Jēzus video

16

Pēc sākotnēji neplānotajiem sonārtomogrāfiskajiem izmeklējumiem izdarāmi tālejoši secinājumi turpmākajiem izrakumu darbiem (skat. Noslēdzošā kopsavilkuma II pielikumu). Saskaņā ar to tre­šais un deviņpadsmitais apgabals nešķiet tik daudzsološi, kā mēs sākumā domājām pēc satelituzņēmumu analīzes, turpretī trapeces formas laukumā starp ceturto, piekto un sesto apgabalu parādās struktūras, kuru daba nav skaidra un ko vajadzētu pārbaudīt, veicot izrakumus.

(Piezīme. Sī ziņojuma sastādīšanas brīdī vēl nebija skaidri zi­nāms, kad un vai vispār darbi Betbamešā tiks atsākti.)

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamcšas

Sākumā tā bija tāda pati lielpilsēta kā jebkura cita, uz to viņi brauca caur neauglīgiem naksnīgiem pakalniem. Parādījās mājas un reklāmas plakāti, augstsprieguma līnijas un ielu spuldzes, paslīdēja garām izgais­moti fabriku pagalmi, liclveikali un restorāni. Tumšas cipreses spiedās starp mājām brīvajās vietās, un Stefens pamanīja, ka visas ēkas šķiet bū­vētas no viena un tā paša bāli dzeltenā smilšakmens, tāpēc radās iespaids, ka visa pilsēta reiz izcirsta no klints.

Kopš viņi bija šķērsojuši pilsētas robežu, Zoržs bija kļuvis arvien klu­sāks. Stefens, kurš sēdēja pie stūres, šad un tad paskatījās pāri uz Judīti, kurai bija uzdevums rādīt ceļu. Bet viņa, pamanījusi Stcfcna skatienu, tikai rādīja ar diviem pirkstiem uz priekšu. Palikt uz galvenā ceļa, tas nozīmēja.

Stcfenam bija visai neskaidrs priekšstats par sabata priekšrakstiem viņš tikai zināja to, ka tas ir saistīts ar mieru un visu darbu aizliegumu un ka tas ilgst no piektdienas vakara līdz sestdienas vakaram, no saules

rieta līdz saules rietam. Un tomēr uz ceļa bija vairāk autobraucēju, nekā viņš bija domājis. Viņš tiešām nebija rēķinājies ar to, ka atradīs priekšā gulošu, kapa klusu pilsētu, kurā viņa mašīna dārdētu cauri visai pilsētai, stipri ticīgu iedzīvotāju raidītu akmeņu apmētāta, tomēr kaut ko uz to pusi gan. Tas, ka viņi uz pilsētas centru virzīsies lēni plūstošā auto straumē, viņu patiešām pārsteidza.

Un tad, tieši tad, kad viņš bija secinājis, ka arī šī ir pilsēta, kas ir tāda pati kā jebkura cita, viņi šķērsoja kalna kori un viņiem pirmo reizi pa­vērās skats uz pilsētas centru.

No aizmugures sēdekļa puses atskanēja dedzīga nopūta. "Jeruza­leme," Zoržs bijīgi izdvesa. "Tcrushalajim. Miera pilsēta…"

Miera pilsēta, par kuru gadu tūkstošos bija izcīnīts vairāk cīņu nekā par jebkuru citu vietu pasaulē, pavērās viņu skatieniem kā zeltā mirdzošs ielāpu paklājs, kurā kvēloja neskaitāmas gaismas un gaismiņas, plašas ielejas ieskauts, piesātināts ar slaidiem minarcticm un tumšiem baznīcu torņiem, izrotāts ar maziem un lieliem kupoliem, un tad pilsēta atkal pacēlās augšup, augšā Tempļa kalnā, kur lepni un elpu aizraujoši slējās varenākais un vienīgais, kas patiešām bija no zelta, — Klints mošejas kupols.

"Vieta uz zemes, taču gandrīz jau debesīs," noteica Zoržs gandrīz drebošā balsī. "Tā arvien sacīja mana vecmāmiņa. Un viņai ir bijusi tais­nība, patiešām, viņai ir bijusi taisnība…"

"Tagad tikai ncsajūc prātā," norūca Stcfcns, "okayP"

Zoržs likās viņu nedzirdam. "Jeruzalemē — es esmu Jeruzalemē, pa­tiešām, patiešām!"

Stcfcns šai brīdī vēlējās mazliet asākā balsī viņu atsaukt atpakaļ īste­nībā, kad sajuta Judītes roku uz savējās. Viņš pārsteigts paskatījās uz viņu, un Judīte viņam tik maigi uzsmaidīja, kā vēl nekad to nebija da­rījusi. "Atstāj viņu mierā," viņa klusi teica. "Jeruzaleme aizkustina katru. Pat tevi."

"Mani? Kāpēc tu tā domā?"

Viņa tikai smaidīja. Patiešām mīļi smaidīja.

"Nē, esmu pilnīgi mierīgs. Pats miera iemiesojums," Stcfcns viņai apliecināja. "Patiešām, esmu neticīgākais no neticīgākajiem. Es varētu būt izgudrojis ateismu."

"īr jau labi. Pie luksofora pa kreisi."

Arī šajā vakarā viņi atkal sapulcējās Kauna dzīvojamajā vagonā. Jaunpicnācējs sēdēja liels un plats savā atzveltnes krēslā kā milzīgs Bilda, gaļīgās rokas pāri lielajam vēderam sakrustojis. Viņš varēja būt nedaudz vecāks par piecdesmit, mugurā viņam bija pelēks uzvalks, kas bija tik saburzīts, it kā viņš pēdējās naktis būtu tajā gulējis, un no kaklasaitēm viņš, kā šķita, neko nesaprata — katrā ziņā viņa krekla apkaklīte zem plā­nās, šķiedrainās bārdiņas stāvēja plaši vaļā. Pusplikā galva spīdēja telpas apgaismojumā, un Eizenhartam likās, ka viņš uz tās redz saules ap­degumu.

Multimiljonārs nokārtoja iepazīstināšanas rituālu ar veiklu salona lauvas eleganci, augstos toņos slavēja rakstnieku un tad stādīja priekšā viņu mazās sazvērestības locekli kā profesoru Gutjēru no Toronto, vēs­turnieku no Toronto universitātes un Palestīnas vēstures speciālistu.

"Ļoti priccājos," Eizenharts pieklājīgi sveicināja un nodomāja: interesanti — līdz šim es domāju, ka speciālists Palestīnas vēsturē ir Vilfords-Smits…

Brīdi valdīja neveikls klusums, ko pārtrauca Kauns, atkal uzņemo­ties bārmeņa lomu. Kad pienāca Gutjēra kārta, viņš izteica vēlmi pēc kanādiešu viskija, "un lūdzu tik daudz, cik var ieliet lielā glāzē." Un šo glāzi viņš tik kāri izdzēra tukšu, ka Eizenhartam sametās nelabi jau no šī skata vien.

"Nu," Kauns viņam beidzot jautāja, "kādas ir jūsu domas par šo lietu?"

Kādu brīdi kanādietis, pirms atbildēja, nomākti gudrodams, blenza vienā punktā. "Man jāatzīst, ka es vēl neesmu spējīgs to visu ņemt par pilnu," viņš beidzot paskaidroja dobja basā. "Pagaidām es aprobežošos ar to, ka iedomāšos, ja tā būtu. Un acīmredzot man būs nepieciešamas vēl kādas glāzes jūsu, starp citu, lieliskā viskija, lai manu kritisko prātu pieklusinātu tiktāl, kamēr es būtu spējīgs tam noticēt."

"Tas nebūs par šķērsli," noteica Kauns un pielēja viņam vēlreiz glāzi pilnu līdz malām.

"Pateicos." Taču viņš glāzi tikai paņēma rokās, bet nedzēra. Kā re­dzams, vēl darbojās pirmā.

Atkal kādu bridi neviens neko nctcica. Visi skatījās uz vēsturnieku, it kā viņš būtu pats pravietis. Gaisa kondicionēšanas iekārta klusi dūca, un atzveltnes krēslu āda neuzkrītoši nočīkstēja, kad kāds pārlika kāju pār kāju.

"Jūs vēlaties zināt," beidzot kanādietis ierunājās, apkopojot jau sa­cīto, nekustīgo skatienu arvien vēl pievērsis ar sarkankoku apdarināta­jai, skaņas un karstuma necaurlaidīgajai sienai, "kur atrodas kamera."

Mediju magnāts piekrītoši pamāja. "Tieši tā."

"Kur Jēzus laikā kaut ko varēja aprakt, lai pēc divtūkstoš gadiem ne­skartu varētu atkal izrakt."

"Tieši tā."

Viņam izlauzās gandrīz smieklīga nopūta. "Tas ir sarežģīti."

Kauns laipni pasmaidīja. "Ja tas būtu vienkārši, mēs ar to būtu tikuši galā paši."

"Izraēla ir tik liela…"

Eizenharts redzēja, kā nu jau pasmaidīja arī Vilfords-Smits.

Profesors no Toronto tagad tomēr iedzēra malku no savas glāzes, izelpoja ar tādu skaņu, par kuru bija grūti teikt, vai tā bija baudas vai iek­šēja sasprindzinājuma izraisīta, un pavēstīja: "Man par to jāpadomā."

Skatiens, ko Kauns viņam pievērsa, liecināja par tik tikko nezaudētu savaldīšanos. Mans Dievs, es esmu atvedis šurp debilu alkoholiķi! — šis skatiens šķita sakām.

Taču tad viņam atkal ienāca prātā, ka viņš šai problēmai jau ir pie­saistījis kādu citu gudru galvu, un ar manāmi augošām cerībām pievēr­sās rakstniekam: "Mister Eizenhart, jūs esat domājis visu dienu — varbūt jūs esat nonācis pie kāda slēdziena?"

Eizenharts skumji paskatījās uz mediju magnātu. Šeit nekas nebija līdzams, viņš nevarēja viņam aiztaupīt šīs sāpes.

"Jā," viņš pēc brīža sacīja. "Es domāju, kamera, kuru mēs meklē­jam, neeksistē."

Viņi bija apstājušies ielas malā netālu no kādiem vārtiem vecpilsētas mūrī, kas izskatījās kā vēlāk ierīkoti. Pats mūris gaiši mirdzošs pacēlās kā daudz­stāvu ēka aiz kokiem un palmām, cieši samūrēts no tēstiem akmeņiem.

"Un tu esi drošs par to, ka pats varēsi nokļūt atpakaļ nometnē?" Ju­dīte vēlreiz jautāja.

"Jā, protams," Zoržs apliecināja. "Galu galā ir taču taksometri. Un, ja nevarēs nekā citādi, tad ar autostopu." Viņš pacēla uz augšu īkšķi. "Esmu ar autostopu apceļojis pusi Amerikas, hci!"

"Nu tad labi. Tur tic ir Jaunie vārti. Izej tiem cauri un tad taisni uz priekšu, kamēr būs lielāka šķērsiela. Tad pa kreisi, un aptuveni pēc pārsimt metriem tu ieraudzīsi Kapa baznīcu. Varbūt arī pēc divsimt piec­desmit, taču tur ir norāde."

Viņa paraudzījās uz vājo meksikāni, kuram vairs nebija prātā atska­tīties. Viņš stāvēja blakus automašīnai, dziļi elpodams, ir kā justu vēlmi ikvienu acumirkli uzsūkt sevī caur katru ādas poru, un kā apmāts ska­tījās uz vareno mūri, kas ieskāva Jeruzalemes vecpilsētu — jau gadu simtiem.

"Zorž? Vai viss skaidrs?" viņa vēlējās pārliecināties.

"Viss skaidrs," viņš pamāja. Vienubrīd izskatījās, it kā viņš sāktu grī­ļoties, taču Zoržs tikai vēlreiz pagriezās, gandrīz ar pūlēm, noliecās pie Judītes, paņēma viņas roku un uzdvesa uz tās skūpstu. "Paldies. Liels paldies. Un tev, Stefen, arī liels paldies."

To pateicis, viņš gāja lēni un kā sapņodams. Varētu pat iedomāties, ka vārti viņu pievilka ar maģisku spēku, un, kad viņš bija nozudis tum­šajā vārtu ailā, izskatījās, it kā tie viņu būtu aprijuši.

"Kāds fantazētājs," komentēja Stefens, kad viņi devās tālāk.

Viņa argumenti šķira atstājam savādi niecīgu iespaidu. Pēc tam kad viņš bija izklāstījis savas pārdomas — par to, ka pagātnē esot sūtīts nevis viens pats ceļotājs, bet gan vesela komanda, un ka šie ceļotāji, pat ja viņiem kādu iemeslu dēļ vienu komandas biedru būtu vajadzējis atstāt pagātnē, kameru un, pats galvenais, ierakstu katrā ziņā būtu paņēmuši līdzi, atpakaļ nākotnē —, viņš raudzījās acīs, kas neizsakāmā veidā atstāja klātneesošu iespaidu, gandrīz vai uzjautrinātu. Itin kā viņi zinātu labāk. Tā uz viņu bija skatījušies vecāki, kad viņam, piecgadīgam puikam, bija ienākusi prātā doma, ka viņi taču paši varētu zīmēt naudiņu, lai tētim nebūtu tik daudz jāstrādā.

Eizenharts juta sevī uzbangojam dusmas. Ja viņš kaut ko nevarēja ciest, tad tā bija šāda veida augstprātība, šis Runā vien, runā! Un, ja viņam tagad kaut kas ienāktu prātā, kaut kas riebīgs, rupjš un aizvaino­jošs, ko viņš varētu pateikt, tad viņš to būtu pateicis. Taču viņam nekas neienāca prātā, un tā viņš bezpalīdzīgi klusēja un gaidīja, līdz kāds par to kaut ko sacīs.

Šis kāds bija profesors Vilfords-Smits. Un viņš tikai pateica: "Es esmu pārliecināts, ka šī kamera eksistē." Klusā, rāmā vecātēva balsī.

Un Džons Kauns, miljoniem vērta firmu konsorcija pārvaldnieks, tikai atzinīgi pamāja un noteica: "Jā. Es cieši ticu, ka tā tur ir kaut kur ārā."

Vienīgi profesors Gutjērs neteica neko. Viņš gan viņus vēroja, taču izskatījās, ka viņš neko nesaprot no tā, kas te notiek. Tas varēja būt tāpēc, ka viņš pārdomāja, kā bija sevi pieteicis. Bet varbūt tas arī bija tikai labā kanādiešu viskija dēļ.

"Bet es taču jums tikko paskaidroju, kāpēc ir maz ticams, ka…" Eizenharts aizsvilās.

"Pēter," Kauns viņu ar valdzinošu laipnību pārtrauca, "es redzu, ka jūs pūlaties problēmu pārdomāt no visām pusēm, taču šāds iznākums mums neder. Nekas tāds, kas samazina mūsu interesi. Viss, ko jūs sakāt, ir loģiski un pats par sevi saprotams. Taču pamatā ir tikai divas iespējas — vai nu kamera tur kaut kur ir, vai arī tās tur nav. Pamatā mēs to nevaram zināt. Ja tā kaut kur ir, tad būs pietiekami grūti to atrast. Turpretī, ja mēs sāksim domāt, ka tās nav vispār, tad mēs jau esam kapitulējuši. Un es nekad nekapitulēju, vai jūs saprotat?"

Eizenharts apjucis skatījās uz multimiljonāru. Kas par viedokli. Ta­gad tikai nesākt kliegt. "Viss, ko es vēlos pateikt," viņš vēlreiz iesāka, rokas izpletis lūdzošā žestā, "ir tas, ka mēs, iespējams, izšķiedīsim daudz laika un naudas meklējumiem, kas…"

"Јj," Kauns viņu nekavējoties izlaboja. "Es izšķiežu naudu. Tā ir mana nauda. Viss, kas ir šeit," — viņš parādīja ar īsu rokas kustību, ar kuru bija jāsaprot ne vien šis dzīvojamais vagons, bet ari visi vagoni ārpusē, teltis, brīvprātīgie palīgi, ierīces, "vienkārši viss tiek apmaksāts no manas naudas. Tas, vai es to uzskatu par naudas izšķiešanu vai ieguldī­jumu, kas attaisno risku, ir tikai manā ziņā."

Tam nebija nekādas jēgas. Eizenharts juta, kā viņā kaut kas gurdi sabrūk, un viņš atslīga krēslā. "Jā," viņš vārgi novilka. "Okay. Pats par sevi saprotams."

"Neraugoties uz to," Kauns turpināja, "es domāju, ka savus argu­mentus jūs vēl neesat izdomājis līdz galam."

Eizenharts tikai sarauca uzacis. "Kādā ziņā?"

"Jūs sakāt, ka viņi nesūtītu pagātnē tikai vienu ceļotāju, bet gan ve­selu filmēšanas grupu. Tas izklausās ticami. Nu, iedomājieties, es pastā­vīgi sūtu filmēšanas grupas uz visām zemeslodes malām, un visbiežāk uz rajoniem, kas ir visai bīstami. Un tad arī mēdz notikt tā, ka filmē­šanas grupa kādu pazaudē, — viņš tiek nolaupīts, apcietināts, cicš nega­dījumā, tiek nogalināts. Tas atgadās katru gadu, dažkārt pat vairākas reizes. Un kā jūs domājat, ko es šādā gadījumā daru?"

"Nav ne jausmas."

"Katrā ziņā vienu es nedaru — cs neatstāju viņu tur, kur viņš ir. Es iedarbinu visas sviras, lai šo vīrieti vai sievieti dabūtu atpakaļ. Es tiesā­jos, es lūdzos, es uzpērku, es draudu, ja varu, bet es daru visu, lai šo līdzstrādnieku atkal atgādātu mājās, vienalga, vai viņš ir ievainots vai miris, vai kaut ko noziedzies, un nav svarīgi, cik tas maksā. Un līdz šim vēl neviens nav palicis tur, kur es esmu viņu pazaudējis. Pavisam septiņi līdzstrādnieki, veicot savu uzdevumu, ir gājuši bojā, taču viņi visi ir apglabāti savā dzimtenē. Vai jūs saprotat, ko es ar to vēlos sacīt?"

Rakstnieks lēnām pamāja, neapzināti tās aizrautības iespaidots, ar kādu Kauns tikko bija runājis. Un viņš sliecās viņam ticēt. Ja tā būtu bijusi tikai izrāde, tad šis vīrs izšķērdēja savu talantu.

Un viņam bija taisnība. Eizenhartu kremta, ka viņam tas jāatzīst. Varbūt tomēr tā bija jābūt — Kauns bija miljonārs, un viņš tikai rakst­nieks, kurš nezināja, kā nomaksāt savu rindu māju.

"Viņi to būtu atkal sameklējuši," viņš pamāja. "Pat tad, ja viņam kas būtu atgadījies." Iespējams, ceļotāji laikā būtu varējuši parādīties īsi pirms atgadījuma, lai to novērstu. Kaut gan — ar to jau atkal ir sperts solis izdaudzināto laika paradoksu impērijā. Jo kā gan tas varētu fun­kcionēt? Ja pieņem, ka no filmēšanas grupas kāds cieš negadījumā, kurā viņš iet bojā. Viņa kolēģi dodas kādu brīdi atpakaļ laikā, pirms nega­dījums notiek, un novērš to. Bet, ja negadījums nenotiek, viņiem nav nekāda iemesla šo nelielo izbraukumu veikt un tātad viņi negadījumu neaizkavē, un tas tomēr notiek. Pēc kā viņi dodas laikā atpakaļ — un tā bez gala."

Lai arī kā tas darbotos, par to varēja vienīgi neauglīgi spriedelēt.

"Un pat ja arī kāds no varbūtējās komandas būtu uz vietas iemīlē­jies," Kauns turpināja, "viņi būtu varējuši ņemt jauno sievieti līdzi nākotnē. Tas noteikti būtu drošāk nekā atstāt pagātnē kādu, kurš zina tuvāko divtūkstoš gadu vēsturi."

"Pārlēkt pāri divtūkstoš gadiem," Eizenharts pievērsa uzmanību, "būtu tāds kultūršoks, ko nav viegli pievārēt…"

"Ak, ko nu, miljoniem cilvēku jaunattīstības zemēs ar to ir tikuši galā. Vai esat redzējis septiņdesmit gadu vecu Austrālijas aborigēnu strādājam ar personālo datoru? Es jā. Ticiet man, cilvēks no divtūkstoš gadu senas pagātnes vieglāk pierastu pie mūsu dzīvesveida nekā otrādi." Kauns nepatikā papurināja galvu. "Neraugoties uz to, ir vairāk nekā pie­tiekami tādu vietu, kur vēl arvien cilvēki dzīvo tāpat kā pirms divtūk­stoš gadiem."

"Un pat tad, ja, lai arī kāda iemesla pēc, viņš būtu palicis pagātnē," iestarpināja profesors Vilfords-Smits, "kāpēc gan viņi tam būtu atstā­juši lietošanas pamācību, bet pašu kameru ne?"

Rakstnieks kādu brīdi to visu apdomāja. Vēlreiz apsvēra savus argu­mentus. Pēcpusdienas pārdomas. Tur bija vēl kaut kas…

"Es sev jautāju," viņš izteica skaļi savas domas, "vai tādā gadījumā, ja ceļošana laikā patiešām tuvākajos gados tiktu atklāta, neizbēgami nesāktos piedzīvojumu ceļojumi pagātnē. Mūsu sugai tas ir raksturīgi. Tūristi ceļoja uz karalaukiem Dienvidslāvijā — noteikti atrastos arī tādi, kuri ļoti labprāt būtu klāt Otrā pasaules kara izšķirošajās kaujās. Citi vēlētos sastapt Mocartu vai Gēti. Mūsu vēsturei vajadzētu mudžēt no tūristiem, kas ieradušies no nākotnes. Vēsturiskiem stāstiem vajadzētu būt pārpilniem ziņojumu par ļaudīm, kas slikti pārvalda valodu, ne­ievēro tradīcijas un paražas, valkā neparastu apģērbu un izmanto dīvainas ierīces. Par ļaudīm, kuri izdara noziegumus un pēc tam noslē­pumaini pazūd. Tīrais posts būtu seksa tūristi. Vajadzētu būt piemi­nētiem cilvēkiem, kuru izcelsme ir neskaidra un kuri veic aizdomīgus darījumus, piemēram, lielos daudzumos pērk gleznas no māksliniekiem, kuri tikai pēc vairākiem gadu desmitiem tiek pie slavas un atzinības. Taču tas tā nav. Mēs neatrodam šādus ziņojumus. Un rodas jautājums — •kāpēc?"

Kauns atzinīgi pamāja.

"Iespējams, ceļojums laikā tiks pakļauts stingrai valsts kontrolei, līdzīgi kā tas ir ar atombumbu radīšanu," Eizenharts turpināja savas pārdomas. "Varbūt ceļojumi laikā, tāpat kā lidojumi uz Mēnesi, prasa tik daudz līdzekļu un ir tik dārgi, ka nekāds tūrisms neattīstīsies. Var­būt būs kaut kas tāds kā laika policija, kas pārtrauc visas pārmērības. Bet varbūt ir arī kāds vienkāršs fizikāls izskaidrojums…" Viņš sajuta sevī tādu kā knakšķi. It kā viņa nelokāmā pārliecība, ka ceļojumi laikā ir neiespējami realitātē, tikko būtu pārlūzusi. Jā, patiešām. Viņš bija sācis ticēt. Bija satraucoši piedzīvot, ka arī pārliecības, kuras šķita esam ne­grozāmas un patiesas, varēja mainīties.

"Un tas būtu?" Kauns nepacietīgi jautāja.

"Iespējams," Eizenharts nesteidzīgi teica, "drīzā laikā tiks atklāti ceļojuma laikā fizikālie principi — un viens no šiem principiem būs fakts, ka aizceļot iespējams tikai vienā virzienā. Pagātnē. Varēs aizceļot pagātnē, bet ne vairs atpakaļ laikā, no kura esi ieradies."

Kas jau tāpat būtu pilnīgi pietiekami, lai pasauli, kādu viņi to pazina, pārmainītu līdz pašiem pamatiem. Ļaudis aizceļotu nedēļu tālā pagātnē un ierakstītu pareizos loterijas skaitļus. Un miljonu liela laimesta dēļ pāris dienu paciestos. Un kas būtu ar negadījumu novēršanu? Ar laika paradoksiem, kas tomēr pastāvētu?

"Tāpēc nebūs tūrisms ar maršrutiem pagātnē, nekad — ari pēc desmit miljoniem gadu ne. Tikai atsevišķi ceļotāji, kas dosies ceļojumā bez atgriešanās. Romantiķi, kuri bēgs vecajos labajos laikos. Brīvprātī­gie, kuri savu dzīvi upurēs zinātnei."

Profesors Vilfords-Smits pamāja. "Un vienu tādu mēs esam atraduši."

Rokfellera muzejs bija liels komplekss, kas atradās blakus parkam un kura zīmīgā celtne bija astoņstāru tornis, ko varēja redzēt jau no tālie­nes. No Jaunajiem vārtiem viņiem vairs nebija tālu jābrauc, tikai uz leju pa lielo ielu, kas stiepās uz priekšu gar vecpilsētas mūri un no Hazanhanima ielas turpinājās tālāk kā Sultāna Suleimana iela. Stcfcns apturēja mašīnu lielajā, tukšajā autostāvvietā pie muzeja, izvilka savu mobilo telefonu un sastādīja numuru, ko viņam bija iedevis Ješua.

"Mēs esam klāt," viņš teica, kad Ješua atsaucās.

Viņš dzirdēja nopūtu. "Nu tad beidzot. Gaidiet, es tūlīt iznākšu ārā."

"Patiesībā cs biju domājis, ka mēs iesim iekšā."

"Jā, skaidrs. Es domāju, es jums atslēgšu durvis."

Stefens pasmaidīja. "Mēs gaidām."

Viņi gaidīja. Pāris zemu novietotas lampas bija paslēpušās starp krū­miem un zāli, un plašajā asfaltētajā laukumā valdīja vairs tikai puskrēsla. Plats gājēju celiņš veda uz stikla ieejas portālu, kas bija pilnīgi ietīts tumsā.

"Tu domā, ka šovakar mēs rakstām vēsturi, vai ne tā?" Judīte pēkšņi jautāja. Viņa nepaskatījās uz Stefenu.

Stefens vēroja viņas izteikto profilu, kura siluets iezīmējās uz krēs­lainā fona. "Vismaz es to neuzskatu par izslēgtu," viņš noteica.

"Un pēc tam?"

"Pēc tam?"

"Ko tu darīsi pēc tam? Pēc tam, kad būsi sarakstījis vēsturi, es domāju."

"Nav ne jausmas." Viņam šķita, ka viņš pamana kādu kustību pie por­tāla, taču laikam gan bija kļūdījies, jo neviens nenāca, viņiem nepamāja vai tamlīdzīgi. "Tavs brālis gan ilgi nāk."

Judīte klusēja. No dziestošā motora nāca knikšķošs troksnis.

"Hci," Stefens beidzot teica, "es jau sapratu — tu mani uzskati par godkārīgu fantazētāju un netici, ka mēs atradīsim kaut ko nozīmīgu. Okay. Un beigās tev acīmredzot būs taisnība. Bet līdz tam tu taču man ļausi to prieku, vai ne tā?"

Viņa nopūtās, tad nomurmināja: "Nē. Es ne tikai tā domāju. Man pat ir bail."

Viņi ārkārtīgi nobijās, kad pēkšņi kāds pieklauvēja pie rūts. Tas bija Ješua, kuram bija kaut kā izdevies pieiet mašīnai no aizmugures, tā ka viņi to pat nemanīja.

Stefens nervozi nolaida stiklu uz leju. "Ješua, tu, ārprātīgais," viņš norūca. "Vai tu gribi mūs nogalināt?"

"Ak," viņš mirkšķināja acis, "vai es jūs nobaidīju?"

"Nobaidīji? Kļuvu vecāks par dažiem gadiem. Mēs visu laiku gai­dījām, ka tu nāksi no portāla puses, un tad tu pēkšņi nodevīgi klauvē pie rūts…"

"Ieejas portāls naktīs tiek apsargāts. Mums jāiet pa sānu ieeju. Nakts­sargam noteikti nevajag uzzināt, ka mēs esam šeit." Ješua nenoteikti norādīja uz krūmiem, kuru neuzkrītošajā ēnā viņi bija novietojuši ma­šīnu. "Jūs esat labi apstājušies, no šejienes tikai pāris soļu."

Tagad Stefens nesa Judītes ceļasomu, kad viņi sekoja viņas brālim pa šauro taciņu starp košumkrūmiem. Pamežs zem viņu soļiem viegli brik­šķēja. Viņi nonāca pie kādām durvīm, kas atradās aptuveni metru zemāk par smilšaino zemi; pāris pakāpienu veda lejup. Ješua nožvadzināja at­slēgu saišķi, teica: "Nāciet!" — un viņi nozuda tumsā.

Kad durvis aiz viņiem atkal bija aizkritušas, iedegās gaisma. Viņi at­radās mazā, putekļainā, noliktavai līdzīgā telpā. Neskaitāmas mazas un lielas koka kastes stāvēja visapkārt, rūpīgi sanaglotas un aprakstītas ebreju valodā, daļēji apsegtas ar brezentu, uz kura gulēja neaiztiktu putekļu kārta, kas krājusies gadiem, ja ne gadu desmitiem.

Neatlika daudz laika skatīties apkārt. Ješua pamāja, aicinot viņus tālāk, gaisma atkal nodzisa. Kādas citas kāpnes veda augšup, vēl vienas durvis, un viņi nonāca izstāžu zālē, kurā dega rezerves apgaismojums, — liela, kaila telpa, kurā atbalsojās katrs viņu solis. Stefens neapzināti aizturēja elpu, kad gāja garām stiklotajām vitrīnām, kas rindojās cita aiz citas. Šeit bija izstādīts milzums monētu un keramikas trauku, kauli, bron­zas, sudraba un zelta piespraudes, papirusa ruļļu fragmenti un laikazoba sagrauzti ādas apavu un apģērba gabali. Pie tiem bija novietotas plāksnītes ar detalizētiem paskaidrojumiem trīs valodās, taču bija pārāk tumšs, lai tos salasītu.

"Šeit uz priekšu," nomurmināja Ješua, un varēja iztēloties viņa balss tālu atbalsi no stūriem čukstam: šu… šu… šu…

Kādas augstas durvis, kas klusiņām, taču nakts klusumā nervus plo­soši iečīkstējās, izveda viņus tukšā gaitenī, kura vienīgā rota bija neliels, pie sienas pielikts fonda dibinātāja Džona D. Rokfellera krūšutēls. Pa kāpnēm viņi atkal nonāca pagrabstāvā un tad beidzot laboratoriju telpās.

Spilgti uzliesmojušās luminiscējošās spuldzes izrāva no tumsas ga­rus, tukšus darba galdus. Dažādā izkārtojumā un attālumā cits no cita pie tiem stāvēja krēsli, un šur un tur, kā varēja noprast, pilnā sparā ritēja restaurācijas darbi. Liels skaits brīvi kustināmu lupu bija piestiprinātas pie lielām sviru rokām. Uz plaukta virs galdiem drūzmējās dažādu lie­lumu stikla ķimikāliju pudelītes, gan brūnas, gan caurspīdīgas, uz kurām bija rūpīgi ar roku rakstītas etiķetes. Uz statīva blakus vienai no iz­lietnēm bija saliktas vanniņas žāvēšanai, un nelielos lēzenos traukos gu­lēja dažādu lielumu un veidu pincetes, visdažādākie skalpeļi, mazas un lielas otas, adatas, nelieli metāla kvadri un citi instrumenti, kādus Stefens vēl nekad nebija redzējis.

"Tad nu mēs," teica Ješua, un viņa sejas izteiksme liecināja, ka viņš īsti nezina, vai viņam vajadzētu baidīties vai priecāties, "esam klāt."

"Jā," pamāja Stcfcns un nolika somu brīvā vietā uz grīdas. "Tā tie­šām izskatās."

Zoržs Martinē atrada Kapa baznīcu, un viņš to atrada aizslēgtu. Un neko citu viņš arī nebija gaidījis. Pieri pret portāla vēso metālu atbal­stījis, viņš tā stāvēja labu bridi un mēģināja aptvert savu laimi. Viņš bija šeit! Viņš bija sasniedzis vietu, kurā Pestītājs bija ticis guldīts kapā, lai uzvaroši no tā atkal augšāmceltos un tā parādītu gaismas uzvaru pār nāvi. Tas bija noticis pirms diviem tūkstošiem gadu, un nu viņš, Žoržs Martinē no Bozmenas Montānā, bija šeit. Un, kamēr viņš tā klusi stā­vēja un mēģināja šo milzīgo notikumu apjēgt, viņam radās sajūta, it kā visa viņa līdzšinējā dzīve būtu bijusi tikai gatavošanās šim brīdim, it kā visus ceļus un apkārtceļus viņam bija vajadzējis iet tikai tādēļ, lai galu galā nonāktu šeit.

Viņš nebūtu varējis pasacīt, cik ilgi viņš šeit tā bija stāvējis: vai ne­pilnu stundu, stundu vai tikai desmit minūtes. Laikam vairs nebija nekā­das nozīmes. Kad viņš beidzot atkal izslējās, viņš jutās pilnīgi pārvērties, pilns dziļa miera un izlīguma, un pateicības. Arī pasaule visapkārt šķita pārvērtusies, viņš redzēja to mirdzošu un starojošu, krāsas bija kļuvušas intensīvākas, tumsa viņam likās tumšāka un gaisma gaišāka. Viss bija tā, kā tam bija jābūt. Viņš bija ieradies.

Protams, tad viņš apmaldījās. No otras puses, nevarēja īsti sacīt, ka viņš bija apmaldījies, jo patiesībā viņam nemaz nebija mērķa. Viņš kle­joja pa šaurajām, stāvajām vecpilsētas ieliņām, skatījās augšup uz aizres­totiem logiem virs drūpošām dzegām, ļāvās pēc pelējuma dvakojošu, tuneļiem līdzīgu eju vilinājumam, kur vārgi kvēpēja blāvas spuldzes un kuru pirms gadu simtiem mūrētajās sienās rēgojās nesakarīgi izvilkti elektrības vadi. Vietām viņš sastapa ļaudis. Kautras sievietes lakatos. Arā­bus baltos apmetņos, ar kapucēm galvā. Tie viņam nepievērsa uzma­nību, augstākais, veltīja nosvērtu skatienu. Viņi visi izskatījās tik skaisti. Viņš gāja garām dzelzs žalūzijām, garām aizslēgtām durvīm un vīriem, kas sēdēja pavārtēs uz akmens soliem un klusēdami vilka dūmu. Visur valdīja miers.

Tad viņš pamanīja nelielu čuguna plāksnīti, kas, tumša un laikazoba sagrauzta, bija pienaglota pie kādas sienas un uz kuras bija redzams vien uzraksts lieliem burtiem VII ST. Zem tās bija piestiprināta kāda cita metāla plāksnīte, un Zoržam bija jāaizdedz šķiltavas, lai varētu atšif­rēt uzrakstu.

Šī, kā liecināja teksts angļu valodā, bija Jēzus ciešanu ceļa septītā apstāšanās. Vieta, kurā Jēzus otro reizi pakrita zem smagā krusta, ko viņam paša rokām lika nest uz Golgātu.

Žoržs neapzināti nopētīja zemi. Cieši savienotas akmens plāksnes, kas glabāja gadsimtu pēdas.

Un tad ar pāris sekunžu kavēšanos, tik ilgu, lai ievēzētos lode, kas sagrauj vecas majas, šada lode spēji ietriecas viņa, tikai garīga. SezVPSajā šaurajā ieliņā? Ja viņš nostājās vidū un izpleta rokas, tad varēja aizsniegt mūri labajā un kreisajā pusē. Mājās viņiem pat notekūdeņu kanāli bija platāki.

Seit bija tā vieta. Tie bija stāvējusi pa labi un pa kreisi, bija viņu pa­zemojuši ar ērkšķu vainagu galvā, zobojušies par to, kā viņš grīļojies zem milzīgā krusta smaguma, spīdzināšanas moku, nopratināšanas un nežēlības novārdzināts. Tie viņu bija apspļaudījuši un izsmējuši ceļā uz viņa soda vietu.

Pa šo ieliņu viņš bija gājis.

Šo zemi bija skārušas Pestītāja kājas.

Zorzs noslīga ceļos, aizskara bruģi.

Viņa sviedri un viņa asinis bija slacījušas šo ceļu.

Viņam šķita, ka to visu vēl iespējams sajust.

Raiens bija beidzis savu apgaitu pa nometni un nu stāvēja pretī vago­nam, ko apdzīvoja viņa boss. Cauri apspriežu telpas logiem spīdēja vāja gaisma, taču nekas nebija dzirdams. Sardzes posteņi pie četrpadsmitā apgabala tikko bija nomainījušies; acīmredzot šī būs pēdējā nakts, kad atradumu vieta tiks apsargāta. Viss bija mierīgi.

Pat pārāk mierīgi, ja tā apdomāja, ko viņi šeit atraduši.

Viņš mierīgi pagrieza galvu uz visām pusēm, lēnām ievilka gaisu caur piepūstajām nāsīm. Tas ne pēc kā nesmaržoja. Tā viņam arī bija tikai tāda dīvainība, paradums, ja viņu kaut kas nodarbināja. Ja viņš instin­ktīvi juta, ka kaut kas nav kārtībā.

Viņš vēlreiz atsauca acu priekšā visus dienas notikumus, vēlreiz pār­domāja, ko bija dzirdējis un redzējis, ko viņam kāds bija sacījis, un precīzi sajuta, kur bija āķis, kur bija kāda sīka balstiņa, kas sauca: Hei? Uti kas ir tas?

Jā. Tur kaut kas bija. Veikli un strauji kā kaķis viņš pagriezās un devās uz dzīvojamo vagonu, kur atradās viņu operācijas organizācijas centrāle. Šeit darbs ritēja nepārtraukti un durvis bija aizslēgtas. Raienam, protams, bija atslēga, un atslēgu saišķi viņa rokās nekad nežvadzēja.

Cik komfortabli bija iekārtoti citi dzīvojamie vagoni, tik spartisks un mērķim atbilstošs bija šis. Šeit bija galdi un krēsli, skapji ar doku­mentu mapēm, datori, ierīces videokonferencēm, satelīttelefoni un vis­pār ļoti daudz telefonu. Raiens pamāja ar galvu kādam vīram, kurš sēdēja pie televizora ekrāna pults, viņam priekšā bija mikrofons un atvērta klade, kurā viņš ik pa brīdim kaut ko ierakstīja. Tālāk aiz viņa pie monitora sēdēja kāda sieviete, viņa sekoja biržas kursam un kaut ko runāja mikrofonā, kas bija nostiprināts stīpā pie viņas mutes. Viņa bija pilnīgi koncentrējusies un nepievērsa Raienam uzmanību, acīmredzot viņa pat nebija pamanījusi viņu ienākam.

Raiens no kāda plaukta izvilka mapi un ar to rokās apsēdās pie kāda galda, uz kura atradās telefons. Tas bija pelēks, kas pēc krāsu koda no­zīmēja, ka ir saistīts ar tās zemes telefonu tīklu, kurā viņi uzturējās. Viņš atvēra mapi, izšķirstīja brīvprātīgo palīgu sarakstu un vilka ar rādītāj­pirkstu uz leju, kamēr atrada Judītes Menezas vārdu. Tad viņš pavilka pirkstu sānis, un tas apstājās pie telefona numura.

Viņš piebīdīja sev tuvāk telefonu un sastādīja numuru. Bija ilgi jā­gaida, līdz kāds atsaucās. Tā bija kādas vecākas sievietes balss, klusa un neskaidra, un viņš patiesībā nesaprata, ko viņa saka.

"Mcncza kundze?" viņš vēlējās pārliecināties.

"Ken," viņa sacīja. Raiens neprata ebreju valodu, taču tas nozīmēja jā, tik daudz jau viņš zināja.

"Vai jūs runājat angliski?" viņš jautāja uzsvērti lēni un skaidri.

īsa pauze, "jā," viņa teica. "Mazliet."

Tas izklausījās pēc ļoti mazliet. "Vai es varu runāt ar jūsu meitu Ju­dīti?" Raiens jautāja.

Viņai atkal vajadzēja padomāt. "Nē. Diemžēl… viņas… šeit nav."

"Vai jūs zināt, kur viņa ir?"

"Viņa strādā. Viņa strādā… arheoloģiskajos izrakumos." Viņai pa­tiešām bija grūti atrast īstos vārdus.

"Vai viņa šovakar negatavojās jūs apmeklēt?"

Ilgs klusums. Un tad: "Atvainojiet?…"

Raiens dziļi ievilka gaisu. Viņa nebija viņu sapratusi. "Šovakar," viņš at­kārtoja vēlreiz, sevišķi lēnām, "Judīte vēlējās jūs apmeklēt. Viņa tā sacīja."

"Judīte? Nē. Viņas šeit nav. Viņa strādā."

"Viņa šovakar neieradīsies?"

"Nē."

Nu labi. Patiesībā ar to jau pietika. Judīte Meneza bija teikusi, ka viņa un Stcfcns Fokss esot ielūgti pie viņas mātes, taču viņa acīm redzami par to neko nezināja.

Profesors no Kanādas, kurš līdz šim brīdim bija ļengani un izklaidīgi karājies savā krēslā un arvien dziļāk ielūkojies savā glāzē, negaidīti atdzī­vojās. Džons Kauns ar pašaizliedzīgu sejas izteiksmi ikreiz čakli ielēja, kad Gutjērs pastiepa viņam pretī tukšo glāzi.

Taču pēkšņi viņa brīvā roka izšāvās uz priekšu, satvēra fotoalbumu, kas gulēja uz Kauna rakstāmgalda, un pastiepa to gaisā, kamēr pats tūļīgi mēģināja tikt augšā puslīdz taisnā stāvoklī. Uz vāka bija attēlots templis, kāds tas bija redzams no Eļļas kalna, ar Klints mošejas zelta kupolu attēla vidū un Jeruzalemes vecpilsētu fonā. Attēls, kāds noteikti bija neiztrūkstošs uz neskaitāmu ceļvežu vākiem.

"Man jums ir jāizstāsta," norībināja profesors Gutjērs, "kaut kas par Tempļa kalnu. Un, ja gadījumā jums tas jau ir zināms, tad jāatsauc atkal atmiņā."

"Kam tas vajadzīgs?" Kauns vēlējās zināt.

"To jūs tūlīt redzēsiet. Jūs droši vien jau zināt, ka ebrejiem ir aiz­liegts uzkāpt Tempļa kalnā, bet vai jūs ari zināt, kāpēc?" Viņš neno­gaidīja iespējamo atbildi. "Parasti domā, ka musulmaņi viņiem to uz visiem laikiem aizlieguši, kad viņi 632. gadā iekaroja pilsētu, taču tā nav taisnība. Viņiem to aizliedz darīt viņu pašu tradīcija. Jo Tempļa kalns, kā mums zināms, ir Hēroda tempļa drupas — tātad tempļa, kurā uzturē­jās Jēzus no Nācaretes, jāpiebilst, kurš savukārt tika ierīkots uz Zālamana tempļa drupām, par kuru runa ir Vecajā Derībā un kuram vajadzētu būt bijušam neticami milzīgai ēkai. Tā kā šodien nav vairs īsti precīzi zināms, kur Tempļa kalna apvidū bija uzturējies Visusvētākais, tad tajā uzkāpt ir aizliegts ikvienam cilvēkam, izņemot augstāko priesteri, līdz pat nāvessodam un mūžīgai nolādēšanai, un tāpēc ticīgais jūds drošības labad kalnā vispār nemēģina kāpt."

Viņš nemierīgi grozījās savā atzveltnes krēslā, it kā joprojām ne­spētu atrast stāvokli, kurā viņam būtu ērti. "Starp citu, vēsturnieki ir visai pārliecināti," viņš turpināja, "ka Visusvētākajam bija jāatrodas aptuveni turpat, kur šodien ir Qiiait-bay aka, mazliet uz dienvidiem no Klints mošejas."

"Un?" jautāja Kauns, kuram, tāpat kā citiem, nebija īsti skaidrs, ko kanādietis īsti vēlas pasacīt.

"Ievērojamākais Tempļa kalna sakarā ir tas," Gutjērs turpināja ar smagu mēli, "ka tas tiklab jūdiem, kā arī musulmaņiem ir svētums. Jūdi gaida šeit reiz parādāmies Mesiju, un musulmaņiem tas ir trešais lielā­kais svētums pēc Mekas un Mcdīnas, jo no šīs vietas Muhammcds reiz esot uz vienu dienu pazudis debesīs. Viņi to sauc par Haram esh-Sharif, tulkojumā aptuveni cildenā svētnīca." Viņš apklusa un pats kādu brīdi pētīja fotoalbuma vāku. "Un cildens tas ir, Dievs zina. Jūs neatradīsiet lieliskāku celtni visā Jeruzalemē. Klints mošeja ir vienreizēji skaista — fajansa ārsienu apšuvums, kupola arabeskas un mozaīkas… Tā bija par paraugu Pētera baznīcai Romā, vai jūs to zinājāt? Tā ir gandrīz vai pār­dabiska. Taču galvenokārt tā ir simbols, varens politisks islāma simbols. Jo Allāhs bija runājis uz Muhammedu tāpēc, ka pirms tam reliģijas — jūdaisms, kristietība — nebija izpildījušas savu uzdevumu. Islāma sūtība ir stāties citu reliģiju vietā. Tas, ka Tempļa kalnā stāv Klints mošejas zelta kupols un sudraba El-Aijsa mošeja, tiek uzskatīts par redzamu piemēru tam, ka islāms šajā vēsturiskajā cīņā ir uzvarējis un musulmaņi ir Vecās Derības Dieva uzdevuma patiesie mantinieki."

Kauns paņēma viskija pudeli, ielika atpakaļ ledusskapī un to ar trok­sni aizvēra. "Es domāju," to darīdams, viņš teica, "šīs sakarības mums aptuveni ir zināmas, un tas, ko mēs nezinām, mūs interesē tikai teorē­tiski. Ja vien jūs nepaskaidrojat, kādu saistību jūs šeit redzat ar mums zināmās kameras meklējumiem."

"Ak jā." Gutjērs nolika fotoalbumu malā, vēlreiz pagrozījās krēslā, kas viņam acīm redzami bija vairāk nekā neērts, un bridi padomāja, kā iesākt. "Ja jūsu teorija par kameru un drosmīgo pētnieku kamikadzi, kurš visai drīz ar to dosies pagātnē, lai nofilmētu Jēzu Kristu, ir pareiza…" to sakot, viņš uzlūkoja Eizenhartu, it kā viņš būtu šī izskaidrojuma drošākais pārstāvis: "Ak, mēs taču varam to atšķetināt: iespējams, kādu dienu ne tik tālā nākotnē pie manis ierodas jauns cilvēks un jautā, kur Palestīnā, teiksim, trīsdesmit piektajā gadā, vajadzētu noslēpt kādu priekšmetu, lai varētu būt pilnīgi drošs, ka pēc divtūkstoš gadiem tur­pat to atkal atrastu neskartu. Vai nav tiesa, šis taču ir jautājums, ko mēs te pamatā sev uzdodam?"

Kauns pamāja. "Tieši tā."

Kanādiešu vēsturnieks gan izskatījās piedzēries, taču viņa loģiskās domāšanas spējām līdz šim tas nešķira traucējam. "Spontāni es atbildētu: ierociet to jūsu priekšmetu kaut kur tuksnesīgā apvidū, vienalga, kur, galvenais, pietiekami dziļi — tad tam nekas nenotiks."

Mediju magnāts ieklepojās. "Tas gan nav tieši tas, ko es cerēju dzir­dēt, godīgi sakot."

Gutjērs pacēla roku. "Pagaidiet. Es arī vēl neesmu beidzis. Jo es vēl­reiz padomātu un secinātu, ka uz šo jautājumu nav tik vienkārši atbil­dēt. Es negribu kaut ko tikai aprakt — es to vēlos arī atkal atrast. Un tā ir problēma. Jau piectūkstoš gadu Palestīna tiek intensīvi apdzīvota. Kultūra šeit ir klājusies uz kultūras, gandrīz vai katra celtne stāv uz kā­das citas drupām, katra svētnīca slēpj zem sevis citu svētnīcu. Un ainava laika gaitā ir dramatiski mainījusi savu seju. Vai nebūtu tā, ja mēs tagad ņemtu Izraēlas karti un visas vietas, par kurām mēs zinām, ka tajās jau reiz ir veikti izrakumi, iezīmētu ar melnu krāsu — katru arheoloģisko rakumu, katru namu, katru ielu, par kuru mēs zinām, — tad tomēr vēl paliktu daudz baltu vietu. Bet šai zemei aiz muguras ir divi tūkstoši nemierīgu gadu. Patiešām šeit nav nc pēdas zemes, par kuru mēs pil nīgi droši varētu apgalvot, ka tā pēdējo divu tūkstošu gadu laikā palikusi neskarta." Viņš uzlūkoja viņus visus pēc kārtas, atbildēja Eizenharta skeptiskajam skatienam, pasmaidīja par Vilforda-Smita piekrītošo galvas mājienu un beidzot paskatījās uz Kaunu, kurš ar pūlēm slēpa savu vil­šanos. Tad viņš piebilda: "Ar vienu izņēmumu."

Eizenharts vēroja, kā rūpnieka acis kļūst šauras kā svītriņas. Izska­tījās, ka viņš šādas retoriskas spēlītes neieredzēja, ja vien to spēlētājs nebija viņš pats. "Un tas būtu?"

"Es vēlreiz uzsveru, ka tā ir domu spēle," Gutjērs teica. "Tīrā teorija, nekas vairāk. Tā ka neprasiet no manis, lūdzu, atbildību par to, ko es šeit safantazēju."

"Apsolu. Tātad — par kuru vietu jūs domājat?"

"Es šī iespējamā jaunā vīrieša uzmanību vērstu uz to, ka Klints mošeja ir celta pāri lielai, neregulāri veidotai klints atlūzai, kas ir aptu­veni trīspadsmit reiz septiņpadsmit metru liela un no kuras Muhammeds, kā tiek uzskatīts, esot pacēlies debesīs. Sī klints, ko musulmaņi sauc par Sachrd, sastāv no pirmatnējā ieža un agrāk jūdu templī kalpoja kā upuraltāris. Jau viņiem tas bija svēts, jo runa šeit ir par Morija kalna virsotni, par klinti, uz kuras Dievs pārbaudīja Ābrahāma paklausību, kad viņš pavēlēja viņam upurēt savu dēlu Izāku."

Bridi valdīja mulss klusums.

Kauns nelāgi nožagojās. "To taču jūs nedomājat nopietni."

"Vienīgā vieta," Gutjērs mierīgi turpināja, "par kuru mēs pilnīgi droši varam sacīt, ka tā pēdējo divu tūkstošu gadu laikā nav aizskarta, ir šī svētākā no visām klintīm. Akmens Klints mošejā."