Jēzus video

20

Izmantoto arheoloģijas institūciju saīsinājumu saraksts: ASOR — American School of Oriental Research (šodien: W. R Alb­right Institute of Archaeological Research, Jerusalem, saīsināti AIAR, resp. American Center of Oriental Research, Amman, A(X)R); ESA J— British School Of Archaeology Jeruzalemē; IAA — Israel Antiquities Authority, IES — Israel Exploration Society.; PDA — Palestine Department of Antiquities.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pic Bcthamešas

Izrakumu darbu palīgi — cik bija to, kuri nebija devušies nedēļas nogales atvaļinājumā, — tika sasaukti kopā pie lauka virtuves. Izrakumu darbu vadītājam, tika sacīts, esot kaut kas paziņojams.

Taču pirmie, kuri ieradās un apsēdās uz koka soliem, vispirms redzēja vienīgi to, kā piebrauc liels, garš, melns limuzīns, kā kalpotājs no Kauna biroja iznes divus čemodānus un kā beidzot limuzīnā iekāpj arī pats Kauns. Tad mašīna aizbrauca, atstādama aiz sevis šauru putekļu mākoni.

Jaunie vīrieši un sievietes jautājoši saskatījās. Neviens nezināja, ko tas viss varētu nozīmēt. Dzirdēts bija daudz. Vai sponsoram bija zudusi in­terese?

Sardze pie baltās tells virs četrpadsmitā apgabala stāvēja kā arvien. Tas viss bija diezgan savādi.

Kad visi bija sapulcējušies — daudz gan viņu nebija, gandrīz tikai palīgi, kuri bija ieradušies no ārzemēm, — priekšā iznāca profesors, noņēma neiztrūkstošo platmali, noslaucīja pieri netīri pelēkajā lakatā, ko viņš zem tās bija paradis valkāt, un tad, pirms sāka runāt, atkal uzlika tos galvā.

"iMēs," viņš teica un noklepojās, "esam nolēmuši izrakumu darbus šajā sezonā pārtraukt."

Bāc. Tad tāds bija tas paziņojums. Darbu palīgiem zodi nokārās uz leju. Beigas vienkārši tāpat. Tāpēc ka sponsoram vairs nebija vēlēšanās turpināt.

"Jūs jautāsiet, kāpēc," profesors Vilfords-Smits neveikli turpināja. "Jautājums, kurš ir pamatots, bet uz kuru līdz pat šim mirklim es diem­žēl nevaru atbildēt. Jo šis lēmums…"

"Vai tam ir kāds sakars ar četrpadsmito apgabalu?" kāds iesaucās starpā.

Profesors turpināja, it kā to nebūtu dzirdējis. "Tā kā šis lēmums jums ir pilnīgi negaidīts, mēs tik ilgi uzturēsim nometnes darbību, kamēr jūs…"

"Pasakiet mums taču beidzot, kas tika atrasts četrpadsmitajā apga­balā!" pieprasīja kāds cits no aizmugurē sēdošajiem. Visapkārt citi māja ar galvu, bija dzirdama apstiprinoša ņurdoņa.

"Kā jau teicu, nometnes darbība…"

"Četrpadsmitais apgabals! Četrpadsmitais apgabals!" visi sauca gan­drīz korī.

Profesors ieturēja pauzi, pielika roku pie grumbainā kakla un pa­skatījās uz dzīvojamā vagona pusi. Tur pēkšņi bija parādījies Raicns, Džona Kauna asistents, un vēroja sapulci. Dumpīgās balsis pamazām apklusa.

"Es, ēhm, jums nevaru par to neko sīkāk pateikt," Vilfords-Smits beidzot teica. "Ar šodienu katrā ziņā šeit Bethamešā izrakumu darbi ir beigušies. Tiem no jums, kuri ir ieradušies no ārzemēm vai tālienes un šeit iekārtojušies uz ilgāku palikšanu, mēs, kā jau teicu, uzturēsim no­metnes darbību, kamēr jūs savus lidojumus būsiet atbilstoši pārcēluši vai kā citādi izplānojuši. To visu būtu vēlams nokārtot, ēhm, nākamo piecu dienu laikā. Tos, kuru šobrīd nav klāt, mēs mēģināsim informēt pa telefonu. Ja ne, tad viņi to uzzinās, līdzko vakarā ieradīsies." Atkal platmale, lakats, sviedru slaucīšana. "Es jums visiem izsaku pateicību par padarīto darbu, arī citu zinātnisko līdzstrādnieku vārdā. Es jums visiem vēlu atpūtas pilnu atlikušo dienu un labu mājupceļu. I.iels paldies."

Žoržs Martinē savu kolēģi un šefu bija izsēdinājis pie kādas kafejnīcas netālu no vecpilsētas mūra un pats brauca tālāk Tempļa kalna virzienā. Taču, līdzko Bobs Ričardss vairs nebija redzams atpakaļskata spogulī, viņš bija piebraucis ielas malā un sācis taujāt ceļu uz Sējēja baznīcu.

Tempļa kalns! Kāda nejēdzība. To viņam nebija vajadzības apskatīt. Kas tur ir iespējams vai, vēl vairāk, nav iespējams, to viņš varēja novēr­tēt aizsietām acīm.

Nē, viņš zināja, kas viņam bija jādara. Kas bija pareizi. Džona Kauna alkatīgā naudas saldkārc nepārprotami nebija pareiza, un ciniskā vien­aldzība, kādu izrādīja Bobs, ne par mata tiesu nebija labāka. Vingroša­nas halles jumts šur vai tur.

Šķita, ka neviens tādu baznīcu nezina. Pāris labi domātu ceļa aprak­stu izrādījās maldīgi, un kāds garāmgājējs, kuru viņš uzrunāja, kā viņš atzinās, arī bija tūrists. Galu galā Zoržam ienāca prātā doma apjautāties taksometru vadītājiem, un beidzot viņam laimējās apturēt kādu, kurš šo baznīcu zināja un arī laipni parādīja ceļu uz turieni. Likt sevi aizvest Zoržs nevarēja, jo viņam vairs nebija atlicis tik daudz skaidras naudas.

Viņš sasniedza baznīcu, kad zvani iezvanīja pusdienlaiku. Tornis iz­skatījās vēl mazāks un noplukušāks, nekā tas viņam bija palicis atmiņā, un novārtā atstātie stāvi, kas apdzīvoja baznīcas pagalmu, lika viņam vil­cināties. Tomēr tad viņš izlauza sev ceļu, tieši laikus, lai notvertu tēvu Lū­kasu, kurš tajā brīdī no dzīvojamās mājas gribēja doties pāri uz baznīcu.

Izskatījās, ka viņš ar grūtībām viņu atceras. Taču tad viņam atkal ienāca prātā — virs, kurš gribēja ieiet baznīcā, lai Jeruzalemē varētu lūgties, jā, patiešām, un kuram viņš bija pasūtījis taksometru. Tieši tā. Vai viņš labi esot nonācis mājās.

Jā, bez problēmām, Zoržs īsi atbildēja un piebilda: "Man mazliet ar jums jāparunā zem četrām acīm, tēvs."

"Labprāt," priesteris atbildēja. "LIzreiz pēc pusdienas dievkalpojuma, ja vēlaties."

"Es baidos, ka tik daudz laika man nav. Man vajadzētu tūliņ pat."

Tēvs Lūkass tikai ar grūtībām spēja noslēpt, ko viņš domā par ne­kaunīgu prasību izjaukt viņa labi iestudēto dienaskārtību. "Baidos, mans dēls, ka tam nu man atkal nepietiks laika. Visi šie cilvēki gaida, kad sāksies pusdienas dievkalpojums…"

"Vienu minūti, tēvs. Lūdzu."

Zorzs izturēja mācītāja skatienu. Viņš bija nolēmis so minūti izcīnīt, un viņš bija gatavs, ja būtu nepieciešams, garīdznieka priekšā mesties dubļos, smilkstēt un vaimanāt, darīt jebko, kas viņu padarītu par ap­smieklu visa kvartāla ļaužu acīs un būtu sarunu temats nedēļām uz priekšu, — taču šo minūti viņš izcīnītu.

Iespējams, tēvs Lūkass juta šo apņēmību. Viņš padevīgi pamāja un sacīja: "Labi, ja tas ir tik steidzami… Iesim uz sakristeju. Bet rikai vienu minūti!"

Viena no reaktīvajām lidmašīnām, kādas firmai News And Entertain­ment Worldwide Incorporated piederēja pavisam sešas, nogādāja Džonu Kaunu Romā. Pa ceļam viņš beidzot atrada laiku izstudēt bilances, īpa­šumu izvietojumu un citus datus, ko viņam ccļā uz Telavivas lidostu pa faksu automašīnā bija nosūtījis Enriko Baso.

Skaties, no kuras puses gribi, katoļu baznīca pēc jebkuras iespējamās mērauklas bija ļoti solīda firma. Gandrīz par daudz solīda. Vispirms jau tāpēc, ja ņēma vērā, ka Vatikāns bija patstāvīga, suverēna valsts un līdz ar to nebija jāmaksā nekādi nodokļi. EXXON koncerns un IBM par to varēja vien sapņot. Pat tad, ja no Baso minējumiem atmeta apšaubā­mos, peļņa no vērtspapīriem katrā ziņā panāca narkotiku karteļus. Viņš pazina itāļu advokātu un saimniecības pārbaudītāju kā pārlieku manīgu pētnieku, kurš drīzāk būs novērtējis pat pārāk uzmanīgi, ja bija ko no­vērtēt. Bija jāņem vērā, ka Svētā krēsla pārraudzībā bija vairāk kapitāla, nekā apstiprināja oficiālā bilance. Kā nekā līdz deviņpadsmitā gadsimta vidum Vatikāns bija liela, varena valsts, un lielas, varenas valstis tāpat vien nepazuda no pasaules kartes, iepriekš nenoglabājušas dažādās slēptuvēs neizmērojamas vērtības īpašumus.

Kauns paskatījās pa logu. Viņi lidoja virs plūksnainiem slāņu māko­ņiem, zem kuriem bija neskaidri samanāmas pelēkbrūnas piekrastes kontūras. Jūra vizuļoja koši zila, tāda pati kā debesis, kam pāri pārklāts nereāls mirdzums kā kristāla sūnas.

Un visa šī bagātība un visa šī vara, prātoja Kauns, bija dibināta nc uz ko citu, kā veikli piedāvājot patēriņam mītu, kurš radies Palestīnā pirms diviem tūkstošiem gadu. Mītu, kura turpmākā eksistence bija atkarīga no video, kuru viņi meklēja, — lai arī kas tajā būtu redzams.

Vienreizēja sarunu pozīcija.

Ja viņam izdotos šai unikālajai firmai pārdot to, kas viņam vēl nemaz nepiederēja, tad pirmo reizi dzīvē viņa iztēles spēja būtu augšējā izšķi­rošā robeža tam, ko viņš varēja prasīt, un nevis otras puses īpašums.

Pēcpusdienā pamazām sākās nometnes izformēšana. Līdz tam izrakumu darbu palīgi bija uzturējušies kopā pie virtuves telts vai ugunskura vie­tas un runājuši. Bija mēģinājuši pārvarēt vilšanos — daudzi bija iekār­tojušies Bethamcšā, lai paliktu tur nedēļas vai mēnešus; tas, ka viņiem tagad tik pēkšņi lika atvadīties, viņus skāra gandrīz kā fizisks trieciens.

Šķita, ka nevienam nav prieka diskutēt par "četrpadsmito apgabalu". Viņi mainījās adresēm un telefona numuriem, steidzīgi mēģināja mazliet vēl paturpināt jau uzsāktu flirtu, sarunāja ciemošanos un to, ka tiksies reiz atkal citos izrakumu darbos. Un telefons virtuves teltī bija pamatīgi aplenkts.

Tad pirmie sāka kravāties. Atbrauca automašīnas, lai uzņemtu tikai čemodānus un somas un atkal aizbrauktu. Un atkal galvas kratīšana, īsas diskusijas dažādās valodās, kas pa gabalu izskatījās kā viens vienīgs atkal uzliesmojošs jautājums, uz kuru neviens nebija atbildējis: kas tāds bija noticis, ka šie plašie izrakumi tika pārtraukti? Kāds iemesls bija tik drastiskam lēmumam? Pirmās teltis jau tika nojauktas un atstāja robus līdz šim tik vienmērīgajās, smailajās, gaiši pelēkajās audekla korēs, kas rindojās cita aiz citas.

Un visu atlikušo dienu nebija redzams ne profesors Vilfords-Smits, ne Šimons Bārlevs, viņa vietnieks.

Stcfcns Fokss abus saliekamos krēslus bija nolicis pie savas telts tā, ka varēja ērti atbalstīt kājas un arī paturēt acīs visu, kas notika telšu pil­sētiņā un pie dzīvojamiem vagoniem. Rokā viņam bija liela glāze ar vēsu dzērienu, galvā uzliktā salmu platmale sargāja no saules, kas nežē­līgi svilināja kā taisnos, tā plukatas.

Lēmums pārtraukt izrakumu darbus bija viņu pārsteidzis. Viņam ne­patika šādi pārsteigumi. Viņam nepatika, kad citi norādīja, kas jādara. Taču vismazāk viņam patika iespēja, ka Judīte, kura dzīvoja Jeruzalemē, jau šovakar varētu doties uz mājām.

Droši vien viņi vēl dažas reizes redzētos. Taču citos, ne telšu pilsē­tiņas gandrīz vai intīmajos apstākļos flirtu ar Judīti viņš jau varēja uzska­tīt par izgāzušos.

Damn! Viņš bija gatavojies pieveikt lielo Džongiz Khanu, un pret šo ugunīgo sievieti viņš aplauza zobus. Tas nebija godīgi.

Un tur jau viņa atkal nāca. Nāca augšup pa nokalni, soli pa solim, un viņas garie, cirtainie, melnie mati pārmaiņus krita uz viena un uz otra pleca, un tad viņa paskatījās un pasmaidīja. Smaids bija nedaudz mulss; šķita, ka brokastu laika strīdu viņa vēl arvien nožēlo.

"Tev, kā šķiet, gan iet labi," viņa sacīja, kad bija pienākusi viņam klāt.

"Es vienmēr mēģinu tā iekārtot," Stcfcns īsi atteica. "Lai man būtu labi."

"Pie dzīvojamiem vagoniem nekas nenotiek," viņa turpināja, it kā viņš neko nebūtu teicis, iespieda rokas glītajos gurnos un skatījās lejup uz teritoriju blakus mašīnu stāvvietai. "Mūs viņi sūta prom, bet paši paliek te."

Stcfcns nocēla kājas no krēsla, pievilka to sev tuvāk un ar roku notī­rīja sēdekli. "Nāc," viņš teica. "Apsēdies."

"Ai, paldies. Man jāsaka, esmu pavisam…"

"Tie te arī nepaliks."

"Kā, lūdzu? Kas?"

"Kauns un viņa ļaudis." Viņš turēja Judītei priekšā glāzi, kurā bija vēl mazliet atlicis no viņa atspirdzinošā kokteiļa, ko viņš bija sajaucis tam paredzētā termosa pudelē un turējis aukstu. Viņa to paostīja, taču tad papurināja galvu.

"Pateicos, labāk ne. Kāpēc tu tā domā?"

"Ja viņus jau pāris stundu vēro, tad pamana, ka tic gatavojas uz drīzu aizceļošanu," Stefcns klāstīja. "Atnāk viens un noņem no dzīvojamo vagonu riepām saules aizsargus. Tad nāk kāds cits un savāc atkritumus.

Vēl kāds pie strāvas un telefonu kabeļiem noliek gatavībā tukšos cilindrus. Tie visi ir sīkumi, taču aizbraukšanas dienā ļauj ietaupīt daudz laika."

"Tu domā, viņi gaida, kamēr mēs būsim prom, un tad ari brauks projām?"

"Iespējams, jau agrāk. Es gribētu zināt, kāpēc aizbrauca Kauns."

"Viņam šī lieta vairs nebija interesanta. Tāpēc viņš liek visu pārtraukt un pats dodas prom pirmais." Acumirkļa smaids, kādu viņš vēlētos re­dzēt visu savu atlikušo mūžu, pārslīdēja Judītes sejai. "Varbūt viņš sastrī­dējies ar profesoru un, iekarsis dusmās, nosvītrojis visu naudu."

Stcfcns valstīja šo domu kādu bridi pa savām smadzenēm. Nē, tas ne­saskanēja ar to, ko viņš bija ievērojis. Kauns nebija aizceļojis, iededzies dusmās. Viņš drīzāk bija izskatījies pēc tāda, kurš dodas cīņā.

Viņš papurināja galvu. "Vai tu esi pamanījusi, ka atraduma vietu viņi vēl arvien nav novākuši? Tas nozīmē, ka viņi gaida vēl kādu, kam vēlas to parādīt. Viņi brauks prom tikai pēc tam."

"Pilnīgi iespējams." Judīte samiedza acis. "Tur jau atkal ir šis Raicns. Paskaties — kas gan viņam ir meklējams mašīnu stāvvietā? Vienmēr, kad es viņu redzu, man kļūst baigi. Man viņš kaut kā atgādina filmas par nacistiem."

Stefcns novērsa skatienu no Judītes un arī paskatījās lejā uz stāvvietu. Izskatījās, it kā Raicns būtu kaut ko pazaudējis. Viņš staigāja gar un jau stipri vien izretinātajām automašīnu rindām un zemē kaut ko meklēja. Dažkārt viņš pieliecās, lai palūkotos zem kādas no mašīnām. Un tad viņš to pārtrauca un devās atpakaļ pie vagoniem.

"Vai tu holokaustā zaudēji kādu no tuviniekiem?" viņš klusi jautāja. "Piedod, ja tas ir pārāk uzbāzīgs jautājums."

"Ir jau labi. Mans tēvs ir no Ungārijas, un viņš bija vienīgais no savas ģimenes, kuram izdevās laikus aizbēgt uz Ameriku. Viņa brāli un māsas aizgāja bojā koncentrācijas nometnēs. No dažiem viņam nepa­lika pat nevienas fotogrāfijas."

"Menezs neizklausās diez cik ungārisks uzvārds."

"Tā ir sena ebreju uzvārda Menašā amerikanizēta forma. Amerikas imigrācijas iestādei tas bija par sarežģītu."

"Un tava māte?"

"Viņa ir dzimusi šeit. Tēvs uz Izraēlu devās pēc Sīnājas kara, un māte bija viņa asistente vēstures fakultātē. Tā viņi iepazinās. Vēlāk viņa kļuva par viņa asistenti bērnu sagādāšanā." Tas izklausījās skarbi.

"Tu ar savu tēvu labi nesaproties."

"Nē." Viņas lūpas kļuva šauras. "Nē, tā gan nav. Tu viņu nepazīsti. Viņš savā mūžā varbūt ir izlasījis piecus miljonus grāmatu, un pēc pirmā miljona viņš uzskatīja sevi par gudrāku nekā visa pārējā cilvēce kopā. Viņš mūs arvien mocīja ar idejām, ar kurām pats tai brīdī bija pārņemts. Kad es vēl biju bērns, viņš par katru cenu gribēja pierādīt, ka zem Jeruzalemes vecpilsētas atrodas neatklāta klinšu eja. Un pirms tam tā bija ķēniņa Dāvida īstā kapavieta. Pēc tam viņš bija ieņēmis galvā rekonstruēt Izraēlas tautas izceļošanu no Ēģiptes zemes. Viens pats, protams." Viņa iesānis paskatījās uz viņu. "Un tu un tavs tēvs? Vai jūs saprotatics?"

Stefcns paraustīja plecus. "Grūti pateikt. Kad es biju bērns… Savās atmiņās es viņu redzu vienmēr tikai pie rakstāmgalda. Viņš ir advokāts, vai zini? Viņš atvēra pats savu biroju, kad man bija deviņi gadi, un no tā laika līdz sešpadsmit gadu vecumam es viņu faktiski vairs neredzēju. Tajā laikā viņš regulāri strādāja vairāk nekā divdesmit sešas stundas dienā, katrā ziņā pēc viņa honorāru aprēķiniem."

"Divdesmit sešas stundas?" Pagāja kāds brīdis, pirms viņa aptvēra, kā tas iespējams.

"Tas ir tas, ar ko advokāti ir priekšā normāliem cilvēkiem. Viņiem ir zināms, cik tālu drīkst iet un kā viņi vajadzības gadījumā var izkulties."

"Tas arī neizklausās reibinoši."

"Reibinoši nešaubīgi nebūtu īstais vārds."

Viņi kādu brīdi klusēja. Stefcns izdzēra savu glāzi tukšu un nolika zem krēsla. Bija nežēlīgi karsti, un nepūta ne mazākā vēsma.

"Vai zini, kas ir dīvaini?" viņš tad jautāja.

"Es nezinu neko tādu, kas šeit nav dīvains."

"Viņi pārtrauc izrakumu darbus. Saka: Sveiki, ļaudis, tas nu ir paplā­jis, paldies. Noskatās, kā cits pēc cita dodas prom. Un neviens nenāk pie manis un nesaka: Mister Foks, mēs labprāt vēlētos, lai jūs vēl kādu brīdi paliktu šeit. Vai arī jūs varētu mums vismaz atstāt savu telefona numuru gadījumam, ja mums vēl būtu kas jautājams."

Viņa paskatījās uz viņu sarauktām uzacīm. "Un tas ievaino tavu lep­numu, vai ne tā?"

"Blēņas. Tas pierāda to, ka viņi no manis vairs neko negaida. Ar to es domāju, ka to lietu tomēr atradu es. Es to atgriezu vaļā kā neprātīgs dārgumu meklētājs. Varētu taču būt tā, ka kādu interesē, kāds tas iz­skatījās pirms tam. Kā tas bija novietots brīdī, kad es to atradu. Vai slā­nis patiešām bija neskarts. Tādas lietas. Taču nē. Viņi pat nevēlas zināt, kas man tagad ir padomā."

"Hmm. Un kas tev ir padomā?"

Stefens paraustīja plecus. "Labs jautājums. Es, protams, tagad varētu kaut kur Jeruzalemē paņemt istabu. No otras puses, tad es vairs neva­rētu uzzināt, kas šeit notiek. To es vēl nezinu. Tas atkarīgs arī no tā, ko mēs šovakar laboratorijā izdibināsim." Viņš ātri uz viņu paskatījās, un viņam bija jāsaņem visa drosme, lai atjautātu: "Un tu?"

Viņas seja apmācās. "Esmu diezgan dusmīga uz profesoru. Vienkārši tā parādīt durvis. Es izīrēju savu dzīvokli uz visu izrakumu darbu laiku kādai ķīnietei, teoloģijas studentei, — jauki, vai ne? Tagad es varu ievākties vai nu pie sava brāļa, kas viņam noteikti nemaz neliksies jauki, vai pie savas mātes, kas tik jauki neliekas man. Droši vien tas novedīs pie tā, ka cs uz atlikušo laiku pieteikšos citos izrakumu darbos."

Šķita, ka saule pēkšņi atspīdēja gaišāk. Tās bija labas ziņas! Stelcns izslējās, atbīdīja savu saules platmali pakausī, piebīdījās ar krēslu viņai tuvāk un it kā ar jokainu pārdrošību aplika viņai ap pleciem roku. "Pa­liksim šeit cik vien iespējams ilgi un būsim viņiem par nastu," viņš uz­jautrināti sacīja. "Paliksim tik ilgi, kamēr viņi mūs no šejienes izmetīs."

Viņa apskāvienu neatraidīja, un tā viņš roku, protams, atstāja tur, kur tā bija.

"Es vēlējos izmantot šo laiku, lai tiktu skaidrībā par to, vai patiešām gribu studēt vēsturi," viņa domīgi teica. "Vai arī cs to daru tikai tāpēc, ka ģimenē tā ir pieņemts. Godīgi sakot, kad cs paskatos, kas šeit notiek, es sev jautāju, vai man labāk nevajadzētu studēt uzņēmumu ekonomiku. Vai kaut ko citu, ar ko var ari nopelnīt naudu."

Stefens zem savas rokas juta viņas ķermeņa siltumu un viņas matus, kas maigi krita uz viņa apakšdelma. "Labs jautājums," viņš noteica.

Tēvs Lūkass sēdēja pie mazā, baltā galda un skatījās uz telefonu, kas uz tā stāvēja. Tas bija masīvs aparāts no melna bakelīta, tikpat vecs kā viss, kas šeit atradās. Galds atradās pie loga uz putekļaino iekšpagalmu. Vārti bija vaļā, jo viņi atkal nebija ārpusē atraduši stāvvietu savam mazajam, zilajam preču piegādes automobilim. Tad viņi to novietoja iekšpagalmā. Viņš apņēmās padomāt par to, kā, izmantojot šo izdevību, aizvest visas kartona kastes, kas jau vairākas dienas stāvēja sakrautas vienā stūrī.

Telefons. Tēvs Lūkass skatījās uz telefonu grāmatu, kas gulēja tur­pat pie viņa grumbainajām rokām, atvērta vienā lappusē, pie viena tele­fona numura, un viņš nekad nebūtu domājis, ka šis numurs viņam kādu dienu būs nepieciešams. Taču ne jau šeit, pasaules nenozīmīgākajā klosteri.

Un jau simto reizi kopš brīža, kad viņš bija ienācis mazajā, trūcīgajā birojā, viņš paskatījās augšup uz lielo krucifiksu, kas karājās pie sienas starp abiem logiem. Jēzus bija pieliccis galvu, un viņa tēls pēkšņi vairs neizskatījās kā reliģisks apgleznota koka mākslas darbs, bet gan šķita kā dzīvs. Radās iespaids, ka zem ērkšķu kroņa sūcas asinis. Viņam likās, ka Jēzus to uzlūko, viņu, tēvu Lūkasu, franciskāņu mūku, viņa necienīgo kalpu…

Vai tas viss bija tikai fantāzija? Vai meksikānis bija atļāvies ar viņu iz­spēlēt ļaunu joku? Nē, viņš bija jutis šī vīra satricinājumu, viņa dedzīgo ticību. Nē. Varbūt viņam bija kas iestāstīts, to nevarēja zināt. Taču katrā ziņā viņš ticēja tam, ko bija teicis.

Varbūt…

Videoieraksts, kurā redzams Jēzus Kristus! Kāda elpu aizraujoša iedoma. Kāds brīnums.

Varbūt, kāda klusa balss viņam čukstēja, varbūt tikai tāpēc viņš atro­das šeit.

Varbūt viņam jau sen iecerēta kāda loma šajā brīnumā.

Viņš pazemīgi bija kalpojis mazākajiem un ar to izrādījies šīs stundas cienīgs.

Kāds klauvēja, un durvis atvērās. Tas bija brālis Džefrijs.

"Brāli Lūkas, mums nu pamazām jābrauc. Sabatā viesnīca saņem svaigo preci puspiecos, un, ieskaitot veco lietu iekraušanu…"

"Vēl brītiņu. Vienu brītiņu. Es tūlīt nākšu. Man vēl jānokārto kāda telefona saruna."

"Labi."

Durvis aizvērās.

Klausule smagi gulēja viņa rokā.

Džons Kauns izbrīnīti uzlūkoja savu itāliešu pārstāvi, kamēr kārtai pil­nīgi neatbilstošais taksometrs kratījās pa nelīdzeno ceļu, kas varēja būt piemērots romiešu leģionu bruņumašīnām, bet nc modernām automa­šīnām. Ciktāl, tiesa gan, varēja runāt par modernu, ja pieminēja no­lietoto braucamo, ar kuru Enriko Baso bija atbraucis pretī Kaunam uz lidostu. "Kā to saprast — prelāts?"

"Prelāts ir nopelniem bagāta katoļu garīdznieka goda tituls."

"To es zinu. Taču es vēlējos runāt ar kardinālu. Vatikāna augstāko finanšu pārvaldnieku."

"Augstākais finanšu pārvaldnieks ir pāvests."

"Pāvests?"

Baso dziļi elpoja. Viņš izskatījās neveselīgi bāls. "Pāvests principiāli ir neierobežots valdnieks. Viņš ir kompetents par visu. Viņš tikai deleģē kompetences."

"Un kurš kontrolē viņu?"

"Dievs."

"Ak, manu dieniņ," Kauns noteica. Viņš skatījās pa automašīnas logu. Satiksme bija tikpat haotiska kā Izraēlā, taču debesis bija apmākušās, gaisma maigāka — bija apmēram kā Ņujorkā skaistā laikā. "Varētu teikt — valdes priekšsēdētājs bez uzraudzības padomes. Un bez akcionāriem. Vai īpašnieks ar monopoltiesībām. Apskaužami. Okay, kāds ir šī zēna stāvoklis?"

"Viņš ir Svētā krēsla saimniecisko lietu prefektūras sekretārs."

"Un kas ar to būtu jāsaprot?"

"Tā ir tāda kā augstākā aprēķinu saimniecība, ko pāvests Pāvils VI ieviesa 1967. gadā. Šī iestāde pārbauda, cik likumīgi ir visi konti, visas bilances, visa naudas plūsma. To vada kardināls, kuru savukārt kontrolē piecu citu kardinālu kolēģija. Vispār ir astoņi līdzstrādnieki un divpadsmit padomnieki, visi kā viens finanšu speciālisti, un sekretārs, kurš vienmēr ir prclāts."

Kauns domīgi pamāja. Protams, viņš nevarēja gaidīt, ka tāda institū­cija kā katoļu baznīca stāvēs uz galvas nenozīmīga ziņu raidītāja valdes priekšsēdētāja priekšā. Kamēr vien viņš nebūs kaķi izlaidis no maisa. Ka­mēr vien viņš nebūs viņiem paskaidrojis, ka viņš, Džons Kauns, iespē­jams, tur rokās šīs baznīcas turpmāko likteni.

Viņi sasniedza Vatikānu. Milzīgi, iespaidīgi sena izskata mūri slējās viņu priekšā un mēģināja viņiem iedvest absolūtas niecības sajūtu. Pāvesta gvardes sargpostenis pavisam smieklīgā uniformā pārbaudīja viņu pa­ses, paskatījās kādā sarakstā, piezvanīja un beidzot atbrīvoja viņiem ceļu uz baznīcas valsti. Kāds vīrs melnā amata tērpā nāca viņiem pretī un, aicinādams sekot, veda viņus pa gariem gaiteņiem, kuros karājās milzī­gas eļļas gleznas, augšup un lejup pa kāpnēm, šķērsām cauri dārzam, cauri kolonādēm un garām mūžvecām strūklakām, un ar katru soli Kauns juta sevī pieaugam nojautu, cik varenu pretinieku viņš patiesībā ir izvēlējies. Tas nebija nespējīgs uzņēmums, ko nogremdējuši dibinātāja dēli un ko nu varēja dabūt par lētu naudu; tā nebija čipsu fabrika, ko ar veikliem finanšu darījumiem varēja iebāzt kabatā, tā bija organizācija, kas bija varena jau gandrīz ar savu eksistences ilgumu vien. Darījumi ar katoļu baznīcu — tos varēja pielīdzināt vēlmei nopirkt Himalajus.

Vienlaikus auga respekts pret Baso. Šim vīram patiešām bija visneie­domājamākie sakari, un viņš tos veikli bija licis lietā, lai tik steidzīgi varētu sarunāt šo tikšanos. Labs vīrs. Vērtīgs.

Kauns sajuta pakrūtē sasprindzinājumu, kas šķita pāraugam tēraudcietā kamolā. Viņš pazina šo sajūtu. Tā bija gatavība cīņai.

Prclāta Džuzepes Genaro birojs bija pārsteidzoši mazs. Likās, visas mēbeles saglabājušās vēl no viduslaikiem, smagnēji, tumši galdi, skapji un krēsli, un pat paklājs, kā izskatījās, varēja būt milzu summas vērts.

"Es klausos," garīdznieks nelaipni teica angļu valodā ar spēcīgu itāliešu akcentu, kad viņi bija apsēdušies. To sacīdams, viņš skatījās uz viņiem ar mazām, tumšām bruņurupuča acīm un nepārtraukti kusti­nāja apakšžokli.

Kauns mazliet paliecās uz priekšu un uzmanīgi ieskatījās pretimsē­dētājā — žests, kas bija attaisnojies pie neskaitāmiem konferenču gal­diem visā pasaulē, — un iesāka: "Ser, mans vārds ir Džons Kauns, un es esmu Kaun Enterprises valdes priekšsēdētājs. Mana uzņēmuma rīcībā…"

Vecais, kalsnais vīrs viņu nepacietīgi pārtrauca. "Jā, jā, es to visu zinu. Ko jūs vēlaties?"

Uz prelātu apmeklētāja nozīmīgums bija atstājis satriecoši niecīgu iespaidu. Kauns dziļi elpoja. Viens viņam bija skaidrs: šis neglītais pun­duris ar šaurmalu brillēm kā Heinriham Himleram un plānajiem ma­tiem bija šķērslis, ne sarunu partneris. To vajadzēja nevis pārliecināt, bet pārvarēt.

"Mans uzņēmums finansē nozīmīgus izrakumu darbus Izraēlā. Šo iz­rakumu teritorijā mēs esam nākuši uz pēdām kādam artefaktam no Jēzus laika, kas varētu būt ārkārtīgi nozīmīgs katoļu baznīcai," paskaidroja Kauns un, pēkšņa pārdroša impulsa vadīts, piebilda: "Tik nozīmīgs, ka man par to būtu jārunā ar pāvestu."

Viņš juta, kā Baso viņam blakus izbijies aiztur elpu.

Garīdznieks atlaidās savā krēslā ar augsto atzveltni, un šķita, kuru katru bridi viņš noslīdēs zem galda aiz saviem noplīsušajiem aktu vākiem. Viņa bruņurupuča acis samiedzās, kad viņš Kaunu nopētīja uzmanīgāk.

"Kas tas ir par… artefaktu?" viņš jautāja. Viņa balsī ieskanējās nepa­tīkami metālisks tonis.

"Kā jau sacīju, mums tā vēl nav. Taču drīz mēs to dabūsim. Viss, kas par to šobrīd būtu sakāms, ir tas, ka šis artefakts nešaubīgi pierādīs, vai Jēzus augšāmcelšanās patiešām ir notikusi." Kauns ieturēja nelielu māk­sliniecisku pauzi, lai palielinātu efektu, pirms turpināja: "Vai arī nav."

Prclāts atbalstīja savu roku pirkstus uz galda malas, it kā viņš gatavo­tos spēlēt klavieres, un pārdomājot klusi pa to bungoja. "Es nevaru iedo­māties, kas tas varētu būt, ko jūs tur cerat atrast," viņš beidzot teica.

"Taču jūs man noteikti piekritīsiet, ka tas baznīcai būtu neizsakāmi svarīgi?" Kauns atjautāja.

Pretimsēdētāja skatiens palika nemainīgi vēss. "Man ļoti žēl, nē."

Nē?! Tērauds viņa pakrūtē sāka cilāties kā zobens cīņā. "Atvainojiet, ser, bet vai jūs man to nepaskaidrotu? Es jums sacīju, ka mēs esam uzdūrušies vēsturiskam pierādījumam, kas reizi par visām reizēm noskaid­rotu, vai Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem vai nav. Kā baznīca to varētu ignorēt?"

"Kristus augšāmcelšanās ir skaidra ticības lieta. Tā nav atkarīga no zinātniskiem pierādījumiem, kas pamatā tomēr ir tikai pasaulīga redzē­juma interpretācijas."

"Romas lidostā mani gaida lidmašīna. Kāds varētu paskatīties, ko mēs esam atraduši, — kardināls, jums uzticams vēstures eksperts, kaut vai pats pāvests. Vēl šovakar. Tūliņ pat. Lidojums ilgst divarpus stundas, līdz izrakumu vietai jābrauc stundu. Ap pusnakti viņš varētu jau būt atpakaļ."

"Svētajam tēvam ir nesama pārcilvēciska dažādu pienākumu nasta," sekretārs paskaidroja. "Turklāt viņš ir loti slims. Tas ir pilnīgi izslēgts, ka viņš, spontānas iedomas vadīts, kaut kur lidos." īgna sejas izteiksme šķita izsakām to, ka ne par iedomām, ne spontanitāti viņš nebija īpaši labās domās. "Principā tas pats attiecas arī uz kardināliem."

"Tad dodiet man līdzi kādu zinātnieku. Ir taču Pāvesta Zinātņu akadēmija. Lai lido līdzi kāds no tās."

"Par to es nevaru spriest."

"Kurš tad?"

"Principā Viņa Svētība."

Kauns nopūtās. "Nu jauki. Vai es varu ar viņu vismaz parunāt?"

"Ja vēlaties pāvesta audienci, tad jums jāvēršas Pāvesta prefektūrā." Mazās acis aiz šaurajiem briļļu rāmjiem vēsi dzirkstīja. "Pirmdien tā būs atkal atvērta."

Tas bija neaptverami. "Paklausieties, līdz tam laikam to lietu mēs jau droši vien būsim izrakuši. Iespējams, mēs jau noturēsim pirmo preses konferenci. Un iespējams, ka tas, ko mēs sacīsim, Viņa Svētībai it ne­maz nebūs pa prātam. Jo varbūt mēs pierādīsim, ka toreiz viss bija gluži citādi, nekā rakstīts Bībelē, un tad viņa baznīcas piekritēji bariem vien skries prom."

"Patiesība, mister Клип," garīdznieks, lūpas savilcis šauras, skaidroja, "nav demokrātiska. Pat tad, ja notiktu tā, kā jūs sakāt — cs esmu pār­liecināts, ka tā nenotiks, — tas noteikti nevarētu būt par iemeslu svē­tajai katoļu baznīcai sludināt ko citu, kā to, kas jau divus tūkstošus gadu ir ticības saturs."

"Patiesība ir tā," atbildēja Kauns, "ka neviens to nezina un mēs visi to tikai meklējam. Tas ir tas, kam es ticu."

Prclāts salika savītušās rokas. "Tad man jūsu ir žēl, mister Kaun."

Kauns mēģināja savaldīties, lai neļautos savām izjūtām. Tas šeit, tik daudz jau bija skaidrs, nebija ne īstais sarunu partneris, ne īstā pieeja šim milzenim, kāda bija katoļu baznīca. Šeit viņš neko nepanāks. Katrs nākamais vārds bija laika izšķērdēšana.

Viņš paskatījās uz Baso. Plecīgais vīrs bija bāls kā krīts, un uz viņa pieres bija izspiedušās mazas sviedru lāsītes. "Iesim," viņš teica.

Raicns bija apsēdies tā, lai caur loga rūti, kura, kā viņš to zināja, no ār­puses bija pārklāta ar spoguli, varētu pārskatīt automašīnu stāvvietu. Ja tie šodien dodas prom, viņš vēlējās zināt, uz kurieni.

Klēpī viņam bija plakana ierīce, kas atgādināja pārnēsājamu televi­zoru, kādi tie vēl nesen bija modē. Tas, protams, nebija televizors. Laiku pa laikam viņš to ieslēdza, un tad ekrānā parādījās gaišs punkts, kas atradās aptuveni pusotra centimetra attālumā no ekrāna precīzā vidus­punkta. Kad ierīci pagrieza, punkts kustējās pretējā virzienā. Šķita, ka tas arvien gribēja rādīt stāvvietas virzienā. Saprotams, tā nebija saga­dīšanās, jo tur stāvēja automašīna, kurai zem dubļusarga bija novietots peilēšanas raidītājs. īrēts auto. Stcfcna Foksa auto, ja izteicās precīzi.

Raiens gaidīja. Gaidīšanā viņš bija lietpratējs. Ja bija nepieciešams, viņš varēja stundām ilgi nekustīgi sēdēt tā, ka vairs gandrīz nevarēja ma­nīt ne plakstiņu kustību, ne krūšu kurvja cilāšanos elpojot. Ja izsekoja cilvēkus, bija būtiski mācēt gaidīt.

Šeit nebija tik svarīgi būt nekustīgam. Pietika ar to, ka paturēja acīs automašīnu stāvvietu. Sākumā viņš bija ieklausījies attālajā darbu trok­snī, telefona sarunās un datora taustiņu klabināšanā, taču tad viņš vairs nebija to visu ņēmis vērā. Ja prata gaidīt, tad kādā brīdī šķita, ka laiks pats pārstāj eksistēt, un tas nebija nepatīkams stāvoklis.

Tā nu viņam bija jāieskatās pulkstenī, kad parādījās Stefens Fokss un Judīte Meneza, kad viņi iekāpa automašīnā un aizbrauca. Dažas minū­tes pirms pusastoņiem.

Raiens pasniedzās pēc automašīnas atslēgām, kas atradās uz rak­stāmgalda viņam blakus.

Birojā, kas nemaz neeksistēja oficiālajos būvplānos, augsto logu vērtnes bija vaļā. No tālienes spiedās iekšā naksnīgās Romas trokšņi, kas nebija skaļāki par insektu dūkšanu, kuri veltīgi sitās pret mušu tīklu. Paradok­sālā veidā šīs klusās skaņas pastiprināja klusuma iespaidu, kāds valdīja šajā apustuliskās pils spārnā.

Luidži Baptists Skarfaro bija vājš, slaids sicīlictis. Izteikti līks deguns, augsta piere, pār kuru viņš arvien pārķemmēja melnos matus, un plānas lūpas — kā bez asinīm — piešķīra viņa sejai aristokrātisku izskatu, ko vēl pastiprināja sutana, ko viņš valkāja. Viņam bija trīsdesmit seši gadi, taču viņš izskatījās vecāks. Tā bija viņu ģimenes tradīcija, ka viens no ģimenes iestājās Svētā krēsla dienestā, kas bija kā izlīgums par to, ka visi pārējie ģimenes locekļi strādāja mafijai, un Luidži bija tas, kam bija no­lemts turpināt šo tradīciju viņa paaudzē. Lai turētos pretī citai ģimenes tradīcijai, proti, smagai ģikts kaitei, kas daudzus piemeklēja vēl relatīvi jaunos gados, viņš lietoja vienīgi veģetāru barību, nesmēķēja un nelie­toja alkoholu. Un tomēr arī viņa pirkstu locītavas bija kļuvušas mez­glainas un viņam bija slikti zobi. Tradīcijām piemita kaut kas neizbēgams.

Viņš sēdēja pie sava lielā rakstāmgalda, no kura bija novākts pilnīgi viss, izņemot lielu, spēcīgu misiņa lampu, kas bija vienīgais gaismas avots augstajā, plašajā telpā, un vīnsarkanu paliktni. Uz tā viena otrai blakus gulēja divas papīra lapas. Jau vairākas stundas pēc kārtas viņš tās lasīja atkal un atkal un domāja.

Šis tas izskatījās vecmodīgs šīs iestādes slepenajās telpās, taču mūkiem un priesteriem, kuri šeit strādāja, bija pieejami lielākie pieredzes krā­jumi par to, kā iegūt un pārraidīt svarīgu informāciju. Šeit jau bija ticis lietots slepenais raksts, kad pārējā iedzīvotāju daļa vēl nemaz neprata lasīt. Tic varēja būt noputējuši folianti, kas stāvēja plauktos, taču tajos bija rakstīta pēdējo divtūkstoš gadu patiesā vēsture. Informācijas vāk­šana un kombinēšana ziņojumos bija bezkaislīgs darbs baznīcas labā, un tāpēc šie ziņojumi parasti bija tiklab uzticami, kā precīzi.

Šo divu papīru dēļ viņam nācās lauzīt galvu.

Viens no tiem bija piezīme no Svētā krēsla saimniecisko lietu prefek­tūras. Prefektūras sekretārs prelāts Genaro bija runājis ar amerikāņu rūpnieku Džonu Kaunu, kurš viņu bija uzmeklējis un apgalvojis, ka ar­heoloģisko izrakumu darbos Izraēlā esot atrasti Jēzus laika liecinieki, kas it kā varot pierādīt vai atspēkot to, ka Jēzus patiešām esot augšāmcēlies no mirušiem, — kurš apgalvojums no abiem ir pareizais, viņš neesot vēlējies atklāt kaut kādu iemeslu dēļ, kuri īsajā memorandā nebija minēti. Atgadījums pats par sevi visādā ziņā nebija satraucošs. Dažādi trakie nepārtraukti vērsās pie Vatikāna ar visneprātīgākajiem apgalvojumiem. Izrakumi bija tikai viens no to veidiem. Atkal un atkal uzradās kāds, kurš uzdevās par atkalatnākušo Pestītāju un kurš pēc tam it nemaz ne dievišķi pārskaitās, kad pāvesta vietā, lai viņu cildinātu, ieradās trīs sa­nitāri, lai aizvestu viņu sev līdzi. Citiem vīzijās bija parādījusies Diev­māte un izteikusi dīvainus rīkojumus sakarā ar it kā gaidāmo pasaules galu. Jā, un izrakumi. Pēc izrakumiem Jēzus it kā esot dzīvojis astotajā gadsimtā Dienvidamerikā. Pēc augšāmcelšanās it kā esot devies uz Tibetu. Ilgu laiku pirms viņa šķietamās dzimšanas esot darbojies kā viens no Bībeles praviešiem.

Un visas Šīs mānijai līdzīgās iedomas nebija atkarīgas no tā, pie kāda iedzīvotāju slāņa to autors piederēja. Reliģiskas fantāzijas skāra bagātus un nabagus, izglītotus un neizglītotus, un dokumentos, kas tika rakstīti, bija atrodami visi amati, vecumi, rases un dzimumi. Tāpēc šai ziņā pat nebija vērts pieminēt, ka pie viņiem bija vērsies pazīstamais amerikāņu mediju rūpnieks. Galu galā šeit jau bijuši pārstāvēti prezidenti, ko vajā­jis nelabais, un tādi, kas jutās kā paša Dieva vēstneši.

Ievērības cienīgi bija vienīgi tas, ka Džons Kauns no visām iespējamām iestādēm kā pirmo bija izvēlējies tieši saimniecisko lietu prefektūru.

Tā, it kā viņš būtu domājis, ka atradums ar sajūsmu no viņa varētu tikt atpirkts.

Jā, un tad bija vēl ari otra lapa. Skarfaro salika abu roku pirkstus pretī kā telts jumtu, rādītājpirkstus atbalstījis pret zodu, un lasīja tekstu jau simto reizi.

Ziņu bija sniedzis kāds franciskāņu priesteris Izraēlā. Vispār tā bija pilnīga plānprātība. Viņš ziņoja, ka viņu apmeklējis kāds vīrs, kurš strā­dājis arheoloģiskajos izrakumos uz rietumiem no Jeruzalemes. Kā bija sagadījies, tieši tajos, ar ko nodarbojās Džons Kauns.

Šis vīrs — meksikāņu izcelsmes amerikānis — priesterim Lūkasam bija uzticējis to, kas šajos izrakumos esot ticis atrasts.

It kā.