Jēzus video

25

Nākamā nodaļa veltīta četrpadsmitā apgabala sektora F.3I atra­dumu, proti, skeleta un mirušajam līdzi kapā pielikto priekšmetu izpētei. Iepriekš jāpiemin, ka daudzas no atradumus raksturo­jošām hipotēzēm būs galējā pretrunā ar lasītāja zinātniskās objek­tivitātes izpratni, dažos gadījumos to pat noliegs.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bcthamcšas

Stefens skatījās uz Ješua, taču viņš viņu neredzēja. Viņam bija tāda sajūta, it kā galvā viņam kāds būtu uzlicis milzīgu zvanu, kas zvanītu ar lielāko zvana mēli pasaulē, un it kā nebūtu nekā cita kā vien tā dārdošā skaņa. Raudu mūris! Cik ģeniāli. Cik neticami. Kāpēc viņiem pašiem tas nebija ienācis prātā? Ceļotājs laikā bija noslēpis kameru ebreju svētākajā vietā kopš viņu izraidīšanas no Svētās zemes, un tur tā bija pārdzīvo­jusi aizgājušos divus tūkstošus gadu. Raudu mūrim, un šeit nebija runa ne par ko citu kā par noteiktu posmu no milzīgā Hēroda laika tempļa rietumu mūra — un tieši tā tempļa, kas bija minēts Bībeles Jaunajā Derībā —, bija divas priekšrocības, kas šajā gadījumā to jau iepriekš padarīja par gandrīz vai ideālu slēptuvi. Pirmkārt, tā kā tas bija atrakts un burtiski kvadrātcentimetru pēc kvadrātcentimetra pārmeklēts un dokumentēts, varēja precīzi pateikt, kas no tā pēc diviem tūkstošiem gadu būs atlicis. Otrkārt, neviens tam neuzdrošinātos šeit patvarīgi pie­likt roku.

Un tas bija gandrīz vai fatāli skaidrs. Viņiem bija darīšana ar slēp tuvi, kas bija ne vien absolūti droša, bet arī absolūti nepieejama.

Judīte pa to laiku bija piegājusi pie sava brāļa un uzlika viņam plauk­stu uz pieres. Viņš izskatījās tik bāls un nožēlojams, gandrīz kā slims.

"Tu neizskaties labi," viņa sacīja. "Kas ir ar tevi? Mēs bijām noraizē­jušies, jo tu neatsaucies uz telefona zvanu."

Viņš vārgi pasmaidīja un papurināja galvu. "Ir jau labi. Man ir… nu jā, labi būtu pārspīlēti teikts. Laikam es izskatos visai noguris, vai ne?"

"Nē," viņa māsa atbildēja. "Absolūti briesmīgi. Kur tu visu laiku biji?"

"Es gulēju. Augšā, asistentu istabā. Uz dīvāna. Patiesībā es gribēju strādāt, taču… Es pirmīt pamodos no čīkstoņas, kas bija pavisam klusa un tāla. Tie bijāt jūs, vai ne? Lielās durvis uz halli." Viņš dziļi ievilka elpu. Viņš vēl arvien izskatījās pēc tāda, kurš cīnās ar savu samulsumu. "Kā jūs šeit iekļuvāt bez atslēgas?"

"Muļķīgs jautājums," Stefens saīdzis norūca. Atziņas zvana skaņas bija noklusušas, steru mūzika bija izskanējusi, un nu šī atkal bija tā pati aukstā pagrabtelpa ar rupjā mūra sienām un lietišķo neona gaismu pie betona griestiem, kāda tā bijusi arvien. Un viņš bija ciešāk nekā jebkad agrāk uz pēdām cilvēces lielākajam noslēpumam. Viņš norādīja uz pa­plāti ar otro vēstuli. "Kāpēc tu slēpi to no mums?"

Ješua lēnām nāca tuvāk. Viņš paskatījās uz Stefcnu, tad uz seno pa­pīru un nereāli mirdzošajiem raksta fragmentiem uz tā, tad atkal uz Stefenu. "Vai tu nesaproti?" viņš klusi jautāja.

"Nē."

"Es to nevarēju. Kad es to vakar pēcpusdienā lasīju, man visu laiku bija par to jādomā. Es jau acu priekšā redzēju pneimatiskos āmurus, redzēju, kā tiek kalta siena… akmeņi, kuru priekšā es vēl kā mazs bērns biju runā­jis uz Dievu!" Durvis uz laboratoriju lēnām aizkrita ciet. Ješua apklusa, papurināja galvu. Viņa izskats bija patiešām satraucošs, viņš izskatījās tāds, kam vismaz divas nedēļas būtu jāpavada gultā. "Taču… šodien es to ari vairs nesaprotu. Es vairs nejūtu to, ko jutu vakar. Es zinu vien to, ka vakar es to nespēju — ne tāpat vien. Man bija vajadzīgs laiks, lai pārdo­mātu. Es pat pieļāvu iespēju, ka vēstule jāiznīcina, vai tu vari to iedomāties?"

Stefens saviebās. "Ak, vecīt. Man jau visu laiku bija nojauta, ka tevī slēpjas reliģiozs fanātiķis."

"Jā, un es domāju, tas nepavisam nav nepareizi," Ješua atteica, ne­ievērojot Stcfena nenopietno toni.

Stefens viņu satraukti uzlūkoja, taču tad, neko neteicis, izslēdza ultra­violeto staru lampu virs abiem vēstules fragmentiem. Tā, it kā ar to viņš varētu novērst jebkādas briesmas šiem dokumentiem.

Trīs lielas automašīnas ar izslēgtām gaismām ieripoja stāvlaukumā pie llokfēllera muzeja. Sīkstā lēnām braucošo mašīnu riepu šņirkstēšana bija skaļāka par motoru troksni. Divas no mašīnām apstājās pa labi un pa kreisi no mazā fiata, kurš līdz šim viens pats bija stāvējis plašajā laukumā, bet trešā mašīna apstājās mazliet tālāk.

Raicns atļāvās šauru, triumfējošu smaidu, kad paskatījās uz pclcngatoru sev klēpī. Apgaismotais rādītājs precīzi un nepārprotami rādīja uz blakus esošo automašīnu.

"Bija pareizi nogaidīt," viņš paklusām teica savam šoferim. "Ja mēs viņus būtu notvēruši agrāk, mēs tikai būtu uzzinājuši, kurā restorānā viņi paēda vai kuriem palestīniešu ciematiem izbrauca cauri. Taču tas, ka viņi ieradušies šeit, ir patiešām interesanti. Esmu ieintriģēts, ko viņi šeit meklē."

Tas bija tas, ko viņš vakar pēcpusdienā saviem vīriem nometnē bija pavēlējis: vispirms paskatīties, vai pelengatora raidītājs vēl ir uztverams. Un tikai tad, kad tas bija skaidrs, viņš tiem lika Stcfcnu Foksu saņemt ciet.

Viņš izslēdza pelengatora uztvērēju un deva zīmi izkāpt.

"Divi vīri paliek pie galvenās ieejas," viņš klusinātā balsī deva norā­dījumus, kad vīri bija ap viņu sapulcējušies. "Divi dodas pie sētas ieejas — tā ir ieeja, pa kuru mēs šodien ienācām. Un tad vēl ir sānu ieeja, tur kaut kur aiz krūmiem. To sargāsiet jūs abi. Pārējie nāks man līdzi."

"Bet tas taču nozīmē," Judīte teica, stāvēdama pie durvīm, "ka mūrī ir jābūt kādam dobām akmenim vai tamlīdzīgi. Kā gan viņš to būtu varē­jis tur ievietot?"

Vienlaikus, it kā būtu sarunājuši, viņi bikli paskatījās uz skeletu.

"Varbūt viņš piedalījās tempļa būvēšanā?" Stefens izteica savas domas.

"Es to uzskatu par neiespējamu," Ješua papurināja galvu. "Templis tika būvēts ķēniņa Hēroda laikā un, kas attiecas uz fundamentu, bija gatavs jau mūsu ēras ceturtajā gadā."

"Mhm. Tas ir pārāk agri," Stefens pamāja.

"Dīvaini," Jcšua turpināja, it kā sarunādamies pats ar sevi, "es tieši mēģinu atminēties, kurš no akmeņiem Raudu mūri tas varētu būt… oranžsarkans akmens? Tie visi taču ir dzelteni."

Viņš ar savām pārdomām tālāk netika. Vienā mirklī atsprāga vaļā la­boratorijas durvis, pēkšņi viņi skatījās tieši šaujamo stobros, telpā bija spēcīgi, tumšā apģērbā tērpušies vīri, no kuriem viens zibenīgi pašāva roku Judītei zem zoda.

"Okay! Rokas augšā! Nekustēties!"

Stefens un Ješua nevilšus uzrāva gaisā rokas. Nespējīgi kā hipnoti­zēti trusīši viņi noskatījās, kā vīri atbrīvo ceļu savam komandantam — Raienam.

Kad viņš ieraudzīja kalsno vīru ar aukstajām, pelēkajām acīm, Stefens saprata, kas bija noticis. Un viņš būtu varējis pats sevi icpļaukāt. Pelengatora raidītājs! Par to viņš vispār bija aizmirsis. Tikai tāpēc, ka vakar­vakarā nebija manījuši nevienu sekotāju, viņš bija vieglprātīgi atmetis savas aizdomas. Pie tam būtu bijis tik vienkārši īrēto mašīnu apmainīt pret citu, drošāku.

Apmuļķošana pirmajā brīdī sadusmoja vairāk nekā uzbrukums pats par sevi. Nevarētu teikt, ka tas bija saprātīgi, viņš nodomāja.

"Labvakar, mister Foks," izsmejoši un auksti teica Raicns un devās garām galdiem līdz restaurācijas laboratorijas aizmugurē uzstādītajiem kameras statīviem un halogēna prožektoriem. "Ļaujiet man vispirms ieslēgt kameras, lai nākamajai paaudzei saglabājas, es nešaubos, intere­santais paskaidrojums par to, kāpēc jūs atrodaties šeit. Eliav, iededz priekšējos prožektorus."

Viens no vīriem nolaida ieroci un sāka neveikli darboties ap augstos statīvos novietoto prožektoru vadiem. Kad pirmais prožektors gaiši iemir­dzējās, visiem negribot bija jāaizver acis, kas jau vairākas stundas bija pielāgojušās naktij un drūmajai neona gaismai.

Judīte ar augošu riebumu bija sekojusi tam, kā viņas gūstītāja roka, kas viņu bija apņēmusi ap kaklu žņaugšanas tvērienā, bija mainījusi savu sākotnējo novietojumu un nu noslīdējusi zemāk pāri viņas plecam. Nu jau tā bija uzgūlusi uz viņas labās krūts, un virs, pūšot viņai pakausī pēc cigaretēm un sliktiem zobiem smirdošu elpu, nepārprotami taustījās pēc viņas krūts galiņa.

Kad nu viņš vēl arī piespieda savu iegurni viņas dibenam un Judīte juta, kā viņa loceklis kļūst ciets, viņu pārņēma nevaldāms niknums. Ne­domājot par viņa šaušanas gatavībā esošo ieroci, par situāciju, kādā viņi atradās, ne arī par briesmām, kas varēja draudēt viņai vai citiem, karstas dusmas bez jebkādiem šķēršļiem izlauzās uz āru, un trakojošā enerģija izpaudās ierastā ceļā, ko armijas laikā viņa bija pamatīgi apguvusi džiudžitsa nodarbībās, līdz tas bija kļuvis par refleksu. Viņa satvēra vīra roku un ar spalgu kaujas saucienu un spēcīgu, enerģisku kustību pārmeta sev pār plecu, it kā viņš būtu bez svara.

Galīgi apjukušais drošības vīrs, kurš vismazāk bija rēķinājies ar to, ka tieši šī graciozā būtne tā aizstāvēsies, bezpalīdzīgi aizlidoja pa gaisu, smagi atsitās pret priekšējā galda sānu malu, salaužot vairākas ribas, tā ka vaja­dzēja viņu uz vairākām nedēļām piesaistīt pie slimības gultas, un ar sparu ietriecās krustos savam kolēģim, kurš tikko bija ieslēdzis otru prožektoru.

Vīrs, kuru Raiens bija saucis par Eliavu, tūliņ pat sabruka ceļos, no­krita uz priekšu, noraujot sev līdzi prožektora statīvu. Stefens un Ješua intuitīvi atlēca malā, kad gaišā, karstā lampa nogāzās starp viņiem tieši ķimikāliju plauktā, sasitot un noraujot no plaukta sev līdzi lielas un mazas pudeles. Viena no lielākajām skābes pudelēm krītot saplīsa, un ar bagātīgu, iznīcinošu brāzmu tās saturs iešļācās abās vanniņās, kurās atradās vēstule, ko bija rakstījis ceļotājs laikā, un dažās sekundes daļās neglābjami sapludināja abas lapas bezveidīgā, pelēkā putrā.

Nākamajā mirklī visu pārņēma liesmas, kas bija radušās no halogēna lampu karstuma. Ātrāk, nekā acs spēja izsekot, liesmas sekoja pa pēdām izlijušajiem un izšļakstītajiem šķidrumiem, no kuriem lielākā daļa bija viegli uzliesmojoši.

"Rokas augšā!" spalgi noskanēja Judītes sauciens pāri uguns peklei. Viņa turēja pistoli, kura bija pazudusi uzbrucējam, šaušanas gatavībā, zibenīgi un iespaidīgi profesionāli vicinot to dažādos virzienos telpā. "Un nomest ieročus!"

Iedarbojās ugunsgrēka trauksme. Zvanīšana bija apdullinoša, un šķita, ka tā piepilda visu ēku.

Raiens pagriezās pret vienu no ugunsdzēšamajiem aparātiem, kas karājās pie sienas.

"Stāt!" Judīte iekliedzās. "Nevienam nekustēties!"

"Vai tu esi traka?" Raiens atkliedza pretī un norādīja uz uguni, kas turpināja spoži uzliesmot. "Deg taču!"

"Rokas augšā un palikt stāvam, vai arī es šaušu!" Judīte mežonīgi iespiedzās un zibenīgi paskatījās uz Stefenu Un savu brāli, kuri bija pa­slēpušies no liesmām drošībā, taču vēl arvien īsti nesaprata, kas te no­tiek. "Kas ir? Nāciet taču!" viņa tiem uzsauca.

Raiens tostarp bija nolēmis par Judīti vairs nelikties ne zinis. Ja viņš ne­būtu palicis stāvam, trakā meitene būtu uz viņu šāvusi, taču tas, ko Džons Kauns izdarīs ar viņu, ja uzzinās, ka viņš tikai aiz bailēm par savu paša dzī­vību bija pieļāvis, ka tika izpostīti šeit novietotie atradumi, būs nesalīdzi­nāmi ļaunāk. Raiens norāva tuvāko ugunsdzēšamo aparātu no statīva, dziļi iespieda tam paredzēto pogu un, mērķējot uz liesmām, sāka tās apdzēst.

Judīte, Stcfens un Ješua bēga ārā no laboratorijas, uz priekšu pa gai­teni un augšā pa trepēm. Gaiteņa galā uzzibsnīja zilās gaismas atspī­dums, kas nāca no laukuma pie ārdurvīm. Cauri ugunsgrēka trauksmes nenogurdināmajai zvanīšanai bija dzirdamas sirēnas.

"Ugunsdzēsēji!" Stcfens noelsās. "Aiziet, uz centrālo izeju!"

"Ko?" Judīte protestēja. "Vai tu esi ārprātīgs?" Taču viņa skrēja līdzi, kad viņš skriešus pārņēma vadību.

Divi vīri ar paceltiem revolveriem nāca viņiem pretī, abi tumšās drē­bēs, viens drukns, otrs kalsns un slaida auguma, pilnīgi nepārprotami viņi bija no tiem, kas palikuši pagrabā.

"Nu jauki," Judīte norūca un palēnināja soli.

Taču Stcfens traucās tālāk, abiem pretim, un sāka tiem pat māt ar roku. "Hei, šurp!" viņš tiem sauca. "Raiens jūs gaida lejā! Tur ir izcēlies ugunsgrēks, Raiens ir ievainots un…"

Abi uz viņu samulsuši paskatījās. Viņi vispār izskatījās pamatīgi ap­jukuši. Lietas acīm redzami nevirzījās tā, kā viņi bija gaidījuši.

"Raiens?" kalsnais atjautāja.

"Nu skaidrs, ka Raiens," Stefens enerģiski pamāja. "Lejā, laborato­rijā — nu, aiziet, ko jūs vēl gaidāt? Viņš teica — nekavējotiesV

Judīte neticēja savām acīm, taču abi vīri patiešām iegrūda savus iero­čus atpakaļ ieroču makstī pie pleca un sāka skriet.

Stefens apstājās un, galvu šūpodams, noskatījās tiem pakal. "Ak, šie nejēgas," viņš noteica, kad Judīte un Ješua bija viņu panākuši.

Kad viņi devās ārā, laukumā pie durvīm jau stāvēja divas ugunsdzē­sēju mašīnas; trešā, sirēnai skanot un ar ieslēgtām bākugunīm, brauca šurp pa ielu. Vīri ugunsdzēsēju tērpos raisīja vaļā trepes, krāva ārā šļū­tenes, vēra vaļā pazemes ugunsdzēsības šahtu vākus. Garāmbraucošās mašīnas apstājās, tuvējo māju logos iedegās gaisma.

Viņiem tuvojās resns svarīga izskata ugunsdzēsējs. "Kur deg?" viņš jautāja ebreju valodā.

"Pagrabā," Judīte bez vilcināšanās atbildēja. "Uguns ātri izplatās."

"Vai ir ievainoti cilvēki?"

Judīte iedomājās par vīrieti, kuru viņa bija mētājusi. Viņš bija izska­tījies visai nelāgi. "Jā, vismaz viens."

"Paldies," ugunsdzēsēju priekšnieks pamāja, pagriezās pret saviem ļaudīm un sāka izkliegt pavēles.

Tika atgrūsts vaļā galvenās ieejas stiklotais portāls. Vīri gaitenī tina vaļā šļūtenes, citi vienoja kopā posmus. Divi skriešus devās uz uguns­grēka vietu ar nestuvēm un skābekļa balonu. Tas bija nevainojami orga­nizēts haoss, pārdomāts juceklis, mērķtiecīgs satraukums. Un neviens pats, vismazāk jau ziņkārīgie, kas nelielā skaitā — ņemot vērā vēlo nakts stundu, to tomēr bija apbrīnojami daudz, — bija saradušies ielas malā, nepievērsa nekādu uzmanību trim jaunajiem ļaudīm, kas lēnām spiedās ārā no burzmas un galu galā neuzkrītoši devās prom.