Jēzus video

29

STEIDZAMI — SLEPENI Dion,

bankas izdara spiedienu sakarā ar kursa lejupslīdi. Misters Sazerlands no First National vēlas sasaukt uzraudzības padomes ārkār­tas sēdi nākamtrešdien. Acīmredzot tiks apspriests jūsu valdes priekšsēdētāja postenis. S.

Tā nevarēja būt patiesība. Stcfens paskatījās uz šauro papīra gabalu, ko viņam tikko bija izspļāvis bankas automāts, tad uz savu VISA karti. Limit exceeded, bija rakstīts uz čeka.

Automāts, solīds un neieņemams, iemūrēts kāda sabiedriskā nama sienā, neparasti ilgi bija noņēmies ap viņa karti, ko viņš bija iebīdījis auto­māta karšu spraugā. Ar nežēlīgu apņēmību spožais tērauda kupols starp viņu un tastatūru, uz kuras viņš bija ievadījis sev vēlamo skaidrās nau­das summu, atkal aizvērās.

Tas tik bija jauki. Stefens iebāza savu karti atpakaļ kabatas portfeļa nodalījumā, kurā to parasti glabāja, un atbrīvoja vietu nākamajam klien­tam, apaļīgai sievietei ar augsti sakasītiem matiem, kura viņam veltīja aizdomu pilnu skatienu. Vai viņš izskatījās bīstams? Viņš nepatikā nogro­zīja galvu un, turēdams kabatas portfeli rokā, lēnām gāja tālāk.

Vai tā varēja būt patiesība? Vai viņš bija izdevis tik daudz naudas, kopš bija ieradies Izraēlā? Viņam būtu vajadzējis laikus padomāt par limita paaugstināšanu. Viņam kaut kā vajadzēja… bet kā? Piezvanīt uz savu banku… Ja vien Hjū Kaningcms, viņa lietvedis, bija sasniedzams, varbūt bija iespējams ko līdzēt, vismaz uz laiku.

Cik naudas īsti viņam vēl bija? Viņš pāršķirstīja banknotes. Diezin vai pietiks, lai rīt no rīta samaksātu par viesnīcu. Nemaz nerunājot par to, lai iznomātu niršanas aprīkojumu vai apmaksātu automašīnu. Neticami.

Kā bija ar citām kartēm? To viņam pavisam bija trīs — viena VISA, viena MasterCard un viena American Express. Patiesībā jau piecas, taču divas pārējās tika pieņemtas dkai Amerikā un no tām viena tikai deg­vielas uzpildes stacijās. MasterCard bija piesaistīta tam pašam kontam, kuram piesaistīta VISA, ar to viņam arī nepaveiktos. Bet American Ex­press… Ar to viņš varētu ari tikt pie skaidras naudas, taču ne no auto­māta. Viņiem šeit, Jeruzalemē, bija birojs, ja viņš pareizi atcerējās. Vai varbūt tas bija Telavivā? Nu, to bija iespējams uzzināt.

Nav naudas. Neticami. Un kā tas uzreiz sabojāja noskaņojumu! Ko tas līdzēja, ja tev piederēja īpašums, bet nebija iespējas tam piekļūt. Mil­zīga dumjība, lūk, kas tā bija.

Vēl arvien apjucis, viņš atkal aiztaisīja savu kabatas portfeli, iebāza to žaketes kabatā un gandrīz sastinga kā sālsstabs, kad ieraudzīja abus vīrie­šus, kuri, sarunā iegrimuši, nāca pa ietvi viņam tieši pretim. Aizturējis elpu, visiem spēkiem cenzdamies ar kādu uzkrītoši drudžainu kustību nepiesaistīt viņu uzmanību, viņš paglābās pirmajās tuvākajās veikala durvīs.

Un nu vēl tie bija apstājušies — tā vietā, lai dotos tālāk un pazustu no viņa acīm! Viņš izlikās, ka aplūko vitrīnā izliktās prcces, taču patie­sībā vēroja abus vīrus. Nav šaubu, tic bija divi no Raiena ļaudīm. Viņš tos vairākkārt bija redzējis nometnē, un arī tie viņu pazina. Kas viņiem šeit bija darāms? Tā droši vien bija sagadīšanās, ka viņi tieši šajā brīdī nāca pretī pa šo ielu; neizskatījās, ka tie viņu meklētu.

Un vēl tāda muļķīga sakritība. It nemaz nenāk par labu noskaņojumam.

Kāds viņu no sāniem uzrunāja, viņš nesaprata, izbijies pagriezās un automātiski atbildēja: "Kā, lūdzu?"

"Vai jūs interesējaties par videokamerām?" pārdevējs, plecīgs vīrs ar paretiem matiem un lielu, apaļu degunu, pārgāja uz angļu valodu.

"Videokamerām?" Stefens samulsis paskatījās uz pārdevēju, tad uz vitrīnu, ko viņš līdz pat šim brīdim bija vērojis, to nemaz neredzot. Pa­tiešām, tur bija vienas vienīgas videokameras, dažāda lieluma, dažādi ražojumi. Viņš bija nokļuvis foto un video preču veikalā. Un abi sarg­suņi vēl arvien stāvēja ielas malā un šķita pamatīgi apspriežamies, kurp doties tālāk.

"Mums ir pārstāvētas visas slavenākās markas," pārdevējs iesāka un satvēra pirmo tuvāko ierīci, lai to iespiestu Stefenam rokā. Tā bija nepa­rasti viegla. "SONT, Canon, Panasonic, JVC, Sharp… Ko vien jūs vēlaties.

v

Sī te ir patlaban mazāka un vieglākā digitala kamera, tā sver tikai piec­simt gramu, taču ir aprīkota ar objektīvu, kam desmitkārt automātiski maināms fokusa attālums. Nu, kā tā ieguļas rokā? Fantastiski, vai nav tiesa? Absolūti nekādu problēmu to paņemt visur līdzi un visu uzfilmēt."

Stefens aplūkoja aparātu. Kādreiz viņam bija diktofons, kurš bija lie­lāks nekā šī kamera. Apbrīnojami. Viņš pielika lodziņu pie acs un vēroja tajā ielu. Izskatījās, ka abi vīri meklē restorānu un nevar vienoties, kurp doties.

"Apbrīnojami," viņš sacīja arī pārdevējam, kurš viņā gaidoši bija no­lūkojies.

"Vai drīkstu jums jautāt, vai esat jau izšķīries par kādu konkrētu sis­tēmu?" viņš vēlējās zināt.

"Sistēmu?" Stefens pēkšņi apzinājās, ka šī ir pirmā reize viņa dzīvē, kad viņš vispār tur rokā videokameru. Ievērojams trūkums cilvēkam, kurš gatavojās atrast ievērojamāko kameru cilvēces vēsturē. "Kādas sistēmas vispār ir?"

Pārdevēja acis iemirdzējās. "Ir Video-8, tā ir pati vecākā sistēma. Plaši izplatīta, un kasetes tai ir lētas. Tad mums vēl ir arī Hi-8, principā tāda pati, taču tai ir būtiski labāka attēla kvalitāte; labāka nekā jūsu tele­vizoram. Pašlaik modernākais, protams, ir digitālais attēls. Vislabākie kontrasti, lieliskas krāsas, nepārspējami ass attēls — un nekādu zaudē­jumu, attēlus apstrādājot. Visiem saviem klientiem es iesaku pievērst lielu uzmanību videoierakstu apstrādei, jo, pieņemsim, jūs esat atvaļi­nājumā — es vienkārši iedomājos, ka jūs esat atvaļinājumā —, tad jūs filmējat visu, ko vien redzat. Taču jūsu draugiem mājās, jūsu ģimenei un tā joprojām, viņiem jūs vēlaties rādīt tikai labākos attēlus. Jūs varbūt vēlaties iemontēt kādus optiskus efektus, kaut ko saīsināt, parādīt citā secībā. Tāpat kā Stīvens Spīlbcrgs, viņš bez montāžas un attēlu apstrā­des arī nebūtu nekas, vai jūs man piekrītat? Tam digitālais video ir opti­māli piemērots. Palūkojieties, piemēram, šeit…" Viņš atkal izņēma kameru Stefenam no rokām un atvēra nelielu plastmasas vāciņu sānos. "Šeit jums ir visi pieslēgumi — LANC, ārējais mikrofons, austiņas, digitālā izeja, supervideo, audio. Saprotams, aparāts darbojas ar litija jonu akumulatoru, tātad tam nav atmiņas efekta, tas…"

"Esmu dzirdējis, ka drīzumā būs jauna sistēma," Stefens pārtrauca viņa vārdu plūdus. "To sauc MR — es tikai nezinu, ko tas nozīmē."

"Ak jā." Pārdevējs pamāja. "SONT.'. MR, manuprāt, nozīmē magnetic resonance vai ko tamlīdzīgu. Taču tirgū tā nonāks tikai pēc trim četriem gadiem. Padaban tā vēl nav nobriedusi izlemšanai un vispirms acīmre­dzot būs pieejama tikai augstāko tehnoloģiju tirgū. Kā saka, būs pārāk dārga parastam cilvēkam."

Abi vīrieši, kā izskatījās, bija vienojušies un devās šķērsām pāri ielai un prom.

"Vai jums ir zināms, kā šī MR sistēma funkcionēs?" Stcfcns vēlējās zināt.

"Ak, principā tā arī ir digitālā sistēma. Vienīgā atšķirība ir tā, ka sa­glabāšana vairs nenotiks magnētiskā diskā, bet gan uz speciāla silīcija kristāla. Tātad jums ar to jāsaprot, ka reiz uzņemts video vairs nevar tikt izdzēsts, toties tas ļoti ilgi saglabājas. Tas varētu būt interesanti dokumentēšanas mērķiem, taču tas ir diezgan dārgi iesācējam. Tomēr, lai ari kā, vienā kasetē vieta būs divpadsmit stundām tīrā ieraksta laika."

"Cik ilgi videoieraksts spēj saglabāties šodien?"

"Tas ir svarīgi. Vidco-8 un Hi-8 kamerās, tātad analogajās sistēmās, kvalitāte jūtami pasliktinās pēc desmit divdesmit gadiem. Vienkārši tāpēc, ka magnetizācijas stiprums lentēs ar laiku samazinās, vai saprotat? Digitālajā video tas notiek tāpat, taču, tā kā attēli ir digitāli, jūs tos vienmēr varat pārkopēt uz jaunām lentēm un tā saglabāt tos visai ilgi."

"Saprotu." Raicna rokaspuiši bija ārpus redzamības loka. Stefens norādīja uz nelielo kameru. "Vai jūs man par šo nevarētu iedot līdzi prospektu?"

Pārdevējam viegli noraustījās acs kaktiņš. "Vai vēlaties šo kameru iegādāties?" jautāja vīrs ar plānajiem matiem.

"Vēl nezinu," Stefens meloja.

"Klausieties, man jums ir kāds padoms," pārdevējs sazvērnieciski teica, izvilka krāsainu salocītu lapiņu un lodīšu pildspalvu. "Parasti šī kamera maksā…" Viņš uzrakstīja astronomisku summu šckeļos un tik­pat astronomisku summu dolāros tai blakus. "Taču, ja jūs tūlīt pat izlemsiet, es jums pārdošu aparātu, kura vērtība ir tāda pati kā jaunai kamerai, tas ir absolūti pilnīgs, ar garantiju un visu, tikai bez oriģinālā iepakojuma. Tas ir nācis, tikai nestāstiet to tālāk, no mantas aprakstī­šanas. Bez oriģinālā iepakojuma es to nedrīkstu pārdot par oriģinālo cenu, traki, taču tā tas ir. Es jums to pārdotu par…" Viņš uzrakstīja divus skaitļus, kuri bija par četrdesmit procentiem mazāki nekā abi pirmie. "Kā jau teicu, tāda man ir tikai viena. Vienreizēja izdevība."

Stefens pasmaidīja par šo mūžveco triku. Līdzīgā veidā viņš bija pār­devis arī savas programmas.

"Pateicos," viņš noteica un paņēma bukletu. "Taču man tik un tā ir jāaprunājas ar savu draudzeni. Jūs taču saprotat."

Atkal noraustījās grumbas zem labās acs, tāpat arī mutes kaktiņš. Arī vecs triks. Es to nevaru izlemt, man jāpajautā kādam atļauja. "Atve­diet taču savu draudzeni vienkārši līdzi," vīrs nekavējoties izteica priekš­likumu. "Mēs varam izdarīt pāris izmēģinājuma ierakstus un noskatīties tos uz lielā ekrāna. Viņa būs sajūsmā."

"Es tā darīšu," Stefens meloja, atvadījās un devās prom. Ārā uz ielas viņš uzmanīgi pavērās apkārt, taču abus vīrus nekur vairs nemanīja.

Viņi daudz nerunāja. Blonds liela auguma vīrs, kurš tikai ar pūlēm bija iespraucies uniformai līdzīgajā apģērbā, kādā viņus bija vēlējies redzēt Raicns, gandrīz bez apstājas smēķēja, un Elija, brūni iededzis un nepār­protami sabre, Izraēlā dzimis ebrejs, tik lēni knibinājās ap falafel, ka tā apēšana, kā šķita, varēja icvilkics vairāku stundu garumā. Turklāt neviens no viņiem nenolaida acis no nama durvīm un ceļa līdz tām.

Viņi gandrīz nepamanīja nākam Raienu. Pēkšņi viņš parādījās atpakaļskata spogulī, it kā būtu atnācis no nekurienes, un jau nākamajā mirklī atvēra durvis un sēdēja aizmugurējā sēdeklī.

"Un kā?" viņš tikai pajautāja.

Tā kā Elija tieši tajā brīdī košļāja, atbildēja Vilārs. "Nekā. Neviens nav nācis."

Raiens kaut ko pie sevis noņurdēja. Neviens nekad nevarēja par to būt pārliecināts, taču šķita, ka Raiens bija visai nokaitināts.

"Mēs iesim iekšā," viņš izlēma.

Vilārs ieplēta acis. "Mājā?"

"Dzīvoklī."

Elija pa to laiku bija dcis galā ar savai kumosu. "Bos," viņš teica, "arī Izraēlā tas nav legāli."

"Es zinu," Raiens norūca. "Tāpēc ir vienpadsmitais bauslis. Tikai Mozus to bija noklusējis."

Amerikāņu bibliotēku, savdabīgu celtni no tērauda, stikla un labi daudz betona, bija grūti ierindot kādā stilistiski noteiktā laikā. Raiti lakotais dzelzs žogs, kas norobežoja teritoriju, izskatījās īpašs, taču neapšaubāmi bija arī ļoti stabils, un slaidas cipreses noslēpa ēku kā priekškars. Un tomēr nebija nekādu problēmu tajā iekļūt. Sargs zilā uniformā stāvēja pie ieejas durvīm, taču nevienam apmeklētājam nepieprasīja uzrādīt per­sonas apliecību, vien aprobežojās ar to, ka bargi nopētīja katru ienācēju.

Visu pirmo stāvu aizņēma plaša kafetērija, garderobe, vairākas telefona kabīnes, garas slēdzamu skapīšu rindas un neskaitāmi lasītājiem domāti galdi, ja neskaita telpas, kas domātas pārvaldei un kurās, kā liecināja nepārprotami formulēti uzraksti uz durvju plāksnītēm, apmeklētājiem ieeja bija aizliegta. Lasītava atradās augšstāvā, gaiša, liela telpa augstiem logiem, kura pusstāvā vēl papildus bija pārdalīta ar plašu galeriju. Kā jau katrā bibliotēkā, šeit valdīja darbīgs klusums, tā ka nebija grūti sasniegt tādus koncentrēšanās dziļumus, kas cilvēkam ikdienas pasaules drudžai­najā steigā palika nepieejami.

Gluži ka baznīcā, Stefens nodomāja, iedams gar plauktu rindām uz priekšu. Tikai mājījjāk.

Nu, kādai tēmai lai viņš pievēršas? Tāds bija jautājums. Viņš bieži vien uz labu laimi bija gājis cauri bibliotēkām, šur un tur izvilcis no plaukta pa grāmatai un ļāvies pārsteigumam, ko viņam sagādāja gadījums.

Viņš pamēģināja, taču šeit un šobrīd tas viņam neko nepalīdzēja. Nē, tēma varēja būt tikai viena — Tempļa kalns. Stefens piegāja pie kata­loga, kas bija pieejams garās koka kastēs apdilušu kartotēkas kartīšu iz­skatā, un sāka meklēt šo un tam radniecīgus jēdzienus.

Viņš atrada apjomīgu grāmatu ādas iesējumā, kas Tempļa kalna vēs­turi solīja izklāstīt izsmeļošā pilnībā. Taču tā arī palika pie solījuma — satura rādītājs bija sniedzis pamatīguma un pilnības iespaidu, taču pats teksts, lai arī papildināts ar neskaitāmiem zīmējumiem, fotogrāfijām un plāniem, tomēr bija izrādījies visai haotisks un vispārīga pārskata iegū­šanai nepiemērots. Tomēr Stefens izlasīja pāris interesantu atgadījumu. Šajā gadsimtā, piemēram, bija notikuši divi dramatiski uzbrukumi mu­sulmaņu ēkām Tempļa kalnā. Tūkstoš deviņi simti sešdesmit devītajā gadā Dcniss Roans, kāds garīgi slims kristietis no Austrālijas, bija aiz­dedzinājis un nopietni sabojājis AI Aqsa mošeju. Pēc vairākiem gadiem pēdējā brīdī tika atklāta ekstrēmi noskaņotu ebreju nacionālistu sazvē­restība, kurā bija paredzēts uzspridzināt mošejas Tempļa kalnā un vis­pirms jau Klints mošeju, lai atbrīvotu vietu, kurā reiz bija uzbūvēts ebreju templis, — lai tā paātrinātu mesijas atnākšanu.

Stefens nepatikā papurināja galvu. Pasaule šķita kā apmāta uz šo ne­pilno kvadrātjūdzi nekam nederīgās klinšainās zemes.

Tad viņš uzdūrās uz kādu it kā starp citu pieminētu faktu. Izrakumu apgabalu, kas sākās otrā pusē aiz galvenā ceļa, uz dienvidiem no Tempļa kalna, dēvēja par Dāvida pilsētu. To viņš bija zinājis. Tas, ko viņš nebija zinājis — līdz šim tas gan arī viņu nebija interesējis —, bija šī nosau­kuma izcelsme. Gadsimta sākumā, viņš lasīja, kāds Rotšiklu ģimenes franču atzara piederīgais bija nopircis šo zemes gabalu, lai meklētu ķēniņa Dāvida patieso apbedījuma vietu. Taču tā nekad netika atrasta. Britu vidū šai teritorijai bija arheoloģiskās atradnes statuss, tāpēc tur bija aizliegta jebkāda ar būvniecību saistīta darbība. Kad tā kļuva par Jordānas teritoriju, šis aizliegums vairs netika ņemts vērā, un, vai tur bija drupas vai kapenes, tika centīgi būvēts. Vienīgi tas apgabals, kas pie­derēja Rotšildiem, kā ienaidnieka īpašums tika saglabāts un palika neskarts.

Tieši tāpēc Halīls Saads, rakdams pagrabu, bija atradis cisternu. Viņa nams stāvēja uz kāda cita nama drupām, kas tika uzbūvēts laikā, kad šī teritorija bija piederējusi Jordānijai. Tikai Halīls Saads bija racis dziļāk par tās iepriekšējo īpašnieku. Viss apgabals bija viena no senākajām Jeru­zalemes teritorijām vispār.

Tikai par tuneli nekur nebija ne vārda…

Viņa žaketes kabatā ietikšķējās. Telefons.

"Ješua?" viņš atsaucās, nolika grāmatu atpakaļ plauktā un pa biezo, pelēko gridceliņu devās uz lasītavas izejas pusi. Bibliotekāre, kura dežu­rēja aiz letes, uz viņu nosodoši paskatījās, pat ārkārtīgi nosodoši. "Kas ir?"

Liels bija viņa pārsteigums, kad neatsaucās nc Ješua, ne Judīte. Tā bija balss, kas angliski runāja ar cietu akcentu un kuru viņš uzreiz ne­maz nepazina.

"Mister Foks? Šeit runā Pēters Eizenharts. Es labprāt vēlētos jūs satikt. Iespējams, man ir kāda interesanta informācija."

Slēdzenes pretestība neilga vairāk par divdesmit sekundēm. Neviens viņus nedzirdēja, neviens viņus neredzēja, kad viņi ielauzās Ješua Meneza dzīvoklī. Tūliņ pēc tam durvis tika atkal aizvērtas, un viss izskatī­jās tāpat kā iepriekš.

Tas bija vienistabas dzīvoklis ar dušu, nelielu ģērbtuvi un balkonu. Un viss izskatījās tā, it kā jau pirms viņiem šeit būtu bijuši kramplauži.

"Kas par cūcību," Raiens murmināja pie sevis, kad pārbaudīja vir­tuvi. Jaunais arheologs, šķiet, augstu nevērtēja modernos mazgāšanas līdzekļus, bet gan, tieši pretēji, centās visu iekārtojumu bez aplinkiem pārvērst fosilijas.

Automātiskajā atbildētājā mirgoja zaļa gaisma. Raienam tas bija zi­nāms— zaļā gaisma nozīmēja, ka ierakstīti telefona zvani, kurus vēl ne­viens nebija noklausījies. Viņš piespieda attiecīgo pogu.

Bija saņemti divi zvani. Pēc pirmā zvana ar dzirdamu troksni klausule ātri bija atkal nolikta. Otrs zvans bija kāda ziņa ebreju valodā vaimanājošā sievietes balsī, kas Raienam šķita tāda kā pazīstama. Protams, tā bija Judītes Mcnczas māte, ar kuru viņš reiz bija runājis. Ješua taču bija viņas brālis.

Taču ziņas saturs viņu neinteresēja, daudz vairāk viņu interesēja zvanu datums un laiks, kas atskaņošanas laikā tika uzrādīts ierīces displejā. Tas liecināja, ka Jcšua savā dzīvoklī nebija ieradies kopš sestdienas pēc­pusdienas.

"No kurienes jums ir mans telefona numurs?" Stefens izbrīnīts jautāja, kad aiz viņa bez trokšņa aizvērās bibliotēkas durvis.

"No jūsu klēpjdatora adrešu faila."

"Un kādēļ jūs vēlaties mani satikt?"

"Man ar jums ir jārunā. Domāju, ka tas ir svarīgi."

Stefens to vēl joprojām nespēja aptvert. Kas gan rakstniekam varētu būt no viņa vajadzīgs? "Mister Eizenhart, jums ir zināms, ka Kauns mani meklē. Man jāpieļauj iespēja, ka jūsu zvans ir manevrs, ar kuru viņš mani vēlas notvert."

Viņš runāja klusi. Meitene, kura strādāja pie norāžu katalogiem, kas bija novietoti šeit ārpusē, mulsi uz viņu paskatījās. Lai ari kādu litera­tūru viņa šeit meklēja, viņam bija jādomā, ka viņa saprot, ko viņš saka.

"Lūdzu, ticiet man," Eizenharts lūdza. "Kaunam nekas nav zināms par šo zvanu. Es rīkojos uz savu roku."

"Kauns noteikti liek noklausīties ikvienu jūsu sarunu, vai jums tas ir skaidrs?"

"Es jums nezvanu no nometnes. Esmu Jeruzalemē kādā telefona kabīnē, un manas kartes kredīts strauji tuvojas beigām. Lūdzu, vieno­simies par tikšanās vietu. Kur jūs vēlaties."

Stefens saspringti domāja. Ja tā bija taisnība, ko rakstnieks sacīja, tad pastāvēja iespēja uzzināt, kas Kaunam bija padomā. Turklāt, viņš sev atzinās, viņš gribēja zināt, kāda iemesla dēļ Hizenharts bija sācis dar­boties pret savu darba devēju.

"Nu labi. Kur jūs šobrīd esat?"

"Es esmu Amerikāņu bibliotēkā," Eizenharta balss spiedās ārā no nelielā mobilā telefona skaļruņa. "Vienā no telefona kabīnēm, kas atro­das pie ieejas."

Stefens gandrīz iesmējās. Kļuva arvien trakāk!

"Acumirkli," viņš palūdza, piespieda mute pogu, tā ka mikrofons lika nobloķēts, un ātri pagāja pāris soļu uz kāpņu pusi, no kurienes bija pārredzama halle. Patiešām, tur stāvēja Eizenharts, vienā no telefona kabīnēm. Viņš bija aizņemts ar to, ka baroja rijīgo automātu, mezdams tajā žetonu pēc žetona. Zvanīt uz mobilo telefonu bija gandrīz tas pats, kas sarunāties ar Ameriku.

Stefens aizgāja betona kolonnas aizsegā un atkal ieslēdza mikro­fonu. "Kā gan jūs šeit nokļuvāt?"

"Mani atveda Raiens. Es viņam sacīju, ka man nepieciešams papētīt grāmatas. Šovakar viņš mani atkal aizvedīs atpakaļ. Es nezinu, vai šis vārds jums kaut ko izsaka, — Raiens ir drošības pilnvarotais…"

"Tomēr," Stefens viņu pārtrauca. "Šis vārds man kaut ko izsaka."

"Ak tā, jā," Eizenharts apjucis sacīja. "Šonakt. Lūdzu, vai mēs varētu satikties? Vienalga, kur, mums tikai nepieciešams steidzami vienoties."

Arī šis bija triks, lai otru piespiestu pieņemt lēmumu, Stefens nodomāja.

"Palieciet, kur esat," viņš teica. "Es atnākšu pie jums."

"labi." Eizenharta balss pauda atvieglojumu. "Tā, protams, būs vis­labāk. Un, ēhm, kaAV

"Pēc pusstundas."

"Labi. Pateicos. Es… es šeit vienkārši jūs gaidīšu. Vai zināt, kur atro­das bibliotēka?"

Stcfenam bija jāpasmaida. "Jā," viņš atbildēja. "Vismaz aptuveni."

"Labi. Tad tiksimies pēc pusstundas."

"Pēc pusstundas." Stefens nospieda pogu, kas pielika punktu saru­nai, ielika telefonu jakas kabatā un tad no savas paslēptuves vēroja, ko rakstnieks darīs.

Visvairāk, protams, viņu interesēja tas, vai šeit nebija kāds sakars ar viņam izliktām lamatām. Ja, piemēram, Eizenharts tagad būtu pagrie­zies un kādam apstiprinoši pamājis vai devis kādu citu apliecinošu zīmi — uz augšu paceltu īkšķi vai ko tamlīdzīgu —, tad viņam nebūtu nekādu šaubu, ka viņi gaida izdevīgu brīdi. Taču vācietis neko tamlīdzīgu neda­rīja. Viņš savāca savas atlikušās monētas un iebāza tās kabatā. Tad viņš palika stāvam, bikli palūkojās apkārt un izskatījās visai apmaldījies.

Hmm. Patiešām savādi. Gandrīz jau pārāk savādi. Vai tā patiešām bija sagadīšanās, ka rakstnieks viņam zvanīja tieši no šejienes? Stefens paska­tījās pulkstenī. Viņam vēl bija pusstunda laika, lai visu pārdomātu.

Viņš iegāja atpakaļ lasītavā, piegāja pie lielajiem logiem un palūkojās lejup uz ielu. Vai kaut kur nebija novietotas automašīnas, kurās sēdēja vīri un nekāpa ārā? Vai kaut kur grūti pārredzamās vietās neslēpās kādi aizdomīgi stāvi? Lai arī kā Stefens centās iztēloties drūmākās fantāzijas tēlus, viņš neredzēja neko tādu, kas viņa aizdomas apstiprinātu. Viņa skatienam pavērās dzīvas satiksmes iela, kurā novietot automašīnas bija aizliegts; cilvēki, kuri nāca un gāja, bija vai nu par jaunu vai vecu, vai arī par sievišķīgu, lai varētu būt Raiena ļaudis; un vienīgais, kurš bija ceļā bez acīm redzama mērķa, bija kāds ielu tirgotājs, kurš savus ratus ar aug­ļiem bija novietojis pie žoga un pārdeva garāmgājējiem apelsīnus.

Stefens ieklausījās sevī. Vai tur bija saklausāma kāda brīdinoša balss? Nē. Vai vēderā bija koncentrējusies nelabuma sajūta? Arī ne. Viņš nedo­māja, ka tās varētu būt kādas sevišķi rafinētas lamatas. Ja Raiens būtu zinājis, ka viņš ir šeit, tad nebūtu rīkojis tādus manevrus. Vienīgais, ko viņam būtu vajadzējis darīt, būtu nogaidīt, kad viņš nāks ārā no biblio­tēkas, neuzkrītoši pielikt viņam pie ribām medību dunci un pavēlēt sekot. Tas būtu bijis tik vienkārši, un viņam nebūtu nekādas iespējas izglābties.

Nu labi. Tātad jāriskē. Stefens izgāja no lasītavas un devās lejup pa platajām, arī ar mīkstu grīdas celiņu izliktajām kāpnēm. Eizenharts stāvēja pie loga fasādes netālu no ieejas durvīm un skatījās ārā pa logu, biezu mapi padusē iespiedis, rokas iebāzis dziļi kabatās, un nedzirdēja viņu nākam.

"Mister Eizenhart?" Stefens beidzot vērsa uz sevi rakstnieka uzma­nību, kad jau stāvēja viņam tieši aiz muguras.

Rakstnieks strauji pagriezās, acis plati iepletis, it kā būtu sajutis pēk­šņas nāves tuvošanos. "Mister Foks! Mans Dievs, kā jūs mani nobaidī­jāt! No kurienes jūs nākat?"

"Godīgi sakot, es visu laiku biju šeit. Es sēdēju augšā lasītavā, kad jūs man piezvanījāt."

"Ko?!" Rakstnieks samulsis mirkšķināja acis. "Patiešām? Kāda saga­dīšanās."

"Jā."

Eizenharts papurināja galvu. "Romānā kaut ko tādu nedrīkstētu pie­ļaut," viņš noteica un mulsi pasmaidīja. "Taču dzīve var atļauties visu…"

Acīmredzot cilvēks, kam bija rakstnieka profesija, skatījās uz lietām no šāda viedokļa, Stefens domāja. "Jūs vēlējāties ar mani tikties. Par ko ir runa?"

"Jā, tātad… Es pat īsti nezinu, kā lai sāku…"

"Varbūt apsēdīsimies kādā mierīgā stūrī?" Stefens ierosināja un no­rādīja uz vienu no brīvajiem galdiem, kas stāvēja nedaudz nomaļus un solīja netraucētu mieru. "Vai vēlaties ko iedzert?'

Kādu glāzi minerālūdens vēlāk, nodomāja rakstnieks, kurš vēl jo­projām izskatījās pēc nervu kamola: "Vai es jums drīkstu kaut ko pilnīgi bez aplinkiem pajautāt, mister Foks?"

"Sauciet mani par Stcfenu. Jā, droši. Ko vien jūs vēlaties. Sliktākajā gadījumā es neatbildēšu."

"Vai jums ir zināms, kur atrodas kamera?"

Stefens atlaidās pret atzveltni. "Baidos, ka tc nu mums jau ir slik­tākais gadījums."

"Jā, es saprotu. Atvainojiet." Eizenharts bija nolicis savu mapi sev priekšā uz galda un nemitīgi ar pirkstiem zīmēja tās atveidu. No mapes rēgojās pildspalva. "Kauns laboratorijā ir atradis fotoaparātu, ar kuru jūs acīmredzot esat fotografējis vēstules pirmās lapas atšifrējumu. Pēc teksta ir saprotams, ka ceļojums laikā nekādā ziņā nav bijis plānots pasākums — un tas padara apšaubāmus visus līdz šim izteiktos minējumus. Tā kā vēs­tule, šķiet, ir neizbēgami iznīcināta, Kauns, kā izskatās, ir zaudējis jelkādu cerību šo video reiz atrast."

Stefens neapzināti ievilka elpu dziļāk. "Un kāpēc jūs man to stās tāt?" viņš jautāja.

"Tāpēc," Eizenharts teica un paliecās tuvāk, lai varētu runāt klu­sāk, "ka ir uzradies kāds Vatikāna pārstāvis, kāds vīrs, vārdā Skarfaro. Es nejauši dzirdēju sarunu, Kauns to nezina. Viņš mēģina pārdot katoļu baznīcai visus līdzšinējos atradumus — par desmit miljardiem dolāru."

"Ak," Stefens noteica. Desmit miljardi dolāru? Kauns, kā redzams, patiešām bija radis domāt lielās dimensijās. Un kas notiktu tad, ja viņi atrastu kameru un ierastos ar to? "Skaitlis liecina par bagātu fantāziju. Taču tie viņam gan sakurinās pirti, ja viņš kameru neatradis."

"Nē. Man ir tāda sajūta, ka viņš spekulē ar to, ka baznīcai nav nekādas intereses, vai video tiek atrasts. Viņš vēlas, lai viņi samaksā par to, ka visu varētu noklusēt."

"Vai jūs patiešām domājat, ka baznīca no šī video baidās?"

"Bet protams!" Rakstnieks iepleta acis. "Vai jums kādreiz ir gadījies izlasīt grāmatu un tad pēc tās noskatīties filmu un nesajust vilšanos? Šeit mums ir tieši tā pati situācija. Pirmkārt, baznīcai jābaidās no tā, ka Video varētu atklāt ko tādu, kas apšaubītu līdz šim mācītās ticības dok­trīnas un līdz ar to pāvesta nekļūdīgumu. Otrkārt, un tas, iespējams, ir pat vēl svarīgāk: video nekad nevarēs turēt līdzi tiem priekšstatiem, kādi valda ticīgo fantāzijā, ar visām svētbildēm virs laulības gultām un attē­liem bērnu Bībelēs. Videoierakstā viss izskatīsies diezgan nožēlojams, primitīvs un netīrs, un tur būs redzams, ka Jēzus bija vien tāds pats cil­vēks kā jebkurš cits. Iespējams, tur būs redzams, kā viņš kaut ko sludina, un tas būs visai interesanti, taču to neviens nesapratīs, jo diezin vai kāds saprot aramiešu valodu, un, kas attiecas uz viņa vēsts pārliecības spēku, tad es esmu pārliecināts, ka jebkurš evaņģēlists savā teltī atstāj simtkārt pārliecinošāku iespaidu. Vārdu sakot, baznīca varētu baidīties par to, ka cilvēki, zaudējuši ilūzijas, novērsīsies, kad būs redzējuši patieso Jēzu."

Stefens lēnām māja ar galvu. Kaut ko līdzīgu viņš jau bija domājis pats. "Ko es, godīgi sakot, uzskatītu par ļoti iepriecinošu notikumu gaitu," viņš teica. "Ja es reiz varētu piedzīvot to dienu, kad pāvests ierastos kādā postoši pārapdzīvotā zemē, lai sludinātu pret izsargāšanos no grūt­niecības, un neviens neatnāktu viņā klausīties. Un, ja es tur varētu ieskai­tīt arī kādu daļu savu nopelnu, tad es zinātu, kā dēļ esmu dzīvojis."

"Vai arī ar jums ir tāpat?" Eizenharta balsī bija jūtams atvieglojums. "Tas ir lieliski. Patiesībā es biju domājis, ka man tagad bez gala vajadzēs aizstāvēt savus argumentus."

"Jūs.to gaidījāt?"

"Nu jā, jūs tik ļoti bijāt pārņemts ar kameru, noklusējāt par vēstuli…"

"Es biju par to pavisam aizmirsis. Patiešām. To plastmasas maisiņu cs sākumā neuzskatīju par arheoloģisku atradumu," Stcfcns nopūzda­mies teica. "Es domāju, jebkurš būtu domājis tāpat. Es toreiz domāju — kāds vēlas mani iegāzt. Un tad es domāju, ka šeit ir kāds sakars ar nozie­gumu. Vien tad, kad es avīzē ieraudzīju jūsu fotogrāfiju un sapratu, kas jūs esat, es visu varēju daudzmaz saskaņot."

"Jūs redzējāt manu fotogrāfiju avīzē?"

"Jā. Tajā vakarā, kad jūs ieradāties. Uzņēmums, kā izskatījās, varēja būt veikts lidmašīnā."

"Un jūs zinājāt, kas es esmu?"

"Jūsu vārdu es jau reiz biju dzirdējis, jā. Katrā ziņā cs zināju, ka esat zinātniskās fantastikas rakstnieks."

Eizenharts izbrīnīts papurināja galvu. "Esmu priecīgs to dzirdēt."

"Katrā ziņā," Stefens turpināja iesākto domu, "cs uzskatu sevi par agnostiķi, ja ne gluži par ateistu, un nekādā ziņā nespēju labi atsaukties par baznīcu. Manis pēc visas reliģijas no šīs planētas varētu arī pazust."

"Tieši tā," Eizenharts pamāja. "Tieši tā. Tā būtu svētība."

Kāds kalsns vīrs lielrūtainā žaketē pagāja viņiem garām, nesdams rokā paplāti ar tasi kafijas, avīzi padusē iespiedis, un apsēdās pāris galdi­ņu tālāk. Stcfcns, satraukts par to, ka nebija pamanījis viņu nākam, pē­toši paskatījās apkārt.

"Jūs sev jautājat, kāpēc es tā esmu pārņemts ar kameru," viņš sacīja klusāk nekā iepriekš. "Es jums to vēlos pasacīt. Pirmkārt, es biju veicis atklājumu, saprotiet, taču es tajā netiku iesaistīts; viņi nevēlējās, ka cs tur piedalos, un, ja es to tā būtu atstājis, tad viņi mani gluži vienkārši būtu aizmirsuši. Un kaut ko tādu cs principā nevēlos pieļaut. Otrkārt, cs šeit manīju kādu iespēju, lai arī nemaz īsti nezināju, kādu. Un, ja man rodas kāda iespēja, cs to garām nelaižu, tāds nu reiz cs esmu. Gan jau no tā kaut kas iznāks, es toreiz domāju. Nauda varbūt vai slava, vai varbūt abi divi. Visādā ziņā tam bija jābūt interesantam piedzīvojumam, par kuru varētu vēl stāstīt saviem mazbērniem, jau vecam un sirmam sēžot pie kamīna atzveltnes krēslā."

Eizenharta acis pēkšņi bija kļuvušas neizteiksmīgas. "Ja Kauns savu nodomu īstenos," viņš teica, "tad ar to stāstīšanu būs pagrūti. Varbūt jūs nemaz nekļūsiet vecs un sirms."

"Ko jūs ar to domājat?"

"Jūs nesaprotat?" rakstnieks jautāja. "Tas, ko Kauns vēlas pārdot Vati­kānam, ir absolūta šīs lietas noklusēšana. Un ir cilvēki, kuru klusēšana pa­nākta ar varu par daudz mazākām summām nekā desmit miljardi dolāru."

Stcfens domīgi vēroja pretimsēdētāju. Rakstnieka pieri bija pārklā-

_ v — v • • • —

jusi smalku sviedru lasīsu plēvīte. Sim vīram bija patiešām dzīva fantāzija. Gandrīz slimīga.

Viņš papurināja galvu. "Džons Kauns ir ārkārtīgi nelokāms veikal­nieks. Taču viņš nav slepkava."

"Džons Kauns varbūt nav."

"Bet?"

"Šis vīrs no Romas, Skarfaro — kā es sapratu, viņš ir Ticības mācī­bas kongrcgācijas loceklis."

"Tas man neko neizsaka."

Eizenharts dziļi ieelpoja. "Tā ir, kā to teiktu šodien, Svētās Romas inkvizīcijas sekotāju organizācija."

Stcfens nespēja novērst to, ka viņa apakšžoklis kā bez satvara atka­ras. "Inkvizīcijas?" viņš apjucis atkārtoja.

"Inkvizīcijas."

"Vai tāda vēl pastāvi

"Tagadējais nosaukums organizācijai ir tikai trīsdesmit gadu, taču tās uzdevums vēl joprojām nav mainījies — sargāt patieso ticību." Rakst­nieks nemierīgi paskatījās apkārt. "Un tas ir citāts no baznīcai izteikti draudzīgas grāmatas."

Stcfens Fokss, manāmi apjucis, papurināja galvu. Inkvizīcija. Tikpat labi Eizenharts viņam būtu varējis ari teikt, ka viņiem būs darīšana ar krustnešu karaspēku. "Un ko šis Skarfaro ar mums gatavojas darīt? Sa­dedzināt mūs visus uz sārta?"

"To es nezinu. Taču, godīgi sakot, es par to nevēlos pārliecināties uz savas ādas." Viņš nopietni, gandrīz lūdzoši uz viņu paskatījās. "Mister l oks, ja jūs zināt vai vismaz nojaušat, kur paslēpta videokamera, tad lūdzu jūs — atrodiet to un ejiet ar to atklātībā. Cik vien ātri iespējams."

Stefens atlaidās krēslā. Viņš vēl arvien nedomāja, ka pastāv tādas briesmas, kādas bija iztēlojies rakstnieks. Viņiem tomēr bija darīšana ar Romas katoļu baznīcu, nevis ar kaut kādiem mežonīgiem ājatollām. "Iet atklātībā mēs varētu jebkurā laikā. Skelets, lietošanas pamācība — jau tagad pierādījumu ir vairāk nekā pietiekami."

"Jā, taču šie pierādījumi ir Kauna rīcībā, un, ja vien viņš to vēlēsies, kuru katru mirkli to var ari vairs nebūt." Eizenharts paliecās uz priekšu. "Man arī ļoti rūp, lai es varētu stāstīt. Stāstīšana ir mans amats un ma­nas dzīves saturs. Visu, kas šeit notiek, es gribu kādudien uzrakstīt. Ja jūs man izstāstīsiet savu lappusi no šī stāsta — tam nav jānotiek tagad, kaut kad vēlāk, kad viss būs pagājis, arī tad vēl būs labi —, ja jūs man to apsolāt, tad es atbalstīšu jūs pret Kaunu, lai jūs atrastu kameru. Izņe­mot gadījumu, ja arī jūs to vēlaties pārdot Vatikānam."

Stefens dusmīgi papurināja galvu. "Pat ne par divdesmit miljardiem sudraba monētu."

"Labi. Es varu piedāvāt sniegt ziņas par to, ko Kauns zina un ir no­domājis darīt. Es gan patiesībā nezinu, kā, ja viņš manas telefona saru­nas patiešām noklausās."

"Vai jūs varat atkal atnākt šurp uz bibliotēku?"

"Es tā domāju."

"Varbūt mums katram gadījumam vajadzētu vienoties par pāris atslē­gas vārdiem." Stefens pārdomāja. "Kādos gadījumos tie varētu noderēt? Hmm. Ja Kauns izdibinās, kur es atrodos vai arī kur atrodas kamera. Bet vai tas ko dos, ja jūs man piezvanīsiet un nosauksiet kādu paroli, kaut vai Atvainojiet, vai ārlietu nodaļa? Telefona numurs, uz kuru būsiet zvanījis, noteikti tiks fiksēts, un tad viņš redzēs, ka būsiet runājis ar mani."

Eizenharts atvēra savu mapi, paņēma lapu un sāka uz tās rakstīt divus telefona numurus. "Es jums noteikti iedošu savu tiešo telefona numuru; uz to zvanot, jūs mani sasniegsiet dzīvojamā vagonā, kurā esmu apmeties. Un es jums arī uzrakstīšu kāda žurnālista telefona nu­muru, ar viņu es iepazinos, kad lidoju šurp. Viņu sauc Uri Lībermans.

Starp citu, viņš ir autors fotogrāfijai, kuru jūs redzējāt avīzē. Viņš zina ari to, ka cs esmu uzaicināts pie šiem izrakumu darbiem, un es viņam jau reiz zvanīju un lūdzu izdibināt, ko viņš var uzzināt par profesoru Vilfordu-Smitu. Nu jā, viņš šo to man varēja pastāstīt, man jums jāsaka."

"Patiešām?" Stefens paņēma zīmīti un ielika to sava krekla krūšu kabatā.

"Vai jūs zinājāt, ka studēt viņš sācis tikai četrdesmit gadu vecumā? Jaunībā viņš bijis karavīrs, bijis nometināts pat šeit Palestīnā neilgi pirms britu aiziešanas."

Stefens mēģināja iztēloties profesoru kā brašu karavīru, un, kad viņam tas nekā negribēja izdoties, smaidot papurināja galvu. "Droši vien viņš toreiz būs bijis, kā mēdz teikt, hmm, iemīlējies valstī un cilvēkos?"

"Acīmredzot."

"Elija," Raiens, kājas plaši iepletis, līdz potītēm stāvēdams haosa vidū, teica. "Panāc šurp."

Elija aizbīdīja atkal ciet atvilktni, kuru tikko bija atvilcis vaļā, piecē­lās un atbrīvoja ceļu pie sava augstākā virspavēlnieka. Katrā ziņā Raiens ar savu militāriski īso matu griezumu, mūžīgi nemainīgo haki krāsas ietērpu un kundzisko izturēšanos atstāja uz viņu tādu iespaidu. Elijam šad un tad nācās samirkšķināt acis un sev atgādināt, ka armijas laiks pa­gājis. Tagad viņš bija drošības dienesta ierēdnis ar apmaksātu atvaļinā­jumu, mēneša algu, noteikumiem par virsstundām un tiesībām uz pensiju. Kaun Enterprises viņu bija nolīgusi, ne iesaukusi karadienestā.

N11 lai jau, klients bija karalis. Viņš nostājās blakus slaidajam, spēcī­gajam amerikānim — Raiens? Vai šis nebija īru vārds? — un novērtēja atradumu, kuru viņš bija izvilcis no kāda kakta plauktā virs gultas.

Tā bija bieza klade, piezīmju grāmata ar maziem ziliem un sarka­niem zilonīšiem uz vāka. Visai nodriskāts priekšmets. Raiens turēja to atvērtu un vēroja lapaspuses, kuras bija pierakstītas ciešā, pedantiskā rokrakstā.

Ebreju valodā.

"Šī ir dienasgrāmata, vai ne?" un norādīja uz datumu ierakstiem starp atsevišķiem ierakstiem, kas daļēji bija rakstīti ar krāsainu flomāsteru.

Viņš pagrieza grāmatu otrādi: viņš to bija turējis nepareizi, jo viņam nebija ienācis prātā, ka ebreju grāmatas jālasa no beigām uz sākumu.

"Tā izskatās, jā," Elija pamāja. Dienasgrāmatas bija visai sievišķīga padarīšana. Tas, ka šis Ješua Menezs tādu bija rakstījis, apzīmogoja viņa acīs viņu par mīkstčauli.

Raicns šķirstīja, acīm redzami uztraukts, uz priekšu līdz pat beidzama­jai aprakstītajai lappusei. "Tas ir sestdienas datums," viņš teica. "Tātad viņš tajā dienā būs te vēlreiz iegriezies. Un viņš ir sarakstījis labi daudz; rokraksts izskatās drudžains un satraukts. Kaut kas viņu ir izsitis no slie­dēm." Viņš turēja grāmatu Elijam priekšā atvērtu. "Kas tur ir rakstīts?"

Elija paņēma dienasgrāmatu divos pirkstos, apmēram tā, it kā Raicns viņam būtu licis paņemt rokās lietotu sievietes higiēnisko paketi. "Rak­stīts kā ar cūkas kāju," viņš pasūdzējās un blenza uz ķeburaino rokrakstu. "Viņš raksta kaut ko par polietilēna plēvi un ogļūdeņraža iesūkšanos papīrā… Es ne vārda nesaprotu, godīgi…"

"Tulko to vienkārši angliski," Raicns viņam teica ar to pārdabisko mieru balsī, kas Elijam uzdzina uz muguras zosādu.

Viņš nopūtās, koncentrējās. " Uzlabotā krāsviela uz vēstules pirmās lapas paveica patiesus brīnumus, taču uz otro lapu tikpat kā nemaz neiedarbojās. Tad man ienāca prātā doma, ka laika gaitā no polietilēna apvalka papīrā varētu būt iesūcies ogļūdeņradis. Tāpēc es mēģināju to vispirms apstrādāt ar tetrahidronaftalīnu un tad vēlreiz lietoju krās­vielu. 'Tomēr nu es vēlējos, lai es to nebūtu darījis, — lai man nekad nebūtu bijis nekāda sakara ar visu Šo notikumu.'"

Raicns pēkšņi izskatījās uztraucies. Salīdzinot ar īstu cilvēku, viņš vēl arvien bija kā leduskalns, taču, kad jau kāds brīdis bija pavadīts kopā, viņā skaidri bija samanāms zināms sasprindzinājums. "Tālāk," viņš mu­dināja.

"Jau pirmā teksta vieta, izvēlēta uz labu laimi" Elija turpināja tulkot, "atklaja kameras slēptuvi, kuru visi tik dedzīgi meklē…"