Jēzus video

11

Dažas apbedījuma vietas, iespējams, jādatē ar hasmonicšu un Hēroda laiku, pārējās ir jaunākas. Tam laikam raksturīgās ģime­nes kapenes izcirstas klintī, tā veidojot loculi, apakšzemes apbedī­juma vietas; parasti tās veido vienas vai vairākas kapenes, kuru sienās ielaistas nišas osuārijiem (kokhim) vai soli zem velvētiem padziļinājumiem (arcosolia). Pēc tam kad mirstīgās atliekas bija pilnībā satrūdējušas, kaulus parasti salika osuārijā un to ievietoja sienas nišā uz dzegas. Ņemot vērā, ka 14/F.31 atraktā mirušā kauli palikuši neskarti, patiešām var secināt, ka viņš nav piede­rējis ne ģimenei, ne kādai citai radniecīgai grupai.

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Viņam bija tāda sajūta, ka uz nerviem krītošā džinkstēšana rodas tieši viņa ausīs. Stefens Fokss ar pūlēm atvēra acis, pabāza roku zem spilvena, izvilka modinātāju, kas pēc lieluma un formas atgādināja kredītkarti, un to izslēdza. Vii tas varēja būt tiesa? Cik ilgi viņš bija gulējis — des­mit minūtes? Vai viņš vispār bija gulējis vai arī ticis apdullināts? Apdul­lināts un pēc tam pamatīgi piekauts?

Ieraugot telts jumtu sev pāri, viņš atcerējās izrakumus, izrakumi viņam lika domāt par pēdējo dienu notikumiem, un no šīm atmiņām šķita ro­damies elektriskie lādiņi, kas pēkšņi no visām viņa ķermeņa šūnām aiz­dzina nogurumu. Kaste! Vēstule! Ar rāvienu viņš jau bija sēdus un tvēra zem gultas, lai izvilktu atradumu kasti. Iedauzītais tērauda lokšņu vāks klusi grabēja, kad viņš to noņēma, un papīri vēl arvien bija turpat. Blā­vajā rīta gaismā, kas spiedās teltī, tie izskatījās vēl drupanāki un bezce­rīgāki nekā iepriekšējā vakarā. Grūti iedomāties, ka šīs lapas nogulējušas zem zemes divtūkstoš gadu. Bez plastmasas apvalka no tām jau sen nekas nebūtu palicis pāri. Stefenam ienāca prātā tie polietilēna maisiņu un jogurta trauciņu kalni, kas visā pasaulē krājās atkritumu izgāztuvēs, un viņu šausmināja doma par to neiznīcību.

Vai tā patiesi bija vēstule, ko rakstījis kāds nezināms ceļotājs laikā? Neko nevarēja redzēt, nekādas rakstu zīmes. Taču tam nebija nozīmes; pēc tik ilga laika rakstītais varēja būt izbalējis un parādīties tikai ultravio­leto staru gaismā vai rentgena attēlā. Bet kas varēja pamudināt šo hipotē­tisko ceļotāju rakstīt šādu vēstuli?

Stcfcns Fokss sēdēja, skatījās lejup uz pelēkajiem, apdrupušajiem artcfaktiem un juta — viņa pārdomas atsitas kā pret sienu.

Kā tas bija norisinājies? Vai, pareizāk sakot, kā tas varēs norisināties? Kādu dienu pēc dažiem gadiem svešais, paņēmis līdzi videokameru, do­sies ceļojumā laikā. Divtūkstoš gadu senā pagātnē bez iespējas atgriez­ties. Viņš nofilmēs, kameru iekonservēs un pēc tam noglabās vietā, par kuru vienojies ar saviem palīgiem nākotnē — viņa tagadnē —, un tad pagātnē nodzīvos savu dzīvi līdz galam. Taču viņa palīgiem tikai jāap­tur laika mašīna, jāaiziet līdz norunātajai klintij un jāizrok kamera, kuru viņi burtiski nupat aizsūtījuši gadu tūkstošiem attālā pagātnē.

Kas šajā aranžējumā varēja pamudināt ceļotāju rakstīt vēstuli? To vajadzētu pamatīgi pārdomāt.

Liegi nošvīkstot, uz iekšpusi ieliecās nometnes vēja pusei pievērstais telts sāns. Cauri šaurai spraugai pie telts grīdas iespīdēja spoža gaisma. Ārā sākās diena.

Hmm.Stcfcns uzlika kastei vāku. Viņam steidzami vajadzēja uzzi­nāt, kas šajos papīros rakstīts. Ārkārtīgi steidzami.

Varbūt tā bija vēstule palīgiem, kurā teikts, ka pasākums beidzies ne­veiksmīgi.

Rafi darīja to, kas katru rītu bija viņa pirmais uzdevums: viņš nolika gatavībā atradumu kastes, katram darbu palīgam vienu, rūpīgi iztuk­šotu un iztīrītu. Atlikušo dienas daļu viņš ar dažiem palīgiem sēdēs zem nostieptā telts jumta, sijās smiltis un zemi no vēl neiztukšotajām kastēm un visus atradumus — zobu šķembas, augu šķiedras, sīkas māla lauskas un tamlīdzīgas lietas — rūpīgi izskatīs, atzīmēs uz kartotēkas kartītēm, sašķiros mazos plastmasas maisiņos un sastiprinās ar kartītēm. Lai atra­dumus varētu nekļūdīgi iedalīt pēc laukumiem, katrs palīgs saņēma zīmīti, ko ielika savas atradumu kastes pašā apakšā un uz kuras bija rakstīts viņa vārds, datums, izrakumu apgabala precīzs apzīmējums un kārtas numurs, kas tika atzīmēts biezā izrakumu darbu žurnālā. Šo zīmīšu sagatavošana bija otrs Rafi ikrīta uzdevums; uzdevums, kas pra­sīja pilnīgu koncentrēšanos, lai negadītos kāda kļūda. Tāpēc viņam ne­bija īpaši patīkami, ka profesoram Vilfordam-Smitam tieši tagad vajadzēja šeit stāvēt, it kā viņam nebūtu nekā cita, ko darīt.

"Tā ja. Mmmh. Tā. Aha." Profesors stāvēja, noliecies pār pēdējiem pierakstiem, šad un tad pacēla kādu plastmasas maisiņu pret gaismu un, domīgi pamājis ar galvu, nolika atkal atpakaļ. Rafi mēģināja koncentrē­ties uz zīmīšu rakstīšanu, taču darbu vadītāja savādā murmināšana viņu mazliet kaitināja.

"Šodien būs karsta diena, Rafi, vai ne?" Vilfords-Smits negaidīti iesaucās.

"Jā, ser."Rafi uzrakstīja numuru uz nākamās zīmītes un tūlīt pat ierakstīja to vienā no biezās izrakumu darbu grāmatas saules izkarsēta­jām lapām.

"V;ti nav tiesa? Karsta diena, jā. Patiesībā jau šajā gadalaikā visas die­nas ir karstas."

"Taisnība, ser." Tagad ierakstīt darbu palīga vārdu, izrakumu laukumu, kurā viņam jāstrādā. Un nepieļaut kļūdu.

"Un citādi? V;ū viss kārtībā?"

"Viss kārtībā." Nākamā zīmīte. Palīgi drīz nāks, un tad visam jābūt gatavam.

"Un jūs tiekat līdzi izrakumiem?" Vilfords-Smits šļūcošiem soļiem pagāja tālāk, noliecās pār dēli, pie kura bija saraksts ar trūkstošajām at­radumu kastēm.

Rafi pamāja, aizpildīja arī šo zīmīti un iebīdīja to mapē pie citām. "Visā visumā jā."

"Jauki." Profesors aplūkoja sarakstu pamatīgāk, pasita ar pirkstu pa augšējo numuru, ko Rafi bija pārrakstījis jau vairākas dienas pēc kārtas. "1304? Tas taču jau ir labi sen?"

"Tas ir no otrdienas, scr. Stefena Foksa atradumu kaste. Jūs jau zināt — 14. apgabals."

"Ak tā." Profesors Vilfords-Smits domīgi skatījās uz pavirši uzrak­stītajiem skaitļiem. Pārlieku domīgi. Itin kā viņam būtu grūtības atce­rēties, kas bija ar četrpadsmito apgabalu. "Fokss, jūs sakāt? Un viņš savu kasti vēl nav atdevis atpakaļ?"

"Nē. Es neko neteicu, jo domāju, jūs esat devis rīkojumu…"

"Ak jā, protams." Sirmais vīrs ar neiztrūkstošo ādas platmali galvā pamāja. "Tā ir. Viss kārtībā. Jā, protams." Viņš pamāja, vēl arvien dziji nogrimis domās. It kā būtu kur citur. Kādu brīdi viņa pirksti bungoja uz dēļa marša ritmus, tad, izklaidīgi pamājis un, kā vienmēr, mazliet sa­līcis, viņš devās jaunpicnācēju dzīvojamo vagonu — cietokšņu — virzienā.

Rafi kādu bridi izbrīnīts noskatījās, kā viņš aiziet, tad paraustīja ple­cus un ķērās pie nākamās zīmītes rakstīšanas.

Telefons uz Enriko Baso, Kaun Enterprises Holding Inc. advokāta un interešu pārstāvja Itālijā, naktsgaldiņa iezvanījās rīta agrumā īsi pirms sešiem, iztraucējot viņu no ļoti patīkama sapņa, kurā viņš redzēja idil­lisku salu ar palmām un vairākas puskailas, ziedu vītnēs ietinušās mei­tenes. Tumšo cirtu ieskautās sejas izgaisa, jūras šalkas pārtapa Romas satiksmes-rīta sastrēgumstundas troksnī, un atbilstoši sliktā omā advo­kāts pagriezās uz sāniem, lai aizsniegtu uzmācīgo telefonu.

"Pronto," viņš saīdzis norūca.

Jau pēc sekundes viņš sēdēja gultā, izslējies taisni, un nerunāja vairs itāliski, bet angliski. "Ak jūs tas esat… Labrīt, scr, ar ko varu jums… Jā, protams…"

No savandīto spilvenu apakšas parādījās viņa sievas miegpilnā seja. Mie­gainām acīm viņa vēroja laulāto draugu, kā viņš vairākas minūtes klausās balsī klausules viņā galā un kā viņa apakšžoklis arvien vairāk slīd uz leju.

"Si," Enriko Baso beidzot noteica, "taču tam būs nepieciešams zi­nāms laiks, naturalmentc…'"

Klaigāšana telefona klausulē šķita kļūstam asāka. Baso dusmīgi sāka grozīt galvu.

"Bet tas nemaz nav tik vienkārši!" viņš pārtrauca zvanītāju. "Tūliņ būs nedēļas nogale un…"

Kālab viņš vispār runāja? Vai šis vīrs viņā vispār klausījās?

"Jā. Capita. Es darīšu, ko varēšu. Es jums rit piezvanīšu. Addio." Enriko Baso nolika klausuli un atslīga spilvenos. Miegs vairs nebija ne prātā. Tagad viņš nožēloja, ka pirms četrām nedēļām atmetis smēķē­šanu, jo uz viņa naktsgaldiņa vairs nebija cigarešu.

"Kas tas bija, Enriko?"

"Džons Kauns."

"Un kuru firmu tad viņš šoreiz vēlas pirkt?"

"Katoļu baznīcu."

"Ko?" Viņa piecēlās sēdus. "Ko tu tur runā?"

Advokāts atlocīja segu un meklēja savas čības. "Viņš grib zināt, cik vērta ir katoļu baznīca. Kas tai pieder, kādi nekustamie īpašumi, brīvie līdzekļi, investīcijas, cita mantība. Kāda ir tās naudas plūsma. Stādies priekšā, Cash Flow, viņš saka, kāda naudas plūsma ir katoļu baznicaiV Viņš nogrozīja galvu. "Nav ne jausmas, kam tas viņam vajadzīgs. Patie­šām izklausās tā, it kā viņš gribētu to nopirkt."

Šoreiz tikšanās notika Eizcnharta dzīvojamā vagonā. Kā triumvirats, rakstnieks nodomāja, kad plecu pie pleca ienāca Kauns un VilfordsSmits.

Kauns, kā vienmēr, izturējās tā, it kā pret viņu būtu pavērstas vismaz desmit televīzijas kameras — dinamisks, kā no skatloga izkāpis, un šķita, ka tūlīt vai plīsīs aiz nepacietības un apņēmības. Turpretī profe­sors šķita lēns un trausls un radīja iespaidu, it kā gar notiekošo viņam nebūtu nekādas daļas. Viņš rūpīgi noslaucīja kājas, aizvēra aiz viņiem durvis un ienāca apspriežu telpā, kad Kauns, kājas katru uz savu pusi atmetis, jau sēdēja pie galda.

"Vai pagatavot kafiju?" Eizcnharts jautāja.

Rūpniecības magnāts īgni un nievājoši atmeta ar roku. "Ak, ko nu. Ķersimies pie lietas. Ko jūs izdomājāt?"

"Okay." Eizenharts pievērsās savām lielajām papīra lapām un uz tām rakstītajām replikām. Viņš dziļi ieelpoja un pēkšņi sajuta nomāk­tību. Tagad bija izšķirošais brīdis. Ja viņš tagad tikai piedāvās viedokli, kāds ir arī tiem abiem, tad droši vien viņš jau šovakar sēdēs lidmašīnā atceļā uz mājām.

"Es, ehm, šeit uzrakstīju dažus punktus, kurus varētu apskatīt," viņš iesāka. Pauze. Neviens neko neteica, tikai vērīgi klausījās. Sasodīts, ne pie kā tāda viņš nebija radis. Gandrīz kā eksāmenā. Viņš pasniedzās pēc flomāstera un norādīja uz augšējo repliku. "Ceļojums laikā. Kas šodien zināms par ceļojumu laikā iespējamību vai neiespējamību? Vai patlaban pasaulē kaut kur tiek veikti pētījumi, kas varētu novest pie atklājuma, kas padarītu iespējamus ceļojumus laikā? Sis būtu punkts, par kuru es kā zinātniskās fantastikas rakstnieks, neradot aizdomas, varētu ievākt ziņas." Viņš vēroja Kaunu, kurš īgni sarauca uzacis.

"Vai jūs šādu informāciju vēl nekad nebijāt meklējis?" viņš jautāja.

"Nē."

"Bet jūs taču jau esat uzrakstījis vairākus romānus, kuros runa ir par ceļojumiem laikā."

Eizcnharts pamāja. "Jā, tas tiesa. Taču to var darīt, neraizējoties par fizikas likumiem. Patiesībā līdz šim es pat domāju, ka to var darīt tikai tad, ja neraizējas par fizikas likumiem."

Kauns kādu bridi domāja, bet neko ncpicbilda. Taču viņš uzdeva jautājumu: "Kam jūs domājat prasīt? Un ko mums šī informācija dos?" Jautājumi krita kā pātagas cirtieni.

"Es sākšu ar kādu žurnālistu zinātnes laukā, mēs esam labi draugi. Viņš ir pieradis, ka es viņam uzdodu visdīvainākos jautājumus, un vi­ņam ir ne ar ko nesalīdzināms pārskats par aktualitātēm zinātnes jomā, viņš zina, kas kur ko pētī un tā joprojām. Ja es iešu šo ceļu, tad neviens nepadomās neko citu, kā vien to, ka es vācu informāciju jaunam ro­mānam."

"Un kāds no tā labums?"

"Ja mēs zinātu, kad ceļotājs startēs un kādi fizikāli apstākļi attiecas uz ceļojumu laikā, mēs varētu izdarīt plašākus secinājumus par mūsu atradumu. Līdz šim brīdim esam pieņēmuši, ka iespēja ceļot laikā tikai kaut kad vēl tiks radīta, kamēr vēl darbojas firma SONT., un ka ceļo­jums iespējams tikai vienā virzienā, proti, virzienā uz pagātni. Ja nu to­mēr izrādītos, ka ceļojumiem laikā vajadzētu funkcionēt abos virzienos, tad mēs zinātu, ka mirušais tur guļ aprakts tāpēc, ka pasākums nebija izdevies."

Uzņēmēja seja apmācās. Tāda veida hipotēzes viņam bija acīm re­dzami pretīgas. "()kay. Un tālāk?"

"Tālāk," rakstnieks turpināja, "mums vajadzētu pašiem mēģināt iden­tificēt mirušo. Ja šai gadījumā runa patiešām ir par šī gadsimta cilvēku, varbūt pēc kaulu parametriem vai zobārstu atzinuma iespējams izdi­bināt, kas viņš ir."

"Un tad?"

"Paturēsim viņu acīs."

Kauns īgni nošņāca. "Šie identifikācijas mēģinājumi jau notiek, taču līdz šim gan bez rezultātiem. Labi, mums jārīkojas uzmanīgi, lai nevie­nam nerodas aizdomas, taču man nav sajūtas, ka tas mūs aizvedīs tālāk."

Eizenharts pētoši paskatījās uz. viņu. "Vai jūs vēl neesat domājis par to, ka, iespējams, jūs būsiet tas, kurš viņu sūtīs pagātnē?"

"Es?" Labi trāpīts. Lidojums šovakar uz mājām bija svītrots. Tik daudz bija skaidrs. Mediju magnāta acis kļuva arvien platākas un gandrīz vai varēja redzēt, kā viņa domas klīda pa necaurejamu, agrāk vēl nekad neap­gūtu teritoriju. "Jūs domājat, ka es?… Ak. Bet tā varētu būt, vai nav tiesa? Nē, par to es vēl nekad neesmu domājis, jums taisnība." Tas viņu patiešām bija samulsinājis. Viņš pat pasmaidīja, un, ja ņēma palīgā fan­tāziju, tad šajā smaidā varēja atklāt ko līdzīgu atzinībai.

Profesors sarauca pieri. "To gan es nesapratu."

"Acumirklī," Eizenharts paskaidroja, "mēs domājam, ka tagad pāris dienu rūpīgi pārdomāsim, tad raksim pareizajā vietā un tur atradīsim kameru. Bet varbūt būs citādi. Varbūt mūsu šībrīža pētījumi aizvedīs uz pēdām kādam noteiktam pētījumu objektam, vai varbūt mēs atradī­sim nākamo ceļotāju laikā — un tad pēc dažiem gadiem mēs būsim tic, ar kuriem viņš sarunās tikšanos. Mēs ar viņu vienosimies par vietu, kurā viņam jānoslēpj kamera, lai tā pārdzīvotu divtūkstoš gadu. Mēs būsim tā komanda, kas vadīs viņa ceļojumu pagātnē."

Arheologs pamāja. "Interesanta hipotēze."

"Nākamais punkts," Eizcnharts turpināja, nu jau juzdamies dro­šāk, un norādīja uz trešo repliku. "Kamera. Mums nepieciešams vairāk informācijas par pašu kameru. Mums būtu jāizpēta lietošanas pamācība — iespējams, mēs atrodam kādu gadskaitli, kādas piezīmes vai citu intere­santu informāciju. Un no ražotāja mums būtu jāpieprasa visa tehniskā informācija, kāda vien par šo kameru pieejama."

"Es jau to esmu izdarījis," Kauns paskaidroja. "Šorīt es piezvanīju uz SONY biroju Tokijā. Kamera vēl ir tikai tapšanas stadijā un tirdz­niecībā nonāks, agrākais, pēc trim gadiem."

"Ak." Eizenharts sajuta savādas trīsas pārskrienam pār muguru. "Jau tik drīz,"

"Turklāt es uzzināju pāris interesantu lietu," Kauns turpināja, dus­mīgi savilcis uzacis. "MR-01 videokamera pārstāvēs pilnīgi jaunu tehno­loģiju, saskaņā ar kuru videoieraksts vairs netiks veikts uz magnētiskās lentes, bet gan uz kristāla diska, kam ir daudzkārt lielāka ietilpība nekā lentei. Jaunā parauga diskā varēs ierakstīt aptuveni divpadsmit stundu, un atšķirībā no kasetes, kas jāpārtin uz priekšu un atpakaļ, šeit būs brīva pieeja jebkurai ieraksta vietai, līdzīgi kā datora cietajam diskam vai kom­paktdiskam."

Eizenharts pamāja. "Un kā ar ieraksta noturību?" viņš jautāja.

"Tas ir pirmais interesantais punkts. Pēc SONT informācijas jaunā tehnoloģija, ko viņi sauc par MR — es vairs neatceros, ko šis saīsinā­jums nozīmē —, pieļauj gan tikai vienreizēju ierakstu, līdzīgi kā tas ir ar parasto filmu, toties šī ieraksta uzglabāšana ir gandrīz ideāla. Tas esot vismaz desmittūkstoš reižu stabilāks par tradicionālo videoierakstu."

"Tātad ideāla aparatūra, lai ceļotājs laikā īstenotu savus nodomus," Eizenharts teica.

"Acīm redzami." Kauns svarīgi paliecās uz priekšu un atbalstīja elko­ņus pret konferenču galdu. "Otrs interesantais punkts ir tas, ka vīrs, ar kuru es runāju, bija visai kārs uzzināt, no kurienes man zināms projekta apzīmējums kamerai, par kuru SONTvēl nav publicējusi nekādu infor­māciju."

"Varu iedomāties."

"Diezin vai. Vārds vārdā viņš man sacīja tā: "Šodien jūs jau esat otrais, kurš interesējas par MR-01.""

Eizenharts kā aizsargādamies pacēla rokas. "Es tas nebiju. Tas ir pārāk delikāti, lai es zvanītu SONT, neaprunājoties ar jums."

"Es zinu," vīrs nevainojamajā zilajā uzvalkā piekrītoši pamāja. "Mūsu telefonsarunu protokoli bija pirmais, ko es pēc tam pārbaudīju. Vakar jūs zvanījāt tikai vienreiz, savai sievai."

Eizenharts norija siekalas. Šāda veida uzraudzība viņam bija kas jauns. Un baigs.

"Kā gan vakar?" viņš apmulsis jautāja.

"Kad es šorīt zvanīju uz SONT biroju, Tokijā vēl nebija seši vakarā. Vīrs man sacīja, ka pirmais zvans bijis neilgi pēc deviņiem no rīta. Tas nozīmē, ka šeit Izraēlā tas bijis vakar vakarā brīdi pēc vienpadsmitiem."

Profesors Vilfords-Smits domīgi pētīja spoži balto galda virsmu. "Ap šo laiku mēs vēl visi sēdējām kopā," viņš secināja.

"Pilnīgi pareizi," Kauns pikti noteica. "Tieši tāpēc es beidzot gribu uzzināt, ko šis Stefens Fokss patiesībā visu šo laiku perina."