Jēzus video

19

12-B ir starpslānis. Pāreja ir iezīmēta ar platu pelnu kārtu. Virs tās atrodamas daudzas rotaslietas — īpaši jāpiemin sēdošas sievietes statuete (skat. att. 11-67) — un Hēroda laika keramika.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

V

"Signore KaunEnriko Baso, advokāts un Kaun Enterprises Inc. pilnvarotā persona Itālijā, ar pūlēm apvaldījis dusmas, jau kuro reizi pēc kārtas rūca senlaicīgā telefona klausulē, "perfavore… jūs man vakar agri no rīta zvanījāt. Mazliet vairāk nekā pirms divdesmit četrām stun­dām. Un es neizšķērdēju ne minūti, ticiet man. Es neesmu ne ēdis, ne gulējis, bet strādājis tikai jums. Un to, ko var izdibināt divdesmit četrās stundās, to arī esmu izdibinājis."

Tā nu gluži nebija taisnība. Naktī — pulkstenis varēja būt mazliet pirms trijiem — viņš uz brīdi bija iesnaudies. Ap četriem viņš bija pamo­dies no tā, ka viņa galva bija noslīdējusi no dokumentu mapēm, kas kau­dzē bija sakrautas uz rakstāmgalda, un atsitusies pret galda virsmu. Pēc tam viņš bija nomazgājies aukstā dušā un uzvārījis divas kanniņas stipras, melnas kafijas. Un, kad bija pamodusies viņa sieva, tā nesa ik stundu pa sviestmaizei un nopūtusies ieskatījās viņa darbistabā.

"Si. Si. Si." Baso māja ar galvu. Šis amerikāņu miljonārs ar savu ne­pacietību viņam reiz kādu dienu laupīs saprātu, porco dio\ "Lūdzu, apdo­mājiet, ka mums ir sakars ar, tā sacīt, vecāko firmu pasaulē. Tas nav mazs, novārdzis radioraidītājs un arī ne parādos grimstoša avīze, tas ir varens, bagāts, daudznacionāls koncerns. Mēs šeit runājam par miljardiem do­lāru. Par neskaitāmiem līdzdalībniekiem, līdzdalībniekiem pie līdzda­lībniekiem, uzticības personām, slēptiem ieguldījumiem. Jā, protams, cs esmu saimniecības pārbaudītājs. Jums būtu nepieciešama vesela armija saimniecības pārbaudītāju, lai to visu atšķetinātu, un viņiem pietiktu ko darīt gadiem ilgi."

Viņš ielēja kafiju, kas bija melna kā nakts un stipra kā inde, un norija vienu malku. Droši vien viņš izskatījās šausmīgi. Neskuvies, negulējis, kā vienmēr ar riņķiem zem acīm, kas viņam parādījās jau tad, ja viņš palika augšā līdz vakara vēlajai programmai.

Un viņa darbistaba ari izskatījās šausmīgi. Tā, it kā šeit kāds būtu iz­gāzis veselu vezumu makulatūras. Dokumenti, dokumenti, dokumenti, veci, noputējuši un nodzeltējuši. Grēdās gar sienu sakrauti tie, kurus viņš vēl nebija lasījis. Tematiski salikti kaudzēs uz paklāja tie, kurus viņš varēja sagrupēt. Un, ja viņa rakstāmgalds nebūtu izgatavots vēl tajā laikā, kad mēbeles bija pieņemts būvēt mūžīgai kalpošanai, tad tā virsma būtu ieliekusies zem smagajiem papīru kalniem.

"Vai cs drīkstu tagad vienkārši ziņot, Signore Kauni Paldies. Tātad vispirms ir oficiālie izteikumi. Vatikāns publicē saimnieciskos ziņojumus, un pēc tiem tā patiesi ir nabago baznīca. Vatikāna budžeta kopsumma ir divsimt miljonu dolāru gadā, kas patiešām nav daudz pasaules mēroga organizācijas centrālajai pārvaldei ar tūkstošiem filiāļu. Un, ja izsakās par jēdzienu Vatikāna bagātības, tad sākas īstas vaimanas. Šīs bagātības, tiek sacīts, veidojot mākslas darbi, kuru vērtība patiešām ir nenovērtē­jama, taču tās ir jāsaglabā kā cilvēces kopīpašums, kas savukārt atkal maksā naudu un tikpat kā neko neienes. Citādi Mikelandželo Pieta būtu jāpārdod izsolē vai jāiznomā Pētera bazilika, vai tamlīdzīgi."

Priekšpusdienā, tūliņ pat pēc sarunas ar mediju caru, viņš bija ķēries pie telefona, iesaistījis visus palīgus un līdzstrādniekus, kurus vien vēl varēja sazvanīt. Tā bija labi ieeļļota mašinērija informācijas sagādei par firmām, ar kurām amerikānim bija kāda saistība Itālijā, un jau dažu labu reizi tie viņam varēja uzrādīt, ka viens otrs partneris jau sen nebija tik labi nodrošināts, kādu iespaidu par sevi radīja, vai arī otrādi — šķie­tami izdevīgs pirkums patiesībā bija finansiāla bumba ar laika degli.

"Oficiāli viss tātad izskatās gluži nevainojami," viņš turpināja. "Pā­vesta īpašumu pārvalde atrodas apustuliskās palātas rokās, un tā tas ir jau no vienpadsmitā gadsimta. Agrākajā baznīcas valstī tas bija augstā­kais nodokļu resors ar tiesisku varu, un to, kāda loma tai ir šodien, jūs varbūt redzat no tā, ka tas, kam pāvesta nāve jākonstatē oficiāli, ir kar­dināla kambarkungs."

Arī šoreiz viņi bija steigušies uz valsts un preses arhīviem, cēluši iebil­dumus iestādēs, pārmeklējuši bibliotēkas un zemesgrāmatas, lai apko­potu visu, ko bija iespējams uzzināt legālā ceļā. Un visu piektdienu Baso bija sazinājies pa telefonu ar saviem ieroču brāļiem bankās, ar uzticības personām ministrijās, ar informatoriem baznīcas aprindās, masonu ložās, noziedznieku pasaulē, lai tiktu pie informācijas, kas legālā ceļā nebūtu pieejama.

"Taču, ja paskatās uzmanīgāk, tad var konstatēt, ka oficiālajos ziņo­jumos runa vienmēr ir tikai par Romas kūrijas centrālās pārvaldes bu­džetu. Tas, ka bez tā vēl eksistē arī Vatikāna valsts īpašums, tiek atstāts bez ievērības. Pie šī īpašuma pieder, piemēram, nekustamie īpašumi ar piecpadsmit miljonu kvadrātmetru kopējo platību Romas pilsētas robe­žās vien. Kļūst pavisam interesanti, kad konstatē, cik lielus īpašumus faktiski kontrolē Svētais krēsls. Jo ir ne vien pāvesta, bet arī dažādu viņam pakļautu ordeņu, pirmām kārtām jau jezuītu, īpašumi. Ir uzticības per­sonas, kuru rokās esošie īpašumi ir ievērojami. Vatikāna nauda ir iegul­dīta franču naftas kompānijās, Argentīnas gāzes rūpnīcās, Bolīvijas alvas raktuvēs, Brazīlijas gumijas fabrikās. Vatikāns spekulē biržā un ieņem dividendes no spēļu bankām. Nav izlaista gandrīz neviena saimniecības nozare. Citiem vārdiem sakot, salīdzinot ar kūriju, General Electric šķiet krāmu bodīte."

Viņš izvilka kādu zīmīti no savas nobružātās mapes. "Amerikā liela ietekme tērauda rūpniecībā — US Steel, Sharon Steel, Bctlchem Steel, pro­tams, Manville Steel. Lielas akciju paketes ar īpašuma pārvaldītāju starp­niecību General Motors, McDonnel Douglas, AT&T, Prudential Life. Piecdesmit viens procents pasaules lielākās privātbankas, Bank Of Ame­rica, atrodas jezuītu rokās. Itālijā līdzdalība gandrīz visās elektrības rūpnīcās, dažās telekomunikāciju sabiedrībās, vairākos dzelzceļos. Tieša vai netieša kontrole pār Komercbanku, Romas banku, Lauksaimniecības banku, Centrālo kredītu institūtu, Romas kredītu institūtu, pār Banco Santo Spirito — nosaukums nav sagadīšanās. Līdzdalība Alitalia, Fiat un vēl veselā rindā apdrošināšanas un bāvsabiedrību. Vatikāna rokās ir viss Immobiliare, Itālijas lielākā zemes gabalu un būvuzņēmuma, kapi­tāls, kas vispār ir viens no lielākajiem šāda veida uzņēmumiem. Un atkal jau tērauds — plaši sakari Finsider, kas pārvalda astoņdesmit procentu no Itālijas tērauda tirgus."

Viņš pārvilka ar roku matiem, klausīdamies balsī savienojuma otrā galā, un tad ar pretīgumu uz to noskatījās, jo roka šķita taukaina un netīra.

"Absolūtos skaitļos tas būs grūti," viņš sacīja. "Man ir skaitlis, kas attiecas uz Svētā krēsla nominālo akciju īpašumu un kapitāla daļām tikai Itālijā vien, un tas ir seši miljardi dolāru. Nomināli, zināms, ne iz­līdzināti, un arī tikai tiešs kūrijas īpašums. Un dažus gadus vecs. Visā pasaulē tie varētu būt vairāk nekā piecdesmit miljardi dolāru."

Tam gan vajadzētu izdzīt viņa muļķīgās iedomas, Baso domāja. Ka­toļu baznīca, manu dieniņ!

"Aptuveni trīsdesmit pieci procenti ieņēmumu nāk no ASV. Aptu­veni piecpadsmit procenti no Vācijas. Tur ir pat baznīcas nodoklis. Nē, tas nozīmē, ka valsts ievāc nodokļus baznīcai. Un neatkarīgi no tā baz­nīcā ieplūst ari ziedojumu nauda. Un baznīcas ēku būvei valsts bieži vien atvēlē piemaksas." Baso gandrīz vai sadzirdēja sava pasūtītāja izbrī­nīto sejas izteiksmi un pasmīnēja. a Si, signore, ļoti solīda firma. Naudas plūsma, par kādu citi pat neuzdrīkstas sapņot." Pilnīgi neņemot vērā to, ka tikpat kā visas no it kā jaunajām menedžmenta metodēm jau gadsimtiem ilgi priekšzīmīgi tikušas īstenotas katoļu baznīcas organizā­cijā. Līdzstrādnieki bija augstākajā mērā motivēti, un, ja kāds nebija, tad bija stingri tiesiski principi, kuriem viņi pakļāvās. Atteikšanās no ģimenes dzīves viņiem turklāt ļāva pilnībā koncentrēties darbam un tā sasniegt vislabākos darba rezultātus. Un, kas attiecas, piemēram, uz Lcan Manage­ment, tad baznīca iztika ar zemāku hierarhiju nekā lielākā dala vidus­mēra uzņēmumu.

Miljonārs šifrētās telefona līnijas otrā galā klusēja. Acīmredzot viņš domāja, un acīmredzot viņš tūlīt pateiksies, darīs zināmu, ka lieta ir pabeigta, un viņš, Enriko Baso, drīkstēs aizgrīļoties uz guļamistabu, aiz­vērt logus, aizvilkt ciet aizkarus un atlikušo nedēļas nogales daļu gulēt, gulēt, gulēt.

Taču Džons Kauns teica: "Noorganizējiet man tikšanos ar šo kardi­nāla kambarkungu."

"O," Baso izspruka. "Tūlīt ar Camerlengo— tas nebūs viegli…"

"Šovakar."

"Šovakar? Signore Kaun, perfavore— ir sestdiena!"

"Un lai viņš atlikušajai nedēļas nogalei neko neieplāno."

Zoržs Martinē kā izmēģinādams aptvēra ar rokām stūri, taču nevarēja izšķirties — aizvērt mašīnas durvis un piestartēt motoru vai ne.

"Bob, tas nefunkcionēs. Un kā gan lai tas funkcionētu? Tu nevari tomografet Tempļa kalnu. Tev nepieciešams blīvs, noslēgts lauks ar iespējami homogēnu virsmu un homogēnu struktūru. Ideālā gadījumā kāds pakalns, uz kura tu uzstādi zondi un vari vienmērīgi izvietot sensorus. Un kā tas varētu darboties svētvietā?"

Tā bija Eiropas automašīna, marka, kuru viņš nepazina, visai ērta un apgādāta ar kondicionētāju, kas šobrīd vēl nebija iedarbināts. Par nepa­tiku Bobam Ričardsam, kurš sēdēja pasažiera sēdeklī un mudināja.

"Zorž, tu esi lielais Sotom speciālists, nav šaubu. Un es arī domāju, ka tas nedarbosies. Taču misters Kauns par to negrib ne dzirdēt, vai tu saproti? Viņš nevēlas, ka mēs aizbraucam uz pilsētu, apskatām kalnu un tad sakām: Tas nav iespējams. Viņš grib, lai mēs atgriežamies un sakām: Tas būs sarežģīti, un mēs nezinām, vai tas funkcionēs, taču mums ir ienācis kaut kas prātā un mēs vismaz varētu pamēģināt. Un tāpēc mēs tieši tā ari darīsim."

"Bet tas nefunkcionēs. To es tev varu pateikt jau tagad."

"Zorž, vai tu vispār klausies? Es tev pateikšu, ko mēs darīsim. Tagad mēs brauksim uz Jeruzalemi. Tu mani izsēdināsi kaut kur, no kurienes es varu piezvanīt. Man noteikti jāpasaka mājiniekiem, ka mēs vēl pa­liekam te. Un tu apskatīsi Tempļa kalnu un mazliet padomāsi, ko tur varētu darīt."

"Bet ko tas nozīmē? Vai tu domā, ka mēs drīkstam apšaudīt svēto zemi ar mūsu svina lodēm? Un tur visa zeme ir svēta!"

"Tas man ir skaidrs. Taču kaut kas mums ir jāizdomā. Manis dēļ, mēs varam zondi novietot teltī pie Tempļa kalna un mērīt tikai sekun­dдr viļņus."

Zoržs paskatījās uz viņu kā uz jukušu. Šeit, kā šķita, visi pamazām juka prātā. "Un kāda no tā būs jēga?"

"Ai, Zorž…" Bobs nopūtās. "Nu, skaties: misters Kauns par Sotom-2 izmantošanu, ieskaitot apkalpojošo komandu, maksā simt tūkstošus dolāru dienā. Šogad mums nav bijis pārāk daudz pasūtījumu, kā tu noteikti būsi jau pamanījis. Tātad, ja rītvakar mēs vēl būsim šeit, tad jau būsim salabojuši vingrošanas halles jumtu. Ja mums izdosies ar mēģinā­jumiem nodarboties veselu nedēļu, tad mēs būsim izglābuši ari stipen­diju programmu, sagādājuši kafetērijai espresso automātu un bibliotēka atkal varēs abonēt žurnālus, kas pagājušajā mēnesī naudas trūkuma dēļ bija jāatsauc. Tik vienkārši tas ir."

Zoržs domāja par imagināro metāla kasti un par to, kas, pēc Džona Kauna domām, tajā varētu būt. Un par to, kas tajā, iespējams, patiešām bija. Un ko viņš ar to bija iedomājies darīt.

Nauda. Visur runa bija tikai par naudu.

Pēkšņi viņam kļuva skaidrs, ko viņš varētu darīt.

"Okay," viņš noteica, aizvilka cict durvis un piestartēja motoru. "Viss skaidrs."

Pēters Eizenharts citu savstarpējām sarunām, kamēr Kauns bija izgājis ārā runāt pa telefonu, sekoja tikai ar pusausi. Viņš bija nemiera pilns. Viņam nelika mieru kāda doma, kas šaudījās tik tuvu viņa apziņas robe­žai, ka viņš jau gandrīz dzirdēja tās zobgalīgos smieklus, un viņš šo domu vienkārši nespēja uztvert. Kaut kāda domu drumsla, kas viņam pusmiegā bija iešāvusics galvā un atkal pazudusi, pirms vēl viņš to bija apjautis. Viss, kas palicis, bija nemiera sajūta. Šī bija no tām domām, kādas Kauns sev noteikti būtu aizliedzis.

Nebija nekāds brīnums, ka tā vairs neatgriezās.

Bet varbūt viņš tikai tādēļ bija nemierīgs, ka nevarēja atbrīvoties no sajūtas, ka te sēž, saņem naudu, taču no viņa nav nekāda labuma? Citu vidū viņš jutās kā savrupnieks. Viņš nebija akadēmiķis. Viņš neko nesa­prata no arheoloģijas vai vēstures. Viņš bija tikai fantazētājs.

Durvis atvērās, un Džons Kauns ienāca atpakaļ. Viņš šķita domās esam kur citur, kad vēra ciet savu mobilo telefonu un bāza to kabatā, taču jau nākamajā acumirklī viņš atkal bija pilnīgi klātesošs, ieskatījās visu gaidpilnajās sejās un jautāja: "Kas mums vēl būtu pārrunājams, mani kungi?"

Bārlevs, profesora Vilforda-Smita vietnieks, pacēla roku. Abi visu šo laiku bija čukstus apspriedušies, taču Eizcnharts nebija sapratis no viņu sarunas ne vārda. "Vēlreiz par Tempļa kalnu, mister Kaun. Man ir žēl. Jūs tur vēlaties, pamatojoties vienīgi uz minējumiem," viņa skatiens neapzināti aizklīda pie Gutjēra un Eizenharta, "iepīties piedzīvoju­mā, kura risku nav iespējams izskaitļot. Taču to, kas ir vistuvāk, to jūs nedarāt."

Kauns izvirzīja apakšžokli uz priekšu, it kā grasītos kost. "Un tas būtu?"

"Mēs darām visu iespējamo. Mēs izdomājam dažādas versijas. Mēs mēģinām iejusties šī ceļotāja domu pasaulē. Mēs caurskatām Palestīnas vēsturi. Bet tas, kas patiesībā vienīgais spētu mums dot reālus, vērtīgus norādījumus, vēl arvien neskarts atrodas turpat, kur mēs to atradām."

Kauns klusēdams uz viņu paskatījās.

"Es runāju par maisiņu ar pašu pamācību," Bārlevs piebilda. "Un skeletu."

Kanādiešu profesors nošņācies izslējās. "Kā, lūdzu? Vai tas nozīmē, ka paši artefākti vispār vēl nemaz nav izpētīti?"

Nu arī profesors Vilfords-Smits vērsās pie Kauna, ignorējot Gutjēra iebildumu: "Rokfellera muzeja laboratorija ir lieliski aprīkota. Mēs tur jau gadiem strādājam kopā ar speciālistiem. Es jums varu sagatavot tādu zinātnieku komandu, par kuru klusēšanu varu galvot nešaubīdamies."

"Jūs šīs lietas izrakāt un atstājāt gnļamV atkārtoja Gutjērs spie­dzošā balsī.

"Es devu tādu rīkojumu," Kauns viņam drūmi paskaidroja. "Mēs aiz­sūtījām lietošanas instrukcijas papīra paraugu uz institūtu ASV, lai ar radiooglckļa metodi noteiktu tā vecumu. Un mēs zinām, ka galvas­kausā vairākos zobos ir modernas plombas. Citi izmeklējumi tika atlikti uz vēlāku laiku."

"Un kādēļ, sasodīts?"

"Sievietei tikai vienreiz var laupīt nevainību," rūpnieks atbildēja. "Un arheoloģisko atradumu var atrakt tikai vienreiz. Es vēlējos, lai atradums kādu laiku neskarts būtu manā rīcībā, lai es to varētu parādīt dažādiem ļaudīm. Piemēram, jums."

"Vai ar to būtu jāsaprot, ka jūs gaidāt vēl kādu?" profesors VilfordsSmits mierīgi jautāja.

Kauna pirksti uzsita pāris steidzīgas marša taktis pa galda virsmu, pie kuras viņš stāvēja. "Sopēcpusdien es lidošu uz Romu, lai piedalītos dažās sarunās. Es plānoju rīt agri būt atpakaļ, un es domāju arī, ka atve­dīšu līdzi kādu, kuram jāapskata atraduma vieta. Pēc tam mēs visu no­gādāsim laboratorijā."

Bārlevs savilka dusmīgu seju. "Vai drīkstu jautāt, ko jūs esat nodo­mājis atvest sev līdzi?"

Kauns paskatījās uz viņu ar sfinksas smaidu. "Kardinālu," viņš atbildēja.

Viņa nāca ar divām kafijas tasēm. Lai arī viņa sev sacīja, ka pēc šīs nakts viņiem abiem tā loti noderētu, kāds cits, slepens motīvs bija cerība, ka viņš neizraidīs viņu ar visu kafiju tūlīt atkal ārā no savas telts. Un tas bija vien taisnīgi, ja karstā kafija viņai apdedzināja pirkstus, kad viņa ar to balansēja augšup pa akmeņaino taku uz teltīm un veltīgi centās to neizšļakstināt. Galu galā, ja sev godīgi atzinās, strīdu bija uzsākusi viņa, un viņa pat īsti nezināja, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka viņa vēl arvien jutās kā izmalta caur gaļas mašīnu.

Kad viņa ienāca teltī, Stefens sēdēja pie sava piezīmjdatora, rokas salicis klēpī. Viņš tikai pavirši paskatījās, it kā nemaz nebūtu izbrīnīts, ka viņa dodas šurp. Ari viņš vēl izskatījās visai slikti.

"Un? Vai tu uzrakstīji savu piedāvājumu?" Ai, sasodīts! Tas jau atkal izklausījās tik dzēlīgi. It kā viņa būtu atnākusi, lai turpinātu strīdu.

Viņš tikai gurdeni pamāja uz ekrāna pusi. "Tieši šobrīd cs sūtu faksu."

Viņa pasniedza viņam tasi. Pilnāko. "Te būs. Kā neliela atvainoša­nās, ka es tevi izaicināju. Man ļoti žēl."

"Paldies." Viņš kāri, gandrīz alkatīgi paņēma kafiju un tad pētoši paskatījās uz Judīti. "Atkal draugi?"

"Atkal draugi."

Dators nopīkstināja, kas nozīmēja, ka fakss bija sasniedzis adresātu. Stefens atvienoja mobilo telefonu un to izslēdza. "Ko tu zini par Jēzu?" Viņš pēkšņi jautāja.

Judīte pārsteigta apsēdās uz viņa savandītās saliekamās gultas. "Bai­dos, ka visai maz."

"Es te pirmīt pārskatīju dažas drošas interneta adreses par šo tēmu, taču, kā šķiet, izņemot Bībeli, — Jauno Derību —, nekur nav faktiski nekādu norādījumu, ka viņš patiešām ir dzīvojis."

"Savādi. Viņš taču tika notiesāts. Vai tam nevajadzētu būt kaut kur atzīmētam? Kādos tiesu protokolos?"

"Jā, tā vajadzētu būt. Saskaņā ar evaņģēlijiem viņu notiesāja Poncijs Pilāts, un viņš patiesi ir dzīvojis, tas ir zināms. No 26. līdz 36. gadam viņš bijis Romas prokurators Jūdejā, un viņa noteiktais režīms esot bijis visai nežēlīgs. 35. gadā viņš pavēlējis uzbrukt samariešiem un tos apkaut, par ko Sīrijas zemes pārvaldnieks, vēlākā ķeizara Vitelliusa tēvs, aizsūtī­jis viņu uz Romu, lai viņš par to atbildētu. Viņš ticis atcelts no amata, un pēc ķeizara pavēles viņam vajadzējis nonāvēties."

Judīte domīgi pamāja. "Tas notika Gericimas kalnā. Uzbrukums sa­mariešiem. Es tā neskaidri atceros. Šodien tur izveidota pat piemiņas vieta, man šķiet."

"Tu visai labi orientējies."

"Ai, jā, tas man ir no tēva. Viņš mūs bērnībā tā mocīja ar savu diev­bijību, ka esmu uz visiem laikiem samaitāta ar jebkuru reliģiju. Taču jūdaisms ir tā savijics ar vēsturi, ka šis tas paliek atmiņā."

"Savādi, vai ne? Kristietība, šķiet, pilnīgi iztikusi bez vēstures. Ne­skaitot Kristus dzīves gājumu." Viņš piespieda dažus taustiņus uz datora klaviatūras. Uz ekrāna atvērās kāds dokuments. "Par to ir pieejama pat relatīvi precīza informācija. Es sev jautāju, no kurienes tas patiesībā zināms. Jēzus tātad it kā ir dzimis 7. vai 6. gadā pirms laika skaitīšanas — viduslaikos kāds mūks esot pārrēķinājis, kad tika ieviesta laika skaitīšana, kas balstījās uz viņa dzimšanu. Apmēram 27. gadā sākusies viņa sa­biedriskā darbība Galilejā — tad viņš varēja būt bijis 33 vai 34 gadus vecs. Un visprecīzāk esot zināma viņa desas diena: piektdiena, 30. gada 7. aprīlis."

Judīte malkoja savu kafiju. Kafijas smarža nomāca nelāgo putekļu, sviedru un nemazgātas veļas aromātu, kāds bija jūtams visās teltīs un ko šodien viņa varēja tikai ar pūlēm paciest. "Dīvaini," viņa nomurmi­nāja kafijas krūzītē.

"Savādi, vai ne? Kāds vīrs ceļo trīs gadus pa Palestīnu, sprediķo ļaužu pūļiem, dara brīnumus — uzmodina mirušos, varu iedomāties! Taču laikmetīgie vēstures rakstītāji it kā neliekas par to ne zinis. Viņš gandrīz uzsāk tautas sacelšanos — vismaz tas kādā Romas ziņojumā būtu piemi­nēts. Taču nc vēsts no tā. Visdīvainākais ir tas, ka pat viņa piekritēji ļauj paiet pusgadsimtam, pirms sāk uz papīra, respektīvi, papirusa fiksēt ziņo­jumus par viņu un par to, ko viņš teicis."

"Tiešām?"

"Vecākais ziņojums ir Marka evaņģēlijs, un tas radies, agrākais, 70. gadā. Vecākas ir vienīgi Pāvila vēstules, proti, rakstītas ap 50. gadu, taču Pāvils dzīves laikā Jēzu nekad neesot pavadījis, līdz ar to viņš arī neko neraksta par viņa dzīvi."

"Citiem vārdiem sakot, tu domā, ka vēstulē ir rakstīta patiesība. Ka Jēzus nekad nav dzīvojis."

"Katrā ziņā pretējais, šķiet, nav pierādāms."

"Hm," Judīte noteica. "Ir tāda sajūta, it kā mēs tomēr vēl rakstītu vēsturi, ne?" Stefens kādu brīdi, domās iegrimis, skatījās datora ekrānā un neatbildēja. "Tas vēl nav viss," viņš beidzot noteica.

Judīte gaidīja.

"Turklāt internetā es vēl atradu kameras aprakstu," Stefens turpi­nāja. "SONTMR-Ol."

"Es domāju, tādas nemaz vēl nav."

"Pēc trim gadiem tai jābūt tirgū, un jau tagad to var pasūtīt."

Judīte juta, kā viņai pār muguru pārskrien drebuļi. "Šaušalīgi."

"Jā. Taču joks ir tāds, ka ir vēl arī modelis MR-02, kas būs par vienu tūkstoti dolāru dārgāks, taču noteikti arī atbilstoši labāk aprīkots. Un es sev jautāju, kāpēc ceļotājs laikā neņēma sev līdzi pagātnē to."

Judīte iepleta acis. "Kā, lūdzu?"

"Šeit, es to saglabāju." Viņš atsauca uz ekrāna atbilstošo tekstu un attēlus. "Redzi, šeit ir minēti parametri. MR-02 būs ar lielāku, tātad gaismas jutīgāku objektīvu. Divdcsmitkārtīga zoom vietā MR-02 tālummaiņa būs divdesmitčetrkārtīga. Un visvairāk mani nodarbina fakts, ka tai būs magnēzija sakausējuma korpuss, turpretī MR-01 tas ir tikai no plastmasas."

Ienāca Raicns, rokā turēdams zīmīti. Eizenharts paslepen vēroja vīru ar aukstajām, pelēkajām acīm. Pie jostas viņam bija duncis, gan ādas makstī, taču tomēr tikai tāds arhaisks ierocis kā duncis, ne pistole. Savādi mulsinošā veidā Raicns izskatījās vienlaikus varmācīgs un jau nākamajā mirklī verdziski padevīgs līdz pašaizliedzībai. Kā šobrīd, kad viņš pa­sniedza Kaunam zīmīti. Eizenhartam ienāca prātā Igors, Frankenšteina kalpotājs. Raiens gan nebija ne kuprītis, ne neglīts, bet gan drīzāk atgā­dināja āriešu SS virsnieku. Viņš stāvēja gandrīz braši, kamēr Kauns bei­dzot ar galvas mājienu viņu atbrīvoja.

"Jūs brīnīsieties," Kauns smaidīdams sacīja, kad bija izlasījis zīmītē rakstīto ziņu. "To patiešām var saprast. Vai kāds no jums gadījumā ne­zina, kad īsti tika izgudrots papīrs?"

"105. gadā," Eizenharts teica. Tā bija viena no lietām, ko viņš bija uzšķīris leksikonā, gatavojot savu pētījumu. "To izgudroja kāds kalpo­tājs ķīniešu ķeizara Ho-Taī galmā, vīrs, vārdā Ts'ai Luņ."

Kauns pacēla mazo papīra gabaliņu gaisā. "Šī ir ziņa no laboratorijas Savienotajās Valstīs, uz kuru mēs bijām aizsūtījuši paraugus. Viņi rak­sta, ka nespēj to saprast un nespēj tam rast izskaidrojumu. Pēc ķīmiskās analīzes tas esot augstvērtīgs mākslas iespiedpapīrs. Taču radiooglekļa analīze rāda, ka tas ir divus tūkstošus gadu vecs."