Jēzus video

43

VĒL PĒC DIVARPUS GADIEM

Sākumā ainavas plašums un vientulība lika viņam nodrebēt. Taču tad pavisam palēnām pirmo paniku nomainīja sajūta, kas varēja būt vienīgi ekstāze: braukt automašīnā cauri mežonīgiem, tuksnesīgiem līdzenu­miem, kas, kā šķita, pat nenojauta par pilsētu civilizācijas un fabriku ek­sistenci, vieni paši tie bija ar sevi un debesīm, ar saules un ar zemes gaitu.

Taču tas, protams, bija vien šķitums. Rimti vienmērīgā attālumā lielu, atbaidoši raibu reklāmu kopums ceļa malā pieteica kādu putekļainu ap­dzīvoto vietu, degvielas uzpildes staciju vai moteli, un Pēters Eizenharts bija spiests sev atzīties, ka ir priecīgs par to, ka viņam nav jāiet medībās vai vakarā jāuzslien telts. Un viņš izbaudīja to, ka pietiek vien izvilkt kredītkarti, lai dabūtu siltas pusdienas vai tīru gultu, un viņš jutās kā pasaules apceļotājs, brīvs un nesaistīts. Sapņojumi, viss kopā.

Zīmīti ar ceļa aprakstu viņš ar līmlenti bija piestiprinājis pie slēgdēļa jau pirms ilga laika, vēl pirms viņš bija nonācis līdz Interstate 40, pa kuru viņš nekļūdīgi bija braucis tūkstošiem jūdžu un caur pieciem Amerikas štatiem. Ja neskaita vienu divas reizes, kad viņš bija izbraucis kādu līku­mu, šo ccļu viņš bija pametis tikai šorīt.

Dažreiz stundām ilgi viņam nebija pat jāpagriež stūre, kamēr garām slīdēja rūsas sarkanas klintis, trūcīga putekļu brūna zāle vai vienkārši bezveidīgi tukšs plašums. Dažreiz viņš jutās kā nokļuvis filmā, šī zeme viņam šķita kā cita planēta, kuru viņš bija domājis pazīstam no kino­teātru un televīzijas ekrāniem, un tagad, uzlicis savu pēdu uz šīs zemes, viņš bija sajutis citu smaguma spēku, ieelpojis citu smaržu, sadzirdējis citu zemes pulsu. Un tad atsvešinātības sajūta atkal pazuda, vienkārši tā, it kā kāds būtu atvilcis vaļā priekškaru, un viņam šķita, ka šeit viņš ar vien bija juties kā mājās.

Un tad jau tas parādījās — Great Spirit Motel.

Nosaukums solīja vairāk par to, kas bija redzams: izbalējušu, pla­kanu ēku komplekss, kas bez lieliem ieguldījumiem bija nosēdināts ceļa malā un bez jebkādas pazīmes, pēc kuras to, braucot garām, varētu at­cerēties. Eizenharts iegriezās sānceļā, kas bija iezīmēts ar divām balti lakotām skārda mucām, kas bija piestādītas pilnas ar kaktusiem, un apstājās stāvvietā, kurā bija cicti noblictēta, balta māla zeme. Te nu tas tātad bija.

Ja neskaita neiztrūkstošo Coca-Cola izkārtni un Budweiser alus gais­mas reklāmu logos, reklāmas industrija acīmredzot neuzskatīja, ka šeit būtu vērts ieguldīt naudu reklāmā. Viena metāla izkārtne ar stilizētu vēja suņa attēlu uz tās liecināja, ka šeit pietur Greyhound līnijas auto­busi, kāda cita izkārtne norādīja virzienu uz degvielas uzpildes staciju. Aiz galvenās ēkas atradās ik pa divām garumā izstieptām dzīvokļu mā­jām, un katrā no tām bija astoņi dzīvokļi, kuri, ja sprieda pēc mājas priekšā nekārtīgi atstātajām automašīnām, vēl ne tuvu visi nebija apdzīvoti.

Tc nu tas tātad bija. Nemaz nebija iespējams īsti noticēt.

Eizenharts atgrūda mašīnas durvis un izkāpa. Tuksnesīgs karstums viņam uzbruka kā nezvēra karstā elpa, un acumirklī viņam pār skaustu, no padusēm, pāri mugurai un krūtīm sāka tecēt sviedri. Viņš bija iemā­cījies novērtēt sava auto gaisa kondicionēšanas iekārtu, un dažreiz viņš aizmirsa, ko tā viņam aiztaupa.

Viņa kurpes bija klātas putekļiem, kad viņš ienāca telpā, kas augst­prātīgi bija nodēvēta par restorānu. Liela, zema, dūcošu kondicionētāju atvēsināta un iespaidīgi bezgaumīgi iekārtota telpa, kurā sēdēja bariņš cilvēku. Pa lieliem logiem ar skatu uz ielu ieplūda spoža saules gaisma, lai tūliņ pat apsīktu galda un krēslu tumšajā kokā, tā ka telpas aizmu­gure ieslīga neskaidrā puskrēslā. Liela, smaga lete aizņēma gandrīz visu kreiso sienu, tā sākās gaišajā pusē un pazuda tumsā, un uz tās rindojās zemesriekstu automāti, statīvi ar kredītkaršu firmu prospektiem, stiepļu grozi ar dažādiem sīkumiem, riekstu, sāļo cepumu vai košļājamo gumiju paciņām, cits uz cita sakrauti pelnu trauki. Eizenharts izvairījās no ap­meklētāju ziņkārīgajiem skatieniem, izvēlējās vienu no brīvajiem krēsliem pie letes — tic visi bija brīvi —, apsēdās, paskatījās uz jauno puisi, kurš apkalpoja, un teica: "Hallo, Stefen."

Stefens, kurš patlaban bija aizņemts ar glāžu skalošanu, pārsteigts paskatījās. "Mister Eizenhart!" viņš iesaucās. "Tas tik ir kaut kas! Tik agri no rīta es jūs gan vēl nebiju gaidījis…"

"Vai man jāatnāk vēlāk?"

Viņš smējās. "Tā es to nebiju domājis. Jūs droši vien pārnakšņojāt Flagstāfa, vai ne tā? Vai jūs bijāt pie Lielā kanjona?"

"Vakar. To es negribēju palaist garām. Autobusa vadītājs, es domāju, bija īsts indiānis. Vai tas var būt? Viņš katrā ziņā izskatījās pēc indiāņa." Eizenharts juta, ka nervozē. Pēdējā laikā vienmēr, kad jutās nedrošs, viņš bija sācis pļāpāt.

"Acīmredzot tas bija Navajo indiānis. Nacionālais parks robežojas ar viņu rezervātu. Vai vēlaties kafiju?"

"Vai tas aizmugurē ir kapučlno automāts?"

"Jā."

"Vai es varētu kafijas vietā dabūt kapučīno?" Pamazām viņš sajuta gaisa kondicionēšanas iekārtas efektu, sviedri uz viņa ādas nožuva.

"Jā, protams." Fokss sāka darboties pie automāta, viņa kustības šķita labi ievingrinātas. Un, jo vairāk kapučīno iztecēja, jo labāk smaržoja.

"Paldies," Eizenharts teica, kad bija saņēmis savu tasi.

"Kā jums tas patika? Lielais kanjons, es domāju."

Eizenharts vilcinājās. "Tjā, kā lai pasaka?… Fotogrāfijās tas izskatās satriecoši. Taču, kad stāvi pie tā, tas ir satriecošs. Tad pārņem sajūta, ka acis vispār nav iespējams atvērt pietiekami plati, lai to patiešām redzētu. Pavisam neticami."

Fokss pamāja ar zinošu smaidu lūpās. "Biju pārsteigts, kad saņēmu jūsu ziņu. Kas jūs trenca šurp uz šo pamesto apvidu?"

"Jā, tā gan ir laba lieta, šis elektroniskais pasts," rakstnieks atzina, malkodams kafiju. "Pie tā tik ātri pierod. Zvanot uz jūsu veco telefona numuru, es jūs diezin vai būtu dabūjis rokā, vai ne?"

"Nebūtu vis, jums taisnība."

"Es biju Ņujorkā ar savu aģentu. Uz dažām sarunām ar ļaudīm no izdevēju nozares," Eizenharts stāstīja. "Neticama pilsēta. Beigās manā galvā bija juceklis."

"Jā, pie Ņujorkas ir jāpierod. Pagaidiet mazliet, es tūlīt būšu atpa­kaļ…" Pie viena no galdiņiem kāds apmeklētājs bija pacēlis roku, vēlē­damies samaksāt.

"Nekādu problēmu."

Viņš skatījās apkārt, kamēr Stefcns bija pie apmeklētāja galdiņa. Šeit nemanīja nekādas rosības, un viņam radās sajūta, ka šeit faktiski nekad nekas īpašs nenotiek.

"Viņš bija pēdējais no tiem, kuri dodas tālāk uz Tuksonu," teica Stefens, kad bija atgriezies. "Tagad acīmredzot es varēšu atvilkt elpu, kamēr nebūs atbraucis autobuss. Apmēram pēc…" viņš paskatījās pulk­stenī, "desmit minūtēm."

"Vai šeit vispār iegriežas ļaudis, kuri ir ceļā ar autobusu?"

"Šajā dienas laikā — jā. Pusdienlaikā uz šejieni nāk tie, kuri apme­tušies motelī, un vakaros pat vietējie iedzīvotāji."

"Ak," Eizenharts noteica. "Šis laikam ir visai bezcerīgs apvidus, ja šī jau skaitījās atrakcija."

"Un nu," Fokss teica ar noslēpumainu smaidu, "man jūs ar kādu ir jāiepazīstina." Viņš pagriezās apkārt, pabīdīja malā aizvērtni lodziņam, pa kuru no virtuves tika pasniegti ēdieni, un sauca: "Viņš ir klāt!"

Izsauciens, kas skanēja no virtuves, taču nebija saprotams, bija atbilde. Tūliņ pat pa durvīm ienāca slaida, tumšmataina skaistule, ugunīga jauna sieviete, un smaidīdama vēl slaucīja rokas apsietajā priekšautā, pirms snie­dza roku Eizenhartam.

Šoreiz bija Eizenharta kārta būt apstulbušam. "Es viņu pazīstu!" viņš pārsteigts iesaucās. "Jūs… Jūs arī bijāt tur klāt, izrakumu darbos…"

"Judīte Meneza," viņa pamāja. "Es jūs arī atceros. Taču mēs nekad nebijām runājuši, es domāju."

"Jā, traki, vai ne?" Viņa skatiens klejoja starp Foksu un Judīti turp un atpakaļ. Taču jums man tagad tas ir jāpaskaidro."

"Tik daudz jau tur nav nekā ko paskaidrot," viņa sacīja, pametusi sānis uz Stcfcnu izteiksmīgu skatienu. "Vienu dienu pēc tam, kad bija beidzies ieceļošanas aizliegums, viņš stāvēja pie manām durvīm ar zie­diem rokās — un, nu jā…"

Stefens viņu apskāva un piespieda sev klāt. "Ar to viņa gribēja pateikt, ka pirms tam es biju mazliet iegājis sevī, kas attiecās uz manu attieksmi pret dzīvi un pret mīlestību."

"Viņš bija kā pārveidots," viņa uzsvēra.

"Tā," noteica Eizenharts, neapzināti pasmaidījis. Pēc septiņpadsmit gadu ilgas laulības un diviem bērniem viņu arī mēdza pārņemt ilgas pēc sen aizgājušām karstas iemīlēšanās dienām.

"Un tad," Judīte turpināja, "viņš izvilka no kabatas videokaseti un pārveidoja arī mani." Viņa noskūpstīja viņu uz vaiga. "Man vēl ātri jāsa­gatavo viss pusdienām. Es jums pievienošos vēlāk, oka.yV

Smaids Eizenharta sejā bija sastindzis. Videokasete! Tātad tomēr bija tā, kā viņš ar bažām bija paredzējis. Pēdējos gados ap šo it kā Jēzus video bija izveidojusies īsta pagrīdes kustība, un, kā šķiet, arī Stefens Fokss piederēja pie tās.

"Jūs taču paliksiet līdz rītam? Tad mēs šovakar visi kopā varam maz­liet pasēdēt un parunāt par vecajiem laikiem," viņš ierosināja un pie­bilda: "Jūs, protams, esat mūsu ciemiņš."

"Jā. Labprāt. Lai gan…" Varbūt labāk būtu vingrināties tolerancē. Galu galā katram vajadzētu ļaut dzīvot tā, kā tam tīk. Eizenharts paka­sīja pakausi, uz kura mati kopš viņu pēdējās tikšanās bija kļuvuši manāmi plānāki. "Man ir tāda sajūta, it kā es šodien vēl nemaz nebūtu pavir­zījies uz priekšu. Turklāt no Flagstāfas kā nekā bija… Nav ne jausmas. Šai zemei vispār nav gala. Visas pēdējās dienas vairāk vai mazāk es biju sēdējis pie stūres un nepārtraukti tikai braucis un braucis, un, kad es va­karā paskatījos kartē, tad nobraukti, kā izrādījās, bija tieši divi centimetri. Neticami. Vāciju var šķērsot vienā dienā, vai jūs varat to iedomāties?"

"Jūs taču, cerams, nebraucāt cauri visai valstij, lai apskatītu šo arhi­tektūras meistardarbu, šo moteli?" Fokss painteresējās.

"Nē, patiesībā man jātiek līdz rietumkrastam. Rija dienas, kad man uzmācās šaubas, vai to vispār ar auto var sasniegt. Man ir kāds draugs, kurš tur dzīvo un kurš mani ir ielūdzis dažas dienas pie viņa paciemoties.

Viņš izceļoja pirms… pirms gadiem piecpadsmit, un pēdējo reizi mēs tikāmies pirms desmit gadiem. Ak, starp citu," viņam icnāca prātā, "es satiku Džonu Kaunu."

"Ko?" Stefens brīnījās. "Tas tik ir pārsteigums. Un? Par viņu jau sen nekas nav dzirdēts, un kur nu vēl kaut kas labs. Kā tad viņam klājas?"

"Man šķiet, viņš bija priecīgs, ka es viņam piezvanīju, un ielūdza mani pie sevis, kad es pastāstīju, ka ar auto vēlos šķērsot Ameriku. Viņš vada kartupeļu čipsu fabriku Oklahomā, sava koncerna pēdējo palieku, ir atkal apprecējies, viņam ir bērns, un viņš izskatās laimīgs un apmieri­nāts. Viņš valkā vairs tikai džinsus un sporta kreklus, vai jūs to varat iedomāties?"

"Džons Kauns? Es neticu nevienam jūsu vārdam."

"Es arī viņu gandrīz vairs nepazinu."

"No kurienes jums bija viņa numurs? Es domāju, ka Oklahomā es jau nu viņu nebūtu meklējis…"

"Viena no izdevniecībām, kuras mēs apmeklējām, agrāk bija piede­rējusi pie Kaun Enterprises. Mēs sarunā līdz tam kaut kā bijām nonā­kuši. Es teicu, ka pazīstu Džonu Kaunu, un, kad es jautāju, vai kādam kaut kas nav par viņu zināms, man iedeva viņa telefona numuru. Man liekas, ka tas ir arī parastā telefonu grāmatā." Eizenharts paraustīja plecus. "Izskatījās, ka viņam patiešām klājas labi. Lai arī viņš atkal ir pavisam parasts cilvēks."

"Ļoti iespējams, tādam arī ir jābūt, lai vispār varētu klāties labi," Ste­fens domīgi teica. "Kad es par to domāju… Es reiz arī gribēju kļūt tāds pats kā viņš. Tāds, kāds viņš bija toreiz, varens un bagāts, un svarīgs. Viens no tiem pavisam lielajiem. Sākumā, pirms vēl es biju atradis ka­meru, es patiešām gribēju sev pierādīt, ka esmu viltīgāks un ātrāks par viņu, par spīti visai viņa varenībai. Traks, vai ne?"

"Nu jā, es nezinu," Eizenharts noteica un paskatījās apkārt. "Maz­liet godkārības taču dzīvē vajadzīgs, vai nc tā?"

"Jūs noteikti brīnāties par to, ko es šeit daru."

"Atklāti sakot, jā. Kad es jūs satiku pirmoreiz, jūs bijāt tāds kā brī­numbērns, daudzsološs uzņēmējs, kam bankas kontā bija vairāk naudas nekā man kādreiz vispār būs. Un tagad jūs vadāt moteli neitrālajā zonā. Tas nav īsti tas, ar ko mēs saprotam profesionālu augšupeju."

Stefens Fokss smaidīja, izņēma no kādas atvilktnes dvieli un sāka slaucīt glāzes. "Ak, mana firma vēl joprojām eksistē. Tikpat virtuāli kā agrāk. Nākamnedēļ es atkal lidošu uz austrumkrastu un apmeklēšu dažus klientus, taču vispār es darbojos ar interneta palīdzību, un tad ir pilnīgi vienalga, kur es dzīvoju. Ar šo te es nodarbojos tikai īslaicīgi — dažus mēnešus. Motelis pieder kādam mūsu labam draugam, kuram bija smaga operācija, un viņam ir nepieciešams laiks, lai atkal tiktu uz kājām." Viņš paraustīja plecus. "Tā nu ir iznācis. Es arvien vairāk un vairāk tuvojos domai, ka viss ir jāpieņem tāds, kāds tas ir. Un tādā veidā var piedzīvot fantastiskākās lietas."

"Nu jā, tā tas varētu būt." Eizcnharts uzlika uz letes plaukstu. "At­klāti sakot, es pirms tam domāju, ka šeit varbūt ir videosektas galvenais mājoklis."

Stefens mazliet pasmaidīja. "Nav nekāda galvenā mājokļa. Tas būtu pārāk bīstami — vai jūs ticat tam vai ne, baznīca vēl arvien dzenas video pa pēdām."

Pēkšņi telpā sākās rosība. Pret grīdu švīkstēja krēsli, kad apmeklētāji cēlās kājās, sniedzās pēc savām somām un devās uz durvīm. Bija pienā­cis Greyhound autobuss. Varēja redzēt izkāpjam pasažierus un gaidām bagāžu, ko vadītājs izdalīja no plaši atvērtā bagāžas nodalījuma.

Stefens izmantoja izdevību un ātri no visiem galdiņiem savāca ne­tīros traukus un glāzes, noslaucīja galdiņus, sakārtoja ēdienkartes un salvetes. Eizcnharts ar apbrīnu vēroja, ar kādu aizrautību viņš veic šos darbus. Kad autobuss brauca tālāk, un tūliņ arī restorānā ienāca pirmie jaunie apmeklētāji, pamestās vietas izskatījās aicinoši tīras un svaigas, un Stefens jau bija gatavībā pieņemt pasūtījumus.

Atkal no virtuves iznāca Judīte, lai paskatītos, vai galdiņi, kas bija viņas pārziņā, ir kārtībā.

"Tikai dzērieni," Stefens teica. "Nāc, pasēdi mazliet kopā ar mums." Eizenhartam viņš sacīja: "Lielākā daļa brauks tālāk ar autobusu, kas iei uz Losandželosu. Tas ieradīsies pēc divdesmit minūtēm."

"Ko gan tas tur dara?" iejautājās Judīte, raisot nost priekšautu. Viņa bija domājusi kādu kalsnu puisi zeltainiem matiem, kas vēl arvien stā­vēja svelmainajā karstumā vietā, kur bija apstājies autobuss, ar lielu somu plecā un drēbju maisu pie rokas. "Vai viņš neuzdrošinās nākt iekšā?"

"Un ko jūs sakāt par to rakstu?" Eizenharts Stefcnam Foksam uz­deva jautājumu, kas viņu jau sen bija nodarbinājis.

"Par kādu rakstu?" viņš jautāja, darbodamies ap kolas ierīci.

"Uri Lībermana rakstu par Jēzus video. Varbūt jūs par to vispār neko nezināt?"

"Man jāatzīst, ka ne. Lībermans, vai tas ir tas Izraēlas žurnālists, kurš jums bija pazīstams? Tas, kurš mums klosterī uzsūtīja helikopterus?"

"Jā. Pēdējos gados viņš ir kļuvis par tādu kā ekspertu Jēzus video kustības jautājumos. Kādu laiku viņš kā viesis nemitīgi piedalījās kaut kādos sarunu šovos. Pirms pusgada viņš publicēja lielu rakstu par video aizkulisēm, kas parādījās faktiski visā Eiropā. Pie mums Vācijā tas bija žurnālā Stern, un Reader's Digest to arī publicēja."

"Jāsaka, ka tas man ir pagājis secen. Un ko tad eksperts tur raksta?"

Eizenharts dziļi ievilka elpu. Tā nebija nekāda patīkamā lieta — laupīt kādam ilūzijas, uz kurām viņš ir uzcēlis savu dzīvi. "Viņš ir uz­meklējis kādu aktieru amatieru grupu, kas apmēram gadu pirms tam, kad profesors Vilfords-Smits bija sācis izrakumu darbus Bcthamešā, kāda nezināma pasūtītāja uzdevumā Izraēlā bija izveidojuši video," viņš pikti paskaidroja. "Visiem dalībniekiem bija pavēlēts klusēt, un galvenais no­sacījums bija tāds, ka visiem aktieriem jāapgūst aramiešu valoda."

"Aramiešu valoda?" Stefens izteica savu izbrīnu un pievērsās Judī­tei: "Kolas krāns atkal nedarbojas."

"Rīt atnāks meistars. Vismaz viņš tā teica."

"Aramiešu," Eizenharts apstiprināja. Vai tie vispār viņā klausījās? Vai viņš jau bija zaudējis savas pozīcijas? "Valoda, kurā Jēzus, ļoti iespējams, bija runājis."

"Jā, man ir skaidrs. Un kas tas ir par video?"

"Jūsējais."

Nu viņš pierima. "Kā, lūdzu?"

"Tas ir video, kuru jūs izplatāt visā pasaulē. Video, kuru mēs redzē­jām pie profesora Vilforda-Smita." Rakstnieks paliecās uz priekšu, lai viņam nevajadzētu tik skaļi runāt, jo daži apmeklētāji jau bija sākuši uz viņiem noskatīties. "Vai jūs nesaprotat? Viss bija iestudēts jau no paša sākuma. Viens liels teātris. Visi dēkainie meklējumi, tā sauktie eksperti, kas tika piesaistīti, tam visam šo gadījumu tikai vajadzēja padarīt ticamu. Bet lūdzu, kāda gan problēma pirms izrakumu sākšanas ir īstajā vietā noslēpt cilvēka skeletu, kas uzrāda kādu ar moderniem līdzekļiem sa­dziedētu kaulu lūzumu? Vai izdomāt videokameras lietošanas pamā­cību, kam vēl tikai drīzā laikā jāparādās tirgū, un to nodrukāt vienā eksemplārā, lai to noliktu kamerai līdzās? Ir iespējams arī likt noviltot radiooglekļa analīzi — ir tikai jāpiekukuļo cilvēks, kurš to var veikt. Jāsaka gan, ka ar savām īpašajām tūrēm jūs visu plānu visai pamatīgi sagriezāt kājām gaisā, taču visumā jūs piedalījāties spēlē diezgan veiksmīgi. Un tik un tā viss ir meli un viltus — Lībermans to pierāda ļoti pārliecinoši."

Stefens domīgi uz viņu paskatījās. "Es domāju, ka zinu, par ko jūs runājat. Acumirkli." Viņš paņēma paplāti un iznēsāja pie galdiņiem dzērienus. Kad viņš atnāca atpakaļ, viņš sāka piepildīt atkal jaunas glā­zes un teica: "To, par ko jūs runājāt, mēs saucam par antivideo. Tas ir video, kas rāda līdzīgas ainas kā īstais, taču tās ir tik nemākulīgi nospē­lētas, ka ikvienam redzams, ka tā ir krāpšana, slikts teātris. Mēs nezi­nām, no kurienes šis video ir uzradies, mēs vien izsakām minējumu, ka aiz tā stāv Romas katoļu baznīca. Katrā ziņā apgrozībā ir milzīgs skaits eksemplāru."

"Jums patiešām šo rakstu vajadzētu izlasīt," Eizcnharts teica.

"Es nedomāju, ka man tas būtu nepieciešams. Tas taču ir tāpat kā ar simtiem tūkstošu citu sazvērestības teoriju, kuras pastāv. Ka Titāniki nemaz nav nogrimis. Ka Kencdijs tika nogalināts militārpersonu uzde vumā. Ka Elviss vēl ir dzīvs. Un tās visas ir loģiskas līdz pēdējai detaļai, un visas nepareizas." No kolas uzpildāmās ierīces nāca nu vairs tikai putas. Stefens nopūtās, izņēma pudeli no ledusskapja un pielēja glazēs no tās. "Taču paliek jautājums: kam ir nepieciešams kaut lu» udu insce nēt — un, galvenais, kādēļ?"

"Lībermans tā kā norāda uz Vilfordu-Smitu, taču viņam mēs vairs nevaram pajautāt." Pavasari profesors bija gājis bojā; kāds autobraucējs līkumā nebija pamanījis zinātnieku uz velosipēda un viņu notriecis.

"Un kāpēc gan viņam to būtu vajadzējis darīt?"

"To taču es jums teicu jau toreiz. Vilfords-Smits bija organizācijas True Church of Bamford loceklis. Tā ir neliela, ekskluzīva kristīga sekta Dienvidanglijā, kas pastāv kopš četrdesmitajiem gadiem. Video uzdevums varētu būt transportēt šīs baznīcas mācības un pamatot tās likumību."

Stefens, mazliet nervozi smaidīdams, papurināja galvu. "Neraugo­ties uz to, ka šai teorijai ir tik lieli robi, ka tai varētu cauri izbraukt Greyhound autobuss, pat nepiegrūžoties," viņš teica, "neraugoties uz to, ir tā, ka nekādu mācību nav."

"Un ko darāt jūs" jautāja Eizenharts.

"Reizi mēnesī mēs tiekamies," Stefens tā kā pamāja, kas lika no­prast, ka dziļāk aizmugurē ir slēdzamas telpas, kas piemērotas šādam sarīkojumam, "un noskatāmies video."

"Un?"

"Un ļaujam tam uz mums iedarboties. Citādi es to nevaru aprakstīt. Apmēram vienu stundu mēs sēžam klusu, lai kļūtu pavisam atvērti un uztvert spējīgi, un tad mēs to noskatāmies. Tas ir viss."

Eizenharts uz viņu skeptiski noskatījās. "Tas ir viss? Atkal un atkal skatīties vienu un to pašu video?"

Fokss tikko manāmi, gandrīz sapņaini pasmaidīja. "Ar to man ir gan­drīz tāpat kā jums ar Lielo kanjonu — man ir tāda sajūta, ka es nespēju acis atvērt pietiekami plati, lai saskatītu visu to, kas tajā ir saskatāms."

"Un kas tajā ir saskatāms?"

"Es tajā redzu to, kas varētu būt. Es redzu vīru, kurš ir absolūti klātesošs, kurš ar katru savas būtības šķiedru eksistē šajā vietā, šajā acu­mirklī, kurš dzīves kausu izdzer tukšu. Kad cs viņu redzu, tas man dod drosmi manu paša kausu nebaudīt maziem malkiem."

"Taču viņu piesita krustā," Eizenharts viņam atgādināja. "Ja viņš ir tas, par kuru jūs viņu uzskatāt."

Stefcns nopietni pamāja. "Jā. Tāpēc, ka viņi to nespēja paciest. Tik daudz dzīvīguma — daudzus tas būs padarījis neizturami skaudīgus."

"Bet vai tas nav neloģiski? Jūs sakāt, ka video noskatīšanās jūs pār­veido. Tad taču tos, kuri viņu piedzīvoja reālu, viņš būtu pārveidojis tūkstoškārt?"

"Kurš saka, ka tas tā nebija? Daži tiek aizskarti, un citi ne. Tas taču jums ir ļoti labi zināms, vai ne tā?"

Ieejas durvis tika atgrūstas vaļā. Tās klusi nočīkstēja. Eizcnharts nevērīgi paskatījās turp. Tas bija puisis, kurš līdz šim bija gaidījis ārpusē pie izkārtnes un nu noputējis un nosvīdis nāca letes virzienā. Viņš iz­skatījās nedrošs, kā cilvēks, kurš pirmo reizi devies ceļojumā viens pats.

"Nav ne mazākā pierādījuma, ka vīrs, kurš redzams video, patiešām ir Jēzus," Eizcnharts pusbalsī teica Stefenam, lai šo tēmu pabeigtu līdz brīdim, kamēr viņi atkal būs vieni paši.

Stefens tikai pamāja, it kā tas it nemaz nebūtu svarīgi, un pievērsās jaunajam puisim, kas bikli viņus vēroja.

"Ko vēlēsieties?"

"Ehm," viņš noteica. Viņa acis šaudījās apkārt, meklēdamas uz letes vai pie sienas cenu sarakstu, taču to neatrada. "Vienu kafiju, lūdzu."

"Vienu kafiju. Tūlīt būs."

Eizenharts skatījās, kā Stefens saliek apakštasīti, salvetes paliktnīti un kafijas tasi, pabīda visu zem kafijas automāta un piespiež zaļi mirgo­jošo pogu. Kamēr pildījās kafija, viņš pielika klāt karotīti, mazo paciņu krējuma un iesaiņotu cukurgraudu. Šķita, ka diskusija viņu ne mazākajā mērā nebija samulsinājusi.

"Viena kafija, lūdzu. Viens dolārs divdesmit centu."

"Paldies." Zēns atglauda sasvīdušās matu cirtas no sejas un, izņēmis no džinsu kabatas naudu, noskaitīja uz letes. Stefens to ar pateicību pie­ņēma un ievadīja summu kases automātā.

"Tam nav nekādas nozīmes, vai jūs saprotat?" viņš atkal pievērsās Eizenhartam. Klausītājs, kā likās, viņu īpaši netraucēja. "Vii tas ir Jēzus vai Buda, vai kāds cits, par kuru mēs nekad neko neesam dzirdējuši, — es viņā redzu to, kas varētu būt dzīve. Ka runa nav par to, lai kaut ko izcīnītu. Ka mēs neesam nākuši šajā pasaulē, lai citus pārspētu un uz­veiktu, un uzvarētu visās sacensībās. Nav nekādas starpības, vai mēs uzvaram vai zaudējam, patiešām nav, es domāju. Agrāk es biju pārlie­cināts, ka dzīvē galvenais ir izcīnīt godalgu. Simboliski runājot. Es pats to neapzinājos, taču tagad, paskatoties atpakaļ, es zinu, ka es tā domāju. Tā bija nostāja sev vienmēr sacīt: tad, kad es… Tad, kad man piederēs miljons dolāru, tad. Tad, kad es būšu slavens, tad. Vienmēr tikai tad, tad, tad. Es domāju, ja es uzvarētu šajās sacensībās, tad mana dzīve mai­nītos un būtu kas cits, nevis tas, kas tā bija — tā kļūtu par īsto dzīvi. Tad sāktos īstā dzīve. Bet, lai arī cik sacensībās es uzvarēju, es nekad ne­saņēmu godalgu. Tad nekad nepiepildījās. Un tādēļ es joņoju arvien tālāk, mērķus izvirzīju arvien augstākus. Kad es uzsāku skriešanos ar Džonu Kaunu, es patiesībā biju izmisis, jo biju jau tik daudz sasniedzis un lielās pārmaiņas bija izpalikušas." Viņš paskatījās uz Eizenhartu. "Vai jums tas arī ir pazīstams? Es varu iedomāties, kas mudina rakstīt rakstnieku, — ticība, ka tikai tad, kad viņš uzrakstīs savai šedevru, viss kļūs citādi."

"Nē," viņš norūca. "Es rakstu tāpēc, ka man tas sagādā prieku."

Stefens likās to nedzirdam. "Kad es redzēju video, es aptvēru, ka īstā dzīve ir šī pati. Ka tāda tā bija jau visu šo laiku. Ka es tikai nebiju spējīgs to pamanīt, nebiju spējīgs priecāties par to, kas man jau bija. Dzīve, īstā, patiesā dzīve jau notika, un cs to visu laiku nebiju pamanījis, jo biju tik aizņemts. Taču vispirms man bija jāredz, kā kāds patiešām ir spējīgs izbaudīt mirkli, izbaudīt to ar visām sajūtām un aizrautību, pirms to varēju aptvert es."

"Nu jā," Eizenharts atturīgi noteica. "Tā ir sena gudrība, ja ne­maldos."

Stefens paņēma trauku dvieli un nopūzdamies sparīgi pārmeta to sev pār plecu. "Es to nespēju izteikt vārdos. Jūs kā rakstnieks to droši vien varētu."

"Taču es neredzu to, ko redzat jūs."

"Žēl." Stefens un Judīte viens otram pamāja, divi zinošie, kuriem bija žēl nezinošā.

Šo dievbijīgo personu augstprātību rakstnieks nekad nebija varējis ciest. Ja vien pie letes nesēdētu klausītājs, tad viņš… Viņš izslējās, iz­stiepa sasprindzināto muguru un pārdomāja, vai viņam vajadzētu šeit vēl palikt pa nakti. Tas nešaubīgi nozīmēja to, ka vienu veselu vakaru viņam pacietīgi nāktos paciest uz viņu vērstu aizrautīgu misijas darbu.

"Vai kaut kas nav kārtībā ar kafiju?" Stefens jautāja jaunajam, gaiš­matainajam vīrietim, kurš, galvu nokāris, sēdēja pie savas kafijas tases un to nepārtraukti maisīja.

"Kā, lūdzu?" viņš satrūkās. "Nē, viss ir vislabākajā kārtībā. Nekādu problēmu."

"Es domāju, tāpēc, ka jūs to visu laiku maisāt un nemaz nedzerat."

"Nē, tikai… Tur nav vainīga kafija. Paldies." Sāpīga izteiksme pār­slīdēja pār viņa seju. It kā gribēdams apliecināt, ka ar kafiju viss ir kār­tībā, viņš iedzēra no tās pamatīgu malku.

Stefens apstājās, vienkārši vēroja viņu un neko neteica.

"Mana mamma un tētis ir miruši," puisis beidzot teica, neko nere­dzošas acis vērsdams tukšumā. "Auto negadījumā. Pirms gada. Un pirms četrām nedēļām mani pameta draudzene. Tas, ēhm, nav viegli."

"Man ļoti žēl to dzirdēt."

"Es, ēhm, mazliet dzirdēju no tā, kā jūs apspriedāt dzīves jēgu." Viņš ar roku atglauda matus, mēģinādams savaldīt nepaklausīgu šķipsnu, kas viņam nepārtraukti krita sejā. "Tad nu man tas viss atkal ienāca prātā."

"Mhm." Stefens noņēma no pleca trauku dvieli un sāka ar to slaucīt pilnīgi tīro leti.

"Man ļoti žēl, ka es noklausījos. Es to, protams, negribēju."

"Ir jau labi."

"Kafija patiešām garšo lieliski."

"Paldies." Stefens mazliet tā kā vilcinājās, pameta ātru skatienu uz Eizenhartu un turpināja slaucīšanu. "Es jums varētu kaut ko parādīt. Kādu video, kas jums, iespējams, palīdzētu."

Tad tā tas notika. Eizenhartam šķita, it kā viņš jaunā cilvēka acis būtu pamanījis iezibamies neuzticēšanos. Veselīgu neuzticēšanos, ka pašam likās.

Puisis izmocīja drosmīgu smaidu un papurināja galvu. "Paldies. Taču ar nākamo Greyhound autobusu man jādodas tālāk uz Losandželosu."

"Šovakar būs vēl viens autobuss."

"Tad es nokavēšu lidmašīnu."

"Ak tā." Stefens pacēla slaukāmo lupatu gaisā, izpleta to, salocīja atkal un slaucīja tālāk. "Uz kurieni tad ceļš vedīs?"

"Uz Izraēlu."

Šis vārds šķita kā elektrības trieciens. Stefens pārtrauca pulēšanu, un Eizenhartam likās, it kā viņš justu smalkus matiņus paceļamies uz skausta. Tā nu gan bija sagadīšanās. Sasodīts.

"Uz Izraēlu." Stefens atkal atsāka darbošanos. "Izklausās labi. Un uz kurieni Izraēlā?

"Visur kur. Apskates ceļojums, divas nedēļas šķērsām cauri visai val­stij, iepazīties ar visām iespējamām svētajām un vēsturiskajām vietām." Viņš mēģināja pasmieties, taču tas izklausījās samocīti, un blondā matu cirta atkal pārkrita pār viņa seju. "Es nemaz nezinu, kā es līdz tam no­nācu — es domāju, es nekad neesmu bijis īpaši reliģiozs vai kā tam­līdzīgi… Pat tad ne, kad mamma un tētis… Pie mums lielveikalā bija tāda reklāmlapiņa. Nav ne jausmas, kā man tā iekrita acīs, taču es no­domāju — un kāpēc gan lai es nebrauktu?" Gandrīz vai izskatījās, ka viņš par to kaunas.

Stefens iegremdēja dvieli atpakaļ ūdenī, izspieda to gandrīz vai bi­jīgi. "Šad un tad pie mums ierodas tūristi no Izraēlas, kuri vēlas apska­tīt Arizonu. Lielo kanjonu un tā tālāk." Viņš izkāra lupatu uz hromēta stieņa. "Jūs esat pirmais, kurš dodas ceļojumā otrā virzienā."

"Jūs domājat, es vienkārši bēgu?"

"Nē. Es domāju, tas jums noteikti nāks par labu, ja nonāksiet citā vidē."

Likās, ka tas viņu atviegloja. "Jā, es patiešām vai degu nepacietībā. Es domāju, tas ir traki, es vēl nekad nekur neesmu bijis, ja neskaita Disnejlendu brīvlaikā kopā ar mammu un tēti. Un vienreiz slēpot, taču toreiz es tikai salauzu kāju. Un tagad cs uzreiz lidoju uz Izraēlu. Un vai zināt ko? Es patiešām degu nepacietībā."

"Tur cs jums ticu."

"Visvairāk es vēlos uzzināt, kā ir tādās sensenās vēsturiskās vietās," jauneklis turpināja, nu jau gandrīz sajūsmas pārņemts. "Vai zināt, ma­nai mammai bija tāds teiciens. Viņa mēdza sacīt: vēsture ir tas, kas rak­stīts grāmatās. Patiesībā tu nejūti, kad tevi pārņem vēstures elpa. Es vēlos redzēt, vai tā ir."

Gaiss pēkšņi šķita uzdzirkstījam kā šampanietis. Kad Eizcnharts ierau­dzīja Stefena acis nedabiski plati icplešamics, viņš saprata, ka bija atce­rējies pareizi, ko viņš viņam bija stāstījis par otrās vēstules saturu.

Kafijas tase viņa rokās pēkšņi kļuva it kā nereāla, viņam šķita, ka tā tiecas izplūst, zaudēt formu.

"Es izdarīju vēl ko traku." Jaunais, gaišmatainais puisis uzlika uz letes savu plecu somu, viņš vairs nebija apstādināms. "Es nopirku video­kameru, speciāli šim ceļojumam, pilnīgi jaunu. Es domāju, ka līdz Šim savā dzīvē es nebiju pircis sev neko jaunu, katrā ziņā neko tādu —vien­mēr tikai lietotas automašīnas, lietotu stereoiekārtu, televizoru izpār­došanā… Un nu cs noskaitu četrus tūkstošus zaļo par kaut ko tik traku, par SONYMR-01. Vai jūs par tādu jau esat dzirdējuši?"

"Jā," Stefens teica balsī, kas pēkšņi izklausījās tāda kā žēla. "Esmu par to dzirdējis."

"Jaunākā no jaunākajām, tā man teica pārdevējs. Superkvalitāte. Ļoti viegli lietojama. Esmu ieintriģēts. Ai, man šķiet, tur jau nāk autobuss."

Sajā brīdī ārpusē liels un sudrabots, šņākdams un sprauslādams kā piezemējies pūķis, apstājās Greyhound autobuss. No tā ārā kāpa cilvēki, un restorānā atkal citi cilvēki cēlās kājās, ņēma savus čemodānus, mu­gursomas un rokas somas un steidzās uz izeju. Puisis paņēma savu plecu somu un drēbju maisu, sveicinot viņiem vēl reizi pamāja un arī devās ārā. Ieejas durvis ar savu kluso čīkstēšanu viņa priekšā atvērās un aiz viņa aizvērās, un tad vēl kādu brīdi mazliet nosvārstījās eņģēs.

Eizenharts nolika savu tasi. Tā noklaudzēja pret leti. Nu tā atkal bija pavisam parasta kafijas tase. Tāpat kā šis bija pavisam parasts acumirklis, tāds pats kā visi citi acumirkļi, no kuriem sastāvēja dzīve.

"Hei," klusi pateica Judīte.

Viņi saskatījās platām acīm. Tad, it kā būtu to iestudējuši, viņi pa­griezās pret fasādes logu. Gaišmatainajam zēnam rokā jau bija sagata­vota biļete. Viņš stāvēja pašā rindas sākumā.

Vārdi šeit bija lieki. Viņi piecēlās, sekoja viņam ārā, ārā pa divviru durvīm, kas arī aiz viņiem klusi čīkstēja. Cieši blakus viņi gāja pa smil­šaino zemi, tā šņirkstēja zem viņu kurpēm, kā jau tas ir, kad iet pa smil­tīm. Viņi gāja ātrāk, galu galā jau skrēja, lai vēl noķertu puisi, pirms viņš iekāpa autobusā.

"Hei!" Stefens izkliedza un sniedza viņam roku. "Lai tev labs ceļo­jums!"

Puisis ar somu plecā viņu izbrīnīts uzlūkoja. "Paldies."

"Es tikai gribēju pateikt… Mani sauc Stefens Fokss. Es jums vēlu visu labu."

"Mans vārds ir Džons," puisis atteica un nu jau simto reizi atglauda matus no acīm. "Paldies."

"Džons — un kā tālāk?"

Uz mirkli viņa acīs atspoguļojās neuzticība. "Tas nav būtiski," viņš noteica. "Vienkārši Džons, okayV Viņš vēlreiz pacēla roku sveicienam un iekāpa autobusā.

Cauri tumši tonētajām autobusa rūtīm viņi redzēja puisi ejam uz aizmuguri, kamēr autobusa priekšējās durvis ar enerģisku šņācienu aiz­vērās, un milzīgais, pēc dīzeļdegvielas smirdošais autobuss ar rūcošiem dzinējiem lēnām sāka braukt. Viņi noskatījās autobusam pakaļ, kamēr tas pazuda aiz apvāršņa.

"Es vairs nezinu, ko domāt," teica Eizcnharts.

Stefens Fokss no sāniem uz viņu bikli paskatījās. "Tas bija viņš, vai ne?"

Apvārsnis mirdzēja, šķita, ka tas savelkas zobgalīgā smaidā. Nekas vairs nebija reāls. Ja viņš tagad novērstu skatienu no mazā, sudrabainā punktiņa tālumā, pasaule beigtu pastāvēt un pienāktu laiku beigas.

Tāda varētu būt sajūta, kad cilvēku pārņem ārprāts. Kad cilvēkam zūd pamats zem kājām.

Vai varbūt — kad viņš to pirmo reizi patiešām sajūt.

"Jā," viņš pamāja. "Vēsture sākas."