Jēzus video

26

Att. XII-15 redzams galvaskausa sānskats. Aizmugurējos sānu zobos labi saskatāmas abas amalgamas plombas. Pārējie zobi, cik tie bija atrodami, tika izvietoti blakus. Skaidri saskatāms acu zoba un vidējā priekšējā zoba bojājums.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Tēvs Lūkass šajā naktī gulēja slikti. Vakarpusē viņam bija piezvanījis bīskaps un paziņojis, ka ieradīšoties kāds varens vīrs no Romas. Viņš nebija izteicies burtiski, taču tā viņš bija domājis. Viņš bija nosaucis šī vīra vārdu — Luidži Baptists Skarfaro.

"Izturieties pret viņu kā pret kardinālu," bīskaps viņam vairākkārt tika atgādinājis. "Nekādas baznīcas pakāpes viņam nav, taču viņam ir tiesības runāt ar Svēto tēvu, kad vien viņš to vēlas. Un Svētais tēvs viņu uzklausa. Sniedziet viņam jebkuru atbalstu, kādu vien viņš vēlas, — jeb­kuru, Lūkas, jebkuru."

Telefona sarunas laikā Lūkasam acu priekšā bija stāvējis vecais bīs­kaps, viņa apaļā, laipnā seja un sirmā matu cirta, kas viņam nemitīgi krita sejā, un viņš bija sajutis viņa bailes. Neizprotamā veidā šīs bailes bija pārņēmušas arī viņu un sekojušas viņam naktī sapņos.

Viņš pamodās, kad rīta agrumā kāds rosījās pie pagalma vārtiem un tūlīt pēc tam bija dzirdama mašīnas riepu šņirkstēšana. Tēvs Lūkass pa­lika guļam, nebūdams spējīgs pakustēties, blenza griestos uz. gaismu un ēnu spēli, ko tajos zīmēja automašīnas starmeši, un vienīgais, ko spēja saprast, bija: Nu ir tiktāl.

Tad starmeši nodzisa. Priesteris steidzīgi atmeta segu un uzvilka mūka tērpu.

Arī austošās dienas puskrēslā pretimnācējā bez šaubīšanās varēja pazīt grupas vadītāju. Skarfaro bija kalsns vīrs ar plēsīga putna vaibstiem sejā, un tās izteiksme bija tik cieta un īgna, it kā viņu mocītu kuņģa čūla. Viņu pavadīja četri jauni, spēcīgi vīrieši priesteru sutanās, un tie šķita cits citam spokaini līdzīgi. Kad tēvs Lūkass aicināja viņus iekšā, viņš raudzījās četros neizteiksmīgu acu pāros četrās gludās, bālās sejās. Viņam sala, un šoreiz pie tā nebija vainojams agrais, vēsais rīts.

"Mūsu automašīna," Skarfaro sacīja sveiciena vietā, "netālu no Jeru­zalemes sāka izdot dīvainas skaņas. Jums katrā ziņā ir zināma kāda autodarbnīca, uz kuru jūs to varētu aizvest?"

Priesteris dedzīgi pamāja. "Jā, kā nu ne. Tepat netālu ir viena. Mahmāds Abdallāhs. Viņš arvien remontē mūsu veco folksvāgena bušu…"

"Vai viņš ir katolis?"

"Kā, lūdzu?" tēvs Lūkass samulsis raudzījās Romas ciemiņā.

"Mahmūds Abdallāhs — izklausās, šis vīrs ir musulmanis."

"Jā. Nē, es gribēju teikt — es nezinu. Viņš ir arābs, jā. Ks pieļauju, ka viņš ir arī musulmanis. Šajā kvartālā dzīvo gandrīz vienīgi musulmaņi."

"Nogādājiet automašīnu darbnīcā, kuras īpašnieks ir katolis."

Tēvs Lūkass neizpratnē samirkšķināja acis. Vai viņš vēl sapņoja? "Jūs varat par to neraizēties. Mahmūds Abdallāhs ir lielisks automehāniķis, kurš orientējas visu pasaules marku automašīnās…"

Skarfaro, kurš jau bija pagriezies, lai dotos prom, apstājās, lēnām pavērsās pret tēvu Lūkasu un ar tēraudeietu skatienu ieurbās viņa acīs. "Vai es neizteicos pietiekami skaidri un nepārprotami?"

"Jā gan, taču es nesaprotu, kādēļ tas ir tik…"

"Vai es neizteicos pietiekami skaidri un nepārprotami, tēvs Lūkas?" vīrs nesaudzīgi atkārtoja.

Lūkasam kļuva neomulīgi. "Jā."

Skarfaro viņu vēl mirkli neizteiksmīgi vēroja, tad beidzot pamāja. "Labi."

Restaurācijas laboratorijā oda pēc mitriem kvēpiem un aukstiem dū­miem. Kauns un Raicns bija vieni paši, un jau kuro reizi viņi vēroja

Raiena līdzpaņemtajā monitorā notikumu gaitu, ko naktī bija fiksējusi videokamera.

Viss sākās brīdī, kad meitene iekliedzās. Palēninājumā viņi vēroja, kā tā satver un pārmet pār plecu savu gūstītāju. Visa galdu rinda un ske­leta kauli nodrebēja, kad vīrs atsitās pret galda stūri.

"Neticami," Kauns noteica.

"Viņš nebija gatavojies uzbrukumam no meitenes puses," teica Raiens. "Viņš tcica, ka tas nebūtu noticis, ja viņam būtu bijusi darīšana ar vīrieti."

"Viņš acīm redzami par zemu novērtējis Izraēlas sievietes. Un tas izbrīna, jo viņš pats ir izraēlis. Jādomā, viņš taču zināja, kas viņām tiek mācīts armijā."

"Turpmāk viņš to zinās," Raiens sausi noteica.

Tagad nokrita otrs vīrs, kam bez brīdinājuma uzbruka no mugur­puses, nogāzās augstu nostiprinātā halogēna lampa, videoierakstā aiz sevis atstājot mirdzošu, komētas astei līdzīgu svītru. No plaukta krita, plīsa, uzliesmoja pudeles ar ķimikālijām. Un tad atkal parādījās meitene ar pistoli šaušanas gatavībā, absolūti profesionālā pozīcijā.

"Neticami," Kauns atkārtoja. "Vai ievērojāt, ka viņa uzbrūk tieši efek­tīvākajā brīdī? Viņa absolūti vēsi būs gaidījusi īsto brīdi. Augstākajā mērā aukstasinīgi."

Tad sekoja vārdu pārmaiņa. Izplatījās liesmas. Raiens, kurš beidzot vairs neņēma vērā apdraudējumu un tvēra pēc ugunsdzēšamā aparāta. Trīs jauno cilvēku bēgšana. Kauns patina pāris minūtes uz priekšu, kad bija redzams, kā Raiens ar precīzi raidītu pulvera strūklu dzen atpakaļ un ierobežo uguni. Kad skriešiem no galvenās ieejas atskrēja abi sar­dzes posteņa vīri, viņš apturēja attēlu.

"Tie ir atlaisti," viņš teica. "Kurš ļaujas sevi tik viegli apvest ap stūri, šāda veida darbam neder."

"Jau izdarīts," Raiens pamāja.

Kauns atkal attina uz sākumu, atkal apturēja attēlu un to vēroja. "Vai jūs dzirdējāt, par ko bija saruna, pirms jūs ienācāt?"

"Nē. Es kādu brīdi gaidīju gaitenī, taču neko nevarēja saprast."

Kauns domīgi vēroja drebošo attēlu. "Ko viņi te meklēja? Kas šo puisi bija pamudinājis nakts vidū ielauzties Rokfellera muzejā?"

Raiens neko neteica. Viņam šāda Kauna sarunāšanās pašam ar sevi bija pazīstama. Rūpniekam nepatika, ja viņu šādās sarunās kāds pārtrauca, un vismazāk jau ar labi domātiem priekšlikumiem.

Kauns ar pirkstu pasita pa monitoru vietā, kur bija redzams Fokss un muzeja asistents. "Kādēļ viņi tur stāvēja?" Viņš pagriezās un devās uz attiecīgo vietu starp galdu rindām. "Šeit. Abi stāvēja šeit. Kādēļ?"

Viņš pavērās apkārt, nopētīja pārogļojušos pārpalikumu no divām plastmasas vanniņām uz galda, kas no vienas vietas bija kā nosētas ar stikla lauskām un sažuvušām ugunsdzēšamajām putām. "Kas tas šeit bija? Videoierakstā redzamas divas vanniņas, ultravioleto staru lampa un viena lupa. Taču neviena no tām nebija mūsu vanniņa, tās visas stāv tur pāri un ir neskartas. Starp citu, Raien, lielisks panākums, kā jūs ap­dzēsāt liesmas! Apsveicu!"

"Pateicos, ser."

"Viņi nestāvēja pie skeleta, un viņus neinteresēja lietošanas pamā­cība. Viņi stāvēja šeit pie divām vanniņām, kas nebija mūsējās. Kas bija šajās vanniņās?"

"Otrs dokuments."

"Tieši tā. Dokuments, kas bija klāt pie lietošanas pamācības un par kura esamību Fokss mums noklusēja. Viņi to nogādāja šeit un izpē­tīja." Kauns paņēma šķipsnu trauslās masas pirkstos un paberzēja pāris drupatas starp pirkstiem. "Un nu tas ir pagalam. Paliek jautājums — ko viņi uzzināja?"

"To mēs uzzināsim, kad viņus notversim."

"Jūs ticat, ka dabūsiet viņus rokā?"

"Protams," Raiens noteica ar vieglu izbrīnu balsī.

"Mēs varētu iesaistīt policiju." Tik un tā notiktu ugunsgrēka izmek­lēšana, un kādam vajadzētu samaksāt par ugunsdzēsēju piesaistīšanu. Bet izraēliešu ierēdņi, kuri bija šeit agri no rīta ieradušies un sastādījuši protokolu, izskatījās absolūti neieinteresēti. Degšanas rezultātā radu­šies zaudējumi bija minimāli. Muzejs šodien kā parasti tiktu atvērts;

augšā gaiteņos pat nebija jūtams, ka šeit kas dedzis. "Lai gan es to da­rītu nelabprāt. Mēs varētu izsludināt Foksa kā dedzinātāja meklēšanu."

"Nedomāju, ka tas būs nepieciešams."

"Cerēsim." Kauna skatiens klīda apkārt. Nu bija jāatrisina jautājums, kā turpmāk rīkoties. Laboratorijas durvīm naktī tika ielikta jauna slēdzene. Telpa bija jāiztīra, lai varētu turpināt pētījumus. Turklāt bija apšaubāms, vai tas daudz ko dotu. Viņš nevarēja atbrīvoties no sajūtas, ka informā­cija, kas bija jaunā amerikāņa nozagtajā papīra gabalā, bija izšķiroša.

Viņš pat apsvēra iespēju, ka šis starpgadījums varēja būt māņu ma­nevrs. Lai viņi domātu, ka dokuments ir iznīcināts. Taču tad viņš šīs aiz­domas atkal atmeta. Viņu rīcībā bija videoieraksts — šādu notikumu "virkni nebija iespējams inscenēt. Tas bija negadījums.

Kauna skatiens apstājās pie piramīdas veida statīva no tieviem alu­mīnija stieņiem, kas bija novietots uz viena no atvilktņu skapjiem labo­ratorijas fasādē. Uz statīva bija nostiprināta kamera. Viņš piegāja tuvāk un pētīja ar smalku melnu flomāsteru kārtīgi aizpildīto filmas etiķeti kameras aizmugures atverē. Starp piezīmēm ebreju rakstā, ko viņš neva­rēja atšifrēt, bija datums. Datums pirms divām dienām.

"Sakiet, Raicn, kurš vēl bez mums pēdējā laikā ir strādājis laboratorijā?"

"Neviens."

"Ak." Kauns paskatījās uz attēlu skaitītāju. Rija eksponēti pārdesmit uzņēmumi. Viņš noskrūvēja kameru un sniedza to Raicnam. "Es do­māju, ka mums būtu jāapskata šī filma."

Brokastis bija tikpat nožēlojamas kā pati viesnīca. Viņi sēdēja nerunīgi un izskatījās tā, kā izskatās cilvēki, kuri pārāk īsā naktī mēģinājuši aiz­migt uz izgulēta matrača. Taču viesnīcai bija divas būtiskas priekšro­cības. Tā bija tik lēta, ka Stcfcns bija varējis samaksāt skaidrā naudā, neizmantojot savu kredītkarti. Un vīrs pie uzņemšanas letes bija attu­rējies no turpmākiem jautājumiem, kad viņi bija apgalvojuši, ka viņu bagāža kopā ar dokumentiem esot nozagta.

"Es nezinu, vai tas patiešām bija nepieciešams?" Ješua beidzot no­rūca. "Mēs taču vienkārši būtu varējuši iet pie manis…"

"Un pamosties, skatoties Raicna gorillu šaujamo stobros," Stefens ar riebumu norūca.

Judīte ar nepatiku skatījās savā kafijā. "Vai patiešām varēja būt vēl ļaunāk?" viņa nomurmināja, negaidot atbildi.

"Vai tu tiem neuzticies mazliet par daudz?" viņas brālis šaubīdamies jautāja.

Stefens viņā nolūkojās ar skatienu, kurā bija jaušams apslēpts niknums un izsmiekls. "Esat laipni lūgti slikto zēnu pasaulē, Ješua. Ko tu domā, kā Raiens mūs atrada? Manai mašīnai taču bija pievienots peilers, lai arī tu mani izsmēji, kad tev izteicu savas aizdomas. Ja es vakar būtu bijis tikpat piesardzīgs, viss būtu beidzies citādi. Vai varbūt man nav taisnība?"

Pēters Eizenharts pamodās ar sajūtu, it kā būtu dzirdējis sarunas ap­spriežu telpā. Tā tas varēja būt, jo tur vēl arvien bija izlikta visa Stcfcna Foksa mantība, lai to, neievērojot tādus sīkumus kā viņa privātā dzīve, pamatīgi pārbaudītu. Un šorīt viņš bija vēlu pamodies, varbūt viņam vajadzēja paskatīties, vai nevajag steidzīgi piebiedroties.

Viņš atbīdīja malā loga aizsegu un uzvilka ritasvārkus. Čības bija pa­zudušas, un basām kājām viņš pagājās uz priekšu, vēl bridi pārdomājot, vai nevajadzētu iedzert kafiju, taču izlēma to nedarīt un atvilka vaļā bī­dāmās durvis uz apspriežu telpu.

Tas bija profesors Vilfbrds-Smits, kurš viens pats sēdēja pie galda, atvēris savā priekšā jaunā amerikāņu puiša klēpjdatoru. Kad ienāca Eizen­harts, viņš satrūkās, it kā rakstnieks viņu būtu pieķēris kādā aizliegtā darbībā.

"Labrīt," Eizenharts noteica un, ziņkāres dzīts, nostājās izrakumu darbu vadītājam aiz muguras. Vilfbrds-Smits pētīja saglabātās interneta lapas, kurās bija aprakstītas kameras MR-01 un MR-02.

"Labrīt, mister Fizcnhart," atbildēja brits ar izklaidīgu smaidu, sa­locīdams kādu papīru, uz kura viņš, šķiet, tikko kaut ko bija pierakstījis, un bāzdams to kabatā. "Kā redzat, tas man vēl arvien neliek mieru. Kādēļ ceļotājs laikā neņēma līdzi pagātnē kameru MR-02? Spriežot pēc tā, kas šeit rakstīts, tai vajadzētu būt labākajai."

"Labs jautājums," Eizcnharts pamāja. Taču vēl labāks jautājums bija tas, kāpēc profesors uzvedas tik dīvaini.

"Tai ir stabilāks korpuss. Objektīvam ir lielāka gaismas jutība. Lie­lāks fokuss. Un tomēr tā nav būtiski lielāka vai smagāka."

"Taču tā ir par tūkstoš dolāriem dārgāka."

Profesors uz viņu mulsi paskatījās. "Nu, diezin vai tam varētu būt bijusi izšķirošā nozīme."

Eizcnharts vēroja attēlu nelielā datora monitorā. Jā, vajadzētu gan domāt, ka tas patiešām nevarētu būt izšķirošais arguments. Taču, kopš viņš ieraudzīja viņu meklēto kameru, viņā koncentrējās sajūta, ka tieši šī de­taļa ir norādījums tam, ka līdz šim viņu apsvērumi ir bijuši pilnīgi nepareizi.

Sievietei aiz autonomas lodziņa bija kupli, sarkanbrūni mati un tikpat kuplas formas, viņa labi runāja angliski un centās būt pretimnākoša, nenodarot savam darba devējam nenovēršamus zaudējumus. Viņa pē­tīja nomas līguma kopiju, ko Stefens viņai bija pasniedzis, un mēģināja saprast, ko viņš viņai stāsta.

"Patiesībā jūsu pienākums ir transportlīdzekli Telavivā arī nodot atpakaļ," viņa paskaidroja.

"To gan es nevarēšu izdarīt, ja motors atkal nesāks darboties," Ste­fens atbildēja.

"Mēs to varētu atgādāt no darbnīcas, likt saremontēt un informēt jūs, kad mašīna atkal būtu jūsu rīcībā," viņa piedāvāja. "Protams, par šo laiku jums nebūtu jāmaksā nomas maksa."

Šajā brīdī starp plakātiem, kas ierāmēti karājās pie loga rūtīm, Ste­fens pamanīja vienu, kurā bija redzama Betšearima. Viņam atkal prātā atausa notikums ar ceļotāju laikā un tas, ka viņi bija vēlējušies apskatīt nckropoli. Taču tagad tas bija lieki, jo viņi zināja, kur atrodas kamera.

Kāds traks piedzīvojums!

"Klausieties," Stefens lūkoja savu uzmanību atkal pievērst tagadnei, "tas, ka motors nedarbojas, ir tikai papildu komplikācija. Patiesībā es vēlos šo automašīnu samainīt pret citu. Un, ja tā ir jābūt, cs to nodošu atpakaļ Telavivā."

"Kāda iemesla dēļ jūs vēlaties ņemt citu automašīnu?"

jo šai kaut kur ir pievienots pavisam mazītiņš peilers, Stefens nodo­māja un teica: "Es netiku ar to tik labi galā, kā biju iedomājies. Vien­kārši es labprāt pamēģinātu citu modeli."

Viņa nopūtās, kādu brīdi vilcinājās un tad atzina: "Es baidos, ka vienīgais braucamais, ko šobrīd jums varu piedāvāt, ir tur tas." Viņa ar lodīšu pildspalvu cauri stikla rūtij norādīja uz varenu Jeep Cherokee ar tonētiem logu stikliem. "Tas gan ir par augstāku nomas maksu."

Stefens izbaudīja iespaidīgo skatu. Tas, protams, bija īsts monstrs. Ar Ferrari viņš gan vēl vairāk kristu acīs. No otras puses, tas, iespējams, nemaz nebija tik slikti. Viņu sekotājiem neienāktu prātā viņus meklēt tādā mašīnā.

"Un kā tas izskatītos skaitļos?" viņš jautāja. Viņa nosauca summu, un viņš aprēķināja, cik tas varētu būt dolāros. Pamazām visa šī lieta bija sākusi dārgi izmaksāt. Ja viņam beigās neizdosies iegūt naudu, tad Video World pasūtījums viņam būs vienkārši nepieciešams. Un tā vienmēr bija slikta sarunu pozīcija.

"Lai iet," viņš tomēr pamāja un nolika uz letes savu kredītkarti.

Viņa pievērsās savam grāmatvedības datoram, nospieda pāris tausti­ņus un jautāja: "Kur, jūs teicāt, tagad atrodas jūsu iepriekšējā automa­šīna? Pie Rokfellera muzeja?"

"Jā. Stāvvietā pie centrālās ieejas." Mehāniķis, kurš transportētu auto­mašīnu, noteikti brīnītos, ka tās motors darbojas nevainojami. Taču tā mēdza gadīties ar modernajiem auto, kam bija elektroniskā piedziņa.

Apaļīgā ierēdne izpētīja līdzšinējā nomas līguma kopiju un tad sāka rakstīt.

Stefens vēl nekad nebija bijis pie Raudu mūra. 1'a ceļam kādā elektroni­kas lielveikalā viņi Stefcna mobilajam telefonam nopirka jaunu lādētāju, kurš bija pievienojams kontaktam automašīnas šķiltavas nodalījumā, tad apmeta līkumu vecpilsētai, novietoja automašīnu vienā no šim no­lūkam paredzētajām stāvvietām un devās atlikušo ceļu uz priekšu kājām. Kad viņi pa vārtiem ienāca vecpilsētā, Tempļa kalna dienvidrietumu mala izslējās viņu priekšā kā akmeņu grēda. Plašais apgabals Tempļa kalna dienvidu malā bija slēgts pastāvīgiem arheoloģiskajiem izrakumiem, no tā atzarojās šaurs ceļš, kas ar līkumu veda augšup Tempļa kalnā — Klints mošejas apmeklētājiem —, un platais galvenais ceļš, kas bija krau­jāks, veda uz laukumu pie Rietumu mūra, kā Raudu mūris tika dēvēts oficiāli.

Pirmajā acu uzmetienā Stcfcnam nebija viegli saprast, ka šī varētu būt svētvieta: Raudu mūris bija vienkārši augsta monumentālu, laika zoba skartu smilšakmens kvadru siena.

Mūra priekšā bija terasei līdzīgs laukums, un šķērsām novietots no­žogojums liedza doties mūrim tuvāk vispirms nejūdiem, tad sekoja vēl viens, kas norobežoja laukumu, kas bija domāts sievietēm, un vēl viens, kas iežogoja lielu vīriešiem paredzētu laukumu. Ja šeit nebūtu cilvēku, laukums izskatītos pēc būvbedres, kas izrakta un nostiprināta, lai tur ierīkotu pazemes autonovietni.

Viņi palika stāvam nedaudz nomaļus, un Stefens juta sasprindzinā­jumu, kas bija pārņēmis Jcšua un Judīti, uzlūkojot mūri. Viņam likās apbrīnojami, ka parastā pirmdienas priekšpusdienā šeit valda tāda rosme. Tvēriena gatavībā ieročus plecā pakāruši, lūgšanā iegrimuši, pie mūra stāvēja kareivji. Ortodoksālie jūdi, tērpušies melnās drānās, platmaļu hūtēs un ar cirtām pie deniņiem, spieda pieri pie akmeņiem, glāstīja tos un skūpstīja. Mūra priekšā bija sarindoti vairāki krēsli, uz kuriem dīdījās bērni, un neviens no viņiem nebija vecāks par gadiem divpadsmit, pelē­kos, rūtainos kreklos, īsbiksēs un cepurītēm galvās, savādi gariem matiem. Tikai viens no bērniem, pagriezies ar seju pret sienu, lasīja no kādas grā matas, pārējie skatījās šur un tur, saīguši šļūkāja uz krēsliem vai kāpelēja pa sēdekļiem. Taču neviens viņiem nepievērsa uzmanību.

Jo ilgāk Stefens visu notiekošo vēroja, jo mazāk dīvains viņam likās šis skats. Visi apraksti, ko viņš bija lasījis vai dzirdējis, saskanēja — un tomēr kaut kas nesakrita ar realitāti. Jā, viņš redzēja cilvēkus, kuri nāca pie mūra un lika spraugās mazas, salocītas papīra zīmītes, uz kurām bija rakstīti vēlējumi un lūgšanas. Kad viņš bija uzzinājis par šo ieražu, tā viņam b

Kāda bija sajūta būt iesaistītam tradīcijā, kuras sākotne bija izseko­jama piectūkstoš gadu un vēl senākā pagātnē? Vai tas cilvēkam deva mieru? Ja cilvēks apzinājās sevi esam kā daļu no lielas, mūžīgas dzīvības straumes, tad nebija iespējams vienlaikus just nepieciešamību šajā dzīvē īstenot kaut ko lielisku un nozīmīgu.

Vai man skauž? Stefens sev jautāja.

Viņu iztraucēja nebēdnīgi smiekli. Viņš pagriezās un ieraudzīja lielu ģimeni, kas veda aptuveni trīspadsmit gadu vecu, pār visu pilnmēnesim līdzīgo seju smaidošu zēnu, sievietes bija ģērbušās koši un nebēdnīgi, vīrieši uzsvērti nopietni, taču acīm redzami lepnuma pilni.

"Bar-Mizwa svinības," Jcšua paskaidroja, negaidījis jautājumu. "Tas nozīmē, ka zēns šodien sinagogā pirmo reizi drīkst lasīt no Toras."

Stefens noskatījās uz ģimeni. Vai šī bija maksa par drošu patvērumu tradīcijā? Tas, ka jau tik agri, cik vien iespējams agri bija tai jāpakļaujas?

Viņš atkal apjauta, kādēļ viņi bija devušies šurp. Un, it kā būtu nola­sījusi viņa domas, Judīte tieši šai brīdī sacīja: "Es neredzu nevienu kaut cik sārtu akmeni."

Tā tas patiešām bija. Klints kvadri, no kuriem reiz tika uzbūvēts tem­pļa Rietumu mūris, sastāvēja no gaiši pelēkā smilšakmens, kas no tālie nes izskatījās dzeltens, un no tā vairāk vai mazāk Jeruzalemē bija celtas visas ēkas. Fonā skaidri iezīmējās atsevišķie bloki, starp dažiem no tiem zēla nezāles, un citi, galvenokārt augšējās rindās, zaigoja zaļganos un tumši pelēkos toņos.

Taču neviens no šiem blokiem neiemirdzējās sārts. Pat tad ne, ja to centās iztēloties.

"Vai viņš mums melojis?" Stefcns pusbalsī jautāja. "Vai varbūt mēs kaut ko izlasījām nepareizi."

Ješua papurināja galvu. "Nē. Es nedomāju. Es jau to biju tā iedomājies."

"Ko iedomājies?"

"To, ka akmens nebūs redzams."

"Kā tā?" Stefcns novērtēja attālumu no Tempļa kalna dienvidrietumu malas. Kameras paslēptuvei vajadzētu atrasties Raudu mūrim aptuveni pa vidu.

"Viņš rakstīja, ka kamera esot noglabāta otrā stāva akmenī," ješua sacīja. "Vai nav tiesa, tā viņš rakstīja?"

"Jā." Stefens norādīja uz cilvēkiem mūra priekšā. Pirmais stāvs lielā­kajai daļai nesniedzās augstāk par krūtīm. "Šajā brīdī kāds to tieši skūpsta."

"Nē. Tas nav otrais stāvs." Intonācija, kādā viņš to pateica, nevēstīja neko labu. "Agrākais Tempļa mūris bija daudz augstāks. Tas, ko mēs šeit redzam, ir tikai augšējā daļa. Ir redzami vienpadsmit kvadri, pārējie deviņpadsmit atrodas zem zemes."

Daniels Perlmans vēroja vīru, kurš sēdēja uz viena no ādas krēsliem, kas bija domāti viņa apmeklētājiem, tad caur sava biroja lielo logu palūko­jās uz iespaidīgo melno limuzīnu, ar kuru šis vīrs bija atbraucis un pie kura vīra atgriešanos gaidīja ne mazāk iespaidīgs miesassargs, un tad atkal pievērsās savam iespaidīgi ģērbtajam ciemiņam. "Jums droši vien ir zināms, ka šāda veida informāciju es nedrīkstu izpaust," viņš cik iespē­jams stingri noteica. "Man ļoti žēl."

Vīrs nosvērti pasmaidīja. "Tas ir zils fiats."

"Man tiešām žēl."

"Mister Pcrlman," apmeklētājs teica ar nemainīgi laipnu smaidu sejā, "es tagad pilnīgi bez problēmām varētu iziet pa šīm durvīm, lai pēc pusstundas atgrieztos kopā ar policijas ierēdni, kurš no jums vēlētos uzzināt tieši to pašu. Taču līdz ar to mēs šī jaunā vīrieša dzīvi, par kuru es jums tikko stāstīju, ievirzītu tādās sliedēs, kas mums abiem nebūtu pa prātam. Ja vēlaties — apcietināšana, cietums, policijas izmeklēšana, un visa^pamatā pārpratums?"

"Viss var būt," Daniels Perlmans palika pie savām domām. "Taču tādā gadījumā tiktu pārkāptas mūsu uzņēmuma direktīvas. Un turklāt tas būtu nelikumīgi."

Iestājās klusums. Daniela Perlmana birojā gaiss pēkšņi šķita sasalis ledū, un nebija iespējams pateikt, kāpēc.

"Mister Perlman," apmeklētājs ierunājās, un šoreiz viņa žestos vairs nebija manāma nosvērtība, no viņa sejas bija pazudis smaids un balsī nebija laipnās noskaņas, "esmu jūsu autonomas lielākais klients — kā visā pasaulē, tā ari šeit — Izraēlā. Katru dienu es izdodu vairāk naudas par vieglajām automašīnām, kravas mašīnām un citiem transportlīdzek­ļiem, ko kaut kur pasaulē mani līdzstrādnieki nomā no jūsu uzņēmuma, nekā jūs nopelnāt mēneša laikā. Viss, ko es jums lūdzu, ir šis nelielais pakalpojums. Un es jūs lūdzu neizniekot manu laiku ar aušīgu klīrēša­nos. Vai man jāzvana jūsu valdes priekšsēdētājam? Es viņu labi pazīstu; es dzīvoju Park Ridge tuvumā, kur, kā jūs varbūt atceraties, atrodas jūsu uzņēmuma centrālā valde, un katru otro nedēļu mēs kopā spēlē­jam golfu. Vai jūs patiešām vēlaties sagaidīt telefona zvanu no mistera Olsona?"

Daniels Perlmans pēkšņi pamanīja, ka viņa rokas ir aptvērušas galda malu un viņam sākuši tecēt sviedri. Viņš paskatījās uz vīru sev pretim, uz limuzīnu, uz miesassargu pie tā, vēlreiz uz vīru. Tad viņš beidzot izelpoja.

"Nu jā," viņš beidzot noteica. "Varbūt tas nebūtu vajadzīgs." Viņš palaida vaļā galda malu, mēģināja pasmaidīt, taču tas viņam neizdevās. Vīrs, kurš viņam bija stādījies priekšā kā Džons Kauns, viņu vēl arvien vēroja ar ledusaukstām tīģera acīm. "Kurš gan gribēs jaunu vīrieti grūst pazušanā?…"

To sakot, viņš gan domāja vairāk pats par sevi. Viņš pievērsās savam datora terminālam uz blakus galdiņa, un jau pēc dažiem taustiņu klik­šķiem ekrānā bija redzams viss, ko viņš bija vēlējies zināt.

"Misters Fokss šobrīd brauc ar metāla melnu Jecp Cherokee," viņš no­teica un paņēma zīmīti. "Es jums uzrakstīšu automašīnas numuru."