Jēzus video

37

Naktī no otrdienas uz trešdienu dežūrējošais naktssargs Samuels Rozenfelds savā pēdējā apgaitā pulksten 7.15 konstatēja, ka pieka­ramā atslēga, kas jau divas dienas provizoriski fiksēja durvis uz restaurācijas laboratoriju, ir noņemta. Citas nelikumības dežūras protokols neuzrāda.

No policijas ziņojuma

Bija vēsi, kad viņš pamodās. Viņš laikam bija gulējis, jā, un tas viņam bija nācis par labu. Vēsums visapkārt šķita uzsūcam karstumu, kas vēl joprojām bija uzkrājies viņa ķermenī un staroja uz visām pusēm. Un bija tumšs. Nē, ne tieši tumšs. Viņš nezināja, kur atrodas. Viņš redzēja kailas, matēti spīdīgas metāla sienas, uz tām rindās mirdzošas kniedes, metāla griestus. Pa šaurām lūkām cieši pie griestiem iespiedās mazliet gaismas, pietiekami.

Kāda sieviete noliecās pār viņu. Viņai mugurā bija balts virsvalks, un viņa uzmanīgi paskatījās uz viņu. Viņš bija pārliecināts, ka nekad agrāk nav viņu redzējis. Viņa pakāra viņam pāri metāla āķī iestiprinātu caurspīdīgu, ar skaidru šķidrumu cieši piepildītu plastmasas maisu, pievienoja tam plastmasas caurulīti, kas beidzās zem pārsēja viņa labās rokas augšpusē. "Ko?…" viņš kārkdams iesāka. "Ko jūs te darāt?" Sieviete noskatījās uz viņu lejup un tikai laipni pasmaidīja. Viņš ar pūlēm pacēla roku, vēroja savienojumu uz savas rokas. Ko tas varēja nozīmēt?

Sieviete nozuda. Kāda cita seja parādījās virs viņa, veca, sirma vīra seja. So seju viņš pazina. Profesors Vilfbrds-Smits. Tagad viņam tas viss atkal ienāca prātā. Tuksnesis. Karstums. Judītes sabrukums. Judīte!

Viņš pagrieza galvu sānis, kas sagādāja šausmīgas sāpes, ar acīm meklēja viņu. Jā, tur viņa gulēja viņam blakus uz saliekamas kušetes, ari pie sistē­mas, un bija aizmigusi. Kāds bija nomazgājis viņai seju.

Viņš atcerējās. Viņiem bija dots dzert, tas bija sāļš šķidrums, kas maz­liet garšoja pēc apelsīniem. Ļoti daudz, viņš noteikti bija izdzēris veselu spaini. Bija rīstījics, taču nebija varējis izvemt, un dzēris atkal. Tālāk viņš vairs neko nezināja.

"Kur mēs esam?"

Profesors pacēla galvu un paskatījās apkārt, itin kā viņš to visu laiku jautātu arī pats sev. "Šis ir pārvadāšanas vagons," viņš tcica.

"Un kas šeit ar mums notiek?" Viņš paskatījās uz infuzijas pudeli.

Vecais zinātnieks skumji pasmaidīja. "Tas ir tikai vārāmās sāls šķīdums. Šķidrums. Jūs abi bijāt pamatīgi atūdeņoti, kad mēs jūs atradām."

"Atūdeņoti?"

"Nemaz daudz vairs netrūka."

Stefens Fokss aizvēra acis. Tagad, kad viņam atmiņa atgriezās, viņš pats sev par izbrīnu sajuta tādu kā kaunu. Tas taču bija augstprātīgi — bez jebkāda aprīkojuma, bez sagatavošanās soļot cauri tuksnesim. Neapdo­mīgi likt uz spēles dzīvību sacensības dēļ, lai kaut ko pierādītu, lai uz­varētu. Tas bija aplam — ievilkt šajā lietā Judīti.

"Kā jūs vispār mūs atradāt?"

"Tas nebija viegli. Jūs vispār nebijāt tur, kur tikāt meklēti. Galu galā Kauns, daudz nedomādams, nopirka novērošanas laiku uz krievu spie­gošanas satelītiem, un tie jūs sameklēja."

"Kas? Krievi?"

"Jā."

Stefens mēģināja iztēloties, kas bija noticis. "Vispirms mēs gājām uz dienvidiem un tad tikai tālāk uz rietumiem. Mēs gribējām tikt uz ceļa gar robežu, kas ved uz Sīnāju."

Arheologs sarauca uzacis. "Cik es pazīstu Kaunu, viņš neliegs sev iespēju jums parādīt uzņēmumus. Jūs tur esat labi redzami, pat no kos­mosa. Un jūs brīnīsieties, kur tikai jūs visur nebijāt."

"Ak." Arī tas vēl. Viņi bija apmaldījušies. Bet kā gan tā? Viņi taču visu laiku bija devušies uz kalniem?…

"Kas ir ar kameru?"

Profesora Vilforda-Smita skatiens pievērsās punktam, kas atradās virs Stefena gultas gala. Stefens pagrieza galvu. Tur bija atdaloša siena ar šaurām, aizveramām durvīm un lielu stikla logu, kuram priekšā bija aizvilkts melns priekškars.

"Kauns ir tur iekšā. Jau diezgan ilgi. Viņš lika sagādāt pāris bateriju iepakojumus un tad tur ieslēdzās."

Ar neapzinātu, žēlu skaņu Stefens atslīga atpakaļ. Zaudējis! Viņš sa­censību bija zaudējis, sasodīts, sasodīts. Aiz vilšanās viņam acu kaktiņos saskrēja asaras. Tas bija tik netaisnīgi, tik sasodīti netaisnīgi. Viņš bija cen­ties, cīnījies, bija licis svaru kausos visu savu drosmi un apņēmību — un Kaunam ar saviem miljoniem bija vienkārši jāsamaksā krieviem, kuri ir atkarīgi no katra ccnta, par viņu inteliģenci, par viņu kompetenci un tehniskajām iespējām, lai viņš varētu ierasties īstajā laikā un īstajā vietā un nopļaut to, ko nemaz nebija sējis. Tā bija Dāvida cīņa ar Goliātu, un šoreiz Goliāts bija uzvarējis. Goliāts vienmēr uzvarēja, tā tas bija. Vecie vientiesīgie stāsti, kuri stāstīja ko citu, vienkārši bija veci, vientiesīgi stāsti.

Viņš pievēra acis, un nākamajā mirklī viņa acu priekšā parādījās brāļa Gregora seja. Tas bija tik skaisti izklausījies — apliecinājuma laiks. Se­nais pravietojums par gaismas spēkiem un par tumsas spēkiem, kas cīnās par to, kuram šis svētums piederēs. Ja arī viņš iekšēji par mūka vārdiem bija pasmaidījis — kaut kas viņā šiem vārdiem noticēja, bija sajutis nā­kam spēku no tiem, Dieva tuvumu.

Un nu? Vai viņš bija cietis neveiksmi? Viss bija atkarīgs no tā, ko Kauns ar video gribēja darīt. Viņš to noteikti rādītu tādā vai citādā veidā un noteikti tā, lai iegūtu maksimālu peļņu, savos televīzijas kanālos. Tad to redzētu visa pasaule. Un neko vairāk jau viņš abatam arī nebija solījis.

Un galu galā viņš arī to redzēs. Viņš gan sajutīs pliekanu piegaršu, un droši vien viņam vēl kādu laiku būs jāpaciešas, un viņš jau sen būs mājās un sēdēs uz dīvāna, tāpat kā miljoniem citu ziņkārīgo, kas būs sekojuši attiecīgajiem paziņojumiem, taču viņš to redzēs. Tomēr. Viņš gan būtu varējis pie tā tikt ari vienkāršāk, taču viņš to beigu beigās redzēs.

Varbūt vairāk nemaz nedrīkstēja gaidīt.

Šajā mirklī kāds ārpusē sāka darboties ap aizmugurējo durvju bultu, viena durvju puse atvērās un ielaida iekšā žilbinošu gaismas strēli. Trīs vīri uzkāpa pa režģu kāpnēm, aizvilka aiz sevis ciet durvis un tās atkal aizbultēja.

Stefens uz viņiem paskatījās un sākumā nesaprata, kur redzēto ierin­dot. Viņš pamanīja, kā profesora augums uz krēsla sastingst, it kā viņš šos ļaudis pazītu, taču viņam nebūtu vēlēšanās šo pazīšanos padziļināt.

Tie bija priesteri. Divi jaunāki un viens vecāks tiem vidū. Katrā ziņā viņiem bija melnie priesteru svārki un nepārprotamās apkaklītes. Baz­nīca. Viņam atkal ienāca prātā Eizenharts un viņu tikšanās bibliotēkā. Kauns plānojot visus atradumus pārdot katoļu baznīcai par desmit mil­jardiem dolāru. Ak, šis nelietis! Nepietika ar to, ka bagātība viņam bija palīdzējusi gūt uzvaru, uzvara šo bagātību vēl arī tīri neiedomājamā veidā vairotu. Desmit miljardi dolāru. Tas nevarēja būt iespējams.

"Labdien," mākslotā lēnprātībā teica vīrs, kurš bija grupas vidū. "Mans vārds ir tēvs Skarfaro. Es labprāt runātu ar misteru Kaunu, ja iespējams."

Profesors Vilfords-Smits sarauca degunu. "Baidos, ka tieši šobrīd viņš ir ļoti aizņemts."

Vīra, kurš tikko bija stādījies priekšā kā tēvs Skarfaro, sejas izteiksme apmācās, kas liecināja par to, ka nupat izteiktais lūgums bija tikai retorisks. "Vai viņš ir tur iekšā?" viņš pajautāja un norādīja uz durvīm starpsienā.

Profesors tikai pamāja.

Skarfaro piegāja pie durvīm un skaļi pieklauvēja. Iekšpusē bija dzir­dama kāda nesaprotama skaņa. Priesteris atkal nostājās starp saviem abiem pavadoņiem un teica, pievērsies vecajam zinātniekam: "Viņš mūs gaida."

Stefens juta bezgalīgu vilšanos. Tātad šī lieta jau bija nokārtota. Video dabūs baznīca. Tā parādīs to vai ari nobēdzinās pāvesta slepenajos arhīvos atkarībā no tā, kā baznīcai derēs tas, kas ierakstā būs redzams. Nav slikti.

Durvis tika atrautas vaļā, pa tām izšāvās Kauns, kreklā izmeties, iz­spūrušiem matiem, kaut kā svešādi citāds, cilvēciskāks, nekā bija Stcfenam palicis atmiņā. Viņam rokā bija kamera.

"Tas jums noteikti ir jāredz, profesor!" viņš sauca. "Tas jāredz visai pasaulei, visai…"

Tikai tagad viņa skatiens krita uz Skarfaro un viņa pavadoņiem, un viņš spēji aprāvās.

"Kā gan jūs te nokļuvāt?" viņš pārsteigts jautāja.

Skarfaro pielieca galvu. "Es cenšos neatpalikt no jums."

Stefens pacēla galvu, vēroja mediju magnātu. Viņam priesteru klāt­būtne acīm redzami nepatika. Un viņš tos jau nu nepavisam nebija gai­dījis. Kas šeit notika?

Varbūt tomēr vēl bija kāda cerība.

"Neviens nezina, ka esmu šeit," Kauns aizdomu pilns teica. "Neviens, izņemot manus ļaudis. Kā jūs mani atradāt?"

"Tas nebija viegli," Skarfaro atbildēja, pašu jautājumu gandrīz uzkrī­toši apejot. "Esmu ieradies, lai jums pateiktu, ka nauda ir gatavībā. Pie­tiek ar vienu manu vārdu, un tā plūdīs uz jūsu kontiem." Skarfaro atkal pielieca galvu. "Un tai nevajadzētu būtu problēmai, līdzko es preci būšu redzējis un konstatējis, ka tur ir tas, ko mēs no tās gaidām."

Kauns negribīgi pamāja. "Mums vēlreiz par to vajadzētu aprunāties," viņš beidzot teica. "Situācija ir mainījusies. Piedāvājums attiecās uz to­reizējo bridi un uz izrakumu pārņemšanu tā brīža stāvoklī."

Skarfaro pastiepa roku. "Kā vēlaties. Un tomēr, vai neatļausiet man tajā jau ieskatīties?"

Kauns vilcinājās. Viņš skatījās uz saskrambāto videokameru savā rokā, skatījās uz Vatikāna sūtni. Stefens aizturēja elpu. Kaut kas te nebija tā, kā vajag.

"Lūdzu," Skarfaro teica savādi mīlīgā, gandrīz hipnotiskā balsī.

Kauns viņam sniedza kameru. Šķita, to darot, viņš nejutās labi, taču viņš to viņam pasniedza. Tas izskatījās tik aplam, ka Stefens būtu gri­bējis kliegt.

Skarfaro paņēma mazo aparātu, kas nebija lielāks par cigarešu kār­biņu, un domīgi pasvārstīja rokā. "Raznīca," viņš tcica, "ir, lai es izteik­tos jums saprotamā valodā, mister Kaun, multinacionāls koncerns, kas ražo jēgu — dzīves jēgu veselam miljardam cilvēku. Tas ir svarīgs produkts, varbūt pat vissvarīgākais. Un pieprasīts, jo citādi mūsu jau sen vairs nebūtu. Jūs atzīstat," viņš piebilda ar drūmu smaidu, "ka mēs neciešam neko, kas šo produktu varētu apdraudēt?"

To, kas notika nākamajā mirklī, Stcfcns Fokss visu savai atlikušo mūžu atcerēsies vienīgi tā, it kā tas būtu noricis palēninājumā. Neskaitāmos sap­ņos viņš šo sekundi pārdzīvoja atkal un atkal, arvien no jauna redzēja, kā vīrs no Romas roku ar kameru pacēla uz augšu, tad laida uz leju, lai atvē­zētos, novicināja mazo aparātu slaidā lokā no pleca atpakaļ un uz augšu un galu galā ar nežēlīgu spēku trieca pret zemi, kur tā sašķīda simt gabalos.

Kāds iekliedzās — Kauns. Nākamajā sekundes daļā abiem priesteriem pa labi un pa kreisi no Skarfaro rokā bija revolveri, un viņi it nemaz vairs neizskatījās pēc priesteriem, bet gan pēc gangsteriem priesteru drānās, kas gatavi uz visu. Vagona telpā noskanēja šāviens, tik skaļi, ka smcldza, un Kauns atsprāga atpakaļ, saķēris roku, un asinis sūcās caur viņa pirkstiem.

"Ko jūs darāt?!" viņš iegaudojās. "Skarfaro, ko jūs AarātiV

Priesterim ar ērgļa degunu vēl nebija diezgan ar sadragāto kameru, viņš pacēla vienu kāju un mīdīja ar kurpi lauskas. Šņirkstēja tā, it kā lūztu kauli, plīsa un sprāga, metāls griezīgi skrāpējās pret metālu, gabali lidoja uz visām pusēm un atlēca no sienām. Tad viņš noliecās un pacēla to, kas varēja būt bijis videokasetes centrs, apaļu, plānu ripu no caurspī­dīga, mirdzoša materiāla — vai tas bija silīcijs? —, pacēla to gaisā un, sa­vilcis seju nežēlīgā izteiksmē, pārlauza vidū pušu.

"Svētie Raksti ir pilnīgi," viņš tcica. "To mēs jau gadu simtiem esam mācījuši cilvēkiem, tik ilgi, kamēr tie tam noticēja paši savas svētlaimes un dvēseles miera dēļ. Vai mēs varam pieļaut, ka tagad tam varbūt kaut kas vēl būtu jāpievieno? Mēs to nevaram. Vai mēs drīkstam atļaut seci­nāt, ka Jēzus ir teicis kaut ko citu, nevis to, kas pierakstīts? Mēs to ne­drīkstam. Ja mēs to darītu, viss sajuktu juku jukām, šaubām būtu durvis vaļā, ticība būtu iznīcināta. Taču bez ticības nav dvēseles miera. Tas ir mūsu pienākums — dot cilvēkiem iespēju viņu ticību saglabāt, pat par tādu cenu, ka mēs paši to zaudējam."

Kauns, sāpēs savilcis seju, pamazām slīdēja gar starpsienu uz leju.

Viņa krekla piedurkne krāsojās sarkana. Nekas vairs neatgādināja varenā, bagātā firmu impērijas valdnieka tēlu.

"Jūs nezināt, ko esat izdarījis," viņš vaidēja. "Jūs iznīcināt dokumentu, kas cilvēces vēsturi būtu varējis pagriezt jaunās, neparedzamās sliedēs. Jūs nonāvējat patiesību. Bet to jau jūsu baznīca vienmēr ir darījusi, vai nav taisnība? Vajājusi un nonāvējusi patiesību."

Skarfaro turpināja drupināt gabalus, kamēr beidzot viņa rokās bija vien mazas, mirdzošas lauskas, ko viņš nometa zemē.

"Patiesība?" viņš teica un paskatījās uz asiņojošo miljonāru ar izaici­nājumu acīs. "Patiesība ir tā, ka patiesība nav svarīga. Kristietība ir pa­stāvējusi divus tūkstošus gadu, un tas, kas ir pastāvējis tik ilgi, pastāvēs mūžīgi. Patiesība ir tā, ka tās dibinātāja faktiskajai personai nav nekādas nozīmes. Tieši otrādi — ir labi, ja tas, no kā viss ir sācies, ir tik nepazīs­tams, tik nereāls — kā gan citādi viņš būtu varējis kļūt par šo pārcilvē­cisko elku? Pat tad, ja jūsu video parādīja īsto, patieso, vēsturisko Jēzu no Nācaretes: kāda cilvēciska būtne varētu mēroties spēkiem ar to tēlu, kuru esam radījuši mēs? Nē, mums šis dokuments nav vajadzīgs. Tas var nodarīt tikai ļaunumu."

Kauns noslīdēja uz sāniem. Pie viņa piesteidzās medmāsa. Neviens uz viņiem nešāva, taču Stefens redzēja, kā viens no vīriem ar pirkstu pa­rauj mēlīti.

Skarfaro viņam atņēma revolveri. Tā, kā viņš to paņēma un turēja, tā noteikti nebija pirmā reize viņa mūžā, kad viņam rokā bija ierocis. Viņš ar acīm deva zīmi savam pavadonim. Priesteris nometās ceļos un, izvilcis mazu lāpstiņu, steidzīgi sabīdīja visas kameras lauskas kopā un sa­bēra plastmasas maisiņā, ko arī izņēma no sava tumšā tērpa apakšas.

"Jums ir bailes no viņai Kauns apjucis elsa. "Jūs baidāties no tā, kuru jūs apgalvojat godinām!"

Skarfaro zvērojošām acīm noskatījās lejup uz viņu. "Nemēģināsim sevi apmānīt," viņš beidzot teica. "Patiesais Jēzus taču šodien atkal būtu miera traucētājs, draudi sabiedriskajai kārtībai, valsts ienaidnieks numur viens." Viņa acis kļuva šauras kā svītriņas. "Tikai šodien mēs būtu tie, kam ar viņu vajadzētu izrēķināties."