Jēzus video

12

Kaulu apglabāšana osuārijos tajā laikā bija privileģēts jūdu paradums. Osuāriji bija veidoti no akmens, un tiem bija taisn­stūrainas kastes forma un tradicionāli rotājumi, taču tajos nekad nebija atveidots cilvēks. Bieži vien uz akmens kastes sāniem bija iekalts cilvēka vārds. Ebreju, aramiešu vai grieķu valodā sacerētie uzraksti bieži vien tika papildināti; patiešām, neskaitāmie kapu uzraksti, kas atrasti plašā nekropolē, ir gluži kā sociālvēsturiska enciklopēdija, kas attēlo jau toreiz bieži vien ļoti heterogēnos Palestīnas iedzīvotājus.

v

Prof. Čarlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bcthamešas

Stcfcns Fokss sēdēja savā teltī uz grīļīga saliekamā krēsla pie ne mazāk grīļīga saliekamā galda un īgni skatījās sava klēpjdatora monitorā, kura vēsā tehniskā pievilcība bija krass pretstats vienkāršajai apkārtnei. Blakus datoram bija nolikta paplāte ar brokastīm, ko viņš bija paņēmis līdzi, pavāru dusmīgo skatienu pavadīts. Tā bija no pelēka, apdauzīta un saskrambāta skārda, gluži tāpat kā šķīvji uz tās, krūzīte, no kuras, ikreiz pieskaroties taustiņiem, draudēja izšlakstītics dīvains, ir kā kafijai līdzīgs šķidrums, un pat galda piederumi — tajā visā jautās no apgro­zības izņemts armijas inventārs. Viņš vēlējās izmantot rīta stundas, lai vēl nokārtotu dažas lietas, kas noteikti bija jānokārto.

Kā, piemēram, šis fakss. Katru rītu Stcfcns iesāka ar to, ka pievienoja savu mobilo telefonu pie datora, lai saņemtu viņam sūtīto elektronisko pastu, kas, iespējams, gaidīja internetā. Lielāko daļu šī e-pasta viņam pārvirzīja dators, kas atradās viņa mājās, bija ieslēgts dienu un nakti un saņēma Faksa sūtījumus. Ja kāds sūtīja faksu uz Stcfcna numuru, tas vispirms nonāca viņa datora cietajā diskā, kur tas paliktu līdz tam, kamēr Stefens atgriezīsies; taču fakss automātiski tika pārveidots elektroniskajā pastā, kas tāpat automātiski tika pārsūtīts uz Stefena interneta adresi, līdz ar to viņš varēja saņemt pastu no jebkuras pasaules vietas. Tādējādi viņš bija sasniedzams, un, kā to rādīja fakss, kuru viņš nu jau kuro reizi la­sīja, tas bija labi.

Faksu sūtīja kāda firma, kurai viņš pirms pieciem vai sešiem mēne­šiem bija nosūtījis informatīvu materiālu par savu datora programma­tūras sistēmu. To viņš bija darījis, pēkšņas iedvesmas vadīts, — stāvot rindā universitātes ēdnīcā, viņš dzirdēja sev aiz muguras kādu stāstām, ka šai firmā strādājot viņa tēvs un tur pastāvīgi esot sūdzības par datorierīcēm. Vēl tās pašas dienas vakarpusē viņš izprintēja savu brošūriņu, pievienoja nelielu vēstuli, ko uzrakstīja uz sava īpaši iespaidīgā darījumu vēstuļu papīra, visu iesaiņoja, nosūtīja un aizmirsa.

Un nu viņi pieteicās. Viņi plānojot datu pārstrādes sistēmas pilnīgu atjaunošanu, un vai viņš nevarot atsūtīt vēl kādus informatīvus mate­riālus. Pievienots vesels katalogs ar precīziem jautājumiem. Tika lūgts atbildēt cik iespējams ātri.

Visu šo lietu savādu darīja fakts, ka firma nodarbojās ar visu veidu videoiekārtu vairumtirdzniecību.

"Šī tēma mani izseko," Stefens nomurmināja.

Viņš iedzēra malku kafijas — uz tasītes maliņas jau bija nosēdušies smilšu putekļi, kas nepatīkami šņirkstēja starp zobiem, — un domāja. Viņa mājās fakss bija pienācis ceturtdienas pēcpusdienā pēc austrumkrasta laika. Ņemot vērā laika starpību, tas bija atsūtīts pirms sešām vai septiņām stundām. Priekšā bija nedēļas nogale — tas nozīmēja, ka viņš var pagaidīt vismaz līdz rītam, kad notiks sabats un viņam būs tam ne­pieciešamais laiks. Turklāt viņam vajadzēs piekļūt savam mājas dato­ram, lai dabūtu dažus apjomīgus datus ar attēliem un grafikiem, un, tā kā šai lietai viņam bija nepieciešami Transatlantijas telefonsakari, viņš varēja būtiski ietaupīt naudu, ja nogaidīja izdevīgāko laiku. Un, ja viņš vēl pasteigtos, tad varētu paspēt nosūtīt atbildes faksu tieši no sava klēpjdatora.

Viņš pasniedzās pēc pēdējā maizes gabaliņa ar zemesriekstu sviestu, vēl ēzdams paņēma šķīvi, nokratīja drupatas zemē un uzlika to uz otra šķīvja. Patiesībā viņam padomā bija kas cits, nevis rūpes par darījumiem. Un tieši videoiekārtu vairumtirdzniecība! Tas nodarbināja viņa prātu. Viņam vajadzēs pajautāt saviem indiešu kompanjoniem, vai viņi ir ga­tavi veikt pielāgošanu, kas neapšaubāmi būs nepieciešama, lai sistēmu, kas radīta riepu vairumtirdzniecības vajadzībām, piemērotu videotehnikas vairumtirdzniecībai. To, par laimi, varētu nokārtot ar pāris vien­kāršiem c-pastiem. Un tieši video, kā zinājuši.

Vai viņam vispār vajadzētu reaģēt? Naudas viņam bija pietiekami. Visa šī lieta varēja arī mierīgi palikt neskarta.

"Vājprāts," viņš nomurmināja un izrāva kabeli, kas savienoja tele­fonu un datoru. Par to visu viņš varēja padomāt citreiz. Rīt no rīta, tā būs labāk. Viņam nedeva mieru šī savādā sakritība, un tā viņu kaitināja.

Kad profesors Vilfords-Smits tuvojās virtuves teltij, izrakumu darbu palīgi savas brokastis nepārtrauca, taču sarunu troksnis pieklusa un gan­drīz katrs ziņkārīgi paskatījās viņa virzienā. Kopš noslēpumainā atra­duma četrpadsmitajā apgabalā klīda visneiedomājamākās baumas. Vieni interesējās, vai esot atrasts kaut kas militārs. Nē, esot atraktas lielas ba­gātības, domāja citi. Tikai amerikāņu televīzijas cilvēku klātbūtne kaut kā īsti neiederējās nevienā no šīm teorijām.

"Dāvid," izrakumu darbu vadītājs paaicināja pie sevis šefpavāru, jaunu vīrieti sprogainiem matiem un arvien bargu seju.

"Jā, profesor?"

"lis meklēju Foksu," Vilfords-Smits paskaidroja, un viņa meklējo­šais skatiens slīdēja pāri cilvēku pilnajām galdu rindām telts ārpusē. "Vai tu viņu gadījumā neesi manījis?"

"Viņš te bija. Pielādēja pilnu paplāti, it kā būtu uz bada robežas, un aizgāja atpakaļ augšā uz teltīm." Tas, ka trauki atstāj virtuves ietekmes sfēru, tika pieļauts nelabprāt, jo tie mēdza vairs neatgriezties virtuvē, bet pazust kaut kur starp akmeņiem un pat kļūt par nākotnes arheo­logu izrakumu objektiem.

"Vai tu nevarētu aizsūtīt kādu, lai viņam pasaka, ka es vēlos ar viņu runāt?"

"Nekādu problēmu. Vai tūlīt pat?"

"Iā, lūdzu. Lai viņš nāk uz dzīvojamo vagonu, otro no šīs puses."

"Tiks nokārtots."

Stefens iemeta kabeli savā ceļojumu somā un izvilka no tās disku iesai­ņojumu. Lūk, ko viņš brokastojot patiesībā gribēja darīt: nedaudz pa­pētīt. Disks, ko viņš izņēma no mazās atvāžamās kārbiņas un ielika sava datora disku lasītājā, bija ENCTCLOPAEDIA BRITANNICA pilnā apjomā.

Kad Stefens vēl bija mazs zēns, viņš vienmēr bijīgi skatījās augšup uz vairāk nekā trīsdesmit milzīgajiem sējumiem ādas vākos, kas atradās tiem speciāli paredzētā plauktā viņa tēva darbistabā. Laiku pa laikam viņam bija atļauts to pašķirstīt, un ilgu laiku viņš bija pilnīgi pārlieci­nāts par to, ka Britannica iekļāva visu, kas vien vispār varēja kādam būt zināms. Arī vēlāk, kad viņš atklāja, ka tā nemaz nav, ka pat izsmeļošā­kie, pamatīgākie raksti šai enciklopēdijā satur garumgaras norādes uz papildu literatūru, viņam tomēr bija saglabājies paradums, kad vien bija nepieciešams vai viņš vēlējās ko uzzināt, savus meklējumus sākt tieši ša­jās grāmatās.

Ar skrapstošu skaņu disks ieslīdēja datorā, un tad atskanēja klusā dūk­šana, ar kuru sudrabaini mirdzošais disks uzņēma vajadzīgo apgriezienu skaitu. Stefens izvēlējās pareizo meklētājprogrammu un koncentrējās.

Meklēšana pēc pamatvārda: tur bija rakstīts, un tieva svītriņa nogai­doši mirguļoja attiecīgajā ievadīšanas laukumā.

Stefens vilcinājās.

Tas nepavisam nebija tik vienkārši. Pēkšņi viņu pārņēma bērnības atmiņas — par svētdienām, par ziedošām pļavām un krūmiem un par vilšanos, ka viņam jāstaigā smalkās drānās un ka viņš nedrīkst skraidīt pa lauku; par garlaicīgiem, nesaprotamiem, bezgalīgiem dievkalpojumiem, pēc kuriem vēl veselu mūžību bija jāstāv baznīcas laukumā, kamēr pie­augušie sarunājās un bez mitas smaidīja, un bija liekulīgi laipni pret ļaudīm, par kuriem mājās pēc tam runāja sliktu. Un tur vēl bija ari sko­lasbiedri un kaimiņu bērni, kas tāpat kā viņš stāvēja blakus saviem vecā­kiem un arī bija smalki saposti, un izskatījās dīvaini sveši.

Viņš skatījās uz datora tumšajiem taustiņiem, it kā tos redzētu pirmo reizi. Tas bija J. Ar to viņam vajadzēja sākt. Kas gan tc bija tik grūts?

Jesus Christus, viņš ierakstīja un aizturēja elpu.

Kaut kas smags, drūms šķita sabiezējam viņa ķermenī. Tas viņam šķita draudīgs, melns un draudīgs. Un atkal atmiņas. Par milzīgu, augstu pār mazo Stefenu izslējušos krustu, pie kura karājās pārcilvēcīgi liels tēls, kas sāpēs saviebtu seju skatījās lejup uz viņu. Par neskaidriem atgādinā­jumiem, kas iedvesa bailes un palika nesaprasti, kad viņam tos vajadzēja uzklausīt un pamāt ar galvu; tikai daudz vēlāk, kad viņš pirmo reizi skūpstīja meiteni, tic viņam atkal parādījās kā šausmīgas iekšējās balsis, it kā visus daudzos gadus būtu nogaidījuši šo brīdi kā bumbas ar laika degli viņa zemapziņas dzīlēs.

Viņš nospieda ievadīšanas taustiņu, un disku lasītājs sāka dūkt. Mo­nitorā parādījās garš šķirkļu saraksts, gluži nebeidzams skaits.

Jēzus Kristus vai Jēzus no Galilejas, vai Jēzus no Nācaretes. Sekoja vesela rinda radniecīgu jomu, kas bija iedalītas dažādās nozarēs. Bibliskā literatūra. Doktrīna un ticība. Dzīve. Māksla. Reliģisks rituāls un godāšana. Teoloģiskas un filozofiskas interpretācijas. Skatīt arī: Kristie­tība, Jaunā Derība.

Uz bridi viņu pārņēma tāda sajūta, it kā viņš būtu nostājies pats sev blakus un vērotu, kā viņš tc sēž un pēta šķirkļu sarakstu datora moni­torā. Jau šīs ierīces vienkāršs apraksts pirms gadiem trīsdesmit tiktu uzskatīts par tīrāko fantāziju. Un tomēr tas tagad reāls un īsts stāvēja uz galda mazā, smacīgā teltī, kas bija uzslieta vienā no tuksnesīgākajām apkaimēm Izraēlā, zemē, kur pirms divtūkstoš gadiem bija, bet varbūt ari nebija risinājušies vairāki notikumi atkarībā no tā, kam ticēja, — notikumi, kas vieniem bija vientiesīgas pasaciņas, ne vairāk ticamas kā Alises piedzīvojumi Brīnumzemē, turpretī citiem tā bija neapgāžama patiesība ar milzu nozīmi viņu dzīvē un jēgu visam universam. Un vi­ņam bija gandrīz vai jāsmejas, cik absurda šķita šī situācija.

Baznīcas un reliģiskas grupas. Kristīgā zinātne. Duālistiskas kristī­gas sektas. Menonīti. Mormoņi. Austrumu ortodoksija. Protestantisms. Romiešu katolicisms.

Tas, ko viņš meklēja, būtībā bija tikpat fantastisks. Vēlme atrast ka­meru, kas, iespējams, sevī glabā ierakstītus notikumus, kas risinājušies pirms diviem tūkstošiem gadu, — vairākumam cilvēku jau šī nodoma pie­minēšana vien būtu pietiekami pamatots iemesls, lai nopietni apšaubītu viņa veselo saprātu. Taču fantastiskas lietas notika. Kāds zinātnieks pie­rādīja, ka mašīnas, kas ir smagākas par gaisu, nekad nevarēs lidot — un viņa mazmazbērni supermārketā pirka kivi, kas ar lidmašīnu bija atvesti no Jaunzēlandes. Visa šodienas civilizācija bija atkarīga no lietām, kas katrai iepriekšējai paaudzei kā prātā ienākusi ideja vien jau šķistu muļ­ķīga ilūzija.

Sākumā iegūt pārskatu. Viņš vilka ar peli uz vienu vai otru šķirkli, uzklikšķināja un ātri pārlasīja tekstu, kas parādījās monitorā. Neticami daudz teksta. Un milzīgi daudz citu norāžu. Šī tēma bija iztirzāta dk de­talizēti, ka apzīmējums izsmeļoši nudien varētu būt īstais, un šķita, ka tā, līdzīgi kā izplešas pelējuma sēne, pārņēmusi visu Vakareiropas kultūru.

Un tomēr nebija viegli tuvoties šai tēmai. Šeit nebija runa par kādu skudru sugu un par kādu ebreju ķēniņu arī ne — viņš mēģināja uzzināt kaut ko par cilvēku, par kuru viņam kā mazam, aizsargāties nespējīgam zēnam bija iegalvots, ka viņš esot miesīgais dēls pašam Dievam, Dievam, kurš radījis Visumu un zvaigznes pie nakts debesīm, kodoldaļiņas un ģenētisko kodu, un vispār visu, kas vien bija redzams un neredzams. Šis Dievs, tā viņam tika piekodināts, aiz savas lielās mīlestības pret viņu, Stcfenu Foksu, kā ari pret visiem citiem cilvēkiem esot atdevis pats savu dēlu romiešu benžu rokās, jo tas, Stefenam tā ari nekad īsti nesaprastu iemeslu dēļ, esot bijis nepieciešams, lai varētu piedot viņam viņa grē kus. Un viņam vajagot tam ticēt.; vajagot turēties pretī visiem sava saprāta čukstiem, kas gan, iznāk, arī ir Dieva dots, taču, kļūstot vecā­kam, viņš pretojās šai neiedomājamai loģikai, un ticēt.; viņam vajagot ticēt, vai arī viņš kritīšot mūžīgā pazudināšanā, Dieva Dēls vairāk vai mazāk.

Un tā tālāk, un tā joprojām. Kādu laiku viņš bija uzdevis jautājumus, taču atbildes nebija pilnīgas, un, kad viņš sāka diskutēt, viņam nācās secināt, ka tie, kam šķita, ka ir pilnvaroti viņam atbildēt, diskusijai ne­bija gatavi — jo tie jau zināja, jo viņi ticēja, un arvien, kad viņš tiem norādīja uz kādu pretrunu, viņš dabūja ar argumentu kā ar vāli pa galvu, jo runa, lūk, neesot vis par šaubām, bet gan par ticību. Un kaut kad viņš vairs nemēģināja grūti aptveramu jautājumu mistrojumā meklēt apslēptu jēgu, kuras, ja vien viņš ļāvās savai nojautai, vienkārši nemaz nebija. Reliģija nebija nekas tāds, kam būtu kāda saistība ar reālo dzīvi vai ar Visumu, kas atradās ārpus viņa. Viņš ieraudzīja pārsteidzošus brī­numus zem mikroskopa okulāra vai raugoties teleskopā, un, salīdzinot ar to, reliģiskā pasaules izpratne viņam šķita sīka un ierobežota. Tā re­liģija izzuda no viņa dzīves, gluži tāpat kā pirms tam bija zudusi ticība Ziemsvētku vecītim, elfiem, troļļiem un bērnu nesējam stārķim.

Taču, kā viņš tagad juta, tā bija tepat. Viņam bija bail! Auksta, ne­saudzīga roka šķita sagrābjam viņa zarnas, un aizsmakusi balss viņa galvā čukstēja: Un ko tad, ja tas viss ir patiesība? Un ko tad, ja nu tevi tomēr gaida elle, jo tu atkriti no ticības? Vampīriska inkvizitora balss — tas sācis trūdēt no raganu medību laikiem un nerod miera tik ilgi, kamēr vēl dzīvo ķeceri.

Stefens atlaidās, aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Tad viņš pacēla galvu, ar skatienu it kā ieķērās telts gaiši pelēkajā audeklā un gaidīja, kamēr panika mitējās. Baisi.

Ārpusē viņš dzirdēja soļus, kas tuvojās teltij. Tas viņu iepriecināja. Reālā dzīve rūpējās par viņu, neļāva viņam tc vienam nogrimt mur­gainu atmiņu plūstošajās smiltīs. Tas bija ļoti aizkustinoši no reālās dzī­ves puses.

Nācējs bija viens no virtuves izpalīgiem, kalsns, melnīgsnējs puisis, kurš īsti labi nerunāja angliski. "Profesors vēlas runāt ar tevi. Tev jānāk tūlīt. Un pirms tam tev jāatdod atpakaļ savi trauki."

Stefens smaidot pamāja. Argumentēt nebija nekādas nozīmes, zēns tikai pateica savu sakāmo. "Okay,n Stefens tikai noteica. "Es tūlīt nākšu. Un es atdošu atpakaļ savus traukus."

Puisis viņu nedroši nopētīja, acīm redzami svārstījās, vai tikai Stetens viņu netur par muļķi. Tikai tad, kad puisis redzēja, ka Stefens iz­slēdz savu datoru, viņš bija mierā un izgāja no telts.

Judīte sēdēja pie brokastu galda, vēlāk nekā parasti un visai samiegoju­sies, un domāja par Stefenu. Viņi bija satikušies pie brokastu izsnieg­šanas, taču Stefens viņu bija tikai strupi pasveicinājis, vairāk neko, un, piebildis, ka vēl daudz kas darāms, ar bagātīgi piekrauto paplāti taisījies prom uz savu telti. Kopš tā brīža viņa te sēdēja viena pati un ēda bro­kastis kā palēninājumā, kamēr visapkārt viņai citi darbu palīgi nāca un gāja un pamazām brokastu laiks tuvojās beigām.

Kā gan tas īsti bija? Vakar vakarā starp viņiem taču bija pamatīgi sprak­šķējusi kāda uguntiņa, vai varbūt atmiņa viņu pievīlusi? Viņi bija gājuši, cicši apskāvušies, un daudz nebija trūcis, ka viņa sekotu viņam līdzi teltī. Un kas tad būtu bijis šorīt? Ja viņa patiešām būtu ar viņu pārgu­lējusi? Viņa netika vaļā no aizdomām, ka arī tad viņam būtu bijis kas steidzīgi kārtojams.

Tagad viņa redzēja viņu nākam lejup ar paplāti. Viņš līkumoja starp telšu rindām, izskatījās, ka pagāja uz viņas telts pusi. Vii viņš domāja, ka atradīs viņu tur? Viņa nesaprata, kas norisinās šai vīrietī. Viņš bija pievilcīgs, protams, un viņai viņš patika, nav šaubu. Katrā ziņā kaut kā. Tomēr, jā, viņš viņai patika. Viņš vienmēr bija aizņemts, bet vismaz ne­bija gauss sliņķis kā daudzi vīrieši, ar kuriem viņa bija iepazinusies un kuri būtu bijuši gluži apmierināti, ja visu savu dzīvi varētu tupēt ar drau­giem kafejnīcās un plātīties. Blakus tādiem viņa būtu tā godīgā sieva, kas sēdētu mājās un rūpētos par bērniem un saimniecību. Stefens visam, ko vien bija nodomājis darīt, ķērās klāt ar nevaldāmu enerģiju, kas uzšķīla ap viņu dzirksteles.

Arī erotiskas dzirksteles. Viņa redzēja, kā Stefena galva atkal parādās aiz viņas telts, un vēlējās, kaut viņa šobrīd būtu tur augšā. Un gaidītu, kad viņš nāks. Tik vien, lai uzzinātu, ko viņš bija nodomājis darīt. Jo viņš vienmēr bija kaut ko nodomājis darīt. Viņš nekad neko nedarīja tāpat vien, bez iemesla, un visbiežāk viņš domāja tālāk uz priekšu, katrā ziņā vairāk, nekā jebkurš no tiem, ko Judīte bija pazinusi. Un pirmo reizi viņa kādu apbrīnoja asā prāta dēļ.

Viņai patika, kā viņš kustas. Viņa sekoja viņam ar acīm, kā viņš nāca lejā pa uzkalnu ar paplāti rokā, vēroja, kā viņš to nodod atpakaļ pie letes. Šefpavāram, šķiet, šai lietā bija kas iebilstams — izskatījās, ka viņš klāj vaļā tik pierastos pārmetumus par to, ka nav atļauts ņemt traukus līdzi teltīs, — un Stefens izteica savus argumentus ar sev tik raksturīgo uzvarētāja smaidu sejā. Viņai patika, kā viņš kustas, jā. Viņa skolā bija iepazinusi tik daudz šausmīgi gudru puišu, taču tie bija briļļaini, neveikli zēni, kuriem inteliģence, šķiet, bija attīstījusies mazliet virs normas uz pārējās ķermeņa substances rēķina. Turpretī Stefenam ķermenis un gars bija harmoniskā vienotībā. Nebija tā, ka viņš šķita pārlieku sportisks — domājams, viņa pieveiktu viņu jebkurā sporta veidā —, taču viņš bija sa­skaņā pats ar sevi, izstaroja pašpārliecinātību, kas dažreiz pat kaitināja.

Taču mīlestība patlaban viņam bija blakuslicta. Ne jau tāpēc, ka viņš viņu neievēroja, iedams sudrabainā dzīvojamā vagona virzienā. Nē, tas bija acīm redzams, ka viņš nebija vīrietis, kurš meklē sev draudzeni. Ar mīlestību viņam šobrīd saistījās sekss un varbūt vēl mazliet simpātiju. Draudzība labākajā gadījumā.

Likās, pie dzīvojamā vagona viņš bija gaidīts. Viens no vīriešiem, kuri savās formās izskatījās kā iekarotāji, viņu apturēja, kaut ko pajautāja, pamāja un parādīja ceļu. Stefens gāja uz vienu no vagoniem, uz otro, ja skatījās no virtuves, atvēra durvis un pazuda skatienam.

Viņa reiz arī bija tāda pati. Visā šai zemē dzīvoja vīrieši, kuru sirdis viņa bija salauzusi. Armija, kas lielākajai daļai karaklausībai padoto bija Izraēlas varenākais laulības iesākuma institūts, viņai bija kā vienas vienī­gas viesības. Pirmo reizi tikusi vaļā no vecāku uzraudzības, viņa bija vien­kārši izplosījusies, un, ja kāds sāka ar viņu runāt par mīlestību, precībām un bērniem, viņa bija tikai skaļi smējusies. Visai nekrietna viņa toreiz bija, kad tā mēģina atcerēties.

Bet tur bija alkas pēc kā cita. Viņa nevarēja tās aprakstīt sīkāk, un dažreiz viņai bija sajūta, ka neviens cits tās nesaprot. Varbūt viņa bija tikai iegalvojusi sev kaut ko. Varbūt viņa ienīda to, ka vienmēr šķita tik stipra, ka vairs nespēja modināt vīriešos aizstāvja instinktu. Varbūt viņa tikai vēlējās reiz atļauties pakrist un justies kā sieviete. Bet nē, ari tā tas nebija. Viņa ilgojās pēc attiecībām, kādas viņa varēja aprakstīt tikai nepilnīgi, taču viņa bija pārliecināta, ka tās atpazītu, ja satiktu. Un viņa bija nolēmusi tās meklēt, kamēr atradīs.

Stefens tas nebija. Viņš bija pievilcīgs, viņš viņai patika, un viņš acīm redzami bija arī tāds, ko sauca par labu partiju, kaut ari tas viņai ne­nozīmēja tik daudz. Taču nebija godīgi no viņa prasīt, lai viņš mainītos. Ja viņa nevarēja viņu pieņemt tādu, kāds viņš ir, tad viņai neatlika nekas cits, kā vien turpināt meklējumus.

"Vai tu nevarētu rīt turpināt meklēt?" Stefens bija jautājis, un, kad viņa tagad par to domāja, viņai ļima ceļgali. Kā gan viņa varēja viņu at­raidīt? Kas gan tur būtu bijis ļauns — mazliet atpūsties savos meklēju­mos, kas, domājams, vēl turpinātos ilgi? Ja viņš to viņai jautātu šobrīd, viņa pamestu visu un dotos viņam līdzi.

Taču viņš nebija šeit, viņš nejautāja. Tā vietā saule cēlās augstāk un bija pienācis laiks izdzert savu kafiju un doties pie darba.

Kad viņa grasījās celties, viņas skatiens notvēra vīrieti, kurš bija parā­dījies no dzīvojamā vagona aizsega un lēniem, apdomīgiem soļiem devās augšā uzkalnā pie teltīm. Vīrietis, kurš viņus vakarvakarā bija aizturējis. Vīrietis ar militāri īsajiem matiem un zilajām rentgena acīm. Viņš gāja tieši augšā uz teltīm, un veids, kā viņš gāja, Judītei itin nemaz nepatika.

Viņa pazina šādu svārstīgu gaitu. Tā gāja vīrieši, kam bija kāda Tālo Austrumu cīņas sporta veida melnā josta un kas pēc neticami daudzu gadu neticami grūtiem treniņiem vairs pat neprata kārtīgi iet, tik mil­zīga bija viņu pašpaļāvība. Paskaties, teica šī gaita, cik esmu bīstams! Pamēģini tikai man pieskarties — tad nu gan tu redzesi.

Kas šim vīrietim bija vajadzīgs tur, kurp viņš gāja?

Judīte steidzīgi uzlika savu šķīvi un krūzīti uz paplātes un nolika uz letes. Aizslēpusies aiz virtuves telts, viņa vēroja, uz kurieni viņš dodas.

Viņš uzkāpa līdz augšējai telšu rindai, pagriezās pa labi un šķita skai­tām teltis.

Tad viņš nozuda Stefcna teltī.