Jēzus video

15

Att. 200 līdz 235 rāda Montānas Valsts universitātes sonārtomogrāfiskāsgrupas izmeklējumus Dr. Ričardsa vadībā. Sos izmeklē­jumus traucēja fakts, ka jau četrus mēnešus notikuši izrakumu darbi. Tumšās taisnstūrainās vietas (attēlos atzīmēts ar krustu šrafējumu) attēlo slāņu izrakumu atraktos apgabalus, bet pelēkie laukumi aiz tiem (atzīmēti ar parastu šrafējumu) ir t.s. sonārās ēnas.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Viņš abus jau kādu brīdi vēroja. Viņam nebija saprotams, kā spožajā saules gaismā vispār kaut ko varēja saskatīt datora ekrānā, taču tic abi, šķiet, vispār nevarēja atraut no tā skatienu. Kaulainais tips, kurš sēdēja datora priekšā uz ķeblīša un savā netīrajā T-kreklā un nodilušajos džin­sos izskatījās pēc tāda, kas ir pārāk novārdzis, lai spētu stāvēt pats uz savām kājām, runāja vienā laidā, un Judīte stāvēja, labo roku satraucoši pret gurnu atspiedusi, viņam blakus un klausījās ar tādu aizrautību, kas, jo ilgāk Stcfcns šajā izrādē noskatījās, jo vairāk viņu sadusmoja. Un kā viņš runājot žestikulēja! It kā mēģinātu viņai nejauši pieskarties.

Vai es esmu greizsirdīgs? Stefens, mazliet samulsis, sev jautāja. Blē­ņas. Viņš nebija greizsirdīgs. Nē. Viņam nebija nekas pret to, ja kāda sie­viete gulēja ar citiem. Viņu uztrauca vienīgi tas, ja viņa nevēlējās gulēt ar viņu. Un to diezin vai varēja saukt par greizsirdību.

Kad viņš nāca tuvāk, viņš varēja sadzirdēt jau kaut ko no viņu sa­runas. Šķita, ka šis vīrs patiešām nerunāja ne par ko citu, kā vienīgi par savas ierīces, ar kuras uzstādīšanu viņš visu dienu bija darbojies, tehnis­kajiem parametriem. Smagās mašīnas bija atkal aizbraukušas prom un bez vesela kastu kalna bija atstājušas vēl arī divus vīrus. Viens no viņiem, proti, tas, kurš izskatījās tiklab izsalcis kā meksikānisks un kurš šobrīd tik izmisīgi pūlējās atstāt iespaidu uz pievilcīgo izraēlieti, vairāk vai ma­zāk bija paveicis visus darbus. Viņš krāva ārā kastes, vilka resnus kabeļus pa visu izrakumu darbu teritoriju, dzina zemē dīvainus metāla veidoju­mus, kuri izskatījās kā milzīgi telts mieti. Tajos viņš bija ieskrūvējis mazākus veidojumus, kurus viņš uzmanīgi un saudzīgi izņēma no ne­lielām koka kastītēm, kurām, cik vien no tālienes varēja novērot, iekšpusē bija sarkana samta polsterējums. Jutīga aparatūra, tātad acīmredzot mēraparatūra. Un kabeli tika pievienoti šai mēraparatūrai, kamēr vis­beidzot pa visu teritoriju stiepās kabeļu vadi.

"Bet kas gan šajā apvidū visu tā sarežģī?" viņš dzirdēja Judīti jautā­jam, un šķita, ka viņa ignorē viņa ierašanos.

"Izrakumi," tehniķis paskaidroja un atņirdza savus sliktos zobus. Tas laikam bija domāts smaids. "Bedres lauž triecienviļņus. Attēlos tās izskatīsies kā melni kvadrāti. Ak, bet gan jau būs labi. Mēs vēl nekad ne­esam strādājuši izrakumu darbu gaitā — vienmēr tikai pirms tiem."

"Un kas tie bija par izrakumu darbiem?"

"Zauri. Mēs reiz uztaustījām divus brīnumskaistus zauru skeletus. Tagad tic atrodas kaut kādā Smithsonian muzejā. Un reiz izrakumi tika atcelti pēc tam, kad ieradāmies mēs. Tāpēc ka attēlos bija redzams, ka tur maz kas atrodams."

Stefens ieklepojās. "Judīt?"

"Mmh?" Viņa sapīkusi uz viņu paskatījās. "Kas ir?"

"Vai varu brītiņu ar tevi parunāt?"

Viņa ātri uz viņu paskatījās, kas šķita nozīmējam — kaut zibens tevi saspertu, tad kā atvainodamās uzsmaidīja melnacainajam tehniķim un nāca pie Stefena.

"Ko tu vēlies?"

"Ja kāds tev jautās, ko tu šovakar darīsi, tad atbildi, ka mēs abi ap­meklēsim tavus vecākus."

Viņa atmeta galvu atpakaļ un skatījās uz Stcfenu, it kā domātu, ka viņš ir jucis. "Kā, lūdzu? Kam gan tas vajadzīgs?"

"Tāpēc ka tā es atbildēju profesoram Vilfordam-Smitam."

"Un kāpēc tu profesoram sacīji, ka mēs apmeklēsim manus vecākus?"

"Paklausies, šovakar sākas sabats. Tad es diezin vai varu apgalvot, ka mēs brauksim uz Jeruzalemi skatīties kino."

"Es to nesaprotu. Kāda viņam vispār daļa, uz kurieni tu vai es va­karos eju?"

"Kā šķiet, viņš domā, ka ir gan," Stefens mierīgi atbildēja. "Padomā par to tipu, kurš bija manā teltī. Pa to laiku viņi mani nopratināja un pie­kodināja, ka man jāpiesakās, ja es esmu nodomājis iziet no nometnes."

Judīte viņu uzmanīgi vēroja. Šķita, ka viņas dusmas norima. "Nu, ja tā vajag, tad saki, ka mēs apmeklēsim manu māti.'"

"Tavu māti? Kas ir ar tavu tēvu?"

"Viņš viņu pameta kādu dienu, kad es biju armijā, vienkārši aizgāja. Kopš tā laika viņš dzīvo aukstā vienistabas dzīvoklī, visu dienu lasa Talmudu un domā, ka ir dievbijīgs vīrs."

"Ak vai." Stefens, kura vecāki dzīvoja cik necik laimīgā laulībā, bija šokēts. "Es to nezināju. Jcšua par to nekad nebija stāstījis."

"Man būtu patīkamāk, ja arī man par to nekad nevajadzētu stāstīt."

"Hmm, katrā ziņā es tev to gribēju pateikt." "Okay."

"Saki, lūdzu…"

Viņa tikko manāmi pasmaidīja. "Jā?"

Viņš ar galvas mājienu parādīja uz vīru pie datora. "Ko tu tajā esi at­radusi?"

Acumirklī viņas seja atkal apmācās. "Stefen Foks," viņa dusmīgi teica. "Tu vispār neko nesaproti!" To pateikusi, viņa pameta viņu stā­vam un steidzās prom, pāri uz trešo izrakumu darbu apgabalu, kur viņiem abiem patiesībā jau vajadzēja būt.

Stefens viņā noraudzījās gandrīz bezpalīdzīgi. Varbūt viņam neva­jadzēja viņai to sacīt, taču kāpēc, to viņš arī nezināja. Sievietes gluži vien­kārši reizēm bija neizprotamas. Tā arī nebija viņa godkāre, kaut arī vienu otru lietu tā padarītu vieglāku.

"Atvainojiet!" iesaucās tas tips, kurš vēl arvien sēdēja uz ķeblīša pie datora. "Vai drīkstu jums ko jautāt?"

"Mmh," Stefcns negribīgi atbildēja. "Protams."

Nu viņš piecēlās un gāzelēdamies tuvojās. "Zoržs Martinē," viņš stā­dījās priekšā un sniedza Stefenam roku. "Esmu no Bozmenas Montānā."

Stefens kratīja pasniegto roku saudzīgi. Vai Bozmenā Montānā ne­bija nekā, ko ēst? "Stefens Fokss. No Menas."

"Priecājos, Stefcn. Es, ehm, neizbēgami šo to dzirdēju no jūsu sa­runas ar jauno dāmu…"

"Neizbēgami. Saprotu." Jauka perifrāze, lai neteiktu es noklausījos. Būs jāielāgo.

"Jā, es dzirdēju, ka jūs šovakar gatavojaties braukt uz Jeruzalemi. Vai tā ir?" "Jā."

"Vai tas būtu ļoti nekaunīgi, ja es lūgtu jūs mani paņemt līdzi?"

Stefenam bija jāpiepūlas, lai viņš nesarauktu pieri noraidošā gri­masē. Šovakar viņš bija nodomājis Rokfellcra institūta laboratorijā ne­pamanīti nogādāt dokumentu, kuru viņš bija nelikumīgi piesavinājies, lai to izpētītu. Nepazīstami līdzbraucēji patiešām bija pēdējais, kas viņam šai lietā būtu vajadzīgs.

"Uz Jeruzalemi? Ko jūs tur gribat darīt?"

"Es vēlos apskatīt pilsētu."

"Ir sabats. Tur nekas nenotiek."

Zoržs apjucis šūpojās uz priekšu un atpakaļ. "Saprotiet, lieta tāda, ka es esmu pieradis katru vakaru iet uz baznīcu. Man tās ļoti pietrūktu, ja es šeit to nevarētu darīt. Un šeit mēs esam Svētajā zemē. Visas svētās vietas atrodas tikai neliela pārbraucicna attālumā cita no citas… Es tās patiešām ļoti vēlētos apskatīt, kaut arī šovakar tam nav piemērots laiks. Un nav zināms, varbūt rītvakar mēs jau atkal būsim atceļā uz mājām. Bieži vien viss notiek tik ātri."

"Saprotu." Viņš aplūkoja kalsno, tumšādaino vīrieti pamatīgāk. Pa­tiesībā viņš izskatījās visai simpātisks. Dievbijīgs katolis, kā izskatījās. Un diezin vai nopietns sāncensis, ja runa bija par Judīti. "Problēma, Zorž, ir tāda, ka es nezinu, kad mēs atgriezīsimies. Mēs brauksim uz Jeruza­lemi — taču es konkrēti nevaru pateikt, uz kurieni mēs dosimies un kad brauksim atpakaļ. Nemaz nerunājot par to, vai vispār šonakt at­griezīsimies. Vai saprotat? Es varu jūs paņemt līdzi, tā nav problēma. Jums tikai vajadzēs pašam domāt, kā tiksiet atpakaļ."

Zoržs enerģiski atmeta ar roku. "Ak, tas nav nekas sarežģīts. Ar to es tikšu galā. Gan es kaut kur atradīšu taksometru. Tikai šeit nav ne­viena, tāpēc…"

"OkayStefens paraustīja plecus. "Tad līdz vakaram."

Viņš rāva no tāfeles papīra bloka lielās lapas, klāja tās sev priekšā uz lielā, brīnišķīgi tukšā galda un pierakstīja tās pilnas, mežonīgi, ar nerimtīgām, niknām kustībām. Viņš rakstīja, it kā viņu kāds dzītu, izmantoja visas krāsas, vietu vietām pierakstīja replikas, zīmēja lielas jautājuma zīmes, vilka savienojuma līnijas, ierobežoja veselus apgabalus savā haotiskajā ģeogrāfiskajā kartē, citus turpretī izsvītroja trekniem krāsainiem krustiem. Tas viss bija tik traki. Pilnīgs ārprāts. Rakstīt kā neprātīgam bija vienīgā metode, lai saglabātu prāta skaidrību.

Tikai kaut kad pēcpusdienā viņš nometa rakstāmo malā, atslīga pret krēsla atzveltni un masēja sev labo plecu, kas jau no sasprindzinājuma sāpēja. Tikai tagad viņš sajuta, ka ir izsalcis, ļoti izsalcis. Viņš bija pil­nīgi aizmirsis par pusdienām, un neviens nebija nācis, lai viņam to at­gādinātu. Bet varbūt tomēr kāds bija atnācis, stāvējis durvīs, saucis viņa vārdu, bet viņš pat nebija paskatījies. To viņš vairs nevarēja zināt.

Kas būtu, ja?… Tāds bija jautājums, kurā viņš bija iegrimis. Ja pie­ņem, ka ceļojumi laikā patiešām bija realitāte. Ja pieņem, ka mirušais patiešām bija ceļotājs laikā — kamikadze, kas neiedomājamā veidā no­nācis Jēzus laikā un nolemts tam, lai pēc Jēzus nāves pie krusta paliktu laiku mijas Palestīnā un tur beigtu savu dzīvi. Ja pieņem, ja pieņem, ja pieņem.

Viņš vēl arvien tam neticēja. Tas nebija ticami. Pavisam dziļi viņā mita pārliecība, tik stabila kā tērauda balsts, ka ir neiespējami pārvie­toties laikā, aizceļot pagātnē, padarīt par tagadni to, kas bija jau prom. Nekas nespēja mainīt šo negrozāmības sajūtu. Tas, protams, bija inte­resants atklājums. Tieši viņš, zinātniskās fantastikas rakstnieks, kurš savus lielākos panākumus bija guvis ar romāniem par ceļojumiem laikā. Un nu situācijā, kam vajadzētu likt viņam no prieka iekliegties: Redzat? Es taču jau sen tā teicu! — šī balss viņā pamodās un tā vietā sauca: Tas nevar būt! Tas viss ir blēņas!

Taču viņam izdevās ieiet šajā Kas būtu, ja, pazust tajā un ar dru­džainu aktivitāti pārspēt šaubu balsi. Un tas gulēja viņa priekšā uz galda, stundām ilga darba skurbuma rezultāts: lielas papīra loksnes, kas no vienas vietas pierakstītas pilnas ar piezīmēm četrās košās krāsās; tās iz­skatījās kā mākslas darbi.

Viņš bija sācis ar jautājuma nostādni: kā būtu, ja es uzrakstītu ro­mānu, kurā runa būtu par to, kā no tagadnes kāds aizceļo atpakaļ pa­gātnē, Kristus laikā, ar videokameru bagāžā? Nav tā, ka viņš to patiešām nebūtu gribējis darīt. Kādā stāstā, ko viņš reiz bija lasījis un kas viņam bija paticis, beigās izrādās, ka visi tic, kuri bija klāt Kristus krusta ceļā — kareivji, ļaudis ceļa malā, priesteri, pat bendes, kuri pienagloja Jēzu pie krusta, — viņi visi bijuši ceļotāji laikā no visdažādākajiem tālās nākot­nes laikmetiem.

Kas viņam, protams, tūlīt atkal lika domāt par Stīvena Hokinga ar­gumentu. Ja ceļošana laikā patiešām drīz tiks izgudrota, vai tad kaut kad nebūtu nenovēršami piedzīvojumu ceļojumi pagātnē, uz pasaules vēstures lielajiem notikumiem? 'Tiecieties ar Leonardu da Vinči! Pavē­rojiet, kā Mikelandzeloglezno Siksta kapelu! Pavadiet Kristoforu Kolumbu viņa vēsturiskajā braucienā uz Jauno pasauli! Vai tas pats tad neattiek­tos uz visiem laikmetiem, uz visiem nozīmīgiem notikumiem? Ja kaut kad drīz ceļošana laikā tiks atklāta un no tā brīža šie ceļojumi arī sākās, tad pagātnei vajadzēja mudžēt no ceļotājiem, kas ieradušies no nākot­nes, tad vēsturei vajadzēja būt pilnai ar tūristiem. Un, iespējams, viņiem nepietika tikai ar ievērojamāko vietu apskatīšanu. Uzkāpiet Romas ķei­zara troni — sviniet orģijas, tik izšķērdīgas un dekadentiskas kā nekad!

Un, ja tas, ko domāja Džons Kauns un profesors Vilfords-Smits, at­bilda patiesībai, tad šeit runa nebija vis par atklājumu, kas tiks veikts, iespējams, kaut kad divdesmit ceturtajā vai trīsdesmit sestajā gadsimtā — līdz tam laikam varēja tik daudz kas notikt, tik daudz vēstures pazust aizmirstībā, ka Kolumbs un da Vinči varēja palikt netraucēti, — nē, tad runa bija par atklājumu, kas noteikti tiks veikts pavisam drīz. Video­kamera, par kuru šeit bija runa, tirgū nonāktu pēc trim gadiem. Ja ņēma par pamatu pašreizējo produktu attīstības laiku, tad bija maz ticams, ka tā būtu aktuālākais modelis ari vēl nākamos trīs gadus. Citiem vārdiem sakot, runa bija par tuvākajiem sešiem gadiem! Vēlākais, pēc sešiem gadiem bija jādodas ceļā tam vīram, kura kauliņus viņi te bija atrakuši.

Nu nākamais jautājums bija, kā viņš to tehniski varētu izdarīt. Vai viņš izmantos ko līdzīgu laika mašīnai kā H. Dž. Velsa romānā? Kāda varētu būt laika mašīna? Vai tā būtu maza, parocīga ierīce, kuru var ērti piestiprināt pie jostas, vai varbūt drīzāk briesmīga tehniska aparatūra, tik liela kā spēkstacija? Ja pareizais bija pēdējais variants, tad ceļotāja došanās ceļā nevarētu palikt nepamanīta. Varbūt mediji ap to būtu sacēluši lielu jezgu, notiktu tiešraides visā pasaulē, ko varētu salīdzināt ar ziņojumu sniegšanu par nolaišanos uz Mēness. To nebūtu grūti stā­dīties priekšā: vienā pusē laika mašīna, tai priekšā drosmīgais, pašaiz­liedzīgais ceļotājs, kurš pamās kamerām un varbūt sacīs pāris pēdējos vārdus — kaut ko tādā garā kā Liels solis cilvēcei… —, pirms dosies ceļo­jumā bez atgriešanās. Un tad, līdzko viņš būs izlidojis, norunātajā vietā sāktos izrakumu darbi, rūpīgi izvēlētā vietā, vietā, par kuru visi ievēro­jamākie vēsturnieki bija vienisprātis, ka tā kopš Jēzus laika palikusi ne­skarta. Tur atrastu videokasetes ar Jēzus Kristus attēliem, jo ceļotājs laikā toreiz tur bija klāt un tad noglabāja kasetes tieši tanī vietā. Un miljar­diem televīzijas skatītāju visā pasaulē redzētu šos kadrus demonstrētus dzīvajā ēterā…

Eizenharts aprima, pasniedzās vēlreiz pēc sarkanā flomāstera un uzzīmēja treknu sarkanu punktu blakus atbilstošajām replikām. Kaut kas vēl šajā priekšstatā bija tāds, par ko viņam vajadzēs pārdomāt. Kaut kas vēl aizķērās. Kāda doma, kas vēl nebija nākusi dienasgaismā. Doma, kas bija svarīga.

Labi, bet tālāk. Ja laika mašīna bija reāla — tātad aparāts, kurš ceļotāju nogādāja pagātnē, tāpat kā raķete transportēja astronautu uz Mēnesi —, tad radās nākamais jautājums, kur šis aparāts palika. Un kāpēc nevarēja ar to veikt ari ceļu atpakaļ.

Uz to, kā Eizenhartam šķita, bija pavisam vienkārša atbilde. Kaunam un Vilfordam-Smitam tā nebūtu pa prātam, taču tā nebija atraidāma.

Kur bija teikts, ka uz pagātni dosies tikai viens pats ceļotājs? Vai ne­bija krietni saprotamāk un ticamāk, ka tiktu sūtīta vesela komanda? Vienam pašam tāds izbraukums taču būtu pārāk bīstama lieta. Sveša kultūra, svešas valodas un domāšanas veids, slimības, kuras bija izskaus­tas jau pirms ceļotāja laikā dzimšanas, — būtu neticami, ja kāds riskētu. Tieši tāpat, ja uz Mēnesi sūtītu vienu pašu vīru.

Un tad viens no komandas vienkārši būtu pazudis. Varbūt viņu ap­cietinājuši romiešu iekarotāji. Varbūt viņš iemīlējās kādā skaistā meitenē un bija nolēmis palikt. Varbūt viņš bija cietis nelaimes gadījumā. Lai arī kā — viņš palika, pēc vairākiem gadiem nomira un tika apglabāts vietā, kur viņu atrada Vilfords-Smits. Pārējie komandas locekļi atgriezās atpa­kaļ savā laikā — tāpēc laika mašīna netika atrasta. Un, pats par sevi sa­protams, viņi paņēma līdzi visus videoierakstus.

Ja šis skaidrojums bija pareizs, tad viņi varēs meklēt videokameru, kamēr kļūs gluži zili.

Hmm. Un, lai ari cik ļoti viņš centās sevi apstrīdēt, esošajos faktos neatrada nekā tāda, kas runātu pretī šādam skaidrojumam. Varbūt gan vēl varēja jautāt, kāpēc tas, kurš izstājās, bija paņēmis līdzi tieši video­kameras lietošanas pamācību.

Eizenharts pabīdīja attiecīgo lapu malā. Tā tātad bija viena teorija. Komandas-un-tā-kurš-izstājās teorija. Viņš ar interesi gaidīja, ko par to sacīs Kauns.

Bet, ja pieņem, ka viņiem darīšana tikai ar kādu, kas ir viens pats. Ja pieņem, ka ceļojums nenotika ar transporta ierīces palīdzību, bet citādā ceļā. Drīzāk kā beam Star Trek filmās. Liels laika lielgabals, kurš ekspe­rimenta dalībnieku aizšauj pagātnē. Vai šādu laika lielgabalu vispār bija iespējams uzstādīt Izraēlā?

Filmās tā bija. Tā pati vieta, cits laiks. Filmās tā bija labi. Taču pa­tiesībā, ja mainītu tikai laiku, bet nemainītu vietu, tad, visticamāk, viņš no jauna atrastos kaut kur izplatījumā. Jo nekas nepārvietojās tik ļoti kā šķietami stingrais pamats zem pašu kājām. Ne jau tas vien, ka Zeme divdesmit četrās stundās vienreiz apgriezās ap savu asi, — kas nozīmēja to, ka viens, kurš mierīgi sēdēja savā mājā atpūtas krēslā kaut kur Viduseiropā, tomēr pārvietojās turpat vai ar skaņas ātrumu —, Zeme turklāt vēl griezās ar vēl lielāku ātrumu apkārt Saulei, kura savukārt at­vēl elpu aizraujošāku ātrumu kustējās apkārt Piena Ceļa centram, kas arī šāvās šķērsām cauri Visumam ar tādu ātrumu, par kādu visi raķešu būvētāji uz Zemes pat neuzdrošinājās sapņot. Neiedomājams kosmis­kais karuselis. Eizenharts tikai ar grūtībām spēja iztēloties, kā tas no­tiktu: nogādāt kādu šķērsām cauri telpai un laikam uz tik precīzi definētu mērķi kā Palestīna pirms divtūkstoš gadiem. Gluži tāpat kā, griežoties gadatirgus galvu reibinošākajā karuselī, palaist pa vējam spļāvienu un tomēr trāpīt uz kreisā pleca pavisam konkrētai personai, kura arī atro­das tajā pašā karuselī.

Šķērsām cauri telpai un laikam…

Viņam aizrāvās elpa. Viņš steidzīgi norāva uzgali flomāsteram, ko viņš turēja rokā, un sāka rakstīt.

Ja ceļojums laikā bija iespējams, ja bija iespējams kādu transportēt šķērsām cauri telpai un laikam — tad tikpat labi vajadzēja būt iespēja­mam kādu nosēdināt uz citas planētas! Sasniegt Palestīnu uz Zemes, kura atradās tajā pašā vietā, kur bija atradusies jau pirms diviem tūk­stošiem gadu, bija tikpat viegli vai grūti kā planētu, kura riņķoja ap Alpha Centauri vai Epsilon Eridani.

Un šai tehnoloģijai bija jātop gatavai tuvākajos sešos gados? Neti­cami. Tas bija tik neticami, ka patiesībā varēja pat pārstāt par to lauzīt galvu.

Ja tur nebūtu bijusi šī nolādētā lietošanas pamācība.

Eizenharts pabīdīja malā arī šo lapu. Viņš bija izsalcis. Viņam sāpēja galva. Un lietošanas pamācības viņš tāpat nekad nebija varējis ciest.

Tad varēja sākt apdomāt, kā hipotētiskais ceļotājs būtu gatavojies savam braucienam. Eizenhartam, kuram jau kā murgs šķita sakrāmēt čemodānu vienu nedēļu ilgai lasījumu tūrei, to bija grūti iedomāties.

Ko varēja ņemt līdzi, ja bija nodoms aizceļot pagātnē, uzfilmēt Jēzu Kristu un tad tieši šajā pagātnē palikt uz visiem laikiem? Saprotams, dažas mīļākās grāmatas. Iespējams, kaut kur trūdēja divtūkstoš gadu vecs audiopleijers kopā ar visu kaseti. Medikamentus. Droši vien viņš pirms tam būs pamatīgi sapotējies, taču viņam noteikti būs bijuši līdzi arī medikamenti: antibiotikas, caurejas līdzekli, tabletes pret galvassā­pēm, tādas lietas. Vajadzētu pajautāt kādam aptiekāram, kāda varētu izskatīties līdzņemamā aptieciņa ceļotājam laikā. Un viņš noteikti būs apguvis kādu no tajā laikā lietotajām valodām. Ļoti iespējams, aramiešu, kura, kā viņš bija lasījis, bijusi Jēzus no Nācaretes dzimtā valoda. Un, protams, latīņu, lai varētu saprast, ko runā romiešu iekarotāji.

Visu kopā ņemot, viņam bija iznācis prāvs nepieciešamo lietu saraksts. Apjomīga bagāža. Blakus apģērbam un tamlīdzīgām lietām — ko, starp citu, toreiz izmantoja zobu pastas vietā? — protams, videokamera. Un pietiekami daudz videokasešu. Varbūt viņš bija paņēmis līdzi arī kaut ko, lai kameru nomaskētu, — mēģinot iedomāties tā laika cilvēku reak­ciju uz kādu, kurš skraidīja apkārt, aci piespiedis pie sudrabpelēkas videokameras okulāra, Eizenharts saprata, ka te viņa fantāzija atteicās darboties.

Tjā, un tādai kamerai, kā zināms, bija nepieciešama strāva. Un, sprie­žot pēc visa, kas bija zināms, kontaktligzdas laiku mijas Palestīnā drīzāk gan bija reta parādība. Mūsu ceļotājs diezin vai būs vienkārši uzlādējis kameras akumulatorus un devies ceļā, bet gan paņēmis līdzi kādu ener­ģijas avotu, ar kura palīdzību varēja tos uzlādēt jebkurā laikā.

Iespējams, dažas labas saules baterijas. Varētu apvaicāties ekspedīciju apgādātājiem, kas šajā jomā pieejams. Patiesībā diezin vai runa varēja būt par kaut ko citu.

Arī šo lapu Eizenharts pabīdīja malā, nolika rakstāmo un nopūzda­mies masēja deniņus. Kāds sasodīts darbs. Kāds traks piedzīvojums.

Un, pie joda, viņam gribējās ēst. Pie velna ar visu domāšanu, viņš tagad ies uz lauka virtuvi un paskatīsies, vai nevar dabūt ko ēdamu.

Stefcns nopūlējās, lai sprauga pie telts ieejas, pa kuru viņš novēroja ap­kārtni, nebūtu lielāka nekā nepieciešams.

"Jā, starp citu, es mazliet paklaušināju," viņš klusi teica. "To tipu sauc Raiens."

"Kādu tipu?" jautāja Judīte, nogaidoši sēdēdama uz gultas malas.

"To, kurš bija manā teltī. Kauna rokaspuisi netīrajiem darbiem." Viņš palaida vaļā smago, pelēko audumu. "Neviena nav."

Judīte viņu nogaidoši uzlūkoja. "Un ko tagad?"

"Šovakar tu paņemsi līdzi pie mātes savu netīro veļu," Stefens skaid­roja. "Lielajā ceļojumu somā."

"Un ja kāds to gribēs izvandīt? Piemēram, šis Raiens?"

"Tad tu sāksi kliegt. Lai viņš novāc pirkstus no tavas netīrās apakš­veļas."

Judīte nopūtās, noliecās, izvilka ceļojumu somu un sāka to iztukšot. "Es nezinu. Man tas viss īsti nepatīk." Stefens joprojām stāvēja pie telts ieejas un atkal paskatījās ārā. Saule griezās pretī horizontam. Diena bija pagājusi neparasti ātri. Viņiem bija jāpasteidzas, drīz citi izrakumu darbu palīgi sāks atgriezties savās teltīs.

"Vai tu zini, ko viņi tur dara?" viņa jautāja, liekot savas tīrās drēbes kaudzītē sev blakus uz gultas.

"Kādi viņi?"

"Tie tehniķi, kuri šorīt ieradās. Es taču ar vienu no viņiem sarunājos."

"Jā. Es redzēju. Un ko viņi dara?"

"Viņš to nosauca par, pagaidi, sonārtomogrāfisku augsnes izmeklē­šanu. Kaut ko līdzīgu caurskatīšanai ar rentgena stariem. Kā rentgena attēls, tikai tiek izmantoti šoka vai skaņas viļņi, vai kaut kas tamlīdzīgs."

"Es jau tā domāju."

Judīte savilka seju. "Protams. Man taču vajadzēja to iedomāties, ka tu jau tā domāji. Kāpēc man vispār piepūlēties?" Viņa ņēma plastmasas maisiņus, kuros glabāja lietoto veļu, un kratīja to saturu ceļasomā. "Tad jau tu droši vien vari ari iedomāties, ko viņi meklē."

"Kameru, es domāju. Kauns acīmredzot domā, ka tā atrodas kaut kur tepat."

"Par kameru šis cilvēks, protams, nekā nezina. Starp citu, viņu sauc Zoržs Martinē, un viņš strādā Bozmenas universitātē Montānā."

Stefens noklusēja piezīmi, ka arī to viņš jau zina. "Interesanti. Un ko viņam stāstīja?"

"To, ka tiekot meklēts liels metāla koferis. Metāla kaste, tik liela kā koferis. It kā hasmoniešu ķēniņa osuārijs."

"Metāla koferis… Apvalks, kurā kamerai un kasetēm jāpārdzīvo gadu tūkstoši."

"Es domāju gan," Judīte noteica un sakratīja ceļojumu somu. "Tā, netīrā veļa ir gatavībā."

"Labi. Tagad man nepieciešamas pāris mierīgas minūtes. Vislabāk būs, ja tu pastāvēsi sardzē."

"Manis dēļ varu ari to."

Viņa piecēlās, un viņi pagāja viens otram garām, un Judīte stāvēja pie ieejas un Stefens blakus gultai.

Pie gultas viņš noslīga uz ceļiem. "Tā, tagad neviens šeit nedrīkst ienākt."

"Un ja nu tomēr kāds nāks? Piemēram, Stīna?" Stīna bija viņas telts biedrene.

"Tad mums būs jāskūpstās," Stefens teica, cik iespējams, sausi. "Un jāuzvedas tā, lai viņa smalkjūtīgi atkal aizietu."

Viņš dzirdēja, kā viņa izbijusies ieelpo. "Vai tu to domā nopietni?" Viņš neko neatbildēja, bet sāka atrakt smilšaino pamatu zem viņas gultas.

"Nu jā," viņa pēc kāda brīža klusi teica. "Droši vien viņa tik un tā nenāks."

Stefenam pret savu gribu bija jāsmaida, ko viņa, par laimi, neredzēja. Viņš turpināja rakt, kamēr atsedza to, ko šorīt te bija apracis.

Judīte iepleta acis, kad viņš ar to rokās izlīda no gultas apakšas. "Kas tas ir?"

"Puiši no virtuves dara pilnīgi pareizi, ka aizliedz mums nest ēdienu līdzi uz. telti," Stefens smaidīja. "Trauki patiešām pazūd."

Viņš turēja rokā divus plakanus metāla traukus, kas bija uzlikti viens otram tā, ka starp tiem palika šaura, droša brīva vieta. Visapkārt trauki bija sastiprināti ar spēcīgu līmlenti, un tas viss kopumā izskatījās kā maza lidojoša apakštase no Marsa.

"Tur iekšā ir papīri?"

"Tieši tā. Labi aizsargāti, es ceru." Viņš nopūta pēdējos smilšu grau­diņus no improvizētā futrāļa un tad uzmanīgi noglabāja Judītes ceļa­somā dziļi zem veļas.

Eizcnharts vientuļš sēdēja pie viena no lauku virtuves galdiem, tukšu solu ieskauts, un ar karoti kāri smēla to, kas bija viņa šķīvī. No pusdie­nām, kad viņš bija ieradies, vairs nekas nebija palicis pāri, un pulkstenis jau arī bija vairāk, nekā viņš bija domājis, un tā pavārs bija viņam iedevis jau kaut ko no vakariņām. Tas garšoja labi; savdabīgs, interesants dār­zeņu ēdiens, kura nosaukumu viņš jau atkal bija aizmirsis. Viņam šķita, ka sagaršo baklažānus, ķiplokus un ķimenes, taču tur vēl bija mērce, kas viņam bija pilnīgi nezināma. Katrā ziņā garšīga, vēl jo vairāk, ja gribas ēst.

Saule jau bija zemu. Pret horizontu varēja redzēt darbu palīgus sma­giem soļiem ejam uz savām teltīm, kur viņi mazliet atspirdzināsies, lai pēc tam iebruktu virtuvē. Viņš vēroja kādu tumšmatainu meiteni, kas nesa uz automašīnu stāvvietu lielu ceļasomu, kur viņa to ielika nelielas tumšzilas mašīnas bagāžas nodalījumā. Viņš it kā neskaidri atcerējās, ka līdz ar saulrietu sākas sabats; acīmredzot daži no izraēliešu palīgiem šajā laikā brauca uz mājām.

Kad viņš vēl joprojām vēroja meiteni — viņa patiešām izskatījās gluži jauka, ar gariem, tumšiem matiem un labu augumu —, viņš pamanīja vēl kādu citu auto, kas putekļu mākonī no tāluma tuvojās nometnei. Eizenharts sarauca pieri, ieskatījās. Tas bija taksometrs. Tieši tāds pats taksometrs, ar kādu viņš pats vakar vakarā šeit bija ieradies. Skats viņam šķita tik mulsinoši pazīstams, ka viņš pat aizmirsa par ēdienu. Takso­metrs apstājās. Kamēr šoferis ņēma no bagāžas nodalījuma ārā somas, pienāca Džons Kauns un profesors un sasveicinājās ar vīru, kurš izkāpa no taksometra un visai apjucis skatījās apkārt. Cik vien no tālienes varēja saprast, jaunatnācējs izskatījās nedaudz vecāks, varbūt ap gadiem piec­desmit, viņam bija mežonīga balta bārda, puspliks pakausis un iespaidīgs vēders. Vilfords-Smits centās viņu par kaut ko pārliecināt savā laipnajā manierē un skopi žestikulējot. Tad vārdu pārņēma mediju magnāts, plašām kustībām, noteikts, dinamisks, skaidroja, laipni smaidīja, izvili­nāja no vīra piekrītošu galvas mājienu un beigu beigās saņēma viņu aiz elkoņa. Centīgi kalpotāji pieleca pie mašīnas, aiznesa no bagāžas noda­lījuma izņemtos koferus un samaksāja taksometra vadītājam, kamēr Kauns un Vilfords-Smits savu jauno ciemiņu, laipnības bārstīdami, veda uz baltās telts pusi četrpadsmitajā apgabalā.

Pēc tam, kad viņš bija runājis ar tehniķi, Gideons bija sācis lauzīt galvu par to, kas viņam un viņa kolēģiem šeit patiesībā jāapsargā.

Parasti tas viņam bija vienalga. Viņa darbs bija apsargāt. Tas nozī­mēja turēt acis vaļā un kuru katru brīdi būt gatavībā apturēt uzbrucēju vai, ja nebija iespējams citādi, to nogalināt. Ja viņam bija jāapsargā kāda persona, tas varēja nozīmēt šīs personas dēļ tikt ievainotam vai ari nogalinātam, taču šī viņa pienākumu paplašinātā versija gadījās reti un tika atalgota ar īpašu prēmiju. Parasti viņš apsargāja rūpnieciskas iekār­tas, komunikāciju sistēmas, kultūras pieminekļus vai tūristu centrus, bet viņš jau bija apsargājis arī rūpniekus un politiķus, vienreiz pat Jasiru Arafatu, palestīniešu prezidentu, kad viņš vēl nebija prezidents, bet gan kādas apstrīdamas kustības vadītājs. Toreiz viņš arī nemaz nebija sācis prātot par savu pienākumu jēgu un nolūku; vīrs ar zili balto galvas la­katu viņam toreiz bija tāds pats aizsargājamais kā jebkurš cits. Iespē­jams, tieši tāpēc firma bija viņu izvēlējusies šim darbam. Viņš bieži vien tika izvēlēts īpašiem uzdevumiem, lielākoties tāpēc, ka ļoti labi runāja angliski. Reiz viņš pat bija miesassargs kādai amerikāņu kinoaktrisei, kura divas dienas ceļoja pa Izraēlu, un uz atvadām viņa bija viņu noskūpsti jusi. No tā laika viņš skatījās katru filmu, kurā viņa spēlēja. Dažreiz izšķiroši bija tas, ka viņam piemita jau leģendāri ātri refleksi. Tas tika pamanīts jau armijas laikā, tāpēc viņš tika apmācīts par snaiperi. Turpretī to, ka viņš būtu pārāk ziņkārīgs, viņam vēl neviens nebija pārmetis.

Un tāds viņš nebija arī šoreiz. Nupat viņš bija sācis domāt. Viņš visu dienu bija nostāvējis sardzē pie vienas no piekļūšanas vietām baltajai teltij, un viņam pat nebija ienācis prātā tajā ieskatīties. Jo viņiem tika pateikts, ka to darīt nedrīkst. Un Gideons ievēroja to, ko viņam teica.

Taču nupat viņš bija sācis domāt. Šī bija pirmā reize, kad viņam bija jāapsargā arheoloģisko izrakumu vieta. Pats par sevi tas nebija nekas neparasts. No citiem viņš bija dzirdējis, ka viņi apsargājuši pat senas zelta dārglietas, monētas un rotas no veco karaļu laikiem. Un Izraēlā arheoloģiskie izrakumi bieži vien bija politiski. Kāds izraka ko tādu, ko kāds cits uzskatīja par viņa politiskās vai reliģiskās pārliecības pierādī­jumu vai noliegumu, un strīds jau gāja vaļā.

Jā, viņš nevarēja noliegt, ka labprāt uzzinātu, kas ticis atrasts tajā bedrē, virs kuras stāvēja baltā telts. Un viņš mierināja sevi ar domu, ka gan jau viņš to kaut kad uzzinās no avīzēm, ja tas būs kas nozīmīgs. Un tad viņš avīžrakstu izgriezīs un paņems līdzi uz kafejnīcu, kurā viņš satikās ar saviem draugiem, un teiks: Es tur biju! Es stāvēju sardzē!

Vakarā viņš novēroja, kā angļu profesors, kurš vadīja izrakumu dar­bus, un amerikānis, kurš, kā viņš bija dzirdējis, bija multimiljonārs un šo lietu finansēja, saņēma viesi, kuru no Tclavivas atveda taksometrs. Viņam nebija ne jausmas, kas varēja būt šis vīrs. Viņš bija liela auguma, gadus piecdesmit vecs, ar sirmu bārdu un šķita pamatīgi ciešam no-karstuma, jo vienā laidā ar piedurkni slaucīja pieri un visai pliko galvu, kad visi trīs gāja pa laipām un dēļiem, kas veda uz telti.

Iespējams, kāds zinātnieks, prātoja Gideons un pakāpās malā, lai visi trīs vīri varētu netraucēti ieiet teltī.

"…J ērev tovprofesors, kurš gāja abiem aiz muguras, nomurmināja un, izklaidīgi pasmaidījis, pamāja Gideonam. "Toda

"Bevakasba" atbildēja Gideons.

Labvakar. Paldies. Lūdzu. Gideons atskārta, ka profesors nezina, ka viņš runā angliski. Profesors, kurš bija šeit, lai atkal kādam jaunam, svarīgam apmeklētājam parādītu savu atradumu un visu paskaidrotu.

Gideons iepleta acis, kad viņš pēkšņi saprata, ko tas nozīmē. Tas no­zīmē…

Nē. To viņš nevarēja darīt.

Nq otras puses…

Viņiem tika aizliegts tur ieskatīties. Taču neviens viņiem neteica, ka būtu jātur ciet ausis.

Gideons piebīdīja savu krēslu mazliet tuvāk telts ieejai, nolika savu Uzi automātu šķērsām pāri klēpim un atlaidās pret atzveltni. Trīs vīru balsis bija visai labi sadzirdamas.

Norunātajā laikā Eizenharts sastādīja telefona numuru, kuru viņš no rīta jau vienreiz bija sastādījis. Klausules viņā galā tūlīt atsaucās balss. "Uri Lībcrmans."

"Labvakar, Lībermana kungs. Šeit Pēters Eizenharts."

"Ak Eizenharta kungs, jā. Ļoti patīkami."

"Nu," rakstnieks nepacietīgi vaicāja, "vai varējāt kaut ko atrast?"

"Jā."

Eizenharts dziļi ievilka elpu. "Es klausos."

"Tjā." Arī žurnālistam, šķiet, vispirms vajadzēja sasparoties. "Tātad jums bija taisnība. Patiešām, mūsu arhīvā par profesoru Vilfordu-Smitu ir uzkrāts daudz materiālu. Viens vienīgs vienkāršs pieprasījums, un jau nošalc pāri ekrānam. Šis vīrs rokas pa Izraēlas zemi tā, ka var vien pa­brīnīties."

"Aha."

"Taču," Lībcrmans piebilda, "baidos, ka, neraugoties uz to, zināt­nieku aprindās viņam nav īsti laba slava."

Eizenharts juta, kā viņa mutes kaktiņi gandrīz paši no sevis velkas uz augšu smaidā. Tas bija interesanti! "Kā to konkrēti saprast?"

"Viņam galvenokārt pārmet paviršu darbu. Arvien no jauna atkār­tojas pārmetumi, ka viņš neizturoties pret atradumiem ar vajadzīgo rūpību, viņš sabojājot vairāk nekā citi un rokot par daudz un par ātru. Es atradu interviju ar Jigaclu Jadinu, kurā viņš teic, ka Vilfords-Smits, kā redzams, jaucot kvantitāti ar kvalitāti, un kādā intervijas daļā, kas netika publicēta, viņš pat izsakās, ka "šis vīrs esot sodība Izraēlas ar­heoloģijai."

"Diezgan bargi." Eizenharts vēl nekad nebija neko dzirdējis par šo Jigaclu Jadinu. Droši vien arī kāds arheologs, un turklāt visai atzīts.

"Pie tam ir tā, ka Vilfords-Smits salīdzinoši maz publicējas un tāpēc lielākā daļa rakstu ir vai nu garlaicīgi, vai apstrīdami. Vai vārds Bendžamins Mazars jums ko izsaka?"

Eizcnharts vilcinājās. "Nevaru galvot."

"Šeit pie mums autoritāte. Veicis izrakumus pie Raudu mūra. Pirms dažiem gadiem viņš reiz it kā garāmejot izteicies, ka viņam esot aizdo­mas, ka Vilfords-Smits daudzos Palestīnas vēstures jautājumos vispār neorientējoties."

"Kaut kas traks."

"Vienīgais, ko ikviens cits arheologs, šķiet, viņā apbrīno, ir tas, ka Vilfords-Smits arvien atrod sponsorus saviem nodomiem."

"Varbūt tieši tāpēc citi viņu neieredz?"

"Kā jau teicu, es nevaru atļauties par to spriest. Es izskatīju mūsu datu banku, kā biju jums solījis, taču esmu pilnīgs diletants lietās, kas attiecas uz senatnes vēsturi. Ir jau pietiekami grūti turēt līdzi tam, kas notiek šodien."

Eizcnharts centīgi pierakstīja. "Viņa profesora nosaukums — vai tas ir īsts?" viņš jautāja.

Viņš dzirdēja, kā Lībermans nopūšas. "Jā un nē. Principā tituls ir īsts, Vilfords-Smits ir vēstures profesors Bārnfordas universitātē Dien­vidanglijā. Savukārt tā atkal ir tāda kā strīdīga institūcija, kas pieder mazpazīstamai reliģiskai kopībai True Church OfBarnford."

"Neesmu dzirdējis."

"Es arī ne, jāatzīst. īsajā laikā nekas par to arī nebija atrodams."

Eizcnharts savā piezīmju blokā ātri ierakstīja Bamford, trīsreiz vārdu pasvītroja un piezīmēja blakus treknu jautājuma zīmi. "Vii vēl kaut kas?"

Žurnālists klusi iesmējās. "Labākais vēl tikai būs."

"Un es domāju, ka labāko žurnālisti vienmēr pasaka vispirms."

"Tikai avīžu rakstos. Vai jūs zinājāt, ka Vilfords-Smits agrāk bijis pro­fesionāls karavīrs?"

Eizcnharts neticēja pats savām ausīm. "Karavīrs?"

"Viņš dienēja karā pie Montgomerijas Ziemeļāfrikā un pēc tam tika dislocēts britu mandāta apgabalā Palestīnā Tuvajos Austrumos. Viņš bija britu karaspēkā, kad tas 1948. gada maijā, nodibinoties Izraēlas val­stij, atstāja Palestīnu."

"Neticami." Eizcnharts mēģināja iztēloties laipno, ejot vienmēr sa­līkušo zinātnieku kā drosmīgu tuksneša kareivi un patruļnieku.

"Tjā, un viņā, šķiet, saglabājušās mūžīgas simpātijas pret mūsu valsti. Toreiz viņš atgriezās Anglijā, izstājās no militārā dienesta, apprecējās, ieņēma vadoša ierēdņa amatu kādā tckstilfabrikā un dzīvoja mierīgu dzīvi. Līdz 1969. gadam. Tad, jau četrdesmit divu gadu vecumā, viņš pēkšņi pameta savai labi atalgoto darbu ar tiesībām uz pensiju un sāka studēt vēstures zinātnes, specializējās Bībeles arheoloģijā un 1974. gadā beidzot pirmo reizi sāka izrakumus Izraēlas zemē."

"Vienkārši tāpat?"

"Nav ne jausmas, kāds tam bija iemesls. Es varētu iedomāties, ka viņš toreiz bija mantojis kādu naudu un vairs nebija spiests strādāt."

Un tad viņam neienāca prātā nekas labāks par to, kā gadiem ilgi rak­ņāties pa vienmulīgu, briesmīgi karstu, tuksnesīgu apvidu? Eizcnharts papurināja galvu.

"1980. gadā," Uri Lībermans turpināja, "jau minētā Bārnfordas universitāte viņu iecēla par profesoru, vienlaikus atbrīvojot no peda­goģiskā darba, un kopš tā laika viņš no Izraēlas vairs nav izdabūjams. Taču, lai atbildētu vienā teikumā uz jūsu šorīt uzdoto galveno jautā­jumu: Vilfords-Smits visu šo gadu laikā vienkārši nav atklājis neko, kam būtu jel kāda zinātniska nozīme. Viņš ne reizi nav minēts Who's Who in Archaeology. Ja viņš vēlas tikt vismaz līdz zemsvītras piezīmei zinātnes annālēs, tad viņam patiešām ir jāpasteidzas."