Jēzus video

38

Sniegtās hipotēzes un secinājumi varētu izklausīties neticami; mēs varam piedāvāt vienīgi to. Par to, vai padarītajam galu galā ir kāda zinātniska vērtība, mēs neuzdrošināmies spriest. Iespējams, šis noslēdzošais spriedums nebūtu tik nedrošs, ja no Rokfellera muzeja restaurācijas laboratorijas telpām nenoskaidrotos apstākļos nebūtu nozagti svarīgākie atradumi — skelets un videokameras lietošanas pamācība. Līdz ar to šie attēli un videoieraksti no pir­mās eksaminācijas ir viss, kas mums palicis no šī gadsimta atra­duma.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Nekad viņš neaizmirsīs šo rītu, nekad neaizmirsīs šo zīmīti, šo ne­ievērojamo papīra gabaliņu, ko viņš, salocītu un aizzīmogotu, bija saņē­mis no pāvesta centrālā sakaru dienesta vadītāja rokām, lai tūliņ steidzīgi un dedzīgi to nestu cauri lielajām zālēm, pa garajiem gaiteņiem un pla­šajām kāpnēm, nekavējoties ne mirkli, tieši tā, kā viņam bija sacīts, lai ziņu nodotu tieši paša Svētā tēva rokās. Nekad viņš neaizmirsīs to godbijību, kas viņam lika nodrebēt, kad viņš, parasts, jauns mūks, pār­kāpa slieksni uz pāvesta privātajiem apartamentiem. Svētais tēvs sēdēja atzveltnes krēslā cieši pie loga un lūdzās. Vai varbūt gulēja, tik tieši to nevarēja pateikt. Viņš palika stāvam piedienīgā attālumā un nezināja, ko nu viņam vajadzētu darīt. Nekavējoties nc mirkli, viņam bija sacīts. N11, viņš jau arī ne mirkli nebija kavējies, bija gandrīz bez elpas. Bet viņš taču nevarēja traucēt pāvesta kontemplāciju!

Viņš uzelpoja, kad pāvests viņu atsvabināja no šī konflikta, atverot acis, pamanot viņa klātbūtni un ar siltu smaidu norādot, lai viņš pienāk tuvāk. "Ko esi man atnesis, mans dēls?" viņš nočukstēja.

"Steidzama ziņa no Izraēlas, Jūsu Svētība."

Viņš pasniedza viņam zīmīti ar vēstījumu. Stāvēja nogaidīdams, kamēr pāvests ar neveikliem pirkstiem noņēma zīmogu un atlocīja papīru. No­skatījās, kā viņš lasa to, kas tur rakstīts.

Viņam bija sajūta, ka viņš vēro, kā sabrūk vīrs, kurš stāv baznīcas priekšgalā. Lai arī kas vēstījumā bija rakstīts, tas šķita izsūcam no viņa ķermeņa pēdējos dzīvības spēkus. Svētā tēva seja kļuva pelēka un bāla, it kā nāve šajā brīdī sniegtos pēc viņa. Viņa roka krampjaini apķēra pa­pīru, saburzīja to, gurdeni noslīdēja klēpī, kamēr viņa acu skatiens caur tuvo logu meklēja debesis.

"To es nebiju vēlējies," jaunais, izbiedētais mūks dzirdēja veco, izbie­dēto pāvestu čukstam. "To es tev nebiju licis darīt, Baptist, to ne…"

Visu mūžu jaunais mūks sev jautās, ko nozīmēja šie vārdi.

Viņš stāvēja savā birojā, kas beidzot atkal bija viņējais, un pa atvērto logu vēroja Skarfaro un viņa gludi skūto pavadoņu aizbraukšanu. Viņš neparko nebūtu varējis iziet ārā pagalmā, lai no viņiem atvadītos.

Kad viņi vakar vēlu vakarā bija atgriezušies, visi bija izskatījušies ne­mierīgi, satraukti, kā kaut kā neizsakāmi ļauna, auksta, drūma apņemti. Kā tikko neizsakāmu noziegumu pastrādājuši.

Taču, lai ko arī bija izdarījuši, savu misiju viņi bija beiguši. Un pēk­šņi viņi bija kļuvuši ļoti nevaļīgi. Skarfaro viņam paziņoja, ka viņi domā­jot nākamajā rītā doties prom, un kur esot viņu auto? Un to visu viņš pateica nelaipnā, nievājošā tonī, it kā runātu ar savu nesaprātīgo kalpo­tāju. Un tēvs Lūkass norija vārdus, kurus viņš patiesībā būtu gribējis pasacīt, tāpat kā viņš norija visu sakāmo, kopš pie viņiem bija iebrucis šis vīrs no Romas, un pateica tik vien, ka no darbnīcas ziņots, ka auto esot saremontēts un stāvot gatavs aizbraukšanai.

"Un?" Skarfaro noskaities bija ierējies.

"Atvainojiet, es nesaprotu…"

"Ja automašīna ir kārtībā," Skarfaro viņu norāja, "tad aizbrauciet tai pakaļV

Ta nu viņš šorīt bija ļoti agri piecēlies, ar pirmo autobusu braucis cauri visai pilsētai uz darbnīcu, lai tur jau būtu pie durvīm, tiklīdz to atvērs. Bija samaksājis rēķinu, protams, no ziedojumiem, ko viņi ievāca no mazu veikaliņu īpašniekiem un nabaga vecām sieviņām! Un tad rīta sastrēgumā bija braucis atpakaļ līdz pat klostera pagalmam.

Un nu viņš noskatījās, kā vīri no Romas liek bagāžas nodalījumā savas nedaudzās lietas, kā sadala sēdvietas un izlozē to, kurš sēdēs pie stūres, un cerēja, ka nekad savā mūžā nevienu no viņiem vairs neredzēs.

Tāpat kā viņš cerēja arī to, ka viņam nekad nenāksies uzzināt, kas bija somā, ko viņi bija atveduši sev līdzi. Kas viņiem vēlu naktī bija da­rāms virtuvē? Dīvainas, postošas skaņas bija atskanējušas visā namā. Brālis Džefrijs satraukts bija ieradies pie viņa, nebija uzdrošinājies paska­tīties. Tā nu viņš bija gājis pats. Kad viņš bija pabāzis galvu virtuves durvīs, viņš bija redzējis, kā šie vīri no somas ņem ārā daļas, kas izskatījās pēc fragmentiem no sadauzīta radio, kā apstrādāja tās ar kapājamiem nažiem un gaļas āmuriem, vai ar knaiblēm turēja virs spēcīgas gāzes pavarda liesmas, kur tās, nelabi smirdot, izkusa un sadega. Bija izskatījies tā, it kā viņi plānveidīgi būtu aizņemti ar kāda nozieguma pēdu iznīcināšanu. Un jau nākamajā mirklī viens no viņiem bija piecēlies, kājas plati iz­pletis, nostājies viņa priekšā un nepārprotami licis saprast, ka viņam šeit nav ko meklēt.

Iezvanījās telefons. Viņš gribēja ļaut tam turpināt zvanīt un nepār­traukt savas pārdomas, taču tas nerimās. Viņš pacēla klausuli.

"Hallo!"

Viņš pazina runātāju. Tas bija darbnīcas īpašnieks. Sēcoša, gluma balss.

"Jā?" viņš jautāja, cik īsi un noraidoši vien iespējams. Viņš uz šo zelli šorīt bija spiests skatīties. Ar to, viņš domāja, patiesībā šai dienai jau bija diezgan.

"Mašīna, kuru jūs šorīt aizvedāt," balss sēca. "Tai ir viens defekts."

Sis trulais, badīgais zellis, tēvs Lūkass pie sevis nodomāja, liet viņš ir katolis, ja? Tas jau arī ir galvenais. "Es domāju, jūs to saremontējāt?" viņš jautāja un apmierināts pamanīja, ka viņa balss kļūst dzēlīgāka. Viņu vajadzētu ekskomunieēt. "Vai arī par ko tieši es šorīt samaksāju rēķinu?"

"Nē… Ja… Ta ir saremonteta, taču kāds bija aizmirsis atkal pie­vienot bremzēm drošības skavas! Es tikko biju lejā darbnīcā, un tur tās bija…"

"Drošības skavas."

"Jā. Drošības skavas."

"Un ko tas nozīmē?"

Balss sāka skanēt vaimanājoši. "Kā lai es to paskaidroju… Drošības skavām ir jānovērš tas, ka pievadi atvienojas no bremzēm, vai jūs sapro­tat? Ja ir kāda vibrācija, ja mašīna iebrauc ceļa bedrē… Pat katru reizi, kad vadītājs bremzē, caurulītes ikreiz nedaudz izstiepjas, pamazām at­vienojoties no bremžu pievadiem. Mašīna nedrīkst braukt ne metru tālāk, pirms mēs to nebūsim izlabojuši, vai dzirdat? Es kādu aizsūtīšu, tūlīt pat es kādu aizsūtīšu pie jums ar skavām."

Tēvs Lūkass paskatījās pa biroja logu. Viens no jaunajiem vīriešiem, tas ar blāvajām acīm, tieši šajā brīdī vēra vaļā pagalma vārtus. Pārējie sē­dēja mašīnā. Motors darbojās.

"Acumirkli," tēvs Lūkass nesteidzīgi noteica. Viņš aizsedza ar plauk­stu klausuli un ar vienaldzīgu sirdi nogaidīja. Skarfaro automašīna sāka braukt, lēnām izbraukusi pa vārtiem, tā nogriezās uz ceļa un pazuda skatienam.

"Vai jūs dzirdat?" viņš teica vīram klausules otrā galā. "Man ļoti žēl, taču automašīna jau ir aizbraukusi."

"Ak, mans Dievs. Vai jūs zināt, kurp tā dodas?"

"Uz Haifu."

"Uz Haifu! Un jums nav nekādu iespēju braucējam to paziņot?"

"Nē."

Kad viņš nolika klausuli, viņš, roku no klausules nenoņēmis, neko neredzošām acīm kādu bridi blenza sev priekšā. Viņš mēģināja iedo­māties ceļu uz Haifu, kas veda pāri Galilejas kalniem. Ceļš, kas pilns līkumiem, kas ved garām stāvām nogāzēm. Tā bija Dieva griba, pilnīgi noteikti tā bija Dieva griba. Man pieder atriebība un atmaksa, saka Tas Kungs.

Taču mašīnas bremzes neatteicās kalpot. Vēl pirms viņi bija izbraukuši no Jeruzalemes, Luidži Baptista Skarfaro un viņa pavadoņu automa­šīnu taranēja kāds aplam nogriezies kravas auto; negadījums, kurā gan neviens netika ievainots, taču mašīna tika pilnīgi sabojāta. Tā nonāca lūžņos, pirms vēl kāds varēja pamanīt trūkstošās bremžu drošības skavas, un vienīgās patiesās baznīcas uzticamie kalpi uz otras puses apdrošinā­šanas rēķina sveiki un veseli īrētā mašīnā nokļuva Haifa, no kurienes viņi sāka ccļu mājup uz Romu — ar kuģi, jo dažas lietas, kas viņiem bija transportējamas, ar kuģi izvest bija neuzkrītošāk nekā ar lidmašīnu.

Tēvs Lūkass to nekad neuzzināja. Nedēļu pēc Skarfaro aizbraukša­nas viņš devās pie ārsta pieaugošu rīšanas grūtību dēļ, un ārsts viņam diagnosticēja barības vada vēzi strauji progresējošā stadijā. Savas dzīves atlikušo pusgadu viņš pavadīja katoļu māsu vadītā slimnīcā, kur viņam tika veiktas dažādas operācijas un procedūras, kaut gan jau sākumā bija skaidrs, ka tās viņu neglābs. Māsa, kas, viņam mirstot, sēdēja pie gultas, satriekta noskatījās, kā priesteris līdz pat savam pēdējam elpas vilcienam raud kā izmisis bērns.

Arī Zoržs Martinē par to visu nekad neko neuzzināja. Pēc atgriešanās Bozmcnā Montānā ar savai raibo piedzīvojumu attēlojumiem Jeruzalemē viņš sagādāja savai mātei tik daudz prieka, ka tā viņu svētīja ar seniem meksikāņu buramvārdiem. Sava nākamā komandējuma laikā, kas viņu aizveda uz Amerikas vidieni, viņš iepazinās ar Beatrisi Aznaru, daudz­sološu vēsturnicci un turklāt Venecuēlas naftas miljonāra skaisto meitu, kas viņā iemīlējās tikpat stipri kā viņā viņš. Drīz pēc tam viņi apprecējās un no tā brīža dzīvoja Karakasas tuvumā greznā īpašumā, kura zemes platība bija pieckārt lielāka nekā Bozmenas universitātes teritorija, drīz vien viņiem piedzima vesels bars lielisku bērnu, un viņi veltīja sevi inku, maiju un actcku vēstures pētīšanai.

Viņa kādreizējais priekšnieks, doktors Bobs Ričardss, pirmajā koman­dējumā, kurā viņam bija jādodas bez Zorža, guva ilgstoši ārstējamu gūžas savainojumu un kā atzinību par saviem nopelniem saņēma no Bozme­nas universitātes pastāvīgu docenta vieni bez tiesībām viņu atlaist. Tas bija izdevīgs brīdis šim solim, jo gadu vēlāk kāda Malaizijas firma laida apgrozībā sonārtomogrāfu, kas bija ne vien ievērojami jaudīgāks un parocī­gāks nekā universitātē radītais, bet arī tā cena bija tik zema, ka par tā iegādi sāka interesēties pat vēstures institūti ar savu trūcīgo budžetu, un piepra­sījums pēc sonārtomogrāfiskajiem izmeklējumiem ievērojami samazinājās.

Gadījums ar Rokfellcra muzejā mistiskos apstākļos pazudušajiem arheoloģiskajiem atradumiem, kā arī notikumi Vādī Meršamonā nonāca Izraēlas justīcijas rokās. Prokuratūras izmeklējumi nedeva pilnīgu skaid­rību par to, kas patiesībā bija atgadījies, it īpaši tāpēc, ka aizdomās tura­mie, apsūdzētie un liecinieki izteicās visai pretrunīgi. Dažu izvirzītā versija, ka viņi esot bijuši uz pēdām mantojumam, ko atstājis ceļotājs laikā, jau no paša sākuma tika noraidīta kā neprātīgs apgalvojums savai aiz­sardzībai, un viņiem tika piedraudēts — ja viņi šo apgalvojumu procesa laikā vēl atkārtos, tad tiks saukti pie atbildības turklāt arī par necienīgu izturēšanos pret tiesu. Pēc augstu iestāžu pavēles — viens no nodari­nātākajiem izmeklēšanas un procesu novērotājiem, Izraēlas žurnālists Uri Lībermans runāja par amerikāņu miljonāra un mediju magnāta Džona Kauna plašajiem sakariem — process tika pasteidzināts, tā ka galu galā palika tikai pārmetums, ka nolaidības dēļ vai ļaunprātīgi esot iznī­cināti, iespējams, vēsturiski ļoti nozīmīgi arheoloģiski atradumi, turklāt arī vesela rinda citu pārmetumu — no rupju pārkāpumu pieļaušanas līdz pat nelegālai ieroču turēšanai.

Brālis un māsa Ješua un Judīte Mcnezi kā līdzvainīgie tika attaisnoti. Tiesnesis bargi pieteica turpmāk rīkoties uzmanīgāk, nonākot saskarē ar vēsturiskiem atradumiem, un šaubu gadījumā informēt valsts iestā­des, kas par tāda veida lietām ir atbildīgas.

Ješua Mcnezs ari turpmāk palika godāts Rokfellcra muzeja līdzstrād­nieks, taču pastiprināti pievērsās papirusa un papīra restaurācijai un laika gaitā kļuva par šajā jomā atzītu ekspertu. Cita starpā viņš ari radīja metodi, kas kļuva pazīstama kā meneziācija.

Judīte Mencza izlēma studēt salīdzinošās reliģijas zinātnes un drīz pēc tam pievērsās budismam.

Amerikāņu studentu Stefenu Korneliusu Foksu tiesa atzina par vai­nīgu rupju pārkāpumu izdarīšanā un valsts iestāžu kavēšanā. Pārmetums par ielaušanos Rokfellera muzejā netika pierādīts. Fokss tika izraidīts no valsts, un viņam tika noteikts piecus gadus ilgs ieceļošanas aizlie­gums. Viņš atgriezās universitātē un turpināja savas studijas. Pēc kais­mīgām iekšējām debatēm Explorer's Society nolēma atņemt viņam piede­rības tiesības.

Amerikānis I<īts Hcgartijs Raiens, kurš bēgot bija izglābies no apcie­tināšanas Vādī Meršamonā un, kā šķiet, ar nezināmu mērķi bija pametis valsti, vēl joprojām bija meklējamo personu sarakstā. Pret viņu izvirzītā apsūdzība par neatļautu ieroču turēšanu, nelegālu noklausīšanos, brīvī­bas atņemšanu, varmācīgiem draudiem un kūdīšanu uz noziegumiem tika uzturēta spēkā.

Amerikānis Džons Kauns bija spējis padarīt ticamu, ka par sava dro­šības padomnieka kriminālajām mahinācijām neko nav zinājis un viņam pilnā pārliecībā uzticējies, taču tika atzīts par vainīgu arheoloģisku atradumu iznīcināšanā, kā arī musināšanā uz vairākiem mazāk smagiem noziegumiem, un notiesāts ar pieciem gadiem cietumsoda. Atkārtotā procesā, kurā jau pieminētais žurnālists Uri Lībermans pievienoja plaši apspriestu laikraksta komentāru ar ietekmīgu labvēļu protekciju, cie­tumsods tika aizvietots ar nosacītu. Džons Kauns drīkstēja pamest Izraēlu. Viņš atgriezās Ņujorkā un drīz pēc tam izšķīrās no savas sievas, tas guva ārkārtīgi plašu rezonansi attiecīgajās dzeltenās preses slejās. Vēlāk ar nešaubīgu apņēmību viņš demontēja savu koncernu un galu galā pārdeva arī tā kodolu — N.E.W. raidītāju — vienam no saviem sīvākajiem konkurentiem. Pēc tam Džons Kauns no publiskās skatuves nozuda.

Anglis profesors Čārlzs Vilfords-Smits no visiem apsūdzības pun­ktiem, kas attiecās uz noziegumiem, tika atbrīvots. Taču viņam tika ieteikts pamest Izraēlu un likts saprast, ka viņš nekad vairs nesaņemtu atļauju izrakumu darbu veikšanai. Presei viņš darīja zināmu, ka visus notiku­mus nožēlojot, taču tik un tā viņam jau esot bijis padomā, ievērojot tu­vojošos vecumu, no aktīvās pētniecības aiziet. Viņš atgriezās Anglijā.

Viņa ilggadējais asistents, izraēliešu vēsturnieks Simons Bārlevs nāka­majā gadā kļuva par Rokfellera muzeja vadītāja vietnieku.

Meršamonas klosteris savus vārtus aizslēdza un atkal nonāca aizmirstībā.

Žurnālists Uri Lībermans, kas tiesas procesu laikā bija tāds kā galve­nais reportieris, uzrakstīja grāmatu par izrakumiem pie Bcthamcšas un par notikumiem, kas bija tiesas procesu lieta. Taču, kad grāmata bija pabeigta, šis gadījums jau sen bija pazudis no sabiedrības apziņas, un grāmatai viņš neatrada izdevēju.

Rakstnieks Pētcrs Eizenharts, kurš no Izraēlas jau bija aizceļojis pirms notikumu kulminācijas, tika aicināts uz Izraēlu kā liecinieks, taču viņš uzskatīja par labāku neierasties. Tūliņ pēc atgriešanās pierakstus par saviem piedzīvojumiem viņš salika kārbā, uzlika to pavisam augstu uz guļamistabas skapja un pievērsās jaunam romānam, kam ar to visu bija pēc iespējas mazāks sakars, pareizāk sakot, vispār nekāds. Vēlāk kāds re­cenzents bija ievērojis, ka Eizenharts nekad vairs nerakstīja stāstus par ceļojumiem laikā.

Kanādiešu vēsturnieks profesors Gutjērs netika ne apcietināts, ne ap­sūdzēts, bet, tāpat kā Kauna nolīgtie līdzstrādnieki, netraucēti atgrie­zās dzimtenē. Pēc dažiem gadiem viņu ķēra trieka, pēc kuras viņš tā arī nekad vairs neatlaba.

Semanes baznīca tika likvidēta un sekularizēta. Līdz ar Luidži Bap­tista Skarfaro ierašanos pārtrauktā nabagu ēdināšana vairs nekad netika atjaunota.