Jēzus video

36

Vairāk nekā 4,5 litru un līdz ar to pāri par 5 % ķermeņa svara zaudējuma gadījumā blakus spēcīgai slāpju sajūtai rodas arī pirmie fiziskie traucējumi: siekalu plūsma apstājas, rodas arvien lielākas rīšanas grūtības, balss kļūst rupja un aizsmok, mutes, rīkles un acu gļotāda kļūst sarkana, pulss ir paātrināts, rodas ap­dullums un apātija. Var pārņemt panika. Nāve no slāpēm var iestā­ties gadījumā, ja ir zaudēts šķidruma daudzums, kas ir vairāk nekā 12 % no ķermeņa svara.

Džcroms K. Vilsons Izdzīvošana tuksnesī

Kad viņš pamodās, viņa pirmā doma bija: Man ir nepieciešamas ba­terijas!

Tikai pēc tam, kad šī doma viņam bija izskrējusi cauri smadzenēm kā signāltaures spalgā skaņa skautu nometnē, kas visus izrāva no miega, viņš sāka apzināties visu pārējo: kur viņš atrodas, kāpēc viņš šeit atro­das un kas ir noticis. To, ka viņš bija apskāvis Judīti, ka viņš visu nakti bija turējis Judīti apskautu. Viņi vēl joprojām gulēja starp divām liela­jām, aukstajām klintīm uz smilšainas zemes, un nakts bija bijusi saso­dīti auksta.

To viņš, protams, vienmēr bija dzirdējis, katrs viņam to bija stāstījis: ievēro, tuksnesī naktī var kļūt ļoti auksts. Viņš to bija zinājis, taču viņš tam nekad tā īsti nebija ticējis. Patiešām viņš to nebija varējis aptvert, ka tuksnesī, kur visu dienu ir bijis tikai karstums un gaisma, pa kuru viņš pārvietojās kā pa gigantisku cepešpannu, ka tāda liesmojoša krāsns varēja atdzist līdz ledusskapja temperatūrai. Vasarā! Nebija nekāds brīnums, ka akmeņi pārplīsa un klintis pārsprāga. Tās bija saspiedušās cita pie citas kā salstošie, bija apskāvušās, sabāzušas kopā aukstos degunus, un varētu būt gandrīz vai romantiski, ja vien nebūtu bijis tik auksts\

Tagad jau atkal sāka kļūt silts. Stefans paskatījās augšup, pagrieza galvu liesmojošās bumbas virzienā, kas ar jaunu sparu jau cēlās augšā pie horizonta. Arī vējš jau atkal pūta — precīzi, dienai sākoties.

Viņi patiešām kādā mirklī bija iemiguši. Judīte vēl gulēja, seja ar smil­tīm, nogurusi. Viņš uzmanīgi noņēma roku, ko bija viņai aplicis apkārt, un piecēlās sēdus. Mute viņam bija pavisam izkaltusi, rijot siekalas, sā­pēja kakls. Līdzīga sajūta droši vien ir žāvētiem augļiem.

Tad viņš paņēma maisu. Viņš bija kameru ielicis tajā atpakaļ un tur­klāt vēl atsevišķās daļas no sava mobilā telefona, ko viņš vēl vakarnakt bija izjaucis cerībā, ka ar tā baterijām varēs iedarbināt kameru. Tā gan bija dēkaina taustīšanās tumsā, ar kabeļiem un matadatām, taču nekas nebija mainījies. Tagad, pirmajā dienas gaismā, viņš atsevišķās daļas apskatīja vēlreiz precīzāk. Tieši no tā viņš bija baidījies. Viņa telefona baterijas, jau gadiem lietotas, bija ne tikai gandrīz tukšas, tām bija arī pārāk zems spriegums. Ar tām nebija nekādu cerību. Apbrīnodams viņš pasvārstīja rokā mazās baterijas, kuras viņš bija izņēmis no videokame­ras: uzlādējamas, tur bija lasāms, un, ja padomāja, ka tās ar vienu pašu uzlādēšanu — ceļotājs laikā diezin vai būs paņēmis lādētāju līdzi pa­gātnē; un, ja arī būtu, tas viņam maz ko būtu līdzējis, — bija funkcio­nējušas divtūkstoš gadu, tad nebija par ko sūdzēties. Tā nebūtu slikta reklāmā, viņš nodomāja.

Viņš atkal salika kopā mobilo telefonu, cik labi vien varēja. Judīte bija noraizējusies, kad viņš bija sācis to izjaukt. Ja viņiem gadītos ap­maldīties, tad telefons būtu pēdējā iespēja, kas palikusi, lai varētu izsaukt palīdzību. Taču viņiem vairs nebija pat šīs iespējas; kad viņš aparātu atkal ieslēdza, atskanēja pīkstiens un tūliņ pat ekrāns nodzisa, un nekas vairs nekustējās.

"Varbūt, ja mēs pagaidīsim piecdesmit gadu?…" viņš nomurmināja un iebāza nekam vairs nederīgo priekšmetu krekla kabatā.

Judīte no signāla bija pamodusies. Viņa neizskatījās mazāk sašļukusi un apjukusi arī tad, kad bija uzslējusies sēdus. Kādu brīdi viņa samiegojusies skatījās apkārt, tad izgrūda kaut ko, kas varēja būt vienīgi spēcīgs iztei­ciens ebreju valodā.

"Es domāju, ka man rādījās nelāgi sapņi," viņa skumji noteica.

Stefens paskatījās uz viņu. Pat ar tik neglābjami izjukušiem matiem viņa viņam patika. "Nejoko," viņš teica. "Es biju pārliecināts, ka šis te ir sliktais sapnis."

"Stefen…" viņa paskatījās viņā aizplīvurotu skatienu, ko viņš īsti ne­prata izskaidrot, un liegi papurināja galvu. "Saglabāt vēsu prātu. Vien­alga, lai kā arī būtu." Viņa nopūtās un izslējās. "Man slāpst."

Stefens tikai paraustīja plecus. Tas taču nevarētu būt pārāk sarežģīti — tikt ārā no šī tuksneša. Skaidrs, šī bija Negeva, īsts tuksnesis, tomēr ne­liels un pārskatāms, savā ziņā pat parocīgs. Cik viņš spēja atcerēties no kartes — turklāt vēl neskaitāmu ceļu caurausts; lai arī tikai šauru tuk­sneša ceļu, tomēr tās bija skaidri noteiktas zīmes. Lai apmaldītos, tur vienkārši nebija pietiekami daudz vietas.

"Izmantosim rītu, lai tiktu kādu gabaliņu uz priekšu," viņš izteica priekšlikumu.

"Un uz kurieni lai mēs ietu?"

"Kaut kur," Stefens teica, "kur varam dabūt baterijas."

Viņi devās uz rietumiem. Lēnām viens aiz otra. Uz bridi viņus bija pārņē­musi nepieciešamība izrunāties, kas noveda pie tā, ka viņi stāstīja viens otram visu, ko vien zināja par izdzīvošanu tuksnesī. Judīte, dienēdama armijā, bija piedalījusies kādā izdzīvošanas treniņā, gan tikai trīs dienu garumā, un nebija jutusies labi, tāpēc neko daudz no tā neatcerējās. Pro­tams, pie militārās izglītības piederēja arī gari, nogurdinoši pārgājieni ar smagām mugursomām plecos, jau no tā vien, ko viņa šajā sakarā stāstīja, Stefcnara pārskrēja vieglas trīsas, un, lai arī cik bieži viņš Judīti slepeni vē­roja, viņš šos stāstus nespēja saistīt ar slaido, gandrīz trauslo sievieti, kas bija viņa acu priekšā. Neraugoties uz to, ka viņš arvien bija uzmanīgi klausījies Explorer's Society veterānu stāstos, viņš reiz pats bija piedalījies izdzīvoša­nas treniņā — desmit dienas bezgalīgajos Kanādas mežos. Slāpju rem­dēšana tur bija dienas kārtības punkts, taču tur tā īsti nebija problēma.

Protams, viņiem abiem bija zināmi izplatītie triki, kā tuksnesī iegūt ūdeni. Populārākais no tiem bija tas, ko varēja lasīt katrā grāmatā, redzēt katrā komiksā un filmā: jāizrok zemē piltuvveida caurums, dziļākajā vietā jāierok skārda trauks un jāpārvelk tai pāri polietilēna folija, jānostiprina krātera malas ar akmeņiem vai smiltīm, jāieliek pa vidu akmens, lai foli­jai būtu piltuves forma un vienlaikus tā būtu nospriegota. Ja to apspīd saule, zem plēves rodas ļoti liels siltumnīcai raksturīgs karstums un zemes mitrums, kas ir pat šķietami izkaltušās smilts daļiņās, iztvaiko, kāpj uz augšu, pie folijas kondensējas un pilienu pēc piliena tek uz leju, lai sakrātos traukā.

Lieliska teorija. Tikai viņiem nebija ne folijas, ne trauka, ne arī laika un enerģijas, lai raktu tādus caurumus un tad stundām ilgi gaidītu tiem blakus.

Viņi abi vienprātīgi nolēma mēģināt nesvīst vairāk, nekā tas būtu ne­pieciešams. Tas nozīmēja: pārvietoties lēnām, nenovilkt drēbes, meklēt ēnu. Līdzko saule bija pakāpusies vēl augstāk un sāka atkal karsēt, viņiem bija jāmeklē patvērums, kur viņi varēja pavadīt atlikušo dienas daļu, lai vakara stundās un naktī varētu solot tālāk. Nekādu problēmu. Turklāt pēc dažiem kilometriem viņiem bija jātiek jau uz Sīnājas ceļa.

Jo stiprāk viņu muguras karsēja lielais spīdeklis, jo izrunāšanās tieksme kļuva vājāka. Vārdi šķita pārvēršamics tvaikos. Un tieši tagad viņi sma­giem soļiem vilkās cauri apvidum, kas bija līdzens kā galds, bez nevie­nas ēnainas vietas, bez klintīm, bez jebkāda veidojuma, kā aizsegā viņi varētu patverties no dienas svelmes.

"Cik ļoti atšķiras teorija no prakses," Stefcns sausām lūpām norūca un paskatījās apkārt, augoša nemiera pārņemts. Apvidus izskatījās pēc nolādētas, milzīgas automašīnu stāvvietas. Vienīgi šeit neviens nenovie­toja auto, un šeit bija milzum daudz oļu.

Un saule dedzināja kā traka.

Solis pēc soļa. Pēda aiz pēdas. Neizlaist no acīm punktu pie horizonta. Un slāpes. Viņš galu galā bija darījis tāpat kā Judīte un paņēmis mutē nelielu, gludu oli, lai to sūkātu. Varēja sev iegalvot, ka tas remdē slāpes, vismaz mokpilno vajadzību pēc siekalām.

Neviena neredzēja. Tas Stefenu izbrīnīja visvairāk: tas, ka viņiem nesekoja. Viņus būtu tik viegli notvert — šeit, kur viņi bija redzami kā uz delnas. Vienkāršs helikopters… Nebija paslēptuves, nebija pajumtes. Tikai plakans līdzenums un dedzinošs, svilinošs karstums, kas vairs nebija izturams.

Viņiem priekšā nenosakāmā attālumā cauri mirgojošajam saules spo­žumam ņirbēja melnu, krauju kalnu grēdu kontūras. Katram solim, ko viņi spēra, vajadzētu viņus nest tuvāk šiem pakalniem, kuros droši vien bija ēnainas spraugas un plaisas, varbūt pat mitras vietas. Taču kāds kal­nus bija uzlicis uz riteņiem, vilka tos no viņiem prom tieši tikpat ātri, cik ātri viņi tiem tuvojās.

Tikai neapstāties. Ja viņš apstāsies, to viņš zināja skaidri, viņš vairs ne­būs spējīgs atsākt iet, un tas nozīmētu beigas.

Atkal un atkal viņš aptaustīja maisu, kurā, labi iesaiņota, atradās ka­mera. Viņš to bija pagriezis uz krūtīm zem krekla, mīkstu, siltu saini, kas pamazām piesūcās ar viņa sviedriem. Garus gadu simtus tas bija vadījis aukstās, mitrās slēptuvēs, vairāk nekā tūkstoš gadu Tempļa mūra klintsakmenī, atlikušo laiku — lādē tuksneša klosterī. Un nu viņš to stiepa cauri Negevas versmojošajam karstumam. Vai tas bija labi? Vai varēja tā būt, ka straujās temperatūras maiņas dēļ kaut kas tajā tiktu sabojāts?

Judīte, kas šobrīd bija uzņēmusies vadību, apstājās, pagriezās pret viņu un ar nespēcīgu žestu norādīja virzienu gandrīz vertikāli viņu maršru­tam, aptuveni dienvidos. Stefcns paskatījās viņas norādītajā virzienā un izbijās, redzot, cik augstu jau pakāpusies saule, cik žilbinoši tā kvēlo, itin kā būtu saniknojusies un apņēmusies viņus iznīcināt.

"Kas?" viņš nokārca, jo neredzēja, ko viņa varēja būt domājusi.

Viņa uzlūkoja viņu ar izmocītu, iekritušu seju. "Tur kaut kas ir," viņa izteica. "Mašīna vai kas tāds."

Nu viņŠ arī to ieraudzīja — tumšu taisnstūrveida metālisku neda­biska izskata objektu. Tas atstaroja gaismu, ja nostājās tajā vietā, kur bija stāvējusi Judīte, kā no spoguļa saulē. Mašīna! Mašīnai dzesētājā varētu vēl būt ūdens. Mašīnai bija baterija. Baterija! Divpadsmit voltu sprie­gums, ar to viņš varēja kaut ko iesākt. Viņš redzētu, kas ir videolentē.

"Aiziet!" viņš noteica, bet varbūt tā ari bija kāda bezjēgas skaņa, ko viņš dabūja pār lūpām. Viņš devās pa priekšu. Viņa domu fonā guldzēja neprātīgi smiekli; vai viņš pirms tam nebija nodomājis, ka šī tuksneša daļa kā milzīga automašīnu stāvvieta stiepjas no viena horizonta līdz otram? Automašīnu stāvvieta — un nu tur stāvēja vienīgā automašīna! Viņa dia­fragma nedaudz salēcās, kad viņš soļoja uz priekšu, itin kā gribētu sākt smieties, taču ķermenis bija par daudz nomocījies, lai spētu piepūlēties.

Tā patiešām bija automašīna, neliela Eiropas automašīna, kura, pirms saule to bija sākusi apstrādāt, varēja būt bijusi balta; nu jau laka visās vie­tās, kur tai bija tikusi klāt gaisma, bija pieņēmusi nenosakāmu netīri brūn­ganu nokrāsu. Tas bija VW, Stefens sprieda. Nebija palicis nekas no tā, kas bija no hroma, arī aizmugurējā uzraksta nebija. Gaisma atstarojās no saplēsta sānstikla, citas rūtis jau bija pazudušas, tāpat arī riepas, sē­dekļi, stūre un iekārta, ātrumu pārslēgs, viss, kas vien automašīnas vra­kam bija noskrūvējams, izņemams un kaut kā pielietojams.

Nelāgas sajūtas pārņemts, Stefens pacēla motora pārsegu. Arī šeit kāds bez kautrēšanās bija rīkojies. Taču dzesētājs vēl bija savā vietā, un arī motobloks un baterija bija šķituši marodieriem par smagu.

Iemesls, kura dēļ viņi nebija paņēmuši dzesētāju, diemžēl bija skaidri redzams — tas bija pārsprādzis. Judītei paspruka kluss, tāds kā sāpīgs vaids, kad viņa to atskrūvēja vaļā un konstatēja, ka iekšpusē tas ir tukšs un sauss.

Stefenam sāpēja rīkle, viņš kustināja izkaltušās, sasprēgājušās lūpas. "Droši vien tikai tāpēc tā te ir atstāta. Bojāts dzesētājs."

Un baterija? Stefens juta, kā viņam trīc pirksti, kad viņš sniedzās pēc aizbāžņa un vienu no tiem, pārvarot čirkstošu pretestību, atskrūvēja. Tukšs. Marķējuma vieta, kas rādīja korektu šķidruma līmeni baterijā, bija jau kļuvusi brūna. Absolūti tukša un izžuvusi. Viņš atskrūvēja arī pārējos. Visur tas pats.

Tas bija bezjēdzīgi, un Stefens zināja, ka tas ir bezjēdzīgi, taču viņam vajadzēja izvilkt kameru, vajadzēja veltīt bezgalīgus stundas ceturkšņus, atbrīvojot kaut kādus pāri palikušos kabeļus no to izolācijas, savienojot ar baterijas poliem un tad ar atbilstošajiem kontaktiem pie videokameras.

Viņam vajadzēja skatīties meklētājā, dziļi ieelpot, neprātīgas cerības pār­ņemtam, ka, pretēji acīm redzamajam, pretēji tehniskajām zināšanām un visiem fizikas likumiem, šī izkaltusi baterija vēl reizi dos kādu strāvas triecienu, vismaz tik lielu, lai uz brīdi videokameras okulārā iemirdzētos mazais ekrāns un ļautu viņam ieraudzīt to, ko pirms trīsdesmit pieciem gadiem bija redzējis brālis Fēlikss. Vai šajā brīnumu zemē tas bija pra­sīts par daudz? Vai bija par daudz gaidīts šajā tuksnesī, kurā Kungs reiz bija licis nobirt mannai pār savējiem? Viņi pat nebija piecdesmit jūdžu attālumā no tās pašas Sarkanās jūras, kas Mozus priekšā bija pašķīrusies. Un to viņš nemaz neprasīja. Vienīgais, ko viņš vēlējās, bija pāris sekun­des strāvas.

Viņš nospieda atskaņošanas pogu. Brīnums izpalika.

Vīlies viņš atslīga blakus Judītei, kas bija apsēdusies vraka niecīgajā ēnā. Karstais skārds dedzināja muguru. Tas nebija tas pats, kas atsēsties klints paēnā, taču bija labi vismaz brīdi neatrasties karstajā, nežēlīgajā saulē. Judīte uz viņu paskatījās. Viņš papurināja galvu. Nekā.

Viņš tagad būtu vēlējies starplaiku. Vienkārši uz pāris stundām pazust no svilinošā karstuma, lai atpūstos, uzkrātu spēkus, apdomātos. Tieši pārdomas viņam sagādāja arvien lielākas grūtības. Arvien vairāk un vai­rāk viņa domas saskrēja juceklī kā drudža izsauktos murgos. Viņš jau nevarēja vairs pat īsti pateikt, kas bija svarīgāk — atrast baterijas vai ūdeni. Miglaini, juceklīgi skati rēgojās cits caur citu, skati, kuros viņš redzēja pats sevi tvīkstam slāpēs tuksnesī. Viņš vairs nejutās esam īsti nomodā, bet gan guļam vaļējām acīm. Tādi skati lika viņam satrūkties, uz brīdi sa­just apskaidrību, un tad viņš sajuta milzīgas, nevaldāmas bailes, ka viņš varētu nomirt, neredzējis video, kas atrodas kamerā. Tas nedrīkstēja notikt. Tik netaisnīgs universs nevarēja būt. Viņš bija tik tuvu, tas ne­drīkstēja notikt — ka tik tuvu mērķim viņš ietu bojā.

"Saki," viņš beidzot nočukstēja, "mēs taču patiešām neesam bries­mās, vai ne? Visu laiku mēs ejam uz rietumiem; drīz taču jābūt ceļam uz Sīnāju?"

Sākumā viņa nereaģēja, vien apātiski skatījās vienā punktā. "Es vairs nemaz nezinu, kur mēs atrodamies," viņa pēc brīža atbildēja.

"Taču mēs nevarētu būt aizgājuši ceļam garām, to nemaz nepama­not, vai ne?" Cik ilgi Sīnājas tuksnesī bija maldījusies Izraēlas tauta? Četr­desmit gadus, ja viņš pareizi atcerējās.

Nē, tur nekas nebija bijis. Viņi nebija šķērsojuši nevienu ceļu. Neko, kas kaut mazliet būtu atgādinājis ceļu. Neiespējami.

Judīte paskatījās uz viņu. Viņa izskatījās pārguruši, pārguruši līdz nāvei. "Vai tavs telefons patiešām vairs nedarbojas?"

Viņš papurināja galvu.

Viņa nopūtās un atkal skatījās uz priekšu. "Ja to patiešām vajadzētu…"

Viņi sēdēja. Saule kāpa augstāk, samazināja ēnu. Šķita neiespējami atkal reiz piecelties. Viņi šeit sēdētu tik ilgi, kamēr saule nāks un nostā­sies virs mašīnas jumta, lai viņus izcepinātu. Stefens paņēma ādas maisu, izņēma videokameru, kas bija tik neparasti maza, nepavisam ne lielāka par piezīmju blociņu, un tik viegla, un pasvārstīja to rokā.

"Vai tu tici, ka tas viss ir taisnība?" Judīte, kas viņu bija vērojusi, jautāja.

"Kā tu to domā?"

"Tā izskatās tik jauna."

Stefens to pagrozīja savās rokās. "Ir jau arī. Patiesībā tās vēl nemaz nav."

"Un ja mēs no šejienes izkļūstam sveikā un aizvedam uz Japānu, kas notiktu tad?"

"Nav ne jausmas." Par to domājot, šķita, ka pārsprāgs galva. "Viņi to izjauktu pa detaļām, izpētītu, kā tā darbojas, un tad tādu uzbūvētu. Japāņi taču vienmēr tā dara."

"Un kurš tad to ir izgudrojis?"

Stefens gribēja atbildēt, taču viņa gausās, slāpstošās domas samez­glojās un apstājās. Nekādas atbildes. Par daudz neatbildētu jautājumu. Vienādojums, kurā par daudz nezināmo.

Un ja nu atmet šos neatbildētos jautājumus…

"Labs jautājums," viņš ar grūtībām sacīja. Viņš aplūkoja kameru savās rokās. Ja tas viss bija patiesība, ja šis aparāts patiešām ir ceļojis cauri laikam un patiesībā nācis no nākotnes, kas vēl bija trīs četrus ga­dus attālu no viņiem, ja uz visu, kas bija noticis, paskatījās kā uz kaut ko negrozāmu…

…Tad tas nozīmēja, ka viņi kaut ko zina par nākotni. Kaut ko, kas viņu biedēja. Kaut ko, kas neizbēgami notiktu.

Judīte to izteica skaļi. "Vienīgā atbilde ir tā, ka tas nenotiks," viņa pārdomāja, vienkārši soli pa solim izdomāja uz priekšu, kā ceļa gājējs, kurš ziņkārīgi dodas uz priekšu, gribēdams uzzināt, kas būs redzams aiz nākamā līkuma, nepārtraukti mēģinot paredzēt, kur ceļš beigsies. "Tādas iespējas nemaz nav. Lai arī mēs domājam, ka tas varētu notikt. Kamera nenokļūs Japānā. Tas nozīmē…"

Nu viņa to redzēja. Viņas acis kļuva nedabiski lielas.

"Jā," Stcfcns tikai noteica.

To tātad sauca par likteni. Viņš to turēja rokā. Ar nogurušām kustī­bām viņš iestūma mazo ierīci, kuras plastikāta apvalks izskatījās tik jauns, atpakaļ maisiņā starp mīkstajiem auduma kušķiem.

"Dosimies tālāk."

Slāpes kļuva neciešamas. Katra šūna nežēlīgi alka pēc ūdens, pēc šķid­ruma. Vai arī — ja viņš tagad varētu atrast baterijas. Viņš tieši nezināja, kā, taču arī tās šīs alkas spētu mazināt.

Kājas kustējās pašas. Plaušas strādāja kā plēšas. Visa pasaule jau sen bija no­grimusi, bija vairs tikai šis plakanais, akmeņainais gabals tieši viņam priekšā.

Tas vairs nevilksies ilgi. Par viņiem viss jau bija skaidrs. Viņš bija aiz­mirsis, kādēļ, taču viņu liktenis jau negrozāmi bija nolemts. Dedzinoši nāves pirksti jau sniedzās pēc viņiem, izkaltēja no viņiem pēdējo dzīvī­bas lāsi. Viņiem jau sen vairs netecēja sviedri.

Viņam radās kāda doma, savādi uzmācīga un nesakarīga.

"Mums abiem vajadzētu pārgulēt," viņš teica.

"Ko?" Judīte satrūkās.

"Ja mēs šeit nomirsim, tad man būs ļoti žēl, ka mēs nebūsim viens ar otru gulējuši." To vēl tikai vajadzēja pateikt.

Viņa paskatījās viņā ar skatienu, kurā atmirdzēja aizvainojums. "Vai tas ir viss, ko tu dzīvē vēlies no sievietes?"

Te nu viņam bija kaut kas, par ko domāt nākamo simtu vai tūkstoti kilometru.

Un tad viņu priekšā pēkšņi parādījās šis augstais tēls. Vīrs kamieļa mu­gurā. Beduīns, kas uz viņiem noraudzījās ar neizprotamu skatienu. Ste­fens uz viņu nemitīgi skatījās, kamēr Judīte runāja. Viņš uztvēra tikai vārdu Sīnāja.

Tuksneša dēls mierīgi pamāja un ar roku parādīja pavisam citā vir­zienā, nekā tajā, kurā viņi visu laiku bija soļojuši.

Judīte jautāja ko citu, iespējams, pēc ūdens. Taču vīrs kā nožēlojot pielieca galvu. Viņam ūdens nebija, vai varbūt viņš to viņiem vienkārši nevēlējās dot. Viņam bija viņa kamielis, kas viņu nogādās mērķī, pirms slāpes viņam kļūtu par problēmu.

"Salaam aleikum," viņš galu galā atvadījās, it kā viņam nepārtraukti gadītos satikt tuksnesī nomaldījušos ceļiniekus, un, pirms satvert sava kamieļa pavadu, pārlika atkal pār galvu šauro metāla loku, kas savienoja austiņas, ko sarunājoties viņš bija brīvi aplicis ap kaklu.

"Tur!" Stefenam paspruka. Viņš rādīja uz austiņām. "Kas tas ir?"

Beduīns apjucis uz viņu paskatījās un atkal noņēma austiņas. Viņš jautājoši paskatījās uz Judīti. Viņa kaut ko pateica, un viņš izvilka no sava apmetņa sudrabaini mirdzošu kasešu magnetofonu un rādīja to Stefenam. "SONY Walkman," viņš pateica it kā caur degunu skanošā arābu akcentā.

" Walkman!" Stefens nokrāca. "Oriģināls SONY WalkmanV Viņam izlauzās vājprātīgi, kladzinoši smiekli, tic viņu kratīja, it kā vēlēdamies salauzt viņa slāpēs izkaltušo ķermeni.

"Stcfen!" brīdināja Judīte. "Ko tas nozīmē?"

Lepnais tuksneša dēls, redzami sašutis par Stefena krampjaino smieklu lēkmi, ar stingu seju atkal iestūma aparātu atpakaļ zem gaišā, platā apmetņa.

"Nē, pagaidi!" Stefens iesaucās un izstiepa roku. "Atvainojiet. Man ļoti žēl. Judīt, lūdzu, pasaki viņam, ka man ļoti žēl. Pajautā, vai es nevaru dabūt baterijas. Lūdzu!"

"Ko tu gribi darīt ar baterijām?"

To viņš arī tā īsti nemaz nezināja. Kaut kādā ziņā baterijas bija svarī­gas. Un SONY Walkman likās kaut kā jokaini. Kad viņš bija bērns, viņš tādu ļoti bija vēlējies, taču nekad nebija dabūjis. No savas pirmās no­pelnītās naudas viņš sev tādu bija nopircis, tieši tādu.

Taču kur un kad tas bija? To viņš vairs nevarēja atcerēties. Vienīgi to, ka viņam ir nepieciešamas baterijas.

"Pajautā viņam!"

Viņa pateica viņam kaut ko arābu valodā. Viņš nebija zinājis, ka viņa prot arābu valodu. Viņš tik daudz ko par viņu nezināja, un nu bija jau par vēlu.

Beduīns viņu nopētīja no apakšas uz augšu un tad īsi papurināja galvu. Ar savu lepno ērgļa degunu viņš izskatījās kā mitoloģiska figūra, un viņa acis izstaroja aukstu noraidījumu.

Stefens bāza rokas kabatās, atrada sagumzītu banknoti, pat piecdes­mit dolāru zīmi, steidzīgi to attina un sniedza beduīnam.

"Baterijas, lūdzu! Es maksāšu piecdesmit dolārus!"

"Stcfen, ko tas nozīmē?' Tu taču ar tām pāris baterijām vispār neko nevarēsi iesākt. Tu sevi tikai padari smieklīgu…"

"Piecdesmit dolārus!" Stefens stūrgalvīgi atkārtoja. "Tikai bate­rijas!"

Arābs sakrustoja rokas uz seglu roktura, grožus parocīgi nolicis, un kaut ko sacīja Judītei. Kamielis pa šo laiku vēroja abus ceļotājus ar trulu vienaldzību.

"Ko viņš saka?"

"Viņš saka, ja baterijas tev maksā piecdesmit dolāru, tad tās tev noteikti būs arī simt dolāru vērtas."

"Nu skaidrs!" Stefens iesaucās un atkal ķēra kabatās. "Simt dolāru, jā."

Viņš nevaldāmi sāka meklēt, taču neko vairs neatrada. Neko, pat ne monētu, nemaz nerunājot par banknoti. Viņš paskatījās augšup uz be­duīnu, kurš nekustīgi gaidīja. "Man ļoti žēl, vairāk man nav. Tikai piec­desmit dolāru."

Tuksneša dēls acīmredzot tomēr vairāk saprata no angļu valodas, nekā sākumā bija atzinis. Viņš pielieca galvu, savilka muti augstprātīgā smaidā un teica klusā dzēlībā: " Then have a nice dcty.'" To pateicis, viņš satvēra grožus un metās prom kā smilšu vētra.

4.51

Stefens neizpratne nolūkojas viņam pakaļ. Piecdesmit dolāru taču bija ļoti laba cena par pāris baterijām, vai ne tā?

Kur bija palikuši tie sasodītie helikopteri? Tas taču nebija aptverams. Pirms dažām dienām, kad viņi neko nezināja un kad viņiem vēl nekā ne­bija, katrs viņu solis tika novērots. Un tagad, kad viņi visu zināja un kad viņiem viss bija, viņus neviens vairs pat nemeklējal

Nekā. Lai cik bieži viņš ari pagriezās un paskatījās, debesis bija skaid­ras un tukšas līdz pat horizontam. Un zeme visapkārt ņirbēja, it kā viņus būtu apņēmis ūdens.

Judīte čūkstošā, elšošā balsī sacīja Stefcnam par viņu tādus vārdus, kas nebija labi. Viņš nesaprata, kāpēc viņa tā dara. Taču viņa visus šos vār­dus it kā izvēma, atbrīvojās no tiem kā no indīga balasta, it kā viņai no tiem būtu jāattīrās un jātiek vaļā.

Bet viņa taču visus šos ceļus bija gājusi kopā ar viņu. Kāpēc viņa bija to darījusi? Viņš nesaprata, ko viņa grib, kļuva arvien nerunīgāks, pār­stāja aizstāvēties, klusēja.

Tad Judīte bija galā, balss aizķērās, un, izdvesusi spiedzošu skaņu, viņa apklusa.

Viņš bija priecīgs, ka tas ir beidzies. Viņš gribēja pateikt tikai vienu teikumu, kaut ko, lai visu šo lietu pabeigtu, nolīdzinātu, pavilktu zem tās svītru, to nokārtotu. To taču nevarēja tā atstāt.

Taču pēc viena teikuma viņam vēl vajadzēja pateikt otru, un tad vēl vienu un vēl vienu, un pēkšņi bija tā, it kā viņā pēkšņi būtu gājis pušu kāds aizsprosts, tik liels kā Hūvera dambis, un aiz tā bija krājies viss nik­nums, viss naids un izmisums, kādu vien viņš reiz bija jutis. Viņš dzirdēja sevi ķērcoši kliedzam, redzēja sevi ārdāmies kā kādu prātā jukušu ske­letu, juta, kā no viņa aizplūst viss riebīgais, sliktais, un tas viss skāra Ju­dīti, kura bezpalīdzīgi uz viņu skatījās, taču viņš tur neko nevarēja darīt.

Tad tas bija garām. Viņš bija iztukšots. Mute viņam sāpēja, lūpas asiņoja dažās pārsprāgušās vietās. Judīte uz viņu vairs neskatījās, vien­kārši gāja uz priekšu, tāpat kā viņš.

Taču pēkšņi viņš redzēja, kā viņai saļogās celis, kā viņa paklūp. Pirms vēl viņš spēja ko darīt, viņa sabruka.

"Judīt…" Stiklainais gaiss šķita kā receklis, kas ļauj kustēties tikai palēninājumā, kustoties laupot pēdējos spēkus. Viņš notupās viņai bla­kus pie zemes, pacēla viņu, noguldīja viņas galvu sev klēpī. Viņai asiņoja brūce pierē, tas nebija nekas nopietns. Viņas acis bija aizvērtas. "Judīt!"

Viņa atvēra plakstiņus ar tādām pūlēm, it kā tie būtu tonnām smagi, un skumji uz viņu paskatījās. Acis viņai bija sasarkušas. Viņas kakla artē­rija strauji pukstēja.

Viņa kustināja lūpas, mēģināja ko teikt, taču tas bija grūti. Viņam vajadzēja pieliekties tuvu klāt, lai saprastu viņas sacīto.

"Es visu laiku domāju…"

Viņa aprāvās, papurināja galvu, pavisam bez spēka. Atkal aizvēra acis.

"Ko?" viņš čukstēja.

"Es domāju… tu…"

"Es?"

"Neko."

Bija labi, kad lielā, platā ēna krita viņai pāri. Soļi — aiz viņiem, pa labi, pa kreisi, viņiem apkārt. Oda pēc benzīna, pēc izplūdes gāzēm, pēc de­gušas gumijas un sakarsušām bremzēm, pēc skūšanās odekolona. Kāds vīrs baložzilā divrindu pogu uzvalkā nostājās viņai blakus. Viņa apavi bija nospodrināti tik spoži, ka tic spīdēja. Viņam bija zeltīta kaklasaites adata. Vīrs neizskatījās pat sasvīdis, un viņš izstiepa roku. Tā bija izstiepis roku viņa tēvs, kad viņš reiz bija viņam ieradies pretī uz bērnudārzu, un arī viņš vienmēr bija valkājis šādus uzvalkus.

"Dodiet man kameru, Stefen," vīrs sacīja. "Tad mēs par jums parū­pēsimies."

Tas nebija viņa tēvs. Viņa tēvs nekad nebija par viņu parūpējies. Viņš vienmēr bija prasījis, lai viņa bērni būtu stipri, stipri un patstāvīgi. Tas bija labi, ka kāds gribēja par kādu parūpēties. Tik labi. Ar sāpošu sajūtu acu kaktiņos, jo asaras negribēja tccēt, viņš izvilka saini no sava krekla.