Jēzus video

32

N EG EVA (cbr. 'Sausā zeme'), apgabals uz dienvidiem no Jūdejas robežas, austrumos robežojas ar Arabas ieleju, ziemeļrietumos un rietumos ar piekrastes līdzenumu un Paranas, Cinas un Sūras tuksnesi (..) l.gs. pēc Kr. Negevā un pie Haurānas nabatieši sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Turklāt viņi sāka uzkrāt cisternās lietus ūdeni, lai apūdeņotu terases formā izveidotus laukus.

Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons

"Tas ir īstais!" Stcfens teica gandrīz gavilēdams, kad viņi devās ārā no Meašearimas.

Viņi brauca atpakaļ uz iekšpilsētu, meklēja un atrada American Ex­press biroju, kur Stcfens dabūja skaidru naudu, gan ne daudz, taču ar to pietiktu, lai samaksātu par viesnīcu un iztiktu vēl pāris dienu.

"Mums tas varēja arī pašiem ienākt prātā," viņš teica Ješua, kurš viņam atbildēja ar visai skeptisku skatienu. "Ceļotājs laikā taču nevarēja visu paveikt viens pats un neviena nepamanīts. Kāds taču bija redzējis, kā viņš filmē, ja arī neviens nesaprata, ko viņš tur dara. Kāds taču viņam palīdzēja paslēpt kameru Tempļa kalnā. Kas zina, iespējams, viņš pat bija mēģinājis kādam paskaidrot, ko viņš dara. Katrā ziņā noteikti bija cil­vēki, kas kaut ko par to bija zinājuši, kaut ko bija sacerējuši un pastāstī­juši to citiem… Un tā radās leģenda."

Pēc tam viņi devās uz lielāko grāmatnīcu, kādu vien viņi varēja atrast, un pārmeklēja ceļvežu un karšu nodaļu, kamēr beidzot atrada karti, kurā bija atzīmēta Vādī Meršamona. Tās rietumu malā patiešām bija re­dzams drupu simbols.

"Bet kāpēc runa ir par spoguli?" Jcšua kritizēja. "Arī ņemot palīgā labi daudz fantāzijas, videokamera neizskatās pēc spoguļa."

Stefena rokas kustība izskatījās pēc mēģinājuma aizslaucīt Jcšua iebildumu. "Ko gan citu viņi būtu varējuši sacīt?"

Viņi aizbrauca pēc Judītes, samaksāja rēķinu par viesnīcu un brauca uz tuvāko lielvcikalu, lai apgādātos ar pārtiku un vairākām nepiecieša­mām lietām, ūdens pudelēm un sāls tabletēm.

"Tas ir attēls," Stefens skaidroja. "Varbūt ceļotājs laikā kādam — vis­maz savai sievai, es domāju — ir rādījis kādus uzņēmumus. Es iedomā­jos, ka vienīgais, ko toreiz pazina un kas spēja parādīt reālu atveidu, bija spogulis. Tātad kā, pēc tavām domām, kāds, kurš skatās videoka­meras meklētājā un vēro uzfilmētus kadrus, atstāstītu to citam? Viņš teiktu, tas ir kā skatīties mazā spogulī. Un tas cits saprastu vienīgi spogulis un iedomātos to pavisam citādi."

Viņi brauca ārā no pilsētas Hebronas virzienā. Satiksme bija blīva. Šoreiz vadītājam blakus sēdēja Judīte.

"Man jāsaka… Visu rītu es biju noskaņojusies uz to, kā es sēžu Saadu pagrabā, skaitu gaisa burbuļus un gaidu, kad tu atkal parādīsies virs ūdens. Un nu mēs braucam ārā uz tuksnesi!"

"Jā," Stefens atbildēja. "Dažreiz nākas būt elastīgam."

"Tātad tu domā, ka franciskāņu mūki ir sekojuši šai leģendai. Kas nozīmētu to, ka viņi zināja ne vien par spoguli, bet arī precīzu vietu, kur tas bija atrodams."

"Jā. Tādu tuneli neviens nerok uz labu laimi. Katrā ziņā mums nav zināma visa leģenda."

Judīte paskatījās uz Stefenu. "Kā tu vari būt tik pārliecināts, ka viņi kameru arī atrada? Tik pārliecināts, ka pat negribi paskatīties?"

"Tāpēc ka šahta tik precīzi ved uz vienu punktu. Tāpēc ka viņi ne­meklēja pa malu malām, bet gan precīzi zināja, kam viņi grib piekļūt. Tāpēc ka es neticu, ka klosteris vēl eksistētu bez šī svētuma, ko viņi tur glabā." Viņi izbrauca cauri veselai rindai ceļazīmju virs viņu galvām, kas norādīja, ka uz Hcbronu ved ccļš taisni uz priekšu, ka tas ir Palcstīnas autonomais apgabals, un, ja ir vēlēšanās to apbraukt, tad laikus jāorientējas pēc atbilstošajām norādījuma zīmēm. Jeruzaleme bija viņiem jau aiz muguras, pa labi un pa kreisi garām slīdēja biroju ēkas un rūp­niecības rajoni. "Un," Stefens piebilda, taču tas skanēja gandrīz dzie­doši, it kā viņš būtu aizsapņojies, klusi, it kā viņš to sacītu pats sev, "tāpēc ka es to jūtu. Saožu. Sagaršoju. Tāpēc ka ikkatra mana ķermeņa šūna zina, ka videokamera ir tur ārā. Slēptuve aiz Raudu mūra jau piec­simt gadu ir tukša."

Ceļazīmju otrā pusē bija uzstādītas videokameras, viena katrā brauk­šanas joslā, un tās ierakstīja lentē garāmslīdošo satiksmes norisi. Kadri, ko tās uzfilmēja, nonāca tieši augstas jaudas datorā, kurā darbojās spe­ciāla, ļoti moderna attēlu pārstrādes programmatūra, kas spēja reālā laikā visu garāmbraucošo automašīnu numura zīmes videoattēlu pikseļos iden­tificēt un pārvērst salasāmās zīmēs un skaitļos. Identificētie automašīnu numuri, neapsīkstoša datu straume tīkla grafika veidā, kas aptvēra visu pilsētu un vēl neskaitāmus citus objektus, tika noraidīta uz policijas cen­trālo skaitļotāju, kas saglabāja datu bankā visus pieprasītos automašīnu numurus un vietas, kurās automašīnas reģistrētas, fiksējot arī precīzu reģistrēšanas laiku. Turklāt ikkatra automašīnas pazīšanas zīme tika sa­līdzināta ar pieteikto pazīšanas zīmju tabulu, kurā vēl bez dažādiem tehniskiem parametriem tika saglabāts norādījums, kā rīkoties meklētās mašīnas fiksēšanas gadījumā.

Stcfena vadītā Jeep Cherokee pazīšanas zīme šajā tabulā bija saglabāta jau veselu diennakti. Rija ievadīts rīcības norādījums: klusa trauksme. Nepagāja ne minūte, un, pēc tam kad videokamera bija notvērusi auto­mašīnas attēlu, dežuranta datora ekrānā sāka mirgot ziņojums.

Šoreiz tā bija cita sekretāre, kas Kaunam pasniedza telefonu, kad viņi visi gudrodami bija noliekušies pār lielformāta Tempļa kalna plānu. Mediju karalis klausījās ar nopietnu sejas izteiksmi. "Paldies," viņš tad teica. "Liels paldies, Jehuda. Saloni."

Kārigs mirdzums bija parādījies viņa acīs, kad viņš beidza sarunu. "Šasauciet kopā savus ļaudis, Raien," viņš teica. "Fokss dodas LIcbronas virzienā." Viņš izvilka no kabatas kādu zīmīti. "Viņš brauc ar tumši zilu ļeep Cherokee, mašīnas numurs… Ak, pie joda, es to nevaru salasīt. Šeit." Viņš sniedza zīmīti Raienam.

Raiens skatījās uz saburzīto papīra gabalu ar redzamu samulsumu. "No kurienes jums tas ir zināms?"

Kauns izbaudīja šo bridi. "Tas nebija grūti. Ar tās automašīnas nu­mura palīdzību, ko Fokss bija atstājis pie muzeja, es uzzināju firmu, kura viņam to bija iznomājusi. Viņi man pateica, ar kādu mašīnu viņš brauc šobrīd. Un pirms pusstundas šajā mašīnā viņš ir pabraucis garām vienai no policijas automātiskajām kontroles ierīcēm."

"Es arī to mēģināju darīt, taču man neviens nevēlējās sniegt tādas ziņas…"

"Sakari. Policijas priekšnieks bija tik laipns uzsākt kluso vajāšanu, kas tagad kā kļūdaina atkal tiek atcelta. Viņš tik un tā nevar dot pavēli sekot Foksam uz Hebronu, jo viņš tur būtu Palestīnas policijas pakļau­tībā." Viņš sniedza Raienam telefonu. "Jums tas tagad būs nepieciešams, es domāju."

Raiens pamāja. "Un Izraēlas karte arī."

Simons Bārlevs noskatījās uz kalsno drošības dienesta vīru ar platām acīm un atvērtu muti, kamēr durvis aiz viņa aizvērās. Un tad viņš sa­prata. "Tas taču nozīmē," viņš atviegloti secināja, "ka Rietumu mūra lieta ir nokārtojusies."

Viņi apbrauca Hebronai apkārt pa jaunu, plaši ierīkotu, taču šauru ap­vedceļu un devās tālāk, arvien tālāk. Pamazām zaļuma abpus ceļam kļuva mazāk un skatiens klīda pelēkās, putekļainās tālēs. Un bija karsts, tvei­cīgi karsts. Saule cēlās arvien augstāk. Pie horizonta ceļš nepārtraukti izskatījās pazūdam mirdzošā ūdenī, kas, protams, bija tikai optisks māns, īstās fatamorgānas mazais brālis.

Netālu no Bēršcvas, tālu prom no ceļa bija redzams kāds savāds tē­rauda veidojums.

"Apstājies uz brīdi," Jcšua no aizmugures Stefenam sacīja.

Kad viņi ceļa malā apstājās un izkāpa, viņi dzirdēja kādu dziedam. Tas bija, kā Jcšua labprāt paskaidroja, piemineklis varoņiem, kas bija izkalts no sašauto ienaidnieka tanku metāla un veidots kā milzīgas ērģeļu stabu­les, no kurām, karstajam vējam pūšot no tuksneša pāri pakalnam, uz kura piemineklis stāvēja, plūda žēlas, gandrīz kā cilvēka balss radītas skaņas.

Kādu brīdi, cik tālu vien acs sniedza, nebija redzama neviena cita auto­mašīna, pat neviens no smagajiem cisternu vedējiem, kas rībēdami ne­pārtraukti brauca pa ceļiem. Stefens skatījās uz savādo mākslas darbu tālumā, un uz brīdi viņu pārņēma drūma sajūta, ka mirušie runā, ka viņi veltīgi mēģina brīdināt tos, kas dzimuši vēlāk par viņiem… Viņš novēr­sās, mēģinādams no šī iespaida atbrīvoties.

"Tālāk," viņš teica.

Eizenharts juta sevī pieaugam uztraukumu, sajūtu, kas viņam fatāli at­gādināja lampu drudzi, kāds viņu mēdza piemeklēt pirms uzstāšanās publikas priekšā, pirms lasījumiem vai intervijām. Ja vien bija kāds bri­dis, kad viņam vajadzēja brīdināt Foksu, tad nu tas bija pienācis. Acīm­redzot viņš bija devies ccļā, lai uzmeklētu pēdas, kādas bija viņa rīcībā, bet kuru nebija Kaunam, un, tas bija pilnīgi skaidrs, viņš pat nenojauta, ka viņa ceļš Kaunam ir zināms.

Viņš izgāja no dzīvojamā vagona, kurā nenogurstoši apspriedās zināt­nieki. Viņš neteica nevienam ne vārda. Kauns jau sen bija pazudis, un beigās ap viņu bija bangojuši vairs tikai vārdu atkritumi, nenozīmīgas debates, ierastās galda sarunas kādā krodziņā nesmēķējošiem nedzērājiem.

Viņš meklēja Raienu.

Viņš to atrada stāvam pie savas automašīnas, zābakoto kāju viņš kā karavadonis bija ielicis atvērtās mašīnas durvīs, pie auss viņš turēja tele­fonu. Uz jumta atvērta gulēja Izraēlas karte. Saruna izklausījās drama­tiska, vismaz kā Sešu dienu kara laikā.

Eizenharts palika stāvam malā un gaidīja. Kāds savdabīgs stāvoklis! Nometne visapkārt bija tukša un pamesta kā skatuve, kad beigusies iz rāde, — teltis salocītas, icrīccs lielākoties saliktas kastēs — un šis vīrs tam visam pa vidu stāvēja pie sava mazā, sarkanā auto un komandēja nere­dzamu armiju.

Kad kādu bridi viss bija mierīgi, viņš pienāca tuvāk un pievērsa sev Raiena uzmanību, cik vien piesardzīgi spēdams, apjautājās, vai nevarētu būt kāda iespēja, kā viņš, Eizenharts, vēlreiz varētu nokļūt Amerikāņu bibliotēkā, jo viņam esot kaut kas ienācis prātā, ko būtu vērts pārbaudīt…

"Ai, mister Eizenhart," Raiens teica, noņēma kāju no automašīnas sliekšņa un pievērsās viņam, it kā jau būtu viņu gaidījis. "Man jums jā­nodod sveiciens no mistera Kauna. Ar šo dienu jūsu saistības ir beigušās. Lūdzu, sakravājiet savas mantas, kāds jūs aizvedīs uz Telavivas lidostu."

Rakstnieks paskatījās uz vīru ar tēraudkrāsas acīm tik apjucis, it kā viņš nupat būtu virs viņa galvas iztukšojis spaini ar ledus aukstu ūdeni. "Bet…" Atlaists. Miljonārs pat nebija uzskatījis par vajadzīgu to pateikt vi­ņam pašam. Nemaz nerunājot par atvadīšanos vai pateicību. "Bet kā tad…"

Raiens viņu vienaldzīgi uzlūkoja. "Misteram Kaunam bija radies iespaids, ka pēdējā laikā jūs bijāt devis pārāk mazu ieguldījumu situāci­jas atrisinājumā. Un, atklāti sakot, man viņam nebija ko iebilst."

Eizenharts pavēra muti, taču domas viņa galvā tik iztramdīti šaudī­jās šurpu turpu, ka viņam neienāca prātā nekas, ko viņš varētu teikt. Un vienlaikus viņa krūtīs izpletās svina smaga, nožēlojama sajūta. Neizde­vās. Dīvaini aplamā veidā viņš jutās vainīgs, ka nebija piepildījis uz viņu liktās cerības. Jā, tā bija taisnība. Pēdējās dienās viņam nekas ievērības cienīgs vairs nebija ienācis prātā. Kauns viņu bija ataicinājis šurp, lai viņš tam atrastu šo veco videokameru, un viņš ne tikai nebija to atradis, bet bija vēl arī sadarbojies ar to, kurš bija pārvilcis svītru Kauna plānam.

Iezvanījās Raiena telefons, un viņš atkal ieņēma savu karavadoņa stāju. Patiesībā jau arī viss bija pateikts.

Uz brīdi sekotāji piebrauca automašīnai pavisam tuvu, tā, lai pēc nu­mura zīmes varētu pārliecināties, vai automašīna, kuru viņi turēja acīs, ir īstā, un tad atkal attālinājās no tās. Auto, kuru bija izvēlējies koledžas puisis no Menas ASV, bija gandrīz neprofesionāli uzkrītošs. Tas bez jebkādām grūtībām bija saskatāms līdz pat horizontam.

"Tikko mēs šķērsojām Bērševu," vīrs, kurš sēdēja blakus vadītājam, ziņoja. "Viņš dodas Eilatas virzienā."

"Okay. Palieciet tā un turieties maksimālā attālumā."

"Rodžer," viņš teica savam kolēģim pie stūres, kad savienojums bija pārtraukts. "Vai zini ko? Beigās vēl izrādīsies, ka tie trīs rikai brauc iz­peldēties Sarkanajā jūrā."

Tātad viņš nebija piepildījis uz viņu liktās cerības. Nu un tad? Eizcnharts stūma pidžamas savā ceļojumu somā. Tā taču nebija viņa pro­blēma. Mediju magnāts bija iedomājies, ka saskāries ar stingri loģisku problēmu. Ar problēmu, kas atrisināma klusā istabiņā, ja vien par to ilgi un pamatīgi domāja. Ha! Kāds neprāts. Nē, viņam nebija ko sev pārmest. Viņš bija izdarījis visu, ko varēja.

Rakstnieks paskatījās apkārt. Ja tā bija, tad kāpēc gan viņš bija tik nikns? Viņš bija labi nopelnījis. Viņš bija baudījis interesantu piedzīvo­jumu. Viņš bija savācis daudz materiālu, no kuriem kādreiz, iespējams, varētu tapt jauns romāns. Un tik un tā viņš bija nikns.

Jo viņš jutās izmantots. Tāds kā Kauns domāja, ka viņš var atļauties visu tikai tāpēc vien, ka ir bagāts un varens.

"Un vai tu zini ko?" viņš murmināja pats sev. "Viņam ir taisnība. Viņš patiešām var atļauties visu tāpēc, ka ir bagāts un varens." Tas bija iemesls, kādēļ viņš vai vārījās no dusmām.

Ceļojumu modinātājpulkstenis. Tas vēl arvien stāvēja uz naktsgal­diņa. Eizenharts to paņēma un iestūma dziļi apakšā zem krekliem un apakšbiksēm, tad apstājās un paskatījās uz telefonu, kam modinātājpulk­stenis bija atradies blakus.

Vai patiešām viņi noklausījās visas telefona sarunas? Ļoti iespējams. Vismaz visi lietotie telefona numuri tika saglabāti kopā ar zvana laiku un sarunas ilgumu kaut vai tādēļ, lai varētu pārbaudīt telefona rēķinu. Amerikā tā bija pierasta lieta katrā ģimenē.

Visapkārt bija tāds miers. Viņa paša elpa bija skaļākais troksnis.

Un kaut arī tā. Kas gan viņam varētu notikt? Viņš sēdētu lidmašīnā, pirms vispār kāds pamanītu, ka viņš ir brīdinājis Foksu.

Viņš uzlika roku uz klausules. Auksta, gluda plastmasa. Dzīvība un nāve. Vai šeit runa bija par to? Nē. Runa bija par to, vai tāds cilvēks kā

Kauns patiešām varēja darīt visu, ko vien gribēja. Arī veikt darījumus ar visneticamāko vēstures atradumu.

Stefens Fokss bija kaut kur tālu prom ceļā, lai turētos pretim varena­jam mediju caram. Varbūt aplamu iemeslu dēļ vai ar nederīgiem līdzek­ļiem, taču viņš to darīja. Un pat nenojauta, ka Kauna vīri viņam ir jau aiz muguras.

Šis zvans varēja būt izšķirošs. Un viņš sev nekad nevarētu piedot, ja viņš to nedarītu.

Eizenharts vēlreiz dziļi ievilka elpu. Vēl arvien apkārt bija tik kluss, it kā pasaule ārpusē būtu mirusi. Tad viņš no kabatas izvilka zīmīti ar telefona numuru un nocēla klausuli.

Telefons nedarbojās. Viņa telefons jau bija atslēgts.

Ārpusē kāds ar dūri klauvēja pie loga.

Negcva nebija tāda, kādu Stefens to bija iedomājies. Acu priekšā viņš bija iztēlojies majestātiski bangojošas, mirdzoši zeltainas smilšu kāpas, kas kā sastingusi jūra no smiltīm stiepjas no horizonta līdz horizontam, viņš bija acu priekšā redzējis karavānas, kas devās no oāzes uz oāzi. Taču viņi brauca pa izdegušu, pelēki melnu akmens tuksnesi, kas vairāk gan līdzinājās Mēness virsmai, nevis kādai zemes ainavai, akmeņlauztu­vēm, kas stiepās uz visām debess pusēm un kam pāri tik nežēlīgi un nepielūdzami dedzināja saule, ka šķita dūcam ausīs. Melni, izkaltuši, ērk­šķaini krūmāji, kas ik pa laikam bija redzami abpus ceļam, liecināja par dzīvību, taču izskatījās tik nožēlojami, ka bija grūti noliegt tuksneša uzvaru.

Jo ilgāk viņi brauca cauri nomācošajam, neauglīgajam klajumam, jo vairāk Stefens sāka apšaubīt iespēju, ka klosteris, par kuru bija stāstījis Jcšua tēvs, patiešām eksistē. "Kā cilvēki šeit var izdzīvot?" viņš pēkšņi jautāja klusumā, kāds mašīnā valdīja jau no Bērševas.

"Šad un tad šeit nolīst lietus," Jcšua teica. "Reti un maz, taču tomēr nolīst. Ja šo ūdeni sakrāj tvertnēs…" Teikumu viņš nepabeidza. Tas nekādā ziņā neizklausījās komfortabli. īstā apkārtne mūkiem, kas vēlē­jās dzīvot cik vien iespējams pašaizliedzīgu dzīvi.

"Līst? Vai tu esi par to pārliecināts?"

"Ap simt milimetru gadā. Protams, ne tagad, vasarā. Taču šeit ir vādī, vai nc tā? Mēs taču arī tādu meklējam. Vādī ir izžuvušas upju gultnes. Ik pēc piecdesmit līdz simt gadiem šeit līst tik stipri, ka tajās atkal saplūst ūdens, dažas kļūst pat par straujām upēm — uz dažām stundām."

Stefens paskatījās apkārt. Akmeņi, klintis, karstums. "No visa, ko es pēdējās dienās neticamu biju dzirdējis, šis man šķiet visneticamākais."

Šaurais, melnais, asfaltētais ccļš ar stingru mērķtiecību stiepās cauri no­raidošajam, klinšainajam apvidum, šķērsoja klinšu muguru un gāja pāri nelielām aizām un padziļinājumiem, pāri uzbērumiem. Laiku pa laikam ceļam paralēli stiepās augstsprieguma līnijas, un tur, kur reiz bijusi smilts, atpūsta no Sīnājas, smiltis kā smalks, dzeltens plīvurs klāja brauktuvi.

Vietu, kur viņiem vajadzēja nogriezties no ceļa, nebija viegli atrast. Pirmoreiz viņi bija nogriezušies pārāk ātri, ko viņi pamanīja tikai pēc tam, kad pēc vairāku kilometru brauciena pa nelīdzenu ccļu bija nonā­kuši pie krustojuma, kuram pēc kartes tur nemaz nevajadzēja būt un pie kura bija sarūsējis ceļa rādītājs ar norādi uz divām pavisam svešām vietām. īstais sazarojums dažus kilometrus tālāk gandrīz kā tāds nemaz nebija identificējams, un trase, uz kuru tas veda, arī ne — tās bija tikai divas iebrauktas bedrainas sliedes, kas izskatījās tā, it kā pirms gadiem divdesmit šeit mundri šķērsām pār lauku būtu braucis kāds smagais kra­vas auto. Vietās, kur ceļu nevarēja atšķirt no apkārt esošā tuksneša, gādī­gas rokas pa labi un pa kreisi no brauktuves bija salikušas lielus akmeņus, un vietu vietām uz kāda no akmeņiem bija baltas krāsas laukums. Taču, lai kurš arī bija par to atbildīgs, viņš bija ķēries pie darba bez prieka un īpašas konsekvences.

Vidējais ātrums, ar kādu viņi brauca, strauji samazinājās. Viņi brauca taisni uz priekšu gar stāvu, melni pelēku, majestātiski augstu kalnu, un tālumā varēja saskatīt vairākus kamieļus, kas acīmredzot akmeņainajā tuksneša zemē meklēja kaut ko ēdamu, taču Stefens skatījās vienīgi uz brauktuvi un tajā izsistajām milzonīgajām bedrēm. Kā liktenis viņam bija izpalīdzējis, laikus piespēlēdams šādu apvidus automašīnu! Ar mazo fiatu viņi šeit būtu pazuduši.

Laiku pa laikam viņi apstājās, lai padzertos. Tālu prom no ceļa un jebkurām citām civilizācijas pēdām tuksnesis viņiem sāka uzspiest savus noteikumus, un viens no tiem, kā paskaidroja Judīte, bija regulāri pa­dzerties ūdeni, pirms vēl bija sajustas slāpes.

"Viens nu gan ir skaidrs," teica Stefens, kad viņi stāvēja ārpusē pie mašīnas sveloša karstuma jūrā un laida apkārt ūdens pudeli, un izlocīja kājas, "ja patiešām šeit ir šie mūki un šis klosteris, tad viņi katrā ziņā neiet visai bieži uz kino."

Neviens nesmējās. Tas jau arī bija vien mēģinājums atvairīt nomācošo, godbijību paģērošo apkārt valdošās ainavas smagumu, kas aizrāva elpu un radīja sajūtu, ka esi niecīgs un pazudis, pilnīgi atkarīgs no augstāku spēku žēlastības.

Vēl dažas reizes viņi aizmaldījās pa nepareizu ceļu, aizbraukdami garām grūti pamanāmiem atzarojumiem, iemaldīdamies ceļos, kas bei­dzās ar gravu, arvien atkal griezdamies atpakaļ un mēģinot atrast citu ceļu, kamēr beidzot viņi ieraudzīja klosteri.

Tas atradās nelielā stigā lejpus iešķcltām klintīm, kas kā akmens pirksti stiepās pret debesīm, un tā tumši pelēkā akmens mūri patiešām izskatījās kā drupas. Klostera malā gan reiz bija slējies tornis, taču tas bija iebrucis un neviens to nekad ari vairs nebija atjaunojis. Uz viņiem blāvi lejup noraudzījās tukši, šaujamlūkām līdzīgi atvērumi klostera sie­nās. Izskatījās, ka tur augšā nav nekādas dzīvības. Bez ceļa un kā pazu­dusi drūmā celtne slējās uz klints sēdekļa kā neglābjami saēsti zobi.

"Varbūt viņi visi jau sen ir miruši," ļešua ieteicās. "Es domāju, kurš gan to būtu pamanījis?"

Stefens pamāja. "Šeit varētu būt brīdinājuma ceļa zīme ar uzrakstu Uzmanību'. Pasaules gals pēc piecsimt metriem/"

Viņi brauca ar džipu augšup kalnā, kamēr tas pa akmeņiem sāka slī­dēt un viņi vairs nevarēja tikt uz priekšu. Tad viņi atstāja mašīnu stāvam, paklausot Judītes mudinājumam, iedzēra vēl katrs krietnu malku no ūdens pudeles un kāpa atlikušo ceļu kalnā kājām. Šis atlikums izrādījās tālāks un augstāks, nekā sākumā bija izskatījies, un, galvenais, tas bija daudz nogurdinošāks. Jau pēc neilga laika drēbes viņiem bija smagas un slapjas no sviedriem, plaušas strādāja kā plēšas un sirds sitās tā, ka šķita — sasprāgs galvaskauss. Tumšie, drūmie akmeņi zem viņu kājām bija uzkrājuši visas dienas saules karstumu un, šķita, izdedzinās cauru­mus apavu zolēs.

Kāpēc es to vispār daru? Stefens sev vienā brīdi jautāja, un šis jau­tājums viņam vairs neizgāja no galvas, kamēr viņš kāpa augstāk, viņš to sev uzdeva atkal un atkal, un drīz tas kļuva jau līdzīgs mantrai, kļuva par ritmu, kurā kustējās viņa kājas, un viņa ausis šo jautājumu šķita saklau­sām čukstošajās skaņās, ko radīja akmeņu šņirkstēšana zem viņa kājām.

Judīte, možākā no viņiem, nenogurstoši gāja pa priekšu, Stefens vel­tīgi mēģināja viņai turēties līdzi, un Ješua kurnēdams un šķendēdamies atpalika arvien vairāk, un arvien biežāk viņam bija jāatvelk elpa.

Taču galu galā viņi bija augšā. Viņi stāvēja, noliekušies uz priekšu, un elsa, rokas uz ceļgaliem atbalstījuši, un nespēja ticēt savām acīm. Vienu brīdi bija izskatījies tā, it kā ēkai vispār nebūtu nekādu sakaru ar ārpa­sauli, it kā mūki tajā reiz būtu iemūrēti, taču tad viņi pamanīja šauru, tik tikko cilvēka platuma lūku, kas tika aizvērta cict ar smagām vecu, biezu dēļu durvīm.

"Paskatieties tik," ieteicās Judīte, kura pirmā jau varēja atliekties taisni un runāt. "Kas par skatu."

Stefens nespēja neko atbildēt, vien ar pūlēm pacelt galvu. Jā, skats skaists. Melnas klintis, brūnas klintis, pelēkas klintis, cik tālu vien acs sniedza, klintis un akmeņi. Neviena cilvēku apdzīvota vieta ne tuvu, ne tālumā. Viena vienīga grandioza platības izšķērdēšana.

"Un ko nu?" jautāja Ješua, kad viņi visi trīs atkal bija atguvuši elpu.

"Un nu," Stefens atbildēja, "mēs iesim un pieklājīgi pieklauvēsim."

Un tieši to viņš arī darīja. Protams, tur nebija ne durvju zvana, ne klauvēkļa vai kādu citu jaunās modes nieku, un viņš, cik vien bija spēka, sita ar dūri pret pamatīgo portālu. Tad viņš pakāpās soli atpakaļ un gaidīja.

Nekas nenotika.

"Neviena nav mājās," Ješua komentēja.

Stefens klauvēja vēlreiz, šoreiz vēl spēcīgāk, un sauca, cik skaļi vien spēja: "Hallo? Vai šeit kāds ir?"

Nekas nekustējās.

"Ja patiešām tur iekšā neviens nedzīvo," Judīte prātoja, "tad mums ir jārāpjas pāri mūrim."

"Jā," pamāja Stefens. Viņš vēroja celtni. Ēka bija ierīkota taisnstūra formā, un mūris, kas to ieskāva, varēja būt metrus trīs augsts. Aug­stākais, četrus. Nepieciešamības gadījumā viņiem kaut kā tam bija jā­tiek pāri.

Virve. Viņiem taču vajadzēja padomāt par to, ka bija jāpaņem līdzi virve.

"Varbūt mēs vienkārši esam ieradušies ārpus apmeklētāju laika," Ješua izteica savas domas. "Es domāju, varbūt viņiem visiem tagad ir lūgša­nas vai…"

"Tādā gadījumā viņi vismaz būtu varējuši uzlikt kādu izkārtni," Ste­fens norūca, paņēma akmeni un atkal piegāja pie melnajām durvīm, lai par savu ierašanos ziņotu jau trešo reizi.

Taču tieši tajā brīdī, kad viņš jau gribēja pacelt roku, lai ar akmeni spa­rīgi sistu pa smagajām koka durvīm, kāds no iekšpuses atvilka durvju lodziņa bultu. Mazais aizvirtnis atvērās, un tajā parādījās divas vecas, nogurušas acis, kas uz viņiem ar aizdomām noskatījās. Tad vīrs teica: "Ejiet!"

Tikai šo vienu pašu vārdu, tad aizšautne atkal aizvērās un bulta ar šļūcošu skaņu atkal nostājās savā vietā.

"Te tev nu bija!" Stefens apjucis nomurmināja.

"Hei!" viņš sauca pāri mūrim. "Mēs esam ieradušies, lai apskatītu spoguli, kurā saglabājies Jēzus atveids!"

Drūmais mūris slējās viņu priekšā ka viduslaiku cietokšņa bastions un palika mēms un nepielūdzams.

"Acīmredzot viņš nesaprata," teica Ješua.

"Kā tā?" Stefens bija neizpratnē. "Viņš taču vēl tikko runāja angliski."

"Nu jā," teica Judīte. "Viņš teica: Lcave! Tā nav visai bagāta angļu valoda."

"Labi. Tad atkārto to vēlreiz ebreju valodā."

Šajā brīdī aiz durvīm atkal bija dzirdamas skaņas, citādas, nopietnākas. Kāds cits, lielāks aizbīdnis tika izkustināts no vietas, kaut kas nograbēja, iespējams, tas bija metāla riņķis, un tad kāds no iekšpuses sāka vilkt. Durvis iespriedās, koks, no kura tās pirms gadsimtiem bija tikušas dari­nātas, vaidēja, un tad, nožēlojami čīkstēdamas, tās atvērās.

Aiz tām stāvēja divi veci vīri, izvārguši, nemazgājušies eremīti, basām kājām, vājie ķermeņi ietīti nodilušos tērpos, kuri pirms gadu desmitiem, iespējams, bijuši melni. Pirmajā acu uzmetienā viņi šķita kā gulaga iemītnieki, kā nožēlojami koncentrācijas nometnē izdzīvojušie. Taču viņu acīs bija miera un dzīvības pilns mirdzums, kādu Stefens vēl nekad nebija redzējis, un viņu stāja izstaroja kaut ko neparasti spēcīgu, kas bija mulsinošā pretrunā ar viņu bēdīgo izskatu.

Šķita, ka viņi nebija pieraduši daudz runāt. Viens no abiem mēģi­nāja kaut ko teikt, taču tad aprāvās, it kā viņam vispirms būtu jāatceras vārdi, kurus viņš jau veselu mūžību nebija lietojis.

"Jau trīsdesmit gadu," viņš beidzot sacīja, "šīs durvis nevienam nav atvērtas. Toreiz es biju tas, kurš aiz tām stāvēja. Nāciet iekšā."

Sekotāju galvenā automašīna turējās aptuveni stundas attālumā aiz pir­mās mašmas. Pēc tam, kad Stefens Fokss un viņa pavadoņi bija šķērso­juši Bērševu, arī Raiens bija devies ceļā, lai pievienotos saviem ļaudīm.

Tad pienāca ziņojums, ka džips ir nogriezies no ceļa uz Eliatu. Vis­pirms, domājams, nepareizajā vietā, un sekotāji gandrīz jau būtu sevi nodevuši, jo viņi gribēja džipam braukt pa pēdām, kad viņi tālskatī pa­manīja, ka džips pa to pašu ceļu brauca atpakaļ. Ja viņi nebūtu turēju­šies tādā attālumā, tad būtu satikušies uz grantsceļa, taču nu viņi varēja braukt tālāk un pēc dažiem kilometriem apstāties nomaļus, kamēr džips ar jaunajiem ļaudīm viņiem atkal bija pabraucis garām.

Pēc divpadsmit kilometriem džips beidzot nogriezās tuksnesī. Par laimi, uz putekļainā ceļa viņš atstāja tādas sliedes, kas bija pamanāmas tikpat labi kā vesela ziloņu bara atstātas pēdas, jo ar savu vieglo auto­mašīnu sekotāji neglābjami atpalika.

"Viņš to noteikti jau bija plānojis," Raiens pa telefonu ziņoja Kau­nam, kamēr viņa auto milzīgā ātrumā traucās garām Hcbronai. "Tāpēc viņš iznomāja džipu."

Tad, jau dziļi tuksnesī, viņi pamanīja džipu, pamestu stāvam akme­ņainā nokalnē, un virs tās drūmo celtni, uzbūvētu starp sašķeltajām klintīm kā ērgļa ligzdu. Viņi novietoja savu noputējušo, nodzīto ma­šīnu aiz kādas lielākas klints atlūzas un vēroja jauno ļaužu smago kā­pienu augšup.

"Nogaidīt," Raiens pa telefonu ziņoja. "Mēs sapulcēsimies pie kalna un dosimies augšā visi kopā."

Satiksme ceļā uz Telavivu uz priekšu virzījās gausi. Pēters Eizenharts sēdēja aizmugurējā sēdeklī, ceļojumu somu nolicis sev blakus, un pa logu vēroja ainavu, kas viņam šķita tik savādi sveša un vienlaikus tik tuva. Saule šeit spīdēja spilgtāka un baltāka nekā mājās, skopais zaļums bija bālāks, sausāks. Viņam ienāca prātā Karla Meja filmas un kāda mo­numentāla filma ar Bībeles sižetu, kuru viņš, būdams četrpadsmit gadu vecs, bija redzējis Lieldienās, gulēdams slims dzīvojamā istabā uz dīvāna. Filmas skati, kuros bija redzams, kā Jēzus locekļos tika dzītas resnas nam­daru naglas, viņu vajāja drudžainos nomoda sapņos.

Vai viņš vēl kādreiz atgrieztos šai zemē? Izredzes neliecināja par to; tam viņa ceļotprieks bija par mazu.

"Vai mēs ieradīsimies laikā?" viņš jautāja abiem priekšā sēdošajiem, klusējošajiem gorillām.

"Neraizējieties par to," viņam atbildēja tas, kurš sēdēja blakus vadī­tājam, stiepdams vārdus kā košļājamo gumiju. "Viss ir ierēķināts."

"Vai jums ir zināms, kad lidmašīna nosēdīsies Frankfurtes lidostā?"

Viņam uz aizmuguri tika pasniegta aploksne ar lidmašīnas biļeti. "Šeit būs jūsu dokumenti."

Eizenharts izpētīja savu aviobiļeti. Lai arī viņš sev centās iestāstīt, ka tā nav viņa problēma, viņš neapzināti sāka svīst. Uzraksti ceļa malā liecināja, ka līdz Telavivai vēl atlikuši trīsdesmit divi kilometri, un šajā brīdī droši vien tika atvērti reģistrācijas lodziņi viņa lidojumam. Un turklāt kādam lidojumam — viņš lidotu uz Atēnām, no turienes uz Milānu, tur vairākas stundas gaidītu un tikai ap vienpadsmitiem vakarā ierastos Frankfurtē.

"Sakiet, lūdzu," viņam kaut kas iešāvās prātā, "jums taču droši vien ir līdzi telefons? Man noteikti vajadzētu piezvanīt manai sievai. Viņa vēl nezina, ka es šodien atgriežos mājās, un viņai vajadzētu man atbraukt pretī uz lidostu."

Abi drošības dienesta vīri jautājoši saskatījās. Tas, kurš bija pie stū­res, acīmredzot arī no abiem galvenais, gari nopūtās un tad pamāja. Otrs tūliņ no savas jakas kabatas izvilka mobilo telefonu, ieslēdza to un pa­sniedza rakstniekam uz mašīnas aizmuguri.

Pirmais iespaids, kad viņi bija ienākuši pa durvīm, bija — viņi ir nokļu­vuši oāzē. Klostera ārējais mūris aptvēra taisnstūrveida laukumu un izskatījās kā cietuma iežogojums, kur tiek turēts apcietinājumā viss šī apvidus zaļums. Uz brīdi Stefenam prātā pat iezagās doma, ka varbūt tieši tāpēc ārpusē viss bija tik kails un nedzīvs.

Smaržoja pēc garšaugiem, pēc svaigas zemes un mēslojuma. Katrā klostera dārza stūrī pret mūri bija pieplakusi laikazoba sagrauzta, zema būve, katra pēda zemes starp tām bija sadalīta dobēs, kurās mūki audzēja visu, kas tiem bija nepieciešams, lai izdzīvotu. Stcfens redzēja labību, sīpolus, pupas un rāceņus, tam visam pa vidu auga arī dažādi za­ļumi, kurus viņš nepazina. Viss izskatījās vairāk nekā pieticīgi, un tomēr bija arī kāda dobe, un tā nebija tā mazākā, kurā auga vienīgi puķes!

Pavisam, kā likās, mūki bija septiņi, visi veci vīri, tievi un trausli kā sausi ziedi. Uz priekšu saliekušics, viņi stāvēja starp dobēm un ziņkāri skatījās šurp uz atnācējiem, vienkāršus vecus koka krustus, šķiedrainās auklās iekārtus, virs krūtīm šūpodami. Un viņu visu acīs dega tā pati uguns, ko Stcfens jau bija pamanījis to abu vīru skatienā, kuri bija viņus ielaiduši: uguns, kas šķita daudz par karstu šīm novārgušajām miesām, dzirksts, kas ļāva noticēt, ka no tās iedegsies nekad nenodziestoša liesma, līdzko tā būs pametusi savu ietvaru.

Taču brīdī, kad pa durvīm ienāca Judīte, skatieni pārvērtās — tie kļuva kāri, kā izsalkuši, gandrīz plēsonīgi —, lai jau pēc maza brīža pārvērstos smagā naidīgumā, aiz kura par apslāpētu uzskatīta kaislība atkal ar pū­lēm tika nospiesta tumšos, neizpētītos dvēseles dziļumos.

Stefens noskatījās uz Judīti. Neraugoties uz to, ka viņas auguma aprises bija sievišķīgas un viņai bija gari mati, viņa nekādā gadījumā nebija ģērbusies izaicinoši. Viņa noteikti būtu izgājusi cauri Mcašcarimai, nepiesaistot nevienu pašu naidīgu skatienu.

Lai parauj jods visas šīs reliģijas, Stefens nievājoši nodomāja. Tās visas apgalvo, ka spēj pamācīt, kā vajadzētu pareizi dzīvot, taču netiek galā jau ar dzīves vienkāršāko faktu un tās svarīgāko pamatu — seksu.

Tikai vienam no mūkiem, kurš neapzināti piesaistīja Stefena skatienu, šis mirdzums acīs nebija pazudis. Viņš tur stāvēja, kalsns, vecs vīrs, rāmi atbalstījies uz lāpstas, ar kuru tikko bija strādājis, un skatījās viņiem pretī laipnu, atklātu skatienu, no kura plūda siltums un viesmīlība.

"Jūs," sacīja mūks, kurš viņiem bija atvēris durvis, "kaut ko skaļi saucāt par iemeslu, kā dēļ esat ieradušies…"

Stefens pagriezās pret viņu. Spriežot pēc izrunas, šis vīrs varēja būt anglis. Lai arī viņam varēja jau būt pāri sešdesmitiem, viņam bija gluda, pusmēness apaļa seja, ko ieskāva kupli, tumši mati, seju tikpat kā nemaz nesedza bārda, un veidā, kā viņš izturējās un kustējās, bija kas tāds, kas ļāva noprast, ka viņš ir klostera priekšnieks.

"Jā, vispirms liels paldies, ka jūs bijāt tik laipns un mūs ielaidāt," Stefens iesāka un pamanīja, ka viņš nemanot ir sācis runāt tonī, kādā viņš runāja, kārtojot darījumus. "Mans vārds ir Stefens Fokss, es esmu no Amerikas. Mani pavadoņi ir Judīte un Ješua Menezi, divi arheologi no Izraēlas. Mēs…"

"Ak, atvainojiet." Mūks pastiepa roku. "Kāda neuzmanība no manas puses. Mums tik reti ir ciemiņi. Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar saviem brāļiem?"

Viņi gāja no viena pie nākamā, un viņš sauca viņiem mūku vārdus, visus latīņu valodā un grūti iegaumējamus. Stefens paturēja prātā tikai viņa paša vārdu — Gregors — un vārdu mūkam ar gaišo skatienu, vīram ar lāpstu — Fēlikss. Šķita, ka, izņemot brāli Gregoru, viņš bija vienīgais, kurš runā angliski.

Viņš gan, saudzīgi izsakoties, tuvumā likās nedaudz, dīvains. Kad Ste­fens iepazīstoties viņam pieklājīgi pamāja, Fēlikss laipnā noteiktībā viņam paskaidroja: "Vārdi noveco, taču patiesība vienmēr ir svaiga kā jaunpiedzimis bērns."

"Kā, lūdzu?" Stefens apmulsis jautāja. Taču Fēlikss tikai smaidīja, pamirkšķināja viņam ar aci un atkal pievērsās savai lāpstai. Un to viņš nedarīja neveikli, izskatījās gandrīz tā, it kā viņš ar to dejotu.

Savādi putni, Stefens nodomāja. Savādi putni savādā ērgļa ligzdā.

Pa šaurajām taciņām, kas stiepās starp dobēm, Gregors viņus veda cauri klosterim. "Šī ir mūsu kapela," viņš teica par kādu stipri sakritušu būdiņu, kas atradās stūrī pretim ieejai, tad pagāja uz sāniem un norādīja uz kādu ne labāka izskata būdu ar šķību jumtu, "tur ir istabiņas, kurās mēs guļam, un tur blakus — ēdnīca un virtuve. Mēs gan neizmantojam uguni."

"Un tas?" jautāja Stefens un norādīja uz zemu mūri, kuram, kā iz­skatījās, Gregors bija grasījies paiet garām.

Mūks brīdi vilcinājās, tad pārveda viņus tam pāri un atvēra zemās durvis. "Tā ir apbedījumu telpa," viņš paskaidroja.

Viņiem pavērās drūms skats. Telpa, kurā viņi ieskatījās, atgādināja pagrabu vai darbarīku šķūni, tikai garajos plauktos pie sienām nebija vis darbarīki vai ievārījuma burciņas, bet gan cilvēku kauli, kas kārtīgi bija sašķiroti pēc veida un lieluma — roku un kāju kauli vienā nodalījumā, iegurņa kauli citā, vēl citā bija vienīgi ribas un atkal citā galvaskausi, mazie roku un pēdu locītavu kauli gulēja atsevišķā kastē, un citā kastē atradās mugurkaula skriemeļi.

"Ja kāds no mūsu brāļiem nomirst, tad viņš paliek apglabāts tik ilgi, kamēr viņa miesa ir satrunējusi," Gregors klāstīja gandrīz vai priecīgā balsī. "Pēc tam viņa kauli tiek izrakti, notīrīti un novietoti šeit. Šīs ir visu to mūku mirstīgās atliekas, kuri šeit dzīvojuši, kopš pastāv šis klosteris."

"Aha," Stefens noteica un saviebās. Ievērojams skaits. Ja vien šeit ne­izskatītos kā sasodītā rezerves daļu noliktavā!

Viņi atkal aizvēra aiz sevis durvis, uzelpoja un skatījās mirdzošajā saulē, kad brālis Gregors atgriezās pie sava jautājuma: kas viņus uz še­jieni esot atvedis.

"Mēs vēlamies apskatīt spoguli, kurā saglabājies Jēzus atveids," Ste­fens atkārtoja, ko bija saucis pāri mūrim.

Brālis Gregors pamāja ar nopietnu sejas izteiksmi. "Esmu dzirdējis par šo leģendu. Taču diemžēl tāda tā ari paliek — leģenda."

"Runā, ka kopš krusta karu laikiem spogulis atrodoties šajā klosterī."

"Man ļoti žēl. Pie mums patiesībā vispār nav neviena spoguļa."

Stefens vēroja vecā, dievbijīgā vīra bārdaino seju, kas pēkšņi šķita pārvērtusies par necaurredzamu masku. Vai tas vispār bija iedomājams? Ka šis mūks dotu nepatiesu liecību'

"Mums," viņš neatlaidās, "ir visai droši norādījumi, ka šī leģenda apraksta pavisam noteiktu, reālu priekšmetu un ka šis priekšmets ticis paslēpts šajā klosterī. Mēs pat domājam, ka šis klosteris tikai tādēļ reiz ticis uzcelts, lai to šeit paslēptu."

"To es nespēju iedomāties. Šo klosteri pirms daudziem gadsimtiem uzbūvēja vīri, kas vēlējās izbēgt no pasaules un veltīt sevi vienīgi Dieva vērošanai," brālis Gregors paskaidroja. "Garīgā nozīmē, protams."

Šajā brīdī Stefcna bikšu kabatā iezvanījās mobilais telefons.

"Ko tas nozīmē?" mūks izbrīnīts jautāja.

"Tas nozīmē, ka jūs neatrodaties tik tālu no pasaules, kā jūs domā­jat," Stefens atteica un izvilka no kabatas savu telefonu. Patiešām ap­brīnojami, ka šeit, ārā tuksnesī, bija sakari. No otras puses, tuksnesis bija vieta, kurā pastāvēja augsta iespējamība nonākt situācijā, kad nepiecie­šams steidzīgs sauciens pēc palīdzības. "Tas ir telefons."

Mūka acis bija plati ieplestas. "Telefons?" Šķita, ka viņš mēģināja at­cerēties, kas tas vispār ir. "Bikšu kabatā?"

"Jā. Ārkārtīgi praktiska lieta."

Stefens piespieda pogu un pielika aparātu pie auss. "Hallo?"

Balss savienojuma otrā galā skanēja klusi, šalcoši un grūti saprotami, taču viņš to pazina. Bija pagājusi tieši viena diena, kopš šīs balss īpaš­nieks viņam jau reiz negaidīti bija piezvanījis.

Tā bija Pētera Eizenharta balss: "Atvainojiet, vai ārlietu nodala?"

KLOSTERI. Kristīgā mūku kopdzīve radās 3. jjs. pēc Kr. Ēģiptē. Izplatoties tālāk uz Palestīnu, attīstījās divas klosteru formas, t.s. anahorētu un koinobītu k. Anahorēti dzīvoja t.s. laurās, t.i., katrs mūks dzīvoja savā cellē, nodalītā būdā vai alā. Turpretī koinobīti dzīvoja mūku kopienās. Pirmais klosteris tika nodibināts ap 330.gadu pie Gazas.

Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons

"Šeit Stefens Fokss," Stefens apjucis atsaucās. "Vai jūs tas esat, mis­ter Eizenhart?"

"Jā," Eizenharta balss atbildēja. "Es vēlētos piezvanīt savai sievai." Stefens saprata. Saruna bibliotēkā. Tas teikums. Viņš pats bija to pie­dāvājis. Kā briesmu signālu.

"Mister Eizenhart, vai jūs varat brīvi runāt?"

"Nē," rakstnieks atbildēja.

"Taču jūs zvanāt, jo Kauns mums ir uz pēdām?"

"Jā."

Judīte un Ješua izbrīnīti viņu vēroja. Mūki uz viņu skatījās kā uz jukušu — vīrs, kurš turēja roku pie auss un sarunājās pats ar sevi! Ste­fens redzēja augsto klostera mūri, kas bija vecs jau toreiz, kad jūrā de­vās Kolumbs, redzēja tam pāri skaidrās, spilgti zilās debesis, kas šķita tiecamies bezgalībā, redzēja mūkus starp trūcīgajiem augiem: jā, tas patiešām bija traki.

"Vai Kauns mūs vēl meklē Jeruzalemē?" Stefens turpināja jautāt. "Nē!" Eizenharts uzsvērti noteica un it kā steidzinot piebilda: "Pa­klausieties, es zvanu no automašīnas ceļā uz Tclavivu. Drīz aizlido

mana lidmašīna, un mana sieva vēl nezina, ka es šodien atgriežos mājās, 'las ir ārkārtīgi svarīgi, ka es viņu pirms lidojuma vēl sazvanu…"

"Vai Kauns jūs aizsūtīja uz mājām?"

"Jā."

Tas varēja nozīmēt vienīgi to, ka rakstnieka pārdomas miljonāram vairs nebija svarīgas. Viņam nebūs radušās aizdomas, ka viņi abi sazinās, citādi viņš noteikti būtu liedzis jebkuru iespēju Eizenhartam viņu sazvanīt.

"Mister Eizenhart, man ir jāzina, cik daudz Kaunam ir zināms. Pa­mēģiniet man dot kādus atbilstošus mājienus," Stefens mudināja.

Šķita, ka rakstnieks to jau bija apdomājis. "Tagad es jums nosaukšu automašīnas numuru," viņš pateica un tūliņ pat izlaboja: "Piedodiet, vai es teicu automašīnas numuru! Es, protams, domāju telefona numuru."

Stefens drudžaini pārdomāja. Ko vācietis viņam ar to vēlējās sacīt? "Vai tas nozīmē, ka Kaunam ir zināms mūsu automašīnas numurs?"

"Jā, tieši tā." Fonā kāds kaut ko teica, un Eizenharts uz to atbildēja, taču sacītais pazuda traucējumu troksnī.

Ko tas nozīmēja? Sasodīts, ko tas nozīmēja? Kauns zināja viņu auto­mašīnas numuru, okay. Cilvēkam, kura vārds bija Džons Kauns, to nebija grūti uzzināt. Taču kā viņš varēja nākt viņiem uz pēdām? Tā būs bijusi kāda muļķīga sagadīšanās.

Eizenharts nosauca savu telefona numuru Vācijā, lēni, varbūt tādēļ, lai dotu viņam laiku apdomāties. Stefens steidzīgi pieskrēja pie klostera durvīm, kuras vēl joprojām šķībi karājās senajās eņģēs, izkāpa ārā un piespiedās ārpusē pie mūra, pētoši lūkojās lejā, dziļumā, no kurienes viņi bija nākuši. Telefonā satraucoši šņāca un krakšķēja.

Patiešām. Tur lejā. Kustības aiz kādas klints, kaut kas tā kā nozibēja. Tur jau kāds gulēja slēpnī, sasodīts. Viņi bija jutušies pārāk droši.

Cerams, tie viņu vēl nebija pamanījuši, viņu un viņa mobilo telefonu. Viņš atkāpās klostera iekšpusē.

"Eizenhart," viņš sacīja balsī, kas viņa paša ausim izklausījās sveša. "Viņi jau ir klāt. Viņi jau mūs ir atraduši. Paklausieties — es nezinu, ko viņi ir nolēmuši ar mums darīt. Katram gadījumam es jums pateikšu, ko es zinu, lai vismaz viens var apliecināt, kur mēs esam palikuši."

Viņš dzirdēja Eizenhartu norijām siekalas. "Jā, labi."

Cik vien īsi iespējams, Stefens izstāstīja, kur viņi atradās un kas viņus šurp bija atvedis — slēptuve aiz Raudu mūra, franciskāņu tunelis un leģenda par spoguli. "Tas spogulis ir kamera," viņš nobeidza. "Mēs to vēl neesam atraduši, taču es esmu pārliecināts, ka kamera atrodas šeit."

"Es saprotu," viņš dzirdēja, kā Eizenharts domīgi, jūtami aizkus­tināts, teica. "Tad man vēlāk jāmēģina vēlreiz. Liels paldies." Savieno­jums pārtrūka.

Stefens paskatījās uz mobilo telefonu savā rokā. Bija redzams, ka telefona baterija drīz būs izlādējusies. Viņš to izslēdza, iebāza bikšu ka­batā un tad paskatījās uz augšu.

Kontrasts ar mūku, kurš mierīgi dārzā no nelielas akas smēla ūdeni, viņā gandrīz izsauca nelabumu. No kurienes gan mūki šeit augšā kalnā bija dabūjuši ūdeni? Tas viss bija tik dīvaini. Stefens samirkšķināja acis un meklēja sev tuvas sejas, meklēja Judītes un Jcšua skatienu, lai ari tie raudzījās viņā norūpējušies.

"Kauns zina, kur mēs esam," Stefens kā apdullis atkārtoja sarunas būtību. "Un tur lejā kāds jau guļ paslēptuvē. Viņi mūs ir izsekojuši."

Judīte neizpratnē papurināja galvu. "Saki… Līdz šim notiekošais bija tikai slepeni, slepeni, un nu tu pēkšņi šim Eizcnhartam izstāsti visu?"

"Jā, tas bija tikai triks," Ješua uztvēra Judītes sacīto. "Kauns sūta Eizenhartu pa priekšu, lai viņš pakustina krūmiņu, viņš tevi mazliet pabaida — un tu jau visu izpļāpā!?"

Stefens iepleta acis. "Vai jūs nedzirdējāt? Viņi mums bija sekojuši. Visu laiku. Tur aiz klints kāds jau guļ un gaida, kad mēs atkal kāpsim lejā. Vai tas arī ir triks? Tādā gadījumā visai smalks, man jāsaka." Viņš paskatījās apkārt. Mūri nebija nekādas skatu lūkas vai kas tamlīdzīgs, no kurienes viņi neuzkrītoši varētu novērot situāciju. Tā vienīgā jēga un mērķis bija atstāt ārpusē pasauli.

Tikai — ja vien pasaule ļautos atstāt sevi ārpusē.

"Eizenharts lietoja paroli, kuru es viņam biju ieteicis," Stefens turpināja. Viņš īsumā izstāstīja par viņu tikšanos Amerikāņu bibliotēkā. "Esmu pārliecināts, ka Eizenharts man piezvanīja brīvprātīgi. Ja Kauns būtu viņu piespiedis ar mani runāt, tad lietot paroli viņam nebūtu bijis nekādas vajadzības."

"Un ja viņš ar Kaunu ir uz vienu roku?" Ješua neatlaidās. "Brīvprā­tīgi? Manis dēļ, par naudu? Tādi gadījumi jau ir bijuši diezgan."

"Tad es vairs neticēšu, ka protu novērtēt cilvēkus," Stefens norūca. "Atteikšos no darījumiem un izvēlēšos amatu, kur tam nav nekādas no­zīmes. Iespējams, iešu par fasētāju konservu fabrikā vai strādāšu pie atkri­tumu izvešanas." Viņš ar abām rokām pārvilka pāri galvai. "Un tagad izbeidziet savu taujāšanu, man tā jau krīt uz nerviem."

Uzraksti ceļa malās vēl arvien rādīja līdz Telavivai divdesmit kilometrus, taču limuzīns strauji nogriezās uz šķērsām ejošas ātrgaitas šosejas, un tad jau viņu acu priekšā kā uzburta parādījās Bena-Guriona lidosta. Vi­ņam tā atmiņā bija palikusi pavisam citāda. Vai patiešām bija pagājusi tikai viena nedēļa?

Abi viņa pavadoņi neatkāpās no viņa arī tad, kad viņš kāpa ārā no automašīnas. Ceļojuma somu viņi ļāva nest viņam pašam, taču abi eskortēja viņu līdz pat reģistrācijas lodziņam un no turienes līdz drošības kontrolei. Viņiem abiem bija ievērības cienīgas apliecības, ar kurām viņi atvairīja ierēdņu neuzticības pilnos skatienus, un tie ļāva viņiem šķērsot kontroles zonu, neskatoties uz to, ka abu žaketēm bija nepārprotami izvirzījumi. Viņi zināja ceļu uz vajadzīgo reisu.

Tur bija jāgaida.

Viens no abiem, šoferis ar tumši pelēkiem matiem un ūsām, pēc izskata mazliet līdzīgs vairākkārtējam pasaules čempionam peldēšanā pēdējās olimpiskajās spēlēs, nopirka sporta avīzi un iegrima savā lasāmvielā.

"Man jāaiziet uz tualeti," teica Eizcnharts.

Ņurdoņa atbildes vietā. Sporta avīze bija interesantāka. Otrs, tas, kurš bija sēdējis blakus vadītājam, stāvēja pie saldējuma automāta un pētīja dažādu vafeļu tūtiņu attēlus. Lielajā stikla celtnē, kas uztvēra sau­les starus kā siltumnīca, bija spiedīgi karsts. Eizenharts piecēlās un devās atbilstošo durvju meklējumos. Kad viņš pagriezās ap kādu stūri, viņš pa­manīja pie sienas telefona automātu.

Viņa roka neapzināti ieslīdēja kabatā un sataustīja žetonus, kas vēl bija palikuši pāri pēc sarunas ar Stefenu Foksu. Vācijā viņš ar tiem vairs neko nevarētu iesākt. Labāk būs, ja viņš tos vēl norunātu.

Mājās neviens neatsaucās. Visi bija izgājuši, un atkal nebija ieslēgts automātiskais atbildētājs! Eizenharts paskatījās pulkstenī, pieskaitīja klāt vienu stundu, lai zinātu, cik pašlaik pulkstenis rāda pēc Viduseiropas laika, un prātoja, kur viņi šobrīd varētu būt. Ak jā, mūzikas skolā. Tas nozīmē, ka viņi būs mājās tikai tad, kad viņa putns jau būs pacēlies debesīs.

Kamēr viņš knibināja ārā no atveres neizlietotos žetonus, viņam ienāca prātā kāda ideja. Doma, kas būtiski pacēla viņa adrenalīna līmeni.

Bija vēl kāds, kam viņš varēja piezvanīt.

Taču tādā gadījumā viņam vajadzēja pasteigties. Un labāk izvēlēties telefona automātu, kas atradās mazliet tālāk no viņa uzraudzītājiem.

Mazs putekļu mākonis rāpās pāri skopajam tuksnesim kā resns, brūns kāpurs. Laiku pa laikam gan varēja saskatīt automašīnas, kas šos putek­ļus sacēla.

"Mēs esam tikai tūristi," Stefens Fokss skaidroja. "Mēs dzirdējām par šo klosteri un vēlējāmies to apskatīt. Fs Izraēlā vienreiz vēlējos ap­skatīt tādu vietu, kas nav pasaulē plaši pazīstama tūristu atrakcija."

"Kaut kam tādam viņi nemūžam nenoticēs," ješua drūmi pareģoja.

Viņi stāvēja cits citam blakus uz satrunējušā, mazliet slīpi pret mūri atslietā būdas jumta, zem kura atradās tas, ko mūki bija nosaukuši par savu ēdamistabu. Plānie dēlīši krakšķēja zem viņu kājām, taču tic viņus noturētu. Tie bija izturējuši jau gadu simtus. Jumta augšējā mala atra­dās tik augstu, ka tam, kurš pie tās turējās, klostera mūris sniedzās līdz pleciem.

"Un kaut arī tā," Stefens teica. "Tu taču dzirdēji. Brālis Gregors klos­terī ieradies pirms trīsdesmit gadiem. Pirms trīsdesmit gadiem video­kameras bija varbūt vienīgi zinātniskās fantastikas romānos. Un no tā laika viņiem nav bijis nekāda kontakta ar ārpasauli. Kā tu domā, ko mūki atbildēs, ja Kauns viņiem jautās, kur atrodas videokamera?"

"Kauns to jautās tev."

"Es neko nezinu ne par kādu videokameru."

"Bet tu noslēpi vēstuli, ko bija rakstījis ceļotājs laikā."

Stefens savilka uzsvērti nevainīgu seju, it kā viņš vingrinātos. "Vēsi ule? Ceļotājs laikā? Par ko jūs runājat, mans kungs? Es par to neko nezinu."

"Nav nekādu pierādījumu," pamāja Judīte. "Vēstule ir iznīcināta, un neviens nevar pierādīt, ka Stefenam tā vispār reiz ir bijusi."

"Ir fotogrāfijas."

"Vai kāds var pierādīt, ka šajās fotogrāfijās redzama divtūkstoš gadu veca vēstule, kas turklāt atradusies mums zināmajā kapā?"

"Bet tu ielauzies Rokfcllcra muzejā," Ješua neatlaidās.

"Jums taisnība, tiesneša kungs," Stefens pamāja. "To man patiešām var pārmest, un es savu vainu atzīstu. Es vēlējos paslepen vēlreiz apska­tīt četrpadsmitā apgabala atradumus, pie kuriem man, lai gan es biju atradējs, pieeja bija liegta."

Viņi klusēja. Kādu brīdi bija dzirdams vienīgi mūku rūcošais koris, jo viņi bija sapulcējušies uz lūgšanu savā mazajā kapelā. Klostera vārti atkal bija aizvērti ciet, it kā būtu nolemts, ka Stefens, Judīte un Ješua šeit varētu palikt uz visiem laikiem.

"Nu jā," Ješua beidzot noteica. "Tad mēs vienkārši varētu iet, vai ne?"

Bija karsts. Neciešami karsts, un nebija ne mazākās vēja pūsmas.

"Es vēl neesmu pārliecināts, vai kamera patiešām atrodas šeit," Ste­fens teica. "Viens ir skaidrs — Kauns šo klosteri apgriezīs ar kājām gaisā, gluži citādi, nekā mēs to pratām."

Smilšu mākonis arvien vairāk tuvojās, kļuva arvien caurredzamāks. Tie bija pieci satiksmes līdzekļi, pieci mazi, tumši punkti, kas gājēju tempā kustējās uz priekšu tuksnesī.

"Vai tu par to vēl neesi domājis," Ješua beidzot jautāja, "ka, iespē­jams, mūki paši nemaz nezina, ka kamera atrodas šeit?"

Stefens pamāja, acis no sekotājiem nenovērsis. "Visu laiku."

Kad brāļi bija beiguši savu lūgšanu un klusēdami nāca ārā pa kapelas zemo ieeju, sekotāji bija sasnieguši kalna pakāji, īsi apspriedušies, no atvērtiem bagāžas nodalījumiem izņēmuši un sadalījuši kaut ko, kas ļoti atgādināja lielus rokas šaujamos ieročus, un sāka kāpt augšup.

"Godājamais tēvs," Stefens vēlreiz mēģināja runāt ar brāli Gregoru, "sekotāji, par kuriem es jums jau stāstīju, mūs ir atraduši. Viņi nāk arvien tuvāk. Viņi meklē to pašu, ko mēs, taču nevēlas to tikai apskatīt. Viņi vēlas to iegūt.'"

"Tā kā tas, ko viņi meklē, šeit nav, tad viņi to ari nedabūs," brālis Gregors atbildēja.

"Ticiet man — šie ļaudis tam noticēs vienīgi pēc tam, kad būs apgrie­zuši otrādi katru jūsu klostera akmeni un neko nebūs atraduši."

Mūks dusmīgi vēroja jauno amerikāni. Viņa seja raustījās. "Acīmre­dzot jūsu klātbūtne mūsu klosterī apliecina nopietnus draudus mūsu mieram un mūsu pašapcerei uz augšu," viņš konstatēja. "Man ļoti žēl, ka esmu spiests jums to lūgt, taču cs domāju, būs labāk, ja jūs tagad iesiet."

"To mēs ļoti labprāt darītu, taču es baidos, ka ar to mēs vairs ne­spēsim noturēt nelaimi."

"Ko tas nozīmē?"

Stefens iekoda sev apakšlūpā. "Tie ieradīsies šeit. Vienalga, kur mēs iesim, un vienalga, ko mēs darīsim. Man ļoti žēl."

No tālienes, gandrīz vai kā tāls ērgļa sauciens, pāri mūrim ielauzās kliedziens. Tas bija spokains bridis, un visi trīs varēja redzēt, kā mūka acīs noplaiksnās panika. Ērgļu Šeit nebija. Tas bija cilvēka kliedziens, tas gan nebija saprotams, taču pēc intonācijas tas atgādināja komandu, kura vadīja veselu ordu. Viņi nāca.

"Bet," tcica Gregors. "Tas taču ir neprāts. Kā gan kāds var dot pa­vēli meklēt priekšmetu, kas pieder leģendām?"

Stefens dziļi ieelpoja. Šis bija brīdis, kurā galu galā viss izšķirsies. Brī­dis, kurā viņam kāds bija jāuzvar. Tagad… vai nekad.

"Jums ir taisnība," viņš teica, rokas salicis lūdzošā žestā. "Tas būtu neprāts. Bet, lūdzu, paklausieties manī uzmanīgi. Mēs zinām — es uz­sveru, zinām — kāds cilvēks ir ceļojis cauri laikam, un tas noticis ap­tuveni tajā gadā, kad Jēzus sāka sludināt. Šim cilvēkam līdzi bija videokamera — tas ir kas līdzīgs kinokamerai, tikai attēli tiek saglabāti magnētiskajā lentē, tāpat kā magnetofonā, un viņš bija nofilmējis Jēzu Kristu. Es saku to vēlreiz: tā nav teorija, bet fakts. Mēs vienīgi īsti nezi­nām to, kur kamera ar attēliem ir palikusi."

"Ceļojis cauri laikam?" Mūks neticīgi purināja galvu. "Bet tas taču nav iespējams."

"Tas ir noticis. Es vēlētos, kaut es jums tagad varētu visu izstāstīt, taču tam nepietiek laika. Mēs esam šeit, jo savos pētījumos uzdūrāmies leģendai par spoguli, kas glabā Jēzus atveidu. Mēs domājam, ka šis spogulis patiesībā ir videokamera, un domājam, ka tā tiek glabāta šajā klosteri."

Ja teiktu, ka brālis Gregors tur stāvēja kā zibens ķerts, tad tas vēl ne tuvu nebūtu patiesība. Viņa seja pēkšņi bija kļuvusi pelnu pelēka, viņa vaigi, kas bija izskatījušies tik veselīgi un apaļi, slābani nokārās uz leju, pat viņa mati pēkšņi izskatījās tādi kā sirmi.

"Taču," viņš ar pūlēm izteica, "šis klosteris tika uzcelts tikai pirms sešsimt gadiem. Tas nav iespējams."

"Pirms tam kamera bija noglabāta citā vietā un nonāca franciskāņu īpašumā," Stefens pārdroši apgalvoja to, ko pats īsti nezināja, tikai no­jauta. Viņš ar roku kustībām parādīja aparāta aptuvenās aprises. "Runa varētu būt par taisnstūra formas priekšmetu, kas ir aptuveni tik liels. Iespējams, tas ir kaut kā ietīts vai ieslēgts lielākā kastē."

Vecā vīra skatiens kļuva nemierīgs. "Kur šis priekšmets varētu būt? Tas taču ir redzams, ka šeit nekā tamlīdzīga nav."

Stefens un Ješua saskatījās. "Sākumā mēs domājām, ka videokamera — tātad spogulis — šeit tiek godāts kā relikvija vai svētums. Taču varētu būt arī tā, ka tā ir šeit paslēpta un jūs par to vispār neko nezināt."

"Šeit nekā nav," mūks atkārtoja un norādīja pāri uz kapelu. "Lūdzu, jūs varat apskatīt altāri." Viņš izskatījās tā, it kā viņu tūlīt pat sagrābtu nespēka lēkme.

Pamazām Stcfcnam pašam uzmācās šaubas, vai kamera atrodas klos­terī. Varbūt tās vispār sen vairs nav. Tas taču bija visvairāk iespējams. Vai varbūt tā vēl arvien atradās Raudu mūrī. Varbūt viņš pārāk viegli bija ļāvis Ješua tēva runāšanai sevi samulsināt? Bet vai tas viņam nebija nācis īstajā laikā? Viens pats un izsalcis viņš bija sēdējis viesnīcas istabā, pirms brīža uzzinājis, ka cilvēks, kuru viņš pazinis, pēkšņi un negaidīti miris… Protams, viņš bija noraizējies par došanos applūdušajā tunelī. Trīsdesmit gadus neatrodas neviens pats, kurš to uzdrošinātos darīt, — tad ir ko padomāt, ja esi absolūts iesācējs niršanā. Vai šī nebija vieglākā izeja, pēkšņi nešaubīgi sākt ticēt tam, ka videokamera neatrodas vis drau­dīgā tuneļa galā, bet gan guļ noglabāta kādā saulainā klosterī kalna galā?

"Jā," Stefens pieklājīgi pamāja. "Paldies. Mēs ļoti labprāt apskatītu altāri."

Mūks palūkojās viņos ar skatienu, kas šaudījās kā malduguns, tad pamāja un atstāja viņus stāvam. Atstāja viņus stāvam un devās pie saviem ticības brāļiem, kuri bija sapulcējušies pie apbedījumu telpas durvīm kā iztramdīts ganāmpulks.

"Mēs nedrīkstējām šurp nākt," Stefens nomākts sacīja. "Jau mūsu klātbūtne vien iegrūdis viņus nelaimē. Kauns metīsies viņiem virsū kā lija." Viņš palūkojās lejā pa nelielo, iemūrēto akas atveri un redzēja ap divu metru dziļumā vizuļojam ūdeni. Kā liekas, tvertne. Tā bija šīs vietas lielākā mīkla: no kurienes mūki šeit dabūja ūdeni.

Ješua skatiens slīdēja pāri trim kapu krustiem blakus kapelai. "Arī tāds Džons Kauns ne vienmēr var darīt visu, ko viņš grib."

"Es gan par to nebūtu tik pārliecināta," viņam atbildēja māsa. Viņa pamāja uz apbedījumu telpas pusi. "Vai tu domā, ka tur kādam no viņiem ir miršanas apliecība? Neviens pat nepamanīs, ja viņa ļaudis pie­liks tur klāt vēl pāris mirušos."

"Nebaidi mani," nomurmināja Ješua.

"Labi," Judīte pikti noteica. "Labi."

Lai ieietu kapelā, bija jānokāpj lejā pa dažiem rupji tēstiem pakāpie­niem. Lūgšanu telpa bija kaila un tukša, kādreiz tā bijusi izbalsināta balta, taču gadu gaitā nedaudz izliektajiem griestiem pāri bija pārvilcies biezs melnu sodrēju slānis. Tā nebija gluži taisnība, ka mūki neizman­toja uguni: uz altāra dega maza liesmiņa, neveikli izgatavota eļļas lampa. Vidū karājās krusts, pa labi un pa kreisi no tā bija novietoti ziedi, vienī­gais rotājums. Viņi aplūkoja altāri, taču tas bija tikai taisnstūra formā izveidots klints gabals, kas bija pārklāts ar plānu drānu. Kamera varētu būt paslēpta tajā, jā, taču tikpat labi tā varēja būt paslēpta jebkurā klos­tera mūra akmenī. Viņiem nebija nekādas iespējas par to pārliecināties.

"Okay," Stefens teica. "Es svinīgi solu, ka vairs nekad neizvirzīšu ne­pamatotas teorijas. Mēs būtu…"

Spējš blīkšķis lika viņiem sarauties. Klusums pēc tā šķita kā klie­dziens. Cits citā skatījās trīs pāri izbijušos acu.

"Ak, velns parāvis!"

Viņi izmetās ārā no kapelas. Mūki lēnām, kā hipnotizēti, kāpās no­stāk no klostera mūra, acis no tā nenovērsuši. Vēl viens blīkšķis pāršķēla klostera klusumu kā šaušalīgs cirvja cirtiens, un no smagajām ārdurvīm lidoja koka šķembas.

Stefens juta sevī uzbangojam izbaiļu un niknuma vilni. Tas pārspēja viņa drūmākos pareģojumus. "Viņi atbrīvo sev ceļu," viņam izlauzās. "Viņi nemaz nedomā tērēt laiku, lai runātu!"

Sākās ilga apšaude, visdažādāko šaujamieroču koris, kam unisonā bija viens mērķis — klostera durvis. Vecais, mūžīgajā tuksneša karstumā žuvušais koks lūza, putēja un plīsa, un, lai gan tās apbrīnojami turējās pretim, brīdis, kad durvis sašķīdīs gabalos un izgāzīsies, vairs nevarēja būt tālu.

"Brālis Gregors ir pazudis," Judīte konstatēja.

Stefens paskatījās apkārt. Patiešām, starp brāļiem, kuri izbijušies slē­pās aiz savu guļamistabu būdas sienām, mūka nebija. Vienu brīdi viņam likās, ka viņš to redz, atlēkušas lodes ķertu, beigtu guļam vienā no do­bēm, taču nē, tā bija tikai kaudzē samesta pelēka zeme. Mūks, kā likās, bija paslēpies.

Tas nevarēja vairs turpināties ilgi. Kāds šāviens no aizmugures sa­dragāja dzelzs riņķa stiprinājumu, kas atradās durvju pašā vidū, un apka­lums aizlidoja šķērsām pāri dārzam. Apdullinošajā šāvienu troksnī bija dzirdami atsevišķi saucieni, iespējams, pavēles. Viņi gatavojās triecien­uzbrukumam.

Un tad gandrīz pēkšņi šāvieni aprāvās.

Stefens aizturēja elpu, gaidīdams nelietību, kam, bez šaubām, vaja­dzēja sekot. Piemēram, durvju spridzināšanu.

Tā vietā pēkšņajā, pēc neciešamā trokšņa gandrīz vai nospiedošajā klusumā skaidri bija sadzirdama kāda skaņa, kas, ja tagad mēģina atce­rēties, pamazām bija kļuvusi arvien skaļāka un skaļāka, zema, draudīga dārdoņa, skaņa, kādu rada jaudīgas mašīnas, un tā kļuva arvien stiprāka un nāca arvien tuvāk.

"Es to pazīstu," nomurmināja Judīte ļaunās priekšnojautās. "Šo troksni es pazīstu."

Un tad tie pēkšņi bija klāt, apdullinoši skaļi, un trīs milzīgas, tumšas ēnas dārdēja debesīs virs viņu galvām, un viņi instinktīvi pieliecās. Vis­apkārt virpuļoja putekli, lapas un zari.

Tie bija trīs kara helikopteri formācijas lidojumā.