Jēzus video

42

"Vai drīkstu jautāt, mani kungi," profesors Vilfords-Smits jautāja stin­grā balsī, kurā bija jaušams sašutums, "kas jūs esat, ko jūs vēlaties un kā jums ienāca prātā šaut pa maniem logiem?"

Viņiem varētu uzdot arī vēl citus jautājumus. Piemēram, to, kā vi­ņiem ienāca prātā pavērst pret viņiem ieročus. Stefcns ātri saskaitīja septiņus vīrus. Viņi visi bija ģērbušies melnās biksēs un melnos džem­peros. It kā viņi būtu par ķīlniekiem saņemti smagi bruņoti gangsteri, kurus vajadzētu pārsteigt nesagatavotus, melnie tēli bija iegāzušies vienlaikus pa abiem terases logiem, un acīmredzot šādas akcijas viņiem bija pierasta lieta, jo trīs no viņiem, kuri mājā droši vien jau bija iekļu­vuši kādā neuzkrītošākā veidā, jau nākamajā mirklī stāvēja atvērtajās istabas durvīs, tā ka viņi bija ielenkti.

Viens no viņiem, mazliet druknāks nekā citi un, šķiet, tāds kā vadonis, iznāca priekšā. Stikla lauskas šņirkstēja zem viņa melnajiem zābakiem. Viņam bija pelēki, īsi apcirpti mati un aukstas, arī pelēkas acis.

"Ja būsiet mierīgi, jums nekas nenotiks," viņš paskaidroja.

"Ne velna es nedarīšu," Vilfords-Smits nikni atteica. "Es pieprasu paskaidrojumu!"

"Nekļūstiet nu smieklīgs," vīrs nelaipni atcirta. "Šeit nav nekāds kino. Dodiet man videokaseti, kuru jūs tikko kā noskatījāties." Viņš izstiepa roku.

Profesors tikai blenza uz viņu kā uz spoku. Viņš nekustējās.

"Vai jūs slikti dzirdat?" iebrucējs viņam uzkliedza. "Video!"

"Jūs nākat Vatikāna uzdevumā." Vecais arheologs šķita nespējīgs rī koties, pirms viņš nebija sapratis, kas šeit notiek. Viņa balss bija ncska nīga, ļaunu nojausmu pilna. "Vai tā nav? Jūs sūtīja monsenjors Skarfāro.

Kā jūs šeit nokļuvāt? Un tieši šodien. Vai jūs viņus abus izsekojāt? Uzraudzījāt viņus visus šos gadus? Vai noklausījāties mūsu sarunu? Jā. Es domāju, ka to visu jūs darījāt."

"Mūsu," paskaidroja vīrs un pagrūda profesoru malā, "vispār nav." Viņš izņēma kaseti no videomagnetofona un to apskatīja. "Un kase­tes," viņš turpināja, "arī nav." Viņš iebāza to kabatā.

Stefens sekoja notikumiem kā paralizēts. Tā, it kā viņš atkal gulētu ar infūzijas adatu rokā uz lāvas pārvadāšanas vagonā, tikko kā izbēdzis no nāves. Tas notika atkal, un tas, to viņš apjauta ar kristāltīru skaid­rību, notiks atkal un atkal. Šeit, šajā istabā un šajā brīdī Jēzus atkal tika piesists krustā. Līdzko cilvēki cieta neveiksmi dzīves izaicinājumu priekšā, tā viņiem neatlika nekas cits kā sist Jēzu krustā. Arī tas nespēja viņus at­brīvot no sāpēm, taču tas bija vienīgais atvieglinājums, kas palika.

Šie bija tikai rokaspuiši. Stefens neuzkrītoši paskatījās apkārt. Ik divi vīri savus ieročus turēja pavērstus pret katru no viņiem, rūpīgi sarunāts, profesionāli iestudēts. Taču viņi bija tikai rokaspuiši, izpalīgi, kas neko nenojauta. Romiešu leģionāri vai melnā tērpti gangsteri, tur nebija ne­kādas starpības. Un viņi bija nepieveicamā pārsvarā. Ari tas šķita neno­vēršami un negrozāmi: ka ļaunais un tumšais vienmēr ir pārsvarā.

Viņam bija jādomā par klosteri Negevā, par brīdi, kad abats viņam bija uzticējis sava ordeņa lielāko svētumu. Šo uzticēšanos viņš bija pie­vīlis jau nākamajā dienā, un šodien viņš jau atkal to pievīla. Senais pare­ģojums, kam bija sekojis vecais mūks, nebija piepildījies.

Vai arī vēl bija kāda iespēja? Viņš paskatījās pāri uz Eizcnhartu. Rakstnieks sekoja notikumiem ar sejas izteiksmi, kurā mijās bailes, rie­bums un izbrīns. Septiņi vīri, no kuriem seši savu melno, masīvo ieroču stobrus turēja pavērstus pret viņiem. Ar varu šeit neko neizdarīsi, bet varbūt ar galvu, ar kādu viltīgu triku… kaut ko taču viņš bija spējīgs izdomāt, un ja nu tomēr, tad ātri!… Viņam taču vienmēr kaut kas bija ienācis prātā. Visu savu mūžu viņš vienmēr bija zinājis kādu triku, vien­mēr viņam krājumā bija kāda viltība, kāda bulta bultu makā, viņš vien­mēr domāja kādu soli pa priekšu citiem un tā bija sasniedzis to, ko gribēja sasniegt.

Taču viņam nekas nenāca prātā. Viņa nervi bija kā bez dzīvības, viņa smadzenes kā izžuvušas. Tas, ko viņš bija redzējis, vēl arvien viņā ban­goja, dedzināja kā uguns, vārījās, mutuļoja. Visai pasaulei jāredz šis video, to viņš bija apsolījis vecajam priesterim, taču viņš nevarēs savu solījumu turēt.

"Jūs to nedrīkstat darīt!" viņš pēkšņi dzirdēja sevi sakām. Vīrs uz viņu paskatījās, un viņš atkārtoja: "Jūs to nedrīkstat darīt."

"Kā, lūdzu?" viņš jautāja.

"Jūs nezināt, ko šis video nozīmē," Stefens mēģināja viņu pierunāt. Viņa sirds joņoja. Katrā ziņā viņš bija panācis to, ka viņš apstājās, at­jautāja, ieklausījās. Varbūt tomēr vēl bija kāda iespēja. Varbūt šo brīdi viņam bija dāvājis liktenis, lai beigu beigās vēl visu vērstu par labu. "Es lūdzu jūs, noskatieties taču vispirms šo video. Tas ir domāts visiem cil­vēkiem. Jūs nedrīkstat viņiem to atņemt, vai arī jūs padarīsiet sevi neap­tveramā veidā par… vainīgiem!"

Vīrs ar pelēkajām, nedzīvajām acīm, kas bija līdzīgas stikla lodītēm, uz viņu paskatījās. Stefens atbildēja uz šo skatienu. Vai tas bija viņu sa­sniedzis? Dažas lietas vienkārši nedrīkstēja notikt, un šī bija viena no tām. Viņš jau vienreiz bija cietis neveiksmi, kad bija zaudējis kameru. Viņš nedrīkstēja ciest neveiksmi vēlreiz. Ja viņam izdotos vismaz šo video izglābt, tad viņš nebūs pavisam zaudējis.

"Es zinu, ko šis video nozīmē," vīrs beidzot teica. "Ticiet man, es to zinu labāk par jums visiem."

To pateicis, viņš pamāja saviem vīriem, un tie visi pazuda kā spoki. Lapās nočabēja soļi, tālumā ierūcās motors, tad atgriezās kraukļi, no­sēdās zālē pie izsistajiem logiem un tumšām pogu acīm skatījās šurp.

Šoks šķita apturējis laiku. Kādu brīdi bija tik kluss kā pēc sprādziena, un neviens no viņiem neuzdrošinājās elpot.

Beidzot profesors smagi piecēlās, nedrošiem soļiem aizgāja līdz lo giem un apskatīja bojājumus.

"Abi logi," viņš norūca un svārstīgi ar kāju sabīdīja kopā dažas ļaus kas. "It kā nebūtu pieticis ar vienu. Tāds pārspīlējums." Viņš paspēra soli ārā dārzā, uzmanīgi, lai ncsavainotos uz lauskām, un skeptiski paska­tījās uz debesīm. "Šodien vēl noteikti būs lietus. Nepatīkami tas viss."

Viņš atkal ienāca iekšā, galvu kratīdams, apskatīja sašķeltā koka un sasisto stiklu jūkli. "Šodien es vairs nedabūšu šurp nevienu amatnieku. Man logi kaut kā citādi jānoslēdz. Ai" plastmasas foliju varbūt. Jā, tam vajadzētu derēt."

Eizenharts, kūkumu uzmetis, sēdēja uz sava krēsla un neuzticīgi vēroja arheologu. "Vai man kāds, lūdzu, beidzot nevarētu pateikt," viņš beidzot iesāka, "ko tas viss nozīmē?"

"Jums ir video," Stefens dzirdēja sevi neskanīgi sakām. Tas drīzāk bija apmulsis čuksts.

Vilfords-Smits paskatījās uz viņu no savu sirmo, biezo uzacu apak­šas. "Vai jūs atceraties tādu vīru, vārdā Skarfaro, mister Eizcnhart? Jūs viņu atceraties, Stefen. Skarfaro reiz bija ieradies Bethamešas izrakumu nometnē, lai runātu ar Kaunu."

"Jā," rakstnieks pamāja. "Es atceros. Viņš bija ieradies no Romas. Inkvizitors vai kaut kas tamlīdzīgs."

"Skarfaro ir tāds kā Vatikāna tumšais aģents. Viņš bija tas, kurš iznī­cināja kameru un paņēma tās lauskas sev līdzi. Un viņš arī bija tas, kurš atsūtīja šos vīrus."

"Bet kāpēc tieši tagad?" Stefens iesaucās. "Kāpēc tieši šodien un šeit?"

Profesors uz viņu caururbjoši paskatījās. "Baidos, ka jūs bijāt tas, kurš man pievērsa viņu uzmanību."

"Es?"

"Jūs bijāt tas, kurš atrada kameru. Vai atceraties? Skarfaro to zināja. Protams, viņš deva rīkojumu jūs neizlaist no acīm. Misters Eizenharts nebūs viņiem šķitis pietiekami svarīgs, un līdz šai dienai tāds, droši vien, nebiju arī cs, jo citādi viņi būtu ieradušies jau krietni agrāk. Viņi būs jūs izsekojuši, Stefen, būs mūs noklausījušies un tūliņ arī iebrukuši."

Stefens klausījās ar stingu seju. Viņš mēģināja kaut ko atcerēties, taču nekā tāda nebija. Nebija sekotāju, nebija aizdomīgu zvanu, izvan­dīta dzīvokļa, knakšķu telefonā. Ja arī viņš būtu ticis novērots, tad viņš katrā žiņā neko no tā nebija manījis.

Taču viņam bija vajadzējis ar to rēķināties. Tas bija nepiedodami, ka viņš par to pat nebija domājis.

"Nāciet, profesor!" Eizenharts purināja galvu. "Ko tas nozīmē? Vai tiešām jūs gribat apgalvot, ka & video kādam nepieciešams?"

"Lūdzu?" Vilfords-Smits sarauca uzacis.

"Kurš gan var gribēt šo savārstījumu? Vatikāns? Tīri vai jāsmejas. Jūs ar visu šo izrādi gribat mūs pataisīt par muļķiem. Tāpat kā jūs jau to darījāt Izraēlā ar mums un pirms tam noteikti arī ar Džonu Kaunu."

Stefens samulsis paskatījās uz rakstnieku. "Pēter? Ko jūs runājat? Jūs taču video redzējāt!"

"Jā, tieši tā! Nekad mūžā man vēl nav bijusi jāskatās tik nemākulīga, garlaicīga izrāde. Un šo profesors mums mēģina iesmērēt kā video no pagātnes? Smieklīgi, es saku. Galīgi smieklīgi."

"Kā jūs varat kaut ko tādu teikt?" Stefens brīnījās. "Jūs taču redzējāt šo vīru, kā viņš gāja, kā runāja… Kurš gan vēl tas varēja būt, ja ne patie­sais, vēsturiskais Jēzus?"

"Un tas lai būtu Jēzus Kristus? Nekad mūžā. Tad jau es esmu Ķīnas ķeizars."

Stefens kaut ko gribēja atbildēt, taču pārsteigts klusēja. Viņš nesaprata, kas šeit notiek. Viņa skatiens meklēja profesora acis. "Profesor VilfordSmit, ko tas nozīmē? Man ir tāda sajūta, it kā mēs būtu redzējuši divus dažādus video."

Ar acs kaktiņu viņš pamanīja, kā vācu rakstnieks dusmīgi groza galvu.

Profesors sakrustoja rokas uz muguras un domīgi pamāja. "Jā, tā gan laikam būs bijis. Man jau bieži vien to ir nācies novērot. Ir cilvēki, uz kuriem tas, kas ir redzams video, atstāj tik dziļu iespaidu, kādu viņi paši nemaz nebūtu gaidījuši, — un citi, tādi, kurus tas atstāj vienaldzīgus. Es pats, par laimi, piederu pie pirmajiem, un jūs, Stefen, kā man šķiet, arī. Baidos, ka misters Eizenharts gan ne."

"Vai tas nozīmē, ka bez jums un mums šo video ir redzējis vēl kāds?"

"Jā. Daudzi."

"Un nu tas ir beidzies?"

Eizenharts piecēlās un paliecās uz priekšu. "Stefen, vai tad jūs neredzat, kas šeit notiek? Tas viss ir viena liela krāpšana. Šeit tiek radīta leģenda, un jūs esat instruments tās radīšanai. Profesors Vilfords-Smits pieder pie sektas, kuras galvenā mītne ir šeit Bārnfordā. Es īsti nezinu, ko viņi ar to grib panākt, taču cs pieņemu, ka mēs esam liecinieki jau­nam izdevumam, ko radījuši mormoņi. Vai jums ir zināma viņu mito­loģija? Tās dibinātāju sauca Jozefs Smits, un, pēc viņa sacītā, viņam esot parādījies eņģelis, kurš iedevis viņam grāmatu no zelta plāksnēm un licis viņam tekstu pārtulkot angļu valodā, jo viņam šo zelta grāmatu pēc tam atkal vajagot ņemt līdzi. No tā radusies mormoņu grāmata, viņu reliģijas pamats. Taču šodien, protams, kaut ko tādu cilvēkiem vairs neiemānīsi. Šodien tam jābūt video, atnācējam no nākotnes, visiem tiem māņiem, kas tagad ir modē."

Stefens klausījās rakstnieka argumentos, kas šķita tik loģiski un ticami, taču viņa dziļākajā būtībā tie uzdūrās kādai iekšējai barjerai, kura bija radusies brīdī, kad viņš bija noskatījies video, un atlēca no tās nost. Viņa sirdī gailēja kaut kas tāds, kas bija stiprāks par visiem argumentiem.

"Pēter, es redzēju šo vīru. Vienalga, ko jūs sakāt, un vienalga, kas viņš ir, viņš mani pārveidoja. Tieši tā, kā Negevā sacīja vecais mūks."

"Bet tas nav nekāds pierādījums! Ja viena un tā pati filma vienu pār­liecina un otru ne, tad tās atstāto iespaidu nevar pamatot ar filmu, bet gan tikai ar to, kurš šo filmu skatās. Vai jūs to nespējat saprast?"

"Tomēr."

Eizenharts pakratīja galvu. "Kā mēs to nesapratām agrāk. Mums vajadzēja paredzēt, kas notiktu. Protams, tā dēvētajam oriģinālam vaja­dzēja pazust, citādi kāds vēl secinātu, ka tas nemaz nav divus tūkstošus gadu vecs, bet gan tikai ticis apstrādāts ar smilšu pūtēju vai ielikts kopā ar veļu veļasmašīnā. Un ko gan vēl labāk varētu padarīt par ļaundari, ja ne visu kristīgo sektu un novirzienu ienaidnieci, Romas katoļu baznīcu? Tas saliedē kopā visus sektu locekļus. Uz tādām leģendām var uzbūvēt veselas impērijas."

Iestājās klusums. Stefena skatiens slīdēja no viena pie otra. Eizen­harts sēdēja uz krēsla ar stingu seju. Viņam bija sava taisnība. Profesors mierīgi stāvēja starp sagāztām grāmatu kaudzēm un logu lauskām, il kā viņš nemaz nebūtu sapratis, ko rakstnieks viņam piedēvē. Tas, kas bija izskatījies kā sākums niknam strīdam, izkūpēja bez rezultāta. Katram bija sava taisnība. Uz šāda pamata strīds bija neiespējams.

"Labi," Eizenharts galu galā noteica un piecēlās. "Lai ari kā, tas mani vairs neinteresē. Stefen, es labprāt cik vien iespējams ātri lidotu atpakaļ uz mājām. Mani gaida darbs."

Arī Stefens piecēlās. "Jā, protams."

"Es gaidu mašīnā. Profesor? Palieciet sveiks." Viņš īsi pamāja veca­jam vīram un devās prom. Rija dzirdams, kā viņš priekšnamā paņem no pakaramā savu vējjaku un kā aizcērtas durvis. Tajā bija jūtamas dusmas un vilšanās. To apliecināja pat viņa soļi.

Stefens un Vilfords-Smits saskatījās. Pēkšņi viņi sajuta negaidītu, neparastu uzticēšanos viens otram.

"Tjā," Stefens noteica un sniedza vecajam, sirmajam vīram roku. "Tad nu es nelikšu viņam gaidīt."

"Jā. Droši vien viņš no šī ceļojuma bija gaidījis ko citu."

"Man ļoti žēl, ka tā noticis. Ja cs nebūtu ieradies, tad video noteikti vēl eksistētu."

"Ret tas jau arī vēl eksistē."

"Nu jā, protams. Tikai tagad tas pieder Vatikānam," Stefens teica, "ja viņi to neiznīcinās, tad vismaz ieslēgs kaut kur uz visiem laikiem."

Profesors aizgāja aiz sava rakstāmgalda, piesardzīgi, jo šur un tur zem viņa kurpēm vēl šņirkstēja stikli. "Kasete ir zaudēta, jā," viņš teica. "Par to ir žēl. Taču video nav zaudēts." Viņš atvilka kādu atvilktni un izņēma no tās divas parastas VHS videokasetes. "Protams, mēs izgata­vojām kopijas. Kopijas visos ejošajos formātos — VHS, saperVHS, BetaCam, Hi-8 Digital, MR un citas. Neaizmirstiet, ka Jēzus video bija digitāls ieraksts. Tas nozīmē, ka kopija ir tikpat laba kā oriģināls, un jūs varat to kopēt, cik vien bieži vēlaties, un kvalitāte no tā necietīs."

Viņš pasniedza Stcfcnam vienu no kasetēm.

"Mēs?" viņš apjucis jautāja. "Kas ir tie mēsV

"Draugi," profesors tikai noteica. "Vien tādam gadījumam, ja ari šajā telpā ir paslēpti noklausīšanās mikrofoni un kāds klausās, es jums saku to, ko jūs arī pats varat iedomāties: kopijas ir izkaisītas pa visu pa­sauli, un to ir tūkstošiem. Tas ir sniega bumbas efekts — kāds iedod vairākas kopijas draugiem, tic savukārt arī izgatavo kopijas un tās atdāvina, un tā joprojām. Kā lavīna. Skarfaro to vairs nevar no pasaules iznīdēt. Tas ir neiespējami. Vienalga, cik daudz kopiju viņš atrod un iznīcina, viņš nekad nevarēs būt drošs, vai ir atradis visas."

Stcfcns skatījās uz kaseti savā rokā. Tā bija pavisam parasta videoka­sete, kādas viņš par pāris dolāriem bija pircis veikalā, lai ierakstītu filmu. Tai bija neliela uzlīmīte, uz kuras vienkārši bija uzrakstīts Jesus Video.

Viņš domāja, ka sapņo. Viņš dosies uz mājām, ieliks šo kaseti savā videomagnetofonā, tajā pašā aparātā, kuru viņš izmantoja, lai skatītos Star Trek filmas vai Rugs Runny, un redzēs Jēzu sava televizora ekrānā.

"Paņemiet vienu līdzi arī Eizcnhartam," Vilfords-Smits teica un iedeva viņam vēl otru kaseti. "Par piemiņu."