Jēzus video

31

Hērods lika palielināt Tempļa kalna areālu ar balsta mūriem, līdz ar to izveidojot plašu terasi. Uz tās tika uzcelts templis, tur­klāt priekšpagalmi terasveidīgi atradās viens virs otra. Tempļa kalnam apkārt stiepās krāšņi marmora portiki, un divi tilti rietu­mos savienoja templi ar pilsētu. īstā tempļa priekšā atradās iekšē­jais pagalms, t.s. Izraēlas pagalms ar 32x32 olekšu lielu altāri, baseinu kristīšanai un ar kautuvi upurējamiem lopiem. Rietum­pusē pievienojās sieviešu priekšpagalms; četras stūra telpas bija domātas nazīriešiem un lepras slimniekiem, kā arī malkas un eļļas glabāšanai.

Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons

Judītes tēva zinātniskā darba fotokopiju kaudzīte atradās uz vaska­drānas galdauta, kam grīļīgais virtuves galds bija jāpasargā no izšļakstinātas kafijas, un Judīte uz šiem papīriem skatījās tā, it kā runa būtu par neķītrākajiem materiāliem, kādus vien viņai jebkad nācies redzēt. "Jūs varat iet," viņa noraidoši sacīja. "Manis pēc." Galu galā tas vēl novedīs pie tā, Stcfcns nodomāja. Viņi bija vēlreiz pārskatījuši visus datus — tas nozīmē, ka tos bija pārskatījis Jcšua, jo tic bija rakstīti ebreju valodā —, taču no tiem nebija kļuvis skaidrs, kas bija izracis eju zem Tempļa kalna un kādam nolūkam tā sākotnēji domāta. Lai arī viņš bija uzdūries dažiem jēdzieniem, ar kuriem neko nevarēja iesākt, Jcšua domāja, ka šajā sacerējumā viņa tēvs tajos vispār nav iedziļi nājies. Un, lai arī Mcnezu ģimenē šahta daudzus gadus bija nozīmīga tēma, ne Jcšua, ne Judīte nevarēja atcerēties, vai viņu tēvs tās iespēja­mos iniciatorus kādreiz vispār būtu pieminējis.

Citiem vārdiem sakot, viņiem bija jāiet un jājautā viņam.

"Es nesaprotu, kā tas var būt tik svarīgi," Judīte dusmīgi turpināja. "Es domāju, eja eksistē, mēs zinām, kur tā sākas un kur beidzas, un sakritības pēc tā beidzas tieši tur, kur Stefens vēlas nokļūt. Tad kāpēc mēs to vienkārši neizmantojam un nepajautājam pēc tam, kuram mums ir jāpateicas?"

"Tā ir tikai maza novirzīšanās no ccļa. Divas stundas, tad mēs atkal būsim šeit. Problēma ar naudu mūs aizkavēs daudz ilgāk."

"Tā nav atbilde."

"Okay. Atbilde ir šāda: man ir sajūta, ka tas ir svarīgi."

"Tev ir sajūta," Judīte ironiski atkārtoja. "Nu, to es saucu par sva­rīgu iemeslu."

Stefens savilka seju neizdibināmā grimasē un nolēma izlikties nema­nām ironiju. Ja viņš viņai nepatika, tā taču galu galā bija viņas darīšana. "Jā," viņš it kā garāmejot atteica, "tā nu tas reiz ir. Vairāk vai mazāk attiecībā uz visu, ko cilvēki dara vai nedara, runa ir par sajūtām."

"Tev taču arī ir tāpat," Ješua pārmeta māsai. "Patiesībā tu tikai tāpēc to neuzskati par nepieciešamu, ka nevēlies akceptēt tēva dzīvesveidu."

Judīte ar tādu sparu nolika uz galda savu kafijas tasi, ka liela gāzma tumšbrūnā šķidruma izšļakstēja un sadalījās uz taukainā galdauta. Ste­fens ātri pacēla papīrus un nolika tos uz ceturtā, brīvā krēsla.

"Jā," Judīte nikni paskaidroja. "Tieši tā. To es nepieņemu, šo dzī­vesveidu. Es nepieņemu to, ka virs savu sievu pēc trīsdesmit gadu kop­dzīves tā vienkārši pamet un to vēl nosauc par dievbijību. Es to nekad nepieņemšu."

"Varbūt tu uz to skaties pārāk vienkāršoti," Ješua sacīja. "Varbūt bija kas tāds, kas mūsu vecāku laulībā nesaskanēja, un varbūt viņš mūsu dēļ bija adicis soli, ko patiesībā vajadzēja spert jau daudz agrāk. Padomā par laiku, kad tev bija septiņi vai astoņi gadi, cik bieži viņi…"

"Un kāpēc tad viņš viņai neļauj šķirties? Ja jau viņš viņu ir pametis, tad viņš varētu viņai vismaz dot iespēju sākt jaunu dzīvi. Galu galā viņš pats to ir darījis."

"Tradīcijas liek…"

"Ak tradīcijas! Protams, te nu mums tās ir atkal, tradīcijas. Svētās tradīcijas. Te nu jūs abi esat līdzīgi, tu un tēvs. Jūs jau nepielūdzat Dievu, jūs pielūdzat tradīcijas. Es tev vēlos ko teikt: man tās ir līdz kaklam, tās tavas tradīcijas, kuras nenozīmē neko citu, kā vien to, ka jūs sevi pada­rāt par to cilvēku vergiem, kuri jau pirms gadu tūkstošiem ir miruši!"

"Tradīcijas ir tās, kas mūs kā tautu gadu tūkstošiem ir saturējušas kopā."

"Ak vai tā ir? Es nodrebu bijībā. Un kādu cenu mēs par to maksājam, tu un es, un katrs mūsu zemē? Tās mūs nospiež kā lāsts, šīs godājamās tradīcijas, tās spiež mūs mūžīgi atcerēties, atcerēties, tik daudz atcerē­ties, ka mēs aizmirstam paši savu dzīvi. Vai tad tā nav? Cik sena ir Mozus otrā grāmata? Trīstūkstoš gadu? Gluži attapīgi toreiz būs bijuši mūsu senči, kuri četrdesmit gadus bija maldījušies tuksnesī svētās zemes meklējumos. Viņi izlīdzējās ar to, ka būvēja mājokļus no palmu zariem, un, ja vajadzēja, viņi ēda savu maizi neraudzētu, kas toreiz, protams, bija prātīgs problēmas risinājums. Bet no tā laika? No tā laika mums Sukotā jāceļ lapu būdas un Pasā svētkos jāēd neraudzēta maize, vēl arvien pēc trīstūkstoš gadiem, gadu pēc gada, un tā joprojām līdz pat pasaules galam. Kāpēc mums vēl arvien ir jācieš kopā ar cilvēkiem, kuru kauli jau sen ir sabiruši pīšļos? Vai šodien mūsu dzīve ir mazāk vērta? Manai pirmajai automašīnai bija salūzusi bagāžas nodalījuma atslēga, un visu laiku es to nostiprināju ar gumiju. Bet tas taču nenozīmē, ka no šī brīža līdz pat mūžībai ikvienam sava pirmā auto bagāžas nodalījums jānostiprina ar gumiju! Un tieši to ar mums dara mūsu svētās tradīcijas: kāds pašā sākotnē kaut ko ir izdarījis, pats vēl būdams brīvs, — taču visus, kas nāca pēc viņa, viņš ar to ir padarījis par vergiem."

Neomulīgas sajūtas pārņemts, Ješua paskatījās apkārt. Brokastu telpa nebija diez cik pilna, tuvējie galdiņi bija brīvi, taču viņu sarunas pieaugo­šais skaļums pamazām sāka piesaistīt uzmanību. Viņa apakšžoklis nervozi kustējās šurpu turpu. "Kāpēc tev vienmēr tik nesamērīgi vajag pārspīlēt? Bez robežām, bez… iekšējas sajūtas par to, cik tālu drīkstētu iet?"

Ar kapitulējošu nopūtu Judīte atslīga pret krēsla atzveltni un, galvu no­liekusi, skatījās vienā punktā uz galda, it kā visas atbildes būtu atrodamas izbalējušā galdauta ornamentā. "Nu ejiet taču beidzot. Un ļaujiet, ka es palieku šeit un apraudu savas pašas sāpes."

"jā, tieši to mēs arī darīsim." ješua bija nikns, kad viņš piecēlās. Arī Stcfcns piecēlās un jutās neomulīgi par to, ka bija izraisījis šo strīdu.

"Stefen?" Judīte jautāja un paskatījās augšup uz viņu ar skatienu, kurā vīdēja kas līdzīgs ļaunam priekam. "Tu taču vienmēr biji vēlējies uzzināt, kā tas ir — doties ceļojumā laikā. Tad tagad esi labi uzmanīgs."

"Oficiālajā valodas lietojumā," Simons Bārlevs skaidroja, "to vairs ne­sauc par Raudu mūri, jo raudāšanas laiks ir beidzies. Tagad tas ir Rie­tumu mūris."

"Labi, manis pēc lai tas ir Rietumu mūris." Džons Kauns paraustīja plecus. "Problēma no tā nemainās."

"Vai tad tā vispār ir problēma?" Bārlevs turpināja. "Jūs šeit nemitīgi radāt visneiedomājamākās hipotēzes, un beigās arvien izrādās, ka do­mājat — jums jāķeras klāt atkal kādai ebreju svētvietai. Šie secinājumi, ko jūs esat izdarījuši no ieraksta dienasgrāmatā, manuprāt, ja atļauts teikt, nav izpildāmi."

"Godājamais kolēģi," ieskanējās profesora Gutjēra ērģelēm līdzīgais bass, "atļaujiet man šeit iebilst. Manuprāt, Rietumu mūris kā paslēp­tuve kapsulai ar vēstījumu nākotnei ir ne vien piemērots, bet arī tik saprotams, ka mums vajadzētu kaunēties par to, ka tas mums pašiem jau agrāk nebija ienācis prātā. Vēl jo vairāk tagad, kad esam uzzinājuši, ka tā nav vis bijusi plānota akcija, bet gan brīnumains likteņa pavērsiens, kas nepazīstamo ceļotāju nogādājis pagātnē. Iztēlojieties situāciju, kādā viņš nonācis. Viņam ir videokamera, un viņš sāk filmēt Jēzu. Protams, viņš prāto, kā filmu varētu nogādāt nākotnē. Mēs zinām, ka viņš ir apskatījis dažādas vēsturiskas Izraēlas vietas. Vai nav pašsaprotami pie­ņemt, ka viņš, pirms apmeklēja tādu drīzāk otršķirīgu apskates objektu kā Betšearimas nckropoli, jau sen bija ieradies Jeruzalemē? Un ja tā, tad viņš, bez šaubām, arī tur bija filmējis — citiem vārdiem, savas kameras videomonitorā viņš var precīzi redzēt, kāds reiz izskatīsies Rietumu mūris, tā teikt, izmeklēt īsto akmeni."

"Un tad?" iebilda Bārlcvs. "Kā viņš varēja kameru paslēpt mūri?"

"Maskējies kā viens no tempļa celtniekiem. To viņš būtu varējis darīt, agrākais, pēc Jēzus krustā sišanas, tātad trīsdesmitajā gadā. Šajā laikā templis jau sen bija pabeigts. Pats templis un tā pamata mūri jau bija ierī­koti, kad mira ķēniņš Hērods, un tas bija ceturtajā gadā pirms Kristus."

"No Jozcfa Flāvija rakstiem ir zināms, ka darbi pie Tempļa celtnie­cības ilga līdz sacelšanās sākumam pret romiešiem sešdesmit sestajā gadā. Mums jāņem vērā, ka nepārtraukti visu šo laiku noritēja tempļa uzla­bošanas un pārbūves darbi."

"Un tad viņam vēl arvien būtu bijusi problēma piekļūt masīvajiem akmens kvadriem, kas atradās divdesmit metru augstumā." Izrakumu darbu vadītāja vietnieks paskatījās uz klātesošajiem, viņa skatiens visil­gāk kavējās pie Kauna. "Vai nav tiesa? Šodien brīvi pieejamais Rietumu mūra posms ir pats augšējais gals, aptuveni vēl divdesmit metru atrodas zem zemes."

"Tas nozīmētu to, ka kameru viņš ir paslēpis vienā no augšējiem kvadriem," Kauns vēsi secināja. "Tie bija pieejami no augšas."

Bārlevs pacēla galvu. "Un? Ko jūs gribat darīt? Rietumu mūris ir svēt­vieta, un turklāt vēl pamatīgi apsargāta. Pat ja precīzi zinātu, kurā kvad­rātā kamera atrodas, jūs to nevarētu dabūt ārā."

"Ko viņa ar to bija domājusi?" jautāja Stefens, kad Ješua pēc viņa norā­dījumiem vadīja mašīnu cauri pilsētas satiksmei.

"Mans tēvs dzīvo Meašearimā," Ješua paskaidroja, un izklausījās, it kā viņš justos neomulīgi. "Tas ir stingri ortodoksālo jūdu kvartāls."

Viņi brauca pa vienu no izvcdccļiem ziemeļrietumu virzienā, kamēr Ješua deva norādījumu meklēt stāvvietu. Tad viņi kādu gabalu gāja uz priekšu pa galveno ielu un beidzot iegriezās šaurā sānu ieliņā.

Stefens nespēja ticēt savām acīm. Ja viņš nezinātu, ka viņi atrodas Jeruzalemē, ebreju valsts pašā vidū, tad viņš domātu, ka ir nokļuvis geto, kurā kāda apspiedēja valsts piespiedu kārtā cilvēka necienīgos apstāk los ieslodzījusi kādu sev nevēlamu iedzīvotāju daļu. Viņi gāja cauri no­spiedoši šaurām, mulsinoši līkumotām ieliņām, kas bija sautētu kāpostu smaržas un ļaužu pilnas — melnās drānās tērpti, bārdaini vīrieši un sievie­tes, kuras, neraugoties uz solīto karsto dienu, tik rūpīgi bija ieģērbušās noplukušās kleitās, it kā būtu gaidāma ziema. Tādi varēja izskatīties geto deviņpadsmitajā gadsimtā Austrumeiropā, taču šis nebija muzejs, šis nebija agrāko laiku apspiešanas skatuvisks atveidojums, bet gan drausmīga īstenība.

Ik uz soļa viņi redzēja lielas, aprūsējušas izkārtnes, uz kurām angļu un ebreju valodā bija lasāmi brīdinoši saukļi: Jūdu meita! Tora uzliek tev pienākumu ģērbties tikumīgi — vai: Mēs neciešam amorāli ģērbušos garāmgājējus. Viņi sastapās ar aizdomu pilniem, noraidošiem skatieniem.

Ješua viņu vadīja cauri nomācošam labirintam, kurā bija neapgais­motas mājas ar šaurām ieejām un neērtiem ickšpagalmiem. Dažas ieli­ņas bija pārjumtas ar skārdu, kas, rūsas saēsts, atstāja iespaidu, ka kuru katru brīdi varētu nogāzties un krītot kādu nosist. No daudziem dzelzs logu slēģiem un durvīm lobījās vecā, nodilusi krāsa.

Stcfens redzēja neskaitāmus bērnus. Cieši cits citam blakus tie mēmi un bikli pieķērās katrs savai mātei pie svārkiem, kad viņi, abi svešinieki, gāja garām, un noskatījās viņos ar bezgalīgi dziļām, skumjām acīm. Mā­tes, no kurām daudzas jau atkal bija gaidībās, nožēlojami stiepa iepirku­mus vai veļu, ko viņas izkāra uz bezgalīgi krustām šķērsām izvilktajām auklām. Lielākajiem zēniem kājās bija īsas, melnas bikses un garas zeķes, bālām sejām tie stāvēja malu malās un izskatījās kā noguruši veci vecīši. Bērnu čalas skanēja tikai no dažiem drūmiem logiem, aiz kuriem, kā Ješua pusbalsī paskaidroja, notika Toras skolas nodarbības, un patiešām — tās nebija tikai rotaļājošos bērnu balsis, tās bija balsis, kas kori lasīja Svētos Rakstus.

Pa ieliņām, kājas vilkdami, salīkuši gāja veci vīri, tīkliņā nesdami pāris apelsīnu vai maizes klaipiņu; tiem bija gleznainas baltas un pinkainas bārdas, mugurā melni, biezi mēteļi, un no tiem nāca neaprakstāma ķer meņa smaka: šķiet, ka tikumīgā apģērba bauslis nepieprasīja tikumīgo apģērbu arī regulāri mazgāt. Nežēlīgi šausminošs Stcfenam šķita jaunu vīriešu izskats, kurus viņi satika ceļā. Vispirms uzmanība krita uz viņu dīvainajām drānām, garajiem, melnajiem kaftāniem un platmaļu hūtēm, no kuru apakšas nokarājās garas pinkas. Taču daudzi bija ģērbušies pa­rastā melnā uzvalkā ar džemperi zem žaketes, būti galvā, seju aizslēpuši .11/ kuplas, mežonīgas bārdas, — taču aiz biezajiem briļļu stikliem viņu aeis mirgoja tikpat nepielūdzami. Tiem, kuri vēl nevarēja paslēpties aiz bibliski svētas bārdas, sejā bija īgna, raudulīga izteiksme, un zem viņu vaskoti spīdīgās sejas ādas asinis šķita esam aukstākas un plūstam lēnāk, nekā bija nolikusi daba. Bija tāda sajūta, it kā šajās ielās visi būtu izlēmuši kļūt paši sev par apsmieklu un turklāt vēl pacentušies savu apkārtni iz­veidot tādu, lai viņiem neviens nekad nevarētu pārmest, ka viņi ir prie­cājušies par dzīvi.

"Vai esi pārliecināts, ka tavs tēvs ir mājās?" vStefens jautāja neapzināti klusinātā balsī.

Ješua pamāja. "Viņš nekad nekur neiet."

Viņi nonāca kādā salīdzinoši tukšā laukumā, kurš sākotnēji bijis bru­ģēts ar baltiem akmeņiem, bet vēlāk vairākkārt ticis pielabots ar betonu. Nebeidzami metri veļas auklas stiepās tam pāri, un vesela rinda uz auk­las izkārtu puķainu sieviešu apakšbikšu puritāniskās morāles atmosfērā, ko šķita izstarojam Meašearima, izskatījās gandrīz nepiedienīgi.

Pie dažiem namiem bija it kā pagaidu, taču pēc izskata jau pietiekami vecas piebūves no vairāk vai mazāk neveikli sanaglotiem dēļiem, kas deva savu daļu graustu rajona iespaida radīšanā. Vēl arvien stipri oda pēc kāpostiem un etiķa, piedegušā piena un pēc simta citu lietu, ko Stcfens nemaz tā īsti nevēlējās identificēt. Viņš sekoja Ješua, kurš mērķtiecīgi devās kādu kāpņu virzienā, kuras starp divām dēļu būvēm veda augšup uz galeriju, kas visa laukuma platumā savienoja vairākas šaurās, pussa­gruvušās mājas un ļāva piekļūt to augšējiem stāviem. Viss, kas bija pār­ņemts no gadsimta jaunākajiem sasniegumiem, bija pievienots vēlāk — ūdensvads, strāvas kabelis un notekcaurule, tas viss stiepās gar ārsienām, metot dēkainus līkumus ap logiem un durvīm.

Viņi iegāja tumšā gaitenī. Ješua pieklauvēja pie šaurām, gandrīz ne­pamanāmām durvīm. Iekšpusē bija dzirdama kāda balss. Viņš nospieda rokturi un atgrūda vaļā durvis, kuras, tikai pieliekot spēku, neciešami čīkstēdamas, atvērās.

5/6

Telpa aiz durvīm arī slīga tumsā, vienīgi uz galda vārga spuldze abažūrā apgaismoja grāmatu un roku, kas to turēja atvērtu. Visam citam bija jaušamas tikai aprises — gulta, skapis, vairāk nekā. Vienīgais logs, rcstots un ne lielāks par dvieli, atradās nepieejamā augstumā.

Ješua kaut ko teica ebreju valodā.

Skaļa, nelaipna balss viņam atbildēja angliski. "Cik bieži man tev vēl būs jāsaka, ka šos vārdus es saku vairs tikai dievkalpojumā? Runā ar mani angliski vai arī iemācies jidišu!"

Eizenharts vēroja Kaunu. Viņš sēdēja, rokas rāmi sakrustojis, šķietam pats miers, un izskatījās, it kā viņš sekotu profesora Gutjēra un Simona Bārleva diskusijai. Taču viņa pirksti nemierīgi bungoja pa otras rokas elkoni un acis domīgi vērās tālumā.

"Kur palika Robcrtsa un Marti nē materiāli?" viņš bez aplinkiem iejautājās.

Visi uz viņu paskatījās. Neviens nebija sapratis jautājumu.

"Sonārtomogrāfs," miljonārs piepalīdzēja. "Tempļa kalna izmek­lējumi."

Profesors Vilfords-Smits ieklepojās. "Ja atmiņa mani neviļ, mape atrodas pie citām lietām tējas virtuvē."

Kauns deva zīmi Raienam. ViņŠ paklausīgi devās uz nelielo virtuvīti, kas atradās blakus apspriežu telpai, tūliņ pat atgriezās ar biezu mapi un nolika to Kaunam priekšā.

Debates nu bija pārtrauktas. Visi saspringti sekoja, kā Kauns pār­skata lapās. Beidzot viņš izņēma un skatījās pret gaismu kādu kodoskopa foliju, izsaucās: "Ha!" — ieslēdza projektoru un uzlika uz tā foliju.

"Varbūt mums tomēr vajadzēja ļaut doktoram Robcrtsam izrunā­ties," viņš noteica, it kā tas būtu bijis kolektīvi pieņemts lēmums — pārtraukt zinātnieka sagatavoto priekšlasījumu. "Šeit — kas tas ir? Šī taču ir eja, kas iet tieši aiz Raudu mūra, vai ne?"

"Aiz Rietumu mūra," Bārlevs automātiski izlaboja.

"Manis pēc. Un tomēr tā ir eja."

"Hmm." Izraēlas arheologs noliecās pār zīmējumu, kas atradās uz kodoskopa. "Taču tas nesaskan. Ir gan kāda eja aiz Tempļa mūra lie­lumu daļas, bet tā ved no Vilsona loka uz ziemeļiem — un ne aiz mūra svētītās daļas."

"Šis zīmējums balstās uz sonārtomogrāfa mērījumiem," Kauns iebilda. "Tas nozīmē, ka šī eja neapšaubāmi eksistē. Spriežot pēc tā, ko sakāt jūs, mums jāpieņem, ka tā vienkārši līdz šim vēl nav tikusi atklāta."

Bārlevs berzēja zodu. Profesors Vilfords-Smits nostājās viņam bla­kus un arī sāka pētīt zīmējumu uz folijas, it kā ar to, ka zīmējums bija redzams uz sienas, būtu par maz. Kopīgi viņi identificēja līnijas un mel­nos laukumus, ik pa brīdim čukstus cits citam sakot vietu nosaukumus, kā Babesilsileba, Zālamana staļļi vai trīsdesmit sestā cisterna.

"Pilnīgi iespējams," beidzot sacīja profesors Vilfords-Smits. "Runa patiešām varētu būt par kādu līdz šim vēl neatklātu eju vai šahtu."

"Ahā," Kauns triumfējoši iesaucās. "Izlabojiet, ko saku, ja es kļūdos — bet vai šī eja mums nesniedz atbildi uz diviem jautājumiem vienlaikus? Pirmkārt, uz jautājumu, kā ceļotājs laikā kameru nogādājis slēptuvē." Viņš pavērās apkārt, it kā gaidītu aplausus. "Un, otrkārt, uz jautājumu, kur kamera atrodas patlaban."

Tā kā citas iespējas nebija, viņi sēdēja uz gultas. Krēsls, uz kura sēdēja Ješua tēvs, istabā bija vienīgais. Ļoti iespējams, ka tas pat bija ērtāks nekā cietā gulta un tās nelīdzenais, kunkuļainais matracis.

Pamazām acis aprada ar krēslaino telpu. Stefens mēģināja saskatīt, kāds izskatās vīrs, kurš vēl arvien nepakustēdamies sēdēja pie spuldzes apgaismotā galda ar grāmatu rokā. Viņš redzēja masīvu, salīkušu tēlu ar bezmaz vai patriarhālu bārdu, kāda būtu darījusi godu Bībeles pravie­tim, un šis tēls vēl joprojām turēja grāmatu atvērtu un bez komentā­riem klausījās Ješua paskaidrojumos. Vecajam vīram slīpi aiz muguras viņš ieraudzīja zemu plauktu, uz kura stāvēja ūdens bļoda un karafe. Uz naktsgaldiņa, kuram blakus Stefens sēdēja, gulēja drupans gabaliņš maizes. Citādi mazā istabiņa bija tik trūcīga un kaila, kādas šajos laikos nebija pat cietuma kameras, — ne paklāja, ne gleznu, nekādu perso­nisku lietu.

"Tātad eja," balss pēc brīža nomurmināja, kad Ješua bija beidzis. "Kāpēc jūs interesē šī eja?"

"Mēs vēlamies tai izpeldēt cauri," teica Stefens. Bija pienācis laiks iesaistīties sarunā.

"Izpeldēt cauri? Atmetiet šo domu. Tas jau reiz ir mēģināts; tas ir pārāk sarežģīti."

"Kopš tā laika ir pagājuši divdesmit pieci gadi," Stefens atteica, "un tehnika pa šo laiku ir attīstījusies. Ar šodienas aprīkojumu tas ir daudz vieglāk nekā toreiz. Tas ir tikai jādara."

Klusums. Tad nosvērti: "Nu labi. Tad dariet to."

Stefens paliecās uz priekšu un neapzināti salika rokas. "Patiesībā mēs šeit esam kāda cita iemesla dēļ. Mēs izlasījām jūsu tūkstoš deviņi simti sešdesmit septītā gada darbu — precīzāk sakot, to izlasīja Jcšua, es ne­zinu ebreju valodu —, kurā jūs izklāstāt ejas vēsturi un iespējamo novie­tojumu. Taču jūs neko neesat minējis par to, kurš šo eju ir racis un kādā nolūkā."

"Vai man to vajadzētu zināt?"

"Tēvs, tu to zini," Jcšua nepacietīgi atgādināja. "Es atceros, ka tu man to reiz skaidroji, kad es biju vēl mazs. Tikai es vairs nezinu, ko tu man skaidroji."

Palsajā gaismas aplī, ko uz galda meta spuldze, roka palaida vaļā grā­matu, rūpīgi to aizvēra un nolika malā. "Tic visi ir seni stāsti. Esmu ar šo eju sagandējis visu savu dzīvi, iztērējis savus spēkus ietiepīgā cīņā pret zinātnisko iestādi… Šodien tā mani vairs neinteresē. Manis dēļ tas arī varētu būt Hiskijas tuneļa kanāls, manis pēc."

"Tēvs, tu teici, tā bija kāda sekta, kas raka šo šahtu. Kas tā bija par sektu?"

"To visu es reiz zināju, taču tagad tam vairs nav nekādas nozīmes. Kaut kādās grāmatās tas bija rakstīts, bet tās visas es esmu izdalījis."

"Bet kam gan citam lai mēs par to jautājam, ja ne tev? Tu esi vienī­gais, kurš to zina."

"Un es to esmu aizmirsis. Es lasu vairs tikai Bībeli un domāju vairs tikai par nāvi, un nu ierodies tu un pieprasi, lai es atceros. Es jau ar pū­lēm atceros, ka esi mans dēls, nemaz nerunājot par eju."

Telpā izplatījās saspringts, satraukts klusums, it kā kāds no viņiem būtu aizturējis elpu. Stefens gandrīz izbijās, kad Ješua viņam blakus pēk šņi dziļi ievilka elpu un tad aizžņaugtā balsī nočukstēja: "Tēvs, lūdzuV

Nekas nenotika. Tā viņi sēdēja, ārpusē bija dzirdamas balsis, tālas un nesaprotamas, un, lai gan bija karsta, gaiša, saules pilna diena, viņi sēdēja lumsā un gaidīja, lai arī nekas nenotika. Stefenu sāka urdīt jautājums, vai Ješua tēvs, krēslā sēdēdams, pēkšņi nav nomiris un viņi to nav pamanījuši.

Taču tad vecais vīrs sakustējās. Krēsls zem viņa iečīkstējās, kad viņš ar pūlēm paliecās uz priekšu. "Eja," viņš izgrūda, elsdams no piepūles, kad viņš stāvēja. "Atkal un atkal šī eja, tā mani neliek mierā…" Salīcis, maziem, šļūcošiem soļiem viņš devās pāri istabai uz drēbju skapja pusi. "Mūžīgs lāsts, kas mani spiež…" Tas bija dīvaina veca vīra monologs. Viņš atvēra skapja durvis un trokšņaini kaut ko tajā taustīja, līdz izvilka dienas gaismā kādu šauru mapi un ar to rokā atgriezās pie galda un krēsla.

"Viss šis stāsts sākas Ceturtā krusta kara laikā," viņš sāka stāstīt, kamēr viņa pirksti, kas bija kļuvuši stīvi un neveikli, pūlējās atsiet lentes mezglu, ar kuru mape bija aizsieta. "Tūkstoš divi simti deviņpadsmitajā gadā, ja es pareizi atceros, krustneši aplenca Ēģiptes pilsētu Damjetu. Šī aplenkuma laikā no Itālijas ieradās kāds mūks — Asīzes Francisks, franciskāņu ordeņa dibinātājs. Šis mūks vienkārši devās cauri krustnešu un saracēņu rindām tieši uz sultāna apmetni, nostājās viņa priekšā un sprediķoja. Nostāsti liecina, ka sultāns bijis loti aizkustināts un piekritis Franciska lūgumam atļaut viņam apmeklēt Palestīnas svētvietas." Bei­dzot viņš mezglu bija atraisījis un varēja atvērt mapi. "Es sev arvien tiku jautājis, kas viņu bija pamudinājis uz šo neprātīgo soli."

Kādu brīdi viņš šķirstīja papīrus, bīdīja tos uz vienu un uz otru pusi, šķita meklējam kaut ko noteiktu. "Vairāk vai mazāk no šī laika šajā zemē ir franciskāņu ordeņa klosteri. Tie ir vēl joprojām. Jeruzalemē, Betlēmē, Ako, Tibcrijā, Kāfarnaumā, Jērikā un tā joprojām. Pāris reižu franciskāņi tika izraidīti, taču ikreiz pēc dažiem gadiem tie atkal stūrgalvīgi bija atgriezušies."

Beidzot viņš atrada to, ko bija meklējis. "Šeit," viņš sacīja un uz brīdi pacēla kādu papīru, uz kura neskaidrā, nedrošā rokrakstā kaut kas bija rakstīts, acīmredzot tā bija kāda cita, senāka dokumenta fotoko­pija. "No šī dokumenta izriet, ka tūkstoš trīssimt piecdesmitajā gadā franciskām savā īpašumā bija pārņēmuši kādu celtni uz dienvidiem no Tempļa kalna, ko viņi trīsdesmit gadu vēlāk atkal bija atstājuši. Un šī karte," viņš pacēla kādu citu lapu tikpat ātri kā iepriekšējo, tā ka Ješua un Stefēns paspēja tikai uzmest paviršu skatienu pāris melnām svītrām, "rāda, ka šī celtne ir atradusies tieši tajā vietā, kurā Halīls Saads savā laikā bija atracis ūdens tvertni, gatavodamies būvēt savu māju."

"Jūs domājat, ka šo eju bija izrakuši franciskāņi?" Stefens uzmanīgi mēģināja pārliecināties.

"Jā. Es pat domāju, ka viņi tikai tādēļ vien bija ieradušies Palestīnā."

Stefens pārsteigts mirkšķināja acis. "Lai izraktu ejuV

"Viņi sekoja kādai ļoti senai leģendai," Ješua tēvs paskaidroja. Vēl viens papīrs, šoreiz mazs un pelēks. "Tā šķiet kā pasaka, un neviens īsti nezina, kad tā radusies. Tas ir kāda latīņu teksta tulkojums, ko es atradu, lai arī vairs ncatccros, kur." Viņš turēja papīru pavērstu pret Stcfenu, un viņš pārsteigts piecēlās un to paņēma.

Teksts bija rakstīts angļu valodā un ar rakstāmmašīnu. Niecīgajā ap­gaismojumā viņš ar pūlēm mēģināja atšifrēt vārdus. "Tas bija tajā laikā, kad Jēzus mācīja Kapcrnaumā, kad kāds vīrs no Rczaras atnesa spoguli uz to vietu, kur runāja Jēzus. Taču spogulim, kad tajā atspoguļojās Jēzus seja, tā tik ļoti iepatikās, ka no ta brīža tas vairs negribēja rādīt neko citu ka vien Tā Kunga atveidu. Tad tā īpašnieks to ielika kastē un no­glabāja slepenā vietā, lai tie, kas nāks pēc viņa un kam viņš to gribēja nodot, varētu redzēt savu Kungu. Taču tiek sacīts, ka viņš ieracis spoguli zem Jeruzalemes tempļa, jo neviena cita vieta viņam nešķita droša.'" Stefens apjucis paskatījās uz augšu, meklēdams Ješua skatienu. "Tas ir neticami."

Ješua apakšžoklis bija atkāries uz. leju, kas viņa sejai piešķīra gandrīz vai debilu izteiksmi.

Stefens izlasīja tekstu vēlreiz, lai pārliecinātos, ka to visu nav tikai iedomājies. Kopš brīža, kad viņš bija ienācis ortodoksālo jūdu kvartālā, viņu bija pārņēmusi nerealitātes sajūta. "Bezara," viņš atkārtoja. "Kāds vīrs no Bezaras."

"Bezara," Ješua dīvaini neskanīgā balsī noteica, "ir Bctšcarimas se­nais nosaukums."

Kad tēvs Lūkass pacēla acis no savas lūgšanu grāmatas, viņa skatiens slī­dēja cauri logam un apstājās pagalmā. Pie ieejas portāla baznīcā stāvēja Skarfaro kopā ar kādu vīru, kuru viņš vēl nekad nebija redzējis. Romas sūtnis mēģināja viņu par kaut ko pārliecināt, un druknais vīrs, kuram mugurā bija uniformai līdzīgs kombinezons, pamāja ar tādu izteiksmi, kas izskatījās gandrīz pazemīga.

Tēvs Lūkass abus kādu brīdi vēroja. Viņš nezināja, ko visu dienu da­rīja Skarfaro un viņa ļaudis. Viņi nāca un gāja, ieslēdzās pārrunu telpās, no kurām atkal nāca ārā steidzīgi un dusmīgām sejām. Kaut kad viņā bija zudusi vēlēšanās to saprast, un viņš atgriezās pie saviem ikdienas pie­nākumiem, kuru tagad, kopš viņiem vairs nebija ar ko braukt pēc pār­tikas vakariņu galdam, bija kļuvis ievērojami mazāk. Nu viņš varēja tik daudz laika veltīt apcerei un lūgšanām, kā nebija varējis atļauties jau sen. Taču sirds viņam sažņaudzās, kad ļaudis, kas vakarā nāca uz vakariņām, vajadzēja sūtīt prom. Viņiem vēl arvien nebija izdevies paklusām atrast kādu kompromisu.

Viņš neticēja savām acīm, kad redzēja, kā Skarfaro no sutanas izvilka nelielu tumšas krāsas priekšmetu un deva to vīrietim. Tas taču bija mo­bilais telefons! Kas, sasodīts, šeit notika?

Pēkšņi viņš vairs ilgāk nespēja izturēt. Viņš uzlēca kājās, cik vien ātri spēja, aizsteidzās pa gaiteni līdz virtuvei, kur brālis Džefrijs gatavoja pusdienas un izbrīnījies paskatījās uz tēvu Lūkasu, kad viņš steidzīgi iz gāja virtuvei cauri, lai nokļūtu kambarī, kurā glabājās uzkopšanas piede­rumi. Pieliekamā vienā galā bija reti izmantotas durvis uz kādu telpu bla­kus sakristejai, kurā bija viens pats gandrīz vienmēr vaļā esošs šaurs logs.

Tēvs Lūkass pats sev likās muļķīgs, taču viņš piespiedās pie sienas un uzmanīgi palūkojās ārā. Skarfaro stāvēja pret viņu ar muguru un aiz­sedza vīru, ar kuru runāja.

"Lai kur viņš arī ietu," viņš dzirdēja Skarfaro viņam piekodinām, "lai ko viņš arī darītu. Visu, ko vien jūs varat uzzināt."

Vīrs piekrītoši pamāja un pagāja mazliet sānis. Tagad tēvs Lūkass va­rēja izlasīt uzrakstu uz viņa kombinezona: Kami Enterprises.

"Jūs domājat, franciskāņi meklēja to spoguli?"

"Bez šaubām." Vecais vīrs gārdzoši klepoja, likdams dokumentu at­pakaļ mapē. "Bet Jeruzaleme bija sultānu rokās, Tempļa kalns nebija pieejams. Vienīgais ceļš, ko viņi redzēja, bija izrakt tuneli, tuneli cauri klintij, simtiem metru garumā. Un viņi tam veltīja vairāk nekā trīsdes­mit gadu."

"Un?" Stcfens jautāja ar sausu rīkli. "Vai viņi atrada spoguli?"

Ješua tēvs salika mapi kopā un sāka atkal neveikli siet tai apkārt lenti, ar kuru tā, ļoti iespējams, bija pārsieta desmitiem gadu. "Tā ir leģenda, jaunais cilvēk. Kristietība ir bagāta ar šādām leģendām. Piemēram, le­ģenda par Svēto Grālu, biķeri, no kura Jēzus esot dzēris pēdējā vakar­ēdienā. Leģendas ir stāsti, kas tiek nodoti tālāk no mutes mutē. Savā ziņā tie tālāk dzīvo savu dzīvi. Literatūrzinātnieki uzdod sev jautājumu, ko ļaudis šajās leģendās tādu saskata, ka viņi tās nodod tālāk."

Stefena domas joņoja. Viņš paskatījās uz Ješua un redzēja, ka viņa acīs ir savāds mirdzums. "Un nav zināms, kur palika mūki?"

"īsti ne. Taču ir norādījumi. Kādā no tiem ir teikts, ka daļa no mū­kiem, kuri bija dzīvojuši tajā namā pēc tam, kad viņi to bija atstājuši, esot devušies tuksnesī, ierīkojuši tur klosteri un no ordeņa vēlāk atsa­cījušies."

"Un kur šis klosteris atradās?"

Vecais vīrs atkal piecēlās, smagi elpodams un stenēdams. "Ai, tas vēl arvien eksistē. Kā mazs brīnums. Tur dzīvo desmit vai divdesmit veci vīri." Viņš paņēma mapi un šļūcošiem, podagras izmocītiem soļiem de­vās atpakaļ pie skapja. "Tur vēl arvien ir Negevas tuksnesis. Neiedomā­jami, kā viņi tur dzīvo."

Apstākļi, kādos Ješua tēvs šajā caurumā, šajā vienā istabā dzīvoja, Stefcnam nelikās mazāk neiedomājami. "Un kur tieši Negcvā?"

"Es tur nekad neesmu bijis," viņš atbildēja un atrāva vaļā skapja durvis. "Es nevarēju ciest, ja man bija kaut kur jāiet, lai kaut ko izdi­binātu. Vislabprātāk cs pētīju bibliotēkās un arhīvos." Viņš smagnēji pieliecās, lai iebīdītu mapi tumšā skapja stūrī. "Tā. Domājams, tā šeit paliks tik ilgi, kamēr cs nomiršu. Un tad kāds to izmetīs. Kāda muļķība."

Stefens juta, kā viņa cclis grib sākt nervozi šūpoties. Vai vecais bija rik neattapīgs, vai arī viņš tikai izlikās? "Bet vai jūs zināt, kur klosteris atrodams?"

"Aizmirsti šo klosteri, mans dēls. Veci vīri, kuri nezina pat to, kurā gadā mēs dzīvojam. Lielākā daļa no viņiem tur dzīvoja jau tad, kad Izraēla kā valsts vēl bija tikai nedrošs sapnis."

Stefens, kā palīdzību meklēdams, paskatījās uz Jcšua. Viņš klusi no­pūtās.

"Tēvs," viņš sacīja, "pasaki mums vienkārši, kur šis klosteris atrodas."

Vecais vīrs, it kā neko nebūtu dzirdējis, gāzelēdamies aizgāja atpakaļ līdz krēslam, čirkstošām locītavām uz tā apsēdās, atlaidās pret atzveltni un tad ar rokām sāka braucīt savu vareno, sirmo bārdu. Stefens apjauta, ka ir aizturējis elpu, un dziļi ieelpoja.

"Bērševa," sirmais talmudists beidzot teica. "Bērševā es reiz biju. Vai tu atccrics, Ješua? Droši vien ne. Toreiz tu vēl biji mazs bērns. No Bērševas uz dienvidiem, tikai uz dienvidiem. No tālienes tas izskatās kā drupas nepieejamā kalna virsotnē. Es vairs nezinu, kā to kalnu sauc un vai tam vispār ir kāds nosaukums, taču tas paceļas Vādī Meršamonas rietumu galā. Ir vajadzīga laba karte. Lielākajā daļā no tām Vādī Meršamona nav atzīmēta." Viņš atkal pasniedzās pēc savas grāmatas un nolika to savas nogurušās spuldzes gaismas lokā. "Un nu pietiks par to. Tagad ejiet."