtas nopētīja. Tagad arī Eizenharts saausījās. Pēkšņi gaiss šķita kņudam. Kauns vai dega no grūti apvaldāmas enerģijas, viņa acīs kvēloja pārliecība par uzvaru. Kaut kas bija atgadījies.

Neviens no trim nirējiem nebija sazvanāms. Stcfcns skatījās uz mazo telefonu savā rokā, it kā tas būtu pie tā vainīgs.

"Nāc," aicināja Ješua. "Iesim kaut ko ieēst, un tad tu varēsi mēģināt vēlreiz."

Stefens paskatījās uz viņu un pēkšņi sajuta neizsakāmu nogurumu. Viņš būtu gribējis vienkārši palikt sēžam šeit uz gultas un visu atlikušo dzīvi vairs nekustēties.

"Ejiet vien mierīgi pa priekšu," viņš neskaidri sacīja. "Es neesmu izsalcis, un man vēl ir jāaprunājas ar manu banku. Tas nebūs vis lēti, šis ceļojums cauri tuksnešu galvaspilsētas slapjajai pazemei."

Judīte nevēlējās iet bez viņa. Pēc viņas domām, viņi vēl varēja kādu brīdi pagaidīt un tad iet visi kopā. Jcšua pukojās, ka viņš patiešām esot izsalcis.

"Ejiet vien mierīgi," Stefens pastāvēja pie sava. "Es domāju, ka man nepieciešams mazliet pabūt vienam un padomāt."

Un tā brālis un māsa beidzot aizgāja, Judīte visai negribīgi. "Gadī­jumā, ja tu pārdomāsi," teica Ješua, "mēs būsim mazajā krodziņā tepat pretī, okay>"

"Lai jums labi garšo."

Un tad istabas durvis bija atkal aizvērušās un soļi gaitenī izskanējuši, un Stefens vēl arvien sēdēja uz briesmīgā violeti zaļi raibā gultas pārklāja, pētīja papīrus, kas bija viņam apkārt, un viņam bija tāda sajūta, ka ar katru mirkli viņš kļūst arvien smagāks. Viņš sajuta vēlēšanos visas kartes un kopijas, un piezīmju klades ar vienu rokas vēzienu noslaucīt no gul­tas, lai viņam uz to visu vairs nebūtu jāskatās, taču šis impulss izplēnēja tajā visaptverošajā kūtrumā, kas pār viņu nolaidās tāpat kā krēsla pāri pilsētai.

Banka. Šī doma viņu atkal izbiedēja. Viņam atkal bija jātiek pie naudas, ne tikai zemūdens inventāram, bet arī lai norēķinātos par viesnīcu un ap­maksātu rēķinu restorānā. Viņš atkal paņēma mobilo telefonu un pārska­tīja saglabātos telefona numurus, kamēr atrada meklēto. Hjū Kaningems.

Hjū bija viņa bankas kontaktpersona, spēkpilns ģimenes tēvs ar uz­krītoši daudzām sārtām dzīsliņām sejā, viņš labprāt spēlēja boulingu un neprātīgi mīlēja abas meitas. Viņam jau sen bija iepaticies Stefens Fokss un viņa darījumi, kas bija neparasti cilvēkam tik jaunos gados, un itin bieži viņi kopīgi bija izgudrojuši līgumus, kuri bija bīstami tuvu bankas iekšējo noteikumu robežai, taču pietiekami bieži arī tādus, kas atradās viņpus šīs robežas. Līdz šim viss bija ritējis gludi. Hjū zināja, ka viņš uz Stefenu Foksu var paļauties, un arī Stefens varēja būt drošs par Hjū. Ja vien viņam izdosies viņu sazvanīt, viņš noteikti palīdzēs, tas bija skaidrs. Taču, ja nepaveiksies, tad viņš būs devies ar savu ģimeni mēnesi ilgā at­vaļinājumā.

Neviens neatsaucās nu jau aizdomīgi ilgi. Stefens nopūtās. Lūdzu, tikai ne atvaļinājums. To viņš nedrīkstēja viņam nodarīt.

Beidzot kāds atsaucās. Sievietes balss, kas izklausījās samulsusi un no­sauca bankas vārdu. Stefens stādījās priekšā un jautāja pēc Hjū Kaningcma. Varbūt viņš bija tikai izgājis uz tualeti.

"Ai, mister Foks," sieviete viņu pazina, un nu viņš atpazina ari viņas balsi. Tā bija mis Garitija, Hjū neprecētā kolēģe, kuras uzticību princi­piem viņiem vienmēr nācās ar pūlēm apiet. Izklausījās, ka šī nebija viņas labākā diena. "Baidos, ka šodien jūs nevarēsiet runāt ar Hjū…"

Nu ari tas vēl. "Šodien ne?" Stefens pārjautāja. "Kā to saprast? Kad viņš atkal būs?"

"Ai," viņa teica un tad vēlreiz: "Ai."

"Mis Garitija, man patiešām ir ārkārtīgi nepieciešams runāt ar Hjū. Vai jūs man, lūdzu, nevarētu…"

"Stefcn," viņa nopūtās, un Stefens pēkšņi jutās kā elektrizēts, jo viņa līdz šim vēl nekad viņu nebija nosaukusi vārdā, "patiesībā es to nedrīkstētu stāstīt, bet, tā kā jūs un Hjū kopā tik… es baidos, jūs neva­rēsiet… Hjū šorīt cieta negadījumā."

"Negadījumā?" Stefens apstulbis atkārtoja.

"Jā," viņa aizžņaugtā balsī teica. "Mēs to tikko uzzinājām. Viņš uz­reiz bija… Nabaga bērniņi! Man nepārtraukti jādomā par viņa bērniem."

Stefens blenza uz tapešu rakstiem, zaļiem un violetiem, dzelteniem un baltiem, un šķita, ka raksti mainās, tic izveidoja seju un tad ģeogrā­fisko karti, un tad atkal seju. "Hjū ir miris?"

"Smagais preču vilciens, varat iedomāties! Cik šausmīgi. Mēs visi esam satriekti. Kā katru rītu brauc uz darbu un… Es nemaz nezinu, vai viņa sievai jau ir paziņots, vai tas nav šausmīgi?"

Viņa turpināja runāt, taču viņas vārdi sakusa nesakarīgā augošā un atslābstošā murmināšanā. Hjū Kaningems bija miris? Šorīt — tas nozī­mēja: nupat? Stefens pēkšņi sajuta nelabumu. Bez Hjū nebūtu izdevies viņa pirmais, viņa lielais darījums. Hjū Kaningems kopā ar viņu bija sastādījis bankas izziņu, kas viņa mazo uzņēmumu parādīja iespējami izdevīgā gaismā, lai nebūtu jāsaka nepatiesība, un kas viņa pasūtītājus pamudināja riskēt.

Un nu viņam bija pārbraucis vilciens ar cisternām. Vienkārši tā. Ste­fens dzirdēja sevi runājam, kaut ko sakām balsij klausulē, spēja vēl pa­teikties un atvadīties un tad, it kā mobilais telefons tā izslēgšanas brīdī pēkšņi būtu kļuvis tonnu smags, ļāva tam noslīdēt uz gultas segas.

Tā vienkārši nebija patiesība, ko viņš līdz šim bija pats par sevi do­mājis. To, ka viņš visu līdz šim bija sasniedzis tikai tāpēc, ka bija tik neti­cami gudrs un godkārīgs, un ka viņš visu bija panācis viens pats. Viņam bija palaimējies, ļoti palaimējies, bez laimīga gadījuma neviens neko nevarēja sasniegt, un ari ne bez citu cilvēku palīdzības un atbalsta, un, lai satiktu īstos cilvēkus, atkal nevarēja iztikt bez laimes. Tāds cilvēks bija ari Hjū Kaningems, un par to, ka viņi bija satikušies, bija jāpateicas tam, ka viņa uzvārda sākuma burts bija F. Ja viņa uzvārds sāktos ar burtu, kas alfabētā sekotu aiz K, tad par viņu būtu atbildīga mis Garitija, un tad viņa īpašās vēlmes būtu atdūrušās pret nepārvaramu pretestību.

Vesela attēlu galerija slīdēja viņa gara acu priekšā. Bobs Daniels, skait­ļošanas centra vadītājs Medisonā, kurš viņam bija atļāvis naktīs lietot datorierīces, lai viņš varētu sastādīt programmas no Indijas un pārrak­stīt tās lentēs, kuras viņš ātri vien gatavas varēja aiznest savam klientam, un radās iespaids, ka viņam aiz muguras ir liela un profesionāla komanda. Viņa partneri Indijā, kurus viņš pazina tikai no fotogrāfijām. Vispirms jau Amals Rangarajans, kurš bija uzrakstījis sistēmas pamatfunkcijas un ne vienu reizi vien bija vērsis viņa uzmanību uz kļūdām, kuru dēļ pro­jekts būtu varējis pat izgāzties. Jarnails Singhs, kurš neticamā, rekorda cienīgā ātrumā bija uzrakstījis novērtēšanas programmas, pēc kurām papildus bija radusies nepieciešamība, un pie tam vēl bija taisījis jokus. Tik daudz cilvēku, kuriem viņš bija pateicību parādā.

Hjū vecākajai meitai Betai bija četrpadsmit gadu, kad Stefcns bija ciemojies Kaningemu ģimenē. Pusdienās bija krešu zupa un marinēts jēra cepetis ar kartupeļu klimpām un ceptiem dārzeņiem, un saldajā ēdienā brīnišķīgs augļu krēms, un visu laiku Beta bija kā apburta uz viņu ska­tījusies, jo viņš, kā viņam reiz vēlāk pastāstīja Hjū, bija bijis tikpat vecs kā Grānts, puisis no kādas augstākas klases, par kuru viņa tolaik jūsmoja, un Stcfcnam bija mugurā īsts uzvalks un kaklasaite, un viņš bija izskatī­jies tik nobriedis un pieaudzis. Neilgi pēc tam viņa bija pārstājusi jūsmot par Grantu, ko Hjū ar redzamu atvieglojumu arī Stcfcnam bija paziņo­jis — ar atvieglojumu, kas kļuva saprotams, kad Grānts pēc dažiem ga­diem par narkotiku tirdzniecību tika saņemts ciet tieši no skolas sola.

Kaut kas viņā atteicās tam ticēt. Tam, ka Hjū Kaningems varēja būt miris. Un kas tagad varētu būt viņa kontaktpersona? Iespējams, mis Garitija. Protams, gan jau viņa arī paaugstinātu viņa kredītkaršu limitu, taču tikai pēc tam, kad viņš būs uzlicis nepieciešamos parakstus uz ne­pieciešamajiem formulāriem, un, protams, tie stātos spēkā tikai no nā­kamā mēneša. Nekādā gadījumā viņš to nevarētu nokārtot pa telefonu un nekavējoties. Tātad viņam vajadzētu likt naudu pārsūtīt, un tas vilktos diezgan ilgi, jo bankas vēl arvien rīkojās tā, it kā tas būtu milzīgs pa­kalpojums — pārsūtīt naudu uz kādu citu planētas vietu. Ja runa bija par viņu tirgotājiem un devīžu brokeriem, tad viņi varēja sekundes daļās iransfertēt miljonus, bet, ja runa bija par viņu klientu naudas darījumiem, viņi atstāja iespaidu, it kā naudas nogādāšanai būtu nolīgts kurjers zirga mugurā. Viņš varēja mēģināt tikt pie skaidras naudas ar savu American l's/iress karti, taču ar to labākajā gadījumā pietiktu tikai pārtikai. Niršanas ekipējums turpretī izmaksātu dārgi, te viņš nedrīkstēja lolot nekā­das ilūzijas.

Viņš bija tik tuvu mērķim, un nu vējš mainījās un pūta viņam sejā. Viņš mēģināja iztēloties, kā uzvelk nirēja tērpu, izjust, kā neoprēns cieši un mīksti apņem viņa ķermeni, mēģināja sajust gāzes balonu svaru, maskas spiedienu uz sejas, spējo ūdens aukstumu ienirstot, mēģināja sajust balona skābekļa metālisko garšu. Tas vienmēr bija viņa balsts, ja viņam kļuva grūd ceļā uz mērķi: to iztēloties tik spilgti, cik vien iespē­jams, tā, it kā viņš to jau būtu sasniedzis. Tā nu viņš iztēlē izceļoja cauri šaurajai šahtai, kas nebija daudz platāka par viņa pleciem un bija pusjūdzi gara, un to apgaismoja tikai starmetis pie viņa krūtīm, taču viņa gara acu priekšā attēls izplūda, citas izjūtas viņš nespēja iztēloties — jo vairāk viņš nopūlējās, jo ātrāk tās pagaisa. Viņam bija jātiek galā ar pa­niku, kas viņu palēnām sāka pārņemt. Iespējams, viņu bija izsitusi no slie­dēm ziņa par Hjū nāvi, viņš sev teica. Nekas cits tas nevarēja būt. Viss, ko viņam tagad vajadzēja darīt, bija atslābināties un ļaut visam nogul­snēties, tad jau atkal būs labi. Gan jau kāda izeja atradīsies. Vienmēr atradās kāda izeja. Vismaz līdz šim vienmēr tas tā bija.

Un tad kādā brīdī viņa domas rimās griezties un griezties pa riņķi, vienkārši tāpat. Viņš sēdēja, neko neredzošām acīm skatījās uz priekšu, un laiks gāja. Viņš dzirdēja pilsētas troksni — mašīnas, kas brauca garām, ļaudis, kas sarunājās mēli mežģījošās šīs zemes idiomās, tranzistoruztvērēju, no kura skanēja ilgu pilnas arābu melodijas. Sienu caurulēs trokšņaini skalojās ūdens. Čīkstēja gultas. Oda pēc izplūdes gāzes, pēc ceptas jēra gaļas un pēc atkritumiem, kas trūdēja pārpildītās tvertnēs. Un pie sienas tikšķēja pulkstenis.

Tas bija savādi. Viņš jutās tā, it kā pēdējās dienās būtu cīnījies cauri viesuļvētrai un nu pēkšņi sasniedzis vēja neskarto viduspunktu. Viss viņā bija kļuvis mierīgs un kluss, viss satraukums bija norimis. Viņš vairs ne­varētu pasacīt, cik ilgi bija sēdējis uz gultas vai cik ir pulkstenis, un vai laiks vispār vēl gāja uz priekšu.

Šajā klusumā viņš pēkšņi sevī sadzirdēja klusu balsi, kas smalka, taču neatlaidīga viņā bija skanējusi jau visu laiku, vien nebija spējusi cīnīties pret visu šo drudžaino troksni un rosību. Balsi, kas viņam vienkārši uz­deva kādu jautājumu, ko vajadzēja uzdot jau visu šo laiku.

Soļi gaitenī. Atvērās blakusistabas durvis, tad ienāca Ješua, viens pats. Viņš smaržoja pēc cigaretēm un virtuves izgarojumiem un bija labā omā.

"Vecīt, ko tu sēdi tumsā?" viņš iesaucās un piespieda gaismas slēdzi. "Tu gan kaut ko palaidi garām," viņš skaļi stāstīja, verot ciet logu aizvirtņus. "Ēdiens bija ne vien labs, bet arī bagātīgs, un krodzinieks tur­klāt vēl arī uzsauca, un vēl tur bija divi, kas spēlēja, viens klavieres un otrs kontrabasu, un kas tas bija par džezu!"

Stcfens uz viņu paskatījās kā ne no šīs pasaules.

"Ješua," viņš lēni un apdomīgi teica, "kas tā bija par sektu, kas to Šahtu izraka? Un, galvenais, kāpēcV