10

Bedres (512) ziemeļu pusē ir pelēks slānis (513) un mūris (n), un dienvidu pusē izspiedies cauri četru slāņu (514)—(517) uzkrā­jums, no kuriem otrais augšējais ir aptuveni 0,07 m biezs, balts javas slānis (515), un apakšējais (517) daļēji veido citas bedres (518) pildījumu.

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Kauns pamodās un jutās smags, bezgala smags, drīzāk kā maiss, kurš piepildīts ar biezu, smirdošu kūdru, nevis cilvēks. Tā viņš jutās katru rītu. Rīts bija kļuvis par viņa dienas ļaunāko daļu, nu jau tiktāl, ka jau iepriekšējā vakarā viņu pārņēma bailes no tā. Katru rītu viņš jutās vēl smagāks, vēl gausāks, vēl vairāk noguris nekā jebkad agrāk. Kādu rītu viņš pamodīsies un vispār vairs nespēs pakustēties.

Tas, protams, bija no visām tām tabletēm, ko viņš dzēra. Kā viņš bija savam ārstam atjokojis? "Ir taču labi, ja ir liela, kūtra masa. Ja reiz esi iekustējies, tad vairs neesi apstādināms. Tas ir manu panākumu noslē­pums!" Saprotams, labais doktors Loivcns tikai ar pūlēm pasmaidīja. Acīmredzot viņš bija pārāk labs ārsts, lai vienīgi finansiālu apsvērumu dēļ spētu noskatīties uz tādiem savu aizbilstamo jociņiem. Kauns to nevarēja novērtēt. Viņam bija svarīgi, lai Loivcns viņam izrakstītu visu, kas viņam bija nepieciešams, un lai viņš turētu muti. Galvenais, lai viņš turētu muti.

Ak, mans Dievs. Nu tad uz jaunu dienu. Viņam izdevās iekustināt roku, tomēr sākums, lai atsniegtu naktsgaldiņu, un tur jau gulēja kārbiņa. Maza sudraba kārbiņa, rotāta ar perlamutru. Tas bija nepieciešams viņa amatā. Lai arī tabletes, kas bija tur iekšā, bija nepatīkami lētas.

Viņš turējās pretī kārdinājumam paņemt vairāk, nekā viņam bija ļāvis doktors Loivens, viņš norija tās bez ūdens un tad gaidīja, kad sajutīs to svētīgo iedarbību. Iekustinās viņu. Tas par to kūtro masu tikai pa pusei bija joks. Kinētiskā enerģija, tai viņš patiešām ticēja. Tas bija veiksmīgas vadīšanas noslēpums: bija jābūt ātrākam par citiem, ātrākam un, galve­nais, nekļūdīgākam. Bija vajadzīga kinētiskā enerģija. Bija jāpārspēj ikviens un viss, ja vien tas bija nepieciešams, un bija arī jāizskatās tādam, kurš katru brīdi var pārspēt ikvienu un visu. Tikai tas spēja radīt respektu. Veiksmīga cilvēku vadīšana, īsi sakot, bija tīrā spēka jautājums.

Viņš varēja sajust, kā iedarbojās tabletes. Silta sajāta izplatījās pa viņa ķermeni, aizdzina smagumu, lika visam kļūt vieglam un kustīgam, no­ņēma plīvuru no viņa acīm un trulo spiedienu galvā nomainīja pret labsajūtu. Fantastiskas tabletes. Ko gan doktors Loivens pret tām va­rēja iebilst?

Beidzot sēdēdams uz gultas malas, viņš kā vienmēr pamanīja, cik gaistoša un mānīga lieta ir labsajūta. Vēl bija jāpaiet krietnam brīdim, pirms viņš patiešām varēja justies labi. Labi tikai, ka viņš bija viens. Sieva viņam tagad būtu saklaigājusi ausīs garu sarakstu ar vienmēr vie­niem un tiem pašiem pārmetumiem un nicinošajām piezīmēm līdz pat vārīšanās punktam, kad viņu pārņēma sajūta, ka kuru katru brīdi galva sprāgs pušu un ir vai nu jāsit, vai pašam jāiet prom. Visbiežāk viņš gāja prom, un pēdējā laikā viņš bija atklājis, cik patīkami bija ceļot pa pasauli bez viņas. Vienīgais, kas viņu patiešām kaitināja, bija tas, ka vaina viņam bija jāuzņemas pašam — kad viņš viņu precēja, viņš piegrieza vērību gandrīz tikai tam vien, kā fotogrāfijās viņa izskatās viņam blakus, un do­māja tādās kategorijās kā "kārtai atbilstošs" un "sieviete līdzās uzvarē­tājam"… Kāda klišeja! Rullshit! Ikreiz, kad viņš atgriezās milzīgajā villā, ko viņi bija nopirkuši, protams, Concy lsland, ar zirgu staļļiem un veselu rindu garāžu, ar neskaitāmām istabām un zālēm, viņš jutās kā sveši­nieks, kā precēta vīra lomas tēlotājs. Viņa visas malas tik ilgi bija bāzusi pilnas ar neskaitāmiem grēcīgi dārgiem niekiem, kamēr beidzot bija piepildījies viņas kvēlākais sapnis, vienīgās patiesās, atklātās ilgas viņas seklajā dzīvē: par nozīmīgāko dēvētais amerikāņu dizaina žurnāls bija veltījis viņu mājai reportāžu divpadsmit lappusēs. Divpadsmit lappusēs'. Visas krāsainas! Un pēc tam mēnešiem ilgi tas bija bijis mokošs sarunu temats visās muļķīgajās viesībās, ko viņa rīkoja, ar visiem muļķīgajiem ļautiņiem, kurus viņa nez no kurienes atstiepa.

Viņš ievilkās vannas istabā, atgrieza ūdenskrānu un turēja galvu tieši zem aukstā ūdens. Viņam ienāca prātā izmaksas, ko tas radīja, ka šeit, tuks­neša vidū un dzīvojamajā vagonā, viņš izlietoja tik daudz aukstā ūdens, bet pukstēšana deniņos rimās, un tas bija vienīgais, kas bija svarīgi.

Tā bija viņa dzīve. Viņš ienīda to līdz pēdējam sīkumam, izņemot savu biroju un firmu. Pēdējos mēnešos viņš sev bieži bija jautājis, vai tikai tas nebija veiksmīgu vīriešu patiesais noslēpums: zināt, ka mājās viņu gaida neciešama sieva, un tādēļ vieglu sirdi ilgi palikt birojā un bezga­līgi strādāt, jo tas arvien bija labāk nekā jebkurš cits aspekts viņu dzīvē.

Protams, tas piederēja nerakstītiem likumiem tajās aprindās, ko uz­skatīja par augstākajām: vienmēr radīt šķitumu, ka dzīvo piepildītā lau­lībā un vispār esi absolūti laimīgs, ciešā pārliecībā, protams, ka par laimi jāpateicas sev pašam, savām pūlēm un sasniegumiem. Te nebija neviena, kam viņš būtu varējis pajautāt, vai viņa nelāgais pieņēmums ir pareizs.

Taču tagad viņš katrā ziņā bija šeit, tūkstošiem brīnišķīgu jūdžu tālu prom no mājām. Viņš paņēma bārdas skuvekli un pakļāva savu tumšo, aso zodu skūšanai, kas bija tik pamatīga kā viņa līgumi. Tikmēr pazuda arī tumšie loki zem viņa acīm, it kā tic būtu bijuši tikai ēnas. Pamazām tas tuvojās — dienas īstais sākums.

Pēc tam viņš ļoti kārtīgi ķemmēja matus, šur tur nogrieza kādu pār­drošu matu un pārbaudīja, vai ada ir nevainojami tīra. Vai viņš maldījās, vai arī viņš tur jau redzēja mazliet dabiska iedeguma? Vēl jo labāk, tas aiztaupīs laiku solārijā. Viņš pasniedzās pēc gatavībā noliktā krekla. Mā­jās viņam bija kalpotājs, taču tas ari bija tikai viņa sievas untums; viņam tas nebija vajadzīgs, viņš arī viens pats labi varēja tikt galā. Krekla aiz­pogāšana viņam veicās labi, ātri un droši. Jā, pamazām viņš iekustējās, kā tvaika lokomotīve, kam uz riteņiem septiņas tonnas tērauda, sākumā gandrīz neizkustināma, taču tad braucienā neapturama. Tīrs spēks. Tīra kinētiskā enerģija.

īsto uzvalku viņš izvēlējās ar apdomu. Kas attiecās uz apģērbu, tad dārgākais viņam bija labs diezgan. Par to, ka augstvērtīga garderobe bija svarīgākais arguments darījumu dzīvē, par to viņš bija tik ļoti pārlie­cināts kā ne par ko citu. Bija jāparāda, ka tu tur piederi, ka tu esi viens no tiem, kas pieder pie pašas augšas, vienalga, vai tu jau biji tur vai tikai gribēji tur nokļūt. Ja gribēji daudz naudas, tad vajadzēja arī izskatīties tā, it kā to pelnītu.

Ar to bija sākusies viņa tagadējā popularitāte saziņas līdzekļos: kāds žurnāls, kurš uzdevās par ekonomikas žurnālu, bija izvēlējis viņu par "gada vislabāk ģērbto menedžeri". Viņš pats par to neko nebija zinājis. Patiesībā šis žurnāls tikai pārdeva krāsainas pasaciņas no bagāto un va­reno pasaules vīriešu kārtas sapņotājiem un kādu daļu sludinājumu vietas sadārdzinātu kreklu un neciešamu vīriešu smaržu (ar tādiem nosauku­miem kā Wall Street vai Success) ražotājiem. Taču vēlāk sekoja citas pub­likācijas, ziņojumi bija kļuvuši lielāki, garāki un sajūsminātāki, un jau kādu laiku viņu arvien vairāk pārņēma sajūta, ka viņam jāpiepūlas, lai atbilstu tam iespaidīgajam tēlam, ko sabiedrība no viņa bija izveidojusi. Un viņš arvien vairāk un vairāk saprata, ka tas bija apdzīšanas mēģinā­jums, kurā viņš nekad nebūs pirmais.

Netīkamā patiesība, kas visiem šiem preses darboņiem līdz šim neti­camā kārtā bija palikusi nepamanīta, bija tā, ka N.E.W., News and Enter­tainment Worldwide Corporation, viņa koncerna parādes zirgs, nenesa pieminēšanas vērtu peļņu. Dažreiz tā par mata tiesu paspruka garām sarkanajiem cipariem, un katru gadu viņš ziedoja ievērojamu daļu sava dārgā laika-tam, lai savus darījumu ziņojumus sastādītu cik vien iespē­jams rūpīgi un atjautīgi, lai pazemojošie bilances skaitli tajā būtu tā pa­slēpušies, ka neatbilstu krāpšanas nodarījuma pazīmēm. Līdz šim neviens to ari nebija pamanījis. Viņa tēla apžilbināti, pie viņa vēl arvien plūda vairāk investoru, nekā vīlušies viņu pameta. Viņš strādāja, cīnījās un vib­rēja tikai vienam vienīgam mērķim: izlauzties uz augšu, tikt pāri atgrie­šanās punktam un savu naudas devēju uzticību pārvērst skaidrā naudā.

Tas nozīmēja: izturēt. Viņa impērija vēl balstījās uz māla kājām. Brī­dinošais piemērs, kas viņam vienmēr stāvēja acu priekšā — tik ļoti, ka viņš visā nopietnībā jau bija domājis, vai nenolikt uz sava rakstāmgalda šī vīra fotogrāfiju —, bija sen aizmirsta astoņdesmito gadu nekustamo īpašumu magnāta Donalda Trampa liktenis. Gadiem ilgi masu infor­mācijas līdzekļi viņu bija slavinājuši par ekonomikas brīnumbērnu un panākumu cilvēku, tik ilgi, kamēr viņš pats tam bija noticējis un kļuvis vieglprātīgs. Daži vēlāk par to izteicās — "sirgstošs ar lieluma māniju", un daudzi no šiem runātājiem bija piederējuši pie tiem, kas viņam ap­laudēja, kad viņš vēl šķita esam pašā augšā. Viņa kritiens bija ātrs un nežēlīgs — bankas paņēma atpakaļ savas kredītu atļaujas, investori izstā­jās, projekti izjuka —, un viņš krita ļoti, loti dziļi, bija gandrīz pilnīgi pazudis no redzesloka.

Džons Kauns par katru cenu vēlējās izbēgt šādam liktenim. Un pilnīga kraha vieplis viņam katru rītu vērās pretī spogulī. Naudu viņš netaupīja, viņš dzīvoja miljonāra dzīvi, un tāda viņam bija jādzīvo, lai kārtotu darījumus, kādi viņam bija jākārto. Taču vienlaikus viņš dzīvoja ar cerī­bām uz peļņu, kas viņu nekad neatstāja. Gadījumā, ja notiktu kas tāds, kas izmestu viņu no sliedēm, tad viņš būtu vīrs ar miljoniem lieliem parādiem un visu savu atlikušo dzīvi bēguļotu no nežēlīgiem kredito­riem. T ik vienkārši tas bija. Pamatā, visu apsverot, viņš dzīvē vēl neko nebija sasniedzis. Viņa Ņujorkas šoferis, kurš pirms diviem mēnešiem bija nomaksājis hipotēku par savu mājiņu Staten Island, bija labākos apstākļos nekā viņš.

Par visiem pārākais paraugs, lielais pretinieks, neapstrīdētais numur viens, protams, bija tikpat prominentā uzņēmēja Teda Tērnera CNN., Cable Network News. Viņš, kā Kauns, zobus griežot, bija izsekojis, bija apprecējis aktrisi Džeinu Fondu un, iespējams, bija patiešam laimīgs. CNN izrāviens bija nācis līdz ar Golfa karu, tiešraižu reportieru lielā stunda, pa satelīttelefonicm viņi ziņoja no ienaidnieka galvaspilsētas live speciāli un satraucoši, un visi citi ziņu raidītāji bija spiesti pārņemt viņu attēlus, ziņojumus un viedokli. Tā bija Teda Tērnera zvaigžņu stunda, un viņš to bija izmantojis, Dievs zina, viņš to nepalaida garām. CNN viņš padarīja par jēdzienu, kas šodien ir populārāks vēl par kād­reiz tik atzīto BBC, viņš nepārtraukti katapultēja savus ziņu raidījumus uz kabeļtīkliem visā pasaulē, un, lai kas ari notiktu, bez šī vīra lielo uz­ņēmēju Panteons vairs nebija iedomājams.

Turpretī N.E. W. bija niecīga gaismiņa, vēl pat ne numur divi, bet gan kaut kur pa vidu zem piebildes "turklāt". Stingri slepenu aptauju rezultāti apliecināja, ka aptuveni trešdaļa Amerikas iedzīvotāju saīsinā­jumu N.E.W. pazina, zināja, ka runa ir par televīzijas raidītāju — dažiem pat bija zināms, ka N.E.W. varēja ar satelīta palīdzību uztvert visā pa­saulē —, taču pat ne divi procenti neatpazina N.E. W. logo, kad viņiem to parādīja. Tas nozīmēja, ka lielākā daļa par N.E.W. bija dzirdējuši, taču vēl nekad nebija redzējuši, jo logo nepārtraukti bija televīzijas ekrānā. Tas savukārt nozīmēja, ka vairākums par N.E.W. zināja tikai no ziņoju­miem par viņu, Džonu Kaunu. N.E.W. un Džons Kauns, tas saderēja kopā. Kas vismaz nebija slikti. Katrā ziņā labāk, nekā tad, ja būtu kļuvis zināms — ko Kauns līdz šim prasmīgi prata novērst —, ka viņa koncernā vienīgā firma, kas patiešām nopelnīja naudu, īstu un labu naudu, un tās apstākļos pat daudz naudas, bija kāda kartupeļu čipsu firma Oklahomā.

Notikums ar videokaseti bija nācis pār viņu tik negaidīti, mulsinoši un pārsteidzoši, un arvien vairāk viņam tā šķita kā īstā iespēja, lai pa­grieztu airus. Viņa personiskais ekvivalents Teda Tērnera Golfa karam. Ja viņam izdosies ar šo atradumu ko iesākt, tad pēc gada viņš varētu būt numur viens. Kāda dīvainu nejaušību un sagadīšanos ķēde! Lūgums finansēt britu profesora veiktos izrakumus pie viņa bija nonācis pa ap­kārtceļiem un ticis izteikts ar to nepārprotamo pieskaņu, ka daži no investoriem, kas paši bija ebreju izcelsmes, šīs saistības Svētajā zemē ņemšot vērā ar labvēlību. Lai arī tas vien jau bija pietiekami spēcīgs arguments, viņš tajā vēl arī bija saskatījis relatīvi izdevīgu iespēju ne­uzkrītoši paturēt vienu kāju Izraēlā — jebkurā laikā aizbildinoties ar to, ka tiek dokumentēti izrakumu darbi —, sūtīt uz turieni kinoreportierus, un ja viņi vēl "nejauši" noķer kādu kadru no vienas vai no otras palestīniešu sacelšanās, nu, tāda bija dzīve, vai ne?

Un nu tas.

Kārtīgi apģērbies, spoži tīrām kurpēm, neuzkrītoši, taču korekti sabužinātu krūšu lakatiņu, viņš aplūkoja sevi spogulī. Jā. Tāds viņš varēja parādīties pasaules televīzijas ekrānos, un viņam būtu vairāk skatītāju, nekā vēroja nosēšanos uz Mēnesi, boksa cīņu starp Keisiusu Kleju un Džo Frezeru vai bēru ceremoniju pēc traģiskā negadījuma ar Velsas princesi Diānu (vēl viena nelaimīga laulība, viņam iešāvās galvā doma).

Manas dāmas un kungi, viņš redzēja sevi ar labi iestudētu nevērību sakām, N.E.VV. priecājas par iespēju — ekskluzīvi —jums šodien parādīt ārkārtēju kinodokumentu. Skatieties sižetā — pirmo reizi televīzijā — Jēzus Kristus Kalna sprediķa autentisko videoierakstu. Vai ienākšanu Jeruzalemē. Vai krustā sišanu. Lai arī kas tas bija, tas bija labi ar simt­procentīgu skatītāju daļu. Kad viņš ar šiem vārdiem parādītos ekrānā, visi citi raidītāji tikpat labi varētu savas programmas izslēgt. Tā kā Jēzus Kristus runā aramiešu valodā, mēs viņa uzrunu esam titrējuši angliski. Dievs mīļais, kāda sensācija!

Pietiks sapņot. Viņam jau vēl nemaz nav video.

Un to atrast, iespējams, bija daudz grūtāk, nekā kāds to vispār varēja iedomāties.

Viņiem pat nebija neviena neapšaubāma pierādījuma, ka tāds video vispār ir. Vai vēl ir. Un, pat ja ir, tad tas varēja būt aprakts burtiski jeb­kur Izraēlā. Varbūt bija jāpaiet gadiem vai gadu desmitiem, pirms tas tiktu atrasts. Un, ja par atradumu kaut kas nāktu gaismā — ja tas ievel­kas, tas neizbēgami notiktu —, izšķirošais atradums varēja nonākt kāda lopu gana vai būvstrādnieka rokās.

Kauns vēl arvien skatījās savā spoguļattēlā, tieši savā paša sejā, ko viņš bija savilcis drūmā grimasē. Katra diena, ko viņš pavadīja šeit, tuk­snesī, viņam maksāja milzu naudu. Nemaz jau nerunājot par grūtībām, kas radās viņa jutīgās impērijas malu malās, jo viņš nebija tur klāt, lai visu pieskatītu. Gadījumā, ja meklējumi ievilktos, viņam vismaz reizi divas nedēļā būtu jālido uz Ņujorku, lai parādītos savā birojā. Tas bija risks, ārkārtīgs risks.

Viņš mazliet cerēja uz vācu rakstnieku. Līdz šim gan viņš nebija pa­teicis neko daudz, bet varbūt arī nevarēja neko vairāk gribēt tūlīt pēc iera­šanās. Taču Eizenharta romāni, viņš bija licis uzzināt, bija pārdomāti un oriģināli, par dažiem viņš pat bija saņēmis prēmijas, un daudzos no tiem runa bija par ceļojumiem laikā. Jā, viņam bija tāda sajūta, ka rakst­nieks izteiks kādu radošu ideju.

Un tomēr viņš pieaicinās vēl citus lietpratējus. Protams, cik iespē­jams mazāk, lai nepiesauktu nelaimi, taču tomēr tik daudz, lai dc ātri varētu tikt pāri amatieru stadijai, kurā meklējumi patlaban atradās. Šai sakarā viņam bija jāparunā ar profesoru, vislabāk jau tūlīt pie bro­kastīm.

Viņam šobrīd vēl nemaz nebija īsti skaidrs, kā viņš videokaseti, ja viņam tā drīz vien būtu rokā, patiešām vislabāk varētu likt lietā. Labi, viņš to varētu pārraidīt — ekskluzīvi — savā televīzijā, iepriekš piesakot, ar milzīgiem izdevumiem par reklāmu. Taču pirms tam, pats par sevi sa­protams, būtu vareni strīdi par to, vai video ir īsts, vai tas vispār var būt īsts, un tas zināmā mērā mazinātu priekšnesuma vērtību. Labākajā gadī­jumā tam virsū mestos zinātnieku bari un gadiem apspriestu visus par un pret, tā arī nenonākot pie vienota slēdziena, līdzīgi kā tas bija gadī­jumā ar Turīnas līķautu, kas it kā bija Jēzus Kristus līķauts. Šis gadījums tika pētīts pirms piecdesmit gadiem, un katrs teica ko citu: vieniem tas bez mazākās šaubu ēnas bija īsts, citiem tas šķita esam rafinēts viltojums no ne tik sena gadu simta.

Un, ļaunākajā gadījumā, Kauns prātoja, sensācija vienkārši izkūpēs gaisā, kā tas toreiz bija ar filmu, kurā it kā esot bijusi parādīta kāda citplanētieša vivisekcija, kas esot notikusi un uzfilmēta piecdesmito gadu sākumā Savienotajās Valstīs. Tic, kuri ticēja NLO, teicās esam to redzē­juši, skeptiķi savukārt atrada dažnedažādus ieganstus, kāpēc filmai vaja­dzēja būt viltojumam — un tā neviens no savas pārliecības nebija atkā­pies pat ne par mata tiesu.

Un kas gan notiktu ar videofilmu, par kuru apgalvotu, ka tā uzņemta pirms diviem tūkstošiem gadu?

Kauns devās uz mazo, patīkami funkcionāli iekārtoto tējas virtuvi un ieslēdza kafijas automātu, lai tiktu pie pirmās tases kafijas, pirmās no vismaz divdesmit šai dienā.

Pārrunās vakarvakarā viņš bija viņus maldinājis. Viņš bija runājis tā, it kā jau sen būtu visos sīkumos pārdomājis, ko viņš darīs ar videokaseti.

Ideja pārdot to Vatikānam bija radusies spontāni, vairāk vai mazāk tieši tajā brīdī, kad viņš to bija izteicis skaļi. Šajā darbā tas bija ārkārtīgi sva­rīgi: nekad nelikt manīt nedrošību, spontānas domas formulēt tā, ka citiem rodas iespaids, ka viss jau sen ir pamatīgi pārdomāts un ka vispār esi krietni tālāk nekā jebkurš cits — un turklāt tās izteikt tā, lai neviens pēc tam to neatgādinātu, ja izrādītos, ka tā nav. Šajā mākslā, to viņš sev vienmēr no jauna bija apliecinājis, aizgājušajos gados viņš jau bija sa­sniedzis zināmu meistarību.

Bet varbūt, viņš iedomājās un iedzēra malciņu melnās, stiprās dzi­ras, tā nemaz nebija slikta doma. Vairāk naudas viņam noderētu tikpat labi kā vairāk popularitātes, vēl jo vairāk tāpēc, ka te runa vairs nebūtu par investoru naudu, kas viņam kādu dienu atkal būtu jāatmaksā, bet gan par īstu, labu, savu paša naudu. Lēmums lielā mērā bija atkarīgs no pie­dāvātās summas, un tas bija kas tāds, ko viņam vajadzēja likt pārbaudīt, vislabāk tūlīt pat: kas katoļu baznīcai patiesībā piederēja, kam bija vērtība?

Ar kafijas tasi rokā viņš pabīdīja malā aizsegu vienam no biroja lo­giem un paskatījās ārā uz tuksnesi, kam pāri jau tik agri no rīta mirgoja karstums. Viņš varēja pie šīs lietas pielikt kādu reportieri. Vēl labāk, kādu advokātu. Spontāni viņš iedomājās milzu vērtības, kas bija Svētā krēsla īpašumā un kuras absolūti ateistiskā mākslas darbu tirgū sasniegtu apbrīnojami augstas pārdošanas cenas. Mākslas darbi, jā, un gruntsga­bali. Katoļu baznīcas rīcībā vajadzētu būt neizmērojamiem nekustama­jiem īpašumiem — visas tās baznīcas, klosteri, kapelas un draudzes nami visā pasaulē. Un pārsvarā šie īpašumi atradās izdevīgākajās vietās, lielā­koties pilsētu centrā.

Gandrīz nemanāms smaids pārskrēja viņa sejai. Maiņas darījums. Video apmaiņā pret baznīcas ēku gruntsgabaliem. Un viņš, Džons Kauns, no tā paša brīža iekasēs īri vai nomas maksu, lai jau būtu, un tā līdz pat pastardienai.

Hoho! Kas par darījumu! Viņam ienāca prātā vesela rinda ļaužu no viņa paziņu loka, kas, pēc viņa domām, uzreiz nokristu kā beigti, kad to uzzinātu. Viens tāpēc, ka uzskata sevi par īstu katoli, citi gluži vien­kārši no naida.

Un te pēkšņi kā no skaidrām debesīm, tā teikt, kā dievišķa iedvesma viņam ienāca prātā doma. Kā ar roku aizslaucīja muļķīgos nomoda sapņus. Tā radās, pletās plašumā un pārauga labsajūtā. Patiesi. Džons Kauns atkal aizbīdīja loga aizsegu ciet un pilnībā koncentrējās uz šo domu. Labāk bija vienoties, kamēr video vēl nav atrasts. Viņš valstīja šo iedomu savās domās šurpu turpu, un viņam radās tā elektrizējošā sajūta, kas viņu pārņēma vienmēr, kad viņš nāca uz pēdām kādai patiešām kar­stai lietai.

Kamēr vien videokasete nebija atrasta, tajā ierakstīts vēl varēja būt "jebkas". Tikmēr iespējamā pircēja fantāzija vēl varēja iztrakoties. Iespē­jams, baznīca to uzņems ar bailēm, ka videokasete varētu parādīt, ka Jēzus nemaz nebija miris, kad viņu noņēma no krusta. Vai arī to, ka Aug­šāmceltais ir bijis dubultnieks. Iespējams bija viss — kamēr vien kasete vēl nebija atrasta.

Patiesībā kasetē varēja būt viss iespējamais. Varbūt vispār nekas. Bet varbūt tikai kas nenozīmīgs. Iespējams, pilnīgi nepazīstama Jēzus uzruna, ko pat nevar apliecināt Bībele. īsi sakot, īstenā videokasete varēja izrādī­ties absolūti banāla un nepārdodama.

Kauns pasmaidīja, un šoreiz to haizivs smaidu, kas viņu bija pada­rījis tik slavenu. Tieši to viņš darīs: laikus sāks sarunas, modinās alka­tību, kurinās bailes — un līdz ar to nodrošinās pozīcijas. Līdz tam laikam viņam bija maisiņš un videokameras lietošanas pamācība, un vesela rinda labu argumentu. To visu viņš pārvērtīs naudā. Viņa advokātiem būs daudz darāmā.

Viņš pasmaidīja un sāka kustību sava rakstāmgalda virzienā. Tiktāl nu bija. Diena bija sākusies.

Загрузка...