Jēzus video

9

Pa šo laiku jau pierādīts, ka Jeruzalemē un tās apkārtnē Hēroda laikā bija spēcīgi attīstīta akmens trauku amatniecība. Tie gata­voti no kaļķakmens, kas tika iegūts Jeruzalemes austrumu apga­balā, turklāt izmantotas divas metodes: vai nu izvirpošana uz virpas, kas sastāvējusi no diviem cilindriski izkaltiem akmens blu­ķiem, vai arī izgatavošana ar kaltu.

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Pēters Eizcnharts pēkšņi pamodās, grozījās gultā ar trauksmaino sajūtu, ka neatrodas mājās, bet gan svešumā, svešā gultā, nepareizā gultā, redzēja sarkani gailošus digitālos ciparus, kas rādija astoņas minūtes pāri pieciem, un tad viņš saprata. Pareizi. Viņš bija Izraēlā, tuksnesī, lielā dzīvojamā vagonā, kas bija atvēlēts viņam vienam. Un blakus, gluži lī­dzīgā dzīvojamajā vagonā, gulēja multimiljonārs, kurš gaidīja, ka viņš atrisinās sasodīti sarežģītu mīklu. Un viņam nebija ne mazākās nojaus­mas, kā to izdarīt.

Rakstnieks apsēdās. Pēc pieredzes viņš zināja, ka nav nekādas jēgas mēģināt atkal aizmigt. Pirmo nakti svešā gultā viņš parasti pamodās pie­cos un vairs neaizmiga; šis untums viņam piemita jau no laika gala. Vēl būdams mazs bērns, kad viņi ciemojās pie krustmātes vai vecmāmiņas, viņš piecos no rīta jau bija augšā, lai slepus klaiņotu pa svešo dzīvokli, pavērotu zivtiņu kluso peldēšanu akvārijā vai paskatītos pa logu uz agrā rīta satiksmi ielās, dažreiz vēl ielas spuldžu gaismā, kas gaidīja rītausmu.

Turklāt šī gulta no viņa prasīja par daudz. Tā izskatījās grezna, un tās cena droši vien ari bija grezna, taču gulta bija neciešami mīksta: atlai­žoties tajā, pārņēma sajūta, ka iegrimsti veselā vates kalnā, dziļā bedrē, kas bija domāta tam, lai sasprindzinātu muguras muskulatūru un defor­mētu mugurkaulu. Tāpēc viņš jutās kā salauzts.

Bija jau gaišs. Eizenharts pabīdīja mazliet vaļā loga aizbīdni, lai pa­skatītos ārā. Cik vien tālu sniedzās skatiens, nebija nekādas kustības. Tikko uzlēkušās saules neparasti skaidrajā gaismā bija redzamas tikai teltis un akmeņi. Un modri sargkareivji pie baltās telts virs nelaimi vēs­tošās atradnes.

Viņš piecēlās, uzvilka rītasvārkus un čības un šļūcošiem soļiem devās uz telpu, kas varētu būt domāta kā tējas virtuve — vēsa, balta, lietišķa; gandrīz tikpat omulīga kā operāciju zāle. īpatnējais melnais aparāts blakus izlietnei, vienīgais priekšmets telpā, kas nebija balts vai hromēts, droši vien bija kafijas automāts. Aiz vienām no skapja durtiņām viņš atrada kafijas tasītes, katru iestiprinātu atsevišķā ietvarā, lai tās brau­ciena laikā neizkristu. Viņš paņēma vienu no tām un nolika zem atveres, mēģinājuma pēc piespieda lielo, plakano taustiņu korpusa priekšpusē, un tūliņ pat kā no miega pamodināta pūķa acs iedegās maza, sarkana lampiņa un aparāta iekšpusē sāka rūkt un guldzēt. Un sāka smaržot pēc kafijas.

Ar spirdzinošās kafijas tasīti rokā viņš turpināja savu apgaitu. Te bija apspriežu telpa. Tā aizņēma pusi no vagona garuma, un tajā bija pietie­kami daudz vietas garam, baltam galdam, pie kura atrastos vieta vismaz desmit cilvēkiem. Vismaz tik daudz krēslu bija apkārt galdam, un tic ne­stāvēja cits citam ceļā. Telpā bija novietota tāfele, vienā galda galā aiz­vērts stāvēja kodoskops, un telpas galā atradās filmu projektors. Tas viss Eizenhartu vedināja uz pārdomām, kādam nolūkam šis dzīvojamais va­gons, ko Kauns droši vien bija noīrējis kaut kur Izraēlā, varētu būt do­māts: vai dārgu ārskatu uzņemšanai kādai filmai? Vai parasti šeit sēdēja filmas radošā grupa un izskatīja dienā uzfilmēto? Vai viņa gultā parasti gulēja režisori un producenti? Ja tā, tad gan Izraēlā vajadzētu būt iespai­dīgi daudz režisoriem ar skriemeļu bojājumiem.

Telpas šaurākajā galā, kur atradās filmu projektors, bija bīdāmās dur­vis, acīmredzot tādēļ, lai no griestiem nolaižamais ekrāns neradītu neēr­tības. Rakstnieks ziņkāri ielūkojās skapjos aiz tā. Viņš atrada tur telefonu, bet citādi tur bija vienīgi grāmatas, vēsturiska uzziņu literatūra, visas angļu valodā. Nu jā. Labi domāts. Taču bez vārdnīcas viņš neko daudz ar tām nevarētu iesākt.

Viņš atkal pievērsās tāfelei. Uz tās bija atvērts gluži jauns, biezs bloks ar vislabāko papīru. Flomāsteri bija nolikti gatavībā. Pēc paraduma viņš tos visus pēc kārtas izmēģināja, velkot lapas stūrī mazas svītriņas.

Mājās viņš arī bieži vien izmantoja tāfeles papīru, kad izstrādāja savu romānu idejas, jo tas bija tik liels un tur bija daudz vietas, kur izvērsties, bet par tāfeles statīvu viņš līdz šim vēl nebija domājis. Lapas viņš parasti piestiprināja pie durvīm vai lika uz palodzes un tad, nostājies pie lapas ar krāsaino zīmuli rokā, pamazām no piezīmēm, bultiņām, idejām un skicēm veidoja krustu šķērsu pinumu. Sevišķi ziemā pie palodzes to darīt bija gandrīz vai sāpīgi; aukstums cauri stiklam un papīram līda pie pirkstu kauliņiem, kamēr tic sāka sāpēt, apstādinot domu plūdumu.

Viņš pievilka sev klāt vienu krēslu, masīva izskata biroja krēslu no hro­mēta metāla un melnas ādas, apsēdās tajā un skatījās uz balto papīra lapu. Malkoja savu kafiju. Tā viņš darīja vienmēr. Skatīties uz balto papīra lapu un gaidīt, kas notiks. Gaidīt, kad tukšums viņa galvā izpletīsies un galu galā parādīsies jaunas, svaigas, negaidītas domas, jo beidzot tām bija atbrīvojusies vieta.

Apbrīnojami, cik bija vēss. Viņam gandrīz sala plānajā pidžamā, par spīti rītasvārkiem un kafijai.

Kāpēc gan es esmu šeit? Brīdī, kad viņam šis jautājums ienāca prātā, viņš atzina, ka tas bija gaidījis jau visu laiku, neuzdots, taču sajūtams, tas bija aizēnojis visu, ko viņš darīja. Sajūta, ka viņš ir īstais cilvēks īstajā vietā, vienkārši negribēja un negribēja rasties, lai ari kā šis dinamiskais multimiljonārs viņam mēģināja to iestāstīt un lai kā viņš mēģināja sev to iestāstīt pats, staigādams pa šo grezno dzīvojamo vagonu, grezno, salīdzinot ar teltīm, ar kurām bija jāsamierinās lielākajai daļai izrakumu dalībnieku. Kāpēc tieši viņš bija šeit, starp visiem šiem cilvēkiem, kurus tāds kā Džons Kauns būtu varējis pasaukt? Kāpēc viņš, neievērojams rakst­nieks, un nevis vesela grupa zinātnieku, vēsturnieku, ģeologu, arheologu, fiziķu, vesels pulks Nobela prēmijas laureātu?

Tas viss tikai tāpēc, ka jāievēro slepenība? Nē, tas nevarēja būt īstais iemesls. Arī veselam baram zinātnieku varēja pavēlēt klusēt; to pierādīja amerikāņu atombumbas projekts Otrā pasaules kara beigās.

Bet varbūt tic visi vēl ieradīsies? Fosilā lietošanas pamācība atrasta tikai pirms trim dienām. Vidusmēra augstākās kvalitātes zinātnieks neva­rēja tik ātri atbrīvoties.

Pētcrs Eizenharts juta tik raksturīgo klikšķi savā galvā, savās domās, ko viņš pazina no brīžiem, kad lietas atraisījās no ierastajām, sensena­jām sakarībām un ieņēma vietu kādā jaunā, negaidītā, lielākoties daudz plašākā kopsakarā.

Džons Kauns nemaz negaidīja, ka uz šo jautājumu atbildēs viņš viens pats! Viņš vienīgi gaidīja labu priekšlikumu, kā uz šo jautājumu varētu atbildēt. Un šis priekšlikums varētu caur un cauri sastāvēt no tā, ka viņam tiek nolikts priekšā saraksts ar zinātniekiem, kuri varētu ķerties pie šīs problēmas risināšanas.

Tīkama, silta sajūta ieplūda viņam vēderā. Tā neradās no kafijas, katrā ziņā ne tikai no tās. Tā radās no šķituma, ka šis mainītais skatī­jums uz lietām bija pareizais. Un visam pāri no tā, ka viņš ar šo domu varēja labi justies. Varbūt viņš tomēr bija īstais cilvēks īstajā vietā, pa­tiešām īstais. Un, lai arī cik neticami tas izklausītos, Džons Kauns to bija sapratis ātrāk nekā viņš pats. Eizenharts šķita atceramies it kā nejauši redzējis kādās televīzijas ziņās stāstām par šo Džonu Kaunu, kurš tagad gulēja dzīvojamā vagonā tepat blakus, ka viņam piemītot īpašs talants atrast īstos cilvēkus īstajiem uzdevumiem un atbilstoši likt lietā viņu dotumus un spējas.

"Kas gan cs esmu, ka strīdos ar televīziju?" viņš nomurmināja un iz­garšoja savu vārdu sarkasmu uz lūpām.

Pareizi, tas derēja. Viņš stāvēja ceļa sākumā. Viņa uzdevums bija šo visai dīvaino problēmu pārdomāt visos virzienos un izdibināt, kā tai vislabāk pieķerties. Un tam viņš patiešām bija īstais cilvēks. Jo tieši to viņš darīja, kad ieskicēja jaunu romānu. Vienīgā atšķirība varēja būt tā, ka viņš ari pats radīja problēmu, kurā ielika savus tēlus, un no tā brīža viss turpmākais bija problēmas risināšana.

Interesanta doma. Iespējams, no tās varētu konstruēt pilnīgi jaunu stāstīšanas teoriju. Viņš gan sargātos kaut ko tādu darīt; jau skolas laikā viņš bija secinājis, ka nekas cits tik ļoti nekaitē avotam, no kura plūda rakstīšana, kā literatūrzinātne jebkurā veidā.

Viņš atkal skatījās uz balto papīra lapu. Uz mazajām svītriņām aug­šējā labajā stūrī. Sarkana, zila, zaļa, melna. Melnā bija mazliet šķība. Sar­kanā bija ļoti īsa. Neticami, cik daudz dažādus rakstus varēja saskatīt četrās krāsainās, citcitai blakus savilktās svītriņās, ja vien pietiekami ilgi uz tām skatījās!

Nopūties viņš atkal piecēlās, aizgāja atpakaļ uz šauro tējas virtuvi un izmānīja no automāta vēl vienu tasīti kafijas. Viņš pielēja kafijai pienu un piebēra cukuru, un maisīdams apstulbis iedomājās, ka viņš vienkārši nespēj noticēt, ka kaut kas tāds kā ceļojums laikā vispār varētu būt iespējams.

Tas bija mulsinoši. Viņš blenza tasītē, vienmērīgajā kafijas virpulī, un tad, mulsi ķiķinādams, papurināja galvu. Neticami. Viņš bija uzrakstījis divus romānus, kuru darbība pamatojās uz ceļojumiem laikā, un veselu rindu stāstu, kuros cilvēki devās pagātnē, nākotnē, paralēlos laikos vai pretējās laika plūsmās — viņam pat varēja būt kā it pienākums ticēt tam, ka ceļojumi laikā ir iespējami.

Taču viņš to nedarīja. Viņam tas nepatika. Stāstos, okay, tas bija kas cits. Taču ne realitātē. Stāstos un romānos viņš varēja nogalināt, pave­dināt sievietes, izspiegot svarīgus valsts noslēpumus, drosmīgi stājoties pretī veseliem pretinieku leģioniem, lielākoties tos varonīgi pieveicot. Turpretī realitātē viņš nevarēja nosist pat mušu (kas vasarā viņa dzīvoklī varēja kļūt par īstām mokām; un tik un tā viņš vienmēr mēģināja tās dzīvas dabūt ārā pa logu). Realitātē viņš bija uzticīgs savai sievai, prie­cīgs par to, ka viņa bija viņu izvēlējusies, un vispār vēl arvien viņš bija nedrošs saskarsmē ar pretējo dzimumu. Un pati drosmīgākā cīņa pret kādu ienaidnieku, ko vien viņš varēja atcerēties, bija gadījums, kad viņš drebošām rokām bija policistci turējis priekšā tikko izrakstītu soda kvīti un norādījis, ka automašīnas stāvvietas pulkstenis, pie kura viņš bija no­vietojis savu auto, ir bojāts. Un uz viņas muļķīgo iebildumu, ka viņš tādā gadījumā auto šeit nemaz nedrīkstēja novietot, viņš bija atbildējis tik brāzmaini, ka viņa soda kvīti galu galā paņēma un saplēsa.

Ceļojums laikā. Kādas blēņas. Viņš paņēma kafijas tasi, devās atpakaļ pie konferenču galda, paņēma melno flomāsteru un ar lieliem, čīksto­šiem burtiem lapas vidū uzrakstīja jautājumu:

Ceļojums laikā?

Tad viņš apvilka tam apkārt apli, novilka no tā bultu šķērsām pāri uz labo augšējo stūri un tās galā uzrakstīja: Vai iespējams? No turienes vēl vienu bultu un: Pajautāt Dominikam\ Tāpat kā citiem seienee fiction autoriem, arī viņam bija savi zinātniskie padomnieki — draugi, kuri patiešām orientējās jomās, kas bija būtiskas viņa stāstiem, un Dominiks starp viņiem bija absolūtais ģēnijs, visu zinošais avots, tāds, kuram uz jebkuru jautājumu bija gatava pamatota atbilde vai ārkārtējā gadījumā viņš vismaz zināja pateikt, kurš šajā gadījumā būtu izklaušināmā auto­ritāte. Ja vien ceļojumam laikā bija zinātnisks atspēkojums, tad Dominiks par to zināja. Viņš mīlēja visas šīs zināšanu jomas, kas cilvēka veselajam saprātam bija nepieejamas, — kvantu fiziku, relativitātes teoriju, visas šīs lietas.

Cita bulta, šoreiz no centrālā apļa šķērsām pāri uz labo apakšējo stūri: Citi izskaidrojumi?

Te nu viņš labu brīdi nepakustēdamies stāvēja, tikai kodīja flomāstera galu. Viņam vairs nebija prātā, ka tur ārā ritēja reāli izrakumu darbi, ka iepriekšējā vakarā viņš patiešām bija nokāpis lejā izraktā bedrē un, kā šķita, ļoti sena audekla maisiņa iekšpusē bija atradis pēc izskata tikpat senu plastmasas iesaiņojumu. Realitāte bija zudusi, kļuvusi pavisam ne­nozīmīga, tā bija atbrīvojusi skatuvi abstraktām situācijām, dramatiskiem elementiem, notikumu sastāvdaļām, kas, griezdamies kā mežonīgā dejā, sakārtojās arvien jaunos zīmējumos, jaunā gaitā.

Ir kāda īpaša kriminālstāstu kategorija, tie visi stāsta par vienu un to pašu: kāds ir nogalināts no iekšpuses noslēgtā telpā, no kuras nav iespē­jams izbēgt. Un katrs no Šiem stāstiem sniedz savu īpašu rafinētu izskaidrojumu tam, kā noziegums izdarīts un kā slepkava ticis ārā no telpas, turklāt stāsta šarmu rada šī izskaidrojuma smalkums. Sajās kate­gorijās Pēters Eizenharts domāja šobrīd.

Aplūkojot no šī skatu punkta, stāstam par divtūkstoš gadu veco videokameru un ceļojumu laikā caurumu bija vēl vairāk nekā sietam. Vie­nīgais, kurš šķietami nepārprotami ar laikmetu miju datēto atradumu vietu redzējis neskartu, bija šis jaunais puisis, kuru viņš vēl nepazina. Varbūt profesors. Pat Kaunam nebija pierādījumu tam, ka datējums ir pareizs. Tādēļ viņš bija aizsūtījis paraugus uz amerikāņu laboratoriju, lai to vecums tiktu konstatēts ar radiooglckļa metodi, kas tika uzskatīta par absolūti drošu. Bet, ja pieņem, ka ir bijis kāds, kurš radiooglckļa me­todi ir apvedis ap stūri? Eizenharts vilka bultas, apļus un jautājuma zīmes un rakstīja: Viltojums? C-14?

Kā šādu viltojumu varēja dabūt gatavu? Eizenharts mēģināja atsaukt atmiņā visu, ko zināja par radiooglckļa metodi. Viņš par to bija lasījis kādā romānā. Taču tas bija sen. Tātad kā tur bija? Dzīvs organisms, piemēram, augs, no kura celulozes bija ticis izgatavots lietošanas pamā­cības papīrs, atradās nepārtrauktā apmaiņas procesā ar vidi. Cita starpā tas pastāvīgi uzņēma arī oglekli un citā formā tas atgriezās atkal atpakaļ. Svarīgākais apstāklis bija tas, ka viena noteikta daļa oglekļa vis nesastāv no normālajiem oglekļa-12 atomiem, bet gan no oglekļa-14 atomiem, kas ir nedaudz radioaktīvi. Tādēļ radiooglckļa metodi dažreiz mēdz saukt ari par C-14 analīzi.

Un ko tālāk? Mājās viņš tagad būtu varējis izvilkt savas vecās piezīmes. Taču viņam šķita, ka atceras, kas bija tālāk: organisms mirst. No tā brīža oglekļa uzkrāšana beidzas. Oglekļa-14 atomi, ko satur mirušais orga­nisms, pamazām, taču vienmērīgi sadalās. Laika gaitā to daļa oglekļa kopējā masā samazinās — un tas notiek neatkarīgi no tā, vai mirušais organisms tiek iemūrēts, aprakts, mumificēts vai kā citādi apstrādāts. Radioaktīvo sabrukšanu nekas no tā visa neietekmē, tāpēc no abu oglekļa veidu attie­cības droši var noteikt attiecīgā mirušā organisma vecumu.

Eizenharts saberzēja deniņus. Viņam to vēl vajadzēja pārbaudīt, taču, ja bija tā, ka oglekļa-14 daudzums laika gaitā samazinājās, tad nebija nekādas jēgas bombardēt atradumu ar radioaktīvajiem stariem. Ļaunā­kajā gadījumā to izdotos datēt kā jaunāku, nekā tas patiesībā bija. Šeit tam nebija jēgas. Pretēji — būtu lietota metode, kas radioaktīvo sabruk­šanu paātrinātu. Taču nekā tāda nebija. Un, ja kāds šādu metodi bija izgudrojis, viņš to pielietotu pie radioaktīvajiem atkritumiem un ar to pelnītu kaudzi naudas, nevis nodarbotos ar šaubīgu lietisko pierādī­jumu viltošanu.

Un tomēr. Eizenharts joprojām stāvēja, kodīdams melnā flomāstera galu, it kā jau būtu atmetis cerības uz kārtīgām brokastīm, un skatījās uz lielo papīra lapu ar jautājuma zīmēm uz tās. Un tomēr. Vai tā varēja būt atbilde? Patiesība aiz tā visa? Vai kāds šeit realizēja plaša mēroga krāpšanas manevru un viņš, Pētcrs Eizenharts, kādu neiedomājamu iemeslu dēļ bija daļa no tā?

Šī doma lika straujāk iepukstēties viņa sirdij. Parasti gan tā bija patī­kama sajūta, jo tas nozīmēja, ka viņš nācis uz pēdām kādai elpu aizrau­jošai tēmai, tādai, kas viņa asinīm lika uzbangot un iekustināja rakstīšanas straumi.

Taču šis te — piepeši viņš atkal sāka apzināties situāciju, atgriezās aptumšotā realitāte, dzīvojamais vagons, nometne, soļi uz akmeņiem ārā aiz loga, pirmās trauku šķindoņas skaņas, kas nāca no virtuves telts —, tas viss nebija romāns.

Viņš bija viens pats, neaizsargāts, atstāts likteņa varā. Un viņš bija vien vājš, neizveicīgs rakstnieks, ne Džeimss Bonds.

Ja tas bija krāpšanas manevrs, kurš aiz tā slēpās? Kauns? Vai jaunais vīrietis, kurš vēlējās būt audekla maisiņa atradējs? Un, ja tā, kāds viņam no tā labums?

Viņa domas pašas no sevis atkal iegāja kriminālistiskās domāšanas sliedēs, kuru viņš bija iepazinis no detektīvstāstiem. Kādi bija tie trīs priekšnoteikumi, kas jāizpilda, lai noziegumu padarītu ticamu? Iespē­jamība, izdevība un — motīvs.

Motīvs. Aha.

Neko neredzošu skatienu Eizenharts skatījās uz priekšu. Tad viņš no­lika flomāsteru, norāva tāfeles virsējo lapu un plēsa to mazos gabalos, kamēr pāri bija palikušas vien plaukstas lieluma strēmeles, ko viņš iz­meta virtuves papīrgrozā.

Viņam bija nepieciešams izdibināt, kāda zinātnieka reputācija bija profesoram Vilfordam-Smitam — vai viņam slavu vajadzēja iegūt vai zaudēt. Un viņš arī zināja, kam to pajautāt.