Jēzus video

14

Šaurie, vertikālie griezumi īpaši noder hronoloģijas problēmu un datējuma jautājumu gadījumā. Taču tā ir tikai daļa no arheo­loģijas jautājumu nostādnēm. Vēsturniekus interesē arī tas, cik liela bijusi apmetne kādā noteiktā laika posmā, vai tā bijusi nocie­tināta un vai tajā bijusi arī centrālās varas ēka, kādās mājās cilvēki dzīvojuši, kādus amatnieku darbus pratuši, ko lietojuši pārtikā, kādas reliģijas formas pazinuši, utt. Lai gūtu atbildes uz šiem un līdzīgiem jautājumiem, nepieciešamības gadījumā tiek sākti horizontālie virsmu vai slāņu izrakumi, kuru uzdevums ir atsevišķu virsmu sukcesīvā atsegšana.

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bcthamešas

Raiena ziņojums bija īss. Kad viņš bija beidzis, visi sēdēja un klusē­dami kaut ko domāja. Dzīvojamā vagona sienas noslēpumaini knakšķēja. Gaisa kondicionēšanas iekārta, kas rīta stundās bija sākusi darboties tikai gadījuma pēc, tagad jau darbojās bez pārtraukuma, un acīmredzot tā ilgi vairs nespēs aizstāvēt apspriežu telpas vēsumu pret pieaugošo saules svelmi.

"Un kc> tas tagad nozīmē?" Kauns beidzot īgni jautāja. "To, ka viņam jau ir radušās aizdomas, vai nc tā?"

Hizcnharts uzmanīgi paskatījās uz vienu un uz otru, un viņu arvien vairāk pārņēma tāda sajūta, it kā fiziski viņš vairs vispār nebūtu šeit. Raiens sēdēja mierīgi, kā akmenī izkalts. Turpretī viņa priekšnieks ar dusmīgi savilktām uzacīm skatījās sev priekšā un ar pirkstu galiem uz galda virsmas sita nervus gurdinošu takti.

"Man jāatzīst," iebilda profesors Vilfords-Smits, "kas attiecas uz mani, tad es domāju, ka ir gluži normāli, ja kāds, kurš atbraucis uz Izraēlu, lai strādātu par izrakumu darbu palīgu, un atvedis sev līdzi tādu uzziņu literatūru kā Encyclopaedia Britannica, kādudien meklē tajā vārdus Jēzus Kristus. Nemaz nerunājot par to, ka, iespējams, pagājušas vairā­kas nedēļas. Nedomāju, ka viņam, kopš viņš ir šeit, būtu bijis daudz laika lasīt."

Kauns paskatījās uz llaienu. "Konstatēji, kad viņš šo vārdu meklējis?"

Raiens papurināja galvu. "Nē. Tas netiek saglabāts."

Kauns, šķiet, viņā nemaz neklausījās. "Jums viņš jāpatur acīs, Raien," viņš teica. Vieta uz gludi pulētās galda virsmas, kuru viņš, acis nenovēr­sis, pētīja, likās viņam atklājam visai interesantas atziņas, katrā ziņā viņš kādu brīdi aizdomājies māja pie sevis ar galvu. Un tad tik pārsteidzoši, ka visi sarāvās, viņš uzsita ar plaukstu pa galdu un iesaucās vēlreiz: "Jums viņš jāpatur acīs, Raien, — vai sapratāt?"

"Skaidrs," Raiens vienaldzīgi atteica.

Kādu brīdi gaisā bija jūtams nepatīkams saspīlējums. Eizenharts pamanīja, ka viņš neapzināti aizturējis elpu Kauna dusmu izvirduma brīdī, un paslepus ievilka gaisu. Raiens, kā likās, pie šādām scēnām bija pieradis, bet tās viņam izsauca svīšanas lēkmes.

Beigu beigās mediju magnāts atslāba. It kā nekas nebūtu bijis, viņa sejā atkal parādījās laipnais, paļāvīgais uzvarētāja smaids. Viņš paskatījās uz visiem, it kā viņam būtu jāuzmundrina nomākta sportistu komanda, kas tikko zaudējusi svarīgu spēli.

"Nu?" viņš jautāja. "Kā būs tālāk?"

Judīte neuzdrošinājās pat pakustēties. Viņa sēdēja uz gultas malas un, vienā rokā turēdama nelielu rokas spogulīti un rupju zaru ķemmi otrā, ccntās savus nevaldāmos matus cik necik atbrīvot no smiltīm un pu­tekļiem un atkal tos sakārtot. Divas reizes dienā viņai bija nepieciešama šī atkāpšanās savā teltī, ja vien viņa negribēja vakarā izskatīties pēc putnubiedēkļa.

Viņa baidījās izdarīt kādu pārsteidzīgu kustību un izdzirdēt drūpoŠa papīra čaukstēšanu. Papīriem, kurus Stetens atrada kopā ar lietošanas pa­mācību, tagad tāpat vajadzēja būt divtūkstoš gadu veciem, un acīmredzot tic bija tik satrunējuši un trausli, ka pietiktu tikai uz tiem vērīgāk paska­tīties, un tie jau sabirztu putekļos, ar kuriem pasaules labākā labora­torija neko vairs nevarētu iesākt. Un Judīte sev uzdeva jautājumu, kur, Dieva dēļ, viņas teltī viņš varētu noslēpt šos papīrus. Cerams, ne kāda apģērba gabala kabatā. Zem gultas un zem palaga viņa bija uzmanīgi paskatījusies, pirms uz tās apsēdusies. Vai Stefens zināja, ka viņa visas dienas garumā šeit šad tad ienāca? Un vai viņš to bija ņēmis vērā?

Kamēr viņa lēnām vilka ķemmi cauri spītīgajiem matiem, viņa paska­tījās apkārt, nevērodama savu spoguļattēlu. Kur, Dieva dēļ, tādā teltī bija iespējams noslēpt tik vārīgus dokumentus?

Nepierastais troksnis, kas no ārpuses spiedās telpā, — motoru rūkšana, smagu riepu šņirkstēšana uz oļiem, satraukti daudzbalsīgi uzsaucieni un iekraušanas platformas durvju klabēšana — pamudināja Eizenhartu ziņkāri pabīdīt malā aizsegu un paskatīties pa logu. Viņš redzēja divas lie­las kravas mašīnas, kas bija ierindojušās starp citiem transportlīdzekļiem, un patlaban vesels bars spēcīgu vīru krāva no tām ārā bagāžu. "Kas tas ir?" viņš klusi jautāja, nemaz necerēdams, ka viņam kāds atbildēs.

Taču Kauns, nu jau atkal pati laipnība, burtiski pielēca kājās, nostā­jās viņam blakus un loga aizsegu atbīdīja pavisam nost. "Brīnišķīgi. Beidzot viņi ir klāt," viņš teica ar gandrīz vai tīksmīgu gandarījumu. "Sonārtomogrāfs. Diez kas nav, kad tas jātransportē. Patiešām apbrī­nojami, kā šie ekspeditori šodien strādā. Tu pasaki vienam — rīt no rīta desmitos, un viņi patiešām ir klāt, kā solīts. Es nezinu, bet agrāk gan tā nebūtu bijis."

"Sonārtomogrāfs?" Eizenharts atkārtoja un nebija pārliecināts, kādu vārdu īsti dzirdējis.

Kauns plati smaidīja. "Tas jūs varētu interesēt, Pētcr. Sonārtomogrāfs var zemi caurskatīt ar šoka viļņiem. Mūsu paleontologi šādas ierīces izmanto izrakumos Montānā, lai atrastu dinozauru skeletus."

"Dinozauru?"

"Es sev teicu," mediju magnāts apmierināts skaidroja, "ticamākā vieta, kur varētu būt kamera, ir šī te. Netālu no laika ceļotāja kapa.

Iespējams, viņš to uzmanīja līdz pat pēdējam brīdim, kas zina. Bet mēs taču nespējam te nolīdzināt un izrakņāt visu apkārtni, vai ne? Tātad so­nārtomogrāfs. Vai jūs redzat to ierīci, ko patlaban izceļ? Kas izskatās pēc pārvietojama karsto cīsiņu stenda? Tas ir šoka viļņu ģenerators. Tas ar eksakti aprēķinātu ātrumu met pret zemi lielu svina lodi, kuras masa ir precīzi zināma. Un visapkārt tiek uzstādīti sensori, kas reģistrē šoka viļņu rezonansi un novada to tālāk datoram. Tas acumirklī uzbur uz ekrāna zemi, kas ir mums zem kājām, tik skaidri, it kā tā būtu caurspīdīga."

Eizenharts aizkustināts pamāja. "Un tas funkcionē?"

"Tas funkcionē."

"Kāpēc gan vispār vēl ir jāveic izrakumi?"

Profesors nepatikā nošņācās, turpretī Kaunam tas likās tik komiski, ka viņš sāka smieties. Eizenharts izbrīnīts skatījās no viena uz otru, netiekot tālāk par nedrošu smaidu. Pat Raicns sāka smaidīt, kas atstāja visai nemierīgu iespaidu, jo šāda veida sejas vingrinājumus viņš acīm­redzot neveica bieži.

"Nē, nopietni," Kauns beidzot atkal nomierinājās. "Protams, mēs neredzēsim monētas un ari ne māla lauskas, un daža laba lieta ir jāat­rok, pirms ar tām kaut ko var iesākt. Bet kameru no kompakta metāla… Kā jūs domājat, kā ceļotājs laikā kameru bija iesaiņojis? Lai tā pārdzīvotu gadu simtus? Man šķiet, viņš būs paņēmis līdzi stabilu metāla koferi. Ka tā atrodas lielā metāla apvalkā, kas nelaiž cauri putekļus, sargā no sta­riem un ekstrēmām temperatūrām."

Tas izklausījās ticami, Eizenharts atzina. Kāpēc es esmu vienīgais, kurš vēl joprojām nespēj ticēt, ka viss ir tieši tā? Kāpēc tieši esi

"Un ja tā kaste," Kauns turpināja, "ir aprakta kaut kur šeit, tad mēs to atradīsim. Tad saule vēl nebūs norietējusi, kad kamera jau būs mums rokā."

"Lai nu tā būtu," Eizenharts pie sevis nomurmināja. Kāpēc viņš tiem vispār bija vajadzīgs? Kauns jau acīmredzot bija ievadījis visas iespē­jamās darbības, nemaz nenogaidījis, kas viņam, tā dēvētajam speciālistam neticamu lietu jautājumos, būs ienācis prātā. Un ideja it kā caurskatīt apvidu ar modernākajiem tehniskajiem līdzekļiem viņam patiešām nebūtu ienākusi prātā, jo viņš nemaz nebija zinājis, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams.

Kādu bridi vēlāk, kad neviens neko nerunāja, tikai caur atsegto logu skatījās, kā ekspeditori izkrauj aparatūru, viņš jautāja: "Taču vēlreiz pavisam nopietni — vai tāda ierīce arī citādi vispārīgi neatvieglotu arheo­logu darbu? Es nesaprotu, kāpēc gan vēl jārok uz labu laimi, ja tikpat labi pamatu vispirms var caurskatīt."

Kauns lēnīgi pasmaidīja. "Sacīsim tā," viņš teica. "Ja cs visu apgabalu izraktu divdesmit metru dziļumā, tas man iznāktu lētāk."

Zoržs Martinē uzraudzīja iekārtu izkraušanu, taču tad, kad bija pienā­kusi kārta zondei, ari pats ķērās pie darba. Lai gan pēc izskata tas prin­cipā bija robusts, pret zemi vērsts lielgabals, piemērots galvas lieluma svina lodēm, tam bija savas jutīgās vietas, un krāvēji pelēkajos kombi­nezonos lielu daļu citu instrumentu bija izkrāvuši tik rupji un nevērīgi, ka viņam sirdsapziņa neļāva visa ekipējuma vērtīgāko ierīci atstāt viņu ziņā. "Uzmanīgi… Neturēt pie šī roktura… Uzmanīgi ar sviras slēdžiem!"

Viņš lūkojās pēc Boba Ričardsa, taču tas, kā parasti, neraizējās par tik triviālām lietām kā miljonus vērta ekipējuma iekraušana un izkrau­šana. Viņiem bija tikai viena šāda zonde. Ja tā nedarbosies, tad viņi varēs visu atkal kraut atpakaļ mašīnās.

Viņš uzelpoja, kad rīks sveiks un vesels atradās uz zemes. Tā bija ļoti dziļa izelpa, jo pie tāda sasprindzinājuma viņš nebija pieradis. Un ne­viens jau arī no viņa negaidīja, lai viņš būtu pie tā pieradis. Jau no bēr­nības viņš.kā tieva, greiza svītriņa klīda pa apvidu, par nožēlu savam tēvam, kurš savus senčus lepni mēdza attēlot kā "veselīgu, spēcīgu mek­sikāņu kalnrūpnieku dzimtu".

Šoka viļņu ģenerators stāvēja uz četriem lieliem riteņiem ar resnām riepām. Zoržs paskatījās apkārt. Gandrīz vai automātiski viņš meklēja tam piemērotāko vietu. Tik un tā vajadzēs eksperimentēt ar tā novie­tošanu, ja attēli nebūs pietiekami labi, taču viņam bija zināma godkāre attīstīt labākās meklēšanas vietas izvēles sajūtu. Apvidus šeit bija maz­liet paugurains, tātad vispirms runa varēja būt par pakalna virsotni. Ar priekšnoteikumu, ka pamats ir ciets. Grants un oļi šoka vilni nevadīja tālāk vai katrā ziņā darīja to nepietiekami.

Un tad pēkšņi kā vesera sitiens viņam nāca apjauta: viņš taču atrodas Svētajā zemē! Bībeles, praviešu, krustāsišanas un augšāmcelšanās zemē. Viņš stāvēja uz zemes, pa kuru pirms divtūkstoš gadiem staigājis pats Pestītājs!

Uz kādu bridi viņu pārņēma reibonis. Viņš par to vienmēr bija sap­ņojis. Un nu viss bija risinājies tik ātri, ka viņš pat nepaspēja īsti saprast, kur tik steidzīgi ticis izsēdināts.

Zorža Martinē lielā vērtība bija viņa slaidie, smalkie pirksti, pirksti, kas bija kā precīzijas instrumenti, viņam, kurš bija pilnīgi citāds dēls nekā viņa vecāki meksikāņu ieceļotāji, deva iespēju ar panākumiem ap­gūt smalkmehāniķa arodu un iegūt tehniskā asistenta vietu Montānas Valsts universitātē Bozmenā Montānā. Tur viņš pierada pie tā, ka savas karameļkrāsas ādas, melno matu un ugunīgo acu dēļ nemitīgi tika uz­skatīts par indiāni, un ar laiku viņš bija kļuvis par Sotom 2, Sonar TomoCļraph 2, agrāko eholotu uzlabotas versijas tehnisko uzraugu. Tāpat viņš pierada arī pie tā, ka šad un tad kopā ar visu ekipējumu tika iznomāts maksātspējīgiem uzņēmumiem, lielākoties naftas kompānijām vai dziļbūves uzņēmumiem, un līdz ar to ceļot pa pasauli, lai pārmeklētu naftas laukus, kartografetu neitralizētu mīnu šahtas vai ūdens, gāzes vai citu cauruļvadu virzienu mežonīgi sazēlušajās Dienvidamerikas pilsētās, kur nebija īsti drošu vai vispār vairs nekādu būvprojektu. Bozmcnas univer­sitātei Sotom 2 bija būtisks ienākumu avots.

Taču vakar viss bija norisinājies galējā steigā. Viņam tika atvēlētas ve­selas desmit minūtes, lai paņemtu zobu suku un mazliet veļas. Visas vie­nošanās turpmākajām desmit dienām vajadzēja atcelt ceļā uz lidostu, kur jau stāvēja gatavībā lielākā transporta mašīna, kāda vien Bozmenā tikusi nogādāta, kopš pilsētai bija sava lidosta. Un ceļojuma galamērķi viņš bija uzzinājis tikai lidmašīnā, nejauši, kad viņš bija pārbaudījis signālu kabeli.

Viens no ekspeditoriem iztraucēja viņu no domām. "Kur liksim šo?" norādīdams uz zondi, viņš jautāja guturālā angļu valodā, kas izklausījās mazliet arābiska, tāpēc Zoržs viņu sākumā nesaprata.

Viņš norādīja uz kastēm, kas jau bija sakrautas cita uz citas garumā izstiepušās telšu pilsētiņas malā. "Tur, pāri," viņš klusi teica.

Svētā zeme. Viņam noteikti jāpagūst aizsūtīt mātei skatu kartīti no šejienes, pirms viņi vēl nav beiguši un atkal tikpat ātri aizlidojuši atpa­kaļ. Un viņam vajadzēja…

"Vai no šejienes ir tālu līdz Jeruzalemei?" viņš jautāja vienam no sardzes vīriem, kuri ar automātiem padusēs stāvēja visā apvidū.

"Nē," vīrs atbildēja. "Izraēla ir maza zeme. Nav tādas vietas, no ku­rienes būtu tālu līdz Jeruzalemei."

Golgāta. Ģctzcmanes dārzs. Via Dolorosa. Viņam noteikti jāizmet līkums uz Jeruzalemi. Jāpalūdzas Kristus ciešanu ceļā.

"Vai to iespējams izteikt arī jūdzēs?"

Apsargs pasmaidīja, pamāja, šķita, ka aprēķina galvā attālumu. "Var­būt divdesmit piecas jūdzes. Taču iespējams ari, ka es kļūdos."

Izraēla patiešām bija maza zeme. Zoržs katru dienu mēroja divtik lielu attālumu, lai nokļūtu tikai savā darbavietā, un jau tad viņam šķita, ka dzīvo universitātes tuvumā.

Viņš norādīja uz norisēm visapkārt, uz teltīm, dzīvojamajiem vago­niem, automašīnām. "Kas tad te patiesībā notiek?"

"Nav ne jausmas. Izrakumu darbi, cik man zināms."

"Un tie ir jāapsargā?"

"Jā. Kopš viņi te atraduši kaut ko sensacionālu."

"Kaut ko sensacionālu? Ko gan?"

"Viss tiek turēts stingrā slepenībā. Mums arī neko nesaka."

Izskatījās, ka apsardzes vīrs patiešām neko nezina. Nu viņš pamanīja Bobu, kurš bija atbildīgs par šī pasākuma zinātnisko daļu. Viņš stāvēja pie viena no pieciem sudrabaini mirdzošajiem, lielajiem vagoniem un runāja ar kādu vīru, kurš bija ģērbies baložzilā darījumu uzvalkā, ne­piemērotākajā apģērbā, kādu vien Zoržs varēja iedomāties šim apvi­dum. Viņam pašam, kā gandrīz vienmēr un gandrīz visur, kur vien viņš devās, kājās bija viņa piecpadsmit gadu vecie džinsi un mugurā izbalējis T-krekls, un šajā apģērbā viņš jutās pietiekami labi. Karstums viņam pa­tika, Montānā lielāko gada daļu viņam bija par aukstu.

"Stingrā slepenībā. Tā, tā. Bet tādā situācijā taču parasti klīst bau­mas, vai ne tā? Katrā ziņā pie mums tā būtu." Viņš izvilka cigarešu kār­biņu un piedāvāja plecīgajam, cirtainajam apsargam cigareti.

"Krietni daudz baumu. Taču tās visas ir blēņas, ja tu man jautā."

"Kas, piemēram?" Viņš pasniedza uguni. "Starp citu, mans vārds ir Zoržs."

v _ _

"Zorzs, aha. Mani sauc Gideons. Es dzirdēju kādu apgalvojam, ka četrpadsmitais apgabals esot slēgts, jo tur esot atrasts kas nuklcārs. Citi saka, runa esot par dārgumiem. Par Zālamana dārgumiem. Bet zini, tā tas ir vienmēr. Šajā zemē ir tik daudz ko atrast izrakumos, ka nevar pat mierīgi izrakt mājai pamatus."

"Saprotu." Visai aizdomīgi tas, kas te notiek. Satraucoša lieta. Zoržs ar nepacietību domāja par attēliem, ko parādīs Sotom 2.

Beidzot viņš bija sazvanījis. "Vildc," atsaucās dziļa, neizsīkstošas ener­ģijas un dzīvesprieka pilna balss.

"Hallo, Dominik," Eizenharts teica. "Šeit Pēters."

"Pēter! Tas tik ir pārsteigums! Un vēl tik agri no rīta. Kas noticis?"

"Kā jau parasti. Atrās palīdzības izsaukums zinātniskos jautājumos. Vai tev ir kāds brītiņš laika vai arī esmu iztraucējis?"

"Nekādu problēmu, es tieši šobrīd dzeru kafiju." Dominiks arvien tieši šobrīd dzēra kafiju, kad viņš viņam piezvanīja. "Starp citu, vai esi savu darbistabu pārcēlis uz gaiteni? Tur pie tevis tā savādi skan."

"Tas ir garāks stāsts; to es tev pastāstīšu citreiz."

"Labs ir. Klāj vaļā."

Eizenharts dziļi ievilka elpu. "Vai tev ir zināmi kaut kur pasaulē notiekoši pētniecības darbi, kas saistīti ar ceļojumiem laikā?"

"Ups," Dominikāni izspruka. Tad kādu bridi bija klusums. Viņš domāja.

Tieši to Eizenharts viņā tik ļoti cienīja: pat uz dīvainākajiem jau­tājumiem — un patiesībā viņš viņam uzdeva tikai dīvainus jautājumus — Dominiks nesniedza pārsteidzīgu atbildi. Dominiks Vildc, kurš strādāja neskaitāmos izdevumos kā neatkarīgais žurnālists zinātnes jomā, bija viņa pēdējais glābiņš dabaszinātņu jautājumos. Viņš zvanīja Dominikāni un jautāja, ja pats jau vairākas dienas bija pavadījis universitātes bibliotēkā un pārlapojis visus leksikonus un enciklopēdijas, un vēl arvien nebija atradis atbildi. Dominiks lieliski orientējās gandrīz visās zinātņu jomās, zināja vadošās autoritātes jebkurā nozarē un, ja pats nespēja sniegt apmierinošu atbildi, tad vismaz deva padomu, kas palīdzēja tikt uz priekšu, — adresi, telefona numuru, grāmatu.

Kontakts starp viņiem bija sācies pirms vairākiem gadiem, kad Pēters Eizenharts pēc kāda raksta izlasīšanas bija zvanījis tā autoram, zināmajam Dominikāni Vildcm, lai uzdotu viņam pāris papildu jautā­jumu. Un tad izrādījās, ka Dominiks lasījis visus viņa romānus, ka tie viņam ļoti patikuši un ka viņš jūtas ļoti pagodināts par iespēju palīdzēt. Toreiz viņš nebija varējis viņam atbildēt uzreiz, jautājumi bija sarežģī­tāki, nekā abi bija domājuši, un, lai uz tiem atbildētu, viņiem bija nepie­ciešams satikties personiski. Satikušies viņi konstatēja, ka abiem patīk vienas un tās pašas filmas un ka viņi vispār var nebeidzami runāties par visu ko, un to viņi arī darīja. Tā viss bija sācies.

"Ceļojums laikā," Dominiks beidzot teica pēc garas, dārgas pauzes. "Man ir jāsaka nē. Es nedomāju, ka ir kāds, kurš nodarbojas tikai ar laika fenomenu, katrā ziņā ne fizikālā aspektā. Psihologi un neirologi šajā virzienā pētī daudz — laika uztvere, laika izjūta, tādas lietas. Kas ir atmiņas, cik ilgs ir laika posms, ko mēs uztveram kā tagadni, tik daudz interesantu jautājumu. Bet acīmredzot ne tas, ko tu meklē, vai ne?"

"Nē," Eizenharts piekrita. "Konkrēti es jautāju, vai pastāv tikai kāda iespējas nojausma, ka pēc pieciem vai desmit gadiem kāds varēs sūtīt cilvēku pāgātnē."

"Ar laika mašīnu. H. Dž. Vclss un tamlīdzīgi."

"Tieši tā."

"Tātad iespējas nojausma parasti pastāv vienmēr. Tu jau zini, cik strauji šodien viss attīstās. Vispār neparedzami. Kurš gan kādu reizi nav kļūdījies, apgalvodams, ka viena vai otra lieta ir neiespējama. Taču es uzdrošinos domāt, ka iespēja, ka viens izgudro, nu, sacīsim, virsgaismas pārnesumu, neizsmeļamu enerģijas avotu vai līdzekli, kas padara ne­mirstīgu, ari ir visai minimāla un tomēr nesalīdzināmi lielāka."

"Saprotu. Un ja es jautāju no citas puses — ko saka modernā fizika vispār par tēmu lniks?"

"Krietni daudz, kā tu jau vari iedomāties. Tad tev jājautā mazliet precīzāk."

"Labi." Eizenharts pārdomāja. Tādi bija spēles noteikumi: labs jautājums bieži vien jau ir puse no atbildes. Daudzas problēmas rodas nevis atbilžu neesamības, bet gan neprecīzu jautājumu dēļ. "Termo­dinamikā taču ir enerģijas nezūdamības likums, no kura izriet, ka ir ne­iespējami konstruēt mūžīgo dzinēju. Otrais pamatlikums un tamlīdzīgi. Un es vēlos uzzināt, vai ir kāds līdzīgs pierādījums, kas rāda, ka ceļo­jums laikā fizikāli ir neiespējams."

"Tāda nav."

"Vai esi par to pārliecināts?"

"Jā. Kopš Alberta Einšteina laiks tiek uzskatīts par vienu no četrdimensiju telpas laika dimensijām. Precīzāk sakot, kopš Hermans Minkovskis pierādīja, ka Lorenča transformācijas vienkārši ir telpas—laika ass rotācijas…"

Eizenharts norīstījās. Nu jau Dominiks bija bīstami pietuvojies robe­žai, kad viņš sāks runāt vien speciālistiem saprotamā valodā. "Stop, stop," viņš teica. "Vēlreiz un pavisam lēni, rakstniekiem saprotami. Ko nozīmē dimensija? Es zinu garumu, platumu un augstumu, un tie ir trīs vir­zieni, kuros es varu brīvi pārvietoties. Es varu spert soli uz priekšu, taču ari atkal atpakaļ. Vai tas nozīmē, ka man tāpat būtu jāpārvietojas laikā?"

"Savos romānos to taču tu vienā laidā arī dari."

"Jā gan, taču tic ir romāni. Es runāju par realitāti."

"Būs neierasti."

"Ja laiks ir tikai dimensija, kāpēc gan cs nevarētu vienkārši atceļot atpakaļ, teiksim, savā skolas laikā un no tā brīža uzsākt pavisam citu dzīves ceļu? Vai atkāpties vienu nedēļu atpakaļ un ierakstīt citus skaitļus loto kartītē?"

"Tu gan esi kārs uz naudu."

"Ja es būtu kārs uz naudu, tad nebūtu kļuvis par rakstnieku."

"Tātad, cik man zināms, runā gan par telpas laiku, bet tomēr izšķir telpas un laika virzienus. Ir vismaz viena teorija, kas pieļauj vēl vienu papildu — piekto dimensiju, kas ari ir laika dimensija, tā sauktais hiperlaiks. Tikai nejautā man, lūdzu, tagad, ko ar to saprot; to es nezinu. Turklāt es spētu iedomāties, ka ir teorijas, kuras paredz vēl ari sesto dimensiju — fiziķiem patīk, ja viņu teorijas ir simetriskas —, un tad būtu trīs telpas un trīs laika dimensijas."

"Bet ko tas dod? Vai tad laiks var iet atpakaļ vai ne?"

"Ir vismaz viena vesela fizikas likumu klase, kas ir invarianti laikā. Un saprotamā valodā: tie darbojas neatkarīgi no tā, kurā virzienā iet laiks. Klasiskais piemērs ir divu biljarda bumbiņu sadursme. Ja tu to no­filmē, tad vari palaist to uz priekšu un atpakaļ, tas funkcionē abos virzie­nos. Savienojums notiek korekti abos virzienos. Tavas filmas vērotājam nebūtu iespējams konstatēt, kurš variants ir īstais."

"Skaisti. Bet es no rīta savai kafijai pievienoju cukuru un pienu, samaisu to un iegūstu gaiši brūnu, saldu šķidrumu. Tu taču nesāksi ap­galvot, ka tad, ja es maisīšu otrādi, tas viss atkal sadalīsies melnā kafijā, pienā un cukura kristālos?"

"Nē, tā nav lieta, kas ir simetriska laikā. Bet šo procesu skaidro ar en­tropiju, kas līdz ar sajaukšanos pieaug. Tādējādi laika simetrija principā saglabājas fizikas teorijas sistēmā."

"Lieliski."

"Paklau, es tur nekā nevaru darīt. Tu vēlējies zināt, ko modernā fi­zika saka par laiku."

Eizenhartam kaut kas ienāca prātā. "Saki — tu taču pazīsti Stīvenu Hokingu?"

"Protams, ka es viņu pazīstu. Reiz pat esmu viņu intervējis."

"Es tā kā neskaidri atceros, ka vienā no savām grāmatām viņš pie rāda, ka ceļot laikā nav iespējams. LJn viņš galu galā ir kas līdzīgs šodien dzīvojošam Einštcinam, ja nemaldos. Vai tev ir zināms šis pierādījums?"

"Mmmh. Jā."

"Un?"

Hizcnharts dzirdēja, kā Dominiks nopūšas. "Tev tas nepatiks. Tas nav fizikāls pierādījums īstā nozīmē."

"Paskaidro man vienkārši, kā viņš argumentē. Tad jau es tev pa­teikšu, vai man tas patīk vai ne."

"Kā vēlies. Hokings vienkārši saka tā: ja ceļojums laikā ir iespējams, tad kādudien tiks atklāts, kā tas darbojas. Varbūt pēc simt, bet varbūt arī pēc desmittūkstoš gadiem, vienalga. Un no tā brīža cilvēki sāks ceļot laikā, un kaut kad viņi nonāks arī mūsu dienās, kas arī varētu būt gana interesanti. Un tiem vajadzētu pie mums ierasties lieliem bariem, jo no tā acumirkļa, kad ceļošana laikā tiek atklāta, līdz pat bezgalībai atkal un atkal kādam ienāks prātā doma mūs apmeklēt — un visi šie tūristi, nav svarīgi, vai tic ierodas no divdesmitā, simtā vai arī miljonā gadsimta, mūsu skatījumā ierastos faktiski vienlaikus. Viņi cits citam šeit kāptu uz kājām. Nekādā gadījumā viņi mums nebūtu varējuši palikt nepamanīti. Vai tu spēj man sekot?"

"Jā," Eizenharts norūca. "Es tev spēju sekot."

"Taču tagad mēs nekādus ceļotājus laikā neredzam. Tātad, Hokings secina, ceļojumi laikā nekad netiks izgudroti. Un, tā kā līdz šim viss, kas vien bijis iespējams, kaut kad arī tika paveikts, tas var nozīmēt vie­nīgi to, ka ceļojumi laikā fizikāli nav iespējami. Pierādījuma beigas."

"Hmm," Eizenharts norūca. Ļoti līdzīgu argumentāciju viņš reiz bija lasījis kādā zinātniskās fantastikas romānā. "Esmu nedaudz vīlies."

"Tā jau es domāju. Nesen gan viņš, starp citu, iepriekš teikto labo­jis un izteicies, ka fizikāli ceļojumam laikā vajadzētu būt iespējamam."

"Hmm."

"Saprotams, rodas jautājums, kā izskaidrot to, ka pie mums nav ce­ļotāju laikā."

"Tas tagad ir mans lauciņš, cs domāju," Eizenharts drūmi noteica. "Man pat uzreiz nāk prātā izskaidrojums, un tev tas patiks tikpat maz kā man."

"Ak tā? Esmu ieintriģēts."

"Jautājums ir par to, vai mēs reiz tiksim galā ar mūsu ozona cauru­miem, atombumbām un badu," rakstnieks skaidroja un skatījās uz kailo, balto sienu sev acu priekšā. "Iespējams, I lokinga arguments tikai pierāda to, ka cilvēce tik ilgi nemaz vairs nepastāvēs, lai paspētu atklāt ceļošanu laikā."