Jēzus video

35

Uzbrukumā klosterim piedalījās vīri, kuri piederēja pie Džona Kauna pastāvīgā drošības štāba, kā arī Izraēlas drošības firmu kalpotāji, kuri sākotnēji bija nolīgti arheoloģisko izrakumu vietas apsargāšanai. Kad sākās klostera durvju apšaude, izraēlieši sā­kumā vilcinājās, taču galu galā lielākā daļa no viņiem tajā tomēr piedalījās. Medību azarts, kas viņus bija pārņēmis, lika viņiem pārkāpt nelegalitātcs robežu.

Higb Noon Ncgevā Uri Lībermans

Viņi laidās lejup, zemāk, zemāk, bez gala. Akas caurums jau sen bija vairs dkai grūti saskatāms plankums augstu virs viņiem nakts melnā tumsā, kas viņus apņēma kā līķauts. Viņi bija cieši apķērusies viens otram un ķēdei, kas pie katra grūdiena lejup aizdomīgi čirkstēja un knakšķēja. Viņi dzirdēja viens otru elpojam. Grūdiens. Grūdiens. Grūdiens. Pa to laiku viņu rokas juta, kā ķēdes posms virs viņiem sāk vibrēt, ar katru metru, ko viņi laidās zemāk, spēcīgāk.

Arvien stiprāk sāka ost pēc mitruma, pēc ūdens, un, jo dziļāk viņi no­laidās kalnā, jo aukstāks kļuva. Stefens juta Judītes nevaldāmos matus savā sejā, saoda, kā viņa smaržo pēc smiltīm un pēc tveices, mazliet pēc parfīma un vēl kaut kā, ko viņš nespēja noteikt. Viņš vēl arvien nesa­prata, kāpēc viņa bija devusies viņam līdzi. Viņš nesaprata arī to, kāpēc pats bija tam piekritis.

Aizturējis elpu, viņš izstiepa roku. Judīte sarāvās, kad viņš palaida viņu vaļā, un jautāja drebošā balsī: "Ko tu dari?" Viņš sataustīja mitru, rupji tēstu akmeni visapkārt viņiem, pat ne divu sprīžu attālumā no viņu pleciem. Tas bija apbrīnojami, ka viņi, laižoties lejā, nebija atdūrušies pret to. Visa šī ierīcc bija apbrīnojama.

Ķēde vibrēja arvien stiprāk, un no augšas, tālu prom, bija dzirdama čīkstēšana, ko tur augšā nevarēja nedzirdēt. Cik dziļi viņi nu jau varēja būt? Stefcnam likās, ka tā varētu būt vismaz puse jūdzes, taču viņš droši vien maldījās. Cik augsts ir šis kalns? Viņš mēģināja atcerēties, taču viņam šķita, ka tas būs bijis kādā citā dzīvē, kad viņi kāpa augšā akme­ņainajā kalnā.

Šī čīkstēšana!… To katrā ziņā dzirdēja sekotāji. Noteikti kuru katru brīdi viņi jau skries lejā pa trepēm, un ko tad? Mežonīgi skati, kā viņi pārtrauc Ješua un mūka darbošanos pie rata, zibēja viņa domās. Kā viņi abi tiek aizrauti prom, un kā smeļamais spainis ar viņiem tajā neattu­rami iegāžas bezdibenī. Kā sprosttapa tiek ielikta ķēdē un viņi šeit pa­liek uz stundām, dienām vai mūžīgi.

Viņi tos atkal uzvilktu augšā. Protams, viņi to darītu, ja Ješua viņiem paskaidrotu, ka Stefenam ir videokamera.

Viņš to sev nepārtraukti atkārtoja, taču viņa ķermeņa šūnas atteicās tam ticēt.

Un vēl joprojām viņi slīdēja lejup.

Kaut kad vēlāk, kad panika sen jau bija garām un sāka kļūt gandrīz vai garlaicīgi, kad varēja gandrīz sākt domāt, ka viņi slīdēs lejup visu savu atlikušo mūžu, telpa ap viņiem pēkšņi mainījās. Lai ari vēl joprojām bija ārkārtīgi tumšs, zuda sajūta, it kā viņi atrastos šaurā caurulē, un tās vietā šķita, ka viņi atrodas plašā telpā. Izklausījās tā, it kā viņi laistos lejup cauri katedrāles jumtam.

"Es iedegšu gaismu," čukstēja Stefens, un no tālām sienām pretī atskanēja dobja viņa vārdu atbalss. Viņš sataustīja kabatas lukturīti, ieslēdza to un paspīdināja apkārt. Tā bija gandrīz vai nožēlojama gaisma, kas ap­sīka pret klints iedobes melnajām sienām, kas pletās viņiem visapkārt.

"Ai, sasodītsV Stefenam izspruka.

"Kas ir?" Judīte gribēja zināt.

"Tur!" Viņa drudžaini apkārtklcjojošais gaismas stars izrāva no tum­sas šauru klints izvirzījumu, kas bija nepārprotami mākslīgi izveidots un kas vismaz piecus metrus pacēlās virs apakšzemes ezera bezgalīgi melni vizuļojošās ūdens virsmas. No terases vidus gar klints sienu, kas bija sašaurināta uz augšu piltuves veidā, bija iestiprināta vesela rinda metāla gredzenu, no kuriem abus augšējos viņi jau bija palaiduši garām. Nāka­mais, ko vēl varēja sasniegt, jau bija vismaz divus metrus no viņiem, un, ja viņiem neizdosies satvert arī to, tad viņi nolaidīsies līdz ezera vidum, un akmens terase, no kuras, ja vispār varēja izkļūt ārpusē, būtu no viņiem aptuveni divdesmit metrus tālu un turklāt piecus metrus virs viņiem, un līdz ar to nesasniedzama. "Aiziet, mums šis spainis ir jāiešūpo!"

"Es zināju, ka to nožēlošu," Judīte izgrūda, taču tūlīt pat arī mēģi­nāja iešūpot kublu.

Lielais koka spainis pamazām, negribīgi sāka svārstīties kā milzīgas, dīvainas bērnu šūpoles — taču lēni, pārāk lēni, kamēr viņi nepielūdzami grima dziļāk.

"Stāt!" Stefens kliedza. "Apturiet!"

Augšā viņu nedzirdēja. Acīmredzot viņiem rokas jau bija kļuvušas gurdas; šķita, ka viņi sāka slīdēt lejup pat straujāk nekā pirms tam.

"Sasodīts, sasodīts…" Stefens iestūma kabatas lukturīti krūšu kabatā un stiepās pretī metāla gredzenam klints sienā, mēģinot to satvert, kad tas bija centimetra attālumā no viņa pirkstiem, taču tad toveris atkal kā svārsts nenovēršami slīdēja atpakaļ. Grima dziļāk. "Stiprāk!" Viņiem bija jāsatver viens no Šiem gredzeniem un tad kopā ar kublu jāvelkas uz leju, lai beigās uzsēstos uz klints platformas. Vai tas jau bija nonācis aizmirsti,bā, vai ari brālis Gregors bija aizmirsis viņiem to pasacīt? "Vēl stiprāk!"

Viņi šūpoja kublu, cik vien viņiem bija spēka. Trešais gredzens nu jau bija pārāk augstu, lai to vēl varētu atsniegt, pēdējā cerība bija cetur­tais. Tikai tas bija vēl tālāk no viņiem, gandrīz neaizsniedzams. Un viņi vēl joprojām slīdēja lejup. Viņiem vajadzēja to satvert nākamo divu vē­zienu laikā, citādi ari šī iespēja būs garām.

Pirmais vēziens, tāls ieskrējiens. Stefens izstiepa roku, it kā viņš gri­bētu to izraut ārā no locītavas, uz brīdi sajuta auksto metālu pie pirkstu galiem. "Gandrīz jau! Tūlīt es to dabūšu!"

Judīte pielika visus spēkus, it kā būtu pienācis izšķirošais brīdis gada­tirgus šūpolēs apmest kūleni, lai sasniegtu rekordlaiku. Taču svārsta kustības ilgums ir atkarīgs tikai un vienīgi no tā garuma, un ķēde, kurā viņi vēzējās, bija jau kļuvusi neticami gara. Viņiem šķita, ka pagāja minū­tes, pirms viņi atkal bija atgriezušies otrā pusē, un tad atkal bezgalīgs laiks, kamēr viņi lidoja atpakaļ.

Stefens atkal izstiepa roku. Katra viņa ķermeņa šūna šķita saprotam, cik tas ir svarīgi. Klints siena slīdēja tuvāk gandrīz graciozi. Metāla gre­dzens truli spīdēja melnajā klintī. Pirksti stiepās pretī, it kā tie varētu pa­augties garāki, ja tas būs izšķiroši.

"Jā!" Viņš to bija satvēris, bija icāķējis taja vidējo un rādītājpirkstu un iekliedzās, kad kubls ar inerci slīdēja atpakaļ, spēcīgi raujot līdz Stcfena roku. Zvaigznītes pazibēja viņam gar acīm, un kaut kas patiešām šķita satrūkstam Stefena rokā un plaukstā, taču, izgrūdis necilvēcīgu, vaidošu skaņu, viņš aizķēra masīvo dzelzs riņķi arī ar pārējiem pirkstiem un īkšķi un cieši to satvēra.

"Tev tas ir rokā!" Judīte iesaucās. Viņi slīpi karājās pie klints sienas, un ievērojama viņu ķermeņu un koka kubla smaguma daļa vilka Stefena roku. Judīte darbojās ap ķēdi, mēģināja viņam atvieglot slogu, mēģinot sasniegt to pašu gredzenu.

Grūdiens. Viņu kubls noslīdēja zemāk. Stefens turēja gredzenu tik cieši, it kā viņa roka ar to būtu sakausēta kopā.

"Sniedzies pēc nākamā!" viņš noelsās.

" Okay" viņa pastiepa roku uz leju.

Šajā brīdī kaut kas nokrakšķēja. Tā bija klusa, taču draudīga skaņa. Un to nevarēja nedzirdēt.

"Tas nevar būt…" Stefens nomurmināja. Gredzens. Dzelzs gredzens viņa rokā bija krakšķošās skaņas avots. Vai tas bija izkustējies? Nē. Noteikti ne. "Satver nākamo riņķi!" viņš izgrūda. "Ātri!"

"Mēs vēl neesam tik zemu!"

Atkal atskanēja krakšķis, šoreiz skaļāks, baisāks. Un dzelzs gredzens izkustējās.

"Nolāpīts!"

Gredzena stiprinājums, kas gadsimtiem ilgi bija atradies mitrajā gaisā un nu bija caur un cauri sairis, ar nākamo, vēl baisāko skaņu pēkšņi padevās, čirkstēdams izslīdēja no klints akmens, kurā tas bija ieguldīts, un sabira rūsenos putekļos. Viņiem tikai ar pūlēm izdevās noturēties kublā, kad tas ar spēcīgu vēzienu slīdēja atpakaļ. Vienlaikus sekoja grū­diens uz leju, kas viņiem tik ļoti bija vajadzīgs vien trīs sekundes agrāk, un tad vēl viens, kas viņus aizrāva prom no iespējas satvert gredzenu.

Viņi turējās pie ķēdes un šūpodamies slīdēja koka kublā arvien zemāk un zemāk, pretim melnajam, rāmajam ūdenim. Stefcns turēja dzelzs gre­dzenu gaismā, kas spīdēja uz augšu no lukturīša krekla kabatā, un to pētīja.

"Tādi acīmredzot ir tie visi," viņš prātoja. "Galīgi sarūsējuši. To mums patiesībā vajadzēja iedomāties."

"Un ko mēs tagad iesāksim?" Judīte jautāja un baiļpilni skatījās lejā.

"Nav ne jausmas." Viņš arī paskatījās lejup. Apakšzemes ezera virsma izskatījās kā melni, neizdibināmi dubļi, nc kā ūdens. Un tas nāca arvien tuvāk.

Tas noteikti bija ūdens, taču tik auksts, ka viņi jau pēc dažām minū­tēm nosaltu, ja tajā būtu iekrituši. Nemaz jau nerunājot par to, ka nebija nevienas vietas, kur viņi izpeldot varētu paglābties. Viņš atkal izvilka lukturīti un apgaismoja ezera tālo krastu. Patiešām — visapkārt tikai gluda klints.

"Nu viņi būs ķēdi apturējuši," Stefcns teica. "Mēģināsim. Ja mēs abi kopā kliegsim, cik skaļi vien spēsim, varbūt viņi mūs sadzirdēs."

"Okay."

"Uz trīs. Viens, divi…"

Viņi kliedza abi vienlaikus, cik vien plaušas ļāva, tā ka klints iedobe dārdēja. Stefens gaidīja, ka lidos kāds akmentiņš un iekritīs ūdenī, taču tas nenotika. Vienīgā atbilde bija tā, ka viņi atkal tika nolaisti pāris sprī­žu tuvāk ezeram. Nu jau viņi atradās zemāk nekā klints platforma, kas viņiem bija jāsasniedz. Pamazām stāvoklis kļuva patiešām kritisks.

Acumirkli. Klints platforma…

"Mums vajag iešūpoties tieši līdz pārkarei!" iesaucās Judīte, kurai šajā brīdī prātā bija iešāvusies tā pati doma. "Tā ir vienīgā iespēja."

Viņi atkal iešūpoja kublu ar spēcīgām, kopīgām kustībām. Nu jau tas izskatījās labi. Viņi to noteikti paveiks, nav ne mazāko šaubu.

"Mums jālec!" Stefens sauca. Uz gludās akmens terases neredzēja nekā tāda, pie kā varētu pieturēties. "Vispirms tu!"

"Nē, tu!" Judīte protestēja. "Tev ir kamera."

"Pie velna kameru! Tu lēksi pirmā! Uzmanību…"

Kubls sasniedza maksimālo punktu tuvu virs platformas. "Aiziet!"

Judīte lēca, piezemējās, kā izskatījās — sveika un vesela, četrrāpus un drošībā.

Kubls turpināja savu vienmērīgo ceļu atpakaļ. Stefens pagrieza maisu ar kameru cauri padusei uz muguras. Drošības labad. Vienlaikus viņš satraukti paskatījās augšup uz ķēdi, pie kuras viņš turējās ar otru roku. Kad Judīte bija izlēkusi, viņš bija sajutis ķēdē asu rāvienu, un šī kustība bija citāda nekā visas iepriekšējās. Uztraucoši citāda.

Lēnais ceļojums tumšajā katedrālē ar melnā ūdens grīdu šķita velka­mies bezgalīgi. Stefens aizturēja elpu. Pamazām ķēde viņa rokā sāka ne­dabiski drebēt. Tas neliecināja neko labu. Viņš bija pārliecināts, ka tas nepavisam neliecināja neko labu.

Ceļš atpakaļ. Ķēde sāka čīkstēt, kublam slīdot arvien tuvāk klints tera­sei. Tur jau stāvēja Judīte un viņu gaidīja. Viņš bija gatavībā.

Ķēde pārtrūka sekundes daļu pirms tam, kad viņš lēca, tieši laikā, lai izrautu viņa lēcienam nepieciešamo stingro atspēriena punktu zem kā­jām. Stefens iekliedzās, tvēra tukšumā un nākamajā acumirklī sajuta pret krūtīm cieti atsitamies šķērsli, kas bija tik spēcīgs, ka aizsita viņam elpu. Viņš nezināja, kas tas ir, jo viņa lukturītis pēkšņi bija pazudis un visapkārt bija tumša nakts, taču tik ļoti sāpēja, un viņš juta, ka slīd, un viņš veltīgi mēģināja ar pirkstiem apkārt sataustīt kaut ko, kur varētu pieķerties. Un viņš karājās virs bezdibeņa un slīdēja.

Tad viņu satvēra kāda roka, gandrīz vai dzelžaina roka, tā saķēra viņu aiz delnas locītavas un šķita nolēmusi vairs nekad nelaist vaļā. Judīte. Neticami, cik viņai bija daudz spēka. Vēl arvien gaiss nebija atradis ceļu atpakaļ viņa plaušās, tāpēc viņš nespēja neko pateikt, nespēja pakliegt, pat ne vaidēt.

Aiz viņa koka toveris dārdēdams iegāzās ezerā. Ķēdes vājākais posms, kurā tā bija pārlūzusi, noteikti bija kaut kur tālu augšā, jo apdullinošā krītošās ķēdes žvadzēšana, likās, nekad nebeigsies. Stefens karājās pie klints malas, cīnījās pēc gaisa, un aiz viņa un virs viņa žvadzēja un dār­dēja tā, ka likās — viņam pāri gāžas debesis. Otra roka ieķērās viņa kreklā, satvēra augšdelmu. Stefens mēģināja dabūt augšā kāju uz klints dzegas, kuras malai vajadzēja būt turpat kaut kur viņam blakus tumsā. Filmās tas vienmēr izskatījās tik viegli, taču viņam vajadzēja piecus mēģināju­mus. Tad beidzot viņam ar Judītes palīdzību izdevās uzvelties uz klints drošībā, tieši tajā brīdī, kad ķēdes gals krita lejā, kad tas ar pēdējo plunkšķi ielidoja ūdenī, un viss apklusa.

Viņš taustījās pēc ādas maisa uz muguras. Saturs šķita tāds pats kā pirms tam. Tad viņš piecēlās sēdus, taustīdams, kur beidzas klints pārkare. Viņa lukturītis bija iekritis ūdenī un tagad kvēloja kā maza, dzel­tena spoka acs ezera dziļumā.

"Cerams, šī slepenā eja patiešām ir," Stefens teica, kad atkal varēja normāli paelpot. Viņa krūtis noteikti bija viens vienīgs zilums; viņš jutās kā pēc kautiņa.

"Tā noteikti ir," Judīte teica. Viņa vēl joprojām viņu cieši turēja, it kā baidītos, ka bez viņas viņš varētu nokrist lejā. "Mēs sēžam tai tieši blakus."

"Labi." Viņš kādu brīdi prātoja, vai viņiem šeit kas vēl varētu būt da­rāms. Laikam gan ne. Viss viņu aprīkojums bija mobilais telefons, kas, šķiet, bija nedaudz ieplīsis, kad viņš to kabatā aptaustīja, un drēbes, kas bija viņiem mugurā. Un ārā gaidīja tuksnesis — patiešām jauki. "Tad ce­rēsim, ka tā patiešām ved no šejienes ārā."

Eja tik tiešām veda uz āru. Tā bija tik gara, ka viņiem radās doma, ka tā varētu viņus izvest ārā kaut kur Jordānijā, taču, iespējams, tas bija tāpēc, ka viņiem bija jātaustās uz priekšu pilnīgā tumsā, soli pa solim. Tas bija baigi. Laiku pa laikam viņi izbijušies palika stāvam, un kaut kur kaut kas čabēja, kaut kas čukstēja, skanēja. Bija vietas, kur viņi uzdūrās kaut -Jkam mīkstam, miklam vai rāpojošam, un tad viņi iekliegdamies parāvās atpakaļ. Vairākas reizes viņi ar galvu atsitās pret kādu izvirzītu akmeni, negaidīti paklupa kādā bedrē vai atsita kāju pret kādu cietu šķērsli. Taču eja veda arvien tālāk, vietu vietām nogriezās dīvainos līku­mos, un tad kādā brīdī gaiss sāka kļūt siltāks un smaržot citādi.

Lēnām, bez kādas manāmas pārejas viņu sajūtās atgriezās arī gaisma. Vispirms tā bija tikai nokrēsla, kurā nevarēja saprast, no kurienes gais­ma nāca vai kas patiesībā bija tas, ko viņi redzēja. Taču kaut ko viņi redzēja. Tad parādījās ēnas, viņi atkal varēja redzēt paši savas rokas, kā tās taustās pa saplaisājušo klinti, un beidzot aiz pēdējā līkuma pašā galā bija redzams gandrīz vai mirdzoši gaišs caurums — izeja.

Tieši aiz atvēruma, kas izskatījās uztraucoši mazs, saritinājusies gu­lēja gara, tieva čūska. Stefens mēģināja nedomāt par to, cik tādiem līdzīgi bīstamiem radījumiem viņi bija līdz šim jau pagājuši garām, pat nenojaušot par to. Viņš pasita pāris reizes spēcīgi ar kāju pret zemi, lai piesaistītu čūskas uzmanību, un tā, galvu pacēlusi, mēli aizdomīgi Šau­dīdama, skatījās viņiem pretī. Stefens vicinājās ar rokām, meta akmen­tiņus un smiltis čūskas virzienā, kamēr tā beidzot nolēma doties prom.

Izeja bija šaura kā lapsas ala; maisu ar videokameru Stefenam vaja­dzēja bīdīt pa priekšu, lai varētu tikt laukā. Nežēlīgais karstums viņu ķēra kā āmura sitiens, vispirms viņam vajadzēja atsēsties, jo no kar­stuma kļuva nelabi. Viņš palīdzēja Judītei tikt brīvībā, un tad viņi abi, smagi elpodami, sēdēja pie ejas, neko neteica, tikai skatījās apkārt.

Mēmais tukšums, kas pletās viņu priekšā, izbiedēja. Viņš uzreiz neva­rēja aptvert, kāpēc. Ceļā uz klosteri viņi bija vadījušies pēc ielām, ceļiem, vismaz pēc pēdām. Viņi bija vadījušies pēc kādas sistēmas. Taču tagad bija vairs tikai akmeņi, oļi, bezgalīgi stiepās pelēkmelna, smilšaina vien­veidība — bez ceļa un bez jebkādām zīmēm, cik tālu vien acs sniedza.

Viņi to juta abi. Viņš to juta Judītes klusajā jautājumā: "Un ko nu? Uz kurieni iesim?"

Tieši tā. Tas bija jautājums.

Vājprātīgi spožā, kvēlojošā saules bumba karājās cieši virs horizonta. Tātad tur bija rietumi. Šajā virzienā bija Vidusjūra. Ēģipte un Sīnāja bija šajā virzienā. Drīz rietēs saule, tās gaisma jau tagad meta garas, savādas ēnas. Pūta nepārtraukts, vienmuļš vējš, nesdams sejā sīkus smilšu graudiņus.

"Es vēlētos, kaut mums būtu karte," teica Stefcns, atkal apsiedams sev ap vidu ādas maisu, taču šoreiz vaļīgāk.

Judīte domāja. "Es to apskatīju visai precīzi. Taču no galvas arī es to neiemācījos." Viņas skatiens aizklīda saules virzienā. "Ir viens ccļš gar robežu uz Sīnāju. Šī diezgan taisnā līnija no Vidusjūras uz Sarkanās jūras ziemeļu galu. Ja mēs sasniedzam to…"

"Cik tālu tas ir?"

"Divdesmit trīsdesmit kilometri? Apmēram tā, es domāju."

"Hmm." Stefens sajuta pārgurumu, kas viņu pārņēma jau tāpēc vien, ka viņš šeit sēdēja. Ceļš — tas nozīmēja, ka kādreiz pa to brauc kāda automašīna. "Izklausās, ka tas varētu būt iespējams." Absolūts neprāts, tā tas izklausījās. Zem ugunīgās bumbas, kas karājās zemu pie debesīm kā liesmojošs dzelzs gabals, bija neskaidri nojaušamas kalnu grēdas un aizas. Divdesmit kilometru pa gaisu, tas, ļoti iespējams, nozīmēja daudzreiz garāku vairāku dienu forsētu pārgājienu. Un viņiem nebija pat ūdens.

Viņš piecēlās, pārlūkoja tuvāko apkārtni, visus akmeņus, plaisas un smilšu rievas, kas izskatījās apmēram tikpat neomulīgi kā Mēness virsma. Vai viņiem tomēr nevajadzētu mēģināt nokļūt pie savas mašīnas?…

Šajā brīdī viņa ausis sasniedza troksnis. Tas šķita nākam no visurie­nes un tai pašā laikā no nekurienes, un pagāja gara izbaiļu sekunde, pirms viņš saprata, kas tas ir.

Cēlās gaisā helikopteri!

Judīte ari pielēca kājās. Ja helikopteri cēlās gaisā, tad tas, ļaunākajā gadījumā, nozīmēja to, ka viņu vajātāji jau visu zina. To, ka viņi dodas viņus meklēt. Sasodīts, it kā bēgšana cauri tuksnesim jau pati par sevi nebūtu ļauna diezgan! ,

"Mums jāpaslēpjas," teica Stefens, skatīdamies apkārt. Bija daudz ēnainu vietu nu jau tik vēlu vakarā. Klints sprauga vai ala būtu bijusi vēl labāka paslēptuve gadījumam, ja uz helikopteru borta bija infrasarkano staru ierīce, lai arī Stefens par tādām zināja rikai no filmām. Varbūt tās varēja izmantot tikai naktī.

"Mēs varētu līst atpakaļ ejā," Judīte nepārliecinoši teica. Acīm re­dzami viņai nebija liela vēlēšanās to darīt.

"Ja klosterī kaut kur ir slepenās ejas plāns, tad mēs tajā sēdēsim kā slazdā."

Troksnis kļuva skaļāks, un nu jau viens no helikopteriem lidoja ap­kārt kalnam — liels, melns un draudīgs. Tas jau patiešām izskatījās pēc meklēšanas akcijas.

Stefens norādīja uz tumšu, ēnainu ieplaku netālu no viņiem. "Turp!"

"Neskrien pa smiltīm!" Judīte viņu atturēja, kad viņš jau gribēja skriet turp. "Pēdas smiltīs no helikoptera var lieliski ieraudzīt. Skrien tur uz priekšu gar klints pakāji."

Viņa skrēja, un Stefens viņai sekoja, cenzdamies likt kājas Judītes atstātajās pēdās. Pēkšņi viņam izspiedās sviedri, tie tecēja platā strūklā lejup pa muguru un krūtīm. Viņa stāvoklis nebija tas labākais.

Viņš atskatījās. Viņš viscaur sajuta karstas izbailes, kad uz brīdi viņam likās, ka vīri helikopterā viņus ir pamanījuši un lido viņu virzienā. Taču tā bija sagadīšanās; tūlīt pēc tam lielais, tumšais putns atkal mainīja virzienu. Stefens sasniedza ieplaku, kas atradās kādas lielākas klints ēnā, kur viņu jau gaidīja Judīte. Elsdami viņi lūkojās pāri uz kalnu, uz kura atradās klosteris.

Meklēšanas akcijā piedalījās divi helikopteri. Viņi lidoja virs klostera šurpu turpu kā nikni, melni circeņi, un neizprotamā veidā viņu manevri šķita savādi nenoteikti. Itin kā viņi paši nemaz īsti neticētu, ka bēgļus atradīs. Itin kā viņi to tikai mēģinātu darīt pienākuma pēc, tā, lai viņiem vēlāk neviens neko nevarētu pārmest.

Stefens papurināja galvu. Viss izskatījās tik nereāli, kad to vēroja no šīs vietas. Patiesībā drīzāk tā, it kā skatītos filmu par Džeimsu Bondu, tikai uz sevišķi liela ekrāna.

Sevišķi labi apkurinātā kinoteātrī.

"Bēglis, kurš no šejienes kājām bēg cauri tuksnesim," viņš skaļi do­māja, "ko no viņa varētu sagaidīt — uz kuru pusi viņš dosies?"

Judīte kādu brīdi domāja. No šāda skatu punkta viņa šo jautājumu vēl nebija pārdomājusi. "Acīmredzot tiktu gaidīts, ka viņš mēģinātu tuksnesi pēc iespējas ātrāk atstāt aiz muguras."

"Un kā tas izskatītos mūsu gadījumā?"

"Doties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru mēs atbraucām ar mašīnu."

Stcfcns tikai sarauca uzacis. Pa šo ccļu ieradās arī Kauna ļaudis, un kaut kad un kaut kā viņi pa šo ccļu brauktu atkal pretējā virzienā. Vien­kārši sakot — šī iespēja atkrita pati.

"Vai arī pēc iespējas ātrāk sasniegt ccļu uz Sīnāju," Judīte turpināja. "Uz rietumiem."

"Jā." Stefcns nopūtās. No tā radās secinājumi, kādi Stefenam it ne­maz nepatika. "To varētu sagaidīt."

Viņi noskatījās, kā riet saule. Tas vilkās tikai dažas minūtes no brīža, kad saule sasniedza kalna kori, līdz brīdim, kad tā jau bija nozudusi aiz tās. Šķita, ka šeit tuksnesī mijkrēšļa nemaz nav: acumirklī iestājās tumsa. Un kļuva vēsāks, jo nededzināja vairs tiešie saules stari. Stefēns ar roku aizskāra seju. Tā mazliet kņudēja. Kad viņš, būdams mājās, gāja peldēt, viņš pēc tam mēdza mazliet pagulēt solārijā, un, kad pēc noliktā laika beigām ultravioleto staru lampas izslēdzās, sajūta bija līdzīga.

Vējš bija pierimis gandrīz vienā laikā ar saulrietu. Gaiss bija vēl silts, un varēja sajust karstumu, ko dienas gaitā bija uzkrājuši akmeņi un ko tie tagad izstaroja, taču tas bija gandrīz vai patīkami. Kļuva redzamas zvaigznes, ar izšķērdīgu spožumu tās pamazām piepildīja debesis, ko nekad nevarēja novērot apdzīvotā apvidū. Pieaugošā mēness sirpis starp zvaigznēm lēja maigu, pasakainu gaismu.

Nakts. Viņi liks lietā nakti, lai dotos ceļā!

Helikopteri meklēšanu pārtrauca. Viņi bija ieslēguši starmešus, taču bija noprotams, ka tie lido atpakaļ uz klosteri.

"Iesim uz dienvidiem," Stcfcns teica.

"Tu nezini, ko tu saki. Tā ir Negeva. Tas ir īsts tuksnesis!"

"Vai redzi tur to skaisto zvaigzni? Dosimies tai pretī."

Ar smilts un akmeņu uzkrāto siltumu visai naktij bija par maz. Vienā brīdī karstums bija pazudis, un nedaudz vēlāk jau bija auksts. Turklāt sāpēja kājas, muskuļi, ikviena ķermeņa šūna. Viņu ķermeņi kliedza pēc atpūtas, pec miega.

Un pēc ūdens. Slāpes pamazām kļuva satraucošas. Viņi atrada plaisu starp divām klintīm, no kurām vēl plūda patīkams siltums un ko ne­rimtīgais vējš bija noslīpējis gludu un apaļu kā divus milzīgus oļus. Bija tik labi sēdēt, lai arī tikai uz akmens. Mēness lēja pār viņiem vēsu, bālu gaismu, un zvaigžņotais debesjums atmirdzēja kā Visuma lielākā juve­liera dimantu kolekcija.

Judīte atlieca galvu līdz klintij, pret kuru viņa bija atbalstījusies, un vēroja debesis. "Katrs gaismas punktiņš ir tāda pati saule kā mūsējā," viņa pēc brīža klusi teica, "kas arī, iespējams, dedzina kādu tuksnesi. Un, kas zina, varbūt arī tur kāds patlaban ir ceļā."

Stefcns atvēra ādas maisu un izņēma no tā mīksti satīto saini. Viņš to domīgi pasvārstīja rokā. Tas bija neticami viegls. Noteikti vieglāks par kilogramu. Vai tas laika gaitā bija kļuvis vieglāks? "Es domāju, man tagad jāpaskatās, kas tajā iekšā," viņš teica.

"Ko?" Judīte pagrieza galvu.

"Beigās izrādīsies, ka mēs te staipām apkārt vien pāris kaulu," Stefens pareģoja un sāka uzmanīgi siet vaļā auklas.

Atsējis vaļā zeltītos pavedienus, viņš sāka tīt nost izrotātās brokāta lentes. Vietām lentes ar pāris adatas dūrieniem bija sašūtas kopā; šos die­gus viņš vienkārši pārrāva. Bija jānotin vesels mīksta auduma kalns.

Stefens mēģināja iztēloties, kā bija noritējušas ceremonijas, kad mūki vienu reizi simt gados bija izņēmuši šo savu svētumu un atbrīvo­juši to no sargājošā apvalka, lai viens no viņiem, izredzētais, varētu uz mazu bridi ieskatīties okulārā. Viņi noteikti pirms tam dienām bija gavējuši, naktīm lūgušies, noteikti viņiem jau bija izstrādāts vesels krāšņs rituāls, kurā bija precīzi noteikta katra rokas kustība. Droši vien arī veidam, kā audums tika likts, apvīts un sašūts kopā, bija simboliska no­zīme. Un viņš te sēdēja un vienkārši rāva visu šo tinumu kārtu pa kār­tai nost.

Zem brokāta parādījās kas līdzīgs maisa audeklam, un tas bija salī­mēts ar sveķainu masu, kas nepatīkami oda. To nevarēja tāpat vien ar rokām dabūt vaļā. Stefcns pataustījās apkārt un atrada akmeni ar asām malām, un nokasīja ar to līmi.

"Visai nogurdinoši, vai ne?" Judīte jautāja.

"Tā gan. Varbūt tāpēc viņi to tina vaļā tikai reizi simt gados."

Viņa vēroja saini, kas Stefena rokās kļuva arvien mazāks. "Un tur iekšā vēl jābūt videokamerai?"

"Neticami, vai ne?" Stefens atbildēja. So jautajumu viņš jau bija sev uzdevis pirms dažām minūtēm. Patiesībā aparātam jau sen bija jānāk gaismā, un ari aprisēm vajadzēja būt citādām, ja viņš domāja par MR-01, ko bija redzējis internetā.

Pamazām viņa pirksti kļuva lipīgi. Un viņam bija jācenšas nezaudēt mieru un kaut ko nesabojāt. Dīvaino svētumu turot vienā rokā, viņš norīvēja otras rokas pirkstus atkal tīrus. Pavisam mierīgi. Viss pasaules laiks bija viņu rīcībā.

Laiks. Viss griezās ap šo noslēpumaino jēdzienu. Kamera jau bija pārdzīvojusi divtūkstoš gadu dažādās slēptuvēs, taču patiesībā tās mo­delis vispār vēl nemaz nebija laists apgrozībā. Kas notiktu, ja viņi šo kameru tagad nodotu atklātībai, ierīci, kas bija līdz malām pilns ar teh­niku, kas tikai pašlaik tiek radīta kādā Japānas laboratorijā?

Laiks. Viss bija juku jukām.

Un ko tad, ja tā nemaz nebija kamera? Šo domu viņš mēģināja atvairīt.

Beidzot viņam bija izdevies rupjajā audumā izurbināt robu. Nu to varēja paplašināt. Viņš to parāva, vilka ārā atirušos diegus, uzvedās ab­solūti neraksturīgi arheologam. Beidzot, līdz pusei atārdīts, auduma ap­valks padevās. Stefens pacietīgi savāca visus noplēstos, lipīgos auduma gabaliņus, ko vēl varēja atrast, un salika tajā iekšā.

Tagad viņam rokā bija auduma maisiņš, kas bija tik mīksts kā spilvens un mēness gaismā izskatījās gaiši pelēks. Vienā malā tam bija sasiets mezgls. Stefens sev jautāja, vai veidu, kādā kamera — ja tā vispār tur bija — bija iesaiņota un pasargāta, izdomāja ceļotājs laikā vai ari tā bija mūku or­deņa dibinātāju griba. Kaut kā jau viņš kameru arī bija iepakojis, pirms to uzticēja slēptuvei, kurā tai bija jāpārdzīvo gadu tūkstoši.

Viņš atraisīja mezglu. Maisiņā vispirms viņš redzēja kaut ko līdzīgu vatei, tādu kā kokvilnu, taču tas noteikti bija kas cits un tā dīvaini oda. Šis mīkstais materiāls bija cicši aplikts apkārt kādam cietam priekšmetam, kas, labi nopolsterēts, atradās maisiņa vidū. Stefens iebāza pirkstus vatē un sataustīja — polietilēnu.

"Bingo," viņš nomurmināja.

Tā izskatījās citāda, nekā viņš bija redzējis attēlos, taču tā tomēr bija kamera. Ja neskaita pāris mazu skrambiņu, plastikāta iepakojums spīdēja kā jauns un malā ar melniem, drukātiem burtiem bija rakstīts firmas nosaukums: SONT. Un zem tā mazākiem, platākiem — MR-01.

Viņš to bija dabūjis. Viņš turēja to rokās, un bija tieši tā, kā viņš visu laiku to bija iedomājies, kā viņš visu laiku to bija jutis.

Laiks. Jau atkal laiks.

Viņu pārņēma nevaldāma triumfa sajūta.

Viņš paskatījās uz augšu, Judītes acīs. Tajās bija noslēpumains mir­dzums — vai varbūt viņš to tikai iedomājās?

"Tā ir viņa," Stefens teica, gandrīz vai čukstēja. "Ceļotāja laikā video­kamera. Videoieraksts ar Jēzu Kristu."

Viņa uzmanīgi ar pirkstu galiem pieskārās kamerai. "Es tam nepavi­sam nespēju noticēt…"

Un tas arī bija neticami. Bija tā, it kā rokās turētu Svēto Grālu.

Ja uzmanīgi paskatījās, visas redzamās kameras metāla daļas bija ievērojami bojātas. Objektīvu vairs nebija iespējams pagriezt, un no pogām, ja tām pieskārās, lobījās nost krāsa. Viņš pagrieza korpusu ot­rādi. Arī vāciņš, aiz kura bija jāatrodas kasetei, nebija atverams. Attie­cīgā poga bija iestrēgusi. Viņš iespieda nagu spraugā starp korpusu un vāciņu un pavilka pāris milimetru uz augšu vāciņa plastmasas mate­riālu. Jā, tur iekšā kaut kas bija. Kasete, ja ņēma talkā mazliet fantāzijas. Dienas gaismā vajadzētu vēlreiz tajā ieskatīties, varbūt tad viņš redzētu ko vairāk.

Atlika vēl tikai viens, ko pārbaudīt. Stefens dziļi ievilka elpu un pa­skatījās uz Judīti. "Viņš sacīja, ka tajā atkal varēs ieskatīties pēc seš­desmit pieciem gadiem. Citiem vārdiem, baterijas ir krājušas enerģiju trīsdesmit piecus gadus."

Viņas acis iepletās. "Tu domā, ar to pietiek?"

"Nav ne jausmas. To mēs tūlīt zināsim."

Viņš pielika okulāru pie acs, mierīgi ieelpoja, uzlika pirkstu uz starta pogas. Droši vien nekas vispār nenotiks, viņš teica pats sev, taču viņa pulss tam negribēja ticēt. Viņš vēlreiz ieelpoja un piespieda pogu. Atskanēja klikšķis. Un nekas nenotika.