Jēzus video

7

Monēta 47: atr. v. 98, slānis JE 14/6, per. 30; f. 83. Svars AE

2,53g. — Claudius (AD 51—64), gads 14; jūdu prokurators:

Antonius Felix. — Atsauce: MESHORER 232. — Laika posms: 54. p.m.ē.

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamcšas

"Nu?" pasaules otrās lielākās ziņu aģentūras īpašnieks triumfējoši jautāja. "Ko jūs par to domājat?"

Eizenharts ar pūlēm piecēlās. Viņa labā kāja mazliet tirpa, acīmre­dzot viņš tupēdams nemanot būs nospiedis kādu asinsvadu. "Grūti pa­teikt," viņš vilcinājās. "Izskatās pēc savāda joka."

"Taču ja pieņem, ka tas nav joks?"

"Kas gan cits tas varētu būt?" Ar vienu roku rakstnieks masēja augš­stilbu. "Jūs teicāt, to atrada viens no jūsu brīvprātīgajiem palīgiem. Kāpēc jūs domājat, ka tas nav joks?"

Džons Kauns uzmeta profesoram aicinošu skatienu. "Pastāstiet viņam, kas mums zināms par atraduma datējumu."

"Mēs varam sākt ar to," profesors skaidroja, "ka slānis, kurā tika at­rasts skelets, bija neskarts. Citiem vārdiem, var izslēgt domu, ka miru­šais šeit aprakts vēlāk. Relatīvi bieži, kā jau jūs pats varat iedomāties, kapsēta liek ierīkota vietā, kur pirms vairākiem gadsimtiem jau bijusi cita — galvenokārt zemēs, kuras bijušas apdzīvotas jau tik ilgi kā šī. Tas jāņem vērā, veicot izrakumus, citādi atradumus var piedēvēt nepa­reizam gadsimtam, taču ir noteiktas, drošas pazīmes, pēc kurām var noteikt laiku. Šis, kā jau teicu, nebija tas gadījums — slānis bija neskarts, un, pamatojoties uz neskaitāmām monētām, māla lauskām, putekšņiem un koka gabaliem, kas palīdz noteikt laiku pēc gadskārtu rakstiem, arī šo mēs varam datēt nepārprotami. Citiem vārdiem, ir skaidrs, ka skelets gulējis aprakts divtūkstoš gadu."

"Skelets," Eizenharts pamāja. "Taču par to nav runa. Runa ir par šo maisiņu."

"Nu jā, tas atradās tieši blakus."

"Kad jūs to ieraudzījāt. Bet vai tas arī atradās blakus, kad skelets tika atrakts?"

"Es jums varu parādīt mikroskopā ārējā maisiņa materiāla šķiedras. Tās ir no auga, kāds te nav vairs bijis sastopams jau pusotru tūkstoti gadu."

"Bet varbūt kaut kur citur?"

"Turklāt audums nepārprotami ir ļoti vecs."

"Labi. Un kurš maisiņu atvēra?"

"Tas bija misters Fokss. Puisis, kurš to atrada."

"Vai ir pieņemts, ka jūsu palīgspēki sabojā atradumus?"

"Nē, protams, ne. Es viņu par to sodīju."

"Taču, iespējaftis, viņš maisiņa saturu ir apmainījis."

"Iespējams, jā. Taču kādēļ lai viņš to darītu?"

"Lai jūs izjokotu."

Vilfords-Smits papurināja galvu. "Viņš nav no tiem, kas citus iz­jokos."

"Labi." Rakstnieks skatījās te uz vienu, te uz otru. "Ko jūs tieši vēla­ties, lai es tagad daru? Man ir tāda sajūta, ka jums jau ir sava teorija, un tā, šķiet, nebalstās uz to, ka te ir notikusi blēdīšanās. Varbūt jūs man ta­gad varētu pateikt, ko jūs par to domājat?"

Atkal iejaucās Kauns. "Mēs domājam, ka te nav nekāda sakara ar blēdīšanos. Mans priekšlikums ir šāds: es jums tagad uzskaitīšu visu, ko mēs šobrīd uzskatām par pilnīgi droši zināmu, un tad pateikšu, ko mēs no tā secinām. Un tad jūs mums pateiksiet, ko jūs par to domājat."

"Tas izklausās prātīgi."

"Pirmkārt," mediju karalis sāka uzskaitīt, atliekdams vienu labās rokas pirkstu un sākdams staigāt šurpu turpu, "slānis, kurā skelets tika atrasts, ir divtūkstoš gadu sens, un tas bija neskarts. Otrkārt, maisiņš ir gata­vots no materiāla, kāds šeit tika izmantots pirms divtūkstoš gadiem un kāds vairs nekur nav sastopams. Treškārt, otrā maisiņa materiāls nepār­protami ir polietilēns; tas, šķiet, mainījis krāsu pagaidām vēl nezināmā ietekmē. Ceturtkārt, arī papīrs, uz kura drukāta lietošanas pamācība, šķiet ļoti vecs, lai cik dīvaini tas mums arī liktos. Mēs ierosināsim, lai visi šie materiāli — audums, papīrs un kauli — tiktu datēti ar radiokarbonmetodes palīdzību; taču tas vēl ilgs kādu laiciņu."

"Starp citu," profesors piemetināja, "galvaskausa zobos mēs atradām amalgamas pildījumu. Amalgamu zobu pildījumos pirmoreiz sāka pie­lietot Francijā 1847. gadā."

"Zudībā gājis atklājums?"

"Nē. Mirušajam ir divi profesionāli izdobti un aizplombēti zobi, tad vēl vesela rinda citu karicsa skartu zobu; daudzu zobu arī trūkst. Ja 50. gadā būtu bijis tik progresīvs zobārsts, tad viņš taču būtu pie tā de­vies atkal."

Eizenharts nopūzdamies izelpoja, sakrustoja rokas aiz muguras, pa­gāja pāris soļus, tad atkal pagriezās un gāja to pašu ceļu atpakaļ, pie kapa apstājās un noskatījās lejup uz pusatsegtajiem kauliem. Gaiss oda pēc karstiem putekļiem. Galvaskauss spīdēja spuldžu gaismā, tikai acu do­bumi meta tumšas ēnas.

"Jūs domājat, tas ir ceļotājs laikā, vai nav tiesa?"

Sirdspuksta brīdi klusums, tad atskanēja Džona Kauna smiekli.

"Nu, vai jūs redzat?" viņš uzsauca profesoram. "Ko es teicu? Science fiction rakstniekam tā ir tīrā bērnu spēlīte. Tur, kur mēs lauzām galvu, viņš tikai paskatās un — skat, jau zina, kas notiek!" Viņš sita plaukstas kā bērns, taču tas neizskatījās smieklīgi, drīzāk gan draudīgi. Eizenharts juta, kā viņa kuņģī kaut kas sažņaudzas.

"Tad tā ir jūsu arheoloģiskā sensācija," viņš noteica. "Skelets, kas pieder ceļotājam laikā."

Kauns norima.

"Nē," viņš teica tādā intonācijā, it kā tikai tagad būtu aptvēris, ka Eizenharts pašu galveno vēl nemaz nav sapratis. "Šī vēl nav sensācija."

"Bet?"

"Padomājiet taču mazliet," viņu mudināja vīrs tumšzilajā divrindu pogu uzvalkā. "Ceļotājs laikā. Ar videokameru."

Eizenharts paskatījās uz Kaunu. Viņš saprata.

"Ak mans Dievs," viņam paspruka.

Kauns plēsonīgi smaidīja. "Jā… ko gan viņš te gribēja pirms diviem tūkstošiem gadu?"

Viņi meklēja ceļu atpakaļ uz Ješua mašīnu, un netīši viņi gāja ātri, it kā viņiem kāds sekotu.

"Aizmirstiet visu, ko mēs runājām par slepkavību," Stefens teica. "Tā nebija slepkavība."

"Bet kas tad?"

"Viņš patiešām ir miris pirms diviem tūkstošiem gadu, ticis apgla­bāts, un mēs viņu atkal ātrākām."

"Un maisiņš? Ar lietošanas pamācību?"

"Ari."

Kas tā bija par pilsētu, kurā vēl divos naktī ielas bija pilnas ar mašī­nām? Stefens apstājās, skatījās uz valdošo haosu un tad pagriezās pret saviem pavadoņiem. "Mana teorija izklausās absolūti neprātīga, taču tā visu izskaidro. Paklausieties: tuvākajā nākotnē kāds atklās, kā iespējams īstenot ceļošanu laikā. Agrākais, pēc trim gadiem, iespējams, nedaudz vēlāk, taču noteikti laikā, kad šī SONTMR-Ol būs labākā videokamera, ko iespējams nopirkt par naudu. Tad kāds to nopērk un aizceļo ar šo kameru divtūkstoš gadu senā pagātnē. Taču kaut kāda iemesla dēļ viņam vairs neizdodas atgriezties atpakaļ savā laikā. Tad nu viņš ir spiests tur palikt, dzīvot starp šiem cilvēkiem, līdz kādu dienu nomirst. Viņš tiek apglabāts, un kāds viņam ieliek maisiņu ar polietilēnā iekausēto lieto­šanas pamācību līdzi kapā, nemaz nezinot, par ko ir runa. Un mēs viņu izrokam — pāris gadu pirms tam, kad viņš dosies savā ceļojumā!"

Viņš raudzījās divās sejās, kuru apakšžokļi pamazām sāka slīdēt lejup.

"Tad tas taču nozīmē," beidzot ierunājās Judīte, "ka tas, kura ske­lets tur guļ, vēl kaut kur dzīvo"

"Tieši tā."

Ješua izskatījās galīgi apjucis. "Tad mums viņš jāatrod! Jābrīdina!"

"Un ko tad?"

"Lai viņš nedodas ceļojumā."

"Tad taču mēs viņu neatradīsim", māsa viņam pārmeta. "Un, ja mēs viņu neatradīsim, mums vispār neienāks prātā doma viņu brīdināt. Un, tā kā mēs viņu nebrīdinām, viņš tomēr dodas ceļojumā. Tad mēs viņu tomēr atrodam."

Viņa sāka skanīgi smieties no sajūsmas. "Varbūt es tomēr nemaz ne­esmu tik atpalikusi!"

"Tā patiešām ir ārprātīga teorija!" Ješua kā žēlodamies pievērsās Stefenam. "Man galvā kļūst pavisam jocīgi, kad es sāku par to domāt."

Viņi atkal sāka iet. Pa veselu rindu divviru durvju pēkšņi sāka plūst ārā cilvēku straume, un tikai pēc brīža Stefens saprata, ka šeit laikam tikko beidzies kinoseanss. Viņi līkumoja starp taurējošajām, smirdoša­jām mašīnām uz ielas otru pusi un pēc Ješua rīkojuma iegriezās mierī­gākā, drūmā šķērsielā.

"Runa nav par to, lai vīru brīdinātu," Stefens domāja. "Es varētu pat pieņemt, ka viņš zināja, ka neatgriezīsies. Varbūt ceļojums laikā funkcionē tikai vienā virzienā, un varbūt viņš ar to bija samierinājies."

"Bet kurš gan kaut ko tādu darītu?" jautāja Ješua.

"Nu paklausieties! Par šo motīvu?"

"Kādu motīvu?"

Viņš apstājās un apjucis uz viņiem skatījās. "Kādu motīvu? Es varu aizceļot divtūkstoš gadu senā pagātnē. Es zinu, cs neatgriezīšos, taču es varu paņemt līdzi labāko videokameru, kāda vien ir pieejama. Ko gan es filmēšu?"

Vēl arvien divas neizpratnes pilnas sejas. Kamēr Stefenam beidzot uzausa gaisma.

"Sasodīts," viņš nomurmināja. "Skaidrs. Jūs taču esat jūdi. Ix>ģiski…"

Viņš dziļi ieelpoja. "Tātad vēlreiz. Padomājiet par to, ka vīrs, kurš dodas pagātnē, ņem līdzi lietošanas pamācības US versiju. Ne japāņu un ne ebreju. Tātad acīmredzot viņš ir amerikānis. Un amerikānim, kurš uzņemas aizceļot divtūkstoš gadu senā pagātnē, lai vairs neatgrieztos, visā toreizējā pasaulē varēja būt tikai viens vienīgs viņu interesējošs motīvs — Jēzus no Nācaretes. Jēzus Kristus."

Uz pavisam īsu bridi viņu pārņēma sajūta, it kā viņš izietu ārā pats no sevis un redzētu sevi tur stāvam šaurā, krēslainā Telavivas ieliņā, dzirdētu paša tikko teiktos vārdus atbalsojamies no klusajām māju sie­nām visapkārt. Tad tas atkal bija garām. Viņš mirkšķināja acis. Ko viņš tur teica?

"Tev taisnība," Judīte domīgi noteica. "Viņš dzīvoja tajā laikā."

"Jā. Uz tā balstās laika skaitīšana." Tad viņam pēkšņi ienāca prātā, ka jūdu kultūrai ir pašai sava laika skaitīšana — ka pēc tās būtu aptuveni 5760. gads. Taču pat Izraēlas valdība vadījās pēc kristiešu kalendāra. Viņam uzreiz nenāca prātā neviena valsts, kas pēc tā nedzīvoja.

Stefens juta, kā viņa plaukstas kļūst miklas. Viņam pārskrēja drebuļi — pāri mugurai, pāri pakausim. Vārīšanās viņa domās bija mitējusies un nu atbrīvojusi vietu kristāliskai skaidrībai, ka viņam gandrīz aizrāvās elpa.

"Džons Kauns," viņš turpināja balsī, kas izklausījās savādi aizsma­kusi, "ir izvirzījis tieši šo pašu teoriju. Tāpēc viņš ir šeit. Viņš domā, ka kaut kur vēl ir videokamera, iepakota un aizzīmogota, lai tā pārdzīvotu divus gadu tūkstošus, un kamerā — videolente."

Viņš redzēja, kā Judīte viņam lēni, saprotoši pamāj. Viņš redzēja Ješua seju ielu laternu gaismā, un viņš izskatījās bāls. Viss bija skaidrs. Mozaī­kas daļiņas bija saliktas kopā. Vārdi krita kā domino kauliņi rindas galā.

"Viņš grib dabūt šo video."