Jēzus video

41

Pēters Eizenharts, četrdesmit divus gadus vecs, precējies, divu bērnu tēvs, pēc profesijas rakstnieks, šajā pēcpusdienā piedzīvoja lielāko vil­šanos savā dzīvē. Viņš bija pārsteigts, kad pēc tik ilga laika viņam bija piezvanījis Stefens Fokss, — kā viņš visumā vienmēr bija pārsteigts, ja kāds tāpat vien viņam zvanīja. Vispirms jaunais amerikānis viņam bija vienkārši uzdevis dažus jautājumus saistībā ar nu jau tik seno piedzīvo­jumu Izraēlā, un viņš, cik viņa atmiņa un angļu valodas zināšanas ļāva, uz tiem bija arī atbildējis. Turpmākajās dienās un nedēļās Fokss viņam bija zvanījis atkal un atkal, pieklājīgi, nekad uzbāzīgi, un izteicis viņam savus apsvērumus. Ar augošu apbrīnu viņš bija sekojis, kā Stefens ma­zos, šķietami nenozīmīgos faktus bija licis kopā un no tiem izdarījis pre­cīzus secinājumus. Kad iezīmējās fakts, ka profesoram Vilfordam-Smitam patiešām jau vairākus gadu desmitus piederēja — līdz šim gan bez iespē­jām to noskatīties — videokasete, ko atstājis ceļotājs laikā, viņš sajuta satraukumu un pēkšņi apjauta, ko varētu būt izjutuši tie, kurus bija pārņēmis zelta drudzis. Jā, arī viņš, pats to nemaz neapzinādamies, bija piedzīvojis vilšanos par kameras medību iznākumu. Tas, kas bija noti­cis, nebūtu drīkstējis notikt. Šajā pārdrošajā domu gaitā redzēt, kā radās cerība, ka viss vēl nav zaudēts, šķita kā apsolījums, ka beigās tomēr uz­varēs taisnība.

Viņš gribēja būt klāt. Viņa plānotājam un bankas kontam par spīti, viņš bija pametis savu rakstāmgaldu likteņa varā un pieteicis biļeti lido­jumam uz Londonu, lai tur satiktos ar Stcfcnu Foksu, kurš ieradās no Amerikas. No neizdibināmiem avotiem Foksarn bija zināms, ka profesors Vilfords-Smits, kurš pēc aiziešanas no aktīvās pētniecības vairāk neka agrāk ceļojot apkārt, tieši šorīt būšot mājās. Viņi bija noīrējuši auto, nopirkuši ceļu karti un devušies uz Bārnfordu. Eizenharts bija uzņē­mies loča lomu, bet Stefens Fokss bija pārņēmis stūri un ar kreisās pu­ses satiksmi lieliski ticis galā.

Un nu — tas!…

Vispirms pāri ekrānam skrēja vien krāsainas svītras, kas atgādināja krāsu spēli, kādu varēja novērot uz kompaktdiska, kad to turēja gaismā un svārstīja.

"Ir saglabājušās tikai aptuveni divdesmit piecas minūtes," profesors paskaidroja. "Varbūt ieraksti nemaz nav tik noturīgi, kā tiek ap­galvots."

Pamazām no svītrām izlobījās attēls, grīļīgs, neprofesionāli uzņemts attēls. Ainava, kāda varētu būt Palestīnā vai Grieķijā, bez īpaši rakstu­rīgām iezīmēm. Cilvēki, kuriem bija mugurā vienkāršs, raupjš apģērbs. Beidzot kamera pavērsās pret vīru ar gariem, viļņojošiem matiem, šauru seju un asi iezīmētu degunu, kurš arī citādi mulsinoši līdzinājās plaši izplatītajiem Jēzus atveidojumiem baznīcās un svētbildēs. Viņš kopā ar dažiem vīriem sēdēja pie galda un kaut ko ēda, un ap viņiem stāvēja raibs ļaužu pūlis.

Eizenharts nepatikā sarauca pieri. Kas tad tas te būs? Viņš bija gai­dījis Kalna sprediķi vai to, kā viņš paēdināja piecus tūkstošus, vai arī kā Jēzus gāja pa ūdens virsu. Vai — to iedomājoties, viņam pār muguru pārskrēja drebuļi — pašu krustā sišanu. Lidojumam uz Londonu viņš bija paņēmis līdzi savu veco, nelietoto iesvētību Bībeli, vēlreiz bija pār­skatījis evaņģēlijus un sev jautājis, kurus no šiem leģendārajiem noti­kumiem ceļotājs laikā gan varētu būt nofilmējis. Kā nekā viņš taču bija vienīgais, kas precīzi zināja, kas notiks, un tāpēc varēja domāt, ka rīcībā esošo filmēšanas laiku viņš būs prasmīgi iedalījis.

Taču šis cilvēks nebija zinājis neko labāku, ko darīt, kā uzfilmēt Jēzu — it kā Jēzu —, kā viņš ēd un dzer, un sarunājas ar cilvēkiem, kas kopā ar viņu sēd pie galda?

Rakstnieks atlaidās krēslā un sakrustoja rokas virs krūtīm. Tas taču bija smieklīgi. Un tā dēļ visas šīs pūles? Viņš juta, kā pretīga, svina smaga vilšanās gulst uz viņa pleciem, uz krūtīm, pāri visam viņa ķermenim;

viņš jutās gandrīz kā toreiz, kad bija bildinājis savu pirmo sev nozīmīgo meiteni un viņa bija viņam atteikusi.

Tas viss nav taisnība, viņš domāja. Profesors taču jau atkal mūs māna.

Stefens Korneliuss Fokss, divdesmit četrus gadus vecs, neprecējies, dzi­mis Mcnā ASV, tautsaimniecības students un turklāt arī programma­tūras firmas īpašnieks, šajā rītā Bārnfordā Dienvidanglijā piedzīvoja savas dzīves apvērsumu.

Kad videomagnetofons iedūcies sāka darboties, viņš tikai blenza ek­rānā un sev jautāja, kādēļ viņš neko nejūt: ne triumfu, ne priecīgu sa­traukumu, neko. Viņš tikai sēdēja un blenza, it kā viņam ar to visu vispār nebūtu nekāda sakara. Visas cerības un priekšstati, kas pēdējās nedēļās bija likuši straujāk uzbangot viņa asinīm, pēkšņi bija bez pēdām pazu­duši, nokrituši no viņa nost kā lapas no pārziedējuša zieda. Ja vien viņš vispār kaut ko juta, tad tās bija sēras par to, ka visi meklējumi nu bija beigušies. Tas nozīmēja, ka nu viņam bija jāmeklē jauns mērķis, kam sekot, un tad atkal viens un vēl viens, un tā līdz bezgalībai. Tās bija savādas, dziļas skumjas, kas viņu darīja pasīvu un smagu. Patiesībā viņš video vairs nemaz nevēlējās redzēt.

Tad viņam atkal ienāca prātā abata vārdi, ko viņš Ncgcvas klostera katakombās bija teicis par svētumu, ko viņi sauca par spoguli. Tas nozīmē, ka tas, kurš ieskatījies spogulī, pēc tam jau ir cits. Lai kas arī tajā būtu redzams, tas pārveido cilvēku uz mūžīgiem laikiem. Viņā uzbangoja mežonīga panika, kad viņš par to iedomājās, un arī par bēgšanu, par tuk­snesi, par izmisīgo cīņu… Viņu pārņēma bailes, jā, tās bija bailes. Viņam pēkšņi kļuva neizsakāmi bail ieraudzīt video.

Taču viņš palika sēžam.

Kad raibās svītras sāka noskaidroties un attēls kļuva asāks, parādījās gaiša ainava, tāda, kādu viņš atcerējās no Izraēlas, vien zaļāka, sulīgāka. Kamera, turēta vēdera augstumā, gāzelējās uz visām pusēm, parādot vīrus un sievas galvenokārt pelēkbrūnās, senlaicīgās drānās. Vii viens no šiem vīriem nu bija Jēzus? Un, ja tā bija, tad kurš?

Kamera tika novietota uz galda, grīļīgais attēls norima. Tad sekoja pārāk spējš pagrieziens, kad tā tika pavērsta uz citu pusi. Krūzes un kausi pazuda no redzes lauka un kļuva redzams vīrs, kurš sēdēja galda galā un ēda. Un kurš tieši šajā brīdī paskatījās uz augšu, vispirms kādā punktā virs kameras, acīmredzot uz to, kurš to nesa un filmēja, un tad tieši kameras objektīvā, tā, it kā viņš ļoti labi zinātu, kas šeit notiek.

Šīs acis… Stefens izbijies aizturēja elpu. Tās bija lielas, melnas acis kā bezgalīgi dziļas akas dzīles, kā bezdibeņi. Gandrīz vai sāka reibt galva, kad tajās ieskatījās. Kādā neizprotamā veidā šis vīrs bija klātesošs, pil­nīgi piederīgs tam, ko viņš šajā brīdī darīja, un tajā pašā laikā it kā ne no šīs pasaules. Viņš lauza maizi, iegremdēja to bļodā un ēda, un katrai no šīm kustībām piemita satraucošs cēlums.

Kaut ko tādu viņš vēl nekad nebija redzējis. Šis vīrs kaut ko izstaroja, pat no televizora ekrāna, pat pāri par tūkstošiem aizgājušu gadu.

Lai kas arī tajā būtu redzams…

Un tad viņš runāja. Viņš runāja ar cilvēkiem, kas kopā ar viņu sēdēja pie galda un viņu bikli vēroja, acīmredzot aizkustināti tāpat, kā šajā mir­klī jutās arī Stefens pats, par dievišķo varu to nosaukt Stefens vilcinājās, lai arī tieši tā to nodēvēt būtu vistuvāk. Viņa balss bija zema un silta, un viņš runāja izteiksmīgi, gandrīz tā, it kā viņš būtu priecīgs vārdus vei­dot un izrunāt, tā, it kā viņš izbaudītu katru vārdu, kas nāca pār viņa lūpām. Izklausījās tā, it kā runātu pati zeme vai bezgalīgais Visums, vai okeāns, vai degošais ērkšķu krūms. Un, kad viņš klausījās, viņa skatiens rāmā mierā gūlās pār to, kurš runāja, tas ieklausījās katrā vārdā ar tādu spraigumu, ka izteiktie vārdi šķita kā iekalti laika plūsmā.

Lai kas arī tajā būtu redzams, tas pārveido cilvēku uz mūžīgiem laikiem.

Viņš to juta. Kā karstuma vilnis tas ieplūda viņā, augšup pa mugur­kaulu, iespiedās visos locekļos, katrā ķermeņa šūnā, lai tos kaut kādā veidā pārveidotu, pārvērstu, un tas strāvoja no šī vīra, ko viņš tur redzēja. Viņa domas riņķoja kā mežonīgs atvars, nesaprotamas, tās šaudījās šurpu turpu, trakoja kā izmisuši dzīvnieki būros, kamēr visapkārt dega, bez palīdzības. Kā radioaktīvais starojums, viņam atkal un atkal ienāca prātā. Kā radioaktīvais starojums, vien spēcīgāks, varenāks. Un no tā nevarēja paglābties, no šī ne — lai ari kas tas bija. Viņā dega, izdzisa lietas, iededzināja citas neizdzēšami. Tās noteikti nebija iedomas; ja viņam tagad zem mēles paliktu termometru, tas noteikti uzrādītu drudzi — bez šaubām.

Pēkšņi viņš zināja, kāpēc viņi šo vīru piesita krustā. Viņi juta no tā nepārvaramas bailes. Pret viņa dzīvīgumu viņi redzēja sevi kā miroņus, un par to viņi bija to ienīduši. Viņa nemākslotās autoritātes priekšā viņi bija kļuvuši smieklīgi paši sev ar saviem amatiem, tituliem, rangiem, un tas bija viņus ievainojis visdziļāk.

Taču baznīca, kas uz viņu atsaucās, — Stefenam šķita, ka viņam trūkst gaisa, tik dziļi un vareni bija atskārsmes bezdibeņi, kas atvērās viņa priekšā nesaudzīgā secībā, sitiens pēc sitiena —, baznīca viņam bija no­darījusi vēl ko ļaunāku nekā jūdu augstie priesteri. Viņa vēstījums, viņa starojums, visa viņa būtība bija dzīvība, apliecinājums, pilnība —, taču viņa priesteri par savu ikonu bija izvēlējušies tieši mirušo Jēzu, krustā sisto, kā simbolu tam, ka cilvēce ir atraidījusi neizmērojamu dāvanu. Un kopš tā laika viņi sludināja dzīvības noliegumu, noraidīja pilnību, mācīja atsacīšanos un askēzi, sagrozīja visu un katru tā tiešā pretstatā.

Un viņš saprata, jā. Viņš saprata, cik daudz vieglāk bija kādu pielūgt, kad tas jau bija miris. Saprata, ka vajadzēja kādu pielūgt, ja tas viņa dzī­ves laikā bija palaists garām, un juta, ka tas bija nokavēts. Saprata, ka viņš bija ticis paaugstināts par Dievu, lai viņš vairs nebūtu bīstams, lai izaicinājums, kas no viņa nāca, — izaicinājums katram cilvēkam: esi! — tiktu aizdzīts, lai tiktu aizmirsts, ka tāds izaicinājums reiz vispār ir bijis. Tieši tāpēc visa būtība tika novirzīta no viņa dzīves uz nāvi. Viss kon­centrējās uz viņa nāvi. Nostāstos viņa dzīve bija palikusi tikai kā gatavo­šanās nāvei, brīnumi, kurus viņam piedēvēja — jo brīnumi, ko viņš patiešām paveica uz katra soļa, ar katru savu vārdu un katru kustību, nebija paciešami —, bija vien nepieciešami pierādījumi viņa dievišķu mam, tam, ka viņš nebija tāds kā citi cilvēki. Jo to vajadzēja pierādīt, citādi būtu bijis jāmainās tā vietā, lai ar pielūgsmi un godināšanu i/.vai rītos no atbildības par to. Nostāstos, tā, kā viņa dzīve bija attēlota evaņ­ģēlijos, viss it kā tuvojās šai nāvei, kas bija katastrofāla cilvēku neveiksme, gļēvulības akts, un, lai izbēgtu arī no šīs patiesības, ap to vajadzēja apvīt mītus, apdzejot nāvi, pārvēršot to par upuri.

Un tā viss tika sagrozīts un izkropļots. Stefens juta, kā pār vaigiem rit karstas, sāļas asaras, un viņu pārņēma neizsakāms atvieglojums, viņš pēkšņi bija kā atbrīvots no garīga cietuma, kurā viņš, pats to nemaz ne­nojauzdams, bija pavadījis visu savas dzīves laiku.

Jo šī, viņš ar skumjām atzina, bija patiesība — šim vīram bija jādzīvo ilgi, ilgi.

Un tomēr — jau redzēt šo atveidu vien bija kā svētība. Redzēt, ka tas bija iespējams, tāds spēks un pievilcība, tāds dzīvīgums un pāri plūstoša mīlestība… ja, ta bija tieši ta. Sis vīrs bija tik pārpilns mīlestības, ka tā plūda pāri un aizskāra visu un katru, kas bija viņa tuvumā, pārveidoja, apbūra, mīlestība, kurai nebija vajadzīgs objekts, mīlestība pret dzīvi, pret debesīm vai zemi, bez nosacījumiem, augstsirdīga, liesmojoša kā uguns. Katra sekunde, kurā viņš viņu vēroja, remdēja viņa dvēselē izsal­kumu, ko viņš visus šos gadus bija cietis, pašam nezinot, jo neko tādu agrāk nebija pazinis. Šis izsalkums — vēl viena atskārsme, vēl viens atvēries bezdibenis — bija tas, kas viņu bija steidzinājis ar to izmisīgo spēku, kas bija aiz visa tā, ko viņš bija uzsācis.

Tas nozīmē, ka tas, kurš ieskatījies spogulī, pēc tam jau ir cits. Lai kas arī tajā būtu redzams, tas pārveido cilvēku uz mūžīgiem laikiem.

Jā, viņš domāja, jā. Lūdzu, pārveido mani. Ļauj man sajust šo mieru, dalīties šajā patiesīgumā, atver mani šai mīlestībai. Dažādi skati viņam plandījās prātā, atmiņas par dzīšanos pakaļ kamerai, un viņu pārņēma kauns par to, kā notika šī pakaļdzīšanās, kauns par šo kārīgo sirojumu, kurā viņš gribēja būt pirmais un labākais, gudrākais un stiprākais, kurā viņam pats svarīgākais bija sevi apliecināt galvu reibinošā sacensībā ar tādu panākumu milzi kā Džons Kauns.

Cīņa, vienmēr tikai cīņa. Dzīvot dzīvi, it kā izcīnītu karu pret to. Un tas viss… vispār nebija vajadzīgs!

Viņš ļāva tām ritēt, savām asarām. Atvieglojuma asarām. Vienas ve­selas dzīves asarām.

Nekas grandiozs nenotika. Vīrs ēda, sarunājās ar cilvēkiem, kuri bija ap viņu. Pie viņa atveda kādu slimu meiteni, un viņš nolika bļodu malā (ar tik brīnišķīgu, tik lielisku rokas kustību, ka Stefens atdotu visas pa saules baleta dejas par šo vienu kustību) un pievērsās bērnam, uzlika tam maigi roku uz galvas un tad klusi, tik tikko dzirdami, ar viņu ru nāja. Bija kaut kas tik sirsnīgs, tik tuvs tajā, kā viņi uzlūkoja viens otru. Un tad, pēc tam, kad vīrs meitenei kaut ko bija jautājis, tā sāka atbildēt , kautrīgi smaidīt, un kāda sieva no tām, kas vēroja viņus, iespējams, māte, spieda sažņaugtas dūres pie mutes, tā, it kā lai apspiestu klie­dzienu — varbūt meitene bija bijusi mēma un nu bija atkal sākusi runāt? Uztraukumam valdot, mazais bērns atkal tika paņemts, vīrs paslavēts, un arī šajā brīdī no viņa staroja cieņa, mīlestība un pazemība, viņš spēja pieņemt pateicību, nekļūdams lepns par sevi; viņš mazliet pacēla balsi un kaut ko skaidroja savā pilnskanīgajā, siltajā un spēka pilnajā balsī, rādīja uz debesīm un beigās pacēla galvu, viņa seja bija tik pārpilna pa­teicības, ka apkārt stāvošie nodrebējuši apklusa.

Vēlāk viņš piecēlās, sirsnīgi pateicās saimniekiem un gāja, savu pava­doņu ielenkts, prom, lejā pa nelielu nogāzi, un neizskatījās ne lēnīgs, ne nogaidošs, taču lika savas pēdas tik uzmanīgi, ka varēja domāt — viņš apmīļo zemi ar tām. Katra viņa kustība bija tik pilnīga kā spīdekļu kustība debesīs. Katrs vārds, ko viņš teica, bija kā dziedājums, bija tik pil­nīgs kā dziesma.

Bet ne ar vienu pašu žestu, ne ar ko savā būtībā viņš ne mirkli nelika domāt: Es esmu Dievs, un jūs — tikai cilvēki. Katrs žests, visa būtība bez mitēšanās vēstīja vienu: Skatieties uz mani! Skatieties, kas ir iespē­jams! Nekas mani nav savādāks kā pie jums, arī jūs varat dzīvot šo brīnišķo dzivi tās pilnībā! Es nespēju neko vairāk par to, ko spēj izdarīt katrs no jums!

Iesānis no visiem, kas bija sastājušies ceļa malā, stāvēja kāds vecs, slims ubags, kurš droši vien gribēja kaut tikai vienu reizi paskatīties, par ko ļaudis runā, mazs un neuzkrītošs viņš turējās prom no citiem, skaidri apzinādamies, ko viņš vērts. Taču tas, uz kuru paskatīties pa gabalu viņš bija ieradies, pamanīja viņu un atbrīvoja sev ceļu cauri cilvēku pūlim, kas izbijušies skatījās, sapratuši, pie kā viņš dodas. Visi apklusa, kad runāja viņi abi, svētītais un ubags. Vecais vīrs sāka raudāt, un apkārt esošo sejas savādi noraustījās. Taču jo ilgāk šis vīrs uz viņu runāja, jo vai­rāk izslējās saliektais, izvārgušais stāvs, jo vairāk sāka starot viņa seja, tā kļuva atkal dzīva, mirdzošas kļuva acis, un tad viņš jau vairs neizskatījās pēc ubaga, bet gan pēc kāda, kurš ir maskējies.

Tad pēkšņi atkal krāsainās svītras sāka ņirbēt pār attēlu, un tas pazuda. Viņi paskatījās uz augšu.

Pēters Eizenharts — garlaikoti, gandrīz ar riebumu. Stefens Fokss — pārveidots.

Plīsa stikli. Skaļi, neganti, brutāli.