Jēzus video

6

Sengrieķu -romiešu laiku repertuārā abi laikmeti pamatoti ar trauku veidiem. Vārāmie podi E-l un E-2 norāda uz l.gs. p.m.ē. un l.gs. pēc m.ē., turklāt E-l norāda uz l.gs. p.m.ē. beigām (skat. LAPP 1961, 190: Typ 72.2; TUSHINGHAM 1985, 56; fig. 22:28, 29; 23:5; 24:7, 17, 18), taču E-2, šķiet, bijuši sastopami šai gad­simtā jau agrāk.

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Viņi devās uz baltās telts pusi, Džons Kauns visiem pa priekšu kā mājastēvs, kurš izrāda viesiem savu īpašumu. Tā atradās apgabala malā, kas izskatījās kā šaha dēlis ar kvadrātveida bedrēm zemē, daži kvadrāti bija tikai iezīmēti, citi — dziļi un pamatīgi izrakti. Telts, kā šķita, bija uzcelta virs viena no tiem, un pie katra telts stūra stāvēja sargpostenis — puiši ar apņēmīgu skatienu, ar melniem, masīviem, biedējoša paskata automātiem plecā neuzticīgi vēroja apkārtni, it kā kuru katru brīdi gai dītu veselas armijas uzbrukumu.

Eizenharts svīda. Viņš sev jautāja, kā tas rūpnieks spēj izturēt savā tumšzilajā divrindu pogu uzvalkā, korekti apsējis kaklasaiti un sasprau­dis ar atturīgu zelta adatu. Tomēr arī viņam uz kurpēm un biksēm va­rēja redzēt šeit visur esošos putekļus, iespējams, viņš varbūt nemaz nebija pilnīgi pārdabisks radījums.

Profesors, mazliet salīcis, viņam sekoja. Cik gan viņam varēja būt gadu? Noteikti pāri septiņdesmit, spriežot pēc mirdzoši sirmajiem matiem. Kizcnharts mēģināja iedomāties, kas viņu šādā vecumā vēl dzina rak­ņāties pa svešām zemēm, lai gan viņš mierīgi varētu sēdēt mājās un audzēt rozes. Viņu bija viegli iztēloties kā rožu audzētāju. Tā vietā viņš dzīvoja šajā tuksnesī, kas viņam, Eizcnhartam, jau pēc pusstundas bija apnicis līdz kaklam.

Kauns satvēra brezenta priekškaru, atbīdīja to malā un turēja, lai Eizenhartu un Vilfordu-Smitu palaistu pa priekšu. "Uzmanieties," viņš teica, kad rakstnieks pārkāpa slieksni, "tālāk jākāpj lejup."

Telts iekšpusē gaisma bija klusinātāka, maigāka. Un spiedīgais kar­stums gāza vai no kājām. Eizcnharts apstājās, lai noorientētos. Telts patiešām stāvēja tieši virs vienas no kvadrātveida bedrēm, kas bija dziļi atraktas. Šī varēja būt kvadrātmetrus piecus liela. Tieši pie viņa kājām bija ieraktas tādas kā trepes ar lieliem, neregulāri augstiem pakāpieniem. Vienā vietā kāds bija ievietojis dēlīti un nostiprinājis to ar akmeņiem. Eizenharts uzmanīgi sāka kāpt lejup apmēram divus metrus dziļās izra­kumu bedres dibenā.

Tad kāds, acīmredzot Kauns, pagrieza kādu slēdzi, un pie telts gries­tiem iedegās četras spuldzes, ko Eizcnharts līdz šim vēl nebija pama­nījis, ietinot apgabalu spožā gaismā. Eizenharts bridi palika stāvam, lai vēlreiz paskatītos apkārt. Cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai izraktu šādu bedri? Un visapkārt viņiem te bija desmitiem šādu šahtu. Bedres malas bija pilnas lielu akmeņu, un izskatījās tā, it kā pat viens vienīgs skaļāks vārds varētu izraisīt nogruvumu. Bedres dibens bija līdzens, cieši nomīdīts un smilšains, un pretējā stūri kaut kas bija pārsegts ar tumšu polietilēna plēvi.

Lielais noslēpums.

Atradums, kas bija spējīgs samudžināt smadzeņu pavedienus.

Eizenhartu uz brīdi sagrāba bailes — viņš bija svešā zemē, svešā ap­kārtnē, un varena koncerna varenais valdes priekšsēdētājs no viņa kaut ko gaidīja, un viņš pat nesaprata, kas tas bija, nemaz nerunājot par to, vai viņš to spēs izpildīt. Šīs bailes pārņēma katru viņa ķermeņa šūnu, lēnītiņām, ne dramatiski, taču nepielūdzami, katrs viņa solis bija sasprindzinājuma pilns, un šahtas sienas viņam šķita draudīgas. Bailes. Tās bija sens pava­donis. Varbūt tās bija iemesls, kāpēc viņš rakstīja, nevis pats metās pie­dzīvojumos. Savu bērnību viņš atcerējās kā satraucošu, jūsmīgu laiku, pārpilnu brīnumu un atklājumu. Taču kādu dienu uzradās bailes, un viņš vairs negāja ārā, bet palika mājās un sāka rakstīt. Viņš dziļi ievilka elpu un, gaisu izpūšot, sekoja savai izelpai. Viņš bija atklājis, ka bailes pazūd uz vienu mazmazītiņu brīdi, kad izelpa beidzas un plaušas ir tukšas. Bija reizes, kad šī sekunde bija viņa logs uz reālo pasauli, uz pasauli, kāda tā izskatījās bez bailēm viņa acīs, viņa tīklenē, viņa nervu šķiedrās. Un tagad, šajā brīdī, viņš sajuta, ka viņpus bailēm atkal bija šis bērniš­ķais, satraukuma pilnais prieks, itin kā tas nekad nebūtu bijis pazudis.

"Nāciet," Kauns teica. Viņa acis daudzsološi spīdēja. "Šeit, pāri. Pa­veiciet nost pārklāju."

"Lūdzu, uzmanīgi," Vilfords-Smits mierīgi piebilda.

Patiesībā bedre daudz neatšķīrās no palielas istabas, kuras griesti aiz­stāti ar telts kupolu. Eizcnharts sekoja mediju magnāta aicinājumam, satvēra vienu pārklāja stūri un to uzmanīgi pacēla.

Zem tā gulēja skelets.

Skelets gan neizskatījās gluži tāds, kādu viņš atcerējās no bioloģijas stundām. Šī skeleta izbalējušie kauli gulēja šķērsām cits pār citu, it kā mirušo ķermeni būtu saspiedis kāds liels smagums. Eizcnharts iedo­mājās par zemes slāni, kas tika atrakts; varbūt tieši tas arī bija noticis. Kauli izskatījās gludi un poraini; viņam būtu nepatīkami tiem pieskar­ties, taču tad, kad bija paņēmis nost plēvi, viņš pietupās un kā apburts skatījās laika zoba manāmi neskartā galvaskausa tukšajos acu dobumos. Tad tas nu reiz ir bijis cilvēks.

"Kā jau teicu," profesors savā lēnīgajā, pieklājīgu neuzbāzību vēs­tošajā manierē atkārtoja to, ko jau reiz bija skaidrojis, "šī kapavieta ir aptuveni divus tūkstošus gadu veca. Visa šī apmetne, ciktāl mēs to šo­dien varam pasacīt, vēlākais, deviņdesmitajā gadā pamesta, un toreiz tā nepastāvēja ilgāk kā aptuveni divsimt gadu."

"Es saprotu," Eizcnharts pamāja un uzdeva sev jautājumu, kas gan bija tas lielais noslēpums. Tas bija skelets, nu, jauki. Ar to jau vajadzēja rēķināties, ja atraka divtūkstoš gadu vecas kapavietas. Lērums kailu kaulu, anatomiski aptuveni atpazīstamu, un vēl pāris lietu, kā šis plakanais audekla maisiņš blakus krūšu kaulam…

"Tieši tā," Kauns pamāja. "Apskatiet to tuvāk."

Eizenharts samiedza acis. Maisiņam bija taisnstūra forma, tas bija ne­daudz lielāks par plaukstu, un šķita, ka tas gatavots no maisam līdzīga auduma, kas izskatījās izkaltis un trausls. Tam cauri spīdēja kaut kas gaišs.

Kauns stāvēja viņam pāri, rokas gaidās uz krūtīm sakrustojis. Šķita, ka viņŠ ar baudu noskatījās, kā Eizenharts taustījās tumsā. "Atveriet mai­siņu," viņš mudināja.

"Atvērt?" Eizenharts pārjautāja.

"Jā. Labajā malā tas ir vaļā."

Paskatīties bija viena lieta, taču pieskarties… Muzejos vienmēr viņu mācīja nekad neko neaiztikt, un kur nu vēl tad, ja bija zināms, ka ekspo­nāts bija tūkstošiem gadu vecs vai sevišķi vārīgs, vai abi kopā. Eizenharts pastiepa roku un gandrīz sarāvās, kad ar pirkstu galiem, kas brīnumainā kārtā bija kļuvuši pārjutīgi, aizskāra maisiņa audumu — kokainas, raup­jas šķiedras, kas pakļāvās viņa pieskārienam, sairstot putekļos. TaČu mai­siņš patiešām labajā pusē bija atārdīts, un, cik saudzīgi vien bija iespē­jams, viņš pacēla audumu.

Zem tā viņš ieraudzīja vēl vienu maisiņu no savādi gluda, blāva ma­teriāla, kas izskatījās pēc perlamutra, taču aptaustot šķita kā polietilēns.

"Vai jūs kaut ko tādu jau esat reiz redzējis?" Kauns ziņkārīgi vaicāja.

Eizenharts lēni papurināja galvu. "Domāju, ka nc. Bet vai vajadzēja?"

Kauns klusi iesmējās. Kaut kas viņa balsī vibrēja, it kā viņš vairs ilgi nespētu izturēt kādu iekšēju sasprindzinājumu. "Taču es domāju, ka jūs kaut ko tādu jau esat reiz redzējis. Arī šis maisiņš labajā malā ir vaļā — ieskatieties tajā!"

Kāpēc viņam tagad trīcēja rokas? Ko tas viss nozīmēja? Viņa pirksti tam slīdēja pāri lik uzmanīgi, it kā viņam šobrīd būtu jānokārto diplo­mēta kabatzagļa eksāmens. Šķita, ka tā ir sintētika. Griestu lampu gaismā, kas spīdēja gaiši un sili i kā saule, viņš patiešām ieraudzīja atveri labajā un augšējā malā, kas izskatījās pēc naža griezuma vietas. Eizenharts satvēra brīvo stūri un to viegli pacēla.

Viņš dzirdēja profesoru ieelpojam. Viņš juta mediju karali aizturam elpu. Un viņš blenza uz to, kas atklājās skatienam. Viņš nebūtu varējis pateikt, ko sagaidīja tur atrast, taču to katrā ziņā ne. Nepavisam nc. Tas, ko viņš redzēja, bija kaut kas tik negaidīts, ka šķita — viņa smadzenēm būs nepieciešama vesela mūžība, lai tās varētu korekti interpretēt sig­nālus, ko piegādāja viņa acis.

Vienkārši sakot: viņš nespēja ticēt tam, ko redzēja.

Tā bija SONT videokameras lietošanas pamācība.

Stcfcns kā atvainodamies pacēla rokas.

"Man ļoti žēl, taču tā ir patiesība. Es tur sēdēju kā tāds idiots, blenzu uz to un gaidīju, kad tā izgaisīs. Ka tā būs bijusi fatamorgāna, karstuma dūriens vai, kas zina, kas. Taču tā neizgaisa. Ta bija tur, tikpat reāla kā šīs ēdienkartes."

" Lietošanas pamācība 'f Judīte neatlaidīgi skatījās Stefenā, viņas seja pauda vienīgi neticību. " Videokamerai?"

"SONTMR-01 CamCorder. Un apakšā bija rakstīts 'US versija'. Es nedomāju, es neticu, ka tā piecdesmit gadus pēc Kristus dzimšanas bija vienkārši ielikta līdzi kapā."

Nāca apkalpotājs ar viņu trīs šķīvjiem. Seja viņam spīdēja, tik ļoti viņš svīda. Šķita, kāds viņam dzenas pakaļ, jo viņš elsa, it kā būtu jau uz sabrukuma robežas. Visi trīs izslējās, lai apkalpotājs varētu novietot šķīvjus, un viņš, neteicis ne vārda, tos nolika viņiem priekšā un atkal pazuda burzmā.

"Sākumā es domāju, ka kāds grib mani izjokot," Stcfcns turpināja, sniedzoties pēc naža un dakšiņas. Viņš jau atkal bija aizmirsis, kāds no­saukums ir ēdienam uz viņa šķīvja, taču tas izskatījās labi un smaržoja kārdinoši. "Patiešām, tas bija pirmais, kas man ienāca prātā. Ja tu tagad paskatīsies uz augšu, es sev teicu, tad tic jau lūrēs pāri bedres malai, stulbi smiesies, ķiķinās un tikai gaidīs, kad dabūs redzēt manu muļķīgo seju. Un tad es paskatījos augšup — bet neviena tur nebija."

Jcšua apjucis purināja galvu, vienlaikus vilkdams nost ādu zivij uz sava šķīvja un atdalīdams zivs gaļu no asakas ar tādu uzmanību, it kā strādātu pie arheoloģiska atraduma. "Un tad?"

"Es domāju. Patiešām ilgi. Es tā rēķinu, ka apaļu stundu es nosēdēju savā alā un nedarīju neko citu kā vien domāju. Bet galu galā man nekas labāks neienāca prātā kā informēt profesoru." Stefens nokoda gabaliņu zivs un košļāja. Tā garšoja tikpat labi kā smaržoja. Patiešām laba izvēle, šis restorāns. "Un viņa reakcija bija ievērības cienīga."

"Ak tā?" Ješua iestarpināja.

"Viņš ilgi pētī atradumu, nebilst ne vārda. Tad pavisam klusi viņš man saka — es nedrīkstot pagaidām par to nevienam stāstīt. "Nevie­nam!" viņš atkārto jau otrreiz un nopietni un neatlaidīgi skatās man acīs. Un tad viņš mani sūta pie Pjēra, viņam vajagot palīdzēt. Pie Pjēra, kurŠ runā tikai franciski. Un viss, ko es zinu franču valodā, ir Oui un Non, un Voulez-vous couchez avec moi? Kā tev tas patīk? — es no­domāju."

Judīte iesmējās. Acīmredzot arī viņa tik daudz franču valodā saprata. "Un tagad tu mums to visu izstāsti."

Stefens it kā nievājoši atmeta ar roku. "Ak, man vēl nekad nekas tā nebija ķēries pie sirds; viņš mani vienkārši slikti pazīst. Es domāju — ko tas viss nozīmē? Viņš aizsūta mani prom, liek virs šahtas uzcelt telti, dodas piezvanīt, un nākamajā dienā parādās izrakumu darbu galvenais sponsors, iebrūk ar veselu baru savu ļaužu kā huņņu karalis Atila. Vai viņš iedomājas, ka es beigšu sev to jautāt?"

"Un ko tu domā, ko tas nozīmē?" Ješua jautāja.

"Tātad viens ir skaidrs: mirušais, kam līdzi kapā tiek ielikta CamCorder lietošanas pamācība, nekādā gadījumā nebija laikmetu mijas laika ebrejs," Stefens secināja. "Es domāju, viņš ir tikai nesen nogali­nāts un tur apglabāts."

Ješua šausmās iepleta acis. "Manu dieniņ, un tu patiešām tā domā?"

"Drošs es par to neesmu. Taču tas varētu būt izskaidrojums."

Judīte domīgi rauca pieri. "Bet kādēļ gan slepkavam būtu vajadzējis savam upurim kapā ielikt tieši šo lietošanas pamācību?"

"Tā būs bijusi izšķirošs pierādījums. Nodevīgs lietiskais pierādījums."

"Bet, ja tā bija nodevīga, viņš taču to varēja sadedzināt. Vai varbūt aprakt kaut kur citur. Sava upura kaps, domājams, tam bija sliktākā vieta. Tur taču tā bija tik nodevīga kā nevienā citā vietā. Stādies priekšā, pa­mācības tur nebūtu bijis — ikkatrs taču mirušo uzskatītu par gluži normālu arheoloģisko atradumu." Judītei aiz muguras jau atkal kāds atlocīja savu lielo avīzi. Šoreiz ebreju ziņu lapas augšējais stūris skāra viņas pakausi, ko viņa pati, kā likās, vēl nebija pamanījusi.

"Tu pirmīt teici, ka mirušais esot gulējis nekropolē," Ješua domīgi piebilda. "Vienā rindā blakus citām kapavietām."

"Jā".

"Tas nozīmē, ka slepkava jau pirms daudziem gadiem zinājis par šo apmetni, vai ne tā?"

"Ak," Stefens noteica, "tas ir iespējams, kaut gan satelītuzņēmumos tā atklāta tikai pirms gada. Pareizi."

"Tā ir. Tas ir savādi."

"Ja es gribētu aprakt kādu līķi," Judīte drūmi ieminējās un izlaida pirkstus caur matiem, gandrīz aizskardama avīzi, "tad neatklāta arheo­loģisko atradumu vieta taču tam būtu visneiedomājamākā, vai ne? Es domāju, ja esmu kādu nogalinājis, tad taču es gribu, lai to neviens ne­kad neatrod."

Stefens cieši skatījās viņai garām uz avīzes lapu, kas bija apdrukāta ar ebreju rakstu zīmēm, uz kuras, lai arī viņš ebreju valodā neprata izla­sīt ne vārda, kaut kas bija saistījis viņa uzmanību. Vai varbūt tas bija pats vīrs, kurš kroga krēslainajā gaismā mēģināja šo avīzi lasīt? "Bet varbūt slepkava gribēja, lai līķi atrod," viņš skaļi prātoja. "Un gribēja arī to, ka viņu bez kavēšanās identificē kā slepkavības upuri. Un vēl kas — tur ir Džons Kauns ar saviem ļaudīm. Ne kriminālpolicija. Ko tas varētu no­zīmēt?"

Judīte atkal aizskāra savas ogļmelnās cirtas, taču šoreiz viņa aizķēra avīzi, dusmās aizsvilusies, pagriezās un uzsauca kaut ko ebreju valodā, taču nebija grūti saprast, kas viņu tā bija sadusmojis. Stefens smaidīja, kad tas otrs, sīks vīriņš ar brillēm un varenām ūsām, izbīlī nepārtraukti atvainodamies, sāka rūpīgi salocīt savu avīzi.

Un tad viņš pēkšņi aptvēra, kas pirms tam viņu bija piesaistījis.

"Judīt!"

Viņa apmulsusi paskatījās. Viņš piecēlās, pārliecās pāri galdam, ne­pievērsis uzmanību tam, ka apgāza sālstrauku un vāzi ar plastmasas puķēm, un sniedzās pēc avīzes. "Šī fotogrāfija!" viņš iesaucās, satvēra lapu stingrāk, izrāva to vīram no rokām un nolika Judītei priekšā. "Kas tur rakstīts? Zem fotogrāfijas?"

"Stefcn? Ko tas nozīmē?"

Viņš paldauvēja ar rādītājpirkstu pa attēlu. "Tas ir tas vīrs, kurš at­brauca ar taksometru. Kad mēs braucām prom. Kas tur rakstīts?"

"Kas par vīru?"

Stcfena skatiens ieurbās Judītei acīs. "Vienkārši lasi, kas tur ir rak­stīts. Dari to."

"Stefen, kuru vīru tu domā?"

"Tu mani padarīsi traku," Stefens noteica. "Jcšua, lasi tu. Kas tur rakstīts, Dieva dēj?"

Apstulbis, taču paklausīgi Ješua noliecās pār fotoattēlu, kas acīm redzami bija uzņemts lidmašīnā. "Pēters Eizenharts, pazīstamais vācu rakstnieks, šobrīd apceļo Izraēlu, lai veiktu pētījumus savam nākama­jam romānam…"

"Pēters Eizenharts!" Stefens iesaucās. "Tieši tā. Pateicos!" Viņš at­ņēma Jcšua avīzi un atdeva to īpašniekam, kas notiekošajā bija noraudzījics ar skaidri redzamu neizpratni.

"Kad mēs braucām prom no nometnes, tur stāvēja taksometrs, kas bija atbraucis brīdi pirms tevis," viņš teica, pagriezies pret Ješua. "Un es tev vēl jautāju, vai tu nezini, kas ir šis vīrs, vai atceries?"

Ješua pamāja.

"Es zināju, ka esmu šo seju jau reiz redzējis fotogrāfijā, taču vienkārši nevarēju atcerēties, kas viņš ir. Tagad es to zinu." Viens no Brazīlijas ekspedīcijas dalībniekiem bija vācietis, un viņam līdzi somā bija divi Pētera Eizenharta romānu kabatas formāta izdevumi. Uz grāmatas aiz­mugurējā vāka bija autora fotogrāfija.

"Jā, un?" pieri raukdama, ievaicājās Judīte. "Man šis vārds neko ne­izsaka, man loti žēl."

Stefens atgāzās savā krēslā, un uz brīdi lokāla trokšņu kulise šķita uzbangojam ap viņiem kā paisuma vilnis, nesot līdzi balsis visdažādā­kajās valodās, glāžu šķindoņu, smieklus un nažu un dakšiņu skrāpējošās skaņas pret šķīvjiem. Neprātīga doma izšāvās viņam caur smadzenēm, pilnīgi neprātīga doma…

"Vācijā," Stefcns lēni teica, "viņš ir visai populārs zinātniskās fantas­tikas romānu autors."

Judīte uz viņu paskatījās, viņš atbildēja ar skatienu. Stcfcnam Foksam patika neprātīgas domas. Par to dzīvi, kādu viņš dzīvoja, viņš bija patei­cīgs kādai citai neprātīgai domai. Taču šī — pārspēja…

"Varbūt," Judīte prātoja, "šis Džons Kauns grib filmēt vienu no viņa romāniem. Un, tā kā abi šobrīd ir Izraēlā, viņi sarunājuši satikties…"

Stefens papurināja galvu, pavisam lēni, gandrīz nemanāmi. "Kauns ir ziņu vecis. Filmas viņu neinteresē. Viņš vēl nekad nav uzņēmis ne­vienu filmu."

"Nu labi, mister Gudriniek. Tad ne. Tad saki tu, ko tas nozīmē."

"Es nezinu."

"Zinātniskā fantastika, tu saki?" Ješua prātoja.

Stefens tikai norūca. Viņa smadzenēs vārījās. Viņš blenza lejup uz pusizēsto šķīvi un vairs nejuta izsalkumu. Zinātniskā fantastika. Tieši tā. "Vai mēs, lūdzu, nevarētu darīt tā, ka pazūdam no šejienes pēc iespējas ātrāk?" viņš nogurušā balsī jautāja.

Aiz viņiem palika ielas, kurās no viena restorāna viņiem spiedās pretī džeza klavieru skaņas, no kāda cita atskanēja elektriskās ģitāras raudā­šana, kas pavadīja vēderdeju, un tanī visā jaudās kaut kas no bēgšanas. Stefens soļoja pa priekšu, taču viņam nebija ne jausmas, uz kurieni viņš gāja. Viņa smadzenēs vēl arvien vārījās.

"Stefen?" viņš dzirdēja Judīti sev aiz muguras. "Vai viss ir kārtībā?"

Viņš izvilka no kabatas savu mobilo telefonu un to ieslēdza. "Viss ir kārtībā. Vislabākajā. Man tikai mierīgi jāpiezvana."

"Jāpiezvana?"

Viņš apstājās pie masīva akmens mūra, kas droši vien bija tūkstošiem gadu vecs, un spieda ciparus. Ostas tumšie ūdeņi skalojās pret molu, un bija jaušami kuģu melnie silueti, un visapkārt bija kluss. Abi viņu panāca.

"Kam tu zvani?" Ješua gribēja zināt. "SOiVr."

«SONT?»

Stefens paskatījās uz Ješua. "Vai jūs abi, lūdzu, vienreiz nevarētu beigt atkārtot visu, ko es saku? Es zvanu firmai SONT, jā. Es gribu par šo videokameru zināt visu, cik vien iespējams."

"Šajā laikā?"

"Japānā šobrīd ir," viņš paskatījās savā rokas pulkstenī, "mazliet pirms vienpadsmitiem no rīta."

"Tu zvanīsi uz Japānu?" Ješua acīm redzami mēģināja savaldīties.

"Es tā teicu, man šķiet. Jā. SONT ir japāņu firma."

Judīte viņu nopētīja kā cilvēku, par kuru neesi īsti drošs, vai viņš sa­jucis prātā vai tikai tur otru par muļķi. "Un SONT numuru Japānā tu, protams, zini no galvas?"

Stefens pacēla savu mazītiņo mobilo telefonu, itin kā turētu rokā trumpja kārti. "Vienkārši atmaksājas, ja ir īstais serviss, arī tad, ja tas maksā mazlietiņ vairāk. Ja es gribu runāt ar kādu, kura numuru es nezinu, es piezvanu uz centrāli, kura strādā visu diennakti un kurai ir visas pa­saules telefongrāmatas. Vai viss skaidrs?"

Viņa grasījās vēl ko teikt, taču tad pārdomāja un tikai pamāja.

ViņŠ sāka vēlreiz spiest numuru. Atsaucās sievietes balss, tik moža un priecīga, it kā būtu spirgtākais rīts. Iespējams, tur, kur viņa sēdēja, arī bija agrs rīts. Viņš pateica savu vajadzību — SONT Japānā, un tur pēc iespējas kādu no uzņēmuma, kas runā angliski, uz. ko viņa mundri nočivināja: "Lūdzu, acumirkli uzgaidiet!" — un pievienoja viņu gai­dītāju rindai.

Judīte un Ješua saskatījās. "Es jūtos galīgi atpalikusi," viņa nomur­mināja.

Viņi gaidīja. Tas noteikti nebūs lēts prieks.

"Labdien," viņi beidzot dzirdēja Stefenu sakām, un viņš centās runāt lēni un skaidri. Laikam gan persona savienojuma viņā galā nerunāja īpaši uzticību raisošā angļu valodā. "Mans vārds ir Fokss, un es zvanu no Izraē­las. No Izraēlas, jā. Tuvajos Austrumos. Jā. Starp Ēģipti un Sīriju… Palestīna, tieši tā."

Ješua savilka seju.

"Es interesējos par jūsu CamCorder MR-01. Es vēlētos zināt, vai kaut kur Izraēlā ir kāds tirgotājs, pie kura es to varētu apskatīt." Klu­sums. "MR-01, jā." Atkal klusums, šoreiz ilgāk. "Nē, pilnīgi noteikti. MR-01. M kā Madagaskara, Rkā Rio. Svītra, nulle viens. Jā."

Viņi redzēja, ka Stefena acis kļuva jo platākas, jo ilgāk viņš klausījās. Kad viņš atkal ierunājās, viņa balss šķita savādi sveša. "Ak. Es saprotu. Ak tā. Jā. Tad neko nevar darīt. Jā, paldies. Paldies par informāciju. Nē taču, jūs man ļoti palīdzējāt. Liels paldies."

Atskanēja žēla telefona pīkstēšana, kad viņš pārtrauca savienojumu. Tā viņš stāvēja, tukšām acīm paskatījās uz telefonu, tad pāri pretī uz liedagu, kura dienvidu puses pašā galā bija sapulcējies bariņš ļaužu. No pārnēsājama kasešu atskaņotāja plūda klusināta mūzika, kuras skaņas fragmentus brīžiem līdz viņiem atnesa vējš, un tumši, slaidi stāvi dejoja mūzikas ritmā, daži no viņiem ūdenī.

"Nu?" Judīte beidzot pārtrauca klusumu.

Stefens īsi, bez prieka, iesmējās. "Zinātniskā fantastika," viņš teica, atkal paskatījās uz savu telefonu, izslēdza to un iestūma atpakaļ kabatā. "Zinātniskā fantastika."

"Vai tu, lūdzu, nevarētu izteikties mazliet skaidrāk? Ko viņš sacīja?"

Stefens skaļi izelpoja, un viņa skatiens slīdēja pāri plašajiem, nakts melnajiem ostas ūdeņiem.

"SONTvideokamera MR-01 " viņš beidzot teica, "vēl ir tikai attīs­tībā. Tirgū tā ienāks, ātrākais, pēc trim gadiem. Pagaidām tā eksistē vien uz rasēšanas dēļa."