Jēzus video

17

Sūtītājs: Donald_Frey@aus.new.com Kam: John_Kaun@ny.new.com Ziņojums-Id:

<4127900A. 70D. 00C10®newsrv041. new. com> Temats: Apspriede Melburnā Versija: 1.0

Saturs: text/plain; charset=iso-8859-l Džon,

termiņa atcelšanas dēļ sarunas trešdien ir nopietni apdraudētas.

Es zvanīju uz Jūsu sekretariātu; Sjūzena Millere man sacīja, Jūs

esot Izraēlā??? Lūdzu, atsaucieties.

Sirsnībā,

Dons

Papīrs izskatījās pamatīgi cietis. Stefens juta, kā viņam sāk tecēt sviedri. Sasodīts! Tik slikti tas nebija izskatījies, kad viņš to izņēma no atradumu kastes un lika starp metāla traukiem. Vai tas bija noticis transportējot? Simtiem mazu, pelēku gabaliņu bija nodrupuši no papīra malām, un pār­palikums izskatījās tik izbalējis un izkaltis, it kā kuru katru mirkli gata­votos sabirzt putekļos.

Viņš paskatījās llz Ješua. Viņš neizskatījās īpaši iespaidots. Varbūt viņš pie kā tāda bija pieradis. Papirusa ruļļi, kad tie bija pelējuši pāris tūkstošu gadu kaut kādās māla krūzēs, noteikti neizskatījās daudz labāk.

Taču tieši tajā brīdī, kad viņš jau atkal sāka lolot cerības, Ješua no­pūtās un zīmīgi noteica: "Tjā…" Nepaskaidrojot, ko ar to domājis, viņš sāka gatavoties, nolika gatavībā lupas un pincetes, citu citai blakus sarin­doja lēzenas plastmasas vanniņas un noregulēja kameras objektīvu, kura bija tā ieskrūvēta speciālā statīvā, lai ar to varētu fotografēt hori­zontāli uz leju.

Un ko tas viss atkal nozīmēja? Stefens skatījās uz nožēlojamo putek­ļaino papīru kaudzīti, kas gulēja saskrambātajā metāla traukā un izskatījās tā, it kā nevienam neatliktu vairs nekas cits kā vienīgi izmest to atkritu­mos. Un, iespējams, viņa vainas dēļ. Viņš ne par mata tiesu nebija labāks par to, kurš bija aizdedzinājis Alcksandrijas bibliotēku.

Laboratoriju telpās bija auksti, taču Stefens svīda. Tās, viņš pēkšņi apzinājās, bija bailes, un jau gadiem ilgi viņš nebija jutis tādas bailes. Kā viņam izkļūt no šīs ķibeles? Viņš taču vienmēr bija atradis kādus ccļus, lai tiktu ārā no aizdomīgām situācijām. Parasti jau gan viņš bija pietiekami slīpēts, lai aizdomīgās situācijās nemaz nenokļūtu. Pietiekami slīpēts, lai jau laikus nojaustu briesmas, pareizi iztulkotu brīdinājuma signālus un nenokavētu piespiest bremzi vai izvēlēties citu ceļu.

"Kā izskatās?" viņš beidzot saņēmās pavaicāt, un viņa balss izklau­sījās aizsmakusi un rupja.

Ješua pagrieza vienu no gaismas lupām virs galda un ieslēdza to. Viņš pamatīgi izpētīja atradumu, pirms atbildēja. Stefenam šķita, ka tas velkas stundām ilgi. "Grūti teikt. Tās ir divas papīra lapas, kas vienreiz pārlocītas, tad saliktas abas kopā un atkal pārlocītas. Paskaties."

Viņš piebīdīja Stefenam lēcu. Palielinājumā viss izskatījās vēl šausmī­gāk — papīrā bija daudz caurumu, kur tas bija sabirzis putekļos, malas bija saplūksnātas un trauslas, un no tām bija atlūzuši sīki gabaliņi.

"Izskatās tā, it kā lapas vispār nemaz nebūtu bijušas aprakstītas," Stefens vārgi sacīja.

"Tā tikai izskatās."

Judīte sēdēja laboratorijas galda otrā galā, krēslu apgriezusi otrādi un galvu gurdeni atbalstījusi uz vienu otrai pāri saliktām rokām. Kad Stefens viņai piedāvāja lupu, viņa to atraidīja. Izskatījās, ka viņai šeit no­tiekošais bija labi pazīstams; laikam viņa šeit ne vienu reizi vien jau bijusi kopā ar savu brāli.

Ješua atkal pievilka lupu sev klāt, paņēma pinceti un satvēra vienu no mazajiem papīra gabaliņiem, lai to ieliktu keramikas trauciņā.

"Varbūt mēs izdibināsim, kas tas ir par papīru," viņš noteica un pa­ņēma no plaukta pāris ķimikāliju pudelīšu.

Stefenam ienāca prātā kāda doma. "Vai tev ir lineāls?"

"Saprotams. Skapī tev blakus. Augšējā atvilktnē."

Lineāls, kuru viņš izvilka, bija solīds prccīzijas darbs no stipra tērauda, vienā pusē tam bija metriskā, otrā pusē — collu skala. Stefens ar to noliecās pār izmeklējamo objektu.

"Kas tev padomā?" Ješua vēlējās zināt.

"Tas ir gandrīz četras collas un vienu ceturtdaļu plats un…" viņš uz­manīgi pielika lineālu citā vietā, "…piecarpus collas augsts."

"Jā, un?"

"Ja lapas būtu atlocītas, tad tas būtu divtik augsts un divtik plats, tātad vienpadsmit reiz astoņarpus collas," Stefens noteica un nolika lineālu malā.

"loģiski."

Viņi vēl arvien nebija sapratuši. Turklāt tas bija patiešām iespaidīgi. Stefens viņus abus uzlūkoja un paskaidroja: "Tas ir formāts, kāds pa­rasti ir amerikāņu vēstuļpapīram."

"Sējēja baznīca" bija neliela, tā bija gandrīz kā kapela un tikpat neno­zīmīga, kā izskatījās. Pilnīgi droši, ka tai nebija nekāda sakara ar kādu no svētajām vai ievērojamām vietām, ar kurām Jeruzaleme bija tik bagāta. Tās nosaukums, varētu būt, attiecās uz līdzību Marka evaņģēlijā, kurā tiek stāstīts par sējēju, kurš izgāja sēt, un daļa sēklu krita ceļmalā, kur to apēda putni, cita daļa krita akmenājā, kur tā uzdīga, bet dīgsti saules svelmē savīta un nokalta, un trešā daļa krita starp ērkšķiem, kur tie uz­auga un labību nomāca. Tikai viena daļa no sēklām krita labā zemē, taču tās uzdīga un nesa augļus simtkārtīgi un tā atkal atlīdzināja visus zau­dējumus. Taču šo līdzību Jēzus noteikti nestāstīja šajā vietā, bet gan GaliIcjas ziemeļos, laikam Kapcrnaumā. Šī baznīca tika celta aptuveni pirms divsimt gadiem vienā no kvartāliem, kas robežojas ar vecpilsētu, terito­rijā, kas Jēzus laikā vēl bija trūcīga aramzeme, un pamatā neviens nemaz tā īsti nezināja, kāpēc tāda vispār bija vai kāpēc tā stāvēja tur, kur tā stāvēja.

Baznīcas joms, kas izskatījās drūms un sakumpis, atradās tieši divu dzīvu un pārāk šauru ielu krustojumā, kuras šejienieši izmantoja kā ap­linkus ccļus, kad galvenajās ielās valdīja sastrēgums. Baznīcas logi bija pelēki no putekļiem un izplūdes gāzēm, pat zvana skaņas baznīcas ze­majā tornī ik dienasvidu skanēja kā putekļiem klātas. Tam gan nebija nekādas nozīmes, jo šajā kvartālā nu dzīvoja galvenokārt musulmaņi.

Sabata vakars bija vienīgais vakars, kad ielas bija klusas. Tēvs Lūkass, franciskāņu mūks, kurš kopā ar vēl diviem citiem brāļiem uzturēja šo nabadzīgo mazo baznīcu pie dzīvības, bija paradis izbaudīt šo reto mieru. Kad viņš bija izvadījis pēdējo viesi no ēdināšanas telpas, viņš neaizslēdza aiz viņa pagalma vārtus kā parasti, bet gan apsēdās ārpusē uz nogludinā­tās akmens dzegas, kas ieskāva baznīcas torni, smēķēja nedēļas vienīgo cigareti un labu brīdi neko nedarīja. Tas, ko viņi šeit darīja — katru va­karu noturēja dievkalpojumu vājiem, slimiem un nabagiem un pēc tam pabaroja izsalkušos. Bija daudz izsalkušo, kas atrada ceļu uz šejieni, un tikai pavisam nedaudzi bija katoli. Taču viņi tiem neko nejautāja.

Tas, ka viņi deva nabagiem, sagādāja atzinību no viņu musulmaņu kaimiņiem. Kaut vai kurpnieks, kura veikals atradās tieši pretī vārtiem uz baznīcas jomu. Dievbijīgs vīrs, kurš katru dienu skaitīja visas noteik­tās lūgšanas, neraugoties uz kuriozo faktu, ka viņš bija spiests savu lūg­šanu paklājiņu izklāt kristīgās baznīcas virzienā, kura, kā ģeogrāfiski bija sagadījies, atradās tieši starp viņu un Meku. Kad tēvs Lūkass sabata laikā apsēdās ārā ar cigareti, viņš parasti tai brīdī slēdza ciet veikalu un cieņas pilns sveicināja, un viņi pārmija pāris vārdu katrs savā ielas pusē.

Šajā vakarā restes pāri pretī jau bija nolaistas, kad tēvs Lūkass iznāca pa platajiem pagalma vārtiem. Bija jau ari tumšs. Dažreiz viņš ilgi bija aizņemts. Labi, ja tāpēc, ka kādam bija vajadzība izkratīt sirdi. Bet šova­kar bija noticis strīds starp diviem apmeklētājiem, ko viņi tikai ar pūlēm bija varējuši izšķirt.

Priesteris nopūties aizsmēķēja cigareti un atspiedās ar muguru pret baznīcas torņa nelīdzeno mūri. Kas šī bija par dienu. Parasti viņam izde­vās pilnībā nodoties tam, ko viņš darīja, un nejautāt, kāpēc viņš to dara. Taču tādās dienās kā šī iezagās šaubas, nodevīgi, sāpīgi jautājumi, ko viņš šeit patiesībā dara, vai tam vispār būs kāds rezultāts un vai viņš ar savu dzīvi nebūtu varējis iesākt ko labāku, nekā iestāties ordenī un tad pavadīt dienas, diedelējot pārtiku lielveikalos, viesnīcās un pie vairumtir­gotājiem, lai vakaros to izbarotu kašķīgiem slaistiem.

Viņš ievilka dūmu un gaidīja, kad šīs domas izgaisīs, kā tas bija vien­mēr, kad viņš tām pietiekami ilgi nepievērsa uzmanību. Tas palīdzēja, ja sāpēja galva, un palīdzēja arī tad, kad māca šaubas.

Viņš pamanīja kādu kalsnu, nožēlojama izskata stāvu, kas noguris vilka kājas lejup pa ielu. Automātiski viņš pārdomāja, kas viņiem vēl virtuvē atlicis, gadījumā, ja šis vīrs… Viņam bija tumši mati, tumša sejas āda. Iespējams, palestīnietis.

"Atvainojiet," palestīnietis sauca plašā amerikāņu angļu valodā ar spāņu akcentu, "es meklēju taksometru stāvvietu."

Tēvs Lūkass pacēla rokas, tā parādot savu nezināšanu. "Šeit gan nav," viņš sauca tam pretī.

"Sasodīts," izspruka tumšmatainajam vīrietim, kurš, nākot tuvāk, tomēr neizskatījās pēc palestīnieša. Drīzāk gan pēc meksikāņa mirkli pirms bada nāves. Kad viņš pamanīja mūka tērpu, kas tēvam Lūkasam bija mugurā, viņš šķita izbīstamies un sacīja: "Ak, piedodiet, tēvs, es nezināju, ka jūs, ka…"

Viņš apklusa. Viņa skatiens slīdēja augšup pa mūri, pie kura sēdēja priesteris, tad saskatīja tornī zvanu un krustu baznīcas smailē. "Tā ir baznīca," viņš tad secināja.

"Jūs neesat šejienietis, vai ne tā?"

"Nē, nē. Es esmu no Bozmenas Montānā. Amerikas Savienotās Val­stis. Es ierados tikai šorīt un esmu pirmo reizi Jeruzalemē…"

"Šovakar jums nebūs vis veicies. Sabatā viss ir slēgts."

"Ai, nē, man patiešām ļoti veicas. Ticiet man, šodien es esmu laimī­gākais cilvēks pasaulē. Man vēl tikai ir jātiek atpakaļ nometnē, un tad… Nē, patiešām. Ziniet, jau rīt, iespējams, man jādodas atpakaļ. Tas bija tik labi, ka es varēju…"

Priesteris nometa izsmēķētās cigaretes galu un to samīdīja. "Par kādu nometni jūs runājat?"

Vīrs šķita viņu nedzirdam. Acis nenovērsis, viņš skatījās uz baznīcas torņa smaili, un viņa sejā parādījās apgarots smaids. "Sakiet, tēvs," viņš lēni jautāja, "vai jūs domājat, ka varētu mani uz brīdi ielaist jūsu baznīcā?"

"Patiesībā mēs to aizslēdzām jau pirms laba laika."

"Jā, es zinu, es zinu, atvainojiet. Es tikai iedomājos, varbūt… Mana māte tā priecātos, ja es viņai varētu pateikt, ka es Jeruzalemē esmu lū­dzies. Tikai dažas minūtes? Vienu minūti. Lūdzu!…"

Tēvs Lūkass smaidīja. Parasti viņiem vajadzēja aģitēt ar bezmaksas ēdienu, lai savu baznīcu puslīdz piepildītu. Tad jau es vienam, kurš no brīvas gribas vēlas tajā ieiet, taču nestāšos ceļā. Viņš izvilka savu atslēgu saišķi un piecēlās. "Cik vien ilgi vēlaties, mans draugs. Un pēc tam es jums izsaukšu taksometru."

"Tas ir slikts papīrs," Ješua paskaidroja pēc tam, kad ilgi bija skatījies mikroskopā. "Pavisam nožēlojams, ja izsakās precīzi."

Stafcns paraustīja plecus. "Neesi jau nu tik stingrs. Kā nekā tam ir divtūkstoš gadu."

"Tā es nedomāju. Es gribu teikt, ka tas nav papīrs, ko vajadzēja iz­mantot šādam mērķim." Ješua izvilka mazo papīra paraudziņu ar palik­tni no objektīva apakšas. "Lai ari kurš šo vēsti būtu rakstījis, viņam vai nu nav bijis nekādas nojēgas par papīru, vai ari nav bijusi liela izvēle."

"Vai tas nozīmē, ka mēs ar to neko nevaram iesākt?" Stefens gribēja zināt. "Viss nevērtīgs?"

"Nē, muļķības. Vienu vai otru mēs laika gaitā varam padarīt sala­sāmu. Taču daudzas vietas ir pārvērtušās putekļos, tur vairs nekas nav glābjams. Gluži vienkārši tas ir slikts papīrs. Iespējams, patiešām parasts amerikāņu vēstuļu papīrs, kas zina."

Stefana skatiens laikam būs bijis pārāk samulsis, jo Judīte pēkšņi sāka ironiski smieties. "Joši, tev, es domāju, vajadzētu viņam paskaidrot, ka tas nav nekāds antiamerikānisks aizspriedums."

"Ko? Ak jā," Ješua apjucis izslējās. "Vienkārši ir tā, ka tagad tiek ražots daudz slikta papīra. Gluži vienkārši viss tiek taupīts — saistvielas, līme, izejvielas —, un iegūst papīru, kas pats izjūk, ko saēd skābes, kas ir tā sastāvā, un tā tas notiek vienā laidā. Visļaunāk ir ar videi draudzīga­jiem papīriem. Eiropā ir tādas finanšu daļas, kurās uz videi draudzīgā papīra drukātie finanšu nodaļas ziņojumi sāk izjukt jau pirms likumīgā uzglabāšanas termiņa beigām."

"Bet šis taču nav videi draudzīgs papīrs, vai ne?" Uz nožēlojamā metāla šķīvja tas izskatījās aizdomīgi pelēks.

"Nē, citādi vispār nekas nebūtu palicis pāri. Taču tas nav arī no īpaši izturīgajiem." Ješua acīs atkal parādījās tas savādais spīdums, kas viņa izskatu vērta īsti zinātnisku. "Tas pat atbalsta tavu teoriju, Stefen. Tik sliktu papīru agrāk nemaz neražoja."

"Tu joko."

"Nē. Vecs, ar rokām darināts lupatu papīrs šodien vēl ir tikpat labs kā toreiz, četrpadsmitajā vai piecpadsmitajā gadsimtā."

"Vai tu patiešām gribi apgalvot, ka šodien netiek ražots tāds papīrs, kas izturībā varētu mēroties spēkiem ar papīru no četrpadsmitā gadsimta?"

"Protams, ka ne. Mūsu nezināmais tikai to nebija izmantojis. Jautā­jums tikai, kāpēc," Ješua domīgi noteica, paņēma šķīvi ar trauslajiem atlikumiem no kapā līdzi ieliktā rakstiskā vēstījuma un uzmanīgi aiz­nesa to uz laboratorijas otru galu pie kāda aparāta, kas izskatījās kā mil­zīga mikroviļņu krāsns, turklāt pašbūvēta. Viņš saudzīgi nolika šķīvi ar papīru vidū, aizvēra stikla durvis un piespieda lielu, zaļu pogu. Aparāta aizmugurē kāda detaļa sāka tarkšķēt kā bojāts fens, tik skaļi, ka Stefenu pārņēma sajūta, ka troksnis dzirdams visā ēkā, un aparāta iekšpusē va­rēja redzēt paceļamies plānu migliņu.

"Mitrinātājs," Ješua paskaidroja.

"Ak," noteica Stefens. Un tad, tā kā otrs negatavojās savu rīcību paskaidrot sīkāk, viņš jautāja: "Un kam tas vajadzīgs?"

Ješua izklaidīgi pasmaidīja. No viņa kādreiz iznāktu lielisks izklaidī­gais profesors. "Papīrs sastāv no celulozes. Celuloze ir polimerizēts polisaharīds. Novecošanās procesā polimerizācijas pakāpe samazinās, kā rezultātā papīrs kļūst trausls. Vienlaikus papīrs kļūst higroskopisks, un tāpēc ar saudzīgu ūdens piegādi noteiktā apjomā tā elastību var atkal atjaunot."

"Un tad mes varēsim izlasīt, ko viņš ir uzrakstījis."

"To nc. Taču mēs vismaz varēsim abas lapas atkal atlocīt vaļā." "Ak tā."

Nervus beidzošais ventilatora troksnis dārdēja ausīs, galvā, šķita, ka tas izraus zobus ar visām saknēm.

"Vai tas nav dzirdams visā ēkā?"

"Nē."

Stefens paskatījās uz Judīti, kura viņam veltīja nesavtīgu smaidu. Šķita, ka Ješua vairs redz vienīgi to, kas notiek mitrinātāja iekšpusē.

"Un kāda veida papīru būtu ņēmis tu?" Stefens vēlējās zināt. "Ja tu vēlētos rakstīt vēstuli, kurai jāpārdzīvo divtūkstoš gadu, es domāju."

Ješua, acis nenovērsis, skatījās uz lūzeno artefaktu, kas, kā dažbrīd iz­skatījās, uzsūca sevī smalko miglu. "Es vispār neņemtu papīru," viņš tcica.

"Bet?" Stefens bija izbrīnīts.

"Plastmasas foliju. Veco, labo, netrūdošo plastmasas foliju, no kādas agrāk gatavoja iepirkumu maisiņus, pirms pamanīja, ka atkritumu kau­dzē tie kļūst par problēmu. Tas, ko tu uzrakstīsi uz šādas folijas, pārdzī­vos ne vien divus tūkstošus gadu, bet gan divdesmit tūkstošus un vairāk."

Taksometrs apstājās. Zoržs atkal ieraudzīja piecus sudrabaini mirdzošos dzīvojamos vagonus uz telšu nometnes fona un uzelpoja. Viņi patie­šām bija atraduši ceļu atpakaļ. Tā viņam šķita kā dievišķa sagadīšanās, lai arī šoferis, vecs, sapīcis arābs, tūkstoš reižu bija teicis no problem. Viņš pateicīgi samaksāja elpu aizraujošo summu, par kādu viņi bija vie­nojušies pirms brauciena, — faktiski visus Amerikas dolārus, cik vien Zoržam bija, vēlreiz apliecināja vīram, kuram šķērsām pāri degunam bija divas noslēpumaina izskata rētas un kurš bija pilnīgi koncentrējies uz zaļo banknošu identificēšanu un skaitīšanu, ka viņš šeit lieliski orien­tējas, un, kad otrs bija beidzis skaitīt un, noņurdēdams kaut ko, pamājis, izkāpa no mašīnas. Viņš vēl pagaidīja, kamēr taksometra sarkanie stopsignāli vairs nebija saskatāmi, un tad devās augšup uz nometni.

Nakts bija silta un miera pilna. Šī, Zoržs Martinē no Bozmenas Montānā, pie sevis domāja, ir neaizmirstama diena, kas paliks atmiņā uz visiem laikiem. Ja kāds būtu pajautājis, kā viņš jūtas, viņš varētu at­bildēt tikai vienu: piepildīts. Viss bija pilnīgs. Viss bija tā, kā tam vaja­dzēja būt.

Viens no sargposteņa viņam tuvojās, pieprasīja parādīt apliecību. Zoržs pasniedza dokumentu, kas viņam bija no rīta piešķirts, un klusībā viņu svētīja.

"Ak Zorzs," noteica druknais vīrs, kuram pār plecu karājās automāts. "Mēs abi jau šorīt runājām. Vai jūs bijāt Jeruzalemē?"

Zoržs samiedza acis. Tagad viņš pazina otru. "Jā, es biju Jeruza­lemē. Es atceros. Gideons, vai ne? Vai jums vēl arvien ir dežūra?"

"Nē — jau atkal!" Šķita, ka vīrs, kura tumšajos, sprogainajos matos atmirdzēja zvaigžņu gaisma, priecājas. Viņš izvilka cigarešu kārbiņu. "Jā, tagad, starp citu, es varu revanšēties. Kā jums patika?"

"Tas bija brīnišķīgi." Patiesībā Zoržam it nemaz nebija vēlēšanās izrunāt piedzīvoto un vēlme pēc cigaretes vēl nekad nebija bijusi tik nie­cīga kā šobrīd. Taču viņš šo izraēli nevarēja tā vienkārši pamest stāvam, tāpēc viņš vienu paņēma un ļāva arī pasniegt uguni, un tad viņi tur stāvēja un savā nodabā kūpināja.

"Visai mierīgi, vai ne?" Zoržs tcica pēc kāda brīža, lai novērstu iespēju, ka saruna atkal pavēršas viņa izbrauciena virzienā.

"Absolūti. Tā kā viņi strādā visu cauru dienu, tad vakarā var būt tikai pusdzīvi."

"Jā. Nav grūti iedomāties."

Viņi atkal tā stāvēja kādus pāris klusus mirkļus un vēroja dūmu mākonīšus, kas izcēlās sudraboti uz naksnīgās debess fona.

"Jā, jūsu vietā es būtu mazliet piesardzīgāks," apsargs, vārdā Gi­deons, pēkšņi sacīja jūtami klusākā balsī, it kā starp citu, it kā brīdinot. "Es domāju, kas attiecas uz jūsu pasūtītāju."

Zoržs iepleta acis. "Kā jūs to domājat?"

"Tāpat vien. Skatieties, ka dabūjat savu naudu, pirms vēl nav par vēlu."

"Ar to man Šā vai tā nav nekāda sakara. To saņem Montānas univer­sitāte. Kā tā, kas ir atgadījies?"

Gideons nometa pusizsmēķēto cigareti un to samīdīja, aizdomu pilns paskatījās uz visām pusēm un tad iečukstēja viņam ausī: "Šie ļau­dis ir jukuši. Pilnīgi traki."

"Patiešām? Kā tad tā?"

"Es mazlietiņ paklausījos… N11 jā — patiesībā es noklausījos. Es gan to nebūtu drīkstējis, nav ne jausmas. Taču katrā ziņā es tagad zinu, kas atrodas tajā baltajā teltī četrpadsmitajā apgabalā."

"Ak."

Gideons pikti pamāja. "Es to neesmu redzējis, kā jau teicu. Taču es dzirdēju visu, ko viņi skaidroja tam jauniņajam, kurš ieradās šovakar. Es stāvēju pie telts sardzē, jūs saprotat. Un viņi domā, ka es neprotu angliski."

"Saprotu."

"Galīgi traki, es jums saku. Vai jūs vēlaties zināt, ko, pēc viņu domām, tie ir atraduši?"

Zoržs pamāja. "Protams."

Judīte, galvu uz sakrustotajām rokām uzlikusi, bija iemigusi. Arī Stcfens tikai ar grūtībām spēja turēt acis vaļā; viss viņa ķermenis kliedza pēc miega, katra šūna lūdzās pēc miera un atpūtas. Un nožēlojamo auto­māta kafiju, ko varēja dabūt stāvu augstāk, viņš jau vairs nevarēja iedzert. Patiesībā laboratorijas galdi nemaz neizskatījās tik neērti — ja visus apa­rātus sabīdītu malā, tad noteikti varētu uz tā saritināties un mazlietiņ atpūsties…

Mitrinātājs vēl arvien dārdēja, jau vairākas stundas.

Vienīgi Ješua šķita nepazīstam nogurumu. Kāds tur brīnums, viņš jau nebija visu dienu pa sveloši karsto tuksnesi staipījis grozus, pilnus ar akmeņiem, drupām un iežiem. Stcfens gurdeni vēroja, kā Judītes brālis no ķimikālijām, kas stāvēja plauktos virs galdiem, jauc dažādas tinktūras, kā viņš sagatavo lēzenas plastmasas vanniņas un trauciņus ar vates vīk­šķiem. Ko viņš, tā darbodamies, skaidro par ūdeņraža tiltiem un uzsūkšanas spējām, par sārmu rezistenci un pasivatoriem, par dzelzs gallusskābcs tintēm, skābes neitralizēšanu, neitralizāciju un briedināšanu, Stcfens jau sen vairs nesaprata.

Beidzot Jcšua uzvilka plānus plastmasas cimdus un izslēdza mitrinātāju.

Pēkšņais klusums iedarbojās kā šoks. Judīte uztrūkās no miega, pāris mirkļu skatījās apkārt, nesaprazdama, kur atrodas, un tad, aptvērusi, kas notiek, nopūtās. Pa to laiku Ješua bija atvēris stikla durvis un izņēma metāla trauku. Papīrs uz tā tagad izskatījās mīksts un lēverains, kā saļimis. Stefena acīs tas izskatījās pēc neglābjami sabojātas pelēkas papīra masas. Taču Ješua to aptaustīja, tik uzmanīgi, it kā viņa priekšā atrastos zirnekļa tīkls, un apmierināts norūca: "Brīnišķīgi."

"Es tagad svētlaimīgi varētu gulēt savā teltī," fonā neizturami kur­nēja Judīte. "Kas man lika šovakar kaut soli spert ārā no nometnes? Ak nē — pulkstenis jau ir četri! Četri no rīta! Vai jūs esat pavisam traki?"

"Sšš!" viņas brālis nošņācās. Stefens mēģināja izmirkšķināt miegu no acīm, vienlaikus kā apburts vēroja, kā Ješua ar strauju Šķīvja ap­griezienu, kas lika sirdij vai sastingt, izgāza papīra masu vienā no plast­masas vanniņām, lai pēc tam ar pincetes un koka irbulīšu palīdzību atlocītu vecās lapas.

"Pulkstenis ir četri," Judīte īgni atkārtoja, šļūcošiem soļiem tuvo­damās. "Ir jau pāri četriem! Ja es būtu zinājusi, ka tas vilksies tik ilgi…"

Tikai tagad Stefens pamanīja, ka vanniņas dibenā Ješua ieklājis loti plānu, caurspīdīgu papīru. "Japāņu lūka papīrs," viņš paskaidroja, pama­nījis Stefena koncentrēto skatienu. "Ar tā palīdzību mēs atsevišķos fragmentus fiksēsim to vietā."

Stefens pamāja. "Skaidrs," viņš gurdeni nomurmināja. "Darīsim tā."

Un tad divās lēzenās plastmasas vanniņās uz izklātā mitrā japāņu papīra gulēja divas papīra lapas. Ješua pētīja to virsmu caur pulksteņ­meistara lupu, ko bija iespiedis acī. "Hmm," viņš beidzot noteica. "Mums tagad, protams, ir problēma, kāda līdz šim acīmredzot nevienam vēl nav bijusi. Padarīt salasāmu tekstu, kas rakstīts pirms divtūkstoš gadiem ar lodīšu pildspalvu!"

"Cerams, vismaz tā ir bijusi piemērota dokumentu rakstīšanai," Ste­fens mēģināja jokot.

Taču Ješua tikai pamāja. "Tas bija pirmais, ko es pārbaudīju. Citādi visa tinte mitrinātājā būtu neglābjami izplūdusi."

"Ak," Stefens noteica. Par to viņš vispār nebija iedomājies. Viņš noliecās pār pelēku, caurumainu papīra gabaliņu mozaīku. "Kāpēc tu domā, ka viņš izmantojis lodīšu pildspalvu? Es pat neesmu drošs par to, ka tur vispār ir kas rakstīts."

"Uz sausa papīra labi bija redzamas spiediena pēdas. Tagad tās arī vēl mazliet var redzēt, taču drīzāk gan jānojauš. Un tinte vienkārši ir izbalējusi. Pēc tik ilga laika tas jau bija sagaidāms."

"Jā — un ko nu?"

Jcšua paņēma mēģeni, kurā jau iepriekš bija sajaucis vairākas ķimi­kālijas. "Šodien pēcpusdienā es mazliet painteresējos par sastāvat, kāds ir moderno lodīšu pildspalvu tintēm. Šim te vajadzētu palīdzēt, padarīt to redzamu vismaz ultravioleto staru gaismā."

Viņš pabīdīja vienu no traukiem zem melnas, lēzenas luminiscējošās lampas. Kad viņš piespieda slēdzi, stikla caurulē atskanēja Urkšķēšana un sprakšķēšana, un tikai pēc laba brīža tā beidzot iedegās un izplatīja ap sevi tai raksturīgo violeto mirdzumu. "Šī jau arī sasniegusi pensijas vecumu," Jcšua komentēja. Viņa nagi iemirdzējās, kad viņš sakārtoja trauciņu zem spuldzes, un dažas šķiedras uz viņa krekla ultravioleto staru gaismā spokaini gaiši spīdēja.

Stefens aizdomīgi vēroja šķidrumu, kas nupat vēl izskatījās pilnīgi dzidrs, bet tagad ultravioletās spuldzes tuvumā iemirdzējās kā spoks. Tam bija visai kodīga smaka. Oda aptuveni tā, it kā zobārsts savu praksi būtu atvēris ādu ģērētavas tuvumā. "Vai tu esi drošs, ka šis visu vien­kārši nenoēdīs?"

"Mēs vispirms izmēģināsim uz maza stūrīša," jcšua sacīja. Viņš pa­ņēma vates kumšķi un iemērca stikla traukā, kur tas tūliņ piesūcās ar Šķidrumu. Un tad tik liegi, it kā vēlētos nomazgāt taureņa spārnu, viņš ar to samitrināja izplūksnātu vietu lapas stūrī.

"Tas neciešami smird," žēlojās Judīte un gatavojās piecelties. "Es ieslēgšu ventilāciju, ja jūs tam esat par slinku."

"Lūdzu, nē," teica Ješua. "Ja tu ieslēgsi ventilācijas iekārtu, uz ap­sarga pults iemirdzēsies sarkana spuldzīte. Tad viņš nāks skatīties, kas šeit notiek."

Judīte nopūtās un atkal apsēdās. "Arī tas vēl."

Daži niecīgi punktiņi ultravioleto staru gaismā uzmirdzēja spilgtāk. Ješua atkārtoja procedūru, tad skaļi caur zobiem ievilka gaisu, piecēlās un citā stikla traukā ātri sajauca vēl kādu šķidrumu. Viņš atgriezās ar šo otru noslēpumaino šķīdumu, paņēma citu vates kumšķi un atkārtoja lī­dzīgas mazgājošas kustības, kuru rezultātā samitrināto vietu mirdzums izzuda. Tikai mazie punktiņi, kas bija mirdzējuši spilgtāk, palika gaiši.

"Tas nebūs viegli," Ješua pavēstīja.

Judīte novaidējās un novērsās. "Es gribu savā gultā! Man pietiek!"

Judītes brālis šķita viņu nedzirdam, un Stcfens bija pārāk noguris, lai viņu ievērotu. Viņš vēroja, kā Ješua papīru pārmaiņus samitrināja te ar vienu, te otru šķīdumu, un pēkšņi atskārta, ka neapzināti bija aiztu­rējis elpu. Ne jau tikai tāpēc, ka arī otrs šķidrums izplatīja kodīgu smaku, no kuras uzreiz sāka sāpēt galva.

Un pēc dažām minūtēm viņš pamanīja, ka gaišie punktiņi sāk veidot noteiktu rakstu.

Noteiktu vārdu.

never

"Tas darbojas," izdvesa Stefcns un juta, kā viņā mežonīgi uzbango uzvaras sajūta. "Ješua, tu to paveici!"

never

Jaunais arheologs acīm redzami aizkustināts sēdēja sarkanās plast­masas vanniņas priekšā, katrā paceltajā rokā turēdams pa vates kumšķim, ar acīm cieši ieurbies sava darba iznākumā. "Tas ir neticami," viņš beidzot noteica savādi aizsmakušā balsī. "Tas patiešām ir vārds angļu valodā. Uz dokumenta, kas ir tik vecs kā Kumrānas rokraksti."

never

Pat Judīte likās aizmirsusi spēku izsīkumu, ja arī ne slikto omu. "Never" viņa lasīja. "Nekad. Cik saprātīgi kā pirmajam uzdurties tieši šim vārdam, vai jums tā nešķiet?"

Spuldze noplaiksnījās, taču tūliņ atkal iedegās.

"Turpini," Stefcns mudināja. "Tas patiešām tā ir. Šo vēstuli patie­šām ir rakstījis ceļotājs laikā. Viņš patiešām ir rakstījis vēstuli nākotnei.

Pudeļu pasts cauri laikam, un mēs to esam atraduši." Viņš juta cauri ķermenim pulsējam uzbudinājumu, kas bija labāks par seksu. Šīs sajū­tas dēļ bija vērts dzīvot. Te tas norisinājās. Šis notikums reiz būs aprak­stīts vēstures grāmatās, tas rosinās rakstnieku un mākslinieku iztēli, līdzīgi kā tas bija ar Tutanhamona kapenēm, kuras atrada Hovards Kārters. Un viņš bija šeit klāt. Viņš ne tikai bija šeit klāt — viņš bija galvenā persona.

JeŠua turpināja darboties, sekodams teikumam atpakaļejošā virzienā. Pēc dažām bezgalīgām minūtēm viņiem pretī uzmirdzēja nākamais vārds.

has never

"Kas?" jautāja Stefens. u Kas nav nekad — lai arī kas tur būtu?"

Judīte papurināja galvu. "Nekad nav — Ј0?"

"Nomierinieties," Ješua norūca. "Viss vēl būs." Taču nu viņš vis­pirms pievērsās teikuma fragmenta sākumam. Samitrināšana ar pirmo šķīdumu. Nosusināšana ar otro. Otrā stikla trauka saturs pamazām arī sāka mirdzēt, bet to Stefens redzēja tikai ar acs kaktiņu. Viņš ne uz brīdi nenovērsa skatienu no Ješua darbalauka.

Viņš negribot ievaidējās, kad atpazina vārdu, kurš pamazām iezī­mējās. Galvenā balva!

Jesus has never

Pat Judīte bija iespaidota. "Ks tam neticēju," viņa atzina. "Tev bija taisnība."

"Viņš bija saticis Jēzu!" Stefens triumfējoši pasludināja, izstiepis rādī­tājpirkstu uz priekšu kā florcti. "Viņš bija aizceļojis pagātnē, un viņš bija saticis Jēzu no Nācaretes. Viņš ceļoja kopā ar viņu. Viņš sekoja viņam. Klausījās viņā." Viņš apklusa un paskatījās uz Judīti un Ješua. "Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? Vai jūs saprotat, ka šīs abas lapas ir dokuments, kas ticamībā un aktualitātē pārspēj visus Bībeles evaņģēlijus?"

Judīte skaļi noclsās. Ješua uz viņu paskatījās un tad pievērsās Stcfenam. "Stefen, es neesmu īpaši dievticīgs ebrejs," viņš teica, "taču ebrejs." Viņš skatījās lejup uz maģiski kvēlojošo tekstu kā uz nejauku zvēru, kas kuru katru mirkli varētu iekost. "Man, godīgi sakot, ir bail no tā, kas šajā vēstulē varētu būt rakstīts."

"Vai no tā, ka tev ir bail, tu domā, teksts izzudis?" Stefens izaicinoši jautāja. Viņš papurināja galvu. "Blēņas. Vienīgais, kuram no šīs vēstules varētu būt bailes, ir pāvests. Labāk turpināsim."

Judīte pāris reižu izstaipīja plecus. "Labāk tagad nofotografē to, kas tev jau ir," viņa novaidēdamās ieteica.

"Tam vēl ir laiks," Stefens pakratīja galvai. "Vispirms pabeigsim teikumu."

Jcšua paklausīgi atsāka darbošanos ar vates kumšķiem, un Judīti pār­ņēma dusmas. "Stefen Foks," viņa dzēlīgi jautāja. "Vai tu principiāli ignorē visu, ko tev iesaka sieviete?"

"Es nevienu nešķiroju ne pēc rases, ne izcelšanās, ne dzimuma," Stefens smaidīdams teica. "Es principiāli ignorēju visu, ko man kāds iesaka."

"Tāpēc ka tik un tā neviens neko nezina labāk par tevi."

"Precīzi."

Viņa nostenējās, atmeta galvu atpakaļ un palika tā sēžam.

Luminiscējošās spuldzes gaisma atkal noplaiksnījās, šoreiz ilgāk.

Ješua mitrināja, susināja, atkal mitrināja. Šoreiz rakstu vieta izrādīja lielāku pretestību.

"Nu," viņš noteica, kad spuldze vēlreiz nosprakšķēja un gaisma kādu brīdi vibrēja, "tā taču neizlaidīs garu tieši šajā brīdī. Pilnīgi droši, ka visā mājā nav nevienas rezerves spuldzes."

Stefens sarauca uzacis. Judīte vēl arvien sēdēja, seju pret griestiem pavērsusi. "Varbūt mums tomēr tagad vajadzētu nofotografēt," viņš sacīja.

"Es tūlīt jau būšu pabeidzis," atteica Ješua. Mirdzošie punktiņi uz lapas šķita pilnīgi patvaļīgi izkaisīti, tic negribēja un negribēja savieno­ties par svītriņām un līnijām, un kur nu vēl par vārdu. Ješua ņurdēja, mērcēja vati šķīdumā ilgāk, piespieda to papīram stiprāk. Viņa acis no šķīduma izgarojumiem jau asaroja.

"Tur!" Viņš iesaucās un pacēla vates kumšķus. "Vai tu vari to izlasīt?"

Stefens tajā brīdī bija pasniedzies pēc fotoaparāta. "Nāc, nofotogra fesim to, kas mums tur jau ir."

"Tūliņ, tūliņ. Paskaties tikai…"

"Jā, es jau skatos." Stefens pieliecās lapai tuvāk. Gandrīz nogāza foto­aparāta statīvu. "Ak, mans Dievs…"

Šajā mirklī ultravioleto staru spuldze nodzisa. Pilnīgi bez jebkāda trokšņa, pilnīgi bez jebkāda redzama iemesla. Tā vienkārši izdzisa, un līdz ar to arī ķīmiski marķētais teksts uz mitrā papīra.

"Tas taču nevar…" Ješua dusmīgi pasniedzās pie slēdža, izslēdza lampu, tad atkal ieslēdza, veltīgi. Nekas vairs nemainījās. "Sasodīts."

"Tu taču ari to izlasīji, vai ne?" Stefens jautāja.

"Tieši tagad," Ješua dusmojās, pielēca kājās un piesteidzās pie skapja telpas otrā galā, vilka vaļā atvilktnes, stūma tās atkal ciet. "Kā jau es teicu. Nevienas rezerves spuldzes visā plašajā apkārtnē."

"Ješua," Stefens jautāja vēlreiz. "Vai tu arī to izlasīji?"

"Tas ir raksturīgi šai bodītei," viņš saniknots turpināja runāt. "No­laidība, kur vien skaties. Katrs tikai ņem, bet nevienam neienāk prātā parūpēties par rezervi. Un mums ir sabats! Kur lai mēs tagad sameklē­jam rezerves spuldzi?"

Stefens ar troksni nolika kameras statīvu atpakaļ uz galda. "Ješua!"

Draugs aprima, un ar to arī izgaisa viņa dusmas. Viņš paskatījās uz Stefenu un pamāja. "Jā, es arī to izlasīju."

"Tātad tu arī to redzēji?" "Jā."

Judīte atkal izslējās un nogurusi uzlūkoja abus vīriešus. "Kas noti­cis? Jūs esat tik bāli kā spoki. Kāds tad bija nākamais vārds?"

Stefens pārliecās pār lēzeno trauku, atspiedās uz izplestām rokām, it kā viņa ķermeņa augšdaļa pēkšņi būtu kļuvusi tonnām smaga, un pa­skatījās lejā uz pelēko, caurumaino papīru. Ja ilgi skatījās, viņš varēja iztēloties, ka spēj vēlreiz atsaukt atmiņā spokaino rakstu.

"Lived", viņš teica. "Nākamais vārds bija lircd."