Jēzus video

24

FAKSS

Sjūzena,

šeit pielikumā raksts, ko pirms pusstundas man pasniedza misters

Zoržs Millers no Melbourne Chronicle. Vienā teikumā tur sacīts,

ka sarunas izjukušas un ka deviņus mēnešus notiek darbsA***.

Lūdzu, nosūtiet to tālāk Džonam.

Sveiciens, Dons

"Kā tas varēja notikt?"

Niknumā izteiktie vārdi šķita vēl labu brīdi lidināmies gaisā. Kauns stāvēja, saliecies uz priekšu, dūrēs savīstītās rokas uz galda atspiedis, un skatījās Raienam acīs, it kā gribētu viņam ar skatienu izurbties cauri. Raicns stāvēja, kā vienmēr, rāms, nesatricināmu, kā akmenī iekaltu izteiksmi sejā. Ja arī Kauna dusmu uzliesmojums viņu zināmā mērā emocionāli aizskāra, tas katrā ziņā nebija nomanāms.

"Stefens Fokss un Judīte Mencza ir braukuši cauri ciemam," viņš lie­tišķi paskaidroja. "Mēs iztaujājām cilvēkus. Attiecīgajā laikā bija redzēts zils fiats lielā ātrumā braucam pa galveno ielu. Maniem ļaudīm bija va­jadzīgas piecas minūtes, lai nomainītu pārdurtās šcvroleta riepas. Šis laiks abiem bija devis nepieciešamo pārsvaru."

"Piecu minūšu pārsvars? Ar to bija diezgan?"

"Ciema otrā galā iela sazarojas citu ciematu un ielu labirintā. Tūk­stošiem iespēju, kur paslēpties."

Kauns paskatījās uz vīru ar gaiši mirdzošo īso, stāvo matu griezumu, ne vārda neteicis, taču ikvienam bija skaidrs, kā neapturami ceļas viņa iekšējais spiediens. Viņš vēlreiz paskatījās apkārt, bet nebija nekā, kas varētu darboties kā drošības vārstulis, un viņš eksplodēja. " Nolādēts! Raien, ka tā? Ko zina šis sasodītais koledžas puišelis? Ko viņš no mums ir noslēpis? Ko?!"

Raiens šķita esam no dzelzs. Eizenharts vēroja šo vīru uniformai līdzīgajā haki krāsas ģērbā, un viņam bija jādomā par bezjūtīgo misteru Spoku no televīzijas seriāla Enterprise.

"To mums vajadzēs viņam pajautāt," viņš tikai noteica.

"Labi," Kauns galu galā nosēca. Viņš iespieda rokas sānos un bez­mērķīgi griezās uz priekšu un atpakaļ. Viņa seja bija kļuvusi neveselīgi pelnu pelēka. "Vai jūs jau pārmeklējāt viņa mantas?"

"Tas tiek darīts."

"Varbūt tas papīrs ir tur. Vai vēl kāds cits mājiens… Kāda ir jūsu teo­rija, Raien?"

Raiens nesteidzās ar atbildi. "Es domāju, ka Fokss un meitene ne­jauši bija dzirdējuši trauksmi sardzes postenī. Acīmredzot tajā brīdī viņi bijuši virtuves teltī, kuras aizmugurējā daļa spožā saulē no ārpuses tak­tiski nav pārredzama. Turpretī viņi ļoti labi varēja redzēt visu, kas no­tika šeit ārpusē."

"Un viņi nojauta, ka tiek meklēti." Kauns vēl arvien sēca. Tas viss viņam nebija nācis par labu. "Viņi to nojauta. Tātad viņi bija nogrēko­jušies. Ja līdz šim mēs par to nebijām īsti pārliecināti, tad tagad esam. Jā, tagad mēs to zinām."

Raiens pacietīgi gaidīja, kad Kauns uz viņu atkal paskatīsies, tad pie­bilda klusā, gandrīz vai maigā balsī: "Tas, kas ir noticis, mums parāda, ka viņi būs jutušies loti pārliecināti. Pretējā gadījumā viņi jau sen būtu aiz­braukuši kopā ar citiem palīgiem. Tā vietā viņi atstājuši visu savu bagāžu."

"Jā." Kauns sāka soļot turp un atpakaļ, kas nepārprotami atklāja viņa nemieru un bija pilnīgā pretrunā ar aukstasinīgā tēlu, ko viņš līdz šim bija parādījis. "Jā. Jums ir taisnība, Raien."

Viņš klust nervozs, Eizenharts pie sevis domāja un jautāja sev, ko tas varētu nozīmēt. Tagad mēs redzam viņa patieso seju.

"Notveriet viņus," miljonārs turpināja, taču tas vairs neskanēja kā svarīga vīra svarīgā pavēle. Drīzāk tas izklausījās jocīgi. Pat ne kā sau­ciens palīgā. Tas, ko viņš pateica, bija pilnīgi lieki. Par ko gan visu laiku te bija runa? "Notveriet šo Stefenu Foksu. Man jāuzdod viņam daži ne­patīkami jautājumi."

Eizenharts pēkšņi jutās kā teātra izrādes skatītājs. Skatītājs, kuru avangardisks režisors bija uzlicis uz skatuves tieši pa vidu aktieriem. Ap viņu konflikts risinājās pilnā sparā, bet viņš — vismaz tajā brīdī — vairs nejutās tajā līdzdalīgs. Tas uz viņu neattiecās. Tā vietā kāda visai pat­vaļīga instance viņa pakausī bija sākusi notikumus neitrāli, distancēti un detalizēti arhivēt.

Tā bija noskaņojuma maiņa, kas viņam nebija sveša. Viņa zemap­ziņa gatavojās tam, lai kādu dienu par šo visu sāktu rakstīt romānu.

Galdiņi restorānā bija pārāk augsti un pārāk mazi, turklāt tie bija pārāk cieši cits pie cita. Lai arī kā pagrieztos, oranžsarkanā plastmasas krēsla kājas saķērās ar kāda cita oranžsarkana krēsla kājām. Cenas ēdienkartē savukārt bija pārāk zemas, lai drīkstētu sagaidīt sevišķi labu ēdienu, un šajā gadījumā gaidītais patiešām nelika vilties. Stefens un Judīte bija visai izsalkuši, taču abi savus šķīvjus ļāva aiznest atpakaļ pusizēstus.

"Man šovakar vēl kaut kur jāsadabū ķemme," nomurmināja Judīte un jau kuro reizi cauri matiem izvilka izplestus pirkstus, "citādi es sajukšu prātā."

"Nu, kāda ķemme jau atradīsies," Stefens atteica un izvilka savu ka­batas portfeli, lai jau noteikti kādu divdesmito reizi pārskatītu tā saturu. Tajā bija viņa divas kredītkartes, lidmašīnas biļete, American Express ceļojumu čeks, vadītāja apliecība un dažādas maksājumu kvītis, piemē­ram, par auto īri. Un viņa ceļojumu pase. Un piezīmju bloknots ar tievu pildspalvu. Un mazs, salokāms kalendārs.

Judīte viņu vēroja. "Tu esi neiespējams, vai tu to zini?" viņa pēc brīža teica. "Tu nēsā sev līdzi pusi biroja, vai tu to zini? Un veselu biroju, ja ieskaita telefonu."

"Nē," viņš nopietni teica. "Es aizmirsu savas vizītkartes."

"Ko tu aizmirsi?" Viņa iepleta acis, taču tad saprata, ka viņš grib pa­vilkt viņu uz zoba.

Stefens smaidīja. "Ja toreiz, kad mēs atgriezāmies mājās no Telavivas un starp mums tik daudzsološi lēkāja dzirksteles, šis Raiens nebūtu mums sabojājis vakaru, tad man tas viss nemaz nebūtu līdzi. Nu labi.

izņemot vadītāja apliecību un vienu kredītkarti. Taču no tā laika es vairs neizeju no nometnes bez sava kabatas portfeļa." Viņš to aiztaisīja ciet un atkal noglabāja. "Paldies, mister Raicn."

"Taču tavs klēpjdators palika viņiem."

"Jā. Patiešām žēl." Bija vēl arī pāris citu lietu viņa bagāžā, kuru zaudē­jums bija sāpīgs, taču dators ar visu tam piederošo aprīkojumu, protams, bija lielākā materiālā vērtība. Un, gadījumā, ja viņam patiešām to vairs ne­bija lemts atgūt, zudumā gāja daži svarīgi raksti, kaut vai piedāvājums Video World Dispatcher kopā ar visu kalkulāciju un liels skaits elektro­nisko vēstuļu, kuras viņš bija saņēmis, uzturoties šeit Izraēlā. Taču pamatā arī šie dokumenti bija pieciešami. Piedāvājums bija spēkā, un kalkulāciju viņš varēja vēlāk veikt vēlreiz pēc atmiņas. Un tik un tā bija žēl — šis bija uzticams, solīds aparāts, kura modelis, kā jau tas ārkārtīgi straujajā infor­mācijas tehnoloģiju laikmetā bija parasts, jau sen vairs netika ražots.

"Cik kaut kas tāds maksā?" Judīte vēlējās zināt.

"Ja man vajadzētu iegādāties salīdzināmu ierīci… cs tā rēķinu — ap astoņiem tūkstošiem dolāru."

"Daudz naudas. Salīdzinot ar manu ķemmi, es domāju."

"Jā. Un četras nedēļas darba, kamēr viss atkal ir tā aprīkots, ka cs varu ar to strādāt." Stefena domas vēl arvien riņķoja ap viņa klēpjdatoru, taču ne tāpēc, ka viņš nevarētu pārvarēt dārga piederuma zaudējumu. No brīža, kad viņi rībēdami brauca pa šaurām takām tin putekļainiem ceļiem, šķērsām pāri laukiem, cauri neticamiem ciemiem un garām bīs­tamām vietām, līdz atkal bija sasnieguši lielāku ceļu, kas veda uz Jeru­zalemi, viņš mēģināja visos sīkumos atsaukt atmiņā sava datora cietā diska saturu, un pamatā viņu nodarbināja viens jautājums: ko viņu vajā­tājiem izpauda tajā esošie faili?

Viņi tur atrastu failus ar adresēm un korespondenci ar svarīgākajiem klientiem. Pietiekami slikti, taču šajā lietā tas nebija būtiski. Viņi atrastu viņa elektronisko dienasgrāmatu, ko viņš vieglprātīgi bija atstājis neaiz­sargātu, aprobežojoties vienīgi ar vienkāršu pieejas paroli, kuru uzlauzt daudzmaz manīgam datorspcciālistam nesagādātu īpašas problēmas. Tas jau bija smagāk, l iesa gan, no tās viņi galvenokārt secinātu vienīgi to, kad un kādēļ viņš bija iekārojis Judīti Menezu. Nepatīkami, taču ne tik nomācoši. Viņam nāca par labu tas, ka viņa ierakstiem dienasgrā­matā bija raksturīgi skopi ieraksti, ja viņa dzīvē notika kas patiešām sva­rīgs. Jo tādos brīžos viņš vienkārši netika pie dienasgrāmatas rakstīšanas, gluži vienkārši. Ja viņš pareizi atcerējās, tad pēdējais ieraksts dienasgrā­matā bija izdarīts iepriekšējā pirmdienā, un tajā lietošanas pamācības atrašanu viņš piemin tikai vienā skopā teikumā, lai tālāk veltītu veselas rindkopas priekam par pirmo gaidāmo satikšanos ar Judīti, par izbrau­cienu uz Telavivu kopā ar viņas brāli.

Tad viņam ienāca prātā… Stefens izvilka no kabatas mobilo telefonu un vēlreiz zvanīja uz abiem Ješua numuriem. Pa šo laiku jau sen būtu atmaksājies divus ierakstus no viņa līdz malām pilnā mobilā telefona kataloga aizstāt ar šiem.

Mājās neviens neatsaucās.

Un muzejā arī ne.

"Vai tu nezini, kur tavs brālis ap šo laiku varētu blandīties apkārt?"

Judīte paraustīja plecus. "Nav ne jausmas."

"Man tas šķiet savādi," Stefens domīgi teica.

"Jā. Visai dīvaini."

Labu brīdi Stefens skatījās vienā punktā, un viņam bija tāda sajūta, it kā viņu pārņemtu balsu juceklis viņiem apkārt. "Mēs vairs nedrīkstam zaudēt laiku."

"Ak tā?"

"Mums vēl ir pavisam niecīgs pārsvars. Tas mums ir jāizmanto."

"Izklausās labi. Ja vien es saprastu, ko tu ar to domā."

Tas bija viens no šiem brīžiem, kad domas, kas jau labu laiku kā gais toši dūmi nodarbinājuši garu, sablīvējās un kļuva par pamatīgām, tve­ramām atziņām. "Vakar vakarā es biju apdullis no šķīdinātājiem, kurus tavs brālis tik bagātīgi lietoja, no miega trūkuma, karstuma, no visām pūlēm," Stefens klāstīja, "un ari šorīt vēl, gandrīz visu dienu. Tāpēc pa­gāja tik ilgs laiks, pirms es sapratu, kas šeit ir aplam."

Judīte iepleta acis. Lielas, tumšas acis. Kā divas neizmērojami dziļas akas. "Tu ar to vēlies kaut ko pateikt," viņa teica.

"Ješua mums sacīja, ka uz vēstules otras lapas nekas neesot sapro­tams," Stefens paskaidroja un dusmīgi piebilda: "Taču viņš mums to neparādīja!"

Jcšua pamodās, saritinājies tualetes telpā uz aukstās akmens grīdas, ar rokām vēl aptvēris tualetes podu, pretīgu garšu mutē. No flīžu sienām pār viņu krita bāla neona gaisma, galva sāpēja, un visapkārt bija tik kluss, it kā viņš būtu pēdējais palikušais cilvēks uz pasaules.

Un viņam sala.

Neraugoties uz to, viņš jutās labi. Viņa ķermenis bija lipīgs no nožu­vušiem sviedriem, viņam bija tāda sajūta, ka pierē kāds neatlaidīgi urbj un velk, un viņš juta, ka trūkst spēka, kad viņš, turēdamies pie emaljētā poda, mēģināja tikt augšā, cīnīdamies ar melniem riņķiem acu priekšā. Taču tik un tā viņš jutās atbrīvots.

Kaut kad pēcpusdienā viņš vēl bija aizvilcies līdz muzejam, mašīnu atstājis stāvam, jo bija juties pārāk nožēlojami, lai iedrošinātos ar to braukt Jeruzalemes satiksmē, un visu brauciena laiku mēģinājis iztēlo­ties, kādi pārmetumi viņam būs jānoklausās par to, ka pirmajā dienā pēc sabata viņš nāk uz darbu tad, kad visi citi jau dodas mājās. Taču, viņam par pārsteigumu, Efraims Latslds, restaurācijas nodaļas vadītājs, sasvei­cinoties bija uzlicis roku uz pleca un glaimīgi teicis: "Tādus līdzstrād­niekus kā jūs, Mencz, man vajadzētu vairāk! Jūs vismaz domājat līdzi. Citus man vajadzēja sūtīt mājās — bet jūs, jūs nākat tikai vakarā. Lie­liski, Mcncz."

Ješua skatījās uz apaļīgo vīru, tad uz viņa gaļīgo roku sev uz pleca, biezajām spalvām uz plaukstas virspuses un nezināja, ko sacīt. "Ehm…" viņš noteica un tad: "Nu jā, es… ēhm…"

"Šis Vilfbrds-Smits," Latskis dimdināja tālāk, "un viņa amerikāņu sponsors aizņēmuši visu restaurācijas nodaļu. Kas to būtu varējis iedo­māties, vai ne? Tur visu dienu gāja vaļā elle, patiešām elle."

Brīdī, kad Latskis bija noņēmis savu roku un pazudis aiz stūra, kas veda uz birojiem, bija sācies sabrukums. Krampjos raustīdamies, viņš vēl bija paspējis sasniegt tualeti, un tad viņš vēma, vēma atkal un atkal.

viņš vēma gandrīz bezgalīgi. Viņš to atcerējās vairs tikai neskaidri, kā laiku, kas bija pagājis gandrīz nemaņā, minūtes varbūt vai stundas tumšā tunelī. Viņš atcerējās, ka bija sev jautājis, no kurienes tas viss radies, ko viņš tur izvēma, un sajūtu, it kā spļautu ārā zarnu driskas.

Bet nu tas bija garām. Viņš kaut kā pietrausās kājās, pieturēdamies pie sienas, kad gāja ārā no tualetes, un pie margām, kad grīļodamies kāpa augšā pa trepēm. Viņš sastapa naktssargu, kas bija devies savā pirmajā apgaitā pēc muzeja slēgšanas, un vecais, sirmais vīrs ar lielo at­slēgu saišķi rokā bija skatījies uz viņu kā uz spoku, pirms viņš, nezinā­dams, ko sacīt, pateica jau pierasto frāzi, kas skanēja, viņiem vakaros satiekoties: "Labvakar, doktor Menez." Viņš tikai pamāja naktssargam, jo viņam nebija spēka sarunai, beidzot sasniedza asistentu istabu pir­majā stāvā, neieslēdza gaismu, tikai atkrita uz izgulētā dīvāna, uz kura visapkārt oda pēc cigarešu dūmiem un novadējušās kafijas, un pūsto­šām banānu mizām, un putekļiem, un pelējuma, paslīdēja uz malu un atdūrās ar galvu pret kaut ko mīkstu — spilvenu, ar rokām sataustīja vēl citu un, pagriezies uz vēdera, iekrita dziļā bezsapņu miegā.

Viņi novietoja automašīnu aptuveni tajā pašā laikā un aptuveni tajā pašā vietā kā iepriekšējās naktīs. Stāvvieta bija tukša un pamesta kā vien­mēr, astoņstūrainā, tornim līdzīgā Rokfcllcra muzeja galvenā ēka bija tumšs siluets Svētās pilsētas naksnīgajās debesīs.

"Varbūt mēs dodamies iekšā tieši mūsu bojāejā," teica Judīte, kad viņi izkāpa no mašīnas un cik vien klusi iespējams aizvēra durvis.

"Varbūt," atteica Stetens.

Viņi gāja pa ceļu cauri krūmājam, taisni uz priekšu pa plāksnēm iz­klāto taku uz durvīm, kuras atradās zemāk par citām. Stcfens no slepena nodalījuma aiz jostas izvilka divus īpatnēji veidotus melna metāla āķus. Kamēr viņš ar tiem darbojās ap durvju slēdzeni, Judīte viņam spīdināja gaismu ar mazo kabatas bateriju, ko viņi iepriekš bija nopirkuši kādā degvielas uzpildes stacijā.

"Un tu savu naudu patiešām esi nopelnījis godīgā darbā?" viņa pēc brīža jautāja.

Viņš tikai pamāja. Viņam bija nepieciešams ļoti pamatīgi koncen­trēties, lai vēl turklāt varētu risināt nenopietnu sarunu.

Par laimi, šī nebija pārāk sarežģīta slēdzene, citādi viņiem, nenokār­tojušiem nepieciešamās lietas, būtu bijis jādodas atpakaļ. Taču jau tāpat tas izrādījās grūtāk, nekā viņam bija palicis atmiņā. Katrā ziņā grūtāk, nekā tas izskatījās kriminālfilmās, ko rādīja televīzijā.

Labu bridi bija dzirdama tikai klusā skrapstēšana, kad Stefens centās citu pēc cita atvērt drošības cilindrus. Lai arī kā bija koncentrējies, viņš tomēr juta, ka Judīte viņam blakus kļūst arvien nervozāka. Taču beidzot atskanēja krakšķis, un slēdzene bija vaļā.

"Tas bija iespaidīgi," Judīte klusi noteica, kad viņi jau bija aiz durvīm mazajā, putekļainajā noliktavas telpā. "No kurienes tu kaut ko tādu proti?"

"Pie mums Amerikā var nopirkt grāmatas, kurās ir precīzi aprakstīts, kā kaut kas tāds ir darāms. Neticami, vai ne?" Stefens, kā kaut ko mek­lēdams, pacēla noputējušo brezentu un lūkojās zem kastēm.

"Ko tu meklē?"

"Piemēram, šo." Viņš pacēla resnu misiņa skrūvi un tad iebāza to kabatā. "Es gan to apguvu pie kāda vīra, kurš ir biedrs tajā pašā klubā, kur es. Viņš agrāk bija kramplauzis, šodien dzīvo Ņujorkā, ir ļoti pie­prasīts prcticlaušanās sistēmu padomnieks un nopelna aptuveni desmit reižu vairāk nekā toreiz, kad devās savos sirojumos. Labs piemērs tam, ka noziegumi, pretēji daudzu domām, neatmaksājas."

"Un viņš tev iemācīja uzlauzt atslēgas? Vienkārši tāpat?"

"Protams, ne. Tikai pēc tam, kad es viņam pateicu, kādēļ cs to gribu iemācīties. Konkrēti, tādēļ, lai varētu izlauzties, gadījumā, ja tas kādā no maniem daudzajiem ceļojumiem pa pasauli reiz būtu nepieciešams. Ja cs kaut ko ienīstu, tad tā ir doma, ka cs varētu tikt ieslodzīts." Zem kādas kastes viņš atrada rokas garuma metāla līsti un arī to paņēma līdzi. "Nāc, dosimies tālāk."

Viņi neiededza gaismu, ko iepriekšējās naktīs bija ieslēguši bez rūpēm. Tad kopā ar viņiem bija Ješua, kurš šajā ēkā vismaz drīkstēja uzturēties. Bez Ješua viņi nepārprotami bija iebrucēji, un tāpēc viņi centās savā ceļā cauri muzejam radīt pēc iespējas mazāk trokšņu.

Un tik un tā plašajā izstāžu zālē, kas viņiem bija jāšķērso, šķita atbal­sojamies pat viņu šļūcošie soļi. Un divviru durvis gaiteņa otrā galā vēl arvien čīkstēja, un, kā šķita, vēl skaļāk nekā līdz šim. Viņi atviegloti uzel­poja, kad beidzot stāvēja pie restaurācijas laboratorijas durvīm.

Kuras, protams, arī bija aizslēgtas. "Tagad mēs nodarbosimies ar man­tas bojāšanu," Stcfens teica.

Viņš uzlika misiņa skrūves smailo galu uz slēdzenes cilindra un tad to pagrieza, izmantodams līdzpaņemto metāla līsti par skrūvgriezi slē­dzenes spraugā, kas bija domāta atslēgai. Kad skrūve bija iestrēgusi, viņš aizāķēja līsti zem skrūves galviņas, atspieda metāla sviras īso galu pret durvīm un ātri un spēcīgi vienreiz parāva aiz garā gala. Atskanēja kluss, taču skaidri dzirdams klikšķis, kad salūza skrūve, kas bija turējusi savā vietā slēdzenes cilindru. Stcfens izvilka cilindru, pavilka ar roku atslēgas aizbīdni, un durvis bija vaļā. Un tas viss nebija ildzis vairāk par minūti.

"Rīt visi zinās, ka esam šeit bijuši," Judīte iebilda ar redzamu nepatiku.

"Tas arī šobrīd vairs nav svarīgi," Stcfcns noteica, aizvilka izlauztās durvis aiz viņiem un iededza laboratorijā gaismu.

Telpa bija redzami mainījusies. Viens no galdiem bija pilnībā aiz­ņemts ar skeleta kauliem, kas bija piederējuši ceļotājam laikā, uz cita pilnā sparā noritēja lietošanas pamācības lapu atdalīšana. Visos stūros bija novietoti melni statīvi uz platām kājām, uz kuriem bija uzskrūvētas masīvas videokameras vai nelielas halogēna spuldzes.

"Videokameras meklējumi rūpīgi tiek dokumentēti videolentē," Stefens nomurmināja, staigādams apkārt pa telpu un apskatot tuvāk atra­dumus. "Tas ir kaut kā dīvaini."

Judīte kā apburta skatījās uz lietošanas pamācību, par kuru viņa līdz šim bija tikai dzirdējusi. Tātad tā patiešām eksistēja, reāli un patiesi. Tur bija pazīstamais firmas logotips uz papīra, kas bija gandrīz tikpat trausls kā Kumranas raksti.

"Paskaties," viņa teica klusā, gandrīz vai drebošā balsī.

Stcfens nostājās viņai blakus. Plastmasas vanniņā, rūpīgi pārklāta ar caurspīdīgu foliju, gulēja viena no lietošanas pamācības grāmatiņas lapām.

Kā likās, tā bija aizmugurējā vāka lapa, jo tā bija tukša, vienīgi kreisajā apakšējā stūri bija skaidri salasāma autortiesību norāde.

Tur bija rakstīts Printed in Japan. Un tālāk gadskaitlis, līdz kuram bija jāgaida vēl četri gadi.

"Neticami," Judīte čukstus izdvesa.

Pret paša gribu Stefenam nācās atzīt, ka arī viņam pār muguru pār­skrien šermuļi.

ViņŠ pagriezās pret kauliem, kas aptuvenā skeleta kārtībā bija izvie­toti uz gara, melna gumijas paklājiņa uz galda telpas vidū. "Es tik lab­prāt vēlētos zināt, kas viņš ir," viņš noteica.

Šķita, ka galvaskausa tukšie acu dobumi atbildēja viņa skatienam. Taču tic paturēja savu noslēpumu pie sevis.

"Viņš taču tagad kaut kur dzīvo, vai ne?" Judīte prātoja. Un tajā pašā laikā šeit guļ viņa kauli. Tas ir dīvaini."

"Jā," Stefens atbildēja. "Un Kauns mūs meklē, jo viņš grib dabūt savu vēstuli. Turklāt viņš visu dienu atradās pat ne trīs metru attālumā no tās. Un tas ir vēl daudz dīvaināk."

Pie viena no galdiem viņš notupās pie atvilktnēm, kādas bija zem katra galda, un atvilka vaļā apakšējo no tām. Tajā zem avīzes bija noslēptas divas plastmasas vanniņas, un katrā no tām bija pa vēstules lapai.

"Nu gluži vieglprātīgi," teica Stefens, vilkdams ārā no atvilktnes abas lēzenās vanniņas. "Tā pat nebija aizslēgta. Varētu domāt, ka mēs vakar būtu bijuši piedzērušies."

Viņš palika abas plastmasas vanniņas zem ultravioleto staru lampas un novilka nost foliju, kas abas lapas pasargāja no izžūšanas un putek­ļiem. Tad viņŠ ieslēdza lampu.

"Mlim," Stefens apmierināti norūca. "Tā jau es domāju."

Ješua bija melojis.

Vienā no vanniņām gulēja lapa, kuru viņi vakar bija apstrādājuši. Senais rokraksts mirdzēja kā pārdabiskā zeltā, tieši tā, kā Stefenam tas bija palicis atmiņā.

Otrajā vanniņā gulēja otra lapa, tā, par kuru Ješua bija apgalvojis, ka nevarot padarīt tajā rakstīto salasāmu.

Ješua bija apgalvojis, ka esot ar šo lapu eksperimentējis. Tā bija tais­nība. Taču tas, ka tā neuzņemot viņa marķēšanas līdzekli, kā viņš bija apgalvojis, nebija taisnība, jo vismaz daži vārdi un teikumu fragmenti ultravioletās lampas gaismā iekvēlojās.

"Kā tu to varēji zināt?"

"Es jutu, ka viņš vēlas mums kaut ko noslēpt," Stefens paskaidroja. "Es tikai to tajā brīdī neapzinājos. To es sapratu tikai šodien, kad mie­rīgi varēju domāt."

Viņš pievilka tuvāk vienu no lupām un mēģināja atšifrēt redzamos vārdus.

Mana māte mēdza

"Ko tas nozīmē?" viņš murmināja. "Kas šeit būtu meklējams viņa mātei?"

nejūti vēstures elpu, kad tā tevi

Vai vispār tā bija tā vēstule, kuru viņš bija atradis? Stefens bīdīja lupu tālāk. Raksts bija daudz sliktāk salasāms nekā pirmajā lapā, kuru viņi bija atšifrējuši iepriekšējā vakarā. Bija labu bridi uz to jāskatās, pirms sāka iezīmēties rokraksta līnijas.

taču

aplami

Stefens juta sevī augam izmisīgu nemieru. Par ko, sasodīts, šis cil­vēks runāja?

"Un?" Judīte nepacietīgi jautāja. "Kas tur rakstīts?"

"Te viņš bārsta kaut kādas gudrības, ko viņam iemācījusi viņa māte," Stefens apjucis paskaidroja. Kas par nespējīgu izlūku te bijis izsviests pagātnē? Vii viņš nezināja neko labāku, ko pastāstīt savā acīmredzot vienīgajā vēstulē nākotnei?

"Viņa māte?"

"Kaut kādu teicienu par vēstures elpu, ko nejūt, ja tā kādu… kaut ko. Appūš varbūt. Nav saprotams."

Tā taču nevarēja būt. Viņš, Stefens K. Fokss, atrod vēstuli, ko rak­stījis vienīgais ceļotājs laikā, par kādu vispār jebkad ir bijis zināms. Vien­laikus ceļotājs laikā, kurš ar jaunākās tehnoloģijas videokameru ieradies

Jēzus laikā un, kā pats teicis, ierakstījis trīs videofilmas, katru divpadsmit stundas garu, kurās vajadzētu būt redzamam pasaules lielākās reliģijas, dibinātājam. Un nu izskatījās tā, it kā šajā vēstulē nebūtu neviena no­rādījuma, kur šīs kasetes varētu būt paslēptas?

Viņš pabīdīja lupu vēl mazliet uz leju. Bija vēl pāris viegli kvēlojošu fragmentu, un lapas apakšējā trešdaļā viņš beidzot atšifrēja ko tādu, kas izskatījās daudzsološi.

Simt trīsdesmit jardu no tempļa dienvidrietumu stūra ziemeļu virzienā

Stcfcns juta, kā viņa sirds pēkšņi sāk pukstēt straujāk.

"Šeit," viņš čukstēja. "Viņš apraksta kādu vietu."

Judīte norija siekalas. "Nolasi."

"Simt trīsdesmit jardu no tempļa dienvidrietumu stūra ziemeļu vir­zienā… Kuru templi viņš ar to varētu domāt?"

gandrīz oranžsarkans akmens

"Nu jā, to templi," Judīte noteica. "Jeruzalemes templi. Simt trīs­desmit jardu — cik tas ir metros?"

mūrī otrajā rindā no zemes

"Aptuveni simt astoņpadsmit," Stefens uztraukti teica. Vieta! Tā varēja būt vienīgi tā vieta, kuru viņš šeit aprakstīja. Viņš bīdīja lupu uz riņķi, meklējot tam pēdējo apliecinājumu.

"Ak nē," Judīte viņam blakus novaidējās.

Te tas bija.

noglabāta kamera

Stefens izgrūda gavilējošu skaņu. Skaņu, kas bija daudz par skaļu, ja ņēma vērā, ka šovakar viņi šeit bija iebrucēji.

"No tempļa dienvidrietumu stūra simt trīsdesmit jardu — vai simt astoņpadsmit metru — uz ziemeļiem, līdz pat gandrīz oranžsarkanam akmenim mūrī otrajā rindā no zemes. Tur viņš ir noglabājis kameru," viņš triumfējoši atkārtoja aprakstu, kas lika domāt par dārgumiem un apraktu zeltu. "Vai tev ir kāda nojausma, kas tā varētu būt par vietu?"

"Mēs šo vietu saucam par Kotel Ha-Ma'aravi," pēkšņi sacīja kāda balss no durvīm.

Viņi izbijušies pagriezās. Tur stāvēja Ješua, viņš izskatījās savādi bāls un slims, un likās, ka viņam jāturas pie stenderes.

"Labāk pazīstams," viņš gurdeni piebilda, "kā Raudu mūris."